Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

14

Līdz rudenim alu lauva jau bija izaudzis lielāks par vilku un viņa bērnišķīgais apaļīgums piekāpās izstīdzējušu kāju un muskuļu spēka priekšā. Lai gan viņa auguma apmēri bija lieli, viņš vēl joprojām bija lau­vēns, un Eila, viņam rotaļājoties, saņēma kārtējo zilumu vai skrambu. Sieviete nekad Mazuli nesita - viņš vēl bija tikai bērns. Tomēr viņa varēja tam aizrādīt ar signālu "Pārtrauc, Mazuli!", atgrūžot to nost un piebilstot: - Nu jau gana, tu pārāk slikti uzvedies! - un aiziet prom.

Ar to bija pietiekami, lai liktu nožēlas pilnajam lauvēnam steigties viņai pakaļ, būt pazemīgi paklausīgam, - tā bara lauvas parasti darīja barvežu priekšā. Eila nespēja tam pretoties, un laimīgā kņada, kas se­koja piedošanai, parasti jau bija daudz apvaldītāka. Pirms lēkt augšup un uzlikt ķetnas Eilai uz pleciem, lai apgāztu viņu augšpēdus, nevis notriektu no kājām, Mazulis allaž ievilka nagus un ar priekšējām ķet­nām sievieti apskāva. Ari viņai bija Mazulis jāapkampj, un, kaut ari viņš ar zobiem saņēma viņas plecu vai roku mutē - kā reiz kādu dienu to darīs ar lauveni, kuru aplēks, - lauvēns bija maigs un nekad nesa- vainoja Eilas ādu.

Sieviete pieņēma lauvēna uzbrukumus un mīlestības pierādījumus, bet klanā bija sava kārtība: kamēr vīrietis nav nomedījis savu pirmo medījumu un sasniedzis pieauguša cilvēka stāvokli, dēlam jāklausa māte. Eila rīkojās tieši pēc tāda paša parauga. Lauvēns viņu uztvēra kā mammu. Upēc bija tikai dabiski, ka viņa bija noteicēja.

Sieviete un zirgs bija lauvēna bars; viņi bija viss, kas viņam piederēja. Tajās pāris reizēs, kad klejojumos pa stepi viņš kopā ar Eilu bija saticis citus lauvas, Mazuļa ziņkārīgā tuvošanās lauvu baram tika skaidri un gaiši noraidīta, un par to liecināja rēta uz viņa purniņa. Pēc plūkšanās, kad lauvēns ar asiņojošu purniņu atskrēja atpakaļ, sieviete turpmāk, kad līdzi bija Mazulis, centās savā ceļā no citiem lauvām izvairīties, bet, būdama stepē viena, viņa joprojām lauvas novēroja.

Viņa atklāja, ka salīdzina savvaļas bara lauvēnus ar savu Mazuli. Viens no pirmajiem novērojumiem bija šāds: Mazulis savam vecumam ir izaudzis par lielu, jo salīdzinājumā ar bara lauvēniem viņš nekad nebija izbaudījis bada periodus, kad ribas izspiežas uz āru kā sīki vilnīši smiltis un nespodrā spalva saveļas; vēl mazāk viņam draudēja bada nāve. Ar Eilas pastāvīgo aprūpi un uztura nodrošināšanu viņš varēja sasniegt sava fiziskā potenciāla maksimālo robežu. Kā klana sieviete, kam ir veselīgs un apmierināts bērns, Eila lepojās, redzot, kā viņas Mazulis salīdzinājumā ar savvaļas bara lauvām izaug labi kopts un liels.

Eila pamanīja, ka ir vēl viena attīstības fāze, kurā Mazulis apsteidz savus līdzgaitniekus. Mazulis bija pāragri attīstījies mednieks. Pēc tās pirmās reizes, kad lauvēns ar lielu prieku dzinās pakaļ kulaniem, viņš vienmēr piedalījās medībās un pavadīja Eilu. Mazulim bija dota iespēja trenēties uz īstiem medījumiem, nevis kā bara mazuļiem - pielavīties un medīt citam citu. Lauvene būtu strikti aizliegusi viņam piedalīties medībās, savukārt Eila viņu iedrošināja to darīt un priecājās par Mazuļa līdzdalību. Alu lauvēna iedzimtās medību metodes bija tik ļoti līdzīgas Eilas metodēm, ka viņi medija kā viena komanda.

Tikai reizi Mazulis pasteidzās par agru un sāka dzīt ganāmpulku, izklīdinādams to pirms slazdu bedres. Toreiz Eila bija tik nikna uz viņu, ka Mazulis zināja: viņš ir pieļāvis milzīgu kļūdu. Nākamajā reizē viņš uzmanīgi vēroja sievietes darbošanos un turēja sevi grožos, iekams Eila nebija neko uzsākusi. Kaut arī Mazulim pašam pirms Eilas ierašanās vēl nebija izdevies nogalināt lamatās iekritušo dzīvnieku, sieviete bija pārliecināta, ka nepaies ilgs laiks un tas notiks.

Lauvēns atklāja, ka mazāku dzīvnieku medības ar Eilas lingu arī ir jautrs pasākums. Ja sieviete vāca pārtikas krājumus, par ko viņam ne­bija nekādas intereses, viņš dzenāja visu, kas kustējās, - ja pats tajā laikā negulēja. Bet, kad Eila medīja, lauvēns, ieraugot medījumu, iemācījās sastingt - tāpat kā viņa. Vērodams un nogaidīdams, kamēr Eila izņem lingu un izmet akmeni, jau nākamajā brīdī viņš metās pa­kaļ medījumam. Lauvēns bieži palīdzēja atvilkt medījumu, bet dažkārt jaunā sieviete viņu atrada ar zobiem iekodušos dzīvnieka rīklē. Tādās reizēs Eila nesaprata, vai medījumu bija nogalinājusi viņas linga vai arī lauvēns, aizspiežot dzīvnieka rīkli, bija pabeidzis darbu tā, kā parasti lauvas nogalina savu medījumu, to nožņaudzot. Ar laiku Eila iemācījās noteikt, kad Mazulis, saodis medījumu, sastingst, bet viņa pati vēl nav to pamanījusi. Parasti tas bija kāds mazāks dzīvnieciņš, kuru lauvēns pats uzšķērda.

Mazulis bija spēlējies ar gaļas gabalu, ko Eila bija viņam iedevusi, īpašu interesi par to neizrādīdams, un tad aizgājis gulēt. Viņš pamodās izsalcis, kad izdzirdēja, kā Eila kāpj augšup pa stepes stāvo sienu virs alas. Vīnijas tuvumā nebija. Lauvēni parasti tiek atstāti savvaļā, kur šajā gadalaikā rosīgi darbojas hiēnas un citi plēsēji, bet Mazulis savu mācību jau bija guvis agrā bērnībā un to labi atcerējās. Viņš uzlēca kājās un sasniedza klints augšdaļu ātrāk par Eilu, un turpināja iet vi­ņai blakus. Sieviete redzēja, kā Mazulis apstājas, pirms pati pamanīja milzīgu kāmi, bet dzīvnieciņš jau bija abus ieraudzījis un sāka skriet projām, pirms vēl Eila paspēja izmest akmeni. Viņa nebija pārliecināta, vai trāpījusi mērķī.

