Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

16

Pavasaris pārgāja vasaras pilnbriedā, lidz ar to nobrieda arī zemes augļi. Kad dabas veltes bija nogatavojušās, jaunā sieviete tās savāca. Tas drīzāk bija ieradums, nevis nepieciešamība. Viņa būtu varējusi sev šīs pūles aiztaupīt. Eilai jau tā visa bija gana; pārtikas krājumi bija vēl palikuši pāri no pagājušā gada. Bet sievietei nebija, ko darīt brīvajā laikā. Viņa nemācēja to aizpildīt.

Pat ar papildu aktivitātēm saistībā ar ziemas medībām viņa nebija spējusi sevi pietiekami nodarbināt, kaut arī bija nodīrājusi ādas gandrīz vai visiem dzīvniekiem, kurus viņi bija nomedījuši, - dažkārt viņa ga­tavoja zvērādas, dažkārt noplūca spalvas, lai ādu vienkārši apstrādātu. Eila bija turpinājusi izgatavot grozus, paklājiņus un grebt bļodas, viņa bija iekrājusi pietiekami daudz darbarīku un dažādu instrumentu, kā ari alas aprīkojumu, lai pietiktu veselam klanam. Sieviete bija gaidījusi šo vasaras pārtikas vākšanas rosību.

Viņa bija arī noilgojusies pēc vasaras medībām un atklāja, ka tā metode, kuru bija attīstījusi, darbojoties kopā ar Mazuli, - nedaudz to izmainot, lai pielāgotos zirga trūkumam, - joprojām bija iedarbīga. Lauvas arvien pieaugošā medību prasme šo trūkumu kompensēja. Ja viņa gribētu, tad pat varētu nemedīt. Eila bija ne tikai izkaltējusi pār­palikušo gaļu, bet, kad Mazulis sāka veiksmīgi medīt viens pats, kas pārsvarā gadījumu tā ari bija, sieviete nekaunējās paņemt savu daļu no lauvas atnestā medījuma. Starp lauvu un sievieti bija izveidojušās vienreizīgas attiecības. Viņa bija māte - noteicēja, medību partnere - tātad līdztiesīga; lauva bija palicis vienīgais, ko Eilai mīlēt.

Vērojot savvaļas lauvas, Eila bija nonākusi pie vērtīgas atziņas par lauvu medību paradumiem, ko Mazulis apstiprināja. Siltā laikā lauvas kļuva par nakts medniekiem, bet ziemā medīja dienas laikā. Kaut arī pavasarī Mazulis nometa spalvu, viņam vēl joprojām bija biezs kažoks, tāpēc vasaras dienās viņam bija par karstu, lai medītu. Dzenoties pakaļ medījumam, lauva iztērēja pārāk lielu enerģiju, viņš nespēja atgūties.

Dienas svelmē Mazulis gribēja vienīgi gulēt - vēlams, alas vēsajā un tumšajā nišā. Ziemā, kad vējš pūta no ziemeļu ledāja, naktī tempera­tūra nokritās līdz tādam aukstumam, kas varēja pat nogalināt. Tad alu lauvas, kaut arī viņiem bija biezs kažoks, labprāt iekārtojās kādā alā, kur nepūta vējš. Lauvas bija plēsēji un mācēja pielāgoties apstākļiem. Ja vien bija pietiekami daudz medījuma, šī dzīvniekā kažoka krāsa un biezums, kā arī medību ieradumi piemērojās laikapstākļiem.

Tajā rītā, kad aizgāja Vīnija, Eila, atradusi Mazuli guļam sev blakus ar raibu maza briedēna rumpi, pieņēma kādu lēmumu. Viņa dosies projām, par to vairs nevarēja būt nekādu šaubu, tikai tas nenotiks šajā vasarā. Viņa joprojām bija vajadzīga jaunajam lauvam; viņš vēl bija par jaunu, lai to atstātu vienu pašu. Neviens savvaļas lauvu bars viņu nepieņems; bara tēviņi viņu nogalinās. Kamēr Mazulis nebūs izaudzis tik liels, lai varētu atrast sev lauveni un izveidot pašam savu baru, viņam bija nepieciešama šīs alas drošība, tieši tāpat kā Eilai pašai.

Iza bija mudinājusi sameklēt viņas ļaudis, sameklēt savu vīrieti, un kādudien Eila šos meklējumus turpinās. Bet pašreiz viņa atviegloti uz­elpoja, ka nebija vēl jāatsakās no savas brīvības kādu svešu ļaužu dēļ, kuru paradumus viņa nemaz nezināja. Kaut ari Eila to nekad neatzītu, viņai bija arī vēl kāds cits - nopietnāks iemesls. Sieviete nevēlējās aiziet, iekams nebūs pārliecināta, ka Vīnija neatgriezīsies. Eilai izmisīgi pie­trūka draudzenes. Vīnija bija bijusi kopā ar Eilu no paša sākuma, kad viņa šo ieleju atrada, un Eila bija ķēvīti iemīlējusi.

- Nāc nu, sliņķi! - Eila mudināja. - Iesim pastaigāties un paskatīsi­mies, vai nevaram ko nomedīt. Pagājušo nakti tu nekur negāji. - Sieviete piebikstīja lauvam un izgāja no alas, ar zīmēm rādīdama Mazulim, lai tas viņai seko. Lauva pacēla galvu, gari nožāvājās, atklādams asus zo­bus, tad piecēlās un negribīgi gāja viņai līdzi. Mazulis nejutās izsalcis, tāpat kā Eila pati, un labāk būtu palicis guļam.

