Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

5

Berzēdama acis un staipīdamās, Eila iznāca no alas uz klinšu pār- kares. Austrumos virs pamales vēl joprojām spīdēja saule. Ar roku pie- segusi acis, viņa ar skatienu meklēja, kur pašlaik atrodas zirgi. Kaut ari Eila šeit bija pavadījusi tikai pāris dienu, tas jau bija kļuvis par paradumu - pamostoties pārbaudīt zirgu baru. ŠI ikrita pārbaude pa­darīja viņas vientulīgo dzīvesveidu nedaudz ciešamāku, jo radīja ilūziju, ka Eila nav vienīgā šis ielejas iemītniece un šeit atrodas ari vēl citas dzīvas radības.

Jaunā sieviete bija jau iepazinusi zirgu paradumus: kur viņi gāja no rītiem padzerties, kādu koku pavēnī viņiem patika pavadīt pēcpusdie­nas svelmi. Viņa jau spēja atšķirt atsevišķus bara eksemplārus. Viens no viņiem bija gadu vecs kumeļš, kura pelēkā spalva bija tik gaiša, ka izskatījās gandrīz vai balta, izņemot pāris tumši pelēku svītru - viena gāja pāri zirga mugurai; vēl kumeļam bija tumšākas kāju apakšējās daļas un biezas, sarainas krēpes. Barā bija arī kāda dūkana ķēve ar dzeltenīgi brūnu kumeļu pie sāniem, kura spalva bija tāda pati kā bara ērzelim. Un kur nu vēl pats lepnais bara vadonis! Kādudien viens no šiem gadu vecajiem kumeļiem, kurus vadonis šobrīd tik tikko spēja paciest, ieņems viņa vietu. Vai varbūt kāds no nākamā gada metiena vai aiznākamā? Gaiši dzeltenais ērzelis - ar tumši brūno svītru uz mu­guras, kāju apakšdaļā un pāri krēpēm - bija pašā spēku briedumā, to skaidri parādīja viņa stāja un izturēšanās.

- Labrīt, zirgu klans! - Eila žestikulēja ar parastajām sveiciena kus­tībām; neliela nianse tās padarīja par rīta sveicienu. - Šorīt es ilgi no­gulēju. Jūs jau esat nobaudījuši savu rīta dzērienu, tagad es nobaudīšu savējo.

Vieglā solī noskrējusi lejā pie upes un jau pietiekami labi iepazinusi stāvās takas bīstamākās vietas, jaunā sieviete padzērās, tad nometa apmetni un bija gatava rīta peldei. Apmetnis bija tas pats vecais, bet Eila bija to izmazgājusi un apstrādājusi ar skrāpjiem, lai āda atkal būtu mīksta. Iza bija tikai vēl vairāk nostiprinājusi Eilas jau tā iedzimto tīrības un kārtības izjūtu. Izas apjomīgais ārstniecisko augu krājums prasīja ievērot kārtību, lai izvairītos no augu sajaukšanas un to nepa­reizas lietošanas. Klana zāļu sieva zināja netīrības, netīrumu un infek­ciju bīstamību. Viena lieta bija ceļojuma laikā paciest zināmu netīrību, kad no tā nevarēja izvairīties, bet pilnīgi cita, ja blakus atrodas tekošs ūdens.

Eila izlaida pirkstus caur biezajiem, blondajiem matiem, kas viļņiem krita pāri pleciem. - Šorīt es izmazgāšu matus, - viņa žestikulēja, nead- resēdama to nevienam konkrēti. Aiz upes līkuma sieviete bija atradusi augam ziepjsakni un devās to izraut. Nākdama atpakaļ gar krastu un lūkodamās upē, viņa pamanīja lielu akmeni ar gludām, šķīvja formā izveidotām bedrītēm, kas rēgojās laukā no seklā ūdens. Eila pacēla apaļu oli un aizbrida pie lielā akmens. Akmens bedrītē viņa saberza ziepjsakni, ar plaukstām iesmēla ūdeni, uzlēja virsū un samaisīja, lai iegūtu bagātīgu, putojošu masu. Ieguvusi putas, viņa saslapināja matus, ieberzēja tajos putas, tad ieziepēja arī pārējo ķermeni, pēc tam ienira ūdenī, lai noskalotos.

Sensenos laikos šajā vietā bija nolūzis liels akmens bluķis, kas bija atdalījies no klints sienas. Eila rāpās ārā no ūdens, iedama pa to bluķa daļu, kas atradās zem ūdens, pēc tam turpināja iet pa to daļu, kas at­radās virs ūdens, un meklēja tādu vietu, kur varētu saulē apžūt. Līdz jostasvietai dziļa atteka krasta virzienā izveidoja šo klints gabalu par saliņu, ko daļēji aizklāja nokarenie vītoli, kuru izskalotās saknes kā kaulaini pirksti bija pieķērušies pie upes krasta. No maza krūma, kura saknes bija atradušas atbalsta punktu kādā spraugā, sieviete nolauza nelielu zariņu; ar zobiem to nomizoja un izmantoja, lai atmudžinātu matus, kamēr tie saulē žāvējas.

Klusām dungodama, Eila sapņaini vērās upē; tad viņas uzmanību pie­saistīja ūdens ņirboņa. Pēkšņi atguvusi modrību, viņa ieraudzīja ūdenī lielu, sudrabainu foreli, kas atpūtās zem koku saknēm. Eila pie sevis nodomāja: "Kopš aizgāju no klana alas, es neesmu ēdusi zivi," - turklāt atcerējās arī to, ka šorīt nav vēl brokastojusi.

No akmens tālākās malas klusi ieslīdējusi ūdenī, viņa nedaudz pa­peldēja pa straumi un tad brida uz seklo vietu. Ielikusi roku ūdenī un ļaudama pirkstiem brīvi šūpoties, viņa lēnām, ar bezgalīgu pacietību, virzījās pretim straumei. Pienākusi pie koka, sieviete ieraudzīja, ka fo­reles galva atrodas straumē un zivs nedaudz kustas, lai noturētos savā vietā, zem saknēm.

Eilas acis no sajūsmas iemirdzējās. Tomēr, tuvojoties zivij un katru soli sperdama ar apdomu, viņa izturējās vēl piesardzigāk. Vienu roku ūdeni virzīdama no zivs aizmugures, viņa to palika zem tās vēdera, ne­daudz tai pieskārās un sajuta žaunu atveres. Ar strauju kustību sieviete sagrāba zivi, pārliecinoši izcēla to no ūdens un izmeta krastā. Kādu bridi forele mētājās un cīnījās, pēc tam norima un gulēja mierīga.

Apmierināta ar sevi, Eila pasmaidīja. Bērnībā bija grūti iemācīties saķert ar rokām zivi un dabūt to ārā no ūdens, un tagad viņa vēl jo­projām jutās tikpat lepna kā pirmajā reizē, kad tas bija izdevies. Turp­māk viņa šo vietu novēros, zinādama, ka to izmanto arī citi upes iemīt­nieki. Nesdama savu lomu, Eila prātoja, ka šī forele ir pārāk liela, lai to uzreiz visu notiesātu brokastīs, - viņa jau sajuta mutē svaigas, uz karstiem akmeņiem ceptas foreles garšu.

Kamēr cepās brokastis, Eila nodarbojās ar groza pīšanu no zāles stie­briem, ko vakar bija salasījusi. Tas būs vienkāršs grozs saimnieciskām vajadzībām, bet tajā būs iepīti nelieli raksti, lai pašai saimniecei būtu prieks par smalko darinājumu. Eila strādāja ātri, bet ar tādu mērķi, lai grozs būtu arī ūdensizturīgs. Iemetot tajā karstus akmeņus, to varētu izmantot par katliņu, tajā varētu vārīt ēdienu arī uz uguns, bet tāds šobrīd nebija sievietes mērķis. Viņa gatavoja pārtikas uzglabāšanas grozu, jau sākdama rūpīgi gatavoties aukstajai ziemai, kas vairs ne­bija aiz kalniem.