Nākamajā mirklī Mazulis metās tam pakaļ. Eilai pienākot klāt, Mazuļa purniņš jau bija ieracies uzšķērstajā un asiņainajā kāmja vēderā; sievie­tei ļoti interesēja uzzināt - kurš no viņiem bija kāmi nomedījis. Viņa pastūma Mazuli malā, lai izpētītu, vai neredzēs mestā akmens pēdas. Lauvēns pretojās tikai īsu bridi - Eilai atlika uz viņu bargi paskatīties, un pēc tam bez liekas ķīvēšanās Mazulis piekāpās. Viņš bija no Eilas rokas saņēmis pietiekami daudz pārtikas, lai zinātu, ka viņa vienmēr par to parūpēsies. Pat pēc kāmja apskates Eila nebija pārliecināta, kā dzīvnieciņš ticis nogalināts, bet, uzslavējot lauvēnu, jaunā sieviete to atdeva atpakaļ Mazuļa ķetnās. Tas jau bija sasniegums, ka lauvēnam šoreiz bija izdevies pārplēst dzīvnieka ādu.

Pirmais dzīvnieks, par kuru Eila nešaubījās, ka tas ir Mazuļa medī­jums, bija zaķis. Tā bija viena no tām nedaudzajām reizēm, kad viņai pašai akmens no lingas izslīdēja. Sieviete apzinājās, ka bija izdarījusi sliktu metienu, - akmens nokrita tikai pāris pēdu attālumā, bet metiena kustība bija devusi jaunajam lauvam zīmi sākt medības. Pēc brīža viņa atrada Mazuli uzšķēržam savu medījumu.

- Mazuli! Cik tu esi lielisks! - īpatnējā veidā, runādama skaņu un zīmju valodu sajaukumā, Eila viņu dāsni uzteica tāpat kā visus klana zēnus, kas saņem uzslavas par pirmā mazā dzīvnieka nomedīšanu. Lau­vēns nesaprata, ko viņa teica, bet saprata to, ka bija Eilu iepriecinājis. Sievietes smaids, attieksme un stāja - viss liecināja par viņas labo noskaņojumu. Kaut arī vēl būdams par jaunu medībām, Mazulis bija apmierinājis savu iedzimto tieksmi medīt un bija saņēmis atzinību no sava bara galvenā barveža. Viņš bija rīkojies pareizi un to zināja.

Pirmie aukstie ziemas vēji atnesa temperatūras pazemināšanos, trauslu ledus kārtiņu upes malā un bažas jaunajai sievietei. Eila bija sev sagatavojusi prāvus gaļas un dārzeņu krājumus, kā ari papildus sagādājusi kaltētas gaļas krājumus Mazulim. Bet viņa zināja, ka lauvē­nam visai ziemai gaļas nepietiks. Viņa bija sarūpējusi graudus un sienu Vīnijai, bet zirdziņam šī lopbarība bija greznība, nevis nepieciešamība. Zirgi meklē barību cauru ziemu - tomēr tajās reizēs, kad ir sasnidzis dziļš sniegs, viņiem nākas badoties, līdz aukstais vējš aizpūš sniegu projām, - un ne visi zirgi izdzīvo bargajā ziemā.

Arī plēsēji meklē barību visu ziemu, dabiskā atlases ceļā izvēlēda­mies vājākos, tādējādi atstādami stiprākajiem vairāk barības. Plēsēju un medījumu populācija vairojās un gāja bojā pēc dabiskās aprites, bet kopumā viena pret otru saglabāja līdzsvara proporcijas. Tajos gados, kad bija palikuši mazāk zālēdāju, vairāk plēsēju dzīvoja badā. Ziema visiem bija smagākais gadalaiks.

Ar ziemas iestāšanos Eilas bažas pieauga arvien lielākas. Kad zeme bija sasalusi cieta kā krams, viņa nevarēja nomedīt lielos dzīvniekus. Viņas medību metodei bija nepieciešams izrakt bedri. Vairums mazo dzīvnieciņu ziemu pārlaida alās, iztikdami no tiem krājumiem, ko paši bija sarūpējuši, tādējādi tos bija grūti atrast, it īpaši tad, ja šim nolūkam nebija attīstītas ožas. Eila šaubījās, vai spēs pietiekami daudz nomedīt, lai pabarotu augošo alu lauvu.

Ziemas pirmajā pusē, kad laiks bija kļuvis pietiekami auksts, lai gaļu varētu uzglabāt saldētā veidā un vēlāk to atsaldēt, sieviete centās nome­dīt tik daudz lielo dzīvnieku, cik vien spēja, un sagādāto gaļu uzglabāja barības krātuvēs zem sakrautiem akmeņiem. Bet Eila nebija izpētījusi ganāmpulku ziemas migrācijas ieradumus, un tāpēc pūles nevainago­jās ar tādiem panākumiem, kā bija cerēts. Kaut arī rūpes par pārtiku bieži vien sagādāja bezmiega naktis, sieviete nekad nenožēloja, ka bija paņēmusi Mazuli savā audzināšanā un atnesusi to uz alu. Dzīvojot kompānijā ar zirgu un alu lauvu, Eila reti kad izjuta ziemas izraisīto dvēseles nostalģiju un vientulību. Un tā alu bieži vien pieskandēja jau­nās sievietes smiekli.

Kad vien viņa izgāja laukā no alas un atvēra jaunu saldētās gaļas krātuvi, Mazulis jau bija klāt un centās izmakšķerēt kādu gabalu, pirms vēl viņa bija nocēlusi akmeni.

- Mazuli! Paej malā! - Viņa smaidīja par jaunā lauvas centieniem parakties zem akmens. Viņam izdevās izvilkt sasalušo dzīvnieka gaļu un pa taciņu aizstiept to uz alu. It kā zinādams, ka šo alu agrāk bija izmantojuši alu lauvas, arī Mazulis alas tālākajā galā iekārtoja sev ne­lielu nišu, uz kurieni nesa atlaidināt sasaldēto gaļu. Sākumā lauvēnam patika paplosīt sasalušo gaļas kluci un ar baudu to paskrubināt. Eila pagaidīja, līdz gaļas gabals atlaižas, un tad nogrieza šķēli arī sev.