Iepriekšējā dienā Eila bija vākuši ārstniecības augus, šis darbs viņai ļoti patika - tas bija saistīts ar tīkamām atmiņām. Bērnībā, dzīvojot kopā ar klanu, ārstniecības augu vākšana Izas vajadzībām deva meitenei iespēju pabūt vienatnē un prom no visu redzošajām acīm, kas tik ātri nosodīja viņas nepareizo uzvedību. Augu vākšana bija tā iespēja, kad mazā Eila varēja brīvi uzelpot un sekot saviem dabiskajiem instink­tiem. Kļuvusi vecāka, viņa ar prieku vāca augus, lai apgūtu zāļu sievas iemaņas, un šīs zināšanas tagad bija daļa no viņas būtības.

Eilai katrs augs asociējās ar tam piemītošajām ārstnieciskajām īpa­šībām, un viņa tos atšķīra drīzāk pēc lietojuma, nevis izskata. Veseli dadžu pušķi, pakārti ar ziediem uz leju, kaltējās siltajā, tumšajā alā, tajos bija dažādu kaltētu ziedu un lapu maisījums, kas noderēja no- brāzumu un iekšējo orgānu savainojumu ārstēšanai; šie garie, slaidie daudzgadīgie augi ar asajām lapām un mazajiem, dzeltenajiem ziedi­ņiem pļavās auga uz gariem kātiem.

Māllēpju lapas bija izklātas uz pītajiem, žāvēšanai paredzētajiem tepi- ķīšiem; kad no māllēpju kaltētajām lapām ieelpoja dūmus, tās atviegloja astmu, un, vārot no tām tēju un pievienojot vēl citus augus, sanāca labas klepus zāles, vēl tās bija laba piedeva ēdienu gatavošanā. Ieraugot lie­lās, pūkainās tauksaknes lapas, kas atradās blakus tās saknei un žāvējās ārā saulē, Eilai ienāca prātā kaulu saaudzēšana un brūču ārstēšana, bet krāšņās kliņģerites dziedēja vaļējas brūces, čūlas un ādas iekaisumus. Kumelītes bija zāles gremošanas veicināšanai un maigs līdzeklis, ar ko apmazgāt brūces; mežrozīšu lapiņas peldēja ūdens bļodā, kas bija izlikta saulē sasilt; tās kalpoja kā smaržīgs, ādu savelkošs losjons.

Eila bija to visu savākusi, lai aizstātu neizmantotos ārstniecības augus ar jauniem materiāliem. Kaut ari viņai pašai bija ļoti maza ne­pieciešamība pēc sarūpētajiem ārstniecības augiem, jaunajai sievietei patika pats augu vākšanas process, tā viņa atsvaidzināja savas zāļu sievas zināšanas. Tā kā visapkārt žāvējās lapas, ziedi, saknes un koku mizas, kas bija dažādās gatavības pakāpēs, nebija vairs jēgas vākt vēl vairāk - tiem vairs nebija vietas. Tagad Eilai vairs nebija, ko darīt, un viņu māca garlaicība.

Jaunā sieviete nogāja lejā uz krastmalu, apgāja apkārt izvirzītajai klints sienai un kopā ar alu lauvu, kas turējās viņai pie sāniem, devās tālāk gar krūmiem, kas ieskāva upmalu. Ejot Mazulis izdeva ņurdošu ņarr-ņarr skaņu; Eila bija iemācījusies, ka šī ir viņa parastā balss. Citi lauvas izdeva līdzīgas skaņas, bet katram tās bija atšķirīgas, tāpēc viņa pa gabalu varēja pazīt Mazuļa balsi, tieši tāpat kā pazina viņa rēcienu. Rūciens sākās dziļi krūtīs, to pavadīja vairāki ņurdieni, pēc tam pār­gāja skanīgā rēcienā plašā basa diapazonā, kas zvanīja ausīs, ja viņa atradās tuvumā.

Nonākusi pie laukakmens, kas bija sievietes parastā atpūtas vieta, viņa apstājās - par medībām Eilai pašreiz nebija nekādas intereses, bet viņa arī nezināja, ko īstenībā vēlas darīt. Meklēdams uzmanību, Ma­zulis viņai piegrūdās. Sieviete pakasīja viņam ap ausīm un pabužināja krēpes. Tagad Mazuļa spalva bija par toni tumšāka nekā ziemā, tomēr joprojām bēškrāsā, bet krēpes bija kļuvušas kuplākas - tumšā rūsas krāsas toni, gandriz vai tumši sarkanā okera krāsā. Lauva pacēla galvu, lai Eila varētu pakasīt viņam zem zoda, un no apmierinājuma ierūcās dārdošā basā. Eila pasniedzās, lai pakasītu otru pusi, un ar jaunām acīm paskatījās uz savu vienīgo draugu. Lauva bija izaudzis tik liels, ka viņa mugura sniedzās Eilai jau gandrīz līdz plecam. Mazulis bija sasniedzis Vīnijas lielumu, tikai bija daudz masīvāks par ķēvi. Līdz šim Eila nebija pamanījusi, ka viņš jau ir izaudzis tik liels.

