Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

15

-Jondalar, tev labi sanāk! Mēs vēl no tevis iztaisīsim īstu laivinieku! - Karlono sacīja. - Lielajās laivās nav tik svarīgi, ja tu izlaid kādu aira vēzienu. H kā laivā tu parasti neesi vienīgais airētājs, tad sliktākais, ko var izdarīt, ir nojaukt ritmu. Mazās laivās, tādās kā šī, kontrole ir svarīga. Viena vēziena izlaišana var būt bīstama vai pat liktenīga. Vien­mēr seko līdzi upei - nekad neaizmirsti, cik tā var būt neparedzama. Šeit tā ir dziļa un izskatās mierīga. Bet, lai sajustu straumes spēku, tev ir tikai jāiemērc airis. Ar straumi ir grūti cīnīties - tev ir jāmāk ar to sadzīvot.

Karlono turpināja sniegt pamācības, kamēr abi ar Jondalaru vadīja mazu divvietīgu koka laivu netālu no Ramudu piestātnes. Zelandoni vīrietis tikai pa pusei klausījās Karlono teiktajā, tā vietā koncentrēda­mies, lai pareizi ieliktu airi ūdenī un laiva virzītos uz to pusi, kur viņš to grib, bet muskuļu līmenī viņš izprata teikto vārdu nozīmi.

- Tu varbūt domā, ka vieglāk ir airēt lejup pa straumi, jo tā nav jā­cīnās ar upes spēku, bet tur jau ir tā problēma. Kad airē pret straumi, ir vienlaikus jākoncentrē visas domas uz laivu un upi, jo zini - tiklīdz atlaidīsi vaļā, būsi zaudējis visu, ko tik sūri grūti biji ieguvis. Un tu vari pārredzēt visu, lai laikus spētu no briesmām izvairīties.

- Laižoties lejup pa straumi, ir tik viegli atslābināties, ļaut domām aizklīst tālumā un upei sevi nest. Upes vidū atrodas klintis, kas ir dziļi iesēdušās gultnē. Straume var vienā mirklī tevi uznest tām virsū, vai tev var trāpīt kāds smags un piemircis baļķis, kas guļ zem ūdens. "Nekad negriez Mātei muguru" - tas ir likums, ko nekad nedrīkst aizmirst. Šī upe ir pilna pārsteigumu. Tieši tad, kad domā, ka zini, ko no tās sagai­dīt, un visu uztver kā pašu par sevi saprotamu, viņa izdarīs negaidītus brīnumus.

Vecākais vīrs atlaidās atpakaļ un izvilka airi no ūdens. Domīgi no­pētījis Jondalaru, viņš pamanīja jaunā vīrieša koncentrēšanos. Jaunekļa blondie mati bija atķemmēti atpakaļ un pakausi sasieti ar aukliņu - laba piesardzība. Viņš bija pielāgojis savu apģērbu Ramudu stilam, bet tas bija piemērots ari Šamudu vīrietim, kas dzīvoja upes tuvumā.

- Kāpēc tev nepiebraukt pie piestātnes un neizlaist mani ārā, Jon­dalar? Manuprāt, ir pienācis laiks tev to pašam izmēģināt. Ir atšķirība, ja laivā esi tikai tu viens un apkārt upe.

- Vai domā, ka esmu jau tam gatavs?

- Kā tāds, kas nav šeit dzimis, tu visu esi ātri apguvis.

Jondalars jau dega nepacietībā pārbaudīt savus spēkus vienatnē - aci

pret aci ar upi. Ramudu zēniem parasti jau ir savas laivas, pirms tie kļūst par vīriešiem. Starp Zelandoni Jondalars jau sen bija sevi pierā­dījis. Nebūdams daudz vecāks par Darvo, vēl neapguvis savu amatu un nekļuvis par īstu viru, Jondalars bija nogalinājis savu pirmo briedi. Tagad viņš māk aizmest pīķi daudz spēcīgāk un tālāk par pārējiem vī­riem, bet tā viņš galvenokārt bija medījis līdzenumos. Šajā klinšainajā apvidū Zelandoni nejutās īsti savā ādā. Neviens upes virs neuzskatīs viņu par kārtīgu vīru, pirms viņš ar harpūnu nebūs nogalinājis milzu stori. Un Šamudi neuztvers viņu kā savējo, līdz viņš kalnos nebūs pats nomedījis kalnu kazu.

Jondalars bija nolēmis, ka neprecēs Seranio, līdz nebūs sev pierādījis, ka spēj būt gan kārtīgs Šamuds, gan Ramuds. Dolando bija centies viņu pierunāt, ka tas pirms kāzām nebūt nav nepieciešams, - nevienam par Jondalara vīrišķību neesot nekādu šaubu. Ja kādam vajadzīgs tam pie­rādījums, tad degunradža medības esot pietiekams galvojums. Jaunais Zelandoni vīrietis bija uzzinājis, ka neviens no pārējiem vīriem nekad agrāk nebija nomedījis degunradzi. Līdzenums nebija šo viru ierastais medību lauks.

Jondalars pat nemēģināja loģiski pamatot, kāpēc juta, ka viņam ir jābūt labākam par pārējiem, kaut arī nekad iepriekš nebija uzskatījis, ka medību iemaņās grib būt pārāks par citiem vīriem. Viņa kvēlākā aizraušanās un vienīgā prasme, kurā viņš jebkad bija vēlējies izcel­ties, bija krama darbarīku izgatavošana. Un viņa raksturā nemaz ne­bija sacensību gara. No savas amata tehnikas pilnveidošanas Jondalars guva personīgo gandarījumu. Vēlāk Šamuds bija privāti aprunājies ar Dolando un paskaidrojis, ka garajam Zelandoni vīram ir nepieciešams izstrādāt pašam savu dzīves uzskatu sistēmu.

Jondalars un Seranio jau bija kopā nodzīvojuši tik ilgu laiku, ka vīrietis juta pienākumu padarīt viņu attiecības oficiālas. Seranio jau gandrīz bija viņa sieva. Vairums cilvēku abus uzskatīja par precētu pāri. Pret Seranio viņš izturējās ar uzmanību un pieķeršanos, un Darvo viņu uzskatīja par sava pavarda vīrieti. Bet pēc tā vakara, kad Toli un Šamio applaucējās, Jondalaram sāka traucēt te viena, te cita lieta, un garastāvoklis nekad vairs nebija labs. Bija jau viegli apmesties šeit uz dzīvi kopā ar Seranio, viss ietu ierastajās sliedēs. Bet vai tam bija kāda jēga? Vīrietis uzdeva sev šo jautājumu.