Gaļas krājumiem krātuvē sarūkot, Eila sāka vērot laikapstākļus. Kad iestājās skaidra, spirdzinoša un auksta diena, viņa nolēma, ka pienācis laiks medībām - vai vismaz medību mēģinājumam. Eilai nebija nekāda īpaša plāna un negribējās arī par to lauzīt galvu. Sieviete cerēja, ka, izejot ārā, ideja pati ienāks prātā vai vismaz, labāk apskatot teritoriju un apstākļus, viņai radīsies kāda iespēja kaut ko apsvērt. Viņai bija kaut kas jādara, un viņa nebūt negribēja gaidīt, līdz pēdējie gaļas krājumi būs izsikuši.

Tiklīdz Eila bija izvilkusi vācamos grozus, ko likt Vīnijai mugurā, Mazulis zināja, ka viņi ies medībās. Nespēdams sagaidīt, viņš satraukti skraidīja iekšā un ārā, rūca un dīdījās. Arī Vīnija, mētādama galvu un iezviegdamās, par gaidāmo notikumu bija tikpat priecīga kā pārējie. Kad visi trīs bija sasnieguši auksto un saulaino stepi, Eilas spriedze un uztraukums mazinājās, to vietā parādījās cerība un prieks par šo darbošanos.

Stepi klāja plāna tikko sasniguša sniega kārtiņa, kuru vieglais vējiņš nespēja aizpūst. Gaisā virmoja tik spēcīgs un nemainīgs spelgonis, ka spožās saules siltumu nemaz nemanīja, bet debesu spīdeklis vismaz izstaroja gaismu. Ar katru izelpu visiem pa muti vēlās ārā garaiņu mā­koņi, un ap Vīnijas purnu, zirgam sprauslājot, izveidojās sasalusi ledus kārtiņa. Eila priecājās par silto āmrijas kapuci un papildu zvērādām, ko veiksmīgo medību dēļ tagad varēja valkāt.

Sieviete pavērās lejup uz lokano lauvu, kas skrēja ar klusu grāciju, un šokēta aptvēra, ka Mazulis, mērot no pleciem līdz kāju apakšai, ir augumā gandrīz tikpat liels kā Vīnija un tuvojas maza zirga izmēriem. Jaunajam alu lauvas tēviņam sāka parādīties iesarkanas krēpes, un Eila brīnījās, kā to nebija iepriekš pamanījusi. Pēkšņi, kļūdams modrāks, Mazulis izrāvās uz priekšu, aste stīvi izslējās.

Ziemas laikā Eila nebija radusi dzīt stepē pēdas, bet, pat sēžot zirga mugurā, viņa sniegā redzēja vilku ķepu nospiedumus. Tie bija skaidri un nepārprotami, tie nebija vējā un saulē izbalējuši - acīmredzami vēl pavisam svaigi. Mazulis aizskrēja pa priekšu, tātad viņi bija tuvu. Eila pasteidzināja Vīniju aulekšos un noķēra Mazuli tieši laikā, lai redzētu, kā vilku bars ielenc vecu saigu tēviņu, kas vilkās iepakaļ mazam anti­lopju bariņam.

Arī jaunais lauva bija viņus ieraudzījis un, nespēdams apvaldīt savu satraukumu, ieskrēja bara vidū, iztrenkādams to un izjaukdams vilkiem uzbrukumu. Pārsteigtie un neapmierinātie vilki lika Eilai smieties, bet viņa negribēja Mazuli iedrošināt. "Viņš ir tikai priecīgi satraucies," viņa nodomāja, "mēs tik ilgi neesam medījuši."

Panikā lēkdama milzīgiem soļiem, saiga aiztraucās prom pa līdze­numu. Vilku bars pārkārtojās un sekoja medījumam daudz piesardzī­gākā solī - solis bija gana ātrs, bet plēsēji nenogurs, pirms atkal nebūs sasnieguši ganāmpulku. Eila saņēma sevi rokās, nomierinājās un raidīja Mazulim bargu un nosodošu skatienu. Viņš atgriezās blakus sievietei, bet jutās pārāk sapriecājies, lai izjustu nožēlu.

Kad Eila, Vīnija un Mazulis sekoja vilku baram, sievietes prātā sāka nobriest kāda doma. Viņa nezināja, vai ar savu lingu spēs nogalināt saigu, bet bija pārliecināta, ka var nogalināt vilku. Eilai nepatika vilka gaļas garša, bet, ja Mazulis ir izsalcis, viņš to ēstu - tieši viņš bija tas, kura dēļ tika rīkotas medības.

Vilki skriedami bija sagrupējušies barā. Vecais saigu tēviņš bija atpa­licis no pārējā bara, pārāk nomocījies, lai tiktu tam līdzi. Eila noliecās uz priekšu, un Vīnija palielināja ātrumu. Vilki ielenca veco buku, uzma­nīdamies no tā ragiem un nagiem. Eila piejāja tik tuvu, lai mēģinātu nogalināt kādu no vilkiem. Sniegdamās kažokādas apmetņa ielocēs pēc akmeņiem, viņa izvēlējās vienu konkrētu vilku. Kad Vīnija apstājās, viņa izmeta akmeni, tam pakaļ veikli lidoja ari otrs.

Mērķis bija sasniegts. Vilks nokrita, un sākumā sieviete nodomāja, ka priekšā esošā kņada radusies viņas sviediena rezultātā. Bet tikai pēc tam ieraudzīja patieso iemeslu. Mazulis bija uztvēris lingas sviedienu kā medību sākumu, bet lauvu neinteresēja vilks, kad daudz garšīgākā antilope bija tepat ar roku aizsniedzama. Nobijies no auļojošā zirga, kam mugurā sēž sieviete, kura met ar akmeņiem, un vēl blakus joņo apņēmības pilns lauva, vilku bars aizskrēja prom pa lauku.

Bet Mazulis vēl nebija tāds mednieks, par kādu centās būt, - vēl ne. Viņa uzbrukumam pietrūka pieauguša lauvas spēka un lietpratības. Eilai bija nepieciešams tikai viens brīdis, lai aptvertu situāciju. "Nē, Mazuli! Tas nav pareizais dzīvnieks," viņa nodomāja. Tad ātri sevi izlaboja. Nu, protams, viņš bija izvēlējies pareizo dzīvnieku. Turēdamies blakus bēgo­šajai antilopei, kurai stindzinošās bailes bija tikko devušas jaunu spēku pieplūdumu, Mazulis gatavojās izdarīt nāvējošo satvērienu.

Eila paķēra pīķi, kas atradās turpat blakus - vācamajā grozā. Atsau­coties uz galēju nepieciešamību, Vīnija skrēja pakaļ vecajam bukam. Antilopes ātrais izrāviens bija tikai īslaicīgs. Vecais buks sāka pagurt. Auļojošais zirgs ātri vien to panāca. Eila nomērķēja pīķi un, kad abas ar Vīniju bija pieauļojušas blakus, trieca to dzivniekā, nemaz neapzi­nādamās, ka pati kliedz mežonīgā jūsmā.

