Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

29

Vēl būdama pusmiegā, Eila pārvēlās uz otriem sāniem, bet sajuta kaut ko spiežamies. Tas cietais priekšmets zem viņas nekur nepazuda, līdz beidzot sieviete pilnībā pamodās un pasniedzās pēc tā. Jau gan­drīz izdzisušā pavarda blāvajā, sarkanīgajā gaismā, pacēlusi traucējošo priekšmetu, Eila ieraudzīja doni figūriņas siluetu. Jaunās sievietes at­miņā pēkšņi skaidri atausa iepriekšējās dienas notikumi, un viņa zināja, ka siltais, blakus guļošais augums ir Jondalars.

"Pēc Baudas veltes mēs droši vien iemigām," viņa nodomāja. Laimīgi smaidīdama, jaunā sieviete ērti iekārtojās blakus Jondalaram un aizvēra acis. Bet miegs jau bija pazudis. Viņas prātā atausa ainu fragmenti, kuri Eilas zemapziņā izskrēja cauri kā dzīvi. Medības, Mazuļa atgriešanās. Pirmais baudas rituāls un pāri visam - Jondalars. Jūtas, ko viņa izjuta pret šo vīrieti, bija vārdos neizsakāmas, bet tās piepildīja jauno sievieti ar visaptverošu prieku. Gulēdama blakus, Eila domāja par viņu, līdz kļuva neizturami; tad viņa klusām izslīdēja no gultas, līdzi paņemot kaula figūriņu.

Piegājusi pie alas ieejas, Eila ieraudzīja Vīniju un Skrējēju, kas, tuvu viens otram pieliekušies, stāvēja kopā. Pazinusi sievieti, kas viņiem tuvojās, ķēve klusi iezviedzās.

- Vīnij, vai tev bija tāpat? - Eila klusā balsī jautāja savai draudzenei. - Vai tavs ērzelis sniedza tev Baudas velti? Ak, Vīnij! Nekad nevarēju iedomāties, ka tas ir tā. Kā gan ar Broudu tas varēja būt tik briesmīgi, bet ar Jondalaru tik brīnišķīgi?

Jaunais kumeliņš piebāza purniņu, lai saņemtu savu uzmanības tiesu. Eila viņu paglāstīja un pakasīja, tad apskāva. - Nav svarīgi, ko saka Jon­dalars, Vīnij, es domāju, ka tavs ērzelis aizsāka tevī kumeliņu. Skrējējs ir tieši tādā pašā krāsā kā ērzelis, un šajā apkārtnē nav nemaz tik daudz brūnu zirgu. Tas būtu varējis būt arī ērzeļa gars, bet man tā neliekas.

- Kaut man varētu būt bērniņš! Jondalara bērniņš. Es to nevaru - ko gan es iesāktu pēc tam, kad viņš aizies? - Eila nobālēja, sievieti pārņēma baiļu izjūta. - Aizies! Ak, Vīnij, Jondalars grasās aiziet!

Jaunā sieviete izmetās ārā no alas un skrēja lejup pa stāvo taku, da­rīdama to vairāk pēc izjūtas, nevis redzes. Viņas acis bija asaru pilnas. Pārskrējusi pāri akmeņainajam upes krastam, Eila atdūrās klints sienā un, piespiedusies pie tās, sāka šņukstēt. Jondalars aizies. Ko viņa iesāks? Kā viņa to pārdzīvos? Ko Eila varētu darīt, lai viņš paliktu? Neko!

Apskāvusi sevi rokām, jaunā sieviete noslīga ceļos, piespiedusies klints sienai, it kā cenzdamās atvairīt spēcīgu sitienu. Kad Jondalars aizies, viņa atkal paliks viena. Bez Jondalara būs vēl ļaunāk nekā iepriekš. Ko Eila šeit bez viņa iesāks? Varbūt arī viņai vajadzētu iet prom, sameklēt Citus un palikt kopā ar tiem? Nē, to viņa nespēj iz­darīt. Citi Eilu izvaicās, no kurienes viņa ir ieradusies, un Citi ienīst klana ļaudis. Viņiem Eila būs tikai pretīgs radījums, ja vien nerunās nepatiesus vārdus.

"To es nevaru. Es nespēju apkaunot Kreba un Izas piemiņu. Viņi mani mīlēja un rūpējās par mani. Uba ir mana māsa, un viņa gādā par manu dēlu. Klans ir mana ģimene. Kad man neviena nebija, klans par mani rūpējās, un tagad Citi mani negrib.

Un Jondalars ies projām. Visu atlikušo mūžu man būs šeit jādzīvo vienai pašai. Tikpat labi jau es varētu būt arī mirusi. Brouds mani nolā­dēja; galu galā viņš tomēr uzvarēja. Kā lai es dzīvoju bez Jondalara?"

Eila raudāja tik ilgi, līdz visas asaras bija izraudātas, iekšā bija palicis vienīgi izmisīgs tukšums. Ar plaukstām izberzējusi acis, jaunā sieviete pamanīja, ka viņai rokā arvien vēl ir doni figūriņa. Pagriezusi to otrādi, viņa vairāk apbrīnoja ideju, nevis brīnījās par pašu figūriņu: kā no kaula gabala var iztaisīt sievietes augumu? Mēnesgaismā tā vēl vairāk atgādināja pašu Eilu. Figūriņas mati bija izgrebti bizītēs, acis slēpās ēnā, deguns un vaigu forma atgādināja viņas pašas redzēto atspulgu dīķa ūdenī.

Kāpēc gan Jondalars šim Zemes Mātes simbolam, ko Citi godāja un bijāja, bija piešķīris Eilas seju? Vai viņas gars bija sagūstīts, savienots ar to, ko viņš sauca par Doni? Krebs bija stāstījis, ka viņas gars ar amuleta palīdzību ir piesaistīts Alu Lauvam un Ursum, Lielajam Alu Lācim, klana totēmam. Kļūstot par zāļu sievu, Eila pārmantoja katra klana locekļa gara mazu daļiņu, un pēc viņas nāves lāsta tie netika atņemti.

Klans un Citi, totēmi un Māte - visi pretendēja uz viņas dvēseles daļiņu. "Liekas, ka mana dvēsele ir apmulsusi," viņa nodomāja.

Saltais vējš mudināja Eilu ātrāk atgriezties alā. Pabīdījusi atdzisušo cepeti nost un cenšoties nepamodināt Jondalaru, jaunā sieviete iekūra pavardā mazu liesmiņu un sāka karsēt ūdeni tējai, kas palīdzētu viņai nomierināties. Viņai vairs negribējās gulēt. Gaidīdama, līdz uzvārīsies ūdens, Eila skatījās uguns liesmās un domāja par visām tām neskai­tāmajām reizēm, kad bija skatījusies kvēlojošajā pavardā un centusies izprast dzīves jēgu. Karstās uguns mēles dejodamas laizīja malku, cenz­damās nogaršot katru jaunu pagali, tad atkāpdamās un atkal mezdamās tai virsū, līdz savu panāca un kāri visu aprija.

- Doni! Tā esi tu! Tā esi tu! - Jondalars miegā kliedza. Eila pielēca kājās un piegāja pie vīrieša. Acīmredzot sapņodams, jaunais Zelandoni vīrietis grozījās un mētājās no vieniem sāniem uz otriem. Sieviete ne­zināja, vai Jondalaru vajadzētu pamodināt. Pēkšņi viņš atvēra acis un izbijies paskatījās Eilā.

- Jondalar, vai ar tevi viss kārtībā? - viņa apjautājās.

- Eila? Eila! Vai tā esi tu?

- Jā, tā esmu es.

Vīrieša acis atkal aizvērās, un viņš nomurmināja kaut ko nesakarīgu. Jaunā sieviete saprata, ka viņš nav pamodies. Tā bija bijusi tikai daļa no viņa sapņa, bet tagad viņš gulēja mierīgāk. Eila viņu vēroja, līdz vīrietis kļuva pavisam mierīgs, un tad atgriezās pie pavarda. Malkodama tēju, viņa ļāva liesmai izdzist. Beidzot, ari pati sajuzdamās miegaina, jaunā sieviete novilka apmetni un, ierāpusies gultā blakus Jondalaram, ietinās zvērādās. Guļošā vīrieša auguma siltums lika viņai atkal atgriezties pie domām - kā būs tad, kad viņš būs aizgājis? Un jaunas asaru straumes atkal sāka lauzties uz āru no pašiem Eilas dvēseles dziļumiem. Viņa raudāja, līdz iemiga.

Jondalars elsodams skrēja, cenzdamies atgūt elpu un sasniegt alu, kas atradās viņam priekšā. Pacēlis acis, vīrietis ieraudzīja alu lauvu. Nē, nē! Tonolan! Tonolan! Alu lauva skrēja viņam pakaļ, pietupās un lēca. Pēkšņi parādījās Māte un, izteikdama pavēli, aizdzina lauvu projām.

- Doni! Tā esi tu! Tā esi tu!

Māte pagriezās, un Jondalars ieraudzīja viņas seju. Viņas seja bija tāda pati kā doni figūriņai un atgādināja Eilu. Viņš sauca Viņu.

- Eila? Eila? Vai tā esi tu?

Izgrebtā figūriņas seja atdzīvojās; Viņas mati bija kā zeltīts oreols, tos ieskāva sarkans liesmu atspulgs.

- Jā, tā esmu es.

Eila - doni - pārvērtās un mainīja formu, tā ieņēma senās doni iz­skatu, no kuras viņš bija atteicies; viņš redzēja to, kas vairākas paaudzes bija kalpojusi viņa ģimenei. Viņa bija dūšīga un izskatījās pēc Mātes, auga arvien lielāka un raženāka, lidz ieņēma kalna apmērus. Tad Viņa sāka dzemdēt. No Viņas dziļās atveres dzemdību ūdeņiem plūda ārā visa jūras radība, pēc tam spietiem vēlās ārā dažnedažādi kukaiņi un izlidoja putni. Tiem sekoja sauszemes radības - truši, brieži, bizoni, mamuti, alu lauvas un dūmakā pa gabalu viņš ieraudzīja kūņojamies arī neskaidras cilvēku aprises.

