Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

3

Pie vakara debesim jau parādījās pirmās zvaigznes, kad Eila pa klin­šaino aizas sienu uzmanīgi devās lejup. Tiklīdz viņa bija nokāpusi pa aizas malu zemāk, vējš pēkšņi pārstāja pūst un sieviete uz brīdi ap­stājās, lai izbaudītu vēja prombūtni. Bet klints sienas aptumšoja arī dziestošo dienas gaismu. Kamēr Eila nebija sasniegusi aizas lejasdaļu, biezie krūmi mazās upītes malā kā neskaidrs siluets slējās pret miljo­niem kustīgo spīdīgo punktiņu atblāzmu tur augšā, pie debesīm.

Veldzējusies ar atsvaidzinošu upes ūdens malku, viņa, taustīdama ceļu, devās uz tumšo vietu blakus aizas sienai. Jaunā sieviete vairs nenopūlējās ar nojumes uzsliešanu, vienkārši izklāja uz zemes zvē­rādu un tajā ieritinājās. Tagad, kad aiz muguras bija klints siena, viņa jutās daudz drošāk nekā tajās reizēs, kad nācās nakšņot zem nojumes atklātā līdzenumā. Laižoties miegā, viņa vēroja kupraino pilnmēnesi, kas spīdēja virs aizas malas.

Pēkšņi viņa kliegdama pamodās.

Eila pielēca kājās, un cauri visam ķermenim izskrēja stindzinošas bai­les, kas atbalsojās deniņos; sirds strauji sitās; sieviete vērās neskaidrajās aprisēs piķa melnajā tumsā savā priekšā. Atskanot spalgam krakšķim un uzliesmojot tam sekojošai apžilbinošai gaismai, viņa salēcās. Trīcēdama sieviete vēroja, kā gara priede, kurā bija iespēris zibens, sadalījās un lēnām, joprojām sīvi turēdamās pie savas otrās puses, nogāzās zemē. Aina bija sirreāla - degošais koks, uz klints sienas metot groteskas ēnas, izgaismoja pats savu nāves ainu.

Uguns sprakšķēja un šņāca, līdz spēcīgā lietusgāze to apdzēsa. Eila piespiedās tuvāk klints sienai, joprojām nepievērsdama uzmanību ne savām karstajām asarām, ne aukstajām lietus lāsēm, kas sitās viņai sejā. Pirmais attālais pērkona dārds, kas no viņas atmiņu pelniem atgādināja zemestrīces dārdoņu, bija uzjundījis vēl vienu sapni, kas laiku pa laikam atkārtojās, - murgus, ko pamostoties viņa nekad nespēja skaidri atce­rēties; tie allaž viņā atstāja lielu nemieru un milzīgu bēdu izjūtu. Vēl viens spilgts zibens uzliesmojums, kam sekoja skaļš pērkona dārds, ar spocīgu gaismu vienā momentā pielēja aizā valdošo piķa melno tumsu, ļaudams Eilai ātri saskatīt klints stāvās sienas un izroboto koka stum­bru, kas izskatījās kā nolūzis sīks zariņš, kuru sadragājis debess gaismas varenais pirksts.

Trīcēdama vairāk no bailēm, nevis no mērcējošā, aukstā lietus, Eila pieķērās amuletam, tiecoties pēc kaut kā, kas varētu viņu pasargāt. Šādu reakciju tikai daļēji izsauca pērkons un zibens. Eilai ne īpaši pa­tika pērkona negaiss, bet viņa jau bija pie tā pieradusi; negaiss dažkārt bija vairāk noderīgs nekā postošs. Pēc zemestrīces radītajiem murgiem sieviete joprojām izjuta emocionālas sekas. Zemestrīce bija milzīgs ļau­nums, kas vienmēr atstāja postījumus un zaudējumus; arī Eilas dzīvi tā apgrieza ar kājām gaisā, tādēļ ne no kā cita viņa tik ļoti nebaidījās.

Beidzot Eila aptvēra, ka ir izmirkuši galīgi slapja, un izņēma no groza sumbra ādas nojumi. Pārvilkusi to pāri guļamādai kā tādu pārvalku, viņa pabāza zem tā galvu. Ari tad, kad Eila jau bija sasildījusies, vēl ilgi pēc tam jaunā sieviete trīcēja, bet nakts otrajā pusē draudīgā vētra bija mitējusies, un viņa beidzot atkal iemiga.