Uzmezdama skatienu apaļajām, sarkanajām ogām, kas bija izklā­tas žāvēties uz pītajām zāles sedziņām pie alas ieejas, jaunā sieviete prātoja: "Tās korintes, ko es vakar salasīju, pēc pāris dienām jau būs sakaltušas. Līdz tam būs jau nogatavojušās ari pārējās ogas. Būs daudz melleņu, bet ar āboliem gan būs trūcīgi, tā savvaļas ābele ir diezgan panīkusi. Toties ķirsis ir pilns ar ogām, ķiršogas jau ir gandrīz pārgata- vojušās. Labāk tās salasīt šodien pat. Ari saulespuķu sēklas noderēs, ja putni tās pirmie neizknābās. Šķiet, ka blakus ābelei ir lazdu krūmi, bet neesmu par to pārliecināta, jo šie krūmi ir daudz mazāki nekā tie, kas auga pie manas slepenās, mazās alas. Tomēr šķiet, ka priežu čiekuros ir daudz sēklu, vēlāk būs jāpārbauda. Kaut tā zivs drīzāk izceptos!

Vajadzētu arī sākt žāvēt augus, ķērpjus, sēnes un saknes. Man nebūs jāsažāvē visas saknes, dažas varēs ilgāku laiku alas dziļumā uzglabāt svaigas. Vai man vajadzētu savākt vairāk balandu sēklu? Tās ir tik mazas un nekad nevar savākt pietiekamā daudzumā. Toties ir vērts papūlēties sadabūt graudus, un dažas vārpas pļavā jau ir nogatavojušās. Šodien salasīšu ķiršus un graudus, bet man būs vajadzīgi vēl vairāki pārtikas uzglabāšanas grozi. Varbūt no bērza tāss pagatavot dažas vācelītes? Kaut man būtu kāda jēlāda, lai varētu uztaisīt lielas somas!"

Klana alā allaž bija pieejamas vairākas liekas jēlādas, lai varētu visu ko pagatavot. Tagad viņa priecātos, ja ziemai būtu kaut viena siltāka āda. Truši un kāmji nav pietiekami lieli, lai izgatavotu labu kažokādas apmetni, un tie ir tik kārni. Ja viņa spētu nomedīt mamutu, būtu gana daudz tauku, tad varētu dedzināt pat lampas. Un nekas cits nav tik labs un sātīgs kā mamuta gaļa. Interesanti - vai tā forele ir jau gatava? Eila pastūma malā kādu mīkstu lapu un ar kociņu pabakstīja foreli. Vēl mazliet jāpacep.

"Cik jauki būtu, ja man izdotos iegūt kaut nedaudz sāls, taču šeit tu­vumā nav jūras. Māllēpēm ir sāļa piegarša, un citi augi var piešķirt savu aromātu. Izai piemita talants ēdiena gatavošanā; jebkurš viņas gatavotais ēdiens bija garšīgs. Varbūt man iziet stepē un paskatīties, vai nevaru nomedīt kādu irbi? Un pēc tam to pagatavot tā, kā Krebam garšoja."

Atceroties Izu un Krebu, Eila juta kaklā sakāpjam kamolu. Viņa papu­rināja galvu tā, it kā gribēdama atbrīvoties no šīm domām vai vismaz no gaidāmajām asarām.

"Augiem un tējām man nepieciešama kaltēšanas ierīce, tā vajadzīga arī ārstnieciskajām zālītēm. Es varu saslimt. Varētu nocirst dažus kokus, lai pagatavotu mietus, bet man vajadzīgas stipras, jaunas auklas, lai tos sasietu kopā. Pēc tam kad mieti būs izžuvuši un sarāvušies, ierīce noturēs vajadzīgo svaru. Tā kā te ir tik daudz izskalotu koku un kri­talu, tad man nebūs jācērt koki malkai, varēs savākt arī zirgu mēslus. Kad mēsli ir izžuvuši, tas ir labs kurināmais. Jau šodien pat sākšu nest augšā uz alu kurināmo, un drīz vien man būs jāizgatavo arī pāris dar­barīku. Kā man paveicās, ka es atradu kramu! Bet zivij jau droši vien jābūt gatavai."

Eila ēda foreli tieši no karstajiem akmeņiem, uz kuriem tā bija gata­vojusies. Mielojoties viņa izdomāja, ka jāpārmeklē kaulu un izskaloto koku kaudze, lai sadabūtu kādus lēzenus kaula vai koka gabalus šķīv­jiem; labi noderētu iegurņa vai plecu kauli. Salējuši savas mazās ūdens somas saturu katliņā, jaunā sieviete vēlējās, kaut viņai būtu kāds lielāka dzīvnieka ūdensizturīgs kuņģis, lai pagatavotu daudz ietilpīgāku ūdens somu, ko izmantot alas vajadzībām. Iemetusi katliņā pāris karstu ak­meņu no ugunskura, lai ūdens sāktu ātrāk vārīties, viņa no savas zāļu somas piebēra kūpošajam ūdenim mežrozīšu augļus. Tos viņa parasti izmantoja kā ārstniecības līdzekli, lai ārstētu nelielu saaukstēšanos, bet no mežrozīšu augļiem varēja izvārīt ari garšīgu tēju.

Grūtais darbs savākt, apstrādāt un uzglabāt ielejas bagātīgo augu un ogu klāstu nebija nekas biedējošs, drīzāk gan Eila ar nepacietību gribēja ķerties pie tā klāt. Darbs aizņems laiku un domas, nebūs iespējas prātot par vientulību. Viņai ir jāsarūpē krājumi tikai sev vienai pašai, bet nav izpalīdzīgu roku, lai darbs ātrāk veiktos; Eila bažījās, vai atlicis pietiekami daudz laika, lai sagādātu vajadzīgo. Bija vēl viena doma, kas sievieti uztrauca.

Malkodama mežrozīšu tēju, viņa pabeidza groza pīšanu un pārdo­māja visas vajadzības, kas nepieciešamas, lai izturētu garo, bargo ziemu. Jaunā alas saimniece izprātoja, ka ziemā būs vajadzīga jauna kažokāda gulēšanai. Un, protams, arī gaļa. Bet kā būs ar taukiem? Ziemā tie būs nepieciešami. Bērza tāss vācelītes varētu pagatavot daudz ātrāk nekā grozus, ja tikai būtu dzīvnieku nagi, kauli un ādas strēmelītes, lai izvārītu līmi. Un kur dabūt lielu ūdens somu? Un auklas, ar kurām sasiet mietus kāķim? Tauku uzglabāšanai varētu izmantot cīpslas, zar­nas un…

Eilas kustīgie pirksti uz mirkli apstājās. Viņa skatījās debesīs, it kā būtu ieraudzījusi atklāsmes vīziju. "To visu es varētu iegūt no viena liela dzīvnieka! Man visa būs gana, ja nomedīšu tikai vienu lielu dzīvnieku. Bet kā lai to izdara?"

Pabeigusi pīt mazo groziņu, sieviete to ielika vācamajā grozā, kuru uzsēja sev uz muguras. Apmetņa ielocēs salika darbarīkus, paņēma rokamo mietu un lingu un devās uz pļavu. Atradusi lielo savvaļas ķirš- koku, viņa salasīja tik daudz ogu, cik vien varēja aizsniegt, tad uzrāpās kokā, lai savāktu vēl vairāk. Arī pati pa to starpu krietni saēdās - pat pārgatavojušās ogas bija saldskābas.

Nokāpusi no koka, Eila izdomāja klepus ārstēšanai ievākt ķirškoka mizu. Ar rokas cirvīti viņa noskaldīja cieto ārējo mizu, pēc tam ar nazi noskrāpēja iekšējo kambija slāni. Tas atgādināja tos laikus, kad Iza viņu, mazu meitēnu, sūtīja pēc ķirškoku mizas. Toreiz Eila slepus bija noskatījusies, kā vīrieši atklātā laukā trenējas lietot ieročus. Viņa zināja, ka to nedrīkst darīt, tomēr baidījās, ka vīri ieraudzīs viņas aiziešanu; toreiz mazo meiteni ieinteresēja tas, kā vecais Zūgs apmāca puiku lin­gas lietošanā.

Eilai bija sacīts, ka klana sievietēm ir aizliegts pieskarties ieročiem, bet, kad vīrieši aizejot bija pametuši lingu, meitene nespēja pretoties vilinājumam to iemēģināt. "Vai šodien es vēl būtu dzīva, ja toreiz ne­būtu pacēlusi lingu? Vai Brouds būtu mani tā ienīdis, ja es nebūtu iemācījusies ar to rīkoties? Varbūt viņš nebūtu mani padzinis no klana, ja tik ļoti mani neienīstu? Bet, ja viņš nebūtu mani tik ļoti ienīdis, viņam nesagādātu prieku manis izmantošana un pazemošana, varbūt tādā gadījumā nebūtu piedzimis Durks?"

