Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

17

Jondalars iznāca uz smilšakmens pārkares un skatījās lejā uz sniega klāto ieplaku, kas krasi beidzās pie stāvas aizas malas. Augstas klinšu sienas ieskāva baltās, noapaļotās, erozijas saēstās kalnu aprises, kas atradās pretējā upes krastā. Darvo, kas bija viņu gaidījis, pamāja. Puika stāvēja blakus celmam pie klints sienas, kādu gabalu tālāk, tajā vietā, kuru Jondalars bija izvēlējies krama apstrādei. Viņš bija gribējis dar­boties ārā, kur labāka gaisma, lai nemaisītos citiem pa kājām un būtu mazāka iespēja, ka kāds varētu uzkāpt uz asas šķembas. Vīrietis devās pie zēna.

- Jondalar, pagaidi brītiņu!

- Tonolan, - Jondalars atsaukdamies pasmaidīja un pagaidīja brāli, lidz tas pienāca viņam klāt. Abi brāļi brida kopā tālāk pa biezo sniegu. - Šorīt apsolīju Darvo, ka parādīšu viņam savu īpašo tehniku. Kā klājas Šamio?

- Viņai viss kārtībā, atveseļojas no saaukstēšanās. Viņa mums darīja bažas - meitenītes klepus pat neļāva Džetamio gulēt. Mēs domājam, ka pirms nākamās ziemas vajadzētu paplašināt telpas.

Jondalars nopētīja Tonolanu, domādams, vai vīra pienākumi un lielā ģimenes nasta nav pārāk nospiedusi bezrūpīgā brāļa plecus. Bet Tono­lana izskats liecināja par noteiktību un apmierinātību. Pēkšņi viņa sejā parādījās pašapzinīgs smaids.

- Lielo brāl, man tev kas sakāms. Vai esi pamanījis, ka Džetamio pieņēmusies miesās? Man likās, ka viņas izskats kļūst veselīgāks, bet kļūdījos. Māte viņu atkal ir svētījusi.

- Tas ir brīnišķīgi! Zinu, cik ļoti viņa vēlas bērnu.

- Džetamio jau, izrādās, to zinājusi labu laiku, tikai nav gribējusi man sacīt. Baidījās, ka es uztraukšos. Jondalar, šķiet, ka šoreiz viņai izdosies bērniņu saglabāt. Šamuds saka, lai ne uz ko necerot, bet, ja viss noritēs labi, pavasari būs dzemdības. Viņa apgalvo, ka esot pārliecināta, - tas ir mana gara bērns.

- Viņai droši vien taisnība. Iedomājies: mans brīvību mīlošais mazais brālis - sava pavarda vīrs, kura sieva gaida bērnu.

Tonolana smaids izstiepās līdz pat ausīm. Brāļa laime bija tik acīm­redzama, ka ari Jondalaram bija jāpasmaida. Jondalars nodomāja: "To­nolans izskatās tik pašapmierināts - varētu domāt, ka pats grasās to bērnu dzemdēt."

- Tagad pa kreisi, - Dolando klusi teica, rādīdams uz klints izcilni, kas slējās sānis no robotas kalnu kores un aizsedza visu skatu.

Jondalars paskatījās, bet bija pārāk aizgrābts ar ainavas kopskatu, lai pievērstu uzmanību kādai atsevišķai detaļai. Viņi atradās kalnienē. Aiz muguras bija palicis mežs, cauri kuram viņi bija uznākuši šeit augšā. Meža zemākajā līmenī auga ozoli, bet tālāk jau dominēja dižskābarži. Vēl augstāk auga skujkoki - kalnu priede, egle un baltegle -, kas Jon­dalaram bija labāk pazīstami. Pa gabalu iespaidīgajās kalnu virsotnēs viņš bija redzējis izvirduma sacietējušo garozu, bet, atstājot mežu aiz muguras, jaunajam vīrietim aizrāvās elpa no negaidītā un grandiozā skata. Lai cik reižu viņš būtu šo skatu redzējis, tas arvien atstāja uz viņu šādu iespaidu.

Augsto kalnu tuvums fascinēja vīrieti ar tieša tuvuma vīziju, it kā varētu pastiept roku un tiem pieskarties. Klusā bijībā tie izteica stihisku dabas spēku novirzi un stāstīja par to, kā smagā zeme centusies radīt kailās klintis. Koku neaizsegta, pirmatnējā Mātes upe gulēja lejā kā uz delnas. Pāri upei pletās pārdabiski zila debess - skaidra un bezgalīga, neizteiksmīgs fons ledāju žilbinošajam saules gaismas atspīdumam, kas klāja kalnu virsotnes un plaisas virs vēju appūstajām Alpu pļavām.

- Es to redzu! - Tonolans iesaucās. - Nedaudz vairāk pa labi. Jondalar, vai redzi? Uz kraujas malas.

Slaidais Zelandoni vīrs novērsa acis no iespaidīgās ainavas un ierau­dzīja mazu, graciozu kalnu kazu stāvam kraujas malā. Kazai uz sāniem auga biezs, melns, savēlies ziemas apspalvojums, bet pelēcīgi bēšais vasaras kažoks saplūda ar klints krāsu. No dzīvnieka pieres slējās divi taisni ragi, kas bija izliekti tikai pašos galos.

- Tagad es to redzu, - Jondalars atbildēja.

- Tas var nebūt tēviņš. Arī kazu mātītēm ir ragi, - Dolando paskaid­roja.

- Viņi atgādina kalnu āžus, vai ne, Tonolan? Tie ir mazāki, ar tādiem pašiem ragiem. Bet pa gabalu…

- Jondalar, kā Zelandoni medi kalnu āžus? - kāda jauna sieviete apjautājās, viņas acis mirdzēja ziņkārībā, satraukumā un mīlestībā.

Viņa bija tikai dažus gadus vecāka par Darvo, bet izskatījās jau kā pieaugusi sieviete un bija iemīlējusies garajā, blondajā Zelandoni vīrā. Jaunā sieviete bija dzimusi Šamudu ciltī, bet uzaugusi uz upes, kad viņas māte otrreiz apprecējās ar Ramudu, un pēc brāzmainām attiecību beigām bija pārvākusies atpakaļ pie Šamudiem. Viņa nebija uzaugusi starp kalnu klintīm kā pārējie Šamudu jaunieši un līdz pat pēdējam laikam nebija izrādījusi interesi par kalnu kazu medībām, līdz uzzināja, ka Jondalaram patīk sievietes, kas medī. Sev par lielu pārsteigumu, sieviete atklāja, ka medības var pat būt aizraujošas.