Seranio neizdarīja uz viņu spiedienu - viņa joprojām neizvirzīja ne­kādas prasības un saglabāja savu aizsargājošo atturību. Bet nesen Jon­dalars bija pārsteidzis sievieti skatāmies uz viņu ar mednieces skatienu, kas nāca no dvēseles dziļumiem. Tieši viņš allaž bija tas, kas jutās samulsis un pirmais aizgriezās prom. Jondalars nolēma sev izvirzīt uz­devumu un pierādīt, ka spēj būt īsts Šamudu cilts virs, un sāka savus nodomus darīt visiem zināmus. Daži to uztvēra kā Apsolīšanās paziņo­jumu, kaut arī nekādi Apsolīšanās svētki netika organizēti.

- Šoreiz nebrauc pārāk tālu, - Karlono piekodināja, izkāpdams no laivas. - Patrenējies un pieradi vadīt laivu viens pats.

- Tomēr es paņemšu līdzi arī harpūnu. Kamēr esmu uz ūdens, nenāks par ļaunu patrenēties to lietot, - atbildēja Jondalars un pasniedzās pēc ieroča, kas atradās uz piestātnes dēļiem. Novietojis garo pīķi kanoe laivas dibenā, zem sava sēdekļa, blakus tai saritinājis virvi, tureklī pie laivas sāniem viņš piestiprināja atkarpainu kaula smaili un to piesēja. Harpūna ar savu aso galu un ačgārni izveidotajiem zobiem nebija tāds rīks, kuru varēja atstāt laivā nepiesietu. Ja notika kāds nelaimes gadī­jums, tad to bija tikpat grūti izvilkt no cilvēka kā no zivs, nemaz neru­nājot par tām grūtībām, kādas prasīja ar akmens darbarīkiem izveidot kaula atskabargaino un smailo uzgali. Apgāzušās koka laivas reti kad nogrima, bet nepiesieta harpūna gan ātri vien nogāja upes dibenā.

Kamēr Karlono pieturēja laivu, Jondalars pārsēdās pakaļgalā. Kad harpūna bija nostiprināta, viņš paņēma rokās divpusējo airi un atstū- mās no piestātnes. Bez priekšā sēdošā vīra balasta vieglā laiva pacēlās augstu virs ūdens. Tā kļuva grūtāk vadāma. Bet pēc sākotnējās pielā­gošanās peldspējas izmaiņām Jondalars lielā ātrumā šķēla viļņus lejup pa straumi, izmantodams airi kā stūri laivas pakaļgala vienā pusē. Tad viņš nolēma airēties atpakaļ, augšup pa upi. Kamēr viņš nav vēl no­guris, būs vieglāk cīnīties pret straumi, bet vēlāk varēs ļaut tai atkal nest sevi lejup.

Izrādījās, ka Jondalars bija nobraucis lejā pa upi daudz tālāk, nekā pats to aptvēra. Beidzot, ieraudzījis savā priekšā piestātni, viņš jau gandrīz padevās kārdinājumam piestāt krastā, bet tad pārdomāja un paairēja tai garām. Vīrietis bija apņēmies apgūt visas tās prasmes un iemaņas, kuras bija izvirzījis sev par mērķi iemācīties, un to bija ļoti daudz, bet neviens, un vismazāk jau nu viņš pats, varēja Jondalaru apsūdzēt uzdevuma neizpildīšanā. Uzsmaidījis Karlono, kas māja viņam ar roku, Zelandoni vīrs nepārstāja airēt.

Augšpusē upe kļuva platāka un straumes spēks mazinājās, pada­rot airēšanu daudz vieglāku. Ieraudzījis pretējo krastu, Jondalars sāka airēties pāri upei. Tā bija neliela, vientulīga krastmala, kuru skatam aizsedza upē nokāries vītols. Piebraucis tuvāk un ar vieglo laivu viegli pārslīdēdams pāri sēkļiem, vīrietis nedaudz atpūtās un ļāva laivai slīdēt atmuguriski, kamēr pats stūrēja ar airi. Jondalars tāpat vien lūkojās ūdenī, bet pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja milzīga, klusa ēna, kas slīdēja pa upes dibenu.

Storēm vēl tā kā būtu par agru. Tās parasti peld augšup pa straumi agrā vasarā, bet šogad bija silts un agrs pavasaris ar lieliem paliem. Paskatījies ciešāk, viņš pamanīja milzīgas zivs muguru, kas paslīdēja garām laivai. Zivis pašlaik migrēja! Lūk, kur bija viņa iespēja! Viņš varētu pārnest šīs sezonas pirmo stori!

Jondalars nolika airi un pasniedzās pēc detaļām, lai harpūnu sa­liktu kopā. Palikusi bez vadības, mazā laiva griezās uz riņķi, peldēja pa straumi un nedaudz sasvērās uz vienu malu. Kamēr vīrietis bija sējis virvi pie laivas priekšgala, laiva bija pagriezusies leņķi pret straumi, bet šķita stabila, un viņš bija aizrāvies ar savu nodarbi. Jondalars gaidīja nākamo zivi, un viņam nenācās vilties. Viņa virzienā peldēja milzīga, tumša ēna - tagad viņš zināja, no kurienes bija nākusi "Hadumas zivs", bet šeit tā daudzkārt pārspēja tās lielumu.

No zvejošanas pieredzes kopā ar Ramudiem Jondalars zināja, ka ūdens neatspoguļo īsto zivs atrašanās vietu. Tā nebija tur, kur šķita esam, - tāds bija Mātes paņēmiens, kā paslēpt savas radības, kamēr Viņas noslēpums netiek atklāts. Kad zivs piepeldēja tuvāk, mērķējot viņš ņēma vērā ūdens virsmas atstarojuma nobīdi. Pārliecies pāri lai­vas malai un nedaudz nogaidot, viņš izmeta laivas priekšgalā piesieto harpūnu.

Ar tikpat līdzīgu spēku mazā laiva pašāvās pretējā virzienā - savā slīpajā kursā uz upes vidu. Bet Jondalara mērķējums izrādījās pareizs. Harpūnas gals dziļi ietriecās milzīgajā storē - tikai jēgas no tā bija maz. No šī harpūnas trieciena zivs vēl nebija tik stipri ievainota, lai nevarētu turpināt ceļu tālāk. Virzīdamās augšup pret straumi, tā peldēja uz upes vidu, uz dziļākiem ūdeņiem. Pie laivas piesietā virve ātri iztinās, un tauvas gals ar triecienu nospriegojās.

Laiva tika griezta uz riņķi, gandrīz pārmetot Jondalaru pāri malai. Vīrietim pieķeroties pie borta, airis palēcās uz augšu, sašūpojās un iekrita ūdenī. Jondalars liecās tam pakaļ, bet pārāk tālu pārsniedzās pāri laivas malai. Laiva apgāzās. Vīrietis pieķērās pie laivas borta. Tieši tajā brīdī store bija atradusi pareizo straumes plūsmu un laidās augšup pa straumi, neticamā kārtā atkal atgriezdama laivu pareizā stāvoklī un ieraudama Jondalaru tajā atpakaļ. Berzēdams nobrāzto stilbu, viņš apsēdās, un mazā laiva tika vilkta pret straumi daudz ātrāk, nekā viņš jebkad bija braucis.

