Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

8

- Šurp! Šurp! - Jondalars māja ar rokām, kliegdams un skriedams uz upes krastu.

Viņš sajuta neizsakāmu atvieglojumu. Vīrietis jau gandrīz vai bija padevies, bet kāda cilvēka balss no jauna iedvesa viņā cerību. Viņam pat neienāca prātā, ka svešinieki varētu būt naidīgi noskaņoti; nekas nevarēja būt sliktāks par absolūto bezspēcību, ko Jondalars bija izjutis. Un šie ļaudis nemaz neizskatījās naidīgi.

Vīrietis, kas bija uzsaucis viņam sveicienu, turēja rokās virves rituli, kas bija piestiprināts pie dīvainā ūdensputna vieniem sāniem. Tagad jaunais Zelandoni saprata, ka ūdensputns nav dzīva būtne, bet gan amatnieku darinājums. Vīrietis pasvieda viņam virvi. Jondalaram tā izkrita no rokām, bet viņš iebrida tai pakaļ ūdenī. Pāris citu laivā sēdošo cilvēku, arī turēdami rokās virves rituli, ielēca upē un brida pa ūdeni, kas mutuļodams sniedzās viņiem gandrīz vai līdz viduklim. Viens no svešajiem vīriem, ieraudzījis Jondalara sejas izteiksmi - tajā apvienojās cerība, atvieglojums un nesapratne, ko darīt ar slapjo virvi, kas atra­dās viņam rokās, - pasmaidīja un paņēma no viņa trosi. Vīrs pavilka laivu tuvāk, piesēja virvi pie koka un devās pārbaudīt otru trosi, kas bija uzmesta uz milzīga, nokarena koka nolūzuša zara; koks pa pusei gulēja, iegrimis upes ūdenī.

Kāds cits braucējs, uzvilcies ar rokām pāri laivas malai, uzlēca uz baļķa un pārbaudīja tā stabilitāti. Viņš pateica pāris vārdu nezināmā valodā; pāri baļķim tika uzmests un izstiepts koka dēlis, kas līdzinājās trapam. Pēc tam vīrietis iekāpa atpakaļ laivā, lai palīdzētu kādai sie­vietei atbalstīt trešo cilvēku, kas pa trapu uzkāpa uz baļķa un tika līdz krastam, kaut arī šķita, ka palīdzība bija vairāk formāla nekā patiešām vajadzīga.

Šis cilvēks, kam palīdzēja izkāpt krastā, acīmredzot bija ļoti cienī­jams. Viņam bija mierīga, majestātiska izturēšanās, bet tajā slēpās vēl kaut kas netverams, ko Jondalars nespēja formulēt, - kaut kas neiz­skaidrojams, tāpēc viņš nevarēja no svešinieka novērst acis. Vējš iepūta garajās, sirmajās matu šķipsnās, kas bija sasietas uz pakauša, un at­klāja gludi skūtu seju, kurā gadi bija atstājuši savas pēdas, tomēr tā mirdzēja ar maigu un skaidru apgarotību. Cilvēka žoklī un zoda līnijā bija jaušams spēks - vai arī viņa personība?

Jondalars aptvēra, ka viņš stāv aukstajā ūdenī, līdz ļaudis viņam pamāja, lai nāk ārā no ūdens, bet, arī nopētot šo cilvēku tuvāk, mis­tiskā izjūta neizzuda; viņš apjauta, ka nespēj izprast kaut ko svarīgu. Tad cilvēks apstājās un ar līdzjūtīgu, jautājošu smaidu nenosakāmas krāsas - pelēkās vai gaišbrūnās - caururbjošās acīs nolūkojās Jondalarā. Pārsteigtais Zelandoni vīrietis pēkšņi aptvēra, cik nozīmīga ir noslē­pumainā persona, kas, pacietīgi gaidot, stāv viņa priekšā. Jondalars meklēja kādas norādes uz šī cilvēka dzimumu.

Pēc auguma to bija grūti noteikt; tā kā nedaudz par garu sievietei un par īsu vīrietim. Lielās maisveida drēbes apslēpa visas auguma aprises; pat cilvēka gaita nedeva Jondalaram nekādas norādes. Jo vairāk viņš uz šo cilvēku skatījās, jo sarežģītāk kļuva rast atbildi uz saviem jau­tājumiem, bet jo atvieglotāks viņš jutās. Viņš zināja, ka ir tādi cilvēki, kas piedzimuši viena dzimuma ķermenī, bet viņu augumā ir arī otra dzimuma iezīmes. Tie nepiederēja ne pie viena no dzimumiem vai arī piederēja pie abiem, parasti tie pārstāvēja tos, kas kalpo Mātei. Šajos cilvēkos bija apvienoti gan vīrišķā, gan sievišķā dzimuma elementi; parasti viņi bija slaveni ar savām izcilajām dziednieka spējām.

Jondalars atradās tālu no mājām un nepārzināja šo cilvēku paražas, tomēr viņam nebija nekādu šaubu, ka viņa priekšā stāvošais cilvēks ir dziednieks. Varbūt viens no tiem, kas kalpo Mātei, varbūt ne; tam tagad nebija nozīmes. Tonolanam bija vajadzīgs dziednieks, un dzied­nieks bija ieradies.

Bet kā gan šie ļaudis uzzināja, ka nepieciešams dziednieks? Kā viņi vispār zināja, ka jābrauc uz šejieni?

Jondalars piemeta ugunskuram vēl vienu baļķi un vēroja, kā dzirk­steles kopā ar dūmiem aizlido naksnīgajās debesīs. Ar kailo pēcpusi ieslīdējis dziļāk ādās un atbalstīdamies uz akmens, viņš vērās uguns­kura liesmās. Jondalara skatu uz zvaigžņu nosētajām debesīm aizklāja kāds augums, kas nostājās viņam priekšā. Pagāja kāds brīdis, līdz viņš spēja pārslēgties no bezgalīgajiem debess plašumiem un sakoncentrēt uzmanību uz priekšā stāvošo sievieti, kas sniedza viņam kūpošu tējas tasi.

Jondalars ātri piecēlās sēdus, un, zvērādai noslīdot, atklājās viņa kailais gurns. Ātri savilcis apsegu atpakaļ, vīrietis ar acīm norādīja uz savām biksēm un zābakiem, kas žāvējās pie ugunskura. Sieviete pasmaidīja, un viņas starojošais smaids pārvērta nopietno, kautrīgo, maigo un jauko būtni izcilā skaistulē. Jondalars nekad agrāk nebija redzējis tik pārstei­dzošu pārvērtību, un vīrieša atbildes smaids apliecināja viņa simpātijas. Bet, negribēdama samulsināt svešinieku, sieviete bija noliekusi galvu, lai apspiestu draiskulīgus smieklus. Kad svešiniece pacēla galvu un pa­skatījās uz Jondalaru, viņas acīs bija saglabājusies tikai neliela draisko smieklu atblāzma.

- Tev ir burvīgs smaids, - Jondalars sacīja, saņemdams no sievietes karsto tējas tasi.