"Varbūt! Varbūt! Varbūt!" viņa dusmīgi domāja. "Kāda jēga domāt par to, kas būtu varējis notikt? Tagad es esmu šeit, un linga man ne­palīdzēs nogalināt lielu dzīvnieku. Tam man ir vajadzīgs piķis!"

Eila izgāja cauri apšu jaunaudzei, lai pie upes padzertos un nomaz­gātu lipīgās rokas, kas bija noķēpātas ar ķiršu sulu. Kaut kas šajos garajos, taisnajos, jaunajos kokos piesaistīja sievietes uzmanību un lika viņai apstāties. Kad viņa saķēra vienu apses slaido stumbru un palaida vaļā, tas viņai iesita. "Tas derēs! No tā es uztaisīšu piķi!"

Uz kādu īsu bridi Eilai dūša saskrēja papēžos. Viņa domāja: "Brūns par to būtu nikns. Kad viņš atļāva man medīt, vecais klana vadonis piekodināja, ka es drīkstu medīt tikai ar lingu. Viņš būtu…

Ko viņš darītu? Ko gan viņš varētu izdarīt? Ko gan kāds no viņiem varētu man padarīt pat tad, ja uzzinātu? Es esmu mirusi. Es jau esmu mirusi. Un bez manis šeit vairs neviena cita nav."

Tad, it kā cieši iebāzts korķis būtu izsprādzis ārā, viņai iekšā kaut kas pārtrūka. Eila nokrita uz ceļiem. "Ak, kā es gribētu, lai man blakus būtu kāds cilvēks! Jelkāds, vienalga kas! Es pat priecātos redzēt Broudu. Es pat vairs nemūžam nepieskartos lingai, ja viņš ļautu man atgriezties klanā, ja ļautu man atkal satikt Durku." Nometusies ceļos pie slaidās apses stumbra pamatnes, Eila paslēpa seju rokās un elsodama raudāja gaužas asaras.

Viņas raudas aizsniedza tikai vienaldzīgas ausis. Mazie pļavas un meža dzīvnieciņi izvairījās no svešinieces savā vidū un viņas nesapro­tamajām skaņām. Neviens cits to nedzirdēja, neviens cits neko nesa­prata. Vēl klīstot pa stepēm, sieviete bija lolojusi cerību atrast cilvēkus, līdzīgus viņai pašai. Tagad, kad viņa bija izlēmusi pārtraukt ceļošanu, Eilai cerības zuda pavisam; sieviete pieņēma savu vientulību un mācī­jās ar to sadzīvot. Uztraukumu radīja urdošs nemiers par izdzīvošanu vienatnē svešā vietā, nezinot šis puses ziemas bardzību. Raudāšana mazināja sakrājušos spriedzi.

Piecēlusies Eila drebēja, tomēr izņēma savu rokas cirvīti un nikni zve­tēja ar to pa apses stumbra apakšējo daļu, pēc tam ķērās pie otra jaunā koka. "Esmu pietiekami bieži vērojusi, kā vīrieši gatavo pīķus," viņa sev stāstīja, cērtot stumbram zarus. Nemaz tik sarežģīti neizskatījās. Eila aizvilka mietus pļavā un atstāja tos tur, bet visu atlikušo pēcpusdienu lasīja kviešu un rudzu vārpas, pēc tam aizvilka kokus uz alu.

Novakari Eila pavadīja, mizodama un līdzinādama pīķus, pārtrauk­dama šo nodarbi tikai tik ilgi, lai pagatavotu sev graudus vakariņām, ko apēst kopā ar atlikušo zivi, un lai izbērtu kaltēties ķiršus. Kad sa­tumsa, Eila jau bija gatava nākamajam solim. Viņa ienesa kokus alā un, atcerēdamās, kā vīrieši bija rīkojušies, nomērīja pīķa garumu nedaudz pāri savam augumam un izdarīja atzīmi. Tad uzlika atzīmēto vietu uz ugunskura, grozīdama pīķi tā, lai visapkārt izveidotos ogle. Ar asu skrāpi viņa nogrieza pārogjojušos daļu nost un turpināja to cepināt un skrāpēt, līdz pīķa augšdaļa pati nokrita nost. Turpmākā apdedzināšana un skrāpēšana pārvērta to par asu, ugunī rūdītu pīķa smailo galu. Tādā pašā veidā sieviete sāka apstrādāt otru mietu.

Kad Eila beidza darbu, bija jau pienākusi vēla vakara stunda. Viņa jutās nogurusi un priecīga par paveikto. Pēc šāda darba labāk nāks miegs. Tieši naktis bija visgrūtāk pārdzīvot. Sieviete norobežoja uguns­kuru, piegāja pie alas ieejas, paskatījās zvaigžņotajās debesīs un centās izdomāt kādu iemeslu, lai nebūtu vēl jāiet gulēt. Viņa bija izrakuši alā lēzenu bedri, piepildījusi to ar sausu zāli un apsegusi ar zvērādu. Lē­niem soļiem Eila devās uz savu guļvietu. Nolikusies slīpi, viņa vēroja gailošās ogles un klausījās klusumā.

Nebija dzirdama ne cilvēku čabināšanās, taisot guļvietas, ne pāroša­nās skaņas no blakus esošajiem pavardiem, ne ņurdēšana vai krākšana; neviena no tām skaņām, kas tik raksturīgas cilvēkiem; nebija dzirda­mas nekādas dzīvības pazīmes, tikai pašas Eilas elpa. Viņa pasniedzās pēc zvērādas, kurā, pret gurnu atbalstījusi, mēdza nēsāt savu dēlu, savīkstīja to un piespieda pie krūtīm, pēc tam, šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, kamēr asaras ritēja pār vaigiem, klusi dungoja. Visbeidzot viņa nogūlās, saritinājās ap tukšo zvērādu un raudādama aizmiga.

Nākamajā rītā, kad Eila izgāja no alas atviegloties, viņa ieraudzīja uz savas kājas asinis. Parakņājusies savā mazajā mantu kaudzītē, viņa atrada absorbējošās saites un īpašo, ap jostu apliekamo siksnu. Saites tika bieži mazgātas, tās bija tīras un spīdīgas. Pēdējo reizi, kad Eila tās lietoja, saites vajadzēja aprakt. Sieviete vēlējās, kaut viņai būtu muflonu vilna, ko ielikt saitēs. Tad viņa ieraudzīja trušādiņu. "Es gri­bēju sataupīt šo trušādu ziemai, bet es taču varu nomedīt vēl vairākus trušus," viņa domāja.

Pirms došanās lejā uz rīta peldi viņa sagrieza mazo trušādu strēmelēs. "Man vajadzēja zināt, ka tuvojas mēnešreizes, es būtu tās ieplānojusi. Tagad es nevarēšu neko darīt, tikai…"

Pēkšņi Eila iesmējās. Sievietes izolēšana mēneša grūtajās dienās šeit taču nebija jāņem vērā. "Šeit taču nav vīriešu, kurus man būtu jāiz­vairās uzlūkot, nav neviena vīrieša, kam es nedrīkstētu sarūpēt un gatavot ēdienu. Šeit es esmu viena pati un man jāuztraucas tikai pašai par sevi."

"Tomēr man to vajadzēja paredzēt, bet dienas aizritēja tik ātri! Ne­biju domājusi, ka jau pienācis laiks. Cik ilgi jau es atrodos šajā ielejā?" Eila centās to atcerēties, bet visas dienas bija saplūdušas kopā. Viņa saviebās. "Man tomēr vajadzētu zināt, cik dienu jau šeit atrodos, - ta­gad varētu būt vēlāks gadalaiks, nekā biju iedomājusies." Vienu bridi viņa izjuta panikas lēkmi. "Nav jau nemaz tik slikti," viņa centās sevi mierināt. "Sniegs neuzkritīs, pirms augļi nebūs nogatavojušies un ko­kiem lapas nokritušas, bet man to tomēr vajadzēja zināt. Man ir jāseko līdzi laikam."

Eila atcerējās: pavisam sen Krebs bija ierādījis viņai, kā iegriezt nūjā atzīmi, lai skaitītu laiku. Toreiz vecais mogurs, izskaidrojot šo sistēmu, bija ļoti pārsteigts, kad Eila to tik ātri uztvēra. Viņš bija tikai atbildējis uz meitenes jautājumiem. Moguram nevajadzētu mācīt meitēnam sak­rālās zināšanas, kas domātas vienīgi svētajiem vīriem un viņu palīgiem. Krebs viņai bija piekodinājis nevienam to nestāstīt. Eila ari atcerējās to reizi, kad Krebs bija viņu pieķēris taisām kociņu, lai skaitītu dienas starp diviem pilnmēnešiem, toreiz viņš bija ļoti dusmīgs.