- Vai zini, Rakario? Es neko daudz par to nezinu, - Jondalars atbil­dēja, mīļi viņai uzsmaidīdams. Jau agrāk viņš bija pamanījis jaunās sievietes interesi par viņu un, kaut arī nespēja pretoties Rakario valdzi­nājumam, negribēja viņu ari iedrošināt. - Dienvidu puses kalnos dzīvo kalnu āži, daudz šo dzīvnieku mitinās ari austrumu pusē, bet mēs neme­dījām kalnos. Tie bija pārāk tālu. Šad tad, Vasaras sapulču laikā, satikās kāds bariņš un norunāja kopā doties medībās. Bet es vienkārši gāju līdzi sava prieka pēc un sekoju pieredzējušu mednieku norādījumiem, kas to lietu labi pārzināja. Rakario, es pats vēl tikai mācos. Dolando ir pieredzējis kalnu dzīvnieku mednieks.

Kalnu kaza aizlēca no kraujas malas uz kalngalu un no sava jaunā skatpunkta mierīgi vēroja ainavu.

- Kā gan var nomedīt dzīvnieku, kas tā lēkā? - Rakario sajūsmā klusi noelsās no drošā dzīvnieka vieglās grācijas. - Kā tie var noturēties tādā mazā laukumiņā?

- Kad mēs to nomedīsim, tad sapratīsi. Rakario, paskaties uz kazu nagiem, - Dolando ieteica. - Tikai pati ārmala ir cieta, iekšējā daļa ir elastīga kā rokas plauksta. Tieši tāpēc kazas nepaslīd un nezaudē pa­matu zem kājām. Šī naga elastīgā daļa saķeras ar klinti, bet cietā mala to notur uz vietas. Medījot kazas, nedrīkst aizmirst, ka tās vienmēr skatās uz leju. Tās vienmēr vēro, kur liek kāju, un zina, kas atrodas apakšā. Acis kalnu kazām atrodas galvas sānos, diezgan tālu pakausī, tā ka tās redz, kas notiek sānos, bet neredz, kas notiek aiz muguras. Tā arī ir mūsu priekšrocība. Ja izdodas tikt tām aizmugurē, tad no mugurpuses tās var nomedīt. Ja esi uzmanīgs un nezaudē pacietību, tad pat izdodas pieiet tik tuvu klāt, ka var tām pieskarties ar roku.

- Un kas notiks, ja tās izkustēsies no vietas, pirms jūs tur nokļūsiet? - meitene pajautāja.

- Paskaties tur, augšā! Vai redzi zaļās ganības? Pēc ziemas liesās barības pavasara zāle ir īsts gardums. Tā, kas stāv tur augšā, ir novē­rotāja. Pārējās kazas - tēviņi, mātītes un mazie kazlēni - ir tur lejā, noslēpušies starp klintīm un krūmiem. Ja ganības ir labas, kazas nekur prom nedosies, kamēr jutīsies šeit drošas.

- Kāpēc mēs te stāvam un pļāpājam? Ejam! - Darvo mudināja.

Puika dusmojās uz Rakario, kas visu laiku tinās apkārt Jondalaram, un

dega nepacietībā sākt medīt. Viņš jau agrāk bija gājis līdzi medniekiem. Kopš jaunais Zelandoni sāka medīt kopā ar Šamudiem, viņš allaž ņēma puiku sev līdzi, kaut ari zēna uzdevums bija tikai dzīt pēdas, novērot un mācīties. Šoreiz puika bija saņēmis atļauju mēģināt kaut ko pašam nomedīt. Ja viņam paveiktos, tas būtu zēna pirmais medījums un viņš saņemtu īpašu uzmanību. Bet nekāds sevišķs spiediens uz viņu netika izdarīts. Darvo nebija tas jādara tieši šoreiz; būs vēl arī citas reizes. Vidē, kurā šis veiklais dzīvnieks ir ideāli adaptējies, tā nomedīšana ir īpaši grūta. Lai mednieks piekļūtu kalnu kazai tuvumā un izdarītu mēģinājumu to nomedīt, bija nepieciešams tai uzmanīgi un klusi pie­zagties klāt. Tiklīdz kāds kazas izbiedēja un tās sāka skriet, neviens vairs nespēja tām tikt līdzi; dzīvnieki lēkāja pa kalniem līdz kraujas malai un lēca pāri dziļām aizām.

Apgājis apkārt klints veidojumam, kura paralēlās sienas bija sagrie­zušās leņķī, Dolando sāka kāpt kalnā. Uz atklātā kalna mīkstais nogulu slānis bija jau aizpūsts, atstādams ērtus soļa platuma atbalsta punk­tus. Stāvais kāpiens kalnā, lai nokļūtu aiz kalnu kazu ganāmpulka, bija grūts, bet ne bīstams. Tam nebija nepieciešamas alpīnisma iemaņas.

Pārējais mednieku bariņš palika iepakaļ vadonim. Jondalars gaidīja, lai noslēgtu gājienu. Gandrīz jau visi bija sākuši rāpties augšā pa stāvo klints sienu, kad viņš izdzirdēja, ka Seranio viņu pasauc. Vīrietis pārstei­gumā pagriezās. Seranio nebija no tām sievietēm, kam patika medības, un viņa reti kad izgāja ārpus apmetnes teritorijas. Jondalars nespēja iedomāties, ko gan viņa dara tik tālu prom no mājām, bet, kad viņa pienāca klāt, paskatoties sievietes sejā, viņam pār muguru noskrēja baiļu trīsas. Seranio bija skrējusi, un tagad viņai vajadzēja atgūt elpu, pirms spēja parunāt. - Priecājos… panācu tevi. Vajadzīgs Tonolans… Džetamio… dzemdības. - Pēc brīža viņa jau bija atelsusies.

Jondalars pielika rokas pie mutes un iekliedzās: - Tonolan! Tono­lan!

Viena no figūrām, kas kustējās tālu priekšā, pagriezās, un Jondalars ar rokas mājienu aicināja viņu nākt atpakaļ.

Jondalars un Seranio gaidīja neērtā klusumā. Viņš gribēja pajautāt, vai ar Džetamio viss kārtībā, bet kaut kas viņu atturēja to darīt.

- Kad sākās dzemdības? - viņš beidzot pajautāja.

- Pagājušajā naktī Džetamio bija sākušās sāpes mugurā, bet viņa Tonolanam nebija neko teikusi. Viņš tik ļoti bija gaidījis kazu medības, tāpēc Džetamio baidījās, ka vīrs neies, ja viņa tam pateiktu. Viņa sacīja, ka neesot bijusi pārliecināta, vai tās ir dzemdību sāpes, bet man šķiet, ka viņa gribēja pārsteigt Tonolanu ar bērniņu, kad viņš būs atgriezies, - Seranio stāstīja. - Džetamio negribēja, ka Tonolans uztraucas vai ner­vozi gaida, kamēr viņa dzemdētu.