Apmetuši medījumam loku un pielēkšojusi atpakaļ, medniece atklāja, ka Mazulis ir uzkāpis uz vecā buka. Tā lauvēns demonstrēja savu droš­sirdību. Kaut ari viņam joprojām vēl nebija attīstījies pieauguša lauvas iespaidīgais rēciens, triumfējošais rūciens vēstīja par daudzsološu po­tenciālu. Pat Vīnija no šis skaņas tramīgi salēcās.

Eila noslīdēja no ķēves muguras un mierinoši papliķēja tai pa kaklu. - Viss kārtībā, Vīnij. Tas ir tikai Mazulis.

Nepadomājusi, ka lauva varētu iebilst un viņu nopietni ievainot, sieviete pastūma to malā un pirms vešanas uz alu gatavojās antilopi uzšķērst. Mazulis pakļāvās Eilas pārākumam un vēl kaut kam tādam, kas piemita vienīgi šai sievietei: viņas pārliecībai par savu mīlestību uz Mazuli.

Viņa nolēma ari sameklēt vilku un nodīrāt tam ādu. Vilka kažokāda bija ļoti silta. Atgriezusies Eila pārsteigta ieraudzīja, ka Mazulis velk antilopi, un aptvēra, ka viņš ir nolēmis to darīt visu garo ceļu līdz pat alai. Antilopes tēviņš bija augumā liels, bet Mazulis vēl nebija pieau­dzis. Tas deva Eilai iespēju novērtēt lauvēna arvien pieaugošo stip­ruma potenciālu un to spēku, kas viņam vēl tikai būs. Bet, ja Mazulis vilks antilopi visu ceļu līdz alai, tās āda būs sabojāta. Saigas bija plaši izplatīti dzīvnieki, kas dzīvoja gan kalnos, gan līdzenumos, tomēr to nebija tik daudz. Nekad agrāk Eilai nebija izdevies nomedīt saigu, un šīm antilopēm Eilas acis bija īpaša nozīme, jo tās bija Izas totēms. Eilai bija vajadzīga antilopes āda.

Viņa parādīja zīmi: "Pārtraukt!" Mazulis tikai uz brīdi saminstinājās, tad atlaida "savu" medījumu un, sargādams to, visu ceļu līdz pat alai nepacietīgi riņķoja ap velkamo platformu. Šoreiz lauvēns ar daudz lie­lāku interesi vēroja, kā sieviete noņem dzīvniekam ādu un ragus. Eila iedeva nodīrāto antilopi Mazulim, kas to aizvilka uz savu nišu alas tālākajā stūrī. Pēc tam kad bija pamielojies, lauvēns joprojām savu medījumu apsargāja un gulēja turpat netālu no tā.

Eilu tas uzjautrināja. Viņa saprata, ka Mazulis sargā savu medījumu. Šķita, ka viņš pret šo zvēru izjūt kaut ko īpašu. Ari Eilai pašai bija tāda izjūta, tikai viņai tam bija savi iemesli. Satraukuma uzplūdi joprojām nebija rimuši. Ātrums, pakaļdzīšanās un medības bija bijis aizraujošs piedzīvojums - bet svarīgākais ir tas, ka viņa bija atklājusi jaunu me­todi, kā medīt. Ar Vīnijas un tagad ari ar Mazuļa palīdzību sieviete varēja medīt jebkurā laikā - gan ziemā, gan vasarā. Viņa jutās spēcīga, pateicīga un spējīga apgādāt Mazuli ar gaļu.

Tad bez jebkāda īpaša iemesla Eila izdomāja apraudzīt Vīniju. Juz­damies pilnīgi drošs, kaut ari būdams alu lauvas tuvumā, zirgs gulēja. Eilai pienākot tuvāk, Vīnija pacēla galvu. Sieviete noglāstīja ķēvīti, tad, izjuzdama vajadzību pēc tuvības, nogūlās viņai blakus. Vīnija sprauslā­jot caur nāsim izpūta gaisu, apmierināta, ka sieviete ir pie viņas.

Medības ziemā kopā ar Vīniju un Mazuli bez grūtā bedres rakšanas pienākuma pagāja rotaļājoties. Tā bija izklaide. Jau no pašām pirma­jām dienām praktizējoties ar lingu, Eila bija iemīlējusi medības. Katra apgūtā jaunā tehnika - pēdu dzīšana, dubultā akmeņu mešana, bedre un piķis - sniedza sievietei papildu gandarījuma izjūtu. Bet nekas ne­varēja līdzināties milzīgajam priekam medīt kopā ar zirgu un alu lauvu. Šķita, ka tiem abiem tas patīk tikpat ļoti kā Eilai pašai. Kamēr sieviete gatavojās medībām, Vīnija, ausis saslējusi un asti atšāvusi, purināja galvu un dejoja uz pirkstgaliem, un Mazulis skraidīja iekšā un ārā no alas, izdodams dobjas, rūcošas skaņas, kas liecināja par gaidāmo sa­traukumu. Tikai laikapstākļi darīja Eilai raizes - reiz Vīnija viņu pārveda mājās pilnīgi necaurredzamā sniegputeni.

Trio parasti devās ceļā agrā rītausmā. Ja viņi drīz pamanīja medījumu, tad bieži vien jau pirms pusdienlaika atgriezās mājās. Parastā taktika bija sekot vēlamajam medījumam, līdz viņi atradās izdevīgā pozīcijā. Tad Eila ar lingu deva signālu un Mazulis, vienmēr dedzīgs un gatavībā, lēca uz priekšu. Vīnija, izjutusi Eilas pasteidzināšanu, aulekšoja pakaļ Mazulim. Kad jaunais alu lauva uzlēca panikā esošajam dzīvniekam mugurā, viņa nagi un ilkņi izraisīja asiņošanu, lai gan tā nebija nāvē­joša. Reti kad pagāja ilgs laiks, līdz auļojošais zirgs pieskrēja tuvu klāt. Pieauļojusi Eila dūra ar pīķi.

Sākumā viņiem ne vienmēr veicās. Dažkārt izvēlētais dzīvnieks bija pārāk ātrs vai arī Mazulis, vēl nespēdams ar nagiem droši ieķerties dzīvnieka ādā, nenoturējās tam mugurā. Arī Eilai bija vajadzīgs laiks, lai, aulekšojot lielā ātrumā, iemācītos valdīt smago pīķi. Daudzas reizes viņa nebija trāpījusi vai ātrumā aizmetuši garām, dažkārt arī Vīnija nespēja pieskriet pietiekami tuvu klāt. Pat tad, kad medības bija ne­veiksmīgas, tās bija aizraujoša izprieca, kuru allaž varēja sākt no jauna. Iegūstot pieredzi, visiem sāka veikties daudz labāk. Sākot izprast cits cita vajadzības un spējas, neiedomājamais trio kļuva par izcilu medību komandu - tik izcilu, ka tad, kad Mazulis ieguva savu pirmo patstāvīgo medījumu, tas palika gandrīz vai nepamanīts un tika uzskatīts par komandas kopējā darba pūliņiem.