Pieķēries pie borta, bailēs un pārsteigumā plati ieplestām acīm, vīrie­tis pavirzījās uz priekšu un vēroja, kā upes krasts pazib garām milzīgā ātrumā. Pasniedzies pēc harpūnas tauvas, kas nospriegota gulēja ūdenī, un, to parāvis, Jondalars apsvēra domu par tauvas pārgriešanu. Tā vietā laivas priekšgals iegrima tik dziļi, ka tajā sāka smelties iekšā ūdens. Store sāka haotiski peldēt šurpu turpu, vilkdama sev līdzi mazo kanoe laivu. Grīļodamies no viena sāna uz otru, viņš pieķērās pie virves.

Vīrietis nepamanīja, kā bija pabraucis garām laivu būves klajumam, un neredzēja cilvēkus, kas krastmalā stāvēja, muti iepletuši, un skatījās uz mazo laivu, kas, lielās zivs vilkta, milzīgā ātrumā traucās augšup pa straumi, un Jondalaru, kas, pārkāries pāri bortam, ar abām rokām ieķēries virvē, cīnījās, lai izvilktu harpūnu.

- Vai tu to redzi? - Tonolans pajautāja. - Manu brāli velk nevaldāma zivs! Šķiet, ka neko tādu vēl neesmu redzējis. - Viņa smaids pārvērtās skaļos smieklos. - Vai redzējāt, kā šis, cenzdamies zivi palaist vaļā, bija ieķēries virvē? - Nespēdams rimties, Tonolans uzsita sev pa gurnu. - Jondalars nenoķēra vis zivi, bet zivs noķēra viņu!

- Tonolan, tur nav nekā smieklīga! - Markeno aizrādīja, pats pūlē­damies saglabāt nopietnu seju. - Tavs brālis ir iekļuvis ķezā.

- Jā, jā. Bet vai jūs viņu redzējāt? Viņu vilka zivs! Tikai nestāstiet, ka tur nav nekā smieklīga!

Tonolans atkal iesmējās, bet palīdzēja Markeno un Barono iestumt laivu ūdenī. Tajā iekāpa arī Dolando un Karolio. Atstūmušies no krasta, cik vien ātri spēdami, vīri sāka airēt augšup pa straumi. Jondalars bija nonācis nelaimē; viņam draudēja reālas briesmas.

Store sāka pagurt. Harpūna un vīrieša vilkšana kopā ar laivu bija zivi pamatīgi nokausējusi. Straujais un pārsteidzīgais skrējiens kļuva lēnāks. Tas deva Jondalaram laiku apsvērt situāciju - viņš joprojām nespēja kontrolēt laivas virzienu. Vīrietis atradās krietnu gabalu upes augštecē; viņš nekad nebija atradies tik tālu prom kopš tās reizes, kad pa sniegu un gaudojošu vēju tika atvests šurp. Pēkšņi viņš saprata, ka ir jāpārgriež virve. Nebija jēgas ļaut sevi aizvilkt vēl tālāk uz priekšu.

Jondalars atlaida rokas no laivas borta un sniedzās pēc naža. Bet, kad vīrietis bija no maksts izņēmis nazi ar briežraga rokturi, store savā pēdējā pirmsnāves cīņā centās atbrīvoties no sāpīgās harpūnas. Zivs svaidījās un cīnījās ar tādu spēku, ka ikreiz, kad tā ienira dziļāk, laivas priekšgals pagāja zem ūdens. Apgāzusies koka laiva joprojām vēl turē­tos virs ūdens, bet, stāvus gaisā un piesmēlusies ar ūdeni, tā nogrimtu upes dibenā. Laivai šūpojoties un mētājoties, Jondalars centās pārgriezt virvi, kamēr pats tika triekts no viena borta pie otra. Viņš nepamanīja ūdeni peldošu baļķi, kas zem ūdens ar straumes ātrumu peldēja viņam virsū, līdz ietriecās kanoe laivā, izsizdams viņam no rokām nazi.

Viņš ātri atguvās un centās palaist virvi vaļīgāk, lai kanoe tik bīstami ātri nepildītos ar ūdeni. Ar pēdējiem izmisīgajiem pūliņiem sevi atbrīvot store metās uz priekšu krasta virzienā, un beidzot tai izdevās atbrīvoties no harpūnas, kas bija ieurbusies tās ķermenī. Bet bija jau par vēlu. Pa milzīgo caurumu stores sānos izplūda zivs pēdējā dzīvības elpa. Milzīgā jūras radība nogrima upes dzelmē, tad ar vēderu uz augšu uzpeldēja ūdens virspusē. Tās pēdējā noraustīšanās liecināja par neparasto cīņu, ko aizvēsturiskā zivs bija izcīnījusi.

Garā upe savā līkumotajā plūdumā tieši tajā vietā, kur zivs bija izvēlējusies nomirt, bija izveidojusi nelielu līkumu, kurā bija radusies neliela pretstraume. Pēdējais stores izrāviens bija aiznesis laivu mutu­ļojošā upes līcī netālu no krasta. Kanoe, aiz kuras vilkās vaļīga tauva, mētājās un šūpojās, atsizdamās pret baļķi un zivi, kas atdusējās kaut kur pa vidu starp upes līci un straumi.

Pēc cīņas karstuma tagad Jondalaram bija dots mierīgs laiks apsvērt: viņam ir paveicies, ka virve nav nogriezta. Bez aira viņš nespēs vadīt laivu, ja tā sāks peldēt lejup pa straumi. Krasts bija tuvu: šaura, akme­ņaina krastmalas strēle beidzās tur, kur upe meta līkumu, un tālāk jau bija stāvs krasts, kurā koki auga tik tuvu ūdenim, ka to kailās saknes bija izlauzušās cauri akmeņiem un centās kaut kur pieķerties, lai iegūtu kaut kādu atbalstu. Varbūt šajā vietā viņš varētu atrast ko līdzīgu, kas kalpotu aira vietā? Jondalars dziļi ievilka elpu, lai sagatavotos ienirt aukstajā ūdenī, un pārslīdēja pāri laivas malai.

Upe bija dziļāka, nekā viņš bija gaidījis; vīrietim ūdens sniedzās pāri galvai. Izkustinātā laiva aizpeldēja pa straumi; zivs tika piedzīta tuvāk krastam. Jondalars sāka peldēt pakaļ laivai, cenzdamies satvert virvi, bet vieglā kanoe, kas netraucēti slīdēja pa ūdens virsmu, griezās uz riņķi un izvairījās no viņa tvēriena daudz ātrāk, nekā vīrietis spēja tai sekot.

Aukstais ūdens bija ledaini stindzinošs. Jondalars pagriezās krasta virzienā. Store bija izskalotā malā un sitās pret krastu. Pasniedzies pēc tās, viņš saķēra zivi aiz atvērtajām žaunām un vilka sev līdzi. Tagad vairs nebija jēgas zaudēt savu lomu. Vīrietis to pa pusei izvilka krastā, bet zivs bija ļoti smaga. Viņš cerēja, ka upe to neaizskalos prom. Viņš nodomāja: "Ja jau laivas vairs nav, tad man nav jēgas meklēt airi. Varbūt es varu atrast malku, lai iekurtu ugunskuru?" Viņš bija izmircis galīgi slapjš un nosalis.