Sieviete papurināja galvu un nesaprotamā valodā kaut ko atbildēja; Jondalars nodomāja, ka viņas vārdi varētu nozīmēt to, ka sieviete nav viņu sapratusi.

- Es zinu, ka tu mani nesaproti, bet es tomēr gribu tev pateikt, ka esmu ļoti pateicīgs par to, ka jūs esat šeit.

Sieviete viņu cieši uzlūkoja, un Jondalaram radās iespaids, ka viņa tikpat stipri vēlas sazināties kā viņš pats. Tāpēc viņš tikai turpināja runāt, baidīdamies ja pārtrauks, sieviete varētu aiziet prom.

- Ir tik jauki tā vienkārši runāt ar tevi, vienkārši zināt, ka esi šeit. - Viņš iemalkoja tēju. - Tā gan ir garšīga. Kas tā ir par tēju? - viņš pajautāja, paceldams krūzi un atzinīgi pamādams. - Šķiet, ka varu sa- garšot kumelītes.

Apstiprinot viņa teikto, sieviete pamāja ar galvu, tad apsēdās tuvāk ugunij un atbildēja ar tādiem vārdiem, kurus viņš nesaprata tāpat, kā sieviete nesaprata viņējos. Bet sievietei bija patīkama balss, un likās: viņa saprot, ka Jondalaram ir vajadzīga viņas kompānija.

- Kaut es mācētu jums pateikties! Es patiešām nezinu, ko būtu iesācis, ja jūs nebūtu atbraukuši. - Jondalara pierē iegūla uztraukuma un spriedzes rieva, un sieviete saprotoši pasmaidīja. - Kaut es mācētu pajautāt, kā jūs zinājāt, ka mēs esam šeit, un kā jūsu dziednieks - vai vienalga kā jūs viņu saucat - mācēja atrast ceļu uz šejieni.

Sieviete atbildēja, ar žestiem norādot uz telti, kura bija uzslieta bla­kus brāļu teltij un kurā spīdēja tajā iekurtā uguns. Jondalars, neko nesapratis un vīlies, pašūpoja galvu. Šķita, ka sieviete viņu saprot; tikai viņš pats nevar viņas teikto uztvert.

- Tam jau laikam nav nozīmes, - viņš atzina. - Bet man tikai žēl, ka jūsu dziednieks man neļauj palikt pie brāļa. Pat bez vārdiem ir skaidrs, ka mans brālis nebūtu saņēmis nekādu palīdzību, jo nespēju viņam to sniegt. Es neapšaubu jūsu dziednieka spējas, vienkārši gribu būt pie Tonolana, tas arī viss.

Jondalars tik dedzīgi skatījās sievietē, ka viņa uzlika plaukstu uz viņa rokas, lai vīrieti nomierinātu. Viņš centās pasmaidīt, bet smaids sanāca sāpīgs. Vīrieša uzmanību piesaistīja telts ieejas pārloka atvēršanās - pa to iznāca kāda vecāka sieviete.

- Džetamio! - viņa pasauca un teica vēl kaut ko.

Jaunā sieviete veikli piecēlās kājās, bet Jondalars satvēra viņas roku, lai aizkavētu. - Džetamio? - viņš pajautāja, norādīdams uz sievieti. Viņa pamāja. - Jondalars, - viņš sacīja, piesizdams sev pie krūtīm.

- Jondalars, - viņa lēnām atkārtoja. Tad sieviete paskatījās uz telti, piesita sev un Jondalaram pie krūtīm un norādīja telts virzienā.

- Tonolans, - Jondalars atbildēja. - Manu brāli sauc Tonolans.

- Tonolans, - viņa to vairākreiz atkārtoja, skriedama uz telti. Jon­dalars pamanīja, ka sieviete nedaudz pieklibo, kaut arī nelikās, ka tas viņu kavētu.

Jondalara bikses vēl joprojām bija mitras, bet vīrietis tās tik un tā uzvilka kājās un aizskrēja uz koku jaunaudzi, nepacenzdamies bikses aiztaisīt un neuzvelkot kājās zābakus. Viņš jau kopš pamošanās bija apspiedis savu vajadzību, bet otra apģērba kārta atradās viņa mugur­somā, kas bija atstāta lielajā teltī, kur dziednieks ārstēja Tonolanu. Džetamio vakardienas smaids lika viņam uzmanīgi pārdomāt, vai doties uz attālo krūmu puduri vienā apakškreklā. Viņš arī negribēja riskēt un pārkāpt šo izpalīdzīgo cilvēku tradīcijas vai tabu - galu galā apmetnē atradās ari divas sievietes.

Sākumā viņš bija mēģinājis piecelties un aiziet uz krūmiem, ietinies guļamajā zvērādā. Tā kā šis pasākums prasīja ilgu laiku, beidzot viņš iedomājās uzvilkt slapjās bikses. Jondalaram bija vienalga, vai tās ir slapjas vai ne, viņš bija gatavs aizmirst kaunu un skriet uz krūmiem. Tā arī notika, Džetamio smiekli viņu pavadīja.

- Tamio, nesmejies par viņu! Tā nav labi darīt, - vecākā sieviete aizrādīja, bet viņas pamācības bargums izplēnēja, kad arī viņai pašai nācās apspiest smieklus.

- Ak, Roš! Es taču negribēju par viņu smieties. Vienkārši nespēju no­valdīties. Vai redzēji, kā viņš vispirms mēģināja iet, aptinies ar ādām? - Meitene atkal sāka ķiķināt, kaut arī centās to nedarīt. - Kāpēc viņš vienkārši nevarēja piecelties un iet?

- Džetamio, varbūt viņa ļaužu tradīcijas ir atšķirīgas. Iespējams, ka šie abi vīrieši aizceļojuši tālu no savām mājām. Nekad agrāk neesmu redzējusi tādas drēbes kā viņiem, un šī vīrieša valoda nemaz nav lidziga mūsējai. Sarunājoties ar citiem ceļiniekiem, vismaz daži vārdi ir bijuši lidzigi. Nedomāju, ka spētu izrunāt kaut vienu vārdu viņu valodā.

- Tev droši vien taisnība. Viņam varbūt ir savi iemesli, lai neatsegtu augumu. Tev vajadzēja redzēt, kā viņš pagājušo nakti nosarka tikai tā­pēc, ka redzēju nedaudz no viņa kailās gūžas. Tomēr jāpiebilst, ka nekad neesmu sastapusi nevienu, kas tik ļoti būtu priecājies, mūs ieraugot.

- Vai vari viņu par to vainot?

- Kā ir tam otrajam? - jaunā sieviete jautāja, kļūstot atkal nopietna.

- Rošario, vai Šamuds kaut ko ir teicis?

- Man šķiet, ka pampums ir nogājis un ari drudzis mitējies. Vis­maz tagad viņš guļ mierīgāk. Šamuds domā, ka šo vīrieti sabadījis de­gunradzis. Nezinu, kā viņš ir izdzīvojis. Viņš nebūt necik ilgāk izvilcis, ja tas garākais nebūtu iedomājies tādā veidā dot signālu pēc palīdzī­bas. Jāsaka gan: abiem vīriešiem paveicās, ka mēs viņus atradām. Droši vien Mudo viņiem uzsmaidīja. Mātei vienmēr ir patikuši jauni, izskatīgi vīrieši.