Agro rītu pieskandināja putni ar savu čivināšanu, čiepstēšanu un aizsmakušiem ķērcieniem. Atmetusi nost ādas nojumi, Eila iepriecināta pavērās apkārt. Visa pasaule bija zaļa, tā laistījās spožajā rīta saulē, joprojām slapja pēc lietus. Eila atradās plašā klinšainās upes krastā - vietā, kur mazā upīte, nenovirzoties no sava uzņemtā kursa uz dienvi­diem, meta līkumu uz austrumiem.

Tumšzaļas priedes otrā upes krastā stiepās līdz pašai aizas malai, bet to galotnes tomēr tai pāri nesniedzās. Skarbais vējš, kas plosījās augšā, stepē, apslāpēja jebkurus koku centienus izspraukties pāri upes aizas malai. Pašu garāko koku galotnes izskatījās dīvaini apcirstas, jo visu augšanas spēku tiem vajadzēja novirzīt uz sānu zariem. Kādas milzīgas, augstas, gigantiskas priedes - izaugušas gandrīz vai perfektā simetrijā - absolūto daiļumu sagandēja tās galotne, kurai vajadzēja augt taisnā leņķī pret stumbru; priede auga blakus kādam spocīgam kokam ar pārogļotu, izrobotu, augstu celma daļas nodeguli, kas it kā turējās pie tā nogāztās galotnes. Otrā upes krastā daži koki atradās uz šauras zemes joslas starp krastu un klints sienu un bija pamanījušies izaugt tik tuvu ūdenim, ka bija redzamas to kailās saknes.

Eilas krasta pusē, klinšainajā malā, pretstraumē, vijās lokani vītolu krūmi, kas zaļām un gaiši zaļām lapu asarām raudāja upes straumē.

Slaido apšu gludenie stumbri kontrastēja ar maigajā vēja pūsmā trīcoša­jām lapām. Bērzi ar baltām tāsīm auga puduros, turpretī to brāļi alkšņi dižojās tikai kā šmaugi krūmi. Kokus bija apvijušas un ieskāvušas liānas, un pašu upes krastu rotāja dažnedažāda sazēlušu krūmu pārpilnība.

Tik ilgi ceļodama pa sakaltušo un nīkulīgo stepi, Eila jau bija aiz­mirsusi, cik skaista var būt zaļā koku rota. Mazā upīte aicinoši mir­guļoja; vētras izraisītās bailes jau bija aizmirsušās; palēkusies jaunā sieviete skrēja uz krastmalu. Remdējusi slāpes, viņa impulsīvi atraisīja apmetņa garo jostu, noņēma amuletu maisiņu un ar šļakatām ienira ūdeni. Krasts strauji atkāpās; Eila panira zem ūdens un aizpeldēja uz pretējā krasta stāvo krauju.

Ūdens bija vēss un spirdzinošs, tas nomazgāja stepes putekļus un netīrumus, sagādājot baudu. Peldot pret straumi, viņa juta, ka tā kļūst spēcīgāka un ūdens vēl vēsāks; stāvās klints sienas it kā saslēdzās un padarīja upi vēl šaurāku. Eila apgriezās uz muguras un, šūpodamās viļņos, ļāva, lai tie viņu nes lejup pa straumi. Pacēlusi acis augšup uz spilgti zilo debesjumu starp klinšu sienām, sieviete pamanīja tumšu caurumu klints sienā - tieši pretim krastam, augšup pa straumi, kur viņa bija apmetusies. "Vai tā varētu būt ala?" viņa prātoja, izjuzdama patīkamu satraukumu. "Interesanti - vai tur būtu grūti uzkāpt?"

Aizīrusies atpakaļ uz krastu, jaunā sieviete apsēdās uz sasilušajiem akmeņiem, ļaujot saulei sevi nožāvēt. Viņas acis piesaistīja putnu žiglā un rosīgā lēkāšana blakus krūmam; tie vilka no zemes ārā tārpus, kurus nolijušais lietus bija izskalojis gandrīz vai virspusē; citi putni laidelējās no zara uz zaru, barodamies ar krūma raženajām ogām.