"Tas izklausās pēc Džetamio," Jondalars nodomāja. Šī sieviete gri­bēja aiztaupīt savam vīram visas raizes. Tonolans viņu dievināja. Pēkšņi Jondalaram ienāca prātā šausminoša doma. Ja jau Džetamio vēlējās pārsteigt Tonolanu, kāpēc tad Seranio bija skrējusi augšā kalnā, lai pa­sauktu viņu atpakaļ?

- Ir radušies sarežģījumi, vai ne?

Seranio paskatījās zemē, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu, pirms atbildēja. - Bērns ir iestrēdzis; viņai ir pārāk šaurs iegurnis, un tāpēc Džetamio nespēj bērnu dzemdēt. Šamuds uzskata, ka tās ir paralīzes sekas, un lika man atvest Tonolanu… Ari tevi… lai viņu atbalstītu.

- Ak nē! Ak Doni! Ak nē!

- Nē! Nē! Nē! Tas nevar būt! Kāpēc? Kāpēc gan Mātei vajadzētu svētīt viņu ar bērnu un tad paņemt abus pie sevis?

Tonolans nikns, vienas rokas dūri sizdams pret otru, staigāja pa savu mītni, kurā bija dzīvojis kopā ar Džetamio. Jondalars bezpalīdzīgi stāvēja blakus brālim, nespēdams mierinājumam piedāvāt neko citu kā vienīgi savu klātbūtni. Vairums pārējo ļaužu nespēja piedāvāt pat to. Tonolans, mežonīgu bēdu pārņemts, bija visiem uzkliedzis, lai iet prom.

-Jondalar, kāpēc viņa? Kāpēc Māte paņēma viņu pie sevis? Viņa bija izgājusi tādas mokas un tik maz prieka dzīvē redzējusi. Vai tad bija tik daudz prasīts? Vienīgi bērns. Viņas pašas miesa un asinis.

- Es nezinu, Tonolan. Pat gudrākais dziednieks nespētu tev uz šo jautājumu atbildēt.

- Kāpēc tā? Kāpēc ar tik lielām sāpēm? - Tonolans apstājās brāļa priekšā, vērsdamies pie viņa ar jautājumu. - Kad ierados, viņa mani tikpat kā nepazina. Jondalar, viņa mocījās sāpēs. Es to redzēju viņas acīs. Kāpēc viņai bija jāmirst?

- Neviens nemāk izskaidrot, kāpēc Māte dod dzīvību un pēc tam paņem to atpakaļ.

- Māte! Māte! Viņai vienalga. Džetamio Viņu godāja, ari es Viņu godāju. Kāda tam ir nozīme? Viņa paņēma Džetamio. Es ienīstu Māti! - Tonolans atkal sāka izmisīgi soļot.

- Jondalar… - Rošario pasauca no mājas ieejas, baidīdamās nākt iekšā.

Jondalars izgāja ārā. - Kas ir?

- Šamuds izdarīja griezumu, lai izņemtu bērniņu pēc tam, kad viņa… - Rošario notrausa asaru. - Viņš domāja, ka varbūt varēs izglābt bērnu, - dažkārt sanāk. Bet bija jau par vēlu, tas bija puika. Nezinu, vai tu gribēsi to teikt Tonolanam vai ne.

- Paldies, Rošario!

Jondalars redzēja, ka sieviete loti pārdzīvo. Džetamio bija tikpat kā viņas meita. Rošario bija viņu uzaudzinājusi, aprūpējusi paralīzes laikā un garajā atveseļošanās periodā, bija bijusi kopā ar Džetamio no pašu dzemdību sākuma līdz pat liktenīgajām un sāpīgajām beigām. Pēkšņi Tonolans paspraucās viņiem garām, uzlicis plecos savu veco mugur­somu, viņš devās prom pa taciņu, apkārt klints sienai.

- Nedomāju, ka tagad ir īstais laiks. Pateikšu to viņam vēlāk, - Jon­dalars piebilda, aizskriedams pakaļ brālim.

- Kurp tu dodies? - viņš pajautāja, noķēris brāli.

- Es dodos prom. Man nevajadzēja apstāties. Neesmu sasniedzis sava Ceļojuma galamērķi.

- Tagad tu nedrīksti aiziet, - Jondalars sacīja un, aizturēdams viņu, saķēra brāli aiz rokas. Tonolans to nikni nogrūda nost.

- Kāpēc nedrīkstu? Kas mani šeit vairs tur? - Tonolans šņukstēja.

Jondalars viņu vēlreiz aizturēja, pagrieza apkārt un, ieskatījies brāļa

bēdu izvagotajā sejā, gandrīz vairs viņu nepazina. Bēdas bija tik ne­aptveramas, ka dedzināja dvēseli. Ir bijušas reizes, kad Jondalars bija apskaudis brāļa prieku un mīlestību uz Džetamio, domādams par sava rakstura nepilnību, kas nebija viņu apveltījis ar tādu spēju mīlēt. Vai tas bija tā vērts? Vai mīlestība bija šo ciešanu un rūgtās vientulības vērta?

- Vai tad tu vari pamest Džetamio un viņas dēlu, lai apglabā bez tavas klātbūtnes?

- Viņas dēlu? Kā tu zini, ka tas bija dēls?

- Šamuds to izņēma. Viņš bija domājis, ka vismaz bērnu izdosies izglābt, bet bija jau par vēlu.

- Es negribu redzēt dēlu, kas viņu nogalināja.

- Tonolan! Tonolan! Viņa taču lūdza, lai tiek svētīta. Viņa gribēja palikt stāvoklī un par to ļoti priecājās. Vai tu viņai šo laimi atņemtu? Vai tev labāk patiktu, ja Džetamio būtu nodzīvojusi garu un nelaimīgu mūžu? Bez bērniem un izmisīgi vēlēdamās to, ko nekad nevarētu iegūt? Viņa izbaudīja mīlestību un laimi - vispirms jau apprecoties ar tevi un pēc tam saņemdama Mātes svētību. Tas bija tikai īss viņas dzīves mirklis, bet Džetamio man stāstīja, ka ir tik laimīga, ka par tādu laimi nekad nebija pat sapņojusi. Viņa man stāstīja, ka nekas nespēj viņai sagādāt lielāku prieku kā tu un apziņa, ka viņai būs bērns. Tonolan, viņa to dēvēja par tavu bērnu. Tava gara bērnu. Varbūt Māte zināja, ka tā tas notiks, un tāpēc dāvāja viņai šo laimi.