Tajā aukstajā zemē, ko bija ieskāvuši ledāji, alu lauva klīda pa stepēm, un tieši šī vide bija ideāli piemērota viņa medību ieradumiem. Tā bija neizmērojama ganību teritorija, kurā dzīvoja milzums daudz un dažādu medījumu. Daudzi no dzīvniekiem bija iespaidīga auguma - bizoni un liellopi, toreiz tie bija uz pusi lielāki nekā viņu vēlākie pēcteči; milzīgi brieži ar vienpadsmit pēdu gariem ragiem; pinkainie mamuti un pin­kainie degunradži. Apstākļi bija labvēlīgi, lai vismaz viena plēsēju suga attīstītos tik liela auguma, ka spētu nomedīt milzīgos dzīvniekus. Šo nišu aizpildīja alu lauva un darīja to pārliecinoši. Lauvas vēlākie pēcteči bija augumā uz pusi mazāki salīdzinājumā ar saviem priekštečiem - nīkulīgi radījumi; alu lauva bija lielākais kaķu dzimtas plēsējs, kas jeb­kad uz šīs zemes dzīvojis.

Mazulis bija izcils šīs vadošās plēsēju dzimtas eksemplārs - liels, spēcīgs, spīdīgu spalvu, viņā jautās jaunības veselība un enerģija, un šis lauva bija pilnīgi pakļāvīgs patīkamajai sievietes kasīšanai. Ja Ma­zulis nodomātu viņai uzbrukt, Eila būtu pilnīgi neaizsargāta, tomēr viņa neuzskatīja savu draugu par bīstamu; viņš nešķita bīstamāks par pieaugušu kaķi un bija sievietes aizstāvis.

Eilas vara pār lauvu bija neapzināta, un viņa to tā ari uztvēra. Pa­celdams un grozīdams galvu, norādot sievietei, kur pakasīt, Mazulis izbaudīja juteklisku ekstāzi, arī Eilai tas patika, jo draugam sagādāja prieku. Kad Eila pakāpās uz akmens, lai aizsniegtu lauvas otru sānu, un pārliecās pāri viņa mugurai, viņai ienāca prātā vēl kāda doma. Sieviete pat neapstājās, lai to apsvērtu; viņa vienkārši pārlika kāju un uzkāpa lauvam mugurā, kā tik bieži bija to darījusi ar Vīniju.

Tas Mazulim bija kas negaidīts, bet rokas, kas apskāva viņa kaklu, bija tik pazīstamas un sievietes svars viņam bija tīrais sīkums. Kādu bridi neviens no abiem nekustējās. Kopā medījot, Eila bija piemērojusi lingas akmens izmešanu rokas kustībai, kas nozīmēja: "Uz priekšu!" Tikko to atcerējusies, viņa bez vilcināšanās izdarīja šo kustību un iz­kliedza signālu.

Sajuzdama zem sevis saspringstam lauvas muskuļus, viņam metoties uz priekšu, sieviete ieķērās dzīvnieka krēpēs. Ar izteiksmīgu savas sugas grāciju lauva aizjoņoja pa ieleju ar sievieti mugurā. Viņa piemiedza acis no vēja, kas sitās sejā. Matu sprogas, kas bija atraisījušās no bizēm, plīvoja viņai aiz muguras. Eila nevadīja Mazuli, kā bija to darījusi ar Vīniju, - viņa devās turp, kur lauva viņu nesa, un darīja to ar prieku, izjuzdama tādu pacilātību, kādu agrāk nekad nebija izjutusi.

Ātrais izrāviens nebija ilgs - tieši tāpat kā medījot, kad lauva uz­bruka. Mazulis palēnināja soli, apmeta slaidu loku un cilpoja atpakaļ uz alu. Ar sievieti joprojām sev uz muguras viņš uzkāpa pa stāvo taku un apstājās alā pie Eilas guļvietas. Noslīdējusi nost, viņa apskāva lauvu, nezinādama, kā citādi izteikt tābrīža neaprakstāmās izjūtas. Palaists vaļā, Mazulis paluncināja asti un devās uz savu iemīļoto vietu alas dziļumā, kur izstiepās un ļoti ātri aizmiga.

Smaidīdama Eila vēroja savu draugu. "Tu esi mani izvizinājis savā mugurā un savu dienas darbu izpildījis, vai ne? Mazuli, pēc šīs izjādes tu vari gulēt, cik vien tev tīk."

Vasarai tuvojoties beigām, Mazuļa medību prombūtne kļuva arvien ilgāka. Pirmoreiz, kad draugs bija prom ilgāk par vienu dienu, Eila bija tik uztraukusies un noraizējusies, ka otro nakti pēc kārtas nespēja ne acu aizvērt. Nākamajā rītā viņa izskatījās tikpat nogurusi un novazāta kā Mazulis, kas beidzot pārradās mājās. Šoreiz viņš nebija atnesis līdzi medījumu, un, kad Eila no saviem krājumiem viņam iedeva kaltētas gaļas šķēli, lauva to saplosīja, kaut gan parasti ar trauslajām šķēlēm bija rotaļīgi spēlējies. Par spīti nogurumam, Eila paņēma lingu un izgāja no alas, viņa atgriezās ar diviem nomedītiem zaķiem. Mazulis, lai gan bija izmocījies, tomēr pamodās no miega, pieskrēja Eilu sagaidīt un, paņēmis vienu zaķi, aizstiepa to alas dziļumā. Arī otru zaķi sieviete aiznesa lauvam, pēc tam pati devās uz savu guļvietu.

Kad nākamreiz Mazulis bija prom trīs dienas, Eila vairs tik ļoti ne­uztraucās, bet, tā kā dienas pagāja tukšā vientulībā, viņas sirds kļuva smagāka. Mazulis atgriezās ar plēstām brūcēm un skrāpējuma pēdām, un sieviete zināja, ka viņas lauva bija saplūcies ar citiem lauvām. Viņai likās, ka Mazulis jau ir pietiekami izaudzis, lai viņam sāktu interesēt lauvenes. Atšķirībā no ķēvēm lauvenēm nav īpaša pārošanas laika, tās var to darīt cauru gadu.