- Kreb, ja tu noraugies uz mani no garu pasaules, lūdzu, nedusmo­jies, - Eila runāja klusajā žestu valodā. - Tev ir jāzina, kāpēc man tas jādara.

Sieviete atrada garu, gludu nūju un ar krama nazi iegrieza tajā at­zīmi. Tad viņa bridi padomāja un iegrieza vēl divus robiņus. Eila izstiepa trīs pirkstus un uzlika tos uz iegrieztajiem robiņiem. "Man šķiet, ka pagājušas vairākas dienas nekā tik, bet par tik dienām esmu pilnīgi droša. Šovakar iegriezīšu vēl vienu robiņu un turpmāk darīšu tā katru vakaru." Viņa vēlreiz nopētīja nūju. "Šķiet, ka iezīmēšu mazu papildu atzīmi virs šodienas robiņa, lai atzīmētu dienu, kad sāku asiņot."

Kad Eila bija izgatavojusi pīķus, mēness bija apriņķojis pusi no savas fāzes, bet viņa joprojām nebija izdomājusi, kā nomedīt lielu dzīvnieku, kas bija tik ļoti nepieciešami. Viņa sēdēja pie savas alas ieejas un skatī­jās uz pretējā krasta klintīm un naksnīgajām debesīm. Vasara bija pašā karstākajā zenītā, un Eila izbaudīja vēso vakara vēja pūsmu. Viņa tikko kā bija pabeigusi darināt jaunu vasaras tērpu. Sievietes lielais vasaras apmetnis bija pārāk silts šādam laikam, un, kaut ari alas apkārtnē viņa staigāja kaila, Eilai bija nepieciešamas apmetņa ieloces, kurās salikt da­žādas lietas, kad devās tālākos klejojumos. Pēc tam kad Eila bija kļuvusi par sievieti, dodoties medībās, viņai patika nēsāt ap savām apaļīgajām krūtīm cieši aptītu ādas strēmeli. Tā bija daudz ērtāk skriet un lēkt. Šeit, ielejā, nebija jāsamierinās ar slepeniem ļaužu skatieniem, kuri domāja, ka, nēsājot šo ādas strēmeli, apsietu ap krūtīm, viņa ir jocīga.

Eilai nebija liela ādas gabala, ko sagriezt, bet viņa beidzot izdomāja veidu, kā izmantot apģērbam trušādas: viņa tās notīrīja plikas un pa­gatavoja no tām vasaras apmetni, kas apklāja tikai gurnus, kailajai ķermeņa augšdaļai Eila pagatavoja krūšu apsēju no citām ādiņām. No rīta viņa bija iecerējusi doties nelielā pārgājienā pa stepi, ņemot līdzi tikko izgatavotos pīķus cerībā atrast kādu medījumu.

Rietumos no upes lēzenā nogāze ielejas ziemeļu daļā ļāva nokļūt stepē; stāvā klints siena padarīja rietumu līdzenumus grūti sasniedza­mus. Viņa redzēja vairākus briežu, bizonu, zirgu barus un pat nelielu saigu pulciņu, bet pārnesa mājās vienīgi nomedītu irbi un lielu stepes žurku. Jaunā medniece vienkārši nespēja pieiet dzīvniekiem tik tuvu klāt, lai iedurtu tiem ar pīķi.

Dienām ejot, domas par lielā dzīvnieka nomedīšanu nelika Eilai mieru. Viņa bieži bija vērojusi, kā klana vīrieši sarunājas par medībām - viņi jau gandrīz nemaz ne par ko citu nerunāja -, bet medīja visi kopā. Viņu iemīļotais paņēmiens, tāpat kā vilku baram, bija nošķirt dzīvnieku no bara un aplencot notrenkt to, līdz medījums kļuva tik pārguris, ka mednieki varēja tam pieiet tuvu klāt un izdarīt nāvējošo dūrienu. Bet Eila bija viena pati.

Dažkārt vīri bija pieminējuši kaķu dzimtas medīšanas veidu: gulēt slēpnī, nogaidīt un tad, izmantojot ilkņus un ķetnas, mesties virsū medijumam un nikni to nogāzt gar zemi. Bet Eilai nebija ne ilkņu, ne ķetnu, viņa nespēja arī kā kaķu dzimtas plēsēji doties isā, ātrā lēcien­veida uzbrukumā. Viņa pat vēl nemācēja prasmīgi apieties ar pīķiem; tie bija pārāk lieli un gari, lai tos varētu ērti satvert. Tomēr viņai bija jāatrod veids, kā to izdarīt.

Tas notika kādā jauna mēness naktī, kad sievietei beidzot iešāvās prātā ideja, kuru varētu īstenot. Kad mēness pagrieza zemei muguru un lēja savu gaismu pār tālākajiem Visuma nostūriem, Eila bieži domāja par Klanu Sapulci. Alu Lāča svētki allaž tika rīkoti jauna mēness fāzē.

Viņa domāja par svētku laikā redzēto dažādo klanu medību ainu attēlojumu. Brouds bija novadījis viņu klana aizraujošu medību deju, un klans šajā sacensībā bija uzvarējis, spilgti atdzīvinādams ainas ar mamuta iedzīšanu kanjona bezizejā un ugunskura sakuršanu. Bet otro vietu ieguva svētku rīkotāju klans, kas attēloja lamatu izrakšanu pinkainā degunradža ceļā, pa kuru tas dodas padzerties, pēc tam tā ielenkšanu un iedzīšanu slazdā. Pinkainie degunradži parasti bija bīs­tami, un to izturēšanos nevarēja paredzēt.

Nākamajā rītā Eila devās skatīties, vai zirgi joprojām vēl ganās ielejā, bet viņa ar tiem nesasveicinājās. Tagad jau viņa pazina katru bara zirgu atsevišķi. Viņi bija Eilas kompānija, gandrīz vai draugi, bet, ja Eila gribēja ziemā izdzīvot, diemžēl cita ceļa nebija.

Vairākas nākamās dienas viņa novēroja zirgu baru, pētīja viņu kustību: kur viņi parasti dodas dzert; kur viņiem patīk ganīties; kur viņi nakšņo. Vērojot zirgus, Eilas prātā nobrieda plāns. Viņa uztraucās par plāna de­taļām, mēģināja apsvērt visas nejaušības un beidzot ķērās pie darba.

Jaunajai medniecei pagāja vesela diena, līdz viņa saskaldīja mazus kokus un krūmus, aizvilka tos līdz lauka vidum un sakrāva kaudzē blakus spraugai starp kokiem upes malā. Viņa salasīja sveķainos priežu un egļu zarus un mizas, iesprauda tos starp satrunējušiem, veciem baļ­ķiem un upes krastā izskalotajiem cietajiem klučiem un koka gabaliem, kas ātri aizdegas, un vēl sameta pa virsu sausus zāles kušķus. Vakarā, saliekot kopā sveķainos zaru gabalus un zāli, viņa pagatavoja lāpas, kas ātri aizdegsies un dūmojot kūpēs.

Tajā rītā, kad viņa bija izplānojusi sākt medības, Eila izņēma savu sumbra ādas nojumi un ragu. Tad, parakņājusies upes malā izskaloto kaulu kaudzē, sameklēja kādu plakanu, pamatīgu kaulu, nogreba tam vienu sānu, līdz izveidojās gara un plāna mala. Pēc tam, cerot, ka no­derēs, Eila savāca visas atrodamās auklas un virves, no kokiem no­vilka lejā liānas un salika tās akmeņainajā upes krastā. Vēl viņa atvilka krastā daudz koku kritalu un izskaloto zaru, lai ugunskuram pietiktu malkas.

Līdz vēlai pēcpusdienai viss bija sagatavots. Vērodama zirgu bara kustību, Eila staigāja šurpu turpu gar upes krastu līdz klinšainajai sie­nai. Ar bažām viņa pamanīja, ka austrumos sāk savilkties pāris mākoņu, un vēlējās, lai tie neaizēno mēnesģaismu, uz kuru viņa bija cerējusi. Uzvārījusi sev graudu virumu un salasījusi ogas, jaunā medniece ne­spēja neko daudz ieēst. Viņa vingrinājās ar pīķiem: pacēla tos, izdarīja izklupienu un atkal nolika ieročus zemē.