Dūmakai izklīstot, ļaudis nāca arvien tuvāk, un pēkšņi viņš tos skaidri saskatīja. Tie bija plakangalvji! Ieraudzījuši Jondalaru, tie skrēja prom. Vīrietis sauca tiem pakaļ, un viena sieviete pagriezās. Sievietei bija Eilas seja. Jondalars skrēja viņai pretim, bet sievieti ieslēdza miglas plīvurs, un viņš to pazaudēja.

Taustīdamies cauri sarkanai miglai, viņš izdzirdēja attālu dunoņu - it kā ūdenskrituma dārdus. Tie kļuva arvien skaļāki un draudoši ātri tuvojās. Jondalaru ielenca ļaužu straume, kas plūda ārā no ietilpīgās Zemes Mātes - no grandiozās, kalnam līdzīgās Zemes Mātes ar Eilas seju - milzīgās dzemdes.

Lauzdams ceļu cauri ļaužu pūlim, cenšoties nokļūt pie Viņas, Jonda­lars beidzot sasniedza Viņas milzīgo dobumu, Viņas dziļo atveri. Vīrietis iegāja viņā, viņa loceklis iegrima Viņas siltajās ielocēs, līdz tās ieslēdza viņu savās kairajās dzīlēs.

Ar neapvaldītu prieku, mežonīgi jādams uz Viņas, Jondalars ieraudzīja Viņas seju, kas bija asarām noplūdusi. Viņas augums no šņukstiem trīcēja. Vīrietis gribēja Viņu mierināt un lūgt neraudāt, bet nevarēja parunāt. Viņš tika nostumts nost.

Jondalars attapās milzīga ļaužu pūļa vidū, kas plūda ārā no Viņas dzemdes, tiem visiem mugurā bija krellītēm izšūti krekli. Viņš cen­tās izcīnīt ceļu atpakaļ pie Viņas, bet spēcīgais ļaužu pūļa spiediens aiznesa viņu prom kā baļķi, kas ierauts dzemdes ūdeņu straumē, - tas bija baļķis, kuru nesa Lielās Mātes upes ūdeņi, un pie tā bija pieķēries asiņains krekls.

Izstiepis kaklu, Jondalars atskatījās un ieraudzīja Eilu stāvam pie dobuma atveres. Viņas raudas atbalsojās vīrieša ausīs. Tad ar iespaidīgu grāvienu pār atveri nobira blīvs akmeņu lietus. Viņš palika stāvam viens un raudam.

Jondalars tumsā atvēra acis. Eilas mazajā pavardā bija izdegusi visa malka. Piķa melnajā tumsā vīrietis nebija īsti pārliecināts, vai patie­šām ir pamodies. Alas sienai nebija skaidras aprises, nekādi pazīstami pieturas punkti, pēc kuriem viņš varētu noteikt savu atrašanās vietu.

Tā kā acis neko neredzēja, viņš tikpat labi varēja būt iesprostots ne­izdibināmā tukšumā. Sapņa dzīvās vīzijas bija daudz spēcīgākas. Tās atspoguļojās vīrieša domās pa fragmenta gabaliņiem, nostiprinādamās viņa zemapziņā.

Kad nakts tumsa jau bija kļuvusi caurredzamāka un sāka iezīmēties aptuvenas alas sienu un ieejas kontūras, Jondalars bija sācis piešķirt nozīmi saviem sapņa tēliem. Nemaz tik bieži viņš savus sapņus neat­cerējās, bet šis bija bijis tik iespaidīgs un reāls, ka tam vajadzēja būt bijušam Mātes vēstījumam. Ko gan Viņa centās pateikt? Jondalars ta­gad labprāt būtu aprunājies ar Zelandoni viedo vīru, kas būtu viņam palīdzējis sapni izskaidrot.

Blāva gaisma sāka pamazām iespīdēt alā, vīrietis ieraudzīja blondu matu krāšņo rotu, kas ieskāva guļošās Eilas seju, un sajuta sievietes auguma siltumu. Tumsas ēnām kļūstot gaišākām, viņš klusumā vēroja jauno skaistuli. Negribēdams viņu modināt, Jondalars sajuta nepārva­ramu tieksmi sievieti noskūpstīt. Pielicis pie lūpām garu, zeltainu matu cirtu, viņš klusām piecēlās. Atradis remdenu tēju, viņš ielēja to sev krūzītē un izgāja ārā uz klints pārkares.

Vienā gurnautā bija diezgan vēss, Jondalars neņēma vērā zemo temperatūru, kaut arī prātā iezagās doma par Eilas izgatavotajām sil­tajām drēbēm. Vērodams, kā austrumu pamale kļūst arvien gaišāka un ielejas aprises ieņem konkrētu formu, Jondalars vēlreiz atgriezās pie sava sapņa, cenzdamies izsekot samudžinātajam pavedienam un atminēt tā noslēpumu.

Kāpēc gan Doni vajadzēja parādīt, ka dzīvība ceļas no Viņas? Viņš to zināja; tas bija ar viņa eksistenci apliecināts fakts. Kāpēc Viņai vajadzēja parādīties sapnī, dzemdējot visas tās zivis, putnus, dzīvniekus un…

Plakangalvju Nu, protams! Māte viņam gribēja pateikt, ka klana ļau­dis ari ir Viņas bērni. Kāpēc gan agrāk neviens to nebija skaidri pateicis? Neviens nekad neapstrīdēja, ka visa dzīvā radība cēlusies no Mātes. Kāpēc tos ļaudis tā nozākāja? Viņi tika saukti par dzīvniekiem, it kā dzīvnieki būtu ļauni. Kas plakangalvjus padarīja ļaunus?

Tas, ka viņi nebija dzīvnieki. Viņi bija cilvēki, tikai citādi! Tieši to Eila visu laiku bija centusies viņam iestāstīt. Vai tāpēc vienam no viņiem bija Eilas seja?

Jondalars varēja saprast, kāpēc doni, ko viņš bija izgatavojis, bija Eilas seja - tā, kas sapnī apturēja lauvu. Neviens nemūžam neticētu tam, ko Eila bija patiesībā paveikusi, tas bija pat vēl neticamāks par pašu sapni. Kāpēc senajai doni bija Eilas seja? Kāpēc gan pašai Lielajai Zemes Mātei vajadzētu būt līdzīgai Eilai?

Jondalars zināja, ka visu sapni kopumā nekad nebūs spējīgs izprast, bet aptvēra, ka joprojām trūkst kaut kā svarīga. Vīrietis pārdomāja sapni atkal un atkal un atcerējās, ka ala, pie kuras stāvēja Eila, grasījās sabrukt, viņš jau gandrīz viņai uzsauca, lai paiet nost.

Skatīdamies tālu projām, vīrietis bija nogrimis dziļās pārdomās, šo­brīd, tāpat kā sapnī, sajuzdams to pašu pamestību un vientulību kā tad, kad bija stāvējis viens pats, bez Eilas. Asaras plūda pār viņa seju. Kāpēc viņš izjuta tik lielu izmisumu? Kas bija tas, ko viņš nespēja izprast?

Viņš domāja par ļaudīm krellītēm rotātos kreklos, tie nāca ārā no Mātes dzemdes. Eila bija izlabojusi viņa krellītēm rotāto kreklu. Bija izgatavojusi jaunu apģērba kārtu, kaut arī agrāk nemaz neprata šūt. Tās bija ceļošanas drēbes, ko viņš vilks mugurā aizejot.

Aizejot? Atstāt Eilu? Pamalē uzausa ugunīga gaisma. Aizvēris acis, vīrietis iztēlē ieraudzīja siltu, zeltainu atblāzmu.

"Ak Lielo Māt! Jondalar, tu nu gan esi lielākais muļķis uz pasaules! Atstāt Eilu? Kā gan viņu var atstāt? Tu viņu mīli! Kāpēc esi bijis tik akls? Kāpēc gan Mātei sapni bija nepieciešams tev pateikt ko tādu, kas jau tāpat pats par sevi ir saprotams un ikvienam bērnam būtu skaidrs?"

Jondalars sajuta no pleciem nokrītam lielu smagumu, viņam radās priecīga brīvības izjūta, pēkšņa viegluma apziņa. "Es viņu mīlu! Beidzot tas ir noticis arī ar mani! Es viņu mīlu! Nebiju domājis, ka tas kādreiz ar mani notiks, bet es mīlu Eilu!"

Zelandoni vīrietis izjuta neizmērojamu prieku, viņš bija gatavs to izkliegt visai pasaulei, gatavs skriet iekšā alā un pateikt to Eilai. Viņš nodomāja: "Nekad nevienai sievietei neesmu teicis, ka mīlu viņu." Jon­dalars iesteidzās atpakaļ alā, bet Eila vēl gulēja.

Izgājis atkal ārā, viņš atgriezās ar malkas klēpīti un, izmantodams kramu un uguns akmeni, kas joprojām viņu pārsteidza, ātri iekurināja pavardu. Reizi par visām reizēm viņam izdevies pamosties agrāk par Eilu, un pārmaiņas pēc Jondalars gribēja viņu pārsteigt ar karstu tējas krūzīti. Atradis Eilas piparmētru krājumus, viņš drīz vien jau bija uzlējis tēju un sagatavojies pārsteigumam, bet Eila vēl joprojām gulēja.

Vīrietis vēroja, kā sieviete miegā elpo un pagriežas, - viņš mīlēja garos, brīvi izlaistos matus. Jondalaram ļoti gribējās viņu pamodināt. Nē, Eila droši vien vēl ir nogurusi. Ir jau gaišs, un viņa vēl nav pamodusies.

Nogājis lejā upmalā, viņš sameklēja zariņu, ar ko iztīrīt zobus, un nopeldējās. Pēc peldes viņš jutās atsvaidzinājies, enerģijas pārpilns un izsalcis. Vakar viņi tā ari nebija paēduši. Atcerējies iemeslu, Jondalars pie sevis pasmaidīja; šī doma lika viņa loceklim sacelties.