Iestājoties rudenim, jaunā alu lauvas prombūtne kļuva arvien bie­žāka, un atgriezies tas parasti devās gulēt. Eila bija pārliecināta, ka viņš gulēja ari citur, tomēr nejutās tik droši kā alā. Viņa nekad nezināja, kad un no kuras puses Mazuli gaidīt. Viņš vienkārši uzradās - vai nu skrienot augšup pa šauro taciņu no krastmalas, vai vēl dramatiskākā veidā - strauji nolecot uz klints pārkares, kad nāca no stepes, kas atradās virs alas.

Mazuli ieraugot, sieviete allaž priecājās, viņa sasveicināšanās vien­mēr bija mīlestības pilna - dažkārt pat pārāk aizrautīga. Pēc tam kad lauva bija uzlēcis Eilai virsū, nogāzis gar zemi, uzlicis smagās priekš- ķetnas uz pleciem un izrādījis pārāk lielu dedzību, viņu ieraugot, Eila ātri parādīja zīmi: "Izbeigt!"

Parasti viņš palika alā pāris dienu; dažreiz viņi kopā medīja, un viņš vēl aizvien šad tad pārnesa alā savu medījumu. Pagāja kāds laiks, un Mazulis atkal kļuva nemierīgs. Eila bija pārliecināta, ka Mazulis medī pats sev un aizsargā medījumu no hiēnām, vilkiem vai maitu lijām, kas centās to nozagt. Viņa iemācījās saprast, ka, tiklīdz lauva sāka soļot apkārt, tā drīz vien tas pazudīs. Kad Mazulis bija prom, ala likās tik tukša, ka Eila sāka bažīties par gaidāmo ziemu. Viņa baidījās, ka tā būs ļoti vientuļa.

Rudens bija ļoti neparasts - silts un sauss. Lapas kļuva dzeltenas, tad brūnas, izlaizdamas spilgtos toņus, kas vēstītu par sala atnākšanu. Dzeltenpelēkas lapas novītušos čemuros turējās kokos un vējā grabēja vēl ilgi pēc tam, kad parasti tās jau klāja zemi. īpatnējais laiks izsita Eilu no sliedēm - rudenim jābūt slapjam un vēsam, ar brāzmainām vēja pūsmām un pēkšņām lietusgāzēm. Eilu pārņēma baiļu izjūta - it kā vasara aizkavētu gadalaiku maiņu un pēc tās uzreiz negaidīti iestāsies ziema.

Katru rītu, izgājusi ārā, viņa gaidīja krasas laika pārmaiņas un, re­dzot silto sauli uzaustam pie skaidrajām debesīm, šķita gandrīz vai vīlusies. Novakares Eila pavadīja ārā uz klints pārkares, vērodama, kā saule putekļainā dūmakā noriet aiz pamales, atblāzmodamās blāvi sar­kana, tā vietā, lai atmirdzētu krāšņās krāsās pie lietusmākoņiem klātām debesīm. Mirdzošas zvaigznes piepildīja tumšās debesis, it kā ar savu pārpilnību satricinādamas un sašķeldamas naksnīgo debesjumu.

Vairākas dienas Eila bija uzturējusies ielejas tuvumā, un, kad iesākās nākamā siltā un skaidrā diena, šķita muļķīgi palaist garām tik brīnišķīgu laiku, kad varētu to pilnībā izbaudīt. Driz iestāsies ziema, tad viņa tik un tā būs piesaistīta pie vientulīgās alas.

"Žēl, ka Mazuļa nav mājās," viņa nodomāja. "Šī ir tik jauka diena, lai dotos medībās. Varbūt man vienai doties medībās?" Sieviete pacilāja pīķi. "Nē, bez Vīnijas un Mazuļa man būs jāizdomā cits medību veids. Labāk paņemšu lingu. Vai vajadzētu ņemt līdzi ari kažokādas apmetni? Ir taču tik silts. Es tajā tikai sasvldīšu. Tomēr varētu paņemt to līdzi un vēl ari vācamo grozu. Bet man nekas nav vajadzīgs - man jau ir vairāk nekā pietiekami. Vienīgais, ko vēlos, - ir doties garā, jaukā pastaigā. Tādēļ jau nav jāstiepj līdzi grozs, arī siltais apmetnis nebūs vajadzīgs. Raitas pastaigas laikā nenosalšu."

Juzdamās dīvaini viegli un neapkrāvusies, Eila sāka iet lejup pa stāvo taciņu. Viņai nebija jānes nekādi smagumi, nebija jāuztraucas par dzīv­niekiem - ala bija pilna pārtikas krājumiem. Viņai nebija ne par ko jāuztraucas, vienīgi pašai par sevi, bet viņa tik ļoti vēlējās, kaut būtu kāds, par ko rūpēties. Atbrīvotība no pienākumiem izraisīja Eilā dalītas jūtas: nepierastu brīvības izjūtu un neizskaidrojamu neapmierinātību.

Sieviete aizgāja pa pļavas lēzeno slīpumu uz austrumu stepi, tad sāka iet ātrākā solī. Eilai nebija padomā nekāds konkrēts galamērķis, viņa gāja turp, kur kājas viņu nesa. Arī stepē varēja manīt rudens sausumu. Zāle bija tik ļoti izkaltusi un izdegusi, ka, paņemot rokā un samīcot trauslu zāles stiebru, tas sabirza putekļos. Vējš izkaisīja putekļus no sievietes plaukstas.