Pašā pēdējā brīdī, parakņājusies kaulu un izskaloto zaru kaudzē, Eila atrada garu brieža priekškājas augšstilba kaulu ar punainu galu. Triecot to pret lielu mamuta ilkņa gabalu, sieviete saviebās no atsitiena rokā. Garais kauls palika neiedragāts; tā bija laba un pamatīga vāle.

Mēness uzlēca pirms saules rieta. Eila vēlējās, kaut zinātu ko vairāk par medību ceremonijām, bet klana sievietes tām nekad nelaida pat tuvumā. Pastāvēja ticējums, ka sievietes medībās nes neveiksmi.

Eila pie sevis nodomāja: "Es gan sev nekad neesmu nesusi neveiksmi, tomēr agrāk neesmu mēģinājusi nomedīt kādu lielu dzīvnieku. Kaut es zinātu kaut ko, kas nestu veiksmi!" Sievietes roka sniedzās pēc amule­tiem, un viņa iedomājās par savu totēmu. Galu galā tas taču bija Alu Lauva, kas pamudināja viņu medīt. H teica Krebs. "Kāds gan cits varētu būt iemesls, lai sieviete ar savu izvēlēto ieroci kjūtu meistarīgāka par vīrieti?" Eilas totēms bija pārāk spēcīgs sievietei - tas attīstīja viņā vīrišķīgas rakstura īpašības, tā bija domājis Brūns. Eila cerēja, ka arī šoreiz Alu Lauvas totēms nesīs viņai laimi.

Krēsla jau izdzisa un iestājās tumsa, kad Eila aizgāja līdz upes līku­mam un ieraudzīja, ka zirgi beidzot iekārtojušies uz naktsguļu. Viņa paņēma apstrādāto kaulu un ādas gabalu un skrēja cauri garajai zālei, līdz nonāca pie spraugas kokos, kur zirgi no rīta bija dzēruši. Dziesto­šajā dienasgaismā zaļā lapotne izskatījās pelēka, un tālākie koki slējās pret krāšņajām debesīm kā melni silueti. Cerot, ka Mēness izstaros pietiekamu gaismu, lai kaut ko saskatītu, Eila noklāja ādas gabalu uz zemes un sāka rakt.

Zemes virsējā kārta bija cieti noblīvēta, bet, līdzko sieviete izrakās tai cauri, tā rakšana ar noasinātu kaula lāpstiņu kļuva vieglāka. Tikko kā uz ādas gabala bija sakrājusies pietiekami liela zemes kaudze, viņa aizvilka to līdz kokiem, lai tur izgāztu. Līdzko bedre kļuva dziļāka, Eila tās apakšā ieklāja ādas gabalu un rauša zemi tai virsū. Darbs bija grūts, jo viņa drīzāk rīkojās pēc taustes, nevis redzes. Līdz šim jaunajai sievietei nekad nebija pašai nācies rakt bedri. Lielo pavarda bedri, kuru izlika ar akmeņiem, lai ceptu veselus dzīvniekus, klanā parasti raka visas sievietes kopīgi, bet šai bedrei bija jābūt dziļākai un garākai.

Bedre bija izrakta apmēram Eilai līdz viduklim, kad viņa sajuta sūca­mies no tās ūdeni un saprata savu kļūdu - nevajadzēja to rakt tik tuvu upei. Bedres dibens ātri pildījās ar ūdeni. Viņa jau stāvēja līdz potītēm dubļos, kad beidzot padevās un, kāpjot ārā no bedres un izceļot no tās ādas gabalu, iebrucināja vienu bedres malu.

"Ceru, ka bedre izrakta pietiekami dziļa," Eila prātoja. "Tādai tai vajadzētu būt - jo dziļāk es roku, jo vairāk tajā sūcas ūdens." Sieviete pavērās mēnesī, pārsteigta par to, cik jau ir vēls. Viņa bija grasījusies strādāt raiti un ātri pabeigt rakšanu, bet, tā kā jau ir tik vēls, tad no plānotās atpūtas nekas nesanāks.

Jaunā sieviete skrēja uz to vietu, kur kaudzē bija sakrauti salasītie krūmu un koku zari, bet pa ceļam paklupa pār kādu neredzamu sakni un smagi sasitās. "Tagad nav laika piesardzībai!" viņa nodomāja, berzē­dama sasisto vietu. Ceļgali un plaukstas smeldzoši sāpēja, un viņa bija pārliecināta, ka slapjā tērcīte, kas tecēja pa kāju, ir viņas pašas asinis, kaut arī tumsā neko nevarēja redzēt.

Pēkšņi Eila atskārta un saprata, cik viņa ir neaizsargāta un ievai­nojama; uz bridi viņu pārņēma panika. "Un ja nu es būtu lauzusi kāju? Ja kaut kas ar mani notiek, šeit taču tuvumā nav neviena, kas man varētu palīdzēt. Ko gan es šeit naktī ārā daru? Bez ugunskura. Un ja nu man uzbrūk kāds dzīvnieks?" Dzīvā atmiņā atausa lūsis, kas reiz bija uzlēcis sievietei virsū. Tumsā, iztēlodamās spīdošās dzīvnieka acis, Eila pasniedzās pēc lingas.

Viņa atrada ieroci savā vietā, joprojām droši aizbāztu aiz jostas siks­nas. Tas deva mierinājumu. "Es tāpat esmu mirusi, vai vismaz tā tam būtu jābūt. Ja kaut kam ar mani lemts notikt, tad tas tā arī notiks. Tagad es nedrīkstu par to uztraukties. Ja nepasteigšos, tad, pirms sa­gatavošos, pienāks jau rīts."

Atradusi zaru kaudzi, viņa sāka vilkt mazākos zarus uz bedres pusi. Eila bija sapratusi, ka viena pati nespēj aplenkt zirgus, un ielejā nebija neviena kanjona, kur tos varētu iedzīt strupceļā, bet intuitīvi viņai ienāca prātā kāda ideja. Tā bija no tām ģeniālajām idejām, kuru radī­šanai viņas smadzenes - smadzenes, kas atšķīrās no pārējo klana ļaužu smadzenēm daudz vairāk par ārējo izskatu, - bija īpaši piemērotas. Jaunā sieviete izdomāja: ja jau reiz ielejā nav kanjona, viņa varētu tādu uztaisīt.

Nebija svarīgi, ka tāda ideja nebija nekas jauns. Eila to nezināja, viņai tas bija jaunums. Jaunā medniece to neuztvēra kā lielu atklājumu. Tā šķita tikai neliela pielāgošanās klana vīriešu medību stilam; tikai neliela pielāgošanās, kas, iespējams, varētu varbūt dot iespēju sievietei vienai pašai nogalināt dzīvnieku. Neviens klana vīrietis pat sapņos neiedomā­tos viens pats nomedīt dzīvnieku. Tas bija liels izgudrojums, kas radies neatliekamas vajadzības dēļ.

Vākdama kopā zarus un izveidodama ieslīpu šķērsli abās bedres pu­sēs, Eila bažīgi vēroja debesis. Kad austrumos pie debesīm jau sāka izdzist zvaigznes, jaunā medniece aizpildīja palikušās spraugas un ar krūmu zariem izveidoja šķēršļus augstākus. Kad Eila atkāpās un aplūkoja savu roku darbu, debesis bija kļuvušas gaišākas un čaklākie putni jau sāka pogot un čivināt savu rīta sveicienu.

Bedre bija iznākusi apmēram četrstūraina, nedaudz lielāka garumā nekā platumā; pie malām dubļaina - no tās tika vilktas ārā pēdējās slapjās zemes kravas. Izkaisītas dubļu čupiņas, nokritušas no ādas ga­bala, mētājās nomīdītajā zālē trīsstūra platībā, kuru norobežoja divas uzbūvētās krūmu sienas, kas noslēdzās pie dubļainās bedres. Cauri spraugai, kur bedre atdalīja abas uzceltās sētas, bija redzama upe, kurā atspoguļojās kvēlojošās austrumu debesis. Otrā ņirbošās upes krastā rēgojās stāvā, tumšā ielejas dienvidu puses klints; bija saskatāmas tikai pašas klints virsotnes kontūras.