Viņš iesmējās. Jondalar, tu savam mazajam draudziņam visu vasaru nebiji ļāvis brīvu vaļu. Tāpēc tagad, kad viņš uzzināja, ko palaidis ga­rām, nedrīksti draudziņu vainot pārāk lielā dedzībā. Bet nesteidzini viņu. Varbūt Eilai nepieciešama atpūta - viņa nav pie tā pieradusi. Uzskrējis augšā pa stāvo taciņu, Jondalars klusām iegāja alā. Zirgi bija devušies ganībās. Tie droši vien aizgājuši, kamēr viņš peldējās, bet Eila vēl joprojām nav pamodusies. Vai ar viņu viss kārtībā? Varbūt Jonda­laram vajadzētu viņu pamodināt? Sieviete pavēlās uz otriem sāniem, un parādījās viena kaila krūts, kas tikai deva jaunu stimulu vīrieša pirmītējām domām.

Apspiedis savu seksuālo dziņu, Jondalars devās pie pavarda, lai ielietu sev vēl tēju un gaidītu. Viņš pamanīja pārmaiņu Eilas nejaušajās kus­tībās un ieraudzīja, ka viņa kaut ko meklē.

- Jondalar! Jondalar! Kur tu esi? - viņa iesaucās, strauji pieceldamās sēdus.

- Esmu te, - vīrietis atsaucās, piesteigdamies pie viņas.

Eila viņam piekļāvās. - Ak, Jondalar! Es jau domāju, ka esi aiz­gājis.

- Eila, es esmu tepat. Esmu tev līdzās. - Viņš turēja sievieti apskautu, līdz viņa nomierinājās. - Vai tagad tev ir labāk? Atnesīšu tev tēju.

Ielējis krūzītē tēju, Jondalars to aiznesa Eilai. Pagaršojusi mazu mal­ciņu, viņa labprāt iedzēra arī vairāk. - Kas to pagatavoja? - viņa pa­interesējās.

- Es. Gribēju tevi pārsteigt ar karstu tēju, bet tā vairs nav gluži karsta.

- Tu to pagatavoji? Man?

- Jā, pagatavoju to tev, Eila. Nekad nevienai sievietei agrāk neesmu to teicis, bet es tevi mīlu.

- Mīli? - viņa pārjautāja. Viņa gribēja būt droša, ka Jondalars pa­tiešām domājis to pašu, ko sieviete nebija uzdrošinājusies cerēt. - Ko nozīmē vārds mīlēt?

- Ko nozīmē…? Jondalar! Tu uzpūtīgais muļķi! - Vīrietis piecēlās kā­jās. - Tu, lielais Jondalars, tas, kuru grib iegūt ikviena sieviete. Tu to biji sev iestāstījis, tik rūpīgi glabādams šo vienu vārdu, ko visas sievietes alka dzirdēt. Tu lepojies pats ar sevi, ka nevienai vēl nebiji to teicis. Tagad tu beidzot esi iemīlējies - un tu pat pats sev nespēji to atzīt. Doni to vajadzēja tev pateikt sapnī! Jondalars beidzot grasās šo vārdu izteikt, grasās atzīt, ka viņš mīl sievieti. Tu jau gandrīz vai gaidīji, ka sieviete no pārsteiguma paģībs, bet viņa pat nezina šī vārda nozīmi!

Eila apjukumā vēroja, kā vīrietis, skandinādams skaļas frāzes par mīlestību, soļo šurpu turpu pa alu. Viņai bija tas vārds jāiemācās.

- jondalar, ko nozīmē vārds mīlestība? - Eila izskatījās nopietna un izklausījās nedaudz aizkaitināta.

Viņš nokrita ceļos sievietes priekšā. - Tas ir vārds, ko man jau sen vajadzēja tev izskaidrot. Mīlestība ir jūtas, kas tev rodas pret cilvēku, kas tev patīk. Tās ir tās pašas jūtas, ko māte izjūt pret bērniem vai vīrietis pret savu brāli. Starp vīrieti un sievieti šīs jūtas nozīmē to, ka viņi viens otram tik ļoti patīk, ka vēlas mūžu pavadīt kopā un nekad nešķirties.

Aizvērusi acis, Eila juta, ka, dzirdot šos vārdus, viņas lūpas sāk trīcēt. Vai viņa bija dzirdējusi pareizi? Vai viņa bija sapratusi pareizi?

- Jondalar, - Eila iesāka savu sakāmo. - Es to vārdu nezināju, bet sapratu šī vārda jēgu. Es to sapratu tajā brīdī, kad tu ieradies, un, jo ilgāk tu šeit uzturējies, jo labāk es šo vārdu izpratu. Tik daudz reižu es biju gribējusi uzzināt vārdu, ar kuru varētu izteikt šādas jūtas. - Jaunā sieviete atkal aizvēra acis, bet nespēja apvaldīt prieka un atvieglojuma asaras. - Jondalar, arī es… mīlu.

Piecēlies kājās, vīrietis piecēla kājās arī Eilu un, maigi noskūpstījis, apskāva viņu kā jaunatrastu dārgumu, ko nevēlētos ne salauzt, ne pa­zaudēt. Eila piekļāvās Jondalara krūtīm un turēja viņu tik cieši, it kā tas būtu sapnis un, ja viņa palaistu Jondalaru vaļā, vīrietis varētu izgaist. Jaunais Zelandoni vīrietis skūpstīja viņas lūpas un seju, kas bija sāļa no asarām, un, kad Eila piekļāva galvu viņa plecam, viņš paslēpa seju zeltainajā matu vilnī, lai nosusinātu pats savas asaras.

Jondalars nespēja parunāt. Viņš spēja vienīgi turēt Eilu un brīnīties par savu neticamo laimi, ka bija viņu atradis. Viņam bija jāaizceļo uz otru pasaules malu, lai atrastu sievieti, kuru viņš spētu iemīlēt, un

tagad vairs nekas viņu nepiespiedīs Eilu pamest.

* * *

- Kāpēc mēs nevaram palikt šeit? Šī ieleja ir tik bagātīga. Ja būsim divatā, mums būs daudz vieglāk. Mums ir pīķu metēji, un Vīnija ir liels atspaids. Arī Skrējējs ar laiku būs noderīgs, - Eila izteica savas domas.

Abi jaunieši tāpat, bez nekāda iemesla, pastaigājās pa pļavu, lai parunātos. Viņi jau bija savākuši visas sēklas, ko Eila bija gribējusi sa­vākt; nomedījuši un izkaltējuši pietiekami daudz gaļas, lai pietiktu visai ziemai; novākuši un nolikuši glabāties nogatavojušos augļus un saknes, kā ari ārstniecības augus zālēm un sagādājuši dažnedažādus materiālus ziemas nodarbēm. Eila gribēja izmēģināt roku apģērba izdaiļošanā, un Jondalars domāja, ka varētu izgrebt dažas spēļu figūriņas un iemācīt Eilai kādu spēli. Bet jaunās sievietes īstākais iepriecinājums bija tas, ka Jondalars viņu mīlēja - viņa vairs nebūs viena.

- Šī ir skaista ieleja, - vīrietis piekrita. "Kāpēc gan nepalikt šeit kopā ar Eilu? Tonolans bija gribējis palikt kopā ar Džetamio," Jondalars tur­pināja savu domu gājienu. Bet viņi nebija tikai divi vien. Cik ilgi viņš izturēs dzīvošanu noslēgtībā bez citiem cilvēkiem? Eila bija dzīvojusi viena trīs gadus. Viņiem nevajadzētu dzīvot vientulībā. Ņemsim par piemēru Dalanaru! Viņš iekārtoja jaunu alu, bet sākumā viņam bija tikai Jerika un viņas mātes vīrietis Hokamans. Vēlāk viņiem pievienojās arvien vairāk ļaužu un sāka dzimt bērni. Tagad jau viņi plāno nodibināt otru Lanzadoni alu. Kāpēc tu nevari nodibināt jaunu alu, tāpat kā to izdarīja Dalanars? Varbūt tu to vari, Jondalar? Bet, lai ko tu arī pasāktu, tu to darīsi kopā ar Eilu.

- Eila, tev jāiepazīst citi ļaudis, un es gribu tevi vest sev līdzi uz mā­jām. Zinu, ka tas būs garš ceļojums, bet domāju, ka gada laikā varēsim to paveikt. Tev patiks mana māte, un esmu pārliecināts, ka arī Martonai tu patiksi. Tāpat arī manam brālim Jorenam, māsai Folarai - tagad jau viņa droši vien kļuvusi par jaunu sievieti. Un Dalanaram.

Eila pielieca galvu un tad pacēla acis. - Cik ļoti es viņiem patikšu tad, kad ļaudis uzzinās, ka nāku no klana? Vai viņi mani laipni uzņems ari tad, kad uzzinās, ka man ir dēls, kas piedzima tad, kad dzīvoju klanā, kas viņiem nozīmē tikai pretīgus radījumus?

- Tu nevari visu atlikušo mūžu slēpties no cilvēkiem. Vai tad tā sieviete… Iza… neteica, lai tu sameklē savus ļaudis? Vai zini? Viņai bija taisnība. Tas nebūs viegli - es nevaru šo patiesību no tevis slēpt. Vairums nezina, ka klana ļaudis ari ir cilvēki. Bet tu mani pārliecināji, un būs vēl daudzi citi, kas par to brīnīsies, un tev būs viņi jāpārlie­cina. Eila, vairums ļaužu ir krietni. Tiklīdz viņi tevi iepazīs, tu viņiem iepatiksies. Un es būšu tev līdzās.

- Nezinu. Vai mēs varam par to padomāt?

- Protams, varam, - Jondalars piekrita. Pie sevis viņš nosprieda: "Tā­pat līdz pavasarim mēs nevaram doties garajā Ceļojumā. Pirms ziemas iestāšanās mēs spētu nokļūt līdz Šaramudiem, bet varam pārlaist ziemu arī šeit. Tā Eila pierastu pie šīs idejas."

Eila pasmaidīja ar neviltotu atvieglojumu un pielika soli. Iepriekš viņas solis bija gauss un ari domas bija bijušas tikpat gausas. Jaunā sieviete zināja, ka Jondalaram pietrūkst viņa ģimenes un viņa ļaužu, un, ja viņš izlems doties projām, Eila ies vīrietim līdzi, lai ari kur viņš dotos. Tomēr viņa cerēja, ka pēc pārziemošanas Jondalars varētu pārdomāt un vēlētos šajā ielejā palikt un iekārtot mājas kopā ar viņu.