Pasniedzies pēc naža, Jondalars atrada tukšu maksti. Vīrietis bija aizmirsis, ka nazi pazaudējis, bet cita viņam nebija. Tad, kad viņš valkāja Zelandoni drēbes, tad mēdza maisiņā pie jostas nēsāt papildu nazi. Sā­kot valkāt Ramudu apģērbu, Jondalars no šī maisiņa bija atteicies. Var­būt varētu atrast kādu koka pamatni un beržamo kociņu, lai iekurinātu ugunskuru? Pie sevis viņš noteica: "Jondalar, bez naža tu nevari sagriezt malku, ne ari sasmalcināt posu un iekuru." Jaunais vīrietis nodrebinājās. Vismaz malku viņš varētu savākt.

Paskatījies apkārt, viņš krūmos izdzirdēja čaboņu. Krastmala bija nosēta ar mitrām satrunējuša koka paliekām, lapām un sūnu. Nekur tuvumā nebija neviena sausa sprunguļa. "Var taču savākt sausu "mazo malku"," viņš nodomāja, skatīdamies, vai kokos neieraudzīs kādu no­kaltušu zemu zaru, kas būtu paslēpies zem zaļās, augošās lapotnes. Bet Jondalars neatradās skujkoku mežā, kāds auga blakus viņa mājai. Šī apvidus klimats nebija tik skarbs; ziemeļu ledāji to tik ļoti nespēja ietekmēt. Šeit mēdza būt ari auksts laiks - pat ļoti auksts, bet mitrs. Šis bija mērenā klimata joslas mežs, nevis taiga. Šeit auga tādi koki, no kuriem gatavoja laivas, - lapu koki.

Vīrietim apkārt pletās ozolu un dižskābaržu mežs, bija manāmi ari daži skābarži un vītoli - koki, kam bija biezi, brūni un kreveļaini stum­bri. Vēl te auga gari un slaidi koki, kam bija gluda miza, bet šeit nebija iespējams savākt sausu "mazo malku". Bija pavasaris, zari bija pilni ar koka sulu un enerģiju un dzina pumpurus. Jondalars bija kaut ko iemācījies par lapu koku ciršanu. Pat ar labu krama cirvi to izdarīt nebija viegli. Viņš vēlreiz nodrebinājās. Zobi no aukstuma klabēja. Saberzējis plaukstas, sizdams rokas pie sāniem un lēkādams uz vietas, viņš cerēja sasildīties. Atkal izdzirdējis krūmos čaboņu, vīrietis nodomāja, ka droši vien iztraucējis kādu dzīvnieku.

Jondalars novērtēja situācijas nopietnību. Protams, viņa prombūtni pamanīs un viņu sāks meklēt. Tonolans taču sapratīs, ka brālis ir pa­zudis, vai ne? Tagad viņu ceļi krustojās aizvien retāk, īpaši jau tāpēc, ka Jondalars bija vairāk pievērsies Ramudu dzīvesveidam, bet brālis bija kļuvis par Šamudu. Jondalars pat nezināja, ko brālis dara šodien - varbūt medī kalnu kazas?

"Nu, bet kā ar Karlono? Vai viņš nedosies mani meklēt? Karlono taču redzēja, ka es aizbraucu augšup pret straumi." Jondalaram uznāca cita veida drebuļi. Laiva! Tā aizpeldēja. "Ja viņi atradīs tukšu laivu, tad no­domās, ka esmu noslīcis!" viņš nodomāja. Slaidais, garais vīrietis atkal sāka kustēties: lēkāja, sita rokas, skrēja uz vietas, bet nespēja sasildīties un atbrīvoties no drebuļiem, un viņš sāka pagurt. Aukstums paralizēja viņa domāšanu, bet viņš taču nevarēja visu laiku tā lēkāt apkārt.

Palicis bez elpas un cenzdamies saglabāt ķermeņa siltumu, vīrie­tis nokrita zemē un saritinājās kamolā, bet zobi klabēja un ķermenis trīcēja. Jondalars atkal izdzirdēja čaboņu, tagad jau tā bija tuvāk, bet viņš pat nepapūlējās pārbaudīt, kas tur ir. Tad kaut kas nostājās viņam blakus: divas pēdas - divas basas, netīras cilvēka pēdas.

Satrūcies viņš pacēla galvu, no drebēšanas gandrīz vai nonācis šokā. Rokas stiepiena attālumā viņa priekšā stāvēja bērns - pār zemu, izvir­zītu pieri viņā skatījās divas lielas, brūnas acis. "Plakangalvis!" Jonda­lars nodomāja. "Jauns plakangalvis."

Zelandoni vīrs bija ļoti izbrīnījies un gaidīja, ka jaunais dzīvnieks atkal pazudīs krūmos, kad būs viņu pietiekami apskatījis. Jaunais puika nekustējās. Tā viņš tur stāvēja. Kad kādu brīdi abi bija viens otrā skatī­jušies, puika parādīja aicinošus žestus. Vismaz Jondalaram šķita, ka tie ir aicinoši žesti, kaut gan to nevarēja īsti saprast. Paspēris uzvedinošu soli atpakaļ, plakangalvis atkal žestikulēja.

Ko gan viņš vēlas? Vai puika grib, lai Jondalars iet viņam līdzi? Kad zēns vēlreiz izdarīja to pašu kustību, vīrietis paspēra soli viņam līdzi, pārliecināts, ka radījums tūlīt ieskries krūmos. Bet puika tikai pakāpās vēl vienu soli atpakaļ un atkal aicināja līdzi. Jondalars sāka zēnam sekot, sākumā lēni, pēc tam jau ātrākā solī; viņš vēl joprojām drebēja, bet jutās ieintriģēts.

Pēc kāda brīža puika pašķīra krūmus un viņu priekšā pavērās kla­jums. Tā vidū dega mazs ugunskurs, kas gandrīz vai nemaz nedūmoja. Kāda sieviete pacēla acis, izbijās un bailēs atkāpās, kad Jondalars devās pie sprēgājošā ugunskura siltuma. Vīrietis, pateicīgs par siltumu, pie tā notupās. Viņš it kā nojauta, ka aiz muguras jaunais plakangalvis un sieviete sazinās žestiem un izdod rīkles skaņas. Vīrietim radās iespaidās, ka tā viņi sazinās, bet viņam vairāk rūpēja uguns siltums un doma - kaut šobrīd pie rokas būtu kāds zvērādas apmetnis.