- Ne pietiekami, lai neļautu… Tonolanu savainot. Tas, kā viņš tika sabadīts… Vai domā, ka viņš vēl kādreiz staigās?

Rošario mīļi uzsmaidīja jaunajai sievietei. - Ja viņam būs kaut vai puse no tavas apņēmības, Tamio, tad viņš staigās.

Džetamio vaigi piesarka. - Es labāk iešu paskatīties, vai Šamudam nav kas vajadzīgs, - jaunā sieviete atbildēja, ātri izejot no telts un ļoti cenzdamās neklibot.

- Aiznes tam garajam viņa somu, - Rošario nokliedza viņai pakaļ, - lai viņam nav jāvelk kājās slapjas ūzas.

- Es taču nezinu, kura no somām ir viņējā.

- Tad aiznes viņam abas, tā te būs vairāk vietas. Un pajautā Šamu­dam, cik drīz mēs varēsim pārvietot… kā viņu sauca? Tonolanu?

Džetamio pamāja.

- Ja mums šeit nāksies kādu laiku uzkavēties, tad Dolando būs jāie­plāno medības. Mēs neesam paņēmuši līdzi necik daudz pārtikas. Ne­domāju, ka Ramudi var zvejot šādā upē, kaut arī man šķiet, ka viņi būtu laimīgi, ja nekad nebūtu bijis jāizkāpj krastā. Man gan patīk cieta zeme zem kājām.

- Ak, Roš, tu runātu pilnīgi citu valodu, ja tavs vīrietis būtu Ramudu vīrs, nevis Dolando.

Vecākā sieviete bargi viņu uzlūkoja. - Vai kāds no tiem airētājiem ir ieguvis tavu labvēlību? Es varbūt neesmu tava miesīgā māte, Džetamio, bet visi zina, ka tu man esi kā īstā meita. Ja vīrietim trūkst pieklājības pat pajautāt, tad viņš nav tas, kas tev vajadzīgs. Tu nedrīksti uzticēties tiem upes vīriem…

- Neuztraucies, Roš. Neesmu domājusi bēgt prom ar kādu no upes vīriem… vismaz ne pagaidām, - Džetamio atbildēja, nebēdnīgi smai­dīdama.

- Tamio, ir daudz krietnu Šamudu vīriešu, kuri labprāt pārceltos uz mūsu mītni… Par ko tu smejies?

Cenzdamās aizkavēt smieklus, kas lauzās ārā sprauslāšanā un ķiķi­nāšanā, Džetamio bija aizlikusi abas rokas mutei priekšā. Rošario pa­griezās uz to pusi, kur skatījās jaunākā sieviete, un pati aizlika roku mutei priekšā, lai nebūtu jāsāk smieties pilnā kaklā.

- Es labāk aiznesīšu viņam tās somas, - Džetamio sacīja, beidzot atguvusi spēju normāli parunāt. - Mūsu draugam nepieciešamas sausas drēbes. - Pēc šiem vārdiem viņa atkal sāka smieties. - Viņš izskatās kā bērns, kuram pilnas bikses! - Jaunā sieviete ieskrēja teltī, bet Jonda­lars bija dzirdējis viņas smieklus, kas aizšalca līdz viņam, pirms viņa pazuda teltī.

- Kas par jautrību, mīļā? - dziednieks painteresējās, saraucis uzaci jautājošā skatienā.

- Piedod, nebiju domājusi nākt šeit iekšā smiedamās. Tikai…

- Vai nu es esmu jau citā saulē, vai arī tu esi doni, kas mani šeit atvedusi. Neviena šīs zemes sieviete nevar būt tik skaista. Bet es nesa­protu ne vārda, ko tu saki.

Džetamio un Šamuds pagriezās pret ievainoto vīrieti. Vārgi smaidot, Tonolans skatījās uz Džetamio. Notupusies viņam blakus, jaunā sieviete vairs nesmaidīja.

- Esmu viņu pamodinājusi! Kā es varēju būt tik neapdomīga?

- Pasmaidi vēl, mana skaistā doni! - Tonolans lūdzās, saņemdams sievietes roku.

- Jā, mīļā, tu esi viņu uztraukuši. Bet neļauj, lai tas uztrauktu tevi pašu. Man šķiet, ka šis vīrietis būs vēl uztrauktāks, ja beigsi ar viņu runāties.

Džetamio pašūpoja galvu un nesapratnē paskatījās uz Šamudu. - Es atnācu, lai pajautātu, vai tev nav kaut kas vajadzīgs, vai varbūt es varu kaut kā palīdzēt?

- Tu jau tikko to izdarīji.

Jaunā sieviete izskatījās vēl vairāk apjukusi. Dažkārt viņa neapjauta, vai vispār saprot to, ko saka dziednieks.

Caururbjošās acis paskatījās maigāk, tajās atspīdēja ironijas dzirk- stelīte. - Esmu izdarījis visu, ko varēju. Tālāk viņam pašam jācīnās. Bet šajā situācijā viss, kas vairotu viņa dzīves gribu, varētu tikai palīdzēt. Tu to tikko izdarīji ar savu mīļo smaidu… mana mīļā.

Džetamio nosarka un nolieca galvu, tad aptvēra, ka Tonolans vēl jo­projām tur viņas roku. Pacēlusi galvu, viņa ieraudzīja jaunā vīrieša sm­ejošās, pelēkās acis. Atbildot viņam, jaunā sieviete sirsnīgi pasmaidīja.

Dziednieks nokrekšķējās, un Džetamio atrāva roku, nedaudz satrau- kusies par to, ka pārāk ilgi bija lūkojusies uz svešinieku. - Vienu pa­kalpojumu gan tu varētu izdarīt. Tā kā viņš ir pamodies un pie pilnas apziņas, mēs varētu pamēģināt iedot viņam kaut ko paēst. Ja būtu kāds buljons un tas nāktu no tavām rokām, man šķiet, ka viņš to izdzertu.

- Ā! Nu, protams. Es tūlīt to sarūpēšu, - jaunā sieviete atbildēja, izsteigdamās ārā no telts, lai slēptu savu apmulsumu. Viņa ieraudzīja, ka Rošario pūlas sarunāties ar Jondalaru, kas neveikli stāv un cenšas izskatīties draudzīgs. Džetamio ienira atpakaļ slimnieka teltī, lai pa­veiktu savu atlikušo pienākumu.

- Man jāpaņem viņu somas, un Rošario grib zināt, cik drīz varēs Tonolanu pārvietot.

- Kā, tu teici, viņu sauc?

- Tonolans. To man pasacīja tas otrs vīrietis.

- Pasaki Rošario, ka paies vēl kāda diena vai divas. Viņš vēl nav tik spēcīgs, lai pārciestu braucienu pāri mežonīgajai upei.

- Skaistā doni, kā tu zini manu vārdu? Un kā lai es uzzinu tavējo?