"Ak, kas par varenām avenēm! Tās ir tik lielas," Eila pie sevis nodo­māja. Putnu satrauktie spārnu vēzieni paziņoja par viņas tuvošanos, pēc tam tie apmetās turpat blakus. Pilnām saujām Eila stūķēja mutē saldās un sulīgās ogas. Kārtīgi pieēdusies, viņa noskaloja rokas, aplika ap kaklu amuletu maisiņu, bet sarauca degunu, ieraudzījusi dubļiem notriepto, plankumiem klāto un sviedriem samirkušo apmetni. Cita apmetņa viņai nebija. Toreiz, pirms savas aiziešanas, kad Eila bija iegājusi atpakaļ ar zemestrīces gruvešiem piebirušajā klana alā, lai savāktu apģērbu, pār­tiku un zvērādas, viņa bija domājusi tikai par izdzīvošanu, nevis par to, vai būs nepieciešams otrs vasaras apmetnis.

Un tagad sievietes prāts atkal atgriezās pie izdzīvošanas. Bezcerī­gās domas, kas, Eilai brienot pa izkaltušo un drūmo stepi, bija viņu pārņēmušas, svaigajā, zaļajā ielejā izgaisa kā nebijušas. Avenes drīzāk bija ierosinājušas apetīti, nevis to remdējušas. Eilai sagribējās nobaudīt kaut ko sātīgāku, tāpēc viņa atgriezās pie savas guļvietas, lai paņemtu lingu. Uz saulē sasilušajiem akmeņiem izklājusi žāvēties samirkušo ādas nojumi un mitro zvērādu, viņa uzvilka mugurā savu netīro apmetni un sāka meklēt gludus, apaļus oļus.

Tuvāk apskatot, atklājās, ka upes krastā ir daudz kas vairāk nekā tikai pliki akmeņi. Te bija izmesti krastā pelēki panīkuša koka gabali un balti kauli, daudzi no tiem bija sakrājušies lielā kaudzē pie nokarenās klints sienas. Spēcīgie pp.vasara plūdi bija izskalojuši kokus ar visām saknēm, līdzi aiznesot ari neuzmanīgākos dzīvniekus; straume tos rāva gar šau­rajām, stāvajām klints sienām un izsvieda ārā tuvējās kraujas slēgtajā iedobē. Pēc padarītā mutuļojošais ūdens līkumodams bija aiztraucies tālāk. Eila ieraudzīja milzīgus, žuburainus brieža ragus, garus bizonu ra­gus un vēl kaudzē sanestus vairākus milzīgus, līkus ilkņus; pat varenais mamuts nebija spējis pretoties straumes spēkam. Arī lieli laukakmeņi bija iemaisījušies sanešos, bet sievietes acis iepletās, kad viņa ieraudzīja vairākus vidēja izmēra pelēki kaļķainus akmeņus.

"Tas ir krams!" tuvāk tos apskatījusi, Eila pie sevis nodomāja. "Esmu par to pilnīgi pārliecināta. Man ir vajadzīgs kāds sitamais, lai pārskal­dītu to uz pusēm, bet jau tagad esmu par to pārliecināta." Priecīgi satraukta, jaunā sieviete pārlaida acis upes krastam, meklēdama kādu gludu, ovālu akmeni, kuru varētu ērti satvert rokās.

Atradusi tādu, viņa nosita krītainā akmens ārējo apvalku. Baltais ap­valks pārplīsa, atklādams iekšpusē tumši pelēka akmens blāvo spīdumu.

"Tas ir krams! Es zināju, ka tā būs!" Eilas prātā jau joņoja domas par dažādiem darbarīkiem, kurus viņa varētu pagatavot. "Es pat varētu uztaisīt sagataves, tad man nebūs jāuztraucas, ja kaut ko salauzīšu." Viņa atvilka vēl pāris smagu akmeņu, kādu gabalu tālāk noskaloja krīta paliekas un palaida peldēt pa straumi, kura tās aiznesa pie klints sienas pakājes. Šāds atklājums iedrošināja Eilu papētīt tālāk.