Jondalars nepievērsa uzmanību, ka sieviete viņam aiz muguras kaut kur nozuda, un bija pārsteigts, kad sajuta pār pleciem nogulstam zvē­rādas apmetni. Pirms sieviete ātri atkāpās un nolieca galvu, vīrietis uz mirkli pamanīja viņas tumši brūno acu skatienu un sajuta viņas bailes.

Pat būdams slapjš, mīkstais kazādas apģērbs, kas bija Jondalaram mugurā, saglabāja savas siltumu uzturošās īpašības, un ar uguns un zvērādas apmetņa palīdzību Zelandoni vīrs beidzot sasildījās un pār­stāja drebēt. Tikai pēc tam viņš aptvēra, kur atrodas. Lielā Māte! Šī ir plakangalvju apmetne. Viņš bija izstiepis rokas pret siltajām liesmām, bet, sapratis, pie kā ugunskura atrodas, vīrietis atrāva rokas, it kā būtu apdedzinājies.

Uguns! Vai viņi izmanto uguni? Jondalars vēlreiz nedroši pasniedzās pret ugunskuru, it kā nespētu noticēt savām acīm un būtu jāizmanto citas maņas, lai par to pārliecinātos. Tad viņš atcerējās zvērādas ap­metni, kas bija viņam uzmests uz pleciem. Viņš sataustīja apmetņa malu un paberzēja to starp īkšķi un rādītājpirkstu. Vīrietis saprata: tā ir vilkāda, turklāt labi apstrādāta. Zvērāda bija ļoti mīksta, tās iekšpuse - pārsteidzoši mīksta. Jāšaubās, vai Šaramudiem sanāktu labāk. Neizska­tījās, ka vilkāda būtu piegriezta pēc kādas īpašas formas. Tā vienkārši bija vesela liela vilka āda.

Beidzot Jondalars bija tiktāl sasildījies, ka piecēlās kājās un pagrieza muguru pret ugunskuru. Vīrietis ieraudzīja, ka jaunais plakangalvis viņu vēro. Jondalars nebija īsti pārliecināts par to, kā gan viņš zina, ka jauneklis ir vīriešu dzimuma. Par to neliecināja tā zvērāda, kas bija aptīta ap viņa augumu un sasieta ar garu auklu. Kaut arī jauneklis bija piesardzīgs, viņa ciešais skatiens nebija bailīgs kā plakangalvju sievietei. Jondalars atcerējās Losaduni teikto, ka plakangalvju sievietes nepretojas. Viņas vienkārši padodas bez jebkādas pretestības. Kāpēc gan kādam būtu vajadzīga plakangalvju sieviete?

Turpinādams skatīties uz plakangalvju vīriešu kārtas pārstāvi, Jon­dalars saprata, ka tas nemaz nav nekāds puika, drīzāk gan pieaudzis jauneklis. Plakangalvja nelielais augums bija maldinošs, bet attīstītie muskuli liecināja par spēku, un, ieskatoties tuvāk, varēja pamanīt mīk­stas, tikko izdīgušas bārdas pūkas.

Jaunais vīrietis kaut ko noņurdēja, un sieviete ātri aizsteidzās pie malkas kaudzes un piemeta ugunskuram pāris pagaļu. Jondalars nekad agrāk nebija tik tuvu redzējis plakangalvju sievieti. Viņš pagrieza galvu pret to un nodomāja: "Tā izskatās vecāka, iespējams, ka ir jaunekļa māte." Sieviete jutās neērti, acīmredzot nevēlējās, ka tiek nopētīta. Ar noliektu galvu viņa atkāpās un, sasniegusi mazā klajuma malu, pazuda skatienam. Viņa to nedarīja uzkrītoši, bet, pirms Jondalars skatīdamies aptvēra, viņš jau bija gandrīz vai galvu apgriezis otrādi. Kādu brīdi viņš novērsa acis, bet, palūkojies atkal, saprata, ka sieviete jau ir tik prasmīgi noslēpusies, ka grūti viņu ieraudzīt. Ja viņš nebūtu zinājis, ka sieviete tur ir, tad vispār nebūtu viņu pamanījis.

"Sieviete ir nobijusies. Esmu pārsteigts, ka viņa vispār neaizskrēja prom, bet gan atnesa malku, kā plakangalvis viņai teica."

Teica viņai! Kā gan viņš varēja to pateikt? Plakangalvji nerunā - vī­rietis nevarēja viņai pasacīt, lai atnes malku. "Es jau no aukstuma droši vien murgoju un nespēju skaidri domāt."

Par spīti visiem aizspriedumiem, Jondalars nespēja pārvarēt sajūtu, ka jaunais vīrietis bija patiešām sievietei licis atnest malku. Kaut kādā veidā viņš bija to darījis zināmu. Jondalars atkal pievērsās vīrietim un sajuta skaidri saprotamu naidīgu attieksmi. Viņš neapjauta, kas bija mainījies, bet zināja, ka jauneklim nepatīk viņa skatīšanās uz sievieti. Jondalars bija pārliecināts, ka iekultos dziļās nepatikšanās, ja izdarītu kaut vienu kustību sievietes virzienā. Viņš nolēma: nav gudri pievērst tik lielu uzmanību plakangalvju sievietēm un tieši tādā gadījumā, kad tuvumā ir kāds plakangalvis, vienalga kādā vecumā tas arī būtu.

Spriedze mazinājās, kad Jondalars neveica nekādas atklātas kustības un pārstāja skatīties uz sievieti. Bet, stāvot aci pret aci ar plakangalvi, viņš juta, ka abi viens otru pamatīgi nopēta, un vēl uztraucošāk bija tas, ka viņam pretī stāvēja plakangalvju vīrietis, kas nelīdzinājās nevienam no tiem vīriešiem, kurus Jondalars pazina. Ceļojumu laikā visi satiktie ļaudis izskatījās pēc cilvēkiem. Tie gan runāja atšķirīgās valodās, vi­ņiem bija dažādas tradīcijas, viņi dzīvoja dažādās pajumtēs - bet visi bija cilvēki.

Taču šis te radījums bija pilnīgi citāds - bet vai viņš bija dzīvnieks? Plakangalvis bija augumā daudz mazāks, plecīgāks, bet viņa basās kājas nemaz neatšķīrās no Jondalara kājām. Tās gan bija nedaudz līkas, bet viņš gāja taisni un izslējies - kā jebkurš cilvēks. Plakangalvim bija biezāks ķermeņa apmatojums kā citiem tālaika vīriešiem, it īpaši uz rokām un ple­ciem. Bet Jondalars domāja, ka šo apmatojumu viņš nu gluži nesauktu par zvēra kažoku. Viņš pazina dažus vīriešus, kas bija tikpat spalvaini kā šis radījums. Plakangalvju jauneklim bija mucai līdzīgs muskuļains rumpis - ar tādu vīrišķi negribētos sastrīdēties un sakauties. Bet pat pieaugušie plakangalvju vīri, kurus viņam bija nācies redzēt un kuri varēja lepoties ar iespaidīgu muskuļu masu, bija veidoti kā visi pārējie vīrieši. Atšķirīgas bija tikai viņu galvas un sejas. Bet kāda tad bija šī atšķirība? Plakangalvim bija biezas uzacis, zema, ieslīpa piere, bet pati galva diezgan masīva. īss kakls bez zoda, tikai žoklis, kas pārgāja lielā, platā degunā. Tā bija cilvēka seja, kas nelīdzinājās nevienai no tām, ko viņš pazina, tomēr izskatījās pēc cilvēka sejas. Un viņi lietoja uguni.