Ejot ārā no telts ar abām somām rokās, jaunā sieviete pagriezās pret

savainoto un uzsmaidīja. Ar pašapmierinātu sejas izteiksmi Tonolans atlaidās atpakaļ guļvietā, bet satrūkās, pirmo reizi ieraudzīdams, ka vi­ņam blakus sēž sirms dziednieks. Vecā vīra noslēpumainajā sejā rotājās kaķim līdzīgs smaids - gudrs, viszinošs un nedaudz plēsīgs.

- Vai jauniešu mīla nav burvīga? - Šamuds komentēja. Tonolans nesaprata vārdu nozīmi, bet nojauta tajā apslēpto sarkasmu. Tas lika viņam ciešāk ieskatīties dziedniekā.

Dziednieka balss nebija ne rupja, ne pārāk spalga. Tonolans pētīja viņa drēbes un uzvedību, kas palīdzētu izprast, vai tā bija zema sievietes alta balss vai augsts vīrieša tenors. Jaunais vīrietis tā ari palika neziņā, tomēr, pats īsti neapzinādamies, kāpēc, viņš nedaudz nomierinājās, juzdamies pārliecināts, ka atrodas drošās rokās.

Jondalara atvieglojums, ieraugot Džetamio iznākam no telts ar viņu somām, bija tik neslēpts, ka sievietei sametās kauns, ka nebija somas atnesusi jau agrāk. Viņa zināja Jondalara problēmu, bet šis vīrietis bija tik smieklīgs. Viņš no sirds pateicās jaunajai sievietei un pēc tam devās uz augsto krūmu audzi. Uzvilcis sausas drēbes, Jondalars jutās tik labi, ka pat piedeva Džetamio viņas smieklus.

Viņš pie sevis nodomāja: "Droši vien tas patiešām izskatījās komiski, bet tās bikses bija tik slapjas un aukstas. Nu, šī nelielā jautrība ir cena, kas jāmaksā par viņu palīdzību. Es nezinu, ko būtu darijis… Interesanti - kā viņi to uzzināja? Varbūt dziedniekam piemīt vēl citas spējas - tas to visu izskaidrotu. Bet tagad es vienkārši priecājos par dziedniecības vareno spēku." Viņš apstājās. "Vismaz man šķiet, ka tam dziedniekam piemīt ārstēšanas māka. Es taču neesmu redzējis Tonolanu un nezinu, vai viņš jūtas labāk vai ne. Šķiet, ka pienācis laiks to noskaidrot. Galu galā viņš taču ir mans brālis. Viņi nedrīkst mani neielaist pie brāļa, ja es gribu viņu apraudzīt."

Jondalars devās atpakaļ uz apmetni, nolika savu somu blakus uguns­kuram, tīšām un nesteidzoties atkal izkarināja savas slapjās drēbes žāvēties un devās uz telts pusi.

Viņš gandrīz vai saskrējās ar dziednieku, kas nāca ārā, kad Jondalars pieliecās, lai ieietu iekšā. Šamuds viņu ātri satvēra un, pirms Jondalars paspēja kaut ko pateikt, pieglaimīgi pasmaidīja, pakāpās sāņus un ar pārspīlēti graciozu žestu pamāja garajam, spēcīgajam vīrietim, atļaujot viņam ieiet.

Jondalars vērtējoši palūkojās dziedniekā. Vecā vīra caururbjošajā ska­tienā, kas arī viņu novērtēja, nebija ne miņas par atteikšanos no savas varas, tomēr viņa turpmāko nodomu atklāšana bija tikpat neskaidra kā acu krāsa. Smaids, kas no pirmā acumirkļa bija šķitis glaimojošs, rūpīgāk pavērojot, bija ironisks. Jondalars nojauta, ka šis dziednieks, tāpat kā daudzi viņam līdzīgie, varētu kļūt par ietekmīgu draugu vai arī grūti pieveicamu ienaidnieku.

Jaunais vīrietis pamāja, pietaupīdams savu vērtējumu vēlākam lai­kam, un, pateicībā pasmaidījis, iegāja teltī. Ieraugot Džetamio, kas bija paspējusi ierasties agrāk par viņu, jaunais vīrietis bija pārsteigts. Atbalstīdama Tonolana galvu, sieviete turēja pie viņa lūpām no kaula izgatavotu krūzīti.

- Man jau vajadzēja to paredzēt, - Jondalars sacīja, viņš patiesā priekā smaidīja, redzot savu brāli pie samaņas un acīmredzami daudz labākā stāvoklī. - Tev tas atkal izdevās.

Abi jaunieši paskatījās uz Jondalaru. - Ko es tādu izdarīju, lielo brāl?

- Tikko atverot acis un sirdij trīsreiz iepukstoties, tev izdevies pie­saistīt skaistāko sievieti šajā apmetnē, lai viņa tevi apkalpo.

Tonolana atbildes smaids bija pats lieliskākais skats, ko lielais brālis varēja vēlēties. - Tev taisnība par skaistāko sievieti šajā apmetnē. - Tonolans ar mīlas pilnām acīm paskatījās uz Džetamio. - Bet ko gan tu pats dari garu pasaulē? Kamēr es par to domāju, atceries: viņa ir mana personīgā doni. Vari necensties viņu savaldzināt ar savām liela­jām, zilajām acīm.

- Par mani labāk neuztraucies, mazo brāl. Ikreiz, kad šī sieviete uz mani paskatās, viņa spēj tikai smieties.

- Par mani viņa drīkst smieties, kad vien to vēlas, - Tonolans atbil­dēja, uzsmaidīdams jaunajai sievietei. Arī Džetamio viņam atsmaidīja pretim. - Vai vari iztēloties, kā ir pamosties mirušam un ieraudzīt šādu smaidu? - Tonolans lūkojās Džetamio acīs, un viņa mīlestība jau sāka līdzināties pielūgsmei.

Jondalars nopētīja abus jauniešus. Kas šeit notiek? Tonolans tikko nācis pie samaņas, viņi nespēj viens otram pateikt ne vārda, bet skaid­rāks par skaidru, ka mazais brālis ir iemīlējies. Vēlreiz paskatījies uz sievieti, šoreiz viņš to nopētīja pamatīgāk.

Sievietes mati bija diezgan grūti nosakāmā toni - tādā kā gaiši brūnā, turklāt viņa bija daudz sīkāka un tievāka nekā tās sievietes, kas parasti piesaistīja Tonolana uzmanību. Viņu pat varētu noturēt par meiteni. Džetamio bija sirdsveida seja ar pareiziem vaibstiem, visumā parasta sieviete; diezgan izskatīga, bet katrā ziņā nekā sevišķa - līdz brīdim, kad viņa pasmaidīja.

Tad kādas neizsakāmas alķīmijas rezultātā, pateicoties kādai mistis­kai gaismas un ēnu spēlei, kādai smalkai pārmaiņai ēnu izvietojumā, šī sieviete kļuva skaista - neizsakāmi skaista. Šī pārvērtība bija tik absolūta, ka Jondalars pats sāka viņu uzskatīt par skaistuli. Lai atstātu šādu iespaidu, Džetamio bija tikai reizi jāpasmaida, kaut ari viņam radās priekšstats, ka sieviete nemaz tik bieži nesmaida. Jondalars atcerējās, ka sākumā viņa bija likusies nopietna un kautrīga, tomēr tagad tā vairs nešķita. Džetamio staroja un bija pats dzīvīguma iemiesojums; Tonolans skatījās uz viņu stulbām, milas pilnām acīm.