Viņi bija aizgājuši tālu no upes, gandrīz vai līdz stepes nogāzei, kad Eila apstājās, lai paceltu kādu sen pazīstamu priekšmetu.

- Tas ir mans sumbra rags! - viņa sacīja Jondalaram, notraukdama netīrumus no raga un aplūkodama tā apdegušo iekšpusi. - To es iz­mantoju, lai pārnēsātu oglītes. Es to atradu ceļodama pēc tam, kad biju aizgājusi no klana. - Eilas atmiņā uzvirmoja emocijas. - Un es tajā pārnēsāju ogles, lai aizdedzinātu lāpas, kas palīdzēja man iedzīt zirgu pirmajā lamatu bedrē. Toreiz lamatās iekrita Vīnijas mamma, un, kad hiēnas metās virsū jaunajam kumeliņam, es tās aizdzinu prom un pa­ņēmu jauno ķēvīti līdzi uz alu. Kopš tā laika tik daudz kas ir noticis.

- Ceļojot daudzi ļaudis pārnēsā uguni, bet, tā kā mums ir uguns akmeņi, tad par to nav jāuztraucas. - Jondalara piere pēkšņi saraucās grumbās, un Eila zināja, ka viņš ko cītīgi domā. - Mēs esam ziemai nodrošināti, vai ne? Mums nekas vairs nav jādara.

- Nē, viss ir sagādāts.

- Tad kāpēc mums nedoties Ceļojumā? īsā Ceļojumā? - vīrietis pie­bilda, ieraudzījis Eilas sejā izbailes. - Tu neesi izpētījusi teritoriju rie­tumu pusē. Mēs varētu paņemt telti, guļamādas, pārtiku un to izpētīt. Mums jau nav tālu jāiet.

- Un kā tad būs ar Vīniju un Skrējēju?

- Ņemsim viņus līdzi. Vīnija kādu laiku varēs mūs, varbūt arī pārtiku un pārējās mantas panest uz savas muguras. Eila, tas būtu jautri. Mēs būtu tikai divi vien, - Jondalars centās viņu pierunāt.

Ceļošana prieka pēc bija Eilai kaut kas jauns un grūti pieņemams, bet sieviete nespēja izdomāt nevienu iebildumu. - Droši vien to varētu, - viņa piekrita. - Tikai mēs divatā… Kāpēc gan ne? - Pie sevis viņa no­domāja: "Nebūtu slikti vairāk izpētīt to teritoriju rietumu pusē."

- Šeit, alas dibenā, nemaz nav tik dziļi dubļi, - Eila konstatēja, - bet šī ir labākā vieta slēptuvei, un šim nolūkam varam izmantot dažus atlūzušus klintsgabalus.

Jondalars pacēla lāpu augstāk, lai šaudīgā uguns apgaismotu lie­lāku platību. - Vai tu nedomā, ka labāk būtu izveidot vairākas mazas slēptuves?

- Tātad, ja kāds dzīvnieks te ielauzīsies, viņš neko nedabūs. Laba ideja!

Jondalars pārvietoja lāpu tā, lai ieskatītos nokritušo klintsgabalu spraugās, kas atradās alas tālākajā stūrī. - Reiz jau es šeit ieskatījos. Toreiz man likās, ka redzu alu lauvas atstātas pēdas.

- Tā bija Mazuļa vieta. Arī pirms ievākšanās alā es pamanīju alu lau­vas atstātas pēdas, tās bija diezgan senas. Toreiz man šķita, ka totēms man dod zīmi, lai beidzu klīst pa pasauli un apmetos šajā alā uz ziemu. Es nedomāju, ka uzkavēšos šeit tik ilgu laiku. Tagad liekas, ka man bija lemts šeit sagaidīt tevi un Alu Lauvas gars atveda tevi uz šejieni un tad izvēlējās tevi, lai tavs totēms būtu tikpat spēcīgs kā manējais.

- Es vienmēr biju domājis, ka mani vada Doni gars.

- Varbūt Viņa tevi vadīja, bet, manuprāt, Alu Lauva tevi izvēlējās.

- Varbūt tev ir taisnība. Visu dzīvo radību gari nāk no Doni, arī alu lauva pieder Viņai. Mātes ceļi ir neizdibināmi.

-Jondalar, ir smagi sadzīvot ar Alu Lauvas totēmu - ne vienmēr biju pārliecināta, ka izdzīvošu, bet totēma veltes bija tā vērtas. Pati lielākā balva esi tu, - Eila savu sakāmo pabeidza klusā balsī.

Iebāzis lāpu spraugā, Jondalars apskāva sievieti, ko mīlēja. Viņa bija tik atklāta un godīga, un uz skūpstu Eila tik dedzīgi atsaucās, ka viņš jau gandrīz padevās savai vēlmei viņu iegūt.

- Mums tas ir jāpārtrauc, - vīrietis sacīja, turēdams viņu aiz pleciem un saglabādams distanci, - citādi mēs nekad nesagatavosimies Ceļoju­mam. Man šķiet, ka tev piemīt Hadumas pieskāriens.

- Kas ir Hadumas pieskāriens?

- Haduma bija kāda veca sieviete, ko mēs satikām Ceļojuma laikā, - sešu paaudžu māte, kuru viņas pēcteči turēja lielā godā. Viņai piemita daudzas no Mātes spējām. Vīrieši ticēja: ja viņa pieskarsies viņu locek­lim, tad tas sasliesies tik bieži, cik vien viņi vēlēsies, lai apmierinātu jebkuru sievieti vai vismaz ļoti daudzas. Daudzi vīri tieši to vēlējās. Dažas sievietes pārvalda paņēmienus, kā vīriešus uz to pamudināt. Eila, vienīgais, kas tev ir jādara, ir jāpienāk man tuvu klāt. Tā notika šorīt un pagājušajā naktī. Cik reižu tas notika vakar? Un aizvakar? Agrāk nekad es nebiju spējīgs tik daudz reižu mīlēties un arī pats nemaz to negribēju. Bet, ja tagad mēs sāksim mīlēties, tad šorīt vairs nepabeig­sim taisīt slēptuves.

Attīrījuši gruvešus, ar sviras palīdzību nostūmuši malā lielos akmens bluķus, viņi izvēlējās vietu, kur izveidot slēptuves. Laikam ritot, Jonda­lars pamanīja, ka Eila ir neparasti klusa un sevī noslēgusies, un nevarēja saprast, vai tas ir saistīts ar to, ko viņš bija pateicis vai izdarījis. Varbūt viņam nevajadzēja būt tik kaislīgam? Bija grūti noticēt tam, ka ikreiz, kad viņš Eilu grib, viņa ar prieku atsaucas.

Viņš zināja, ka daudzas sievietes ir atturīgas un liek vīriešiem nopū­lēties, lai tie tiktu pie Baudas veltes, kaut gan arī pašām šī velte tīri labi patīk. Pašam Jondalaram reti bija nācies ar šādu problēmu saskarties, bet viņš bija iemācījies savu kaisli apvaldīt un neizrādīt: sievietei bija lielāks izaicinājums, ja vīrietis uzvedās nedaudz atturīgāk.

Sākot pārvietot pārtikas krājumus uz alas aizmuguri, Eila šķita kļu­vusi vēl izvairīgāka - bieži nolieca galvu un klusēdama pietupās, pirms paņēma jēlādā ietītu kaltētas gaļas saini vai grozu ar saknēm. Līdz tam laikam, kad viņiem nācās staigāt lejā uz upmalu, lai uznestu augšā vairāk akmeņu, ko sakraut ap saviem ziemas krājumiem, Eila jau bija uzkrītoši sarūgtināta. Jondalars bija pārliecināts, ka tā ir viņa vaina, bet nezināja, ko tādu ir izdarījis. Bija jau vēla pēcpusdiena, kad vīrietis pamanīja, ka Eila dusmīgi cenšas pacelt kādu laukakmeni, kas viņai ir par smagu.

- Eila, mums nevajag to akmeni. Domāju, ka mums vajadzētu at­pūsties. Ir tik silts, un mēs visu dienu esam smagi strādājuši. Ejam izpeldēties!

Beigusi stīvēties ar smago akmeni, Eila notrauca matus no acīm, at­sēja apmetņa jostu un, apģērba gabalam nokrītot, noņēma arī amuletu maisiņu. Jondalars sajuta tik pazīstamo pulsāciju cirkšņos. Tas notika ikreiz, kad viņš ieraudzīja Eilu kailu. Apbrīnodams sievietes slaido, lo­kano augumu, kad viņa ieskrēja ūdenī, vīrietis nodomāja: "Viņa kustas ar lauvas grāciju." Ari Jondalars nometa savu gurnautu un metās viņai pakaļ.

Eila tik sparīgi kūlās pret straumi, ka Jondalars nolēma pagaidīt, līdz viņa peldēs atpakaļ pa straumi. Bet tagad - lai viņa izlādējas, jāļauj viņai izgāzt savu aizkaitinājumu. Eila viegli peldēja atpakaļ pa straumi, kad vīrietis viņu noķēra, tagad jau viņa likās atbrīvotāka. Eilai pagrie­žoties otrādi, lai peldētu tālāk, vīrietis pieskārās viņas mugurai un ar roku pārbrauca no pleca līdz vidukļa izliekumam un pāri tvirtajam, apaļajam dibentiņam.

Jondalaram brienot ārā no ūdens, Eila jau bija pirmā izmetusies krastā un pašreiz karināja kaklā savu amuletu maisiņu, tad sniedzās pēc apmetņa.

- Eila, ko es esmu izdarījis aplam? - Jondalars pajautāja, stāvēdams sievietes priekšā; ūdens lāses ritēja pa viņa augumu.

- Ne jau tu. Es esmu tā, kas rīkojas aplam.

- Tu neko aplamu nedari.

- Daru gan. Visu dienu centos tevi pamudināt uz mīlēšanos, bet tu klana žestus nesaproti.