- Jondalar, viņa pat mani nepazina… - Tonolana balss aizlūza.

- Tonolan, Šamuds pašās beigās viņai kaut ko iedeva. Nebija nekādu cerību, ka viņa spēs dzemdēt bērnu, bet vismaz Džetamio tik ļoti ne­cieta. Viņa zināja, ka tu esi blakus.

- Aizsaucot pie sevis Džetamio, Māte man atņēma visu. Jondalar, es biju tik ļoti iemīlējies, tagad es jūtu vienīgi tukšumu. Manī nekas nav vairs palicis. Kā gan viņa varēja aiziet? - Tonolans sagrīļojās. Kad brālis sabruka, Jondalars viņu saķēra un stingri turēja, atbalstīdams pret savu plecu, kamēr viņš izraudāja sāpes.

- Kāpēc ne uz mājām, Tonolan? Ja mēs iesim tūlīt, tad līdz ziemai paspēsim nonākt pie ledāja un nākamajā pavasarī jau būsim mājās. Kāpēc tu gribi iet uz austrumiem? - Jondalara balsī bija saklausāmas ilgas.

- Jondalar, tu ej mājās. Tev jau sen vajadzēja doties mājās. Es allaž esmu teicis, ka tu esi Zelandoni un tāds vienmēr paliksi. Es došos uz austrumiem.

- Tu teici, ka grasies beigt Ceļojumu Lielās Mātes upes galā. Ko tu darīsi, kad būsi sasniedzis Berana jūru?

- Kas to lai zina? Varbūt apiešu jūrai apkārt? Varbūt došos uz zie­meļiem un kopā ar Toli ļaudīm medīšu mamutus? Mamutu cilts ļaudis stāstīja, ka tālu austrumos esot vēl viena kalnu grēda. Jondalar, mājas man neko nenozīmē. Es labāk sameklēšu kādu jaunu vietu un jaunus iespaidus. Ir pienācis laiks mums katram iet savu ceļu, brāl. Tu dodies uz rietumiem, bet es iešu uz austrumiem.

- Ja jau tu nevēlies doties atpakaļ uz mājām, kāpēc tad nepaliec šeit?

- Jā, kāpēc tev nepalikt šeit, Tonolan? - Dolando piebalsoja, viņiem pievienodamies. - Un ari tu, Jondalar, varētu kļūt par Šamudu vai Ra­mudu, kāda starpība. Tu šeit iederies. Te tev ir ģimene un draugi. Mums būtu ļoti žēl, ja kāds no jums aizietu.

- Dolando, tu jau zini, ka es biju gatavs šeit dzīvot visu mūžu. Bet tagad es to vairs nespēju. Viss šeit man atgādina par viņu. Visu laiku ceru viņu kaut kur ieraudzīt. Katru dienu, ko pavadu šeit, man ir jāat­ceras, ka nekad vairs viņu neredzēšu. Piedod! Man pietrūks daudzu no jums, bet man jādodas projām.

Dolando pamāja. Viņš nepiespieda brāļus palikt, bet bija tikai gribējis darīt viņiem zināmu, ka abi pieder pie šis cilts. - Kad tu dosies prom?

- Drīz. Vēlākais - pēc pāris dienām, - Tonolans atbildēja. - Dolando, es gribētu nokārtot maiņas darījumu. Es atstāšu visu, kas man pieder, ņemšu līdzi tikai mugursomu un drēbes. Tā vietā gribētu sarunāt kādu mazu laivu.

- Esmu pārliecināts, ka to varēs nokārtot. Tātad tu dosies lejup pa upi? Uz austrumiem? Nevis atpakaļ pie Zelandoni?

- Došos uz austrumiem, - Tonolans apstiprināja.

- Un tu, Jondalar?

- Es gan nezinu. Te ir Seranio un Darvo…

Dolando pamāja. Kaut arī Jondalars nebija saistījies oficiālām saitēm, vadonis zināja, ka tāpēc lēmuma pieņemšana nebūs vieglāka. Garajam Zelandoni vīram bija gan savi iemesli palikt, gan doties uz rietumiem vai austrumiem - ko viņš izvēlēsies, neviens nezināja.

- Rošario visu dienu gatavo ēst. Manuprāt, viņa to dara, lai sevi nodarbinātu, tā sievietei neatliek laika domāt, - Dolando sacīja. - Viņa būs priecīga, ja pievienosities mums uz maltīti. Jondalar, Rošario aicina arī Seranio un Darvo. Tonolan, viņa būtu vēl priecīgāka, ja arī tu kaut ko apēstu. Sieviete par tevi uztraucas.

Arī Dolando droši vien ir grūti, Jondalars saprata. Viņš tik ļoti bija uztraucies par Tonolanu, ka nebija domājis par visas cilts bēdām. Šīs ir bijušas Džetamio mājas. Dolando droši vien rūpējies par viņu kā jau par visiem sava pavarda bērniem. Džetamio bijusi labās attiecībās ar tik daudziem cilvēkiem. Toli un Markeno bija viņas ģimene, un Jondalars zināja, ka Seranio bija raudājusi par draudzenes zaudējumu. Darvo bija nobēdājies un nemaz negribēja ar viņu sarunāties.

- Es pajautāšu Seranio, - Jondalars apsolīja. - Esmu pārliecināts, ka Darvo labprāt pieņems ielūgumu. Varbūt jums vajadzētu rēķināties tikai ar viņu? Es gribētu aprunāties ar Seranio.

- Sūti tik puiku šurp, - Dolando mudināja, atgādinādams sev, ka jāatceras paturēt puiku pa nakti, lai dotu Jondalaram un Seranio laiku pieņemt lēmumu.

Trīs viri kopā devās atpakaļ uz smilšakmens pārkāri, tad kādu bridi pastāvēja centrā pie lielā, kopējā pavarda. Vīrieši daudz neko nerunāja, bet viņiem patika citam cita sabiedrība - rūgteni salda idille; notiku­šās pārmaiņas driz vien viņus visus izšķirs un padarīs neiespējamu tā stāvēt blakus.