"Nu, Tonolans jau arī agrāk ir bijis iemīlējies," Jondalars nodomāja. "Es tikai ceru, ka šī meitene ļoti nepārdzīvos to, ka pēc brāļa atlabšanas mums nāksies doties tālāk."

Viena no auklām, kas saturēja ciet dūmu izvades cauruma atloku telts jumtā, bija izdilusi. Jondalars skatījās uz to, bet neredzēja. Atlaidies savā guļvietā un zvilnēdams ar vaļā acīm, viņš brīnījās - kas gan viņu tik ātri pamodinājis un izrāvis no miega valstības? Viņš gulēja nekus­tīgi, bet klausījās un saspridzināja savu ožu, mēģinādams noteikt to neparasto, kas būtu varējis viņu satraukt, it kā vēstot par gaidāmajām briesmām. Pēc kāda brīža, izslīdējis no savas guļvietas zvērādām, viņš uzmanīgi paskatījās ārā pa telts atveri, bet neko bīstamu neatklāja.

Daži cilvēki bija sasēduši pie apmetnes ugunskura. Joprojām juz­damies nemierīgs un aizkaitināts, Jondalars turpināja vērot apkārtni. Kaut kas viņu uztrauca, bet vīrietis nesaprata - kas? Tonolans? Nē, brālim klājās labi, viņu aprūpēja dziednieks un lutināja Džetamio. Nē, tas noteikti nebija Tonolans, kas viņu uztrauca.

- Hola, - Jondalars sveicināja Džetamio, kad sieviete uz viņu paska­tījās un pasmaidīja.

Meitene vairs neuzskatīja Jondalaru par komisku. Viņu abu rūpes par Tonolanu bija sākušas izvērsties draudzībā, kaut arī ierobežotā sa­zināšanās notika tikai ar dažiem žestiem un pāris vārdiem, ko viņš bija iemācījies.

Sieviete pasniedza viņam krūzi ar kūpošu šķidrumu. Jondalars patei­cās ar to vārdu palīdzību, kurus bija iemācījies; tie šiem ļaudīm izteica paldies jēdzienu. Viņš vēlējās, kaut varētu izdomāt veidu, kā viņiem pa īstam pateikties. Pagaršojis malciņu, viņš saviebās un tad iedzēra vēl vienu. Tā izrādījās zāļu tēja - nebija negaršīga, bet savāda. Parasti no rītiem šie ļaudis dzēra buljonu, kas smaržoja pēc gaļas. Jondalara deguns pateica viņam priekšā, ka izgrebtajā koka kastē, kas burbuļo blakus ugunskuram, sautējas saknes un graudi, bet gaļas tur nav. Tikai uzmetot vienu skatienu, varēja izskaidrot pārmaiņas šīrīta ēdienkartē - gaļas nebija, jo neviens nebija devies medībās.

Lieliem malkiem Jondalars izdzēra krūzi tukšu, nolika to malā un iesteidzās atpakaļ teltī. Gaidīdams brāļa izveseļošanos, viņš bija bei­dzis gatavot jaunos alkšņu zaru piķus un pat apdarinājis tos ar krama uzgaļiem. Paņēmis divus smagos pīķus, kas bija atstutēti pret telts aiz­mugurējo sienu, viņš pasniedzās pēc savas somas, izņēma vēl pāris vieg­lāku metamo pīķu un devās atpakaļ pie ugunskura. Jondalars nezināja daudz vārdu svešinieku valodā, bet daudz jau nevajadzēja, lai izteiktu vēlmi doties medībās, un, pirms saule vēl nebija augstu uzlēkusi, sa­vācās satraukuma pilns mednieku bariņš.

Džetamio mocījās neziņā, ko darīt: viņa gribēja palikt pie ievainotā svešinieka, kura smejošās acis lika viņai smaidīt katru reizi, kad vīrietis uz viņu paskatījās, bet sieviete gribēja arī doties medībās. Nekad - kopš tā laika, kad drīkstēja piedalīties medībās, - viņa nepalaida ga­rām nevienas medības, ja spēja tajās būt noderīga. Rošario mudināja viņu doties līdzi medniekiem. - Ar šo puisi viss būs kārtībā. Šamuds var kādu laiku parūpēties par viņu bez tavas palīdzības, arī es būšu tepat līdzās.

Mednieku bariņš bija jau devies ceļā, kad Džetamio uzsauca viņiem un aizelsusies pieskrēja klāt, joprojām cenzdamās aizsiet savu kapuci. Jondalars bija prātojis par to, vai šī meitene nāks līdzi. Jaunās Zelandoni sievietes bieži devās medībās. Sievietes to drīkstēja darīt pēc brīvas izvēles un vadoties pēc attiecīgās alas tradīcijām. Tiklīdz viņām sāka dzimt bērni, tā sievietes parasti uzturējās tuvāk mājām, izņemot me­dību reizes. Kad viņi devās dzīt, tad katram kustēties spējīgam cilvēkam bija jāpalīdz novirzīt dzīvnieku baru lamatās vai klintīs.

Jondalaram un vairumam viņa alas vīriešu patika sievietes, kas me­dīja; viņš bija sapratis, ka šīs izjūtas nav nekas neparasts. Runāja, ka sievietes, kuras pašas ir medījušas, novērtē grūtības un kļūst par daudz saprotošākām sievām. Jondalara māte bija slavena medniece un īpaši izcēlās ar savu pēdu dzīšanas māku; arī pēc bērnu dzemdēšanas viņa bieži bija pievienojusies mednieku grupai.

Visi gaidīja, līdz Džetamio pieskries klāt, tad veiklā solī devās tālāk. Jondalars domāja, ka temperatūra krītas, bet, tā kā viņi gāja ātrā tempā, viņš nevarēja par to būt pārliecināts, iekams visa grupa neapstājās pie kāda līkumota strautiņa, kas bija izlauzis ceļu cauri lēzenai pļavai, meklējot ceļu uz Mātes upi. Piepildīdams ūdens somu, viņš pamanīja, ka strauta malas pārklātas ar pabiezu ledus kārtu. Jondalars atgrūda kapuci no galvas, jo kažokādas apmale ierobežoja visas apkārtnes pār­skatīšanu, bet viņš nebija vienīgais, kas jau bija tā izdarījis. Gaiss bija salts un stindzinošs.

Kāds pamanīja pēdas, kas veda pret straumi augšup gar strautu, un visi savācās apkārt, kamēr Jondalars tās izpētīja. Šeit bija dzērusi de­gunradžu ģimene, turklāt vēl diezgan nesen. Ar kociņu slapjajās strauta malas smiltīs viņš uzzīmēja uzbrukuma plānu un pamanīja, ka ledus kristāliņi padara zemi cietu. Dolando, arī izmantodams kociņu, uzdeva jautājumus, un Jondalars izstrādāja zīmējumu sīkāk. Saprašanās bija panākta, un visi dega nepacietībā ātrāk doties uz priekšu.