Jādama pilnos auļos, Eila ieraudzīja paklūpam briedi. Tas jau bija gar zemi, pirms viņa paspēja tam piejāt klāt. Vīnija lēnā solī pagāja tam garām. Pirms vēl zirgs nebija paspējis apstāties, medniece nolēca zemē un skrēja atpakaļ. Pīķis bija pacelts, gatavs pabeigt iesākto darbu, kad Eila atklāja, ka šoreiz Mazulis pats bija to piebeidzis. Viņai atlika ķerties pie brieža gatavošanas, lai aizvilktu to uz alu.

Tad pēkšņi Eila saprata nozīmīgā notikuma svarīgumu. Mazulis, kaut arī vēl jauns, bija medījošs lauva! Ar šo dienu klanā viņš tiktu iecelts pieaugušo kārtā. Tieši tāpat kā Eila bija ieguvusi savu titulu - Sieviete, kas medī, - pirms pati vēl bija kļuvusi par sievieti, arī Mazulis bija sasniedzis pieauguša lauvas statusu, pats vēl nebūdams līdz galam nobriedis. Sieviete nodomāja: "Jāsarīko Mazulim iesvētīšanas ceremo­nija, ar kuru jāatzīmē viņa ieiešana pieauguša lauvas kārtā." Bet kāda ceremonija būtu viņam nozīmīga? Tad Eila pasmaidīja.

Atsējusi briedi no velkamās platformas, viņa salika zāles paklājiņu un mietus vācamajos grozos. Tas bija Mazuļa medījums, viņam uz to bija visas tiesības. Sākumā lauva to nesaprata. Viņš skraidīja šurpu turpu no Eilas pie brieža. Tad, Eilai aizejot, viņš sagrāba brieža kaklu zobos un parāva to sev apakšā, tā viņš savu medījumu vilka visu ceļu līdz pat upmalai un uzstīvēja to augšā pa stāvo taku uz alu.

Tūlīt pēc Mazuļa pirmā medījuma Eila nepamanīja nekādu atšķirību. Viņi joprojām medīja kopā. Tomēr nu jau biežāk tā vairs nebija Vīnijas pakaļdzīšanās medījumam, bet sāka kļūt par vienkāršu Mazuļa treniņu, un Eilas pīķis vairs nebija vajadzīgs. Ja viņa gribēja paņemt sev kādu gaļas gabalu, tad darīja to pirmā; ja gribēja iegūt ādu, tad dzīvnieku no­dīrāja. Tomēr savvaļas lauvu barā tēviņš allaž paņēma pirmo un lielāko medījuma tiesu, bet Mazulis vēl bija jauns. Viņš nekad nebija iepazinis badu, par to liecināja viņa augošais ķermenis, un lauvēns bija pieradis pie Eilas teikšanas.

Bet, tuvojoties pavasarim, Mazulis arvien biežāk sāka atstāt alu, dodamies savos izlūkgājienos viens pats. Reti kad viņš bija prom ilgu laiku, bet gājieni sāka kļūt arvien biežāki. Reiz viņš pārnāca ar saplēstu ausi. Eila nodomāja, ka viņš saticies ar citiem lauvām. Tas lika sievietei aptvert, ka ar viņas kompāniju Mazulim vairs nepietiek; viņš sāk meklēt savu sugu. Eila saveda kārtībā Mazuļa ausi, un viņš visu dienu pavadīja, tik cieši sekodams viņas pēdās, ka maisījās pa kājām. Naktī Mazulis ielīda pie Eilas gultā un meklēja divus pirkstus, ko pazīst.

"Drīz viņš no manis aizies," Eila nodomāja, "gribēs pats savu baru, lauvenes, kas medīs viņa vietā, un savus lauvēnus, pār kuriem valdīt.

Viņam ir vajadzīga savas sugas kompānija." Eilai ienāca prātā Izas vārdi: "Tu vēl esi jauna, tev ir vajadzīgs savs vīrietis, no tavas cilts. Sameklē savus ļaudis, sameklē savu vīrieti." Drīz būs pavasaris. Viņai vajadzētu padomāt par došanos prom, bet vēl ne. Pat pēc alu lauvas standartiem Mazulis izaugs milzīgs. Jau tagad viņš augumā daudzkārt pārspēja sava vecuma lauvas, bet viņš vēl nav pavisam izaudzis; viņš vēl nespēj viens pats izdzīvot.

Dziļajam sniegam pa pēdām sekoja pavasaris. Plūdi viņus visus iero­bežoja, visvairāk dabūja ciest Vīnija. Eila varēja uzrāpties augšā pa klinti un doties stepē, arī Mazulis viegli varēja uzrāpties pa to pašu ceļu, bet zirgam klints siena bija pārāk stāva. Ūdens beidzot atkāpās, krastmala un kaulu kaudze atkal bija ieņēmusi jaunas kontūras, un Vīnija varēja doties lejā pa taciņu un iziet pļavā. Bet viņa bija nervoza.

Pirmoreiz Eila pamanīja, ka kaut kas nav tā kā parasti, kad Mazulis no zirga spēriena sāpēs iekliedzās. Sieviete bija pārsteigta. Vīnija ne­kad iepriekš nebija izrādījusi neiecietību pret jauno lauvēnu, varbūt tikai dažkārt bija viņam draudzīgi šur tur iekampusi, lai radinātu pie kārtības, bet spērusi vēl nebija nekad. Eila nodomāja, ka šo neparasto uzvedību izraisījusi ķēves piespiedu dīkstāve, bet Mazulis, kļūdams pieaudzis, tagad izvairījās pietuvoties viņas guļvietai, tomēr izrādīja pastiprinātu interesi par Vīnijas teritoriju. Sieviete brīnījās - kas viņu tur piesaista? Viņa devās pārbaudīt un saoda spēcīgu smaku, ko it kā jau visu ritu bija jutusi. Vīnija stāvēja noliektu galvu, ar plati ieplestām pakaļkājām un uz labo pusi noliektu asti. Ķēves vagīnas atvere bija piepampusi un pulsēja. Paskatījusies uz Eilu, Vīnija ieīdējās.

Eilu pārņēma dalītas jūtas, viņa ātri izdzīvoja pilnīgi pretējas emo­ciju gammas. Pirmām kārtām tas bija atvieglojums. Redz, kāda izrādās tava problēma! Eila zināja par dzīvnieku pārošanās cikliem. Dažiem šīs pārošanās reizes notika biežāk, bet zālēdājiem - parasti vienreiz gadā. Šis bija tas gadalaiks, kad tēviņi cīnījās par tiesībām pāroties, un šī bija tā vienīgā reize, kad tēviņi un mātītes dzīvoja kopā, pat tie, kas parasti medīja atsevišķi vai dažādās grupās.