Ieplakas klinšu sienu ēnā jau bija jūtams vakara dzestrums, tomēr priekšā bija redzama saule, kas norietēja upes aizā. Stāvēdami kopā pie ugunskura, viņi gandrīz vai aizmirsa par postošo traģēdiju, un uz bridi šķita, ka nekas nav mainījies. Vēlēdamies šo bridi paildzināt, vīrieši ilgi stāvēja krēslā, katrs iegrimis sevī; ja viņi savās domās būtu dalījušies, tad būtu atklājuši, ka tās ir ļoti līdzīgas. Katrs no viņiem atsauca atmiņā tos notikumus, kas abus Zelandoni vīriešus bija noveduši pie Šaramudu cilts, un prātoja, vai vēl kādreiz dzīvē satiks tos divus, kas stāvēja blakus.

- Vai tad jūs nekad vairs iekšā nenāksiet? - Rošario jautāja, nespē­dama vairs ilgāk gaidīt. Viņa bija jutusi vīriešu nepieciešamību pēc šis pēdējās klusējošās kopā būšanas un negribēja viņus traucēt. Tad no nojumes iznāca Seranio un Šamuds, Darvo aizskrēja prom no bērnu bara, arī citi ļaudis sapulcējās pie galvenā pavarda, un noskaņa neat­griezeniski pazuda. Rošario visus aicināja uz savu mājokli, to skaitā ari Seranio un Jondalaru, bet tie abi drīz vien aizgāja.

Klusēdami abi piegāja pie klints malas, tad apgāja apkārt sienai un apsēdās uz krituša koka stumbra. Tā bija ērta sēdvieta, no kuras vērot saulrietu pār upi. Daba bija vēlējusies, lai viņi klusībā priecātos par rie­tošās saules neaprakstāmo skaistumu; panorāmā atspoguļojās metāliski toņi. Ar metāliskā apļa norietēšanu tēraudpelēkie mākoņi izgaismojās sudrabainā krāsā, pēc tam kļuva mirdzoši zeltaini un virs upes saplīsa druskās. Ugunīgais sarkanums pārvērta zeltīto toni mirdzošā vara krāsā, kas izbālēja līdz bronzas tonim un visbeidzot līdz sudraba nokrāsai.

Kad sudraba krāsa kļuva svina pelēka un pēc tam ieguva matēti tumšu nokrāsu, Jondalars pieņēma lēmumu. Viņš pagriezās pret Sera­nio. "Viņa neapšaubāmi ir skaista sieviete," Jondalars nodomāja. Ar šo sievieti nebija grūti sadzīvot, viņa nodrošināja Zelandoni vīrietim ērtu dzīvi. Jondalars pavēra muti, lai sāktu runāt.

- Iesim atpakaļ, Jondalar, - Seranio ierunājās pirmā.

- Seranio… es… mēs esam dzīvojuši… - vīrietis iesāka. Seranio pielika pirkstu pie Jondalara lūpām, lai viņu apklusinātu.

- Tagad nerunā. Iesim atpakaļ!

Šoreiz viņš Seranio balsi saklausīja pamudinājumu un acis - lūgumu. Viņš pasniedzās pēc sievietes rokas, saņēma to savās rokās, pielika viņas pirkstus pie savām lūpām, tad pagrieza roku otrādi, atvēra to un no­skūpstīja plaukstu. Jondalara siltā, meklējošā mute atrada Seranio rokas locītavu, pēc tam, pavelkot augšup piedurkni, ari elkoņa bedrīti.

Sieviete nopūtās, aizvēra acis, atmeta galvu un aicināja vīrieti pie sevis. Jondalars ar roku atbalstīja viņas pakausi un noskūpstīja pulsē­jošo punktu uz kakla, sameklēja ausi un devās tālāk mutes meklējumos. Izslāpusi pēc vīrieša skūpstiem, sieviete gaidīja. Jondalars viņu lēni un mīloši noskūpstīja, izgaršodams sievietes zemmēles maigumu, ar mēli pieskardamies viņas aukslējām, ievadīja Seranio mēli savā mutē. Atraujoties vienam no otra, sieviete smagi elpoja. Viņas roka sameklēja Jondalara silto un piebriedušo locekli.

- Iesim atpakaļ, - viņa sacīja vēlreiz, šoreiz aizsmakušā balsī.

- Kāpēc iet atpakaļ? Kāpēc ne šeit? - viņš pajautāja.

- Ja paliksim šeit, viss ātri beigsies. Es vēlos pavarda siltumu un zvērādas, lai mums nekur nebūtu jāsteidzas.

Viņu mīlēšanās pēdējā laikā bija zaudējusi savu kvēli un kļuvusi nedaudz pavirša. Viņi mācēja viens otru apmierināt un centās pie šī modeļa turēties, tikai pa retam izpētot jaunas metodes un eksperimen­tējot. Jondalars zināja, ka šonakt Seranio vēlas ko vairāk par ierasto mīlēšanos, un viņš pats alka viņai to sniegt. Saņēmis sievietes roku savās plaukstās, viņš noskūpstīja Seranio acis un degungaliņu, maigo vaigu un iepūta dvašu viņai ausī. Paknibinājis viņas auss ļipiņu, viņš atkal sameklēja sievietes kaklu. Vēlreiz atradis viņas muti, vīrietis kais­līgi to noskūpstīja un piespieda viņu sev klāt.

- Domāju, ka mums jāiet atpakaļ, Seranio, - viņš iečukstēja sievietei ausī.

- To jau es visu laiku tev centos iestāstīt.

Ejot cieši blakus, Jondalars bija aplicis roku ap Seranio pleciem, viņa savējo - vīrietim ap vidukli, tā viņi devās apkārt klints izcilnim. Šoreiz viņš neatkāpās, lai apietu klinti pa šauro taciņu pa vienam. Vīrietis pat nepamanīja stāvo nogruvumu.

Bija tumšs, klajajā laukā valdīja nakts melnums un neskaidri silueti. Augstā klinšu siena aizēnoja mēness gaismu, starp mākoņiem varēja saskatīt tikai dažas zvaigznes. Sasnieguši klints pārkāri, viņi saprata, ka ir daudz vēlāks, nekā abi domājuši. Pie centrālā pavarda vairs neviena nebija, kaut arī liesmas vēl joprojām laizīja ieliktos baļķus. Ejot garām

Rošario miteklim, viņi redzēja, ka Rošario, Dolando un vēl daži citi at­radās tur iekšā, pamanīja, ka Darvo kopā ar Tonolanu svaida grebtus kaula gabaliņus. Jondalars pasmaidīja. Tā bija spēle, ko abi ar brāli bija spēlējuši garajos ziemas vakaros, ar to varēja aizrauties un nepamanīt, kā paiet puse nakts, tā piesaistīja uzmanību - viegli lika aizmirsties.