Sekojot degunradžu pēdām, viss bariņš sāka skriet lēnā riksī. Ātrā virzīšanās uz priekšu visus sasildīja, un kapuces atkal tika atmestas no galvas. Jondalara garie, gaišie mati mētājoties pielipa kapucei. Dzīv­nieku panākšana prasīja ilgāku laiku, nekā viņš bija iedomājies, bet, līdzko Jondalars pamanīja sev priekšā sarkanīgi brūnos, pinkainos de­gunradžus, viņš visu saprata. Dzīvnieki pārvietojās daudz ātrāk nekā parasti - un gāja tieši uz ziemeļiem.

Nobažījies Jondalars pavērās debesīs; virs viņiem stiepās ačgārni ap­gāzta spilgti zila debess bļoda; tikai tālumā bija redzami daži mākoņi. Neizskatījās, ka tuvotos vētra, bet Jondalars bija gatavs iet atpakaļ, savākt Tonolanu un doties projām. Izskatījās, ka neviens cits nebija noskaņots uz promiešanu - ne tagad, kad degunradži bija panākti. Ze­landoni vīrietis prātoja, vai šo ļaužu paredzēšanas spēja - vadoties pēc pinkaino degunradžu virzības uz ziemeļiem - attiecas arī uz snigšanas sākuma pareģošanu, bet viņš to apšaubīja.

Tā bija bijusi viņa paša ideja doties medībās, viņam nesagādāja ne­kādas grūtības to izskaidrot; tagad viņš gribēja ātrāk nokļūt atpakaļ pie Tonolana un nogādāt brāli drošībā. Bet kā lai viņš izskaidro, ka drīzumā sāksies sniegputenis, ja pie debesīm nav gandrīz vai neviena mākonīša un viņš nemāk sazināties šo ļaužu valodā? Jondalars pašūpoja galvu; vispirms viņiem būs jānogalina degunradzis.

Pieejot degunradžiem tuvāk, Jondalars aizsteidzās pārējiem mednie­kiem pa priekšu, mēģinādams noskriet pašu pēdējo, atpalikušo dzīv­nieku - vēl pavisam jaunu degunradzi, kam bija grūti tikt pārējiem lidzi. Kad garais, slaidais vīrietis izrāvās zvēram priekšā, viņš sāka klaigāt un vicināties rokām, cenzdamies pievērst dzīvnieka uzmanību, lai liktu tam nogriezties vai palēnināt gaitu. Bet, virzīdamies uz priekšu - uz ziemeļiem - ar tādu pašu vientiesīgu apņemšanos kā pārējie, jaunais degunradzis vīrieti ignorēja. Medniekiem šķita, ka, nogriežot ceļu kaut vienam no viņiem, varētu rasties nepatikšanas, un tas viņus uztrauca. Bet vētra tuvojās ātrāk, nekā Jondalars bija domājis.

Ar acs kaktiņu Jondalars ieraudzīja, ka Džetamio viņu panākusi, un bija pārsteigts par to. Šobrīd sievietes klibums bija pamanāmāks, bet viņa kustējās ātri. Atzinībā Jondalars pamāja ar galvu. Pārējie mednieki virzījās uz priekšu, cenšoties ielenkt degunradžu mazuli un pārējos zvē­rus piespiest panikā bēgt. Degunradži nav bara dzīvnieki, nav draudzīgi un panikā nebēg, viņiem galvenais ir drošība un izdzīvošana. Pinkainie degunradži ir neatkarīgi, kašķīgi, neparedzami bīstami radījumi, kuri reti kad pievienojas lielākam baram nekā ģimene. Mednieki ļoti labi zināja, ka šo zvēru tuvumā jāuzmanās.

Ar klusu piekrišanu mednieki visu uzmanību veltīja no bara atpa­likušajam degunradžu mazulim, bet ielencošās grupas kliedzieni ne­piespieda mazajam ne palēnināt skrējienu, ne ari ātrāk steigties uz priekšu. Tikai noņemot kapuci un to vicinot, Džetamio beidzot izdevās piesaistīt mazuļa uzmanību. Mazais degunradzis palēnināja soli, pa­grieza galvu sānis un, ievērojis kapuces plivināšanu, izskatījās pavisam neizlēmīgs.

Medniekiem tas deva iespēju viņu panākt. Viņi zvēru ielenca; tie ar smagākajiem pīķiem piegāja tuvāk, bet pārējie ar vieglākajiem durama­jiem izveidoja ārējo apli, lai būtu gatavi aizstāvēt un steigties palīgā smagāk bruņotajiem biedriem, ja tāda nepieciešamība rastos. Degunra­dzis apstājās, mazulis droši vien nesaprata, ka viņa pārējā ģimene ātri aizlēkšo projām. Pēc tam tas lēnā riksītī atsāka skrējienu, pagriezdamies uz to pusi, kur vējā plīvoja kapuce. Jondalars pavirzījās tuvāk Džetamio un pamanīja, ka tāpat dara arī Dolando.

Tad kāds jauns vīrietis, kuru Jondalars pazina kā vienu no laivinie­kiem, kapuci vicinādams, izskrēja priekšā medniekiem un dzīvniekam. Apjukušais degunradzis pārtrauca savu pārsteidzīgo skrējienu virsū sievietei un, mainījis virzienu, nesās virsū vīram. Ar tik vāju redzi kā degunradzim daudz vieglāk bija sekot lielākam kustīgam mērķim; dau­dzo mednieku klātbūtne maldināja dzīvnieka aso ožu. Degunradzim tuvojoties, kāda cita skrejoša figūra nostājās starp viņu un jauno vīrieti. Pinkainais zvērs vēlreiz apstājās, cenšoties izlemt, kuram kustīgajam mērķim sekot.

Degunradzis vēlreiz mainīja virzienu un skrēja pakaļ tam otrajam, kas atradās tik vilinoši tuvu. Bet tad, plivinādams lielu zvērādu, kāds cits mednieks izskrēja priekšā, un, kad jaunais degunradzis tam tuvojās, vēl kāds cits noskrēja tik tuvu, ka garā, sarkanīgā spalva uz dzīvnieka galvas sakustējās. Dzīvnieks bija pilnīgi apjucis, viņš sāka kļūt nikns - slepkavnieciski nikns. Gārgdams degunradzis kašņāja zemi un, ierau­dzījis vēl citas mulsinošās figūras, lielā ātrumā un pilnā sparā traucās tām pakaļ.

Jaunajam laivinieku vīrietim bija riskanti turēties degunradzim priekšā, jo, kad viņš nogriezās, arī zvērs, ātri pagriezdamies, turpināja vajāšanu. Bet dzīvnieks jau sāka pagurt. Tas bija šurpu turpu dzinies pa­kaļ kaitinošajiem skrējējiem, tā arī nespēdams nevienu noķert. Kad cits kapuces vicinātājs atkal izskrēja priekšā nabaga pinkainajam zvēram, tas apstājās, nodūra galvu, līdz lielais rags skāra zemi, un koncentrējās uz klibojošo augumu, kas tam vairs nebija sasniedzams.