Zeme zem kājām bija pārvērtusies akmens cietā klintī un saplaisājusi sīkos gabaliņos. Viņai bija jāuzmanās, kur likt kāju, lai, iekrītot kādā bedrē vai grambā, neaizķertos aiz kukuržņiem un neizmežģltu poti. Eila nekad nebija piedzīvojusi tādu sausumu. Šķita, ka gaiss uzsūc mitrumu no viņas elpas. Sieviete bija paņēmusi līdzi tikai mazu ūdens somu, cerēdama to uzpildīt zināmās ūdens uzpildes vietās, bet dažas no tām jau bija izžuvušas. Ūdens soma jau bija gandrīz vai tukša, pirms rīts vēl bija tikai pusē.

Nonākusi pie strauta, par kuru viņa bija pārliecināta, ka tur būs ūdens, un atradusi tikai dubļus, jaunā sieviete nolēma iet atpakaļ. Ce­rībā uzpildīt ūdens somu viņa gāja gar strauta krastu, kas visā tā ga­rumā bija pārvērties par netīru peļķi - tas bija viss, kas palicis pāri no dziļās ūdenskrātuves. Noliekusies pagaršot, vai ūdens ir dzerams, Eila pamanīja svaigus dzīvnieku pēdu nospiedumus. Acīmredzot vēl pirms neilga laika te bijis zirgu bars. Kaut kas vienā no pēdu nospiedumiem piesaistīja viņas uzmanību. Viņa bija pieredzējusi pēdu nospiedumu pa­zinēja, un, kaut ari pie tā īpaši nepiedomāja, bija tik daudzreiz redzējusi Vīnijas pēdu nospiedumus, ka spēja atšķirt sīkākās nianses to formā, kas padarīja viņas draudzenes atstātos kāju nospiedumus tik īpašus. Uzmetusi tiem acis, sieviete bija pilnīgi pārliecināta, ka te tikko bijusi

Vīnija, turklāt vēl pavisam nesen. Viņai jābūt tepat kaut kur tuvumā. Eilas sirds sāka sisties ātrāk.

Nebija grūti atrast zirgu pēdas. Kādas grambas nolauztā mala, kur zirga kāja bija ieslīdējusi, atstājot dubļaino strautu, putekļi, kas tikko apklājuši pēdu nospiedumus, noliektā zāle - viss norādīja uz to ceļu, pa kuru zirgi tikko gājuši. Satraukumā aizturējusi elpu, Eila sekoja zirgu pēdās; šķita, ka pat mierīgais bezvējš gaidās bija aizturējis elpu. Ir pagājis tik ilgs laiks - vai Vīnija viņu atcerēsies? Eilu apmierinātu pat nojausma, ka Vīnija vēl ir dzīva.

Zirgu ganāmpulks bija daudz tālāk, nekā sieviete bija domājusi. Kāds dzīvnieks bija viņus iztramdījis un dzinies pakaļ, likdams zirgiem auļot pa stepes līdzenumu. Sākumā Eila izdzirdēja rūcienus un kņadu un tad ieraudzīja vilku baru, kas plosīja savu upuri; sievietei vajadzētu atkāpties. Bet viņai bija jāpieiet tuvāk, lai pārliecinātos, ka kritušais zirgs nav Vīnija. Ieraudzījusi tumši brūnu zirga spalvu, Eila atvieglo­jumā uzelpoja, bet saplosītā zirga kažoks bija tajā pašā neparastajā krāsā kā ērzelim; sieviete bija pārliecināta, ka par upuri kritis tā paša bara zirgs.

Turpinādama iet pa pēdām, viņa domāja par savvaļas zirgiem un par to, cik tie bija neaizsargāti pret uzbrukumu. Vīnija bija jauna un spēcīga, bet viss varēja gadīties. Viņa gribēja vest jauno ķēvi sev līdzi uz alu.

Bija jau gandrīz pienācis dienas vidus, kad Eila beidzot ieraudzīja zirgus. Pēc vilku uzbrukuma tie vēl joprojām šķita nervozi, un sieviete bija pārguruši. Tiklīdz zirgi saoda viņas smaku, tā izkustējās no vietas. Jaunajai sievietei bija jāmet liels loks, lai pietuvotos tiem pret vēju. Tiklīdz viņa bija pienākusi tik tuvu klāt, lai atšķirtu atsevišķus zirgus, Eila pazina Vīniju, un viņas sirds iepukstējās straujāk. Viņa vairākkārt norija siekalas un centās aizkavēt asaras, kas tik ļoti gribēja izlauzties brīvībā.

"Vīnija izskatās veselīga," Eila nodomāja. "Resna. Nē, nav vis resna. Man liekas - Vīnija ir grūta! 0, Vīnij! Cik brīnišķīgi!" Sieviete bija tik priecīga, ka tik tikko spēja savu prieku noturēt pie sevis. Viņa vairs nespēja izturēt; Eilai bija jāpārliecinās, ka ķēvīte viņu vēl atceras. Jaunā sieviete iesvilpās.

Vīnijas galva nekavējoties izslējās, zirgs paskatījās viņas virzienā. Sieviete iesvilpās vēlreiz, un Vīnija sāka nākt viņas virzienā. Eila vairs ilgāk nespēja gaidīt, viņa metās pretim gaiši brūnajam zirgam. Pēkšņi bēškrāsas ķēve ieaulekšoja starp Vīniju un Eilu, iekoda Vīnijai kājās un vedināja viņu prom. Tad, apriņķojusi pārējo baru, vadošā ķēve aizveda visus zirgus prom no svešās un, iespējams, bīstamās sievietes.