"Tomēr plakangalvji nerunā, bet visi cilvēki runā. Interesanti… kā viņi sazinās? Lielā Doni! Viņš pat centās ar mani sazināties! Kā gan viņš varēja zināt, ka man nepieciešama uguns? Un kāpēc gan lai plakangalvis palīdzētu cilvēkam?" Jondalars bija apmulsis, bet jaunais plakangalvis, iespējams, bija izglābis viņam dzīvību.

Šķita, ka jaunais vīrietis pieņēmis kādu lēmumu. Viņš aprauti rādīja to pašu kustību, ar kādu bija atvedis Jondalaru pie ugunskura, tad devās prom no klajuma pa to pašu ceļu, pa kuru abi bija atnākuši. Jauneklis cerēja, ka vīrietis viņam sekos, un Jondalars tā arī darīja, priecādamies par vilkādu, kas bija apmesta viņam ap pleciem, jo, viņam pametot ugunskuru, drēbes vēl joprojām bija mitras. Piegājis pie upes, plakan­galvis paskrēja uz priekšu un, mājot ar rokām, izdeva asas un skaļas skaņas. Kāds mazs zvēriņš tika aizbaidīts projām, bet daļa no lielās stores jau bija nograuzta. Bija pilnīgi skaidrs, ka, atstāta bez pieskatī- šanas, zivs šeit vairs ilgi nesaglabāsies tik liela, kāda tā bija.

Jaunā plakangalvja dusmas uz maitēdāju pēkšņi deva Jondalaram atskārsmi. Varbūt zivs bija iemesls tam, kāpēc plakangalvis bija viņam palīdzējis? Vai viņš gribēja zivi?

Plakangalvis ielika roku sava zvērādas apmetņa ielocē un izņēma krama plāksnīti ar asu galu un parādīja žestu, it kā grieztu stori. Tad ar žestiem norādīja uz sevi un garo Zelandoni vīru un gaidīja. Viss bija skaidrs. Jondalaram vairs nebija nekādu šaubu, ka jauneklis vēlas savu stores tiesu, un viņam radās daudz jautājumu.

Kur gan plakangalvis dabūjis šādu darbarīku? Jondalars gribēja to tuvāk apskatīt, bet zināja, ka tas nebija tik izsmalcināti apstrādāts kā viņa nazis, - tas bija izgatavots no biezākas plāksnes, nevis plāna as­mens, tomēr tas bija pilnīgi piemērots, lai pildītu asa naža funkcijas. Kāds šo nazi bija izgatavojis, tas bija taisīts ar noteiktu mērķi. Bet vairāk par šo darbarīku Jondalaru uztrauca vēl citi jautājumi. Jauneklis nebija runājis, bet noteikti kaut kā sazinājies. Zelandoni vīrs gribēja zināt, vai ari pats varēs tikpat viegli un skaidri izteikt savas vēlmes.

Plakangalvis gaidīja atbildi, un Jondalars pamāja ar galvu, nebūdams īpaši pārliecināts, vai šis žests tiks saprasts. Bet viņa piekrišana tika sa­prasta. Bez vilcināšanās jaunais plakangalvis ķērās pie zivs sadalīšanas.

Vērojot šo darbošanos, Zelandoni vīrietī radās nemiers, kas satri­cināja dziļi iesēdušos pārliecību. Vai tad šis bija dzīvnieks? Dzīvnieks piesteigtos pie zivs un nokostu lielu gabalu. Kāds gudrāks dzīvnieks varētu uzskatīt cilvēku par bīstamu un pagaidīt, līdz tas aiziet prom vai nomirst. Dzīvnieks nekad nesaprastu, ka vīrietis ir pārsalis un vi­ņam nepieciešams siltums; dzīvniekam nebūtu ugunskura, pie kura viņu aizvest; dzīvnieks nekad nelūgtu atļauju dalīties otra nomedītajā pārtikā. Tā bija cilvēka uzvedība, pat vēl vairāk - tā bija cilvēciska.

Jondalara uzskatu sistēma - iezīsta ar mātes pienu un ieaudzināta kaulos - sāka grūt. Plakangalvji esot dzīvnieki. Visi uzskata, ka plakan­galvji ir dzīvnieki. Vai tad tas nav skaidrs? Viņi nemāk runāt. Bet vai tas ir viss? Vai tā ir tā atšķirība?

Jondalaram būtu maza bēda, ja plakangalvis būtu paņēmis visu zivi, bet viņam bija interesanti paskatīties. Cik daudz plakangalvis paņems sev? Zivi tik un tā vajadzēja sagriezt, tā bija pārāk smaga, lai to pār­vietotu. Pat četriem vīriem būtu grūti to pacelt.

Pēkšņi plakangalvim vairs nebija nozīmes. Viņa sirds salēcās. Vai viņš ko bija dzirdējis?

- Jondalar! Jondalar!

Plakangalvis izskatījās sabijies, bet Jondalars lauzās cauri kokiem un upmalu, lai skaidri pārskatītu Mātes upi.

- Šeit! Es esmu šeit, Tonolan! - Brālis tomēr bija devies viņu mek­lēt. Jondalars ieraudzīja upes vidū pilnu laivu ar cilvēkiem un uzsauca viņiem vēlreiz. Vīri viņu pamanīja, pamāja pretim un sāka airēt viņa virzienā.

Nervoza ieņurdēšanās pievērsa atkal Jondalara uzmanību plakangal­vim. Viņš redzēja, ka upmalā store bija sadalīta divās daļās - gareniski pārgriezta uz pusēm - no muguras asakas līdz pat vēderam, un pusi zivs jaunais vīrietis bija pārvietojis uz izklāta zvērādas gabala, kas stāvēja blakus storei. Kamēr Zelandoni viņu vēroja, jaunais plakangalvis saņēma kopā abas ādas gabala malas un uzkrāva nastu sev plecos. Tad, zivs astei un galvai karājoties ārā no milzīgās nešļavas, pazuda krūmos.

- Pagaidi! - Jondalars uzsauca, skriedams viņam pakaļ. Klajumā viņš plakangalvi panāca. Sieviete ar lielu grozu uz muguras ieslīdēja ēnā, tiklīdz lielais vīrietis pienāca klāt. Vairs nebija nekādas liecības par to, ka klajums bijis izmantots, pat ugunskura pēdas bija pazudušas. Ja

Jondalars nebūtu izjutis siltumu, viņš pat būtu šaubījies, vai uguns tur vispār kādreiz ir bijusi.