Kad Eila pirmoreiz bija kļuvusi par sievieti, Iza bija viņai izskaidrojusi ne tikai to, kā jārūpējas par sevi asiņošanas laikā, bet ari to, kā jāap- mazgājas, kad viņa bijusi kopā ar vīrieti, kā arī žestus un pozas, kas iedrošinās vīrieti parādīt viņai signālu, tomēr Iza bija šaubījusies, vai Eilai šī informācija noderēs. Klana vīrieši neuzskatīja Eilu par pievilcīgu sievieti, tāpēc nebija svarīgi, kādus žestus viņa rādīja.

- Es zinu, ka tas, ka tu piespied savu muti manējai vai pieskaries man īpašā veidā, ir tavs signāls, bet es nezinu tos paņēmienus, kā tevi uz to pamudināt, - Eila turpināja.

- Eila, vienīgais, kas tev jādara, ir jābūt man blakus, lai mani uz to pamudinātu.

- Ne jau to es biju domājusi, - viņa attrauca. - Es nezinu, kā lai pasaku, ka gribu, lai tu dalies ar mani Baudas veltē. Nezinu, kā tas jādara… Tu stāstīji, ka dažas sievietes zinot dažus paņēmienus, kā vī­riešus uz to pamudināt.

- Ak, Eila! Vai tieši tas tevi uztrauc? Tātad tu vēlies uzzināt, kā mani uz to pamudināt?

Sajuzdama mulsumu, sieviete pamāja un nolieca galvu. Klana sie­vietes nebija tik tiešas. Viņas ar īpašu pieticību izrādīja savu tieksmi pēc vīrieša, it kā tik tikko spētu paciest uzbudinātas vīrišķības aplie­cinājumu, - tajā pašā laikā ar kautrīgu skatienu un nevainīgu pozu, kas atgādināja to sievietes stāvokli, kas bija tai jāieņem, kopojoties ar vīrieti, lika tam saprast, ka viņš ir neatvairāms.

- Paskaties, sieviete! Kā tu esi mani uzbudinājusi! - Jondalars iesau­cās, zinādams, ka, sarunājoties ar Eilu, viņam bija radusies spēcīga erekcija. Viņš nespēja tai pretoties un nespēja to noslēpt. Ieraugot vīrieti tik acīm redzami uzbudinātu, sieviete pasmaidīja, arī viņa nespēja no tā izvairīties. - Eila, - Jondalars ierunājās un pacēla viņu abām rokām, - vai tad tu nezini, ka uzbudini mani tikai ar to, ka esi blakus?

Nesdams sievieti rokās, Jondalars šķērsoja upmalu un devās taciņas virzienā. - Vai tu nesaproti, ka mani uzbudina jau tikai skatīšanās uz tevi? Jau pirmajā reizē, kad tevi ieraudzīju, es tevi gribēju. - Viņš turpināja iet augšā pa taciņu, nesdams rokās ļoti pārsteigto Eilu. - Tu esi tik ļoti sievišķīga, ka tev nav vajadzīgi nekādi īpaši paņēmieni, lai mani uzbudinātu, - tev nekas nav jāmācās. Viss, ko tu dari, liek man tevi gribēt vēl vairāk. - Viņi bija sasnieguši alas ieeju. - Ja tu mani gribi, tad vienīgais, kas tev jādara, ir tas man jāpasaka vai labāk tomēr jāizdara šādi. - Vīrietis viņu noskūpstīja.

Jondalars ienesa Eilu alā un noguldīja zvērādām apklātajā gultā. Tad ar atvērtu muti un maigi meklējošu mēli noskūpstīja viņu vēlreiz. Sie­viete sajuta, ka starp viņiem atrodas vīrieša cietais un karstais loceklis. Jondalars piecēlās sēdus, un viņa sejā parādījās ķircinošs smaidiņš.

- Tu teici, ka visu dienu esi centusies mani uz to pamudināt. Kāpēc tu domā, ka mani neuzbudināji? - viņš pajautāja. Tad viņš izdarīja ko pilnīgi negaidītu - viņš parādīja zīmi.

Eilas acis no pārsteiguma iepletās. - Jondalar! Tas… tas taču ir sig­nāls!

-Ja jau tu grasies man rādīt savus klana signālus, tad ir tikai godīgi man atbildēt ar to pašu.

- Bet… es… - Eilai trūka vārdu, bet viņa zināja, kas ir šādā gadījumā jādara. Viņa piecēlās, pagriezās otrādi, notupās ceļos, paplēta tos un atklāja sevi vīrietim.

Jondalars bija izdarījis šo kustību kā joku; viņš nebija domājis, ka tik ātri tiks stimulēts. Bet, skatīdamies uz viņas tvirto, apaļīgo diben- tiņu, atklātajām sievietes ģenitālijām, kas bija tumši rozā krāsā un tik vilinošas, Jondalars vairs nespēja pretoties. Pirms viņš pats spēja to apzināties, vīrietis jau bija nokritis ceļos viņai aiz muguras un iegāja viņas siltajā, pulsējošajā un dziļajā atverē.

Brīdī, kad Eila ieņēma kopošanās pozu, viņas atmiņā atausa domas par Broudu. Pirmo reizi mūžā viņai bija ienācis prātā Jondalaram at­teikt - ja būtu to spējusi. Pretīgās atmiņas bija spēcīgas, bet agrākā audzināšana pakļauties signālam ņēma virsroku.

Jondalars iegāja Eilā. Iekliegdamās negaidītā baudas izjūtā, viņa sa­juta, kā vīrietis viņu piepilda. Šī poza lika sievietei izjust spiedienu uz jaunām vietām, un locekļa ieiešana un izņemšana radīja berzi, kas kai­rināja pavisam citas un līdz šim neapjaustas vietiņas. Jondalaram ieejot viņā vēlreiz, Eila pieskaņoja viņam arī savas kustības. Kamēr vīrietis izdarīja spēcīgus grūdienus no mugurpuses, viņai pēkšņi ienāca prātā Vīnija un viņas bērais ērzelis. Šīs atmiņas izraisīja patīkami siltas trīsas un pulsējošu sasprindzinājumu. Vaidēdama un labsajūtā kunkstēdama, Eila saslējās, piekļāvās vēl ciešāk un pieskaņoja savas kustības vīrieša grūdieniem.

Kulminācija tuvojās ātri; sievietes ritmiskās kustības un vīrieša alkas dzina viņu uz priekšu arvien ātrāk. - Eila! Ak, sieviete! - viņš iekliedzās.

- Skaistā, mežonīgā sieviete! - viņš noelsās grūzdams, grūzdams un vēl­reiz grūzdams. Saņēmis Eilu aiz gurniem, viņš pievilka sievieti sev tuvāk klāt, Eila piekļāvās, un, sasniedzis apmierinājumu un piepildījis viņu ar savu sēklu, Jondalars nodrebēja patīkamā apmierinājuma sajūtā.

Kādu bridi abi trīcēdami palika šādā pozā; Eilas galva bija noliekta. Tad, apņēmis sievieti, Jondalars apvēlās uz sāniem, un tā abi palika nekustīgi guļam. Sievietes mugura bija piespiedusies vīrietim, viņa lo­ceklis joprojām atradās viņā. Apskāvis Eilu, Jondalars ar vienu roku pasniedzās pēc viņas krūts.

- Man jāatzīst, - pēc brīža viņš ierunājās, - šis signāls nemaz nav tik slikts. - Pieglaudies sievietes pakausim, viņš meklēja austiņu.

- Sākumā es no tā baidījos un nebiju droša, bet kopā ar tevi, Jondalar, viss ir lieliski. Viss ir Baudas velte, - Eila atbildēja, ērtāk iekārtodamās viņam blakus.

- Jondalar, ko tu meklē? - Eila no klints pārkares uzsauca Jondala­ram, kas atradās upmalā.

- Skatos, vai neatradīšu vēl kādu uguns akmeni.

- Es vēl neesmu nolietojusi pirmo akmeni, ko atradu. Tas vēl kalpos ilgu laiku - mums pašlaik nav vajadzīgi jauni akmeņi.

- Zinu, bet vienu vēl ieraudzīju un nodomāju, ka atradīšu vēl kādu. Vai esam jau gatavi?

- It kā viss būtu sagatavots, nevaru iedomāties, ko vēl mums vaja­dzētu. Mēs nevaram palikt prom pārāk ilgi - šajā gadalaikā laikapstākļi ļoti ātri mainās. No rīta var būt karsts, bet pie vakara var sākties sniega vētra, - Eila sacīja, kāpdama lejā pa taciņu.

Jondalars ielika savā maisā jaunatrastos akmeņus, vēlreiz pavērās apkārt un paskatījās uz sievieti. Tad vēlreiz palūkojās uz viņu.

- Eila! Kas tev ir mugurā?

- Vai tad tev nepatīk?

- Man patīk! Kur tu šīs drēbes dabūji?

- Uztaisīju tajā pašā laikā, kad darināju tavējās. Izgatavoju tās līdzī­gas tavējām, tikai pēc sava izmēra, bet nebiju pārliecināta, vai man būs vajadzība tās valkāt. Varbūt šīs drēbes var nēsāt vienīgi vīrieši? Un vēl nezināju, kā pareizi jāizrotā krekls. Vai ir labi sanācis?

- Šķiet, ka jā. Neatceros, ka sieviešu apģērbs izskatītos citādi. Šis ir Mamutu cilts apģērbs. Savējo Zelandoni apģērbu es pazaudēju, kad bijām nonākuši Lielās Mātes upes galā. Eila, šis apģērbs tev ļoti piestāv.

Ceru, ka tev tas ari iepatiksies. Kad kļūs auksts, tu sajutīsi, cik tas ir silts un ērts.

- Man prieks, ka tev patīk. Es gribēju apģērbties… tavā stilā.