Mājoklī, kurā Jondalars dzīvoja kopā ar Seranio, bija tumšs. Viņi sakrāva malku akmens pavardā, tad no centrālā ugunskura atnesa de­gošu pagali, lai to aizdedzinātu. Ieejai priekšā Jondalars aizlika divus sakrustotus kokus un aizklāja ādas priekškaru, tādējādi norobežojot savu privāto pasauli.

Viņš novilka virsdrēbes, un, kad Seranio atnesa krūzītes, Jondalars tajās ielēja raudzētu melleņu sulu. Uzliesmojusī kaisle bija pierimusi, un gājiens līdz mājoklim bija devis viņam laiku visu pārdomāt. Malkodams sildošo šķidrumu, Zelandoni vīrietis pie sevis domāja: "Seranio ir mīļāka un kaislīgāka par pārējām sievietēm, ko esmu pazinis. Jau pirms laba laika man vajadzēja nokārtot mūsu attiecības oficiāli. Varbūt viņa un ari Darvo būtu ar mieru atgriezties kopā ar mani pie Zelandoni cilts? Vai nu mēs paliekam šeit, vai dodamies atpakaļ, es gribu, lai Seranio kļūst par manu sievu."

Pieņēmis šo lēmumu, Jondalars jutās atvieglots; tagad būs par vienu neizlemtu problēmu mazāk; viņu iepriecināja tas, ka pats par pieņemto lēmumu jūtas labi. Tā ir pienācīgi un pareizi. Kāpēc gan viņš tik ilgi bija vilcinājies?

- Seranio, esmu pieņēmis lēmumu. Nezinu, vai esmu tev kādreiz teicis, cik daudz tu man nozīmē…

- Ne tagad, - sieviete atbildēja, nolikdama krūzīti. Viņa apvija rokas Jondalaram ap kaklu un cieši piespieda viņa lūpas pie savējām. Tas bija ilgs, lēns un nesteidzīgs skūpsts, kas vīrietī atkal uzjundīja kaisli. Viņš nodomāja: "Seranio ir taisnība, mēs parunāsim vēlāk."

Kaislei spēcīgi uzbangojot ar iepriekšējo intensitāti, Jondalars aizveda Seranio pie zvērādām apklātā guļvietas paaugstinājuma. Aizmirstais pavards blāvi kvēloja, kamēr viņš izpētīja un no jauna atklāja savas mīļotās augumu. Seranio vienmēr bija atsaukusies uz viņa glāstiem, bet šoreiz viņa atvērās vīrietim tā, kā nekad iepriekš to nebija darījusi. Kaut arī viņa guva apmierinājumu pēc apmierinājuma, sievietei arvien vēl nebija gana. Abi piesātinājās ar vairākiem orgasmiem pēc kārtas, un, kad Jondalars domāja, ka ir jau sasniedzis maksimālo robežu, Seranio izmēģināja kādu jaunu paņēmienu un lēnām iedrošināja viņu turpināt.

Ar pēdējām pūlēm abi kopā ekstāzē sasniedza priecīgo atvieglojumu, pēc tam, galīgi bez spēka un beidzot piesātinājušies, atkrita guļvietā.

Kādu bridi abi palika kaili guļam uz zvērādām. Pavardam izdziestot, pirmais rītausmas vēsums viņus pamodināja. Uzpūtuši pēdējās dzirk­steles, Seranio no jauna iekūra pavardu, kamēr Jondalars uzvilka savu tuniku un izslīdēja ārā, lai piepildītu ūdens somu. Atgriezies mājoklī, vīrietis izbaudīja patīkamu siltumu; turklāt viņš bija ātri nopeldējies aukstajā dīķī. Viņš jutās atguvis spēkus un tik dziļi apmierināts, ka bija gatavs uz visu. Pēc tam kad Seranio bija uzlikusi akmeņus karsēties, viņa izgāja ārā, lai atvieglotos, un atgriezās tikpat slapja kā Jondalars.

- Tu trīci, - vīrietis sacīja, tīstīdams viņu zvērādās.

- Redzot, ka tevi tik ļoti bija iepriecinājusi pelde, arī es nolēmu pamēģināt. Ūdens bija tik auksts! - Viņa smējās.

- Tēja ir jau gandrīz gatava. Atnesīšu tev krūzīti, bet tu paliec tepat, - Zelandoni vīrs noteica, vedinādams viņu atpakaļ pie guļvietas un ietīstīdams vēl vairākās zvērādās, kamēr bija redzama vien Seranio seja. Viņš nodomāja: "Nebūtu nemaz tik slikti pavadīt dzīvi kopā ar tādu sievieti kā Seranio. Interesanti - vai es spētu viņu pierunāt atgriezties manās mājās kopā ar mani?" Pēkšņi viņam uzmācās kāda nelaimīga doma: "Ja vien es spētu pārliecināt arī Tonolanu atgriezties mājās… Nesaprotu, kāpēc brālis grib doties uz austrumiem." Jondalars atnesa Seranio krūzīti ar karstu zāļu tēju, paņēma tēju arī sev un apsēdās uz guļvietas malas.

- Seranio, vai esi kādreiz domājusi par došanos Ceļojumā?

- Tu domā ceļošanu uz kādu vietu, kur es agrāk nekad neesmu bi­jusi, un satikt svešus cilvēkus, kas runā valodā, ko es nesaprotu? Nē, Jondalar, man nekad nav bijusi vēlēšanās doties Ceļojumā.

- Bet tu taču tagad ļoti labi saproti Zelandoni valodu. Kad mēs kopā ar Toli nolēmām iemācīties cits cita valodu, es biju pārsteigts, cik ātri tu apguvi svešos vārdus. Neizskatījās, ka jaunas valodas apgūšana tev radītu kādas grūtības.

- Jondalar, ko tu ar to gribi teikt?

Viņš pasmaidīja. - Es cenšos tevi pierunāt pēc mūsu precībām at­griezties kopā ar mani pie Zelandoni cilts pavarda. Tev patiks Zelan­doni…

- Kā tu to domā: pēc mūsu precībām? Kāpēc tev šķiet, ka mēs pre­cēsimies?

Jondalars samulsa. Nu, protams! Vajadzēja taču sākumā viņai to pa­jautāt, nevis pļāpāt par Ceļojumu. Sievietēm patīk, ja viņām pajautā, nevis visu uzskata kā pašu par sevi saprotamu. Vīrietis veltīja Seranio muļķīgu smaidiņu.