Eila pagriezās, lai pārbaudītu zirgu atrašanās vietu. Otrā ielejas pusē bija diezgan slīpa nogāze, kas rietumos kļuva stāvāka, jo alas priekšā pārvērtās klinšainā, izrobotā sienā; austrumos ieleja aizstiepās tālu uz priekšu un izlīdzinājās zāļainos pakalnos. Tajā pusē joprojām vēl bija tumšs, bet Eila redzēja, ka zirgu bars sāk kustēties.

Jaunā sieviete paķēra ādas gabalu, plakano kaula lāpstiņu un skrēja atpakaļ uz apmetni krastmalā. Ugunskurs bija gandrīz izdzisis. Piesvie­dusi malku, viņa ar nūju parušināja karstās ogles un dažas ielika sum­bra ragā. Paņēmusi lāpas, pīķus un bozi, Eila skrēja atpakaļ pie bedres. Bedres malā viņa nolika pīķus, blakus nogūla boze, tad, mezdama lielu apli, aizdrāzās, lai paspētu nostāties zirgu baram aiz muguras, pirms tie sāk kustēties.

Un tad sākās gaidīšana.

Gaidīšana bija daudz grūtāka nekā nakts smagais darbs. Eila bija uzbudināta, dega nepacietībā uzzināt, vai plāns izdosies. Viņa pārbau­dīja, vai sumbra ragā vēl kvēlo ogles, un gaidīja; pārbaudīja lāpas un gaidīja. Tad sieviete atcerējās neskaitāmas lietas, par kurām iepriekš nebija padomājusi, kuras vajadzēja paveikt vai izdarīt citādi… un gai­dīja. Viņa gribēja zināt, kad zirgi sāks savu līkloču gājienu uz upi; Eilai ienāca prātā: varbūt viņus paskubināt? Atmetusi šo domu, viņa turpināja gaidīt.

Zirgi sāka skraidīt apkārt. Eilai šķita, ka viņi izskatās nervozāki nekā parasti, bet viņa nekad nebija tos vērojusi no tik tuva atstatuma, tāpēc nebija par to tik pārliecināta. Beidzot vadošā ķēve sāka virzīties uz upes pusi un pārējie, ik pa brīdim apstādamies, lai uzēstu lekno zāli, viņai sekoja. Tuvojoties upei, saožot Eilas un izrakņātās zemes smaržu, zirgi noteikti kļuva tramīgāki. Kad izlikās, ka vadošā ķēve sāk mainīt virzienu, Eila nolēma, ka pienācis laiks rīkoties.

Ar kvēlojošo ogli no sumbra raga viņa aizdedzināja vienu lāpu un ar aizdegto lāpu - otru. Kad lāpas uzliesmoja, sieviete sāka virzīties pakaļ zirgu baram, sumbra ragu atstādama savā slēptuvē. Kliegdama, brēkdama un vicinādama lāpas, viņa skrēja uz priekšu, bet diemžēl at­radās pārāk tālu no zirgu bara. Dūmu smaka zirgos izraisīja instinktīvas bailes no stepes ugunsgrēka. Zirgi sāka nadzigi aulekšot un skrēja daudz ātrāk par Eilu. Bars metās uz savu dzeršanas vietu pie upes un sievietes uzcelto krūmu žogu, bet, sajutuši briesmas, daži zirgi atrāvās no bara un aulekšoja prom austrumu virzienā. Ari Eila, skriedama, cik ātri vien spēja, pagriezās tajā virzienā, cerēdama nogriezt tiem ceļu. Pieskrējusi tuvāk, viņa ieraudzīja, ka viss bars nogriežas, lai izvairītos no sievietes uzbūvētajām lamatām, tāpēc jaunā medniece kliegdama iešāvās bara vidū. Izbijušies zirgi skraidīja viņai apkārt. Nolaistām ausīm, ieplestām nāsīm, samulsumā un bailēs zviegdami, dzīvnieki drāzās viņai garām no visām pusēm. Arī Eilu pārņēma panika bailēs, ka viņi visi aizauļos prom.

Pie sava uzceltā krūmu žoga medniece bija pieskrējusi no austrumu puses, kad pamanīja, ka uz viņas pusi padevusies dūkanā ķēve. Klaigājot un vicinot lāpas, sieviete joņoja ķēvei tieši virsū; šķita, ka sadursme ir neizbēgama. Pašā pēdējā brīdi ķēve pašāvās sānis - viņai tas bija nepareizais un liktenīgais ceļš. Ķēve atklāja, ka ceļš ir nogriezts, un, meklēdama izeju, ielēca žoga iekšpusē. Cīnīdamās pēc elpas un juz­dama, ka plaušas tūlīt pat eksplodēs, Eila cirtās ķēvei pakaļ.

Ieraudzījusi spraugu kokos, pa kuru vilinoši aicināja upe, ķēve metās uz turieni. Un tad - pārāk vēlu - pamanīja arī vaļējo bedri. Ķēve pierāva kājas lēcienam pāri bedrei, bet viņas nagi paslīdēja uz dubļainās bedres malas. Ar salauztu kāju nabaga ķēve iegāzās bedrē.

Smagi elsodama, Eila piesteidzās klāt; pacēlusi pīķi, sieviete skatījās, kā ķēve sāpju pilnām acīm, mētādama galvu un kārpīdama dubļus, bedrē zviedz. Ar abām rokām viņa satvēra piķi, sasprindzināja kājas un trieca aso piķa galu bedrē. Pēc dūriena viņa saprata, ka pīķis ir ieurbies ķēves sānos, to ievainodams, bet ne nogalinādams. Paklupdama dubļos un gandrīz vai pati iekrizdama bedrē, Eila skrēja uz bedres otru pusi.

Sieviete paņēma otru piķi un šoreiz nomērķēja uzmanīgāk. Dzīvnieks zviedza no apmulsuma un sāpēm un, kad otra pīķa gals ietriecās tā kaklā, drosmīgi, saņēmis pēdējos spēkus, rāvās uz priekšu. Visbeidzot ar zviedzienu, kas drīzāk izklausījās pēc smilkstiena, zirgs ar salauztu kāju un diviem ievainojumiem atkrita atpakaļ. Spēcīgs zvēliens ar bozi pēdīgi izbeidza dzīvnieka mocības.

Eilai lēnām atgriezās veselais saprāts; vēl viņa bija pārāk apstul­busi, lai novērtētu savu sasniegumu. Stāvēdama bedres malā, smagi elsodama un atspiedusies pret bozi, ko viņa vēl joprojām neizlaida no rokām, sieviete skatījās uz beigto ķēvi, kas gulēja bedres dibenā. Zirga spalvainais, pelēkais kažoks bija notecējis asins strūklām un nosmērēts ar dubļiem, bet dzīvnieks vairs nekustējās.

Lēnām Eila sāka aptvert notikušo. Vēlme iekliegties mežonīgā uz­varas priekā - iepriekš viņa tādu nekad nebija izjutusi - lēnām cēlās augšup pa kaklu no ķermeņa dzilēm un pārvērtās triumfa kliedzienā. Viņa to bija paveikusi!

Tajā bridi kādā vientuļā ielejā kaut kur plašā kontinenta vidienē, blakus neapdzīvotajai ziemeļu lesa stepes nenoteiktajai robežai un dien­vidos esošajai mitrākajai kontinentālajai stepei stāvēja jauna sieviete ar bozi rokā un sajutās varena. Viņa varēs izdzīvot! Viņa izdzīvos!

Bet sievietes triumfs nebija ilgs. Paskatījusies uz bedres dibenā gu­ļošo zirgu, Eila pēkšņi saprata, ka nemūžam nespēs izvilkt dzīvnieku ārā no bedres; viņai būs tas jāsadala gabalos dubļainās bedres dibenā. Un pēc tam viņai būs tas viss ātri jānogādā krastmalā, kamēr vēl zirga āda ir daudzmaz labā stāvoklī, pirms vēl citi plēsēji nav saoduši asins smaku. Viņai būs jāsagriež gaļa plānās šķēlēs, jāsaglabā visas tās zirga ķermeņa daļas, kas nepieciešamas, jākurina ugunskuri un jāsargā gaļa, kamēr tā kaltēsies.

No nogurdinošā nakts darba un saspringtās pakaļdzīšanās Eila jau tagad jutās nomocījusies. Bet viņa nebija klana vīrietis, kas varēja atpūs­ties, kad satraucošās medības bija beigušās, un atstāt gaļas dalīšanas un apstrādes darbu sievietēm. Eilas īstais darbs tagad tikai sāksies. Viņa smagi nopūtās, tad ielēca bedrē un pārgrieza ķēvei rīkli.