Viņš noņēma no pleciem vilkādu un pastiepa to uz plakangalvju pusi. Pēc vīrieša ieņurdēšanās sieviete to paņēma, pēc tam abi klusi pazuda mežā un prom bija.

Iedams atpakaļ uz upi, Jondalars no slapjajām drēbēm atkal sajuta aukstumu kaulos. Pienācis pie upes tieši tajā brīdi, kad laiva piestāja krastā, viņš pasmaidīja. Brālis izlēca no laivas. Abi vīrieši apskāvās sirsnīgā brāļu apskāvienā.

- Tonolan! Kā es priecājos tevi redzēt! Baidījos, ka tikšu uzskatīts par pazudušu, kad viņi atradis tukšo laivu.

- Lielo brāl, cik upju mēs esam kopā šķērsojuši? Vai tad tu domā, ka es nezinu, ka māki peldēt? Tiklidz atradām laivu, tā zinājām, ka esi upes augštecē un nekur tālu uz priekšu nevari būt.

- Kas paņēma pusi zivs? - Dolando painteresējās.

- Es to atdevu.

- Atdevi! Kam tad tu to atdevi? - Markeno nesaprata.

- Kam tad tu varēji to atdot? - Karlono pievienojās.

- Plakangalvim.

- Plakangalvim? - vairākas balsis korī iesaucās. - Kāpēc gan tu mil­zīgas zivs pusi atdevi plakangalvim? - Dolando pajautāja.

- Viņš man palīdzēja un to palūdza.

- Kas gan tās par blēņām? Kā gan plakangalvis var kaut ko palūgt? - Dolando attrauca, būdams dusmīgs; tas Jondalaru pārsteidza. Šaramudu vadonis reti kad izrādīja savu niknumu. - Kur viņš ir?

- Tagad jau prom, iegāja mežā. Es biju izmircis un tik ļoti trīcēju, ka likās - nekad mūžā vairs nesasilšu. Tad parādījās tas jaunais pla­kangalvis un aizveda mani pie sava ugunskura…

- Ugunskura? Kopš kura laika tad plakangalvjiem ir ugunskuri? - To­nolans jautāja.

- Esmu redzējis plakangalvju ugunskurus, - Barono atzina.

- Arī es agrāk esmu viņus šajā upes krastā manījis… pa gabalu, - Karlono papildināja.

- Nezināju, ka tie atgriezušies. Cik daudz viņu bija? - Dolando pa­jautāja.

- Tikai jauneklis un kāda pavecāka sieviete, varbūt viņa māte, - Jon­dalars atbildēja.

- Tad jābūt vairākiem, ja jau līdzi ir sievietes. - Druknais vadonis paskatījās uz meža pusi. - Varbūt mums vajadzētu sarīkot plakangalvju medības un no tiem mošķiem atbrīvoties?

Dolando tonī ieskanējās nepatīkami draudi, kas Jondalaru darīja pie­sardzīgu. Viņš jau agrāk no vadoņa izteicieniem bija uztvēris nepatiku pret plakangalvjiem, bet nekad tie nebija bijuši tik indīgi.

Šaramudu līderim bija jābūt kompetentam un pārliecinošam. Do­lando tika vienprātīgi atzīts par vadoni ne jau tāpēc, ka bija labākais visās jomās, bet gan tāpēc, ka bija zinošs, un šim vīrietim piemita spēja piesaistīt pie sevis cilvēkus un risināt radušās problēmas. Dolando neko- mandēja; viņš pieglaimojās, pielabinājās, pārliecināja un ielaidās kompro­misos, un visā visumā bija tas samierinātājs, kas nolīdzināja neizbēgamās nesaskaņas, kas rodas, cilvēkiem dzīvojot kopā. Vadonis piekopa viltīgu, konstruktīvu un gudru politiku, viņa lēmumus parasti pieņēma, bet nevienam neprasīja tos ievērot. Strīdi varēja būt iespaidīgi.

Dolando bija pietiekami pašpārliecināts, lai uzstātu uz savu viedokli, kad uzskatīja, ka viņam ir taisnība, bet, ja radās tāda vajadzība, tad kādā atsevišķā jautājumā viņš varēja piekāpties kāda cita priekšā, kuru uzskatīja par zinošāku un pieredzējušāku. Vadonis centās atstāt bez ievērības personiskās ķildas, ja vien tās nekļuva nekontrolējamas un kāds nepalūdza viņu iejaukties. Kaut gan parasti Dolando bija nosvērts, viņa dusmas varēja izraisīt cietsirdība, muļķība un nevērība, kas varēja radīt briesmas vai apdraudēt visu cilti kopumā; vēl viņu kaitināja tādi, kas paši nespēja sevi aizstāvēt, un vēl vairāk - plakangalvji. Tos viņš ienīda. Pēc Dolando domām, tie nebija tikai dzīvnieki, bet gan bīstami un naidīgi radījumi, kas jāiznīcina.

- Es biju pārsalis, - Jondalars iebilda, - un tas jaunais plakangalvis man palīdzēja. Viņš aizveda mani pie sava pavarda un iedeva man zvēr­ādu, ar ko sasildīties. Manis pēc viņš varēja ņemt kaut visu to zivi, bet nogrieza tikai pusi. Es negrasos doties nekādās plakangalvju medībās.

- Parasti viņi nerada tādas problēmas, - Barono atzina. - Bet, ja viņi ir kur tuvumā, tad man labāk to zināt. Viņi ir gudri. Nav diez cik patīkami ļaut plakangalvju baram tevi pārsteigt…

- Viņi ir slepkavnieciski briesmoņi… - Dolando piebalsoja.

Barono neņēma vērā iejaukšanos. - Tev droši vien paveicās, ka tie

bija tikai jauneklis un sieviete. Viņu sievietes necīnās.

Tonolanam nepatika, ka saruna bija ievirzījusies tādā gultnē. - Kā gan mēs nogādāsim mājās šo lielisko brāļa noķerto pusi loma? - Viņš atcerējās, kā milzīgā store bija brāli izvazājusi pa upi, un mazā brāļa sejā iezagās smaids. - Pēc tās cīņas, ko tev nācās izcīnīt, esmu pār­steigts, ka tu pusi tā vienkārši kādam atdevi.

Ar nervozu atvieglojumu smiekli pārņēma arī pārējos bariņa vīrus.

- Vai tas nozīmē to, ka Jondalars tagad pa pusei jau ir Ramuds? - Markeno pajautāja.

- Varbūt varam viņu paņemt līdzi medībās un viņš nomedīs pusi kalnu kazas? - Tonolans jokojās. - Tad otra mana brāļa puse piederētu Šamudiem.

- Kuru pusi gribētu dabūt Seranio? - Barono piemiedza ar aci.