- Esmu nolēmis, ka pienācis laiks nokārtot mūsu attiecības arī ofi­ciāli. Man jau sen to vajadzēja izdarīt. Seranio, tu esi skaista un mīloša sieviete. Un ari Darvo ir jauks puisis. Es būšu ļoti lepns, ja Darvo ofi­ciāli kļūs par mana pavarda bērnu. Bet es cerēju, ka tu varbūt apsvērsi iespēju atgriezties kopā ar mani mājās… atpakaļ pie Zelandoni. Protams, ja tu nevēlies…

- Jondalar, nevajag pieņemt lēmumu, kas padarītu mūsu attiecības oficiālas. Es neprecēšos ar tevi un šo lēmumu pieņēmu jau sen.

Pilnīgi apmulsis, Jondalars nosarka. Viņam pat prātā nebija ienācis, ka Seranio negribēs ar viņu precēties. Viņš bija domājis tikai par sevi, par savām izjūtām, nevis par to, ka viņa viņu neatzīs par labu esam vīra lomai. - Man… man žēl, Seranio. Man šķita, ka arī es tev patīku. Man nevajadzēja būt par to tik pārliecinātam. Tev vajadzēja man pateikt, lai eju prom… Es būtu atradis kādu citu dzīvesvietu.

Jondalars piecēlās un sāka vākt kopā savas mantas.

- Jondalar, ko tu dari?

- Vācu kopā mantas, lai varētu izvākties.

- Kāpēc tu gribi izvākties?

- Es to negribu, bet, ja tu mani šeit nevēlies…

- Kā pēc šīs nakts tu vari teikt, ka es tevi negribu? Kāds tam sakars ar precēšanos?

Jondalars pienāca atpakaļ pie gultas, nosēdās uz malas un ieskatījās sievietes noslēpumainajās acīs. - Kāpēc tu ar mani neprecēsies? Vai es neesmu… neesmu tev īstais vīrietis?

- Neesi īstais vīrietis… - Seranio balss aizlūza. Viņa aizvēra acis un, cenšoties savaldīt asaras, dziļi ievilka elpu. - Ak Māt! Jondalar! Neesi īstais vīrietis! Ja jau tu tāds neesi, tad neviens cits uz šīs zemes tāds nav. Tieši tā ir problēma. Tu esi pārāk labs vīrs, tevī visa ir pārpārēm. Es ar to nemācētu sadzīvot.

- Es nesaprotu. Es gribu tevi precēt, un tu man atbildi, ka esmu tev par labu?

- Tu patiešām nesaproti, vai ne? Jondalar, tu esi man devis daudz vairāk… vairāk nekā jebkurš cits vīrietis. Ja es ar tevi apprecētos, man būtu tik daudz, man būtu vairāk nekā jebkurai citai sievietei, ko pazīstu. Tad viņas būtu zaļas no skaudības un gribētu, lai arī viņu vīri būtu tik dāsni, rūpīgi un labi kā tu. Sievietes jau zina, ka tavs pieskāriens var padarīt viņas daudz dzīvākas, daudz… Jondalar, tu esi katras sievietes sapnis un vēlmju piepildījums.

- Ja es esmu… tāds, kā tu saki, tad kāpēc tu ar mani neprecēsies?

- Tāpēc, ka tu mani nemīli.

- Seranio… es patiešām…

- Jā, savā ziņā tu mani mīli. Es tev patīku. Tu nekad man nedarītu pāri, būtu brīnišķīgs un labs pret mani. Bet es to allaž zinātu. Pat ja pārliecinātu sevi par pretējo, tik un tā zinātu. Un tad es nesaprastu: kas manī trūkst, kāpēc tu nespēj mani mīlēt?

Jondalars nodūra acis. - Seranio, precas arī tādi ļaudis, kas tik ļoti viens otru nemīl. - Viņš nopietni paskatījās sievietei acīs. - Ja viņiem ir daudz kas kopīgs un viņi viens otram patīk, tad var labi sadzīvot.

-Jā, dažiem cilvēkiem tā sanāk. Varbūt es kādreiz apprecēšos vēlreiz, un, ja man ar šo vīrieti būs daudz kas kopīgs, tad, iespējams, varēs iztikt arī bez mīlestības. Bet tas nebūsi tu, Jondalar.

- Kāpēc ne es? - viņš pajautāja. Vīrieša acīs bija redzamas tik lielas sāpes, ka Seranio jau gandrīz sāka savu lēmumu apšaubīt.

- Jo es tevi mīlētu un neko nevarētu sev padarīt. Es tevi mīlētu un katru dienu lēnām mirtu, zinādama, ka tu nespēj mani mīlēt tik­pat stipri. Jondalar, neviena sieviete nespētu tevi nemīlēt. Un katrreiz, kad mēs mīlētos tāpat kā šonakt, es iekšēji vēl vairāk sevi iznīcinātu. Neprātīgi alkdama pēc tevis un mīlēdama, es zinātu, ka varbūt tu to gribi, bet nespēj man atbildēt ar tādu pašu mīlestību. Pēc kāda laika es izkalstu, no manis paliktu vien tukša čaumala, un tad es censtos padarīt tavu dzīvi tikpat nožēlojamu kā manējā. Tu joprojām būtu tik­pat brīnišķīgs, gādīgs un dāsns, jo zinātu, kāpēc es esmu tāda kļuvusi. Bet tu sāktu sevi par to ienīst. Un visi brinītos, kā tu spēj paciest tādu dzēlīgu, rūgtuma pilnu vecu sievu. Jondalar, es negribu tev to nodarīt. Un negribu to nodarīt ari pati sev.

Vīrietis piecēlās kājās un devās uz izeju, tad pagriezās un nāca at­pakaļ. - Seranio, kāpēc es nespēju mīlēt? Citi vīrieši iemīlas - kas man kaiš? - Jondalars skatījās Seranio ar tādām ciešanām, ka sieviete alka pēc viņa, mīlēja pat vēl vairāk un vēlējās, kaut zinātu kādu paņēmienu, kā likt viņam sevi iemīlēt.

- Es nezinu, Jondalar. Varbūt tu vēl neesi atradis īsto sievieti? Varbūt Mātei ir padomā kāda īpaša sieviete tieši tev? Tu esi Viņas īpaši radī­tais vīrietis, ne jau daudzi ir tādi kā tu. Tu tiešām spēj sievietei sniegt vairāk, nekā viņa spēj paciest. Ja visa tava mīlestība tiktu koncentrēta tikai vienai sievietei, tā viņu nomāktu un satriektu pīšļos, ja viņa nebūtu

Mātes apveltīta ar īpašiem talantiem. Pat ja tu mani mīlētu, nezinu, vai spētu ar to sadzīvot. Ja tu mīlētu sievieti tik ļoti kā savu brāli, viņai būtu jābūt ļoti stiprai.