Eilas sirds sāpēs vai lūza. Viņa vairs nespēja dzities pakaļ zirgu ba­ram. Jaunā sieviete jau tā bija aizgājusi daudz tālāk prom no ielejas nekā bija plānojusi, un zirgi spēja paskriet daudz ātrāk par viņu. Tā nu tas bija; ja viņa grasījās nokļūt mājās pirms tumsas iestāšanās, tad bija jāpasteidzas. Viņa skaļi un ilgi svilpa vēlreiz, bet zināja, ka ir jau par vēlu. Zaudējusi pēdējās cerības, Eila pagriezās projām. Savilkusi ādas apmetni augstāk ap pleciem, viņa pielieca galvu aukstajā vējā.

Sieviete bija tik nomākta, ka nepievērsa uzmanību nekam citam kā vienīgi savām bēdām un vilšanās izjūtai. Brīdinošs ņurdošs rūciens ātri atsauca viņu īstenībā. Viņa bija iemaldījusies vilku barā, kuru purni, mielojoties ar tumši brūno zirdziņu, bija notraipīti asinīm.

Lēnām atkāpdamās, viņa nodomāja: "Man vajadzētu skatīties, kur eju. Tā ir mana vaina. Ja es nebūtu bijusi tik nepacietīga, varbūt tā ķēve nebūtu visu baru aizvedusi no manis prom?" Apejot vilku baru, Eila vēlreiz paskatījās uz tumši brūno kritušo zirgu. Zirgam šī ir neparasti tumša krāsa, tas izskatās tikpat tumši brūns kā Vīnijas bara ērzelis. Eila paskatījās vērīgāk. Zirga galvas forma, rumpja uzbūve un krāsa uzdzina sievietei drebuļus. Tas patiešām bija bērais ērzelis! Kā gan ērzelis savos spēka gados varēja krist par medījumu vilku baram?

Nedabiski saliekta kreisā priekškāja visu izskaidroja. Pat spēcīgs jauns ērzelis varēja salauzt kāju, skrienot pa nedrošo zemi. Dziļa plaisa sau­sajā augsnē bija ļāvusi vilkiem nogaršot ērzeļa gaļu, kaut arī dzīvnieks vēl atradās pašā spēka briedumā. Eila pašūpoja galvu. "Slikti gan," viņa nodomāja. "Bērais ērzelis vēl būtu varējis aizvadīt daudzus labus sava mūža gadus." Pagriezusies prom no vilku bara, viņa beidzot pamanīja sev draudošās briesmas.

Debesis, kas no rīta vēl likās tik skaidras, tagad bija draudīgu mā­koņu klātas. Augstais gaisa spiediens, kas aizkavēja ziemas iestāšanos, beidzot bija padevies, un aukstā gaisa fronte, kas tik ilgi bija gaidījusi, beidzot bija atnākusi. Vēja pūsmas nolieca gar zemi izkaltušo zāli un tās pārpalikumus dzenāja pa gaisu. Temperatūra strauji kritās. Eila varēja saost tuvojošos sniega smaržu, bet viņa vēl atradās labu gabalu prom no alas. Paskatījusies apkārt, sieviete noorientējās apkārtnē un sāka skriet. Tā būs sacensība ar vētru, lai redzētu, vai viņa paspēs aizskriet līdz alai pirms vētras iestāšanās.

Viņai nebija citas iespējas. Pašlaik Eila atradās krietnas dienas daļas enerģiska gājiena attālumā no ielejas; no rīta šķita, ka ziema vēl ilgi ka­vēsies. Kad viņa bija sasniegusi izžuvušo strauta gultni, sāka krist lielas, slapjas sniegpārslas. Vējam pieņemoties spēkā, tās pārvērtās par asām, durstīgām ledus adatām, tad pārtapa smalkā pulverī, kas virpuļoja spē­cīgajā sniega vētrā. Uz cietās zemes sakrājās sniegs un sāka veidoties kupenas. Vēja virpuļi, joprojām cīnīdamies ar mainīgajām gaisa masām, no sākuma uzklupa Eilai no vienas puses, pēc tam arī no otras.

Sieviete zināja, ka vienīgā cerība izglābties ir turpināt doties uz priekšu, tomēr viņa nebija pārliecināta, vai joprojām iet pareizajā vir­zienā. Ceļa norādes vairs nebija redzamas. Cenzdamās orientēties apkār­tnē un kontrolēt arvien pieaugošo paniku, viņa apstājās. Cik stulba viņa bija bijusi, izejot no alas bez kažokādas apmetņa! Nesamajā grozā viņa būtu varējusi paņemt līdzi sumbra ādas nojumi, tad vismaz būtu, kur patverties. Ausis bija sasalušas ragā, kājas no aukstuma sastingušas, un zobi klabēja. Eila bija pārsalusi un dzirdēja, kā visapkārt svilpo vējš.

Viņa ieklausījās vēlreiz. Tas taču nebija vējš, vai ne? Lūk, atkal tā pati skaņa. Salikusi rokas ap muti, sieviete iesvilpās, cik skaļi spēja, un ieklausījās.

Spalgs zirga zviedziens ieskanējās jau tuvāk. Eila iesvilpās vēlreiz, un, kad dzeltenā zirga aprises kā spoks iznira no sniega aizkara, Eila skrēja tam pretim, pār vaigiem tecēja asaras, kas turpat arī sasala.