Augstu pacēlis pīķi, Jondalars skrēja virsū zvēram. Viņam to vaja­dzēja nogalināt, pirms saniknotais degunradzis atgūst elpu. No otras puses ar tādu pašu nodomu tuvojās Dolando, un arī pārējie mednieki dzīvnieku ielenca. Piesardzīgi tuvodamās, Džetamio vicināja kapuci, cenšoties neatslābināt dzīvnieka interesi. Jondalaram atlika vienīgi ce­rēt, ka degunradzis ir tikpat nomocījies, kā izskatās.

Visu uzmanība bija piesaistīta Džetamio un degunradzim. Jondalars nesaprata, kas viņam pēkšņi lika paskatīties ziemeļu virzienā, - varbūt papildu kustība? - Uzmanieties! - viņš iekliedzās, raudamies uz priekšu. - No ziemeļiem degunradzis!

Bet pārējiem viņa darbība likās nesaprotama; viņi Jondalara klie­dzienu nesaprata. Un viņi arī neredzēja saniknoto degunradža mātīti, kas pilnā sparā nesās viņiem virsū.

- Džetamio! Džetamio! Ziemeļos! - Jondalars vēlreiz iekliedzās, vi­cinādams roku un ar pīķi norādot uz ziemeļiem.

Sieviete paskatījās uz ziemeļiem, uz to pusi, uz kuru viņš rādīja, un izkliedza jaunajam vīrietim brīdinājumu, ka degunradža mātīte nesas viņiem virsū. Pārējie skrēja palīgā, uz brīdi aizmirsuši jauno degunradzi. Varēja gadīties tā, ka mazulis jau bija atpūties vai ari šurp skrienošā mātīte viņu bija uzmundrinājusi; jaunais zvērs pēkšņi metās virsū tam cilvēkam, kas tik izaicinoši tuvu vicināja kapuci.

Džetamio paveicās, ka jaunais dzīvnieks atradās tik tuvu. Tam nebija vairs laika uzņemt ātrumu; zvēra šņāciens, sākot uzbrukumu, pievērsa tam atkal viņas un Jondalara uzmanību. Izvairīdamās no zvēra raga, Džetamio atrāvās un aizskrēja tam aiz muguras.

Meklēdams mērķi, kas tik pēkšņi bija pazudis, mazais degunradzis palēnināja gaitu un nepievērsa uzmanību garajam vīram, kas ar lieliem soļiem noslēdza apli. Un tad jau bija par vēlu. Mazais dzīvnieks zaudēja koncentrēšanās spēju. Jondalars iedzina smago pīķi degunradža vārī­gajā acī un trieca to tālāk smadzenēs. Kad jaunā sieviete arī otrajā zvēra acī iedūra pīķi, jau nākamajā mirklī mazais degunradzis pilnīgi zaudēja jebkādas redzes spējas. Dzīvnieks izskatījās pārsteigts, pamīņājās, no­krita uz ceļiem un, dzīvībai izdziestot, nogāzās zemē.

Atskanēja kliedziens. Divi mednieki saskatījās un aizskrēja dažādos virzienos. Masīvā degunradža mātīte pilnā sparā nesās tiem virsū. Tuvojoties savam mazulim, mātīte ātrumu samazināja, vēl pāris soļu paskrēja tam garām un apstājās, tad pagriezās pret savu zemē guļošo bērnu, kam katrā aci rēgojās piķis. Ar ragu pabakstījusi, mamma to mudināja celties. Tad, grozīdama galvu un mīņādamās no vienas kājas uz otru, mātīte prātoja, ko darīt tālāk.

Daži mednieki centās pievērst viņas uzmanību, vicināja kapuces un zvērādas, bet viņa tos neredzēja vai bija nolēmusi ignorēt. Mātīte vēlreiz pabakstīja mazo degunradzi un tad, it kā atsaucoties kādam dziļākam instinktam, atkal pagriezās uz ziemeļiem.

- Tonolan, es tev saku, tā mātīte bija tik tuvu. Bet viņa bija apņē­musies doties uz ziemeļiem - negribēja šeit uzkavēties.

- Vai tu domā, ka tūlīt sāks snigt? - Tonolans jautāja, paskatīdamies uz sautējošo kompresi un tad atkal uz satraukto brāli.

Jondalars piekrītoši pamāja. - Tikai es nezinu… pat ja runātu viņu valodā, kā lai pasaka Dolando, ka mums labāk tūlīt doties ceļā, pirms vētra vēl nav sākusies, kaut arī pie debesīm nav neviena mākonīša.

- Jau vairākas dienas jūtu gaisā sniega smaržu. Rādās, ka būs pa­matīgi dziļš sniegs.

Lielais brālis bija pārliecināts, ka temperatūra arvien vēl krītas, un nākamajā rītā pats par to pārliecinājās, kad pie ugunskura atstātajai krūzītei ar tēju bija pārklājusies plāna ledus kārtiņa. Viņš vēlreiz centās savas bažas paskaidrot pārējiem, šķietami - bez panākumiem, un tur­pināja nervozi vērot debesis, lai atrastu vēl kādu zīmi par laika maiņu. Jondalars būtu bijis atvieglots, ja būtu ieraudzījis pār kalniem savelka- mies mākoņu aitiņas un ar tām piepildāmies zilo debess bļodu, ja tikai tas neliecinātu par nenovēršamiem draudiem, kas viņiem tuvojās.

Pamanījis pirmās apmetnes nojaukšanas pazīmes, viņš novāca savu telti un sapakoja abu mugursomas. Uzslavēdams Jondalara gatavību doties ceļā, Dolando smaidīja un piekrītoši pamāja, tad ar roku norādīja upes virzienā. Bet, ieraugot mutuļojošo upi un koka laivu, kas, piesieta pie virvēm, sitās pret krastu un raustījās, vīrs nedaudz satraucās; ari Jondalara nemiers pieauga.

Daudz bezkaislīgāki izskatījās tie vīri, kas paņēma abu brāļu somas un novietoja tās blakus degunradža sasaldētajam rumpim, bet arī viņu sejās Jondalars nesaskatīja necik lielu iedrošinājumu. Tomēr Jondalars dega nepacietībā ātrāk doties prom, taču bija nobažījies par transporta līdzekli. Viņš prātoja - kā gan viņi grasās Tonolanu iedabūt laivā - un devās atpakaļ pie brāļa, lai paskatītos, vai nevar palīdzēt.

Zinādams, ka dažkārt labākā palīdzība ir nemaisīties pa kājām, Jon­dalars vēroja, kā ātri un prasmīgi tiek nojaukta apmetne. Viņš jau bija sācis pamanīt apģērba atšķirīgās detaļas tiem ļaudīm, kas bija teltis uzslējuši uz zemes un sauca sevi par Šamudiem, un tiem, kas apmetās laivā un dēvēja sevi par Ramudiem. Tomēr tik īpašas atšķirības nesa­skatīja, lai varētu tos uzskatīt par divām dažādām ciltīm.