- Es nespēju iemīlēties, bet, ja iemīlētos, tad neviena sieviete nespētu manu mīlestību paciest, - Jondalars konstatēja ar dzedru ironiju un rūgtumu. - Piesargies no Mātes dāvanām! - Sarkanajās uguns liesmās Jondalara acis kļuva tumši violetas, un tajās parādījās nojausma. - Ko tu gribēji teikt, sacīdama: ja es mīlētu kādu sievieti tikpat stipri kā savu brāli? Ja jau neviena sieviete nav tik stipra, lai paciestu manu mīlestību, vai tu gribēji teikt, ka man vajadzīgs… vīrietis?

Seranio pasmaidīja un iesmējās. - Nebiju to domājusi tā, ka tu mīli brāli kā sievieti. Tu jau neesi Šamuds, kam ir viena dzimuma ķerme­nis un otra dzimuma tieksmes. Ja tā būtu, tad tu jau būtu to apjautis un sekojis savam aicinājumam tāpat kā Šamuds un būtu atradis savu mīlestību. Nē, - Seranio turpināja un sajuta, ka, par to domājot, viņas augumam pārskrien karsts vilnis, - tev pārāk patīk sievietes ķermenis. Bet savu brāli tu mīli vairāk, nekā jebkad esi mīlējis kādu sievieti. Tieši tāpēc es šonakt tik ļoti alku pēc tevis. Arī tu aiziesi kopā ar viņu, un es tevi vairs nekad neredzēšu.

Tiklīdz Seranio bija savu sakāmo pateikusi, Jondalars zināja, ka vi­ņai ir taisnība. Nebija vairs svarīgi, ko viņš būtu izlēmis, kad tā reize pienāktu, viņš aizietu kopā ar Tonolanu.

- Seranio, kā tu to zināji? Es pats to nezināju. Es nācu uz šejieni ar domām, ka precēšu tevi un apmetīšos uz dzīvi pie Šaramudiem, ja tu nepiekristu nākt man līdzi pie Zelandoni.

- Manuprāt, visi zina, ka tu sekosi Tonolanam, lai kur viņš arī dotos. Šamuds saka, ka tas esot tavs liktenis.

Jondalara ziņkāre par Šamudu nekad netika apmierināta. Impulsīvi viņš pajautāja: - Pasaki man: vai Šamuds ir sieviete vai vīrietis?

Seranio viņā ilgi nolūkojās. - Vai tiešām vēlies to uzzināt?

Jondalars pārdomāja. - Nē, šķiet, ka tas nav svarīgi. Šamuds man to negribēja teikt - varbūt Šamudam… ir svarīgi saglabāt šo noslēpu­mainību?

Pēc klusuma, kas sekoja, Jondalars skatījās Seranio, gribēdams viņu paturēt atmiņā tādu kā šobrīd. Sievietes mati joprojām bija vēl mitri un izjukuši, bet viņa jau bija sasilusi un nogrūdusi lielāko daļu zvērādu no sevis nost. - Un kā tad ar tevi, Seranio? Ko tu darīsi?

- Es tevi mīlu, Jondalar. - Tas bija vienkāršs apgalvojums. - Nebūs viegli iztikt bez tevis, bet tu man tik daudz esi sniedzis. Es baidījos mīlēt. Esmu zaudējusi tik daudz mīlestību, ka mīlestības jūtas biju ap­rakusi dziļi sevi. Zināju, ka būs tevi jāzaudē, Jondalar, bet tik un tā tevi iemīlēju. Tagad es zinu, ka atkal spēju mīlēt, bet, ja šo mīlu zaudēšu, tā neatņems to, kas bija. To tu man sniedzi un pat varbūt vēl ko vairāk. - Sievietes noslēpumainība atspoguļojās viņas smaidā. - Varbūt drīz manā dzīvē parādīsies kāds, ko varēšu mīlēt. Vēl ir par agru to apgal­vot, bet šķiet, ka Māte mani svētījusi. Pēc pēdējās reizes, kad zaudēju savu bērniņu, es vairs nedomāju, ka tas būs iespējams, - daudzus gadus esmu dzīvojusi bez Mātes svētības. Tas droši vien būs tava gara bērns. To es zināšu tad, ja bērnam būs tavas acis.

Jondalara pierē parādījās ierastās rūpju rievas. - Seranio, tādā gadī­jumā man jāpaliek. Pie tava pavarda nav neviena vīrieša, kas parūpēsies par tevi un bērnu, - viņš sacīja.

- Jondalar, tev nav jāuztraucas. Nevienai mātei vai bērnam mūsu ciltī nekad nav trūcis gādības un uzmanības. Mudo ir teikusi, ka vi­siem, kurus Viņa ir svētījusi, jāizpalīdz. Tieši tāpēc Viņa radīja vīriešus, lai nestu mātēm veltes no Lielās Zemes Mātes. Mūsu cilts parūpēsies par mani, tāpat kā Mudo rūpējas par saviem bērniem. Tev ir savs ceļš ejams, man - savējais. Es tevi neaizmirsīšu, un, ja man būs bērns no tava gara, es domāšu par tevi, tieši tāpat kā domāju par to vīrieti, kuru mīlēju, kad piedzima Darvo.

Seranio bija mainījusies, bet joprojām neizvirzīja nekādas prasības, neuzkrāva Jondalaram nekādu pienākumu nastu. Viņš apskāva sievieti. Viņa skatījās Zelandoni vīrieša neatvairāmajās, zilajās acis. Sievietes acis neko vairs neslēpa: ne to mīlestību, ko viņa juta, ne skumjas par vīrieša zaudēšanu, ne arī prieku par to dārgumu, ko šī sieviete sevī nesa. Cauri spraugai viņi saskatīja blāvu gaismas atspīdumu, kas vēstīja par jaunas dienas atnākšanu. Jondalars piecēlās.

- Kur tu iesi, Jondalar?

- Vienkārši ārā, esmu sadzēries par daudz tējas. - Viņš pasmaidīja, un smaids atspoguļojās arī vīrieša acis. - Bet neļauj gultai atdzist. Nakts vēl nav beigusies. - Viņš pieliecās un noskūpstīja Seranio. - Seranio… - Jondalara balss bija no jūtām aizsmakusi, - tu man nozīmē daudz vairāk nekā kāda cita sieviete, ko esmu kādreiz pazinis.

Tomēr tas nebija pietiekami. Viņš aizies, kaut gan Seranio zināja: ja viņa lūgtu Jondalaru palikt, viņš paliktu. Tomēr viņa to nelūdza, un Jondalars viņai sniedza pretim visu, ko spēja. Un tas bija daudz vairāk, nekā daža laba sieviete vispār dzīvē saņem.

-