Pārošanās bija viens no tiem noslēpumainajiem dzīvnieku uzvedī­bas aspektiem, kas Eilu mulsināja. Piemēram, brieži nometa ragus un katru gadu audzēja jaunus un lielākus ragus. Šīs bija tās lietas, par kurām Krebs iebilda, ka Eila, vēl meitene būdama, uzdod pārāk daudz jautājumu. Viņš nezināja, kāpēc dzīvnieki pārojas, kaut gan reiz bija ieminējies, ka varbūt pārošanās laikā tēviņi izrāda pārākumu par mā­tītēm vai varbūt, tāpat kā klana vīrieši, atvieglo savas vajadzības.

Vīnijai ari iepriekšējā pavasari bija pienākusi šī pārošanās reize, bet toreiz, kaut arī viņa bija dzirdējusi ērzeli augšā, stepē, zviedzam, ķēve nevarēja pie viņa nokļūt. Tomēr šoreiz jaunās ķēves vajadzība izskatī­jās daudz spēcīgāka. Eila neatminējās, ka iepriekš būtu redzējusi tādu piepampumu un īdēšanu. Vīnija ļāvās jaunās sievietes glāstiem un ap­kampieniem; pēc tam zirgs atkal nolieca galvu un ieīdējās.

Pēkšņi Eilas kuņģis savilkās nervozā kamolā. Sieviete pieliecās pie zirdziņa, tāpat kā Vīnija bija dažkārt to darījusi, kad bija nomākta un izbijusies. Vīnija viņu pametīs! Šī atziņa nāca tik negaidīti, ka Eila ne­bija tai gatava, kaut gan to vajadzēja paredzēt. Viņa bija domājusi par Mazuļa nākotni un arī savējo. Tā vietā bija pienācis Vīnijas pārošanās laiks. Ķēvei bija vajadzīgs ērzelis, draugs.

Eila negribīgi izgāja no alas un pasauca Vīniju, lai nāk līdzi. Sasnie­gusi akmeņaino upmalu, Eila pakāpās augstāk. Ari Mazulis sekoja, bet sieviete tam parādīja aizlieguma signālu. Šobrīd viņai vismazāk bija vajadzīga alu lauvas kompānija. Viņa nedosies medībās - bet kā gan Mazulis to varēja zināt? Eilai bija vēlreiz strikti jāattur lauva, līdz tas palika iepakaļ un noskatījās, kā abas viņa draudzenes aiziet.

Stepē bija vienlaikus gan silts, gan drēgns. Saule bija pakāpusies pusceļā uz zenītu un ar aizplīvurotu oreolu mirdzēja pie bāli zilajām de­besīm; spilgtais debess zilums šķita pabalējis, izbalējis spilgtajā saules gaismā. Kūstošais sniegs pārvērtās maigā dūmakā, kas neierobežoja re­dzamību, bet pieklusināja asos toņus, un migla, kas pieturējās ēnainajās vietās, padarīja kontūras izplūdušas. Tāluma izjūta bija zudusi, un visa ainava bija perspektīvā zīmēta vīzija, kas radīja tagadnes izjūtu, - tieši šeit un tagad, it kā neviena cita vieta un laiks uz pasaules neeksistētu. Tālā pamale šķita ar roku sasniedzama, tomēr tās sasniegšana prasīja veselu mūžību.

Eila zirgu nevadīja. Viņa ļāva Vīnijai iet savu ceļu, tikai zemapziņā ievērojot apkārtni un virzienu. Sievietei bija vienalga, kurp viņa gāja, viņa nemanīja, kā sāļās asaras saplūst ar apkārtesošo mitrumu. Apsēdu­sies uz akmens, jaunā sieviete atcerējās pirmo reizi, kad bija ieraudzījusi ieleju un pļavā ganāmies zirgu baru. Viņa domāja par savu lēmumu pa­likt, nepieciešamību medīt, atsauca atmiņā to mirkli, kad bija atvedusi Vīniju pie sava pavarda un piedāvājusi zirdziņam dzīvi alas drošībā. Viņai vajadzēja zināt, ka tas nevarēs turpināties mūžīgi, ka kādudien

Vīnija atgriezīsies pie savas sugas brāļiem, tieši tāpat kā pašai Eilai to vajadzētu darīt.

Sievietes uzmanību pievērsa izmaiņas Vīnijas gaitā. Ķēve bija atra­dusi to, ko bija meklējusi. Priekšā atradās mazs zirgu bariņš.

Saule bija izkausējusi sniegu, kas klāja zemo pakalnu, no kura sprau­cās ārā sīki, zaļi asni. Dzīvnieki, kas tik ilgi bija iztikuši ar pērnā gada salmu barību, alkatīgi mielojās ar sulīgo, zaļo zāli. Kad pārējie zirgi uz viņu paskatījās, Vīnija apstājās. Eila dzirdēja ērzeli iezviedzamies. Tas stāvēja sānis, uz uzkalniņa, viņa nebija to iepriekš pamanījusi. Ērzeļa spalva bija tumši iesarkani brūngana, bet krēpes, aste un kāju apakšējā daļa bija melna. Eila nekad nebija redzējusi nevienu zirgu tik tumšās krāsās. Vairums zirgu bija pelēcīgi brūnā vai dūkanā bēša tonī kā Vīnija - dzeltenīgā sakaltuša siena krāsā.

Ērzelis iezviedzās, pacēla galvu un iekodās savā augšlūpā. Tas sa­slējās pakaļkājās un pieauļoja klāt, tad, apstājies dažu soļu attālumā, sāka ar kājām kārpīt zemi. Ērzeļa kakls bija izliekts, aste pacelta un milzīgais loceklis piebriedis.

Vīnija atbildēja ar zviedzienu, un Eila noslīdēja no ķēves muguras. Apskāvusi savu draudzeni, viņa atkāpās. Vīnija pagrieza galvu un pa­skatījās uz jauno sievieti, kas jau no kumeliņa vecuma bija par viņu rūpējusies.

- Vīnij, ej pie viņa! - Eila mudināja. - Tu esi atradusi sev draugu, ej pie viņa!

Vīnija papurināja galvu un maigi iezviedzās, tad pagriezās pret bēro ērzeli. Zemu noliektu galvu un bakstīdams viņai kājās, tas apgāja Vīnijai apkārt un veda ķēvi tuvāk savam baram, it kā viņa būtu nepaklausīga tiepša. Eila vēroja Vīniju aizejam un nespēja doties projām. Kad ērzelis uzslējās virs Vīnijas, Eila atcerējās Broudu un tās briesmīgās sāpes, ko vīrietis bija viņai nodarījis. Vēlāk ikreiz, kad Brouds atkal tuvojās, jaunā sieviete atcerējās tikai nepatīkamas izjūtas un bija pateicīga, kad viņam beidzot apnika to darīt.