- Puse no viņa jau ir vairāk nekā pietiekami, - Karolio pievienojās jokam, un sievietes sejas izteiksme neradīja nekādas šaubas, ka viņa nedomāja garā Zelandoni vīra augumu. Jondalara mītnes apkārtnē viņa mīlnieka talants nebija palicis nepamanīts. Aprunātais vīrietis nosarka, bet piedauzīgie smiekli pielika punktu sasprindzinājumam - gan uz­traukumam par viņa pazušanu, gan Dolando naidīgajai attieksmei pret plakangalvjiem.

Vīri atnesa no šķiedrām izgatavotu tīklu, kas labi turējās kopā, kad bija slapjš, noklāja to blakus asiņojošajai stores pusei un, stenēdami no lielās piepūles, pārcēla zivi uz tīkla, tad, piesējuši to pie laivas pa­kaļgala, ielaida ūdenī.

Kamēr viri darbojās ap zivi, Karolio pagriezās pret Jondalaru un klu­sām sacīja: - Rošario dēlu nogalināja plakangalvji. Viņš vēl bija pavi­sam jauns vīrietis, nebija vēl devis Solījumu, bija jautrs un drosmīgs - Dolando lepnums. Neviens nezina, kā tas notika, bet Dolando izveda visu cilti plakangalvju medībās. Dažus nogalināja, un tad viņi no šīs apkārtnes pazuda. Viņš jau arī agrāk nebija par tiem sajūsmā, bet kopš tās reizes…

Jondalars sapratis pamāja ar galvu.

- Kā gan tas plakangalvis aiznesa savu zivs pusi projām? - Tonolans pajautāja, kāpdams laivā.

- Viņš to pacēla un uzlika uz pleca, - Jondalars atbildēja.

- Viņš? Viņš to pacēla un aiznesa?

- Viens pats. Turklāt plakangalvis vēl nemaz nebija pieaudzis vī­rietis.

Tonolans pienāca pie koka būves, kur dzīvoja viņa brālis, Seranio un Darvo. Tā bija uzslieta no dēļiem, kas bija atslieti pret spārēm un slīpi atstutēti pret zemi. Mītne atgādināja telti, celtu no kokiem, ar trijstūrveida priekšējo sienu, kas bija daudz augstāka un platāka par aizmugures sienu, sānos izveidodama trapeces formu. Dēļi bija sastip­rināti kopā pēc tāda paša principa kā apmales laivas sānos - nedaudz resnākā mala iekļāva tievāko un abas tika sasietas kopā.

Tās bija ērtas, stabilas mītnes, kur dēļi bija diezgan cieši salikti kopā, tikai pa pašām vecākajām būves sienām, pa nelielajām izkaltušo un sa­griezušos dēļu spraugām varēja redzēt gaismu spīdam cauri. Ar smilšak­mens pārkāri, kas ļaudis pasargāja no bargajiem laikapstākļiem, mājokļi netika tikpat rūpīgi uzturēti un aizdrīvēti kā Ramudu laivas. Iekšpusē tos galvenokārt apgaismoja no akmens pavarda nākošā gaisma vai ari atvērtas priekšējās durvis.

Jaunais vīrietis ieskatījās mājā, lai redzētu, vai brālis vēl neguļ. - Nāc tik iekšā! - Jondalars šņaukādamies aicināja brāli ienākt. Viņš bija piecē­lies sēdus uz gultas paaugstinājuma, kas bija noklāts zvērādām; viņam apkārt bija saspraudītas vēl vairākas zvērādas un rokās atradās kaut kāda kūpoša šķidruma krūze.

- Kā ar saaukstēšanos? - Tonolans apjautājās, apsēzdamies uz pa­augstinājuma malas.

- Nu jau jūtos labāk.

- Neviens nepadomāja par tavām slapjajām drēbēm, un, kad atgrie­zāmies mājās, vējš uz upes pūta patiešām spēcīgi.

- Priecājos, ka mani atradi.

- Savukārt es priecājos, ka patiešām jūties labāk. - Šķita, ka Tonola- nam trūkst vārdu, lai varētu izteikties. Dīžādamies viņš piecēlās kājās un aizgāja līdz durvīm, tad atnāca atpakaļ pie brāļa. - Vai es tev varu kaut kā palīdzēt?

Jondalars noraidoši pakratīja galvu un gaidīja. Brāli kaut kas uztrauca, un viņš centās to izteikt. Tonolanam vienkārši bija vajadzīgs laiks.

-Jondalar… - Tonolans iesāka un uzreiz apklusa. - Tu jau ilgu laiku dzīvo kopā ar Seranio un viņas dēlu. - Kādu bridi Jondalaram šķita, ka brālis sāks runāt par viņu nenokārtotajām attiecībām, bet kļūdījās. - Kāda ir sajūta - būt par vīru pie sava pavarda?

- Ari tu taču esi precēts cilvēks, sava pavarda saimnieks.

- Es zinu, bet vai ir kāda atšķirība, ja pie tava pavarda ir bērns? Džetamio tik ļoti pūlas tikt pie bērna un tikko… zaudēja vēl vienu, Jondalar.

- Man žēl…

- Man pašam ir vienalga, vai viņai ir vai nav bērni. Es vienkārši negribu viņu zaudēt, - Tonolans raudāja, un viņa balss aizlūza. - Kaut viņa pārtrauktu tā pūlēties tikt pie bērna.

- Nedomāju, ka tas ir viņas ziņā. Māte dod…

- Tad kāpēc Māte neļauj viņai bērnu paturēt! - Tonolans kliedza, paskriedams garām Seranio un izdrāzdamies ārā.

- Viņš tev pastāstija par Džetamio…? - Seranio jautāja. Jondalars pamāja. - Šo viņai izdevās saglabāt ilgāk, bet tāpēc bija vēl grūtāk, kad nācās to zaudēt. Es priecājos, ka Džetamio ir tik laimīga kopā ar Tonolanu. Viņa ir to pelnījusi.

- Vai ar Džetamio viss būs kārtībā?

- Jondalar, šī jau nav pirmā reize, kad sieviete zaudē bērniņu. Par viņu neuztraucies - viss būs kārtībā. Redzu, ka esi atradis tēju. Tā ir vārīta no piparmētrām, gurķenēm un lavandas, ja gadījumā tevi tas interesē. Šamuds sacīja, ka šī tēja palīdzēs mazināt tavu saaukstēšanos. Kā tu jūties? Es tikai atnācu paskatīties, vai esi jau pamodies.

- Ar mani viss kārtībā, - Jondalars atbildēja. Viņš pasmaidīja un centās izskatīties veselīgs.

- Nu tad iešu atpakaļ un pasēdēšu pie Džetamio.

Kad Seranio bija aizgājusi, vīrietis nolika tējas krūzīti un atkal at­gūlās. Viņam bija iesnas un sāpēja galva. Jondalars pat īsti nevarēja pateikt, kas tieši, bet Seranio atbilde viņu satrauca. Viņš vairs nevēlējās par to domāt - dziļi vēdera dobumā tas viņam izraisīja citas sāpes. "Tas droši vien no saaukstēšanās," Jondalars nodomāja.