- Manā stilā… Nezinu, vai pats maz vairs zinu, kas ir mans stils. Paskaties tik uz mums! Vīrietis, sieviete un divi zirgi! Vienam no zir­giem uzkrauta mūsu telts, pārtika un papildu apģērbs. Ir dīvaina sajūta uzsākt Ceļojumu tik neapkrautam ar mantām, kad nekas cits kā pīķi un pīķu metējs nav jānes. Un mans maiss ir pilns ar uguns akmeņiem. Šķiet, ka mēs krietni vien pārsteigsim citus, ja mūs kāds ieraudzīs. Bet vēl pārsteigtāks esmu pats par sevi. Es vairs neesmu tas pats cilvēks, kāds biju, kad tu mani atradi. Sieviete, tu esi mani mainījusi, un es tevi par to mīlu.

- Arī es, Jondalar, esmu mainījusies. Es tevi mīlu.

- Nu tad uz kuru pusi dosimies?

Šķērsojot ieleju kopā ar Jondalaru, Vīniju un kumeļu, Eila pārdzīvoja nemierpilnu zaudējuma izjūtu. Kad viņi bija sasnieguši pagriezienu ielejas otrā galā, jaunā sieviete atskatījās.

- Jondalar! Palūk! Zirgi ir atgriezušies ielejā. Neesmu tos redzējusi kopš tā brīža, kad pirmoreiz šeit ierados. Viņi aizgāja tad, kad tos medīju un Vīnijas mammu iedzinu lamatās. Priecājos, ka viņi ir atgriezušies. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka šī ir zirgu ieleja.

- Vai šis ir tas pats bars?

- Nezinu. Ērzelis bija dzeltenā krāsā tāpat kā Vīnija. Šobrīd es nere­dzu ērzeli, tikai galveno bara ķēvi. Pagājis jau ilgs laiks.

Arī Vīnija bija ieraudzījusi zirgus un skaļi iezviedzās. Pārējie zirgi viņai atbildēja, un Skrējējs ieinteresēts saspicēja ausis uz zirgu bara pusi. Pēc tam ķēve turpināja sekot sievietei, un viņas kumeliņš rikšoja nopakaļ.

Eila gāja gar upi uz dienvidiem un, tās otrā pusē ieraudzījusi stāvu nogāzi, to šķērsoja. Apstājušies kalna galā, abi uzkāpa Vīnijai mugurā. Sieviete pazina savas norādes un devās uz dienvidrietumiem. Apkārtnes reljefs kļuva arvien nelīdzenāks, parādījās plaisas un gropes; klinšaini kanjoni un stāvas nogāzes mijās ar lēzeniem kāpumiem. Tuvojoties kan­jona ieejai izrobotā klinšu sienā, Eila nokāpa no zirga un pārbaudīja zemi. Svaigu pēdu šobrīd nebija. Viņa ieveda visus iekšā kanjona strupceļā, tad uzkāpa uz klintsgabala, kas bija nošķēlies no sienas. Eila devās uz kanjona tālāko galu, kur bija akmens nogruvums; Jondalars viņai sekoja.

- Jondalar, šī ir īstā vieta, - viņa paziņoja. Izņēmusi no tunikas mai­siņu, Eila to pasniedza Jondalaram.

Viņš šo vietu pazina. - Kas tas ir? - viņš jautāja, turēdams rokā mazo ādas maisiņu.

- Tā ir sarkanā zeme, Jondalar. Tava brāļa kapam.

Nespēdams izteikt ne vārda, vīrietis pamāja. Jondalars sajuta acis rie- šamies asaras un nemaz nemēģināja tās aizturēt. Paņēmis vienu sauju ar sarkano okeru, viņš to izkaisīja pār klintīm un granti, pēc tam izsēja ari ar otru sauju. Eila gaidīja, kamēr Jondalars ar miklām acīm skatījās uz akmeņaino nogāzi, un, kad vīrietis pagriezās promiešanai, Eila pār Tonolana kapu izdarīja vienu žestu.

Brīdi viņi jāja klusēdami, tad Jondalars ierunājās: - Tonolans bija Mātes mīlulis. Viņa gribēja paņemt to atpakaļ pie sevis.

Pajājis vēl tālāk, vīrietis iejautājās: - Kas tas bija par žestu, ko tu izdarīji?

- Es lūdzu Lielajam Alu Lācim ceļojuma laikā uz viņsauli tavu brāli aizsargāt un novēlēju viņam veiksmi. Tas nozīmē: "Dodies līdzi Ur- sum!"

- Eila, toreiz, kad tu man to stāstīji, es to nepratu novērtēt. Bet tagad gan. Esmu ļoti pateicīgs, ka tu apglabāji manu brāli un lūdzi, lai klana totēmi viņu aizsargā. Domāju, ka, pateicoties tev, viņš atradīs savu ceļu garu pasaulē.

- Tu stāstīji, ka Tonolans bija drosmīgs. Nedomāju, ka drosmīgajiem nepieciešama palīdzība ceļa meklēšanā. Tiem, kas ir bezbailīgi, tam vajadzētu būt aizraujošam piedzīvojumam.

- Tonolans bija drosmīgs, un viņam patika piedzīvojumi. Viņš bija tik dzīvespriecīgs - it kā censtos izdzīvot mūžu vienā elpas vilcienā. Ja nebūtu mana brāļa, es nekad nebūtu devies Ceļojumā. - Jājot divatā uz zirga, Jondalars bija apskāvis Eilu. Piespiezdams sievieti tuvāk, viņš apskāva viņu vēl ciešāk. - Un tad es nebūtu atradis tevi.

- Tad to Šamuds bija domājis, sacīdams, ka tas ir mans liktenis! "Tas aizvedīs tevi uz turieni, kur citādi nekad nebūtu gājis," - tādi bija Šamuda vārdi. Tonolans mani aizveda pie tevis… un tad sekoja savai mīlestībai uz viņsauli. Es negribēju, lai viņš tur dodas, bet tagad es brāli saprotu.

Rietumu virzienā saplaisājusī zeme atkal pārvērtās līdzenā, klajā stepē, kuru šķērsoja upes un strauti, kas bija izveidojušies no lielā ziemeļu ledāja izkusušajiem ūdeņiem. Ūdensceļi lauzās cauri šur tur re­dzamajiem augstajiem klinšu kanjoniem un aizlīkumoja tālāk pa lēzena­jām nogāzēm. Tie retie koki, kas rotāja stepi, cīnīdamies par izdzīvošanu.

bija pundura lielumā. Pat tiem kokiem, kuri auga ūdens tuvumā un kuru saknes saņēma tik nepieciešamo ūdens veldzi, bija kroplīga forma, un, liekdamies prom no aukstajām vēja brāzmām, tie izskatījās kā sa­saluši.

Kad vien tas bija iespējams, viņi centās jāt pa ielejām, lai koku aizsegā patvertos no vēja. Tikai pasargāti no vēja, bērzi, vītoli, priedes un lapegles auga vairumā. Stepēs dzīvoja milzums dzīvnieku. Ar jauno ieroci vīrietis un sieviete medīja, kad vien tas viņiem ienāca prātā, kad vien viņi vēlējās svaigu gaļu. Bieži vien viņi atstāja sava medījuma pārpalikumus plēsējiem un maitēdājiem.

Viņi jau bija ceļojuši pusi no mēness fāžu cikla, kad diena uzausa karsta un neparasti mierīga. Lielāko rīta daļu viņi bija nogājuši kājām un uzkāpa zirga mugurā tikai tad, kad tālumā ieraudzīja nelielu, zaļu pleķīti. Jondalars, uzbudināts no Eilas siltuma un tuvuma, bija pabāzis roku zem sievietes tunikas, lai viņu paglāstītu. Uzjājuši kalna galā, viņi ieraudzīja lejā paveramies skatu uz brīnišķīgu ieleju, kurai cauri tecēja upe. Kad saule jau bija pašā zenītā, abi jaunieši sasniedza upi.

- Jondalar, vai dosimies uz ziemeļiem vai dienvidiem?

- Pašlaik nedosimies nekur, bet labāk ierīkosim apmetni, - Jondalars ierosināja.

Eila sāka iebilst tikai tāpēc, ka nebija radusi tik agri un bez jebkāda iemesla apstāties. Kad vīrietis pakutināja viņas kaklu un maigi saspieda krūtsgaliņu, ari viņa nolēma, ka nav nekādas vajadzības doties tālāk un ir vairāki iemesli, kāpēc apstāties.

- Nu labi. Taisām apmetni! - viņa piekrita. Pārmetuši kāju zirga mugurai, Eila noslīdēja lejā. Arī Jondalars nokāpa no zirga un palīdzēja sievietei noņemt grozus no Vīnijas muguras, lai ķēvīte varētu atpūsties un brīvi paganīties. Tad, apskāvis Eilu un viņu noskūpstījis, Jondalars atkal pabāza roku zem sievietes tunikas.

- Vai man labāk to nevajadzētu novilkt? - viņa jautāja.

Vīrietis smaidīja, kamēr viņa novilka tuniku pāri galvai, atsēja ap vidukli apjozto jostu apakšējam apģērba gabalam un izkāpa no tā ārā. Ari Jondalars novilka savu tuniku pāri galvai un izdzirdēja Eilas smiekli­ņus. Paskatījies viņš saprata, ka jaunā sieviete ir aizgājusi. Viņa iesmējās vēlreiz un ielēca upē.

- Es nolēmu izpeldēties, - viņa sacīja.

Jondalars pasmaidīja, novilka bikses un sekoja viņai. Upe bija dziļa, ūdens - auksts, un straume - spēcīga, bet Eila tik sparīgi peldēja pret straumi, ka vīrietim bija grūti viņu panākt. Beidzot viņš Eilu noķēra un, airēdamies ūdeni, viņu noskūpstīja. Smiedamās viņa izlocījās no apskāviena un peldēja uz krastu.

Viņš peldēja pakaļ, bet, kad sasniedza krastu, Eila jau bija aizskrējusi prom pa ieleju. Jondalars metās viņai pakaļ, un tieši tad, kad bija jau viņu panācis, jaunā sieviete atkal izlocījās. Pielikdams visas pūles, viņš vēlreiz dzinās viņai pakaļ un beidzot satvēra aiz vidukļa.

- Sieviete, šoreiz tu vairs netiksi prom! - viņš sacīja, pievilkdams viņu cieši klāt. - Likdama sev dzīties pakaļ, tu mani nogurdināsi, tad es nespēšu tev sniegt Baudas velti, - Jondalars atzinās, iepriecināts par viņas rotaļīgo noskaņojumu.