- Vīnij, Vīnij! Ak, Vīnij! - Sieviete neskaitāmas reizes izkliedza ķē­vītes vārdu, apskaudama rokām zirga spēcīgo kaklu un paslēpdama seju Vīnijas biezajā ziemas spalvā. Pēc tam, uzkāpusi zirgam mugurā, zemu noliecās pie tā kakla, cenzdamās saņemt kaut niecīgu siltuma daudzumu.

Vīnija sekoja saviem instinktiem un steidzās uz alu. Tā bija vieta, uz kurieni viņa bija devusies. Negaidītā ērzeļa nāve bija dezorganizējusi zirgu baru. Vadošā ķēve bija savākusi visus kopā, zinādama, ka gan jau uzradīsies arī kāds cits ērzelis. Viņai būtu izdevies paturēt ari dzelteno ķēvi, ja vien nebūtu atskanējis pazīstamais svilpiens un Vīnijai nebūtu atmiņas par sievieti un drošību. Ķēvei, kas nebija augusi savvaļas zirgu barā, bara vadonis nebija nekāda lielā autoritāte. Vētrai sākoties, Vīnija atcerējās alu, kas bija patvērums no asā vēja un necaurredzamā sniega, un zirga atmiņā uzausa sievietes izrādītā mīlestība.

Kad beidzot abas bija sasniegušas alu, sieviete drebēja pie visām miesām un tik tikko spēja iekurināt uguni. Kad beidzot tas izdevās, viņa nenosēdās sildīties pie pavarda, bet paņēma savas siltās zvērādas, aiznesa tās uz Vīnijas guļvietu un ieritinājās blakus siltajam zirdziņa rumpim.

Bet pāris nākamajās dienās Eila tik tikko spēja atzinīgi novērtēt savas pazudušās draudzenes atgriešanos. Sieviete pamodās, degdama drudzī un ar dziļu, sausu klepu. Viņa pārtika no karstas zāļu tējas, kad spēja piecelties un to pagatavot. Vīnija bija izglābusi viņai dzīvību, bet zirgs nespēja palīdzēt pārslimot plaušu karsoni.

Lielāko slimības laiku Eila bija vārga un pavadīja murgos, bet kon­frontācijas brīdis, kad Mazulis atgriezās alā, izcēla sievieti no cisām. Atgriezdamies no stepes, lauva bija nolēcis uz klints pārkares, bet, nākot iekšā, izdzirdējis Vīnijas skanīgo uzsaucienu, apstājās. Baiļu un aizsardzības kliedziens izlauzās cauri Eilas aizmiglotajam prātam. Viņa ieraudzīja ķēvi ar dusmās pieglaustām ausīm, tā bailēs metās uz priekšu, nervozi sasliedamās pakaļkājās, alu lauva ar atņirgtiem zobiem bija gatavs lēcienam, viņa rīklē atskanēja dobjais rūciens. Sieviete izlēca no gultas un skriešus nostājās starp mednieku un medījumu.

- Mazuli, pārtrauc! Tu pārbiedēji Vīniju. Tev vajadzētu priecāties, ka viņa ir atgriezusies. - Tad Eila pagriezās pret zirgu. - Vīnij! Tas taču ir tikai Mazulis. Tev nav no viņa jābaidās, jūs abi, tūlīt pat izbeidziet! - sie­viete abus bargi norāja. Viņa uzskatīja, ka visas briesmas jau garām; abi dzīvnieki bija uzauguši kopā šajā alā, un abiem šīs bija mājas.

Alas smakas bija pazīstamas abiem dzīvniekiem, it īpaši sievietes smarža. Mazulis pieskrēja pie Eilas sasveicināties, trīdamies gar viņu, ari Vīnija panācās uz priekšu, piebakstīdama ar savu purniņu un prasī­dama savu uzmanības tiesu. Tad Vīnija iezviedzās nevis no bailēm vai dusmām, bet ar to pašu Mazulim pazīstamo zviedzienu, pie kura viņš bija bērnībā pieradis, un alu lauva pazina savu aukli.

- Es taču tev teicu, ka tas ir tikai Mazulis, - Eila skaidroja savai ķēvei, līdz sievieti atkal sagrāba klepus lēkme.

Sarušinājusi pavardu, sieviete pasniedzās pēc ūdens somas un at­klāja, ka tā ir tukša. Ietinusies guļamādā, viņa izgāja ārā un pagrāba bļo­diņu ar sniegu. Gaidīdama, līdz uzvārīsies ūdens, viņa centās kontrolēt klepus lēkmes, kas nāca dziļi no krūtīm un plēsa kaklu vai pušu. Beidzot ar ārstniecisko sakņu un savvaļas ķirša mizas novārījuma palīdzību klepus pierima un viņa atgriezās gultā. Mazulis bija ērti iekārtojies alas dziļumā, un Vīnija atpūtās savā vietā, pie sienas.

Galu galā Eilas iedzimtā vitalitāte un izturība uzveica slimību, bet atveseļošanās bija ilga. Sieviete bija priecīga, ka viņas zvēru saime atkal ir atgriezusies, kaut arī vairs nebija tā kā agrāk. Abi dzīvnieki bija mainījušies. Vīnija gaidīja kumeļu nākam pasaulē, bet, labu laiku dzīvojusi kopā ar savvaļas zirgu baru, saprata briesmas, ko radīja plē­soņas. Tagad ķēve pret lauvu, ar kuru agrāk bija kopā spēlējusies, šķita daudz atturīgāka, arī Mazulis vairs nebija smieklīgais, mazais lauvēns, kas agrāk. Drīz pēc sniega vētras pierimšanas lauva atkal atstāja alu, un, ziemai pieņemoties spēkā, viņš atgriezās arvien retāk.