Abas ļaužu grupas sazinājās viegli, plēsa jokus, viņu starpā nepa­stāvēja nekāda stīva pieklājība, kas, divām dažādām ciltīm satiekoties, parasti norādīja uz maskētu sasprindzinājumu. Šķita, ka viņi runā vienā valodā, kopīgi ietur maltītes un labi sastrādājas. Tomēr Jondalars pa­manīja, ka vadonis zemes ļaudīm bija Dolando, bet laivinieki, gaidot norādījumus, skatījās uz citu vīru.

No telts iznāca dziednieks, tam sekoja divi vīri, nesdami atjautīgi pagatavotas nestuves. Ar papildu auklu no laivas kopā bija sasietas un aptītas divas kārtis no alkšņa kokiem, kas auga birztalā uz pakalniņa, tādējādi starp kārtīm izveidojās atbalsts, uz kura bija droši piesiets ievainotais vīrs. Pamanīdams, ka Rošario sāk nojaukt lielo, apaļo telti, Jondalars piesteidzās pie viņiem. Sievietes nervozi raidītie skatieni uz debesim un upi pārliecināja Jondalaru, ka viņš nav vienīgais, kas baidās no šī ceļojuma.

- Tie izskatās pēc sniega mākoņiem, - Tonolans sacīja, kad savā redzeslaukā pamanīja brāli, kas sāka iet blakus nestuvēm. - Kalnu vir­sotnes nav saskatāmas; ziemeļos jau droši vien snieg. Varu tev pateikt vienu: no šāda stāvokļa pasaule šķiet citāda.

Jondalars pavērās virs kalniem slīdošajos mākoņos, kas aizklāja apledojušās kores, savā starpā grūstīdamies un stumdīdamies, it kā steigtos ātrāk piepildīt skaidrās un zilās debesis. Lielā brāļa grumbās savilktā piere izskatījās gandrīz tikpat draudīga kā debesis, uzacis rūpēs sarauktas, tomēr savas bailes viņš centās neizrādīt. - Vai tāds ir tavs attaisnojums, lai vāļātos uz nestuvēm? - Jondalars jokoja, cenzdamies pasmaidīt.

Pie baļķa, kas iesniedzās upē, Jondalars atkāpās un vēroja, kā divi laivinieki, ejot pa nestabilo, nogāzto koku, cenšas sabalansēt līdzsvaru un noturēt nestuves, stumjot tās augšup pa vēl apšaubāmāko koka trapu. Tagad viņš saprata, kāpēc Tonolans bija cieši piesiets pie nestu­vēm. Jondalars sekoja viņiem pa pēdām, pats tik tikko spēdams noturēt līdzsvaru, un tagad paskatījās uz vīriem ar daudz lielāku cieņu.

Kad Rošario un Šamuds pāris Ramudu vīriem padeva cieši sasietu saini ar zvērādām un kārtīm - lielo telti -, lai ieliek laivā, un pēc tam ari paši nāca pa baļķi uz laivu, no pelēkajām, mākoņainajām debesīm nokrita pāris baltu pūku. Piemērodamās debesīm, upe trakoja un kūla ūdeni mežonīgos virpuļos - arvien pieaugošais mitrums kalnos arī uz upes atgādināja par savu esamību.

Mutuļojošajā ūdenī nolūzušais baļķis kustējās citā virzienā nekā laiva. Jondalars pārliecās pār laivas malu un pasniedza sievietei roku. Rošario ar pateicību to pieņēma un tika gandrīz vai pēdējā brīdī ierauta laivā. Arī Šamudam nebija pretenziju pieņemt piedāvāto palīdzību; dziednieka pateicība bija tikpat sirsnīga kā Rošario izteiktā.

Krastā vēl bija palicis viens vīrs. Atraisījis vienu no tauvām, viņš uzskrēja augšā uz baļķa un ierausās pie pārējiem. Arī traps tika ātri ievilkts laivā. Šūpojošos laivu pie krasta piesaistīja vairs tikai viena tauva un gari airi laivinieku rokās, mazais kuģītis centās atrauties no krasta un laisties pa straumi. Ar asu rāvienu tauva tika noslidināta, un, sajutusi brīvību, laiva no priekiem palēcās. Mazajam kuģītim mētājo­ties un šūpojoties Māsas upes mutuļojošajā straumē, Jondalars cieši pieķērās laivas malai.

Vētra tuvojās lieliem soļiem, un virpuļojošas sniegpārsliņas aizklāja redzamību. Visādi peldoši priekšmeti un atkritumi dažādā ātrumā ceļoja kopā ar viņiem - smagi piemirkuši baļķi, krūmu mudžekļi, uzpūsti dzīv­nieki, gadījās arī pa kādam mazākam aisbergam, un Jondalars baiļojās, ka neiznāk saskrieties ar tiem. Viņš vēroja, kā krasts paslīd garām, un skatiens apstājās pie uzkalniņā augošās alkšņu audzes. Kaut kas, piesiets pie viena no kokiem, plivinājās vējā. Negaidīta vēja brāzma to satvēra un iepūta upē. Tumšiem traipiem nosmērētajam ādas gabalam nokrītot, Jondalars pazina savu vasaras bezroci. Vai tad visu laiku tas bija tur kokā plivinājies? Kādu brīdi ādas gabals noturējās virs ūdens, tad piemirka un nogrima.

Tonolanu atsēja no nestuvēm un atbalstīja pret laivas sāniem; jaunais vīrietis izskatījās bāls, sāpju nomākts un nobijies, bet drošsirdīgi smai­dīja blakus sēdošajai Džetamio. Jondalars piemetās blakus jauniešiem un saviebās, atcerēdamies savas bailes un paniku. Tad prātā ienāca neaprakstāmais prieks, kad pirmoreiz ieraudzīja tuvojamies laivu, un atkal viņš mocījās neziņā, kā gan šie ļaudis zināja, ka brāļiem vajadzīga palīdzība. Tad Jondalars pēkšņi iedomājās: vai tas varētu būt bijis asi­ņainais bezrocis, kas plivinājās vējā un rādīja ceļu? Bet kā viņi zināja, ka jābrauc nekavējoties? Un jāņem līdzi Šamuds?

Laiva cilājās straujajā ūdenī, un Jondalars, kārtīgi nopētījis tās kon­strukciju, ieinteresējās par stabilo kuģīti. Izskatījās, ka laivas dibens iz­gatavots no viena masīva koka gabala: izgrebts pamatīga koka stumbrs, vidusdaļā platāks. Laiva tikusi paplašināta ar dēļu rindu, dēļi bija kārtīgi savienoti kopā, tādējādi paaugstinot sānus un priekšgalā savienojoties kopā. Ik pa gabaliņam laivas sānos bija novietotas stutes, uz tām bija pārlikti dēļi, tādējādi radot sēdvietas airētājiem. Trīs no viņiem sēdēja priekšpusē, pirmajā rindā.

Jondalars nopētīja laivas uzbūvi, viņa skatiens pārslīdēja pāri baļķim, kas bija nostiprināts pret priekšgalu. Paskatījies vēlreiz, viņš sajuta sirdi ātrāk iepukstamies. Laivas priekšgalā, tās dibenā, starp samudžinātiem zariem gulēja asins traipiem nosmērēts vasaras bezrocis.

-