- Es negribu, lai tu man sniedz Baudas velti, - viņa atbildēja.

Vīrieša mute pavērās, un pierē iegūla rūpju rievas. - Tu negribi, lai

es… - nepabeidzis teikumu, viņš palaida viņu vaļā.

- Šoreiz es gribu tev sniegt Baudas velti.

Jondalara sirds atkal sāka sisties straujāk. - Eila, tu taču man sniedz Baudas velti, - viņš sacīja, atkal viņu apskaudams.

- Es zinu, ka tevi iepriecina tas, ka vari man sniegt Baudas velti, - ne jau to es biju domājusi. - Eilas acis raudzījās nopietni. - Es gribu iemācīties sniegt baudu tev, Jondalar.

Viņš nespēja Eilai pretoties. Piekļaudams sievieti vēl tuvāk klāt, viņš skūpstīja viņu tā, it kā nekad nebūtu viņas gana; viņiem pa vidu atradās ciets un piebriedis loceklis. Sekojot vīrieša piemēram, Eila atbildējā uz skūpstiem. Abi jaunieši ilgi skūpstījās - viens otru izgaršodami, pie- skardamies un izpētīdami.

- Eila, es tev parādīšu, kā mani iepriecināt, - Jondalars sacīja. Pa­ņēmis Eilu aiz rokas, viņš aizveda sievieti uz zaļas zāles laukumiņu upes malā. Pēc tam kad abi bija apsēdušies, vīrietis atkal sāka viņu skūpstīt, tad pasniedzās pēc sievietes auss un, skūpstīdams kaklu, lika viņai apgulties. Viņa roka atradās uz sievietes krūts, un, kad viņš ar mēli sniedzās pēc tās, Eila piecēlās sēdus.

- Es gribu iepriecināt tevi, - viņa atkārtoja.

- Eila, man ir liels iepriecinājums sniegt Baudas velti tev - es nezinu, kā tu vēl vairāk vari mani iepriecināt.

- Vai tas tevi iepriecinās mazāk? - viņa pajautāja.

Jondalars atmeta galvu, iesmējās un ieskāva Eilu savās rokās. Viņa smaidīja, bet nesaprata, kas vīrieti bija tik ļoti sasmīdinājis.

- Domāju, ka jelkas, ko tu darītu, sagādātu man prieku. - Tad, ska­tīdamies Eilā ar savām izteiksmīgajām, zilajām acīm, viņš noteica: - Es mīlu tevi, sieviete.

- Es mīlu tevi, Jondalar. Es izjūtu mīlestību, kad tu man tā uzsmaidi, tā manī paskaties ar savām burvīgajām acīm un - vēl vairāk - kad tu smejies. Klanā neviens nesmējās, un viņiem nepatika, ka es smējos. Es vairs nekad negribu dzīvot kopā ar tādiem ļaudīm, kas neļaus man smaidīt vai smieties.

- Eila, tu smiesies un smaidīsi. Tev ir brīnišķīgs smaids. - Par šiem vārdiem Eila nevarēja nepasmaidīt. - Eila, ak, Eila! - Jondalars sacīja, paslēpdams seju pie viņas kakla un glāstīdams viņu.

- Jondalar, man patīk, kad tu man pieskaries un skūpsti manu kaklu, bet es gribu zināt, kas patīk tev.

Vīrietis sāji pasmaidīja. - Es nevaru ar sevi neko padarīt - tu mani pā­rāk uzbudini. Eila, dari ar mani to, kas tev patīk un šķiet pieņemams.

- Vai tev tas patiks?

- Pamēģini.

Viņa noguldīja vīrieti uz muguras un pārliecās pāri, lai ar pavērtu muti un izmantojot mēli viņu noskūpstītu. Jondalars atbildēja, bet tu­rēja sevi grožos. Pēc tam viņa noskūpstīja vīrieša kaklu, viegli pabraucot ar mēli. Sajūtot viņu nedaudz notrīsam, Eila paskatījās un, gribēdama saņemt apstiprinājumu, pajautāja:

- Vai tā tev patīk?

- Jā, Eila, tā man patīk.

Tā patiešām arī bija. Atturot sevi un pakļaujoties sievietes eksperi­mentālajiem glāstiem, Jondalars uzbudinājās vēl vairāk, nekā bija spējis to iedomāties. Viņas maigie skūpsti dedzināja kā uguns. Eila bija ne­droša par sevi - tik nepieredzējusi kā meitene, kura jau bija sasniegusi pubertāti, bet kurai vēl nav bijis Pirmās baudas rituāls; neviena nevarēja būt iekārojamāka par viņu. Šādiem maigiem skūpstiem bija daudz lie­lāks spēks uzbudināt vīrieti nekā daudz dedzīgākiem un jutekliskākiem pieredzējušas sievietes glāstiem - jo tie bija bijuši liegti.

Daudzas sievietes līdz zināmai robežai bija pieejamas; Eila bija ne­aizskarama. Nepieredzējusi jauna sieviete varēja padarīt trakus gan jaunus, gan vecus vīriešus, ļaudama sevi kādā tumšā alas stūri glāstīt. Katra māte visvairāk baiļojās par to, ka viņas meita kļūs par sievieti tieši pēc Vasaras sapulces priekiem, bet līdz nākamajai būs priekšā gara ziema. Daudzām sievietēm jau pirms Pirmā baudas rituāla bija iegūta pieredze ar skūpstiem un glāstiem, un Jondalars zināja, ka dažām ri­tuāls nemaz nebija pirmā reize, tomēr viņš to neatklāja, lai neiegrūstu sievietes negodā.

Viņš prata novērtēt jauno sieviešu pievilcību - tieši tā Pirmās baudas rituālā viņam sagādāja lielāko iepriecinājumu, un Eilai piemita tāda pie­vilcība. Viņa skūpstīja vīrieša kaklu. Sajūtot patīkamas trīsas, Jondalars aizvēra acis un ļāvās baudai.

Eila slīdēja vēl zemāk un, ar mēli kutinot, vilka mitrus aplīšus uz vīrieša auguma, sajuzdama, ka ari pašas uzbudinājums pieņemas spēkā. Jondalaram tās bija gandrīz vai mocības - izsmalcinātas mocības, daļēji kairinoša un dedzinoša stimulēšana. Kad Eila bija sasniegusi vīrieša nabu, viņš vairs nespēja sevi kontrolēt. Uzlikdams rokas uz Eilas gal­vas, viņš to maigi pastūma zemāk, līdz viņa sajuta, ka vīrieša karstais loceklis atrodas viņai pie vaiga. Sieviete smagi elpoja, izbaudīdama dziļi savā ķermenī velkošas un kņudošas sajūtas. Viņas maigā mēle bija kas vairāk, nekā Jondalars spēja paciest. Viņš vadīja Eilas galvu uz izslējušos, cieto locekli. Viņa pavērās augšup.

- Jondalar, vai tu vēlies, lai es…

- Tikai tad, Eila, ja pati to vēlies.

- Tas tevi iepriecinās?

- Tas mani iepriecinās.

- Tad es to gribu.

Viņš sajuta, ka silts mitrums ieskauj pulsējošā locekļa galviņu un ne tikai galviņu. Jondalars ievaidējās. Eilas mēle izpētīja locekļa gludo, apaļo galviņu, pārbaudīja mazo spraudziņu un ādas trauslumu. Kad viņas pirmās darbības bija izsaukušas vīrietim baudu, viņa kļuva vēl pārliecinātāka. Viņai patika jaunie atklājumi, un sieviete pati juta sevī pulsējam baudkāras alkas. Eila ar mēli pārbrauca loceklim visā tā ga­rumā. Jondalars izkliedza viņas vārdu, Eila vēl ātrāk sāka kustināt mēli un sajuta mitrumu sev starp kājām.

Jondalars sajuta sūkšanu un mitru siltumu, kas cilājās augšup un lejup. - Ak Doni! Ak, sieviete! Eila, Eila! Kā tu iemācījies kaut ko tādu darīt!

Eila centās atklāt, cik daudz pati spēj izturēt. Viņa iesūca locekli tik dziļi, ka pati gandrīz aizrijās. Vīrieša kliedzieni un vaidi iedrošināja viņu to darīt vēlreiz un vēlreiz, līdz viņš pieslējās, lai paceltu sievieti augšā.

Tad, sajuzdama Jondalara vajadzību pēc viņas dzīlēm - un ari pati savu vajadzību -, jaunā sieviete piecēlās, pārlika kāju viņam jāteniski pāri, uzsēdās uz cietā un piebriedušā locekļa un ievadīja to sevī. Izliecot muguru un Jondalaram dziļi viņā ieejot, Eila izjuta Baudas velti.

Paskatījies uz Eilu, vīrietis ieraudzīja skaistu ainu. Saule aiz Eilas muguras bija pārvērtusi viņas matus zelta nimbā. Sievietes acis bija ciet un mute pavērta, un seju pārņēmusi ekstāze. Augumam atliecoties atpakaļ, viņas skaistās krūtis izvirzījās uz priekšu, un nedaudz tumšākie krūtsgaliņi bija piebrieduši. Viņas lokanais augums mirdzēja saulē; paša vīrieša loceklis, iegājis dziļi viņas dzīlēs, bija gatavs ekstāzē eksplodēt.

Sieviete kustējās vienā ritmā ar vīrieša locekli - cēlās augšā un laidās lejā. Jondalars aizturēja elpu. Viņš sajuta tādu ekstāzes kulmināciju, ko nebūtu bijis spējīgs kontrolēt, pat ja būtu to centies darīt. Eilai vēl­reiz paceļoties, viņš iekliedzās. Nolaidusies lejā, sieviete sajuta spēcīgu strūklu ieplūstam sevī un vīrieti nodrebam no atvieglojuma.