Pēc tam viņa skrēja atpakaļ uz krastmalu paņemt ādas gabalu un krama darbarīkus un atgriezusies pamanīja, ka zirgu bars otrā, tālākajā ielejas galā joprojām aulekšo. Viņa aizmirsa par pārējiem zirgiem, ka­mēr šaurajā bedrē, notriepusies asinīm un dubļiem, cirta gaļas gabalus, cenzdamās vēl vairāk nesabojāt zirga ādu.

Maitasputni knābāja gaļas paliekas no izmestajiem kauliem, kad Eila bija uz ādas gabala sakrāvusi tik daudz gaļas kluču, cik iedomājās spē­jam pavilkt. Aizvilkusi nastu līdz upmalai, sieviete pielika malku un izgāza kravu tik tuvu ugunskuram, cik vien varēja. Pēc tam, vilkdama aiz sevis tukšo ādas gabalu, sieviete skrēja atkal atpakaļ uz bedri, bet pa ceļam jau bija izvilkusi lingu un sāka ar to sviest akmeņus. Eila dzir­dēja lapsas iesmilkstēšanos un redzēja, kā tā aizklibo prom. Viņa būtu to nogalinājusi, ja nebūtu izsviedusi visus akmeņus. Upmalā salasījusi vairāk akmeņu un padzērusies, sieviete atkal ķērās pie darba.

Kad jaunā medniece atgriezās ar otru kravu, mestais akmens trāpīja kādai āmrijai, kas bija drosmīgi pienākusi klāt karstajai ugunij un cen­tās aizdabūt prom lielu gaļas kluci. Aizvilkusi gaļu pie ugunskura, viņa devās atpakaļ, lai paņemtu rijīgo āmriju, cerēdama, ka pietiks laika, lai ari to nodīrātu. Āmrijas kažoks bija īpaši piemērots ziemas apģērbam. Eila pielika ugunskuram vēl vairāk malkas un nopētīja savākto zaru kaudzi.

Atgriezusies pie bedres, sieviete ar lingu meta akmeni hiēnai, bet šoreiz nepaveicās tā kā ar āmriju. Hiēnai izdevās aizmukt ar veselu ķē­ves stilbu. Kopš ierašanās ielejā Eila šeit nebija vienkopus redzējusi tik daudz gaļēdāju. Lapsas, āmrijas un hiēnas - visas bija pamielojušās no Eilas medījuma. Vilki un viņu niknākie, suņiem līdzīgie ciltsbrāļi - kalnu sarkanvilki - skraidija ārpus lingas trāpījuma trajektorijas. Vanagi un klijas bija drosmīgāki; sievietei tuvojoties, tie tikai vēcināja spārnus un nedaudz atkāpās. Eila sagaidīja, ka kuru katru bridi var uzrasties arī kāds lūsis, leopards vai pat alu lauva.

Kad Eila bija izvilkusi netīro ādu no bedres, saule jau bija pagājusi garām zenītam un sākusi norietēt, bet Eila nepadevās nogurumam un nesabruka, līdz nebija aizvilkusi uz upmalu pēdējo kravu. Viņa nebija gulējusi visu nakti; nebija ēdusi visu dienu; viņa vairs negribēja kustē­ties. Bet mazie zvēriņi, kas arī centās iegūt savu medījuma daļu, tomēr piespieda viņu atkal celties kājās. Ap viņu lidojošās mušas lika sievietei saprast, cik viņa ir briesmīgi netīra, turklāt tās arī neganti koda. Eila piespieda sevi piecelties kājās, aiziet līdz ūdenim un, nenovilkusi drē­bes, ļāvās, lai ūdens viņu noskalo.

Upes ūdens atveldzēja pārgurušo sievieti. Aizgājusi uz alu, viņa iz-klāja vasaras drēbes žāvēties un nožēloja, ka pirms iegremdēšanās ūdenī nebija atcerējusies izņemt ārā aiz jostas aizbāzto lingu. Eila bai­dījās, ka žūstot linga kļūs cieta. Tagad viņai nebija laika to atjaunot mīkstu un lokanu. Uzvilkusi otru vasaras apmetni un paņēmusi no alas savu guļamādu, pirms iešanas lejā uz krastmalu sieviete izgāja uz klints pārkares alas priekšā un nopētīja pļavu. Pie bedres notika rosība un plēšanās, bet zirgi bija ieleju pametuši.

Pēkšņi Eila atcerējās par piķiem. Tie joprojām stāvēja bedres malā, kur pēc izvilkšanas no ķēves viņa bija tos atstājusi. Viņa mocījās pret­runās - vai ir vērts tagad iet tiem pakaļ? Gandrīz jau padevās slinku­mam to nedarīt, bet tad pārliecināja sevi, ka labāk ir saglabāt divus nevainojami izgatavotus piķus nekā vēlāk atkal taisīt jaunus. Pacēlusi izmirkušo lingu un nometusi guļamādu upmalā, sieviete apstājās, lai salasītu kādu sauju ar akmeņiem.

Tuvojoties bedres slazdam, viņa it kā pirmo reizi ieraudzīja tur esošo asinspirti. Zaru sēta dažviet bija sabrukusi. Bedre izskatījās kā dzīva, jēla rēta zemē, un zāle apkārt tai bija nomīdīta. Visur bija redzamas asinis, mētājās gaļas pārpalikumi un kauli. Divi vilki plosīja ķēves gal­vas paliekas. Lapsu bariņš spietoja ap spalvaino zirga priekškāju, kam joprojām vēl bija saglabājies klāt viss nags, un kāda hiēna piesardzīgi noraudzījās Eilā. Sievietei tuvojoties, maitu putnu bars pacēlās spārnos, bet āmrija savu posteni bedres malā nepameta. Tikai kaķu dzimtas plēsēji vēl nekur nebija redzami.

"Man labāk vajadzētu pasteigties," Eila nodomāja, mezdama ar ak­meni rijīgajiem dzīvniekiem, lai tie atbrīvotu viņai ceļu. "Upmalā man jāsakurina daudzi ugunskuri." Hiēna, paliekot ārpus sviediena trajek­torijas, kaukdama atkāpās. Eila pie sevis nopukojās: "Vācies prom no šejienes, tu neglītene!" Viņa ienīda hiēnas. Ikreiz, ieraugot hiēnu, Eila atcerējās, kā šis dzīvnieks bija nozadzis Ogas bērnu. Toreiz, nedomā­dama par sekām, viņa bija zaglīgo hiēnu nogalinājusi. Eila nebija va­rējusi pieļaut, ka bērns iet bojā tādā nāvē.

Noliekdamās, lai paņemtu savus pīķus, viņa pievērsa uzmanību kustī­bai, kas bija redzama cauri uzceltajai zaru sētai. Vairākas hiēnas ložņāja apkārt izstīdzējušam, garkājainam, gaišbrūnam kumeliņam.

"Man tevis patiešām žēl," Eila domāja. "Es negribēju nogalināt tavu mammu, vienkārši tā gadījās - viņa bija tā, kas iekrita manā slazdā." Eila nejutās vainīga. Bija mednieki un medījumi, dažkārt ari mednieki kļuva par medījumiem. Ar visiem saviem ieročiem un ugunskuriem arī viņa tikpat viegli bija varējusi kļūt par medījumu. Medības bija dzīvesveids.

Bet Eila zināja, ka bez mātes mazais kumeļš ir lemts nāvei, viņai bija žēl mazā un bezpalīdzīgā dzīvnieka. Kopš pirmā trusīša, ko viņa bija atnesusi Izai izārstēt, Brūnam par izbīli, vairāki mazi, ievainoti dzīvnieciņi tika arī vēlāk atstiepti uz alu. Tomēr vadonis nebija ļāvis alā ienest plēsējus.

Eila vēroja, kā hiēnas riņķo ap mazo kumeliņu, kas tramīgi cenšas no tām izvairīties un izskatās nobijies un nesavaldīgs. Eila prātoja: "Ja nav neviena, kas par tevi parūpējas, varbūt labāk ir tavu dzīvi izbeigt?" Bet, kad viena hiēna metās virsū kumeliņam, iekozdama tam sānos, Eila vairs neprātoja. Cauri krūmu nožogojumam viņa meta ar akmeņiem.