Kaut arī Vīnija zviedza un it kā vairījās, ķēvīte necentās ērzeli atrai­dīt; vērojot zirgu pārošanos, Eila izjuta sevī dīvainas trīsas - sajūtas, ko neprata izskaidrot. Sieviete nespēja atraut acis no bērā ērzeļa: viņa priekškājām, kas atradās uz Vīnijas muguras, locekļa grūdieniem, piepū­les un spalgajiem zviedzieniem. Eila starp kājām sajuta siltu mitrumu, ritmisku pulsāciju, kas sakrita ar ērzeļa grūdieniem, un nesaprotamas alkas. Sieviete smagi elsoja, juta, ka sirdspuksti atbalsojas galvā, un izjuta sāpīgas ilgas pēc kaut kā tāda, ko nespēja aprakstīt.

Pēc pārošanās akta beigām Vīnija labprātīgi sekoja bērajam ērzelim, pat atpakaļ neatskatījusies; Eila sajuta milzīgu tukšumu un nodomāja, ka nespēs to izturēt. Sieviete aptvēra: cik gan trausla ir viņas pasaule, ko viņa pati savām rokām bija uzbūvējusi ielejā; cik gaistoša ir viņas laime, cik nedroša pašas eksistence. Viņa pagriezās un sāka skriet uz ielejas pusi. Sieviete skrēja tik ilgi, līdz nespēja vairs paelpot un sānā sāka durt asas sāpes. Viņa skrēja ātri, cerēdama: ja skries pietiekami aši, varēs sev aiz muguras atstāt visas sirdssāpes un skaudro vientulību.

Klupdama krizdama viņa noripoja lejā pa nogāzi pļavā un, saraustīti tverdama pēc elpas, palika tur, kur bija apstājusies. Pat pēc tam, kad jau spēja paelpot, Eila neizkustējās no vietas. Viņa nemaz negribēja kustēties. Sieviete vairs negribēja cīnīties, censties un dzīvot. Kāda tam visam jēga? Viņa taču bija nolādēta, vai ne?

"Tad kāpēc gan es nevaru nomirt? Tā taču tam bija jābūt, vai ne? Kāpēc man jāzaudē viss, ko mīlu?" Pēkšņi Eila sajuta siltu elpu un asu mēli, kas laizīja sāļās asaras no viņas vaigiem, un, atvērusi acis, ieraudzīja milzīgi lielo alu lauvu.

- Ak, Mazuli! - viņa raudādama tiecās tam pretim. Lauva apgūlās viņai blakus, ievilka nagus un uzlika savu ķetnu sievietei virsū. Pavē- lusies uz sāniem, Eila apskāva lauvas pūkaino kaklu un iespieda galvu Mazuļa garajās krēpēs.

Kad beidzot sieviete bija izraudājusies un mēģināja piecelties, viņa aptvēra sava kritiena sekas: nobrāztas rokas, ceļgali un elkoņi, sasista gūža un apakšstilbs, sūrstošs labais vaigs. Klibodama Eila vilkās uz alu. Aprūpējot nobrāzumus un zilumus, viņai ienāca prātā biedējoša doma: "Un ja nu es būtu salauzusi kādu kaulu? Tas būtu vēl sliktāk par nāvi, jo nav jau neviena, kas man varētu palīdzēt.

Tomēr es nesalauzu. Ja mans totēms vēlas, lai es dzīvoju, varbūt tam ir savs iemesls? Varbūt Alu Lauvas gars atsūtīja man Mazuli, jo zināja, ka Vīnija reiz aizies?

Arī Mazulis aizies. Nepaies ne ilgs laiks, kad arī viņam būs vajadzība pēc draudzenes. Viņš noteikti to atradīs, pat ja nav uzaudzis normālā savvaļas lauvu barā. Viņš būs tik varens lauva, ka spēs pārvaldīt un aizsargāt plašu teritoriju. Un viņš ir labs mednieks. Meklējot lauvu baru vai vismaz vienu lauveni, viņš nedzīvos izsalkumā."

Sieviete sāji pasmaidīja. "Mazulis droši vien domā, ka esmu kā klana mamma, kas uztraucas par savu dēlu, kas kļūst pieaudzis un kļūs par drošsirdīgu mednieku. Galu galā viņš taču nav mans dēls. Viņš ir tikai lauva, parasts… Nē, Mazulis nav parasts alu lauva. Viņš jau tagad ir gandrīz vai tikpat liels kā pieaudzis alu lauva, un viņš agri kļuva par mednieku. Bet viņš mani atstās…

Arī Durks jau tagad droši vien ir liels. Ari Ura kļūst pieaugusi. Odai būs skumji, kad Ura viņu atstās, lai kļūtu par Durka sievieti un dzīvotu kopā ar Bruņa klanu… Nē, tagad tas ir Brouda klans. Interesanti, cik ilgs laiks atlicis līdz nākamajai klanu Sapulcei?"

Eila pasniedzās aiz savas guļvietas un paņēma saišķi ar nūjām. Katru vakaru viņa bija iegriezusi vienu svītriņu. Tas bija ieradums, kas kļuva par rituālu. Sieviete atsēja nūju saišķi un izklāja to zemē, un tad centās saskaitīt dienas, kas pagājušas, kopš viņa ieradās ielejā. Ar pirkstiem viņa mērīja robiņus, bet uz nūjām bija tik daudz iegrieztu robiņu - tik daudz dienu bija pagājušas. Viņai radās tāda sajūta, ka visus robiņus vajadzētu salikt kopā un kaut kā saskaitīt, tas viņai pastāstītu, cik ilgu laiku šeit nodzīvojusi, tikai sieviete nezināja, kā to izdarīt. Tas bija tik mulsinoši un sarežģīti. Pēkšņi Eila aptvēra, ka nūjiņas viņai nav vaja­dzīgas; viņa taču varēja saskaitīt gadus, atceroties katru pavasari. Durks piedzima pavasari pirms pēdējās klanu Sapulces - viņa sāka rēķināt. Nākamajā pavasarī pēc viņa dzimšanas pagāja viens gads. Viņa atzīmēja vienu svītru dubļos. Nākamajā gadā viņš sāka staigāt; Eila uzvilka vēl vienu svītru. Nākamais pavasaris būtu bijis viņa pēdējais zīdīšanas gads, un tad sāktos nākamais gads - atradināšana no krūts, tikai Durks jau bija atradināts. Sieviete ievilka trešo svītru.

"Tad es pametu klanu." Viņa norija siekalas un samirkšķināja acis. "Un tajā vasarā es atradu ieleju un Vīniju. Nākamajā pavasari es atradu Mazuli." Viņa ievilka ceturto svītru. "Un šajā pavasarī…" Eila negribēja domāt par Vīnijas zaudējumu kā par iemeslu, lai atcerētos šo gadu, bet tas bija noticis fakts. Dubļos tika ievilkta piektā svītra.