Klepus lēkmes mocīja Eilu pusi ziemas, un viņa uzvedās apdomīgi. Arī Vīnija tika lutināta, barota ar graudiem, ko sieviete bija savākusi un atsijājusi savai iztikai, un tika izjāta tikai īsos gabalos. Bet, kad dienas uzausa skaidras un aukstas un pati sieviete pamodās spēka un enerģijas pārpilna, viņa nolēma, ka maza izjāde varētu nākt abām par labu.

Eila uzsēja uz Vīnijas muguras vācamos grozus, paņēma līdzi pīķus un velkamās platformas mietus, katram gadījumam arī pārtiku, papildu ūdens maisus un silto apģērbu, nojumi - visu, ko spēja izdomāt par noderīgu neparedzamiem gadījumiem. Viņa negribēja vēlreiz piedzīvot nepatīkamu pārsteigumu. Tā vienīgā reize, kad viņa bija neuzmanīga, bija izrādījusies gandrīz vai liktenīga. Pirms kāpšanas zirdziņa mugurā Eila viņu rūpīgi apsedza ar mīkstu ādas gabalu - tas kopš draudzenes atgriešanās bija jauninājums. Eila tik sen nebija jājusi, ka ciskas sasprē­gāja un noberzās, bet ādas pārsegs zirga mugurā palīdzēja neērtības pārvarēt.

Izbaudījusi brīnišķīgo sajūtu svaigā gaisā un pēc mokošā klepus at­guvusi veselību, Eila ļāva Vīnijai iet savā solī, tiklīdz abas bija nokļu­vušas stepē. Sieviete zirga mugurā jutās ērti un bija aizsapņojusies par bargās ziemas galu, kad pēkšņi sajuta, ka Vīnijas muskuļi saspringst. Tas atsauca viņu atpakaļ realitātē. Kāds viņiem tuvojās, kāds, kas vir­zījās uz priekšu ar zaglīgiem plēsoņas soļiem. Tagad Vīnija bija kļuvusi daudz tramīgāka, jo tuvojās laiks, kad vajadzēja dzimt kumeļam. Eila pasniedzās pēc pīķa, kaut arī viņai agrāk nekad nebija nācies nogalināt alu lauvu.

Dzīvniekam pietuvojoties, sieviete ieraudzīja tumšas rūsas krāsas krēpes un tik pazīstamo rētu uz lauvas purna. Eila noslīdēja no zirga un skrēja pretim milzīgajam plēsējam.

- Mazuli! Kur tu biji? Vai tad tu nezini, ka es uztraucos, ja tevis tik ilgi nav mājās?

Lauva, viņu ieraugot, šķita tikpat priecīgs kā jaunā sieviete un ap­sveica viņu ar mīļu paberzēšanos, kas gandrīz vai notrieca Eilu no kājām. Apskāvusi dzīvnieka kaklu, viņa pakasīja tam aiz ausīm, zem zoda - tieši tā, kā Mazulim patika, un viņš apmierināti basā ņurdēja.

Tad pēkšņi Eila izdzirdēja, ka tuvumā atrodas vēl viens alu lauva, kas darīja par sevi zināmu, arī ierēkdamies ņurdošā balsī. Mazulis pārtrauca apmierināto ņurdēšanu un sastinga tādā pozā, kādā Eila nekad agrāk nebija viņu redzējusi. Aiz Mazuļa muguras piesardzīgi tuvojās lauvene. Izdzirdējusi Mazuļa ierūkšanos, viņa apstājās.

- Tu esi atradis draudzeni! Es zināju, ka tā būs, zināju, ka reiz tev pašam būs savs bars. - Eila ar acīm meklēja vēl kādu lauveni. - Ak tad pagaidām tikai viena, droši vien ari klejotāja tāpat kā tu. Tev būs jāizcīna sava teritorija, bet tas ir tikai sākums. Mazuli, reiz tev pašam būs savs brīnišķīgs lauvu bars.

Alu lauva mazliet atslābinājās un atkal pienāca sievietei klāt, ieba­dīdams ar galvu sānā. Pakasījusi lauvas pieri, sieviete vēl pēdējo reizi to apskāva. Eila pamanīja, ka Vīnija ir ļoti tramīga. Varbūt Mazuļa smaka bija zirgam pazīstama, bet te atradās arī sveša lauvene. Eila atkal uzkāpa zirgam mugurā un, kad Mazulis pie viņām pienāca, parā­dīja zīmi: "Pārtraukt!" Kādu brīdi viņš palika stāvam, tad ar ņarr-ņarr skaņu pagriezās un aizgāja līdzi savai draudzenei.

Dodamās mājup, sieviete nodomāja: "Mazulis ir prom, dzīvo kopā ar savu sugu. Varbūt viņš mūs apciemos, bet nekad neatgriezīsies pie manis atpakaļ, kā to izdarīja Vīnija." Sieviete noliecās un ar mīļumu noglāstīja savu ķēvīti. "Es tik ļoti priecājos, ka tu esi atgriezusies."

Domādama par Mazuli, kas bija kopā ar lauveni, Eila prātoja par savu neskaidro nākotni. "Mazulim tagad ir draudzene. Arī tev, Vīnij, bija draugs. Interesanti - vai arī es reiz satikšu savu draugu?"