Pasniedzies pēc viņas, Jondalars novilka Eilu sev virsū, viņa mute meklēja krūtsgaliņu. Pēc brīža, kad dziļā apmierinājuma sajūta bija norimusi, Eila pavēlās uz sāniem. Jondalars piecēlās, noliecās, lai viņu noskūpstītu, tad saņēma abas sievietes krūtis un ielika starp tām savu galvu. Pasūcis vienu, tad otru, viņš vēlreiz noskūpstīja viņu uz lūpām. Tad, noguldījis sievietes galvu uz sava pleca, atlaidās viņai blakus.

- Jondalar, man patīk tev sniegt Baudas velti.

- Eila, nekad neviena nav mani vairāk iepriecinājusi.

- Bet tev labāk patīk sniegt Baudas velti man.

- Nu, ne gluži labāk, bet… kā tu mani tik labi pazīsti?

- Tas ir tas, ko tu esi iemācījies darīt. Tas ir tavs talants, tāpat kā darbarīku izgatavošana. - Eila pasmaidīja, tad iesmējās. - Jondalaram ir divi talanti. Viņš ir darbarīku taisītājs un sieviešu atvērējs, - viņa sacīja, izskatīdamās ar sevi apmierināta.

Vīrietis iesmējās. - Eila, tu nu gan pateici joku, - viņš noteica, greizi pasmīnēdams. Tas bija diezgan tuvu patiesībai, un tas joks jau bija dzirdēts iepriekš. - Bet tev ir taisnība. Man patīk tev sniegt Baudas velti. Es mīlu tavu augumu un tevi visu.

- Arī man patīk, kad tu to dari. Tas dod manai mīlestībai piepildī­jumu. Tu vari to darīt, cik bieži vien vēlies, tikai dažreiz es gribu sniegt Baudas velti arī tev.

Viņš atkal iesmējās. - Sarunāts. Un, tā kā tu vēlies tik daudz iemācīties, varu tev iemācīt vēl ko vairāk. Vai zini, ka varam vienlaikus sniegt viens otram baudu? Kaut tā būtu bijusi mana kārta, kad varētu "sniegt tavai mīlestībai piepildījumu". Bet tu to paveici tik labi, es nedomāju, ka pat Hadumas pieskāriens varētu manu locekli sacelt vēl vairāk.

Eila kādu brīdi klusēja, tad sacīja: - Tas nav svarīgi, Jondalar.

- Kas nav svarīgi?

- Pat ja tavs loceklis nekad vairs nepaceltos, tu joprojām sniegtu manai mīlestībai piepildījumu.

- Nekad tā nerunā! - Viņš pasmaidīja, bet nedaudz noskurinājās.

- Tavs vīrietības simbols atkal pacelsies, - viņa ļoti nopietni to pa­teica un tad iesmējās.

- Sieviete, pastāsti man, no kurienes radusies tāda asprātība? Ir dažas lietas, par kurām nevajadzētu jokot, - viņš ierunājās ar pietē­lotu aizvainojumu, tad nenoturējās un pats iesmējās. Jondalars bija pārsteigts un iepriecināts par Eilas rotaļīgo noskaņojumu un jauno humora izpratni.

- Man patīk, kad tu smejies. Smiešanās kopā ar tevi ir gandrīz tikpat laba kā tevis mīlēšana. Gribu, lai tu vienmēr smejies kopā ar mani. Tad man šķiet, ka tu nekad nebeigsi mani mīlēt.

- Beigt tevi mīlēt? - viņš pārjautāja, nedaudz pieceldamies un paska­tīdamies uz sievieti. - Eila, es tevi meklēju visu savu mūžu un nemaz nezināju, ka meklēju. Tu esi viss, ko jebkad esmu vēlējies un sapņojis ieraudzīt katrā sievietē, pat vēl vairāk. Tu esi aizraujošs noslēpums, paradokss. Tu esi absolūti godīga, atklāta, neko neslēp, tomēr tajā pašā laikā esi noslēpumainākā sieviete, kādu jebkad savā mūžā esmu saticis.

Tu esi stipra, neatkarīga, pilnībā spējīga parūpēties par sevi un arī par mani; tajā pašā laikā tu esi gatava sēdēt pie manām kājām - ja vien es tev to atļautu - bez jebkāda kauna vai aizvainojuma un darīt to tikpat nepiespiesti, kā es godinu Doni. Tu esi bezbailīga un drosmīga; tu izglābi man dzīvību, ārstēji mani un atdevi veselību, medīji, lai man būtu, ko ēst, un gādāji par manām ērtībām. Es neesmu tev vajadzīgs. Tomēr tu izraisi manī vēlēšanos tevi aizsargāt, pieskatīt un rūpēties, lai tev nenotiek nekas ļauns.

Es varētu nodzīvot ar tevi visu mūžu un pa īstam nekad tevi neiepa- zlt. Tevī mīt tāds dziļums, kas prasītu vairākus mūžus, lai to izpētītu. Tu esi tikpat gudra un senatnīga kā pati Māte un tikpat svaiga un jauna kā sieviete Pirmās baudas rituālā. Un tu esi skaistākā sieviete, kādu jebkad mūžā esmu redzējis. Nespēju noticēt tam, cik laimīgs es esmu, ka man ticis tik daudz. Es nedomāju, ka esmu spējīgs kādu iemīlēt, tagad es zinu, ka biju vienīgi gaidījis tevi. Eila, es nedomāju, ka esmu spējīgs mīlēt, bet es tevi mīlu vairāk par pašu dzīvi.

Eilas acīs mirdzēja asaras. Jondalars noskūpstīja abus sievietes plak­stiņus un piekļāva sev tuvāk, it kā baidītos viņu pazaudēt.

Kad nākamajā rītā viņi pamodās, zemi klāja plāna sniega kartiņa. Abi ļāva telts ieejas aizsegam nokrist lejā un ērtāk ieritinājās savās guļamajās ādās, bet tajā pašā laikā izjuta skumjas.

- Jondalar, ir laiks griezties atpakaļ.

- Šķiet, ka tev ir taisnība, - vīrietis piekrita, vērodams, kā paša elpa ceļas augšup ar nelielu garaiņu mākonīti. - Vēl jau tā kā par agru zie­mai. Mums vajadzētu uzmanīties no spēcīgām vētrām.

- To nekad nevar zināt. Laiks var sagādāt visneticamākos pārstei­gumus.

Beidzot viņi piecēlās un sāka vākt kopā apmetni. Eilas linga notrieca pie zemes kādu milzīgu stepes žurku, kas ar atsperīgiem lēcieniem bija parādījusies no pazemes alas. Sieviete to pacēla aiz astes, kas bija div­reiz garāka par pašu žurkas ķermeni, un aiz pakaļkājām pārmeta to pār muguru. Apmetnes vietā viņa veicīgi to nodīrāja un uzdūra uz iesma.

- Man ir skumji doties atpakaļ, - Eila sacīja, kad Jondalars bija iekūris ugunskuru. - Tāda vienkārša ceļošana, apstāšanās, kur paši to vēlē­jāmies, bija tik… jautra. Mums nebija jāuztraucas, ka kaut kas jānes atpakaļ. Varējām ierīkot apmetni jau pēcpusdienā tikai tāpēc, ka gri­bējām peldēties vai dalīties Baudas veltē. Man prieks, ka tu izdomāji šo Ceļojumu.

- Eila, arī man ir skumji, ka tas ir beidzies. Tas bija labs Ceļojums.

Piecēlies kājās, Jondalars devās uz upmalu, lai atnestu vēl malku. Eila

viņam palīdzēja. Aizgājuši līdz upes līkumam, viņi atrada satrunējušu koku kaudzi. Pēkšņi Eila izdzirdēja kādu skaņu. Viņa pacēla galvu un pieķērās pie Jondalara.

- Heijā! - sauca kāda balss.

Viņiem tuvojās mazs ļaužu bariņš, mādams ar rokām. Eila piespiedās pie Jondalara; vīrieša aizsargājošā un mierinošā roka apskāva sievieti.

- Neuztraucies, Eila! Šie ļaudis ir no Mamutu cilts. Vai esmu tev kādreiz stāstījis, ka viņi sevi dēvē par mamutu medniekiem? Viņi domā, ka arī mēs esam no Mamutu cilts, - Jondalars stāstīja.

Grupiņai pienākot tuvāk, Eila pagriezās pret Jondalaru, viņas sejā bija pārsteigums un izbrīns. - Jondalar, tie ļaudis… tie ļaudis smaida, - viņa sacīja. - Viņi smaida man.

Džina M. Ouela ZIRGU IELEJA

Redaktore Rūta Koluža

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rigā, LV-1010. Red. nr. TL-2284. A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6. Rīgā, LV-1010.

" Kulans - liels zirgu ģints zīdītājs, dzīvo Sīrijas, Irānas un Indijas tuksnešos, kā arī Tibetā; pa pusei zirgs, pa pusei ēzelis; dažkārt zināms arī kā savvaļas ēzelis.

* Less - dzeltenīgs, smalkgraudains, porains nogulumiezis.

[1] aktīnija (zool.) - koraļļpolipu klases kārta; jūras dzīvnieki, kas pēc formas atgādina maisu; augšdaļā tiem ir caurums ar starveida taustekļiem (šeit un turpmāk - tulkotājas piezīmes).

[2] Mogurs - burvis, klanā visvairāk godātais svētais vīrs.

[3] Doni - Lielās Zemes Mātes iemiesojums.

[4] mufloni - savvaļas aitu pasuga, dzīvo Vidusjūras salās, Dienvideiropas un Rietum- āzijas kalnos.

[5] gastropods - vēderkājis, gliemezis - čaulgliemju klases dzīvnieks (ap 20 tūkstoši sugu), kas pārvietojas ar lielas, muskuļotas kājas palīdzību.

[5] pirīts - uguns akmens - izplatīts sulfīdu grupas minerāls, ko galvenokārt izmanto sērskābes ražošanai.

[6] Flažolets - sena stabules tipa flauta.

[7] kolagēns - vienkārša olbaltumviela, kas atrodas visu daudzšūnu organismu saist- audos, ādā, asinsvados, kaulos.

[8] mnemonisks - tāds, kas palielina atmiņas apjomu.

[9] diverģence - arvien lielāku savstarpējo atšķirību rašanās; aizvien lielāka atšķiršanās no kaut kā kopīga, sākotnēja.