Tie ir visi vienas rokas pirksti; sieviete pacēla kreiso roku - tieši tik vecs tagad ir Durks. Izstiepusi labās rokas īkšķi un rādītājpirkstu, viņa apjauta: tik daudz palicis līdz nākamajai klanu Sapulcei. Kad klans atgriezīsies, Ura ies viņiem līdzi Durka dēļ. Protams, viņi vēl nebūs pie­tiekami pieauguši, lai sāktu dzīvot kopā. Paskatoties uz meiteni, klans zinās, ka viņa lemta Durkam. "Interesanti - vai dēls mani atceras? Vai viņam piemitīs klana atmiņas spējas? Cik daudz viņā ir no manis un cik daudz no Brouda… klana?"

Eila savāca atzīmētās nūjas un pamanīja regularitāti iezīmētajās svīt­rās starp papildu atzīmēm, kuras bija iegrebusi tajās dienās, kad viņas gars cīnījās un sieviete asiņoja. "Kā gan vīrieša totēma gars varētu šeit cīnīties ar manējo? Pat ja mans totēms būtu pele, es nekad nepaliktu stāvoklī. Lai aizsāktu bērna dzīvību, nepieciešams vīrietis un viņa lo­ceklis. H es domāju.

Vīnija! Vai tad ērzelis nedarīja tieši to? Vai viņš tevī aizsāka jaunu dzīvību? Varbūt kādudien redzēšu tevi kopā ar zirgu baru un tad to uzzināšu. Ak, Vīnij! Tas nu gan būtu lieliski!"

Domas par Vīniju un ērzeli uzdzina Eilai trīsas. Viņas elpa kļuva ne­daudz ātrāka. Tad sieviete iedomājās par Broudu un patīkamās izjūtas iz­gaisa. Bet tieši Brouda loceklis deva Durkam dzīvību. Ja viņš būtu zinājis, ka aizsāks viņā bērnu, tad nekad to nebūtu darījis. Un Durkam būs Ura. Ari viņa nemaz nav kropla. Domāju, ka Uras dzīvība aizsākās tad, kad tas Citu vīrietis piespieda Odu tam paklausīt. Ura ir tieši tā, kas Durkam vajadzīga. Viņa ir daļa no klana un daļa no Citiem. Citu vīrietis…

Eila izjuta nemieru. Mazulis bija izgājis, un viņa vēlējās izkustēties. Izgājusi ārā, sieviete pastaigājās gar krūmu rindu, kas auga upmalā. Viņa aizgāja tālāk, nekā citreiz bija gājusi, kaut arī tiktāl bija aizjājusi Vīnijas mugurā. Eila saprata, ka viņai būs atkal jāpierod iet kājām un nest vācamo grozu uz muguras. Ielejas pašā tālākajā galā viņa turpināja virzīties gar upi un, kad tā pagriezās dienvidu virzienā, apgāja apkārt augstai kraujas malai. Tieši aiz pagrieziena upe meta līkumu ap klin­tīm, kas tur varēja būt novietotas ar nolūku - tur atradās tik akurāti izvietoti akmeņi iešanai. Šajā vietā augstā klints siena bija tikai stāvs slīpums. Eila uzrāpās klintī un pavērās pāri rietumu stepei.

Starp rietumiem un austrumiem nebija nekādas lielas atšķirības, iz­ņemot to, ka tur bija nedaudz akmeņaināks reljefs, bet rietumu puse Eilai šķita daudz svešāka. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka tad, kad izlems atstāt ieleju, dosies uz rietumiem. Pagriezusies apkārt, viņa pārgāja pāri upei, tad pa ieleju devās atpakaļ uz alu.

Bija gandrīz tumšs, kad sieviete pārnāca alā, un Mazulis vēl nebija atgriezies no savām dienas gaitām. Pavards bija izdzisis, ala - auksta un vientuļa. Tagad tā šķita daudz tukšāka nekā tad, kad viņa pirmoreiz to iekārtoja par savām mājām. Sieviete iekūra uguni, uzvārīja ūdeni un pagatavoja tēju, bet viņai nebija noskaņojuma gatavot ēst. Eila paņēma gabalu kaltētas gaļas un žāvētus ķiršus un apsēdās uz savas guļvietas. Ir pagājis ilgs laiks, kopš viņa bijusi alā viena pati. Piegājusi pie vecā vācamā groza un tajā parakņājusies, viņa pašā dibenā atrada Durka pārnēsājamo ādu. Samīcījusi ādas strēmeli, jaunā sieviete to piespieda pie vēdera un skatījās ugunī. Apgūlusies viņa to aptina sev apkārt.

Miegā pie viņas atnāca sapņi. Eila sapņoja par Durku un Uru, kas bija jau pieauguši un dzīvoja kopā pie viena pavarda. Sieviete sapņoja par

Vīniju, kas atradās citā vietā, un viņai bija piedzimis mazs kumeliņš. Pēkšņi viņa pamodās, no bailēm nosvīdusi. Tikai tad, kad Eila pilnībā atvēra acis, viņa saprata, ka atkal bija redzējusi murgus par dārdošo zemi un šausmām. Kāpēc viņai rādījās tas sapnis?

Sieviete piecēlās un sabakstīja uguni, tad uzsildīja tēju un lēnām to iemalkoja. Mazulis joprojām nebija atgriezies. Atkal paņēmusi Durka pārnēsājamo ādu, viņa atcerējās Odas stāstu par Citu vīrieti, kas bija viņu ar varu izmantojis. "Oda sacīja, ka viņš izskatījies kā es. Vīrietis, kas līdzīgs man; interesanti - kā gan viņš varētu izskatīties?"

Eila centās iztēloties vīrieti, kas būtu viņai līdzīgs. Viņa centās at­cerēties savus vaibstus, jo bija redzējusi to atspulgu dīķa ūdenī, bet vienīgais, ko sieviete spēja atcerēties, bija garie mati, kas ieskāva seju. Toreiz viņa tos nēsāja izlaistus, bet tagad, lai netraucētu, tie bija sapīti mazās bizītēs. Eilas mati bija dzelteni, tādā pašā krāsā kā Vīnijas spalva, bet tiem bija daudz sulīgāks un zeltaināks tonis.

Katru reizi, kad viņa iztēlojās vīrieša seju, tad savā priekšā redzēja ļauni smīnošo Broudu. Eila nespēja iztēloties Citu vīrieša seju. Sievietes acis sāka pagurt, un viņa atkal atlaidās gultā. Sapnī viņa redzēja Vīniju un bēro ērzeli. Vēlāk viņa sapņoja par vīrieti - viņa vaibsti bija neskaidri un izplūduši. Tikai viena lieta gan bija pilnīgi skaidra - vīrietim bija dzelteni mati.