Viena hiēna nokrita beigta, bet pārējās aizskrēja prom. Viņa jau nemaz negribēja kādu nogalināt; viņai nebija nekādas intereses par noplukušo, plankumaino hiēnas kažoku; viņa tikai gribēja, lai šie maitēdāji liek mierā mazo kumeliņu. Ari kumeļš aizskrēja projām, bet ne tālu. Tas baidījās no Eilas, bet vairāk tomēr tam bija bailes no hiēnām.

Eila lēnām tuvojās kumeliņam, izstiepusi roku un maigi dungodama, kā jau iepriekš bija mierinājusi citus iebiedētus dzīvniekus. Sieviete izturējās dabiski pret visiem dzīvniekiem; jutīgums, kas piemita visām dzīvām būtnēm, attīstījās kopā ar viņas ārstnieciskajām iemaņām. Iza bija to vēl vairāk nostiprinājusi, nododama Eilai mantojumā savu pašas līdzjūtību, kas bija likusi viņai pacelt dīvainā paskata meitenīti, kura gulēja ceļmalā ievainota un izsalkusi.

Mazais kumeliņš pasniedzās uz priekšu, lai apošņātu Eilas izstieptos pirkstus. Jaunā sieviete piegāja tam tuvāk, paglāstīja, paberzēja un pakasīja kumeļa spalvu. Kad mazais zirdziņš sajuta pazīstamu smaržu Eilas pirkstos, viņš sāka tos skaļi zīst, tas Eilā pamodināja vecu, smel­dzošu tukšuma sāpi.

"Nabaga mazulis," Eila domāja. "Viņš ir tik izsalcis, un nav mammas, kas pabarotu viņu ar pienu; arī man pašai nebija pietiekami daudz piena, lai pabarotu Durku." Sieviete juta acīs sariešamies asaras un papurināja galvu. "Nu, Durks tik un tā izaugs par stipru bērnu. Varbūt es varu izdomāt, kā pabarot ari tevi? Arī tu, mazulīt, esi nošķirts no mātes pupa. Nāc man līdzi, mazais!" Ar izstieptiem pirkstiem Eila veda mazo kumeliņu uz upmalu.

Pietuvodamās apmetnes ugunskuriem, Eila ieraudzīja, ka viens lūsis taisās bēgt prom ar kādu lielu, grūti iegūtu gaļas gabalu. Beidzot bija parādījies ari kāds kaķu dzimtas plēsējs. Viņa pasniedzās pēc akmeņiem un lingas, un, kad tramīgais kumeļš atkāpās un lūsis pacēla galvu, viņa ar visu spēku izmeta akmeņus.

- Lūsi var nogalināt ar lingu, - sen atpakaļ Zūgs bija drosmīgi ap­galvojis. - Nemēģini neko lielāku, bet lūsi var nogalināt.

Šī nebija pirmā reize, kad Zūgam bija izrādījusies taisnība. Viņa at­ņēma gaļas gabalu un aizvilka prom ari beigto lūsi ar pušķiem ausīs. Tad, pavērusies uz gaļas kalnu - dubļaino zirga sānu, beigto āmriju un lūsi Eila pēkšņi skaļi iesmējās. "Man bija vajadzīga gaļa un zvērādas. Tagad vienīgais, kas man vajadzīgs, - ir pāris izpalīdzīgu roku," viņa nodomāja.

Mazais kumeļš bija parāvies nomaļus no sievietes skaļajiem smiekliem un ugunskura dūmu smaržas. Eila sameklēja virvi, vēlreiz uzmanīgi pietuvojās kumeļam, apsēja to tam ap kaklu un aizveda uz upmalu. Otru virves galu sieviete piesēja pie krūma. Atcerējusies, ka atkal bija aizmirsusi paņemt piķus, medniece aizskrēja tiem pakaļ. Pēc tam devās nomierināt jauno zirdziņu, kas bija gribējis viņai sekot. "Kā gan es tevi pabarošu?" viņa prātoja, kad mazulis atkal zīda viņas pirkstus. "Nav jau tā, ka man tagad nebūtu, ko darīt."

Eila pamēģināja iedot tam zāli, bet kumeliņš, šķiet, nemaz nezināja, ko ar to darīt. Tad viņa pamanīja katliņu, kura dibenā bija palikuši auksti vārīti graudi. "Bērni var ēst to pašu pārtiku, ko viņu mātes," sieviete atcerējās, "tikai ēdienam jābūt mīkstākam." Ielējusi katliņā ūdeni, Eila saspieda graudus putrā un aiznesa trauku kumeļam, kas tikai nospraus- lojās un atkāpās, kad sieviete ielika viņa purniņu katliņā. Bet, nolaizot purnu, kumeļam putras garša iepatikās. Kumeliņš bija izsalcis un atkal meklēja Eilas pirkstus.

Sieviete kādu bridi apdomājās; tad, kumeļam joprojām zīžot viņas pirkstus, Eila nolaida roku traukā. Zirdziņš nedaudz nogaršoja putru un pamētāja galvu, un pēc vairākiem mēģinājumiem, šķiet, māka bija rokā. Kad kumeļš bija izēdis visu katliņu, Eila gāja augšā uz alu, nonesa lejā vēl vairāk graudu un sāka tos vārīt vēlākam laikam.

"Šķiet, ka man nāksies savākt daudz vairāk graudu, nekā es sākumā biju iecerējusi. Varbūt, ja izdosies visu šo gaļu izkaltēt, man atliks vairāk laika?" Uz bridi Eila apstājās un nodomāja, ka klans viņas rīcību būtu uzskatījis par dīvainu: nogalināt zirgu, lai iegūtu sev pārtiku, un pēc tam meklēt pārtiku nogalinātā zirga bērnam. "Es varu atļauties būt tik dīvaina, cik vien to vēlos… šeit." H viņa pati sev iestāstīja, uzdūrusi zirga gaļas gabalu uz noasināta iesma un uzlikusi to cepties savām vakariņām. Tad, novērtējusi gaidāmā darba apjomu, ķērās pie darāmā.

Kad parādījās pilnmēness un zvaigznes pie debesīm sāka mirgot, Eila joprojām grieza gaļu plānās strēmelēs. Upmalu ieskāva ugunskuru aplis, un sieviete bija pati sev pateicīga par sagādāto bagātīgo malkas klāstu. Apļa iekšpusē sāka stiepties rindas ar kaltējamo gaļu. Dzeltenbrūnais lūša kažoks tika sarullēts un nolikts blakus mazākam, raupjākam, brū­najam āmrijas kažokam. Abi gaidīja savu kārtu, kad tiks noskrāpēti un apstrādāti. Svaigi nomazgātais pelēkās ķēves kažoks bija izklāts uz akmeņiem un žāvējās kopā ar zirga kuņģi, kas bija iztīrīts un, lai būtu mīksts, piepildīts ar ūdeni. Žāvējās arī cīpslas, kā arī izmazgātās un visā garumā izstieptās zarnas; nagi un kauli bija sakrauti kaudzītē, turpat bija ari tauku gabali, kas gaidīja, lai tos izkausē un iepilda zarnās uzglabāšanai. No lūša un āmrijas Eilai bija izdevies iegūt pat mazliet tauku - tos varēs izmantot lampām un impregnēšanai -, tomēr pašu dzīvnieku gaļu viņa izmeta. Eilai negaršoja plēsēju gaļa.

Sieviete paskatījās uz pēdējiem diviem gaļas gabaliem, upē nomaz­gāja no tiem dubļus un pasniedzās pēc viena no tiem, tad pēkšņi pār­domāja. Tie var pagaidīt. Viņa nekad mūžā nav bijusi tik nogurusi kā pašlaik. Pārbaudījusi ugunskurus, Eila pielika katram vēl vairāk malkas, tad izklāja savu lāčādu un saritinājās uz tās.

Kumeļš vairs nebija piesiets pie krūma. Pēc otrās barošanas reizes tam pašam vairs negribējās nekur klīst projām. Eila jau gandrīz bija aizmigusi, kad kumeliņš viņu apostīja un nogūlās blakus. Viņa neiedo­mājās, ka zirga reakcija varētu viņu pamodināt, ja izdzisušajam uguns­kuram tuvotos kāds plēsējs; tas tomēr bija iespējams. Pusnomodā jaunā sieviete aplika roku siltajam, mazajam ķermenitim, sajuta tā sirdspuk­stus, saklausīja kumeļa elpu un piespiedās viņam vēl tuvāk.