Klints siena, kas plūdu laikos ātri tekošajam ūdenim radīja barjeru, iesniedzās upes līkumā. Normālos apstākļos ūdens līmenis bija pietiekami zems, upei varēja piekļūt no visām pusēm. Palūkojusies tālumā, Eila sa­stinga. Viņas priekšā pavērās ieleja, kuru viņa bija redzējusi no augšas.

Aiz līkuma upe kļuva platāka un burbuļodama vēlās pāri akmeņiem, kurus atsedza seklais ūdens. lā plūda uz austrumiem, aizvīdamās tālāk pretējās stāvās aizas klints pakājē. Gar tuvāko krastu koki un krūmi bija pasargāti no postošā vēja, tāpēc tie plauka un zēla visā savā krāšņumā. No Eilas pa kreisi, aiz akmens aizsprosta, aizas stāvā siena kļuva lēzenāka un ziemeļaustrumu virzienā saplūda kopā ar stepi.

Priekšā pavērās plašā ieleja, kas bija pļava ar lekni saaugušu zāli; pū­šot vējam no ziemeļu nogāzes, zāle viļņojās; pļavas vidū ganījās mazs stepju zirgu bariņš.

Noraudzīdamās skaistajā un mierpilnajā ainavā, Eila nespēja noti­cēt, ka izkaltušās un vējainās stepes vidū var eksistēt šāda pasakaina vieta. Ieleja bija krāšņa oāze - maza pārpilnības saliņa -, kas paslēpu­sies izkaltušo līdzenumu spraugā; it kā pati daba, kuru visapkārt bija ierobežojis stepes praktiskais taupīgums, šajā vietā, kur izdevība to pieļāva, dāsni dāvāja savas balvas.

Ieinteresējusies par zirgiem, jaunā sieviete viņus pētīja no attāluma. Tie bija spēcīgi, pamaza auguma dzīvnieki ar diezgan īsām kājām, res­niem kakliem un smagām galvām, ar lieliem, masīviem purniem, kas viņai atgādināja dažu klana vīriešu pamatīgos degunus. Zirgiem bija bieza, savēlusies spalva un īsas, sarainas krēpes. Kaut ari daži zirdziņi bija pelēkā krāsā, lielais vairums bija dzeltenbrūnos toņos - dabiskā bēša un izkaltuša siena krāsu gammās. Prom no bara, vienā tā pusē, bija nostājies dzeltenbrūns ērzelis, un Eila pamanīja arī vairākus ku­meliņus tādā pašā krāsā. Ērzelis pacēla galvu, papurināja īsās krēpes un iezviedzās.

- Lepojies ar savu klanu, vai ne? - Eila smaidīdama žestikulēja. Turēdamās pie krūmiem, kas ieskāva upi, viņa sāka iet pa pļavu. Pat nepiedomājot pie tā, Eila novērtēja pļavas augus - gan to medicīnisko lietojumu, gan barības vērtību. Mācoties kļūt par klana zāļu sievu, tā bija bijusi daļa no viņas mācību kursa - pazīt un savākt augus atkarībā no to ārstnieciskajām īpašībām, tāpēc loti maz bija tādu augu, kurus viņa uzreiz nevarēja pazīt. Šoreiz sievietes mērķis bija savākt ēdamos augus.

Eila pamanīja lapas un sažuvušus čemurus, kas norādīja uz to, ka da­žas collas zem zemes atrodas savvaļas burkāni, bet sieviete tiem pagāja garām, it kā nemaz tos nebūtu pamanījusi. Iespaids bija maldinošs. Viņa atcerēsies šo vietu tikpat precīzi, it kā būtu to iezīmējusi, bet pagaidām lai saknes paliek zemē. Viņas acīgais mednieces skatiens pamanīja zaķa pēdas, un uzreiz visa uzmanība tika pievērsta gaļas sagādei.

Ar klusu, zaglīgu pieredzējušas mednieces gaitu viņa sekoja svaiga­jām spirām, noliektajiem zāles stiebriem, tikko pamanāmajiem nospie­dumiem dubļos, un tieši priekšā pamanīja zaķa aprises - dzīvnieks bija noslēpies zālē. Sieviete sadabūja aiz jostas aizbāzto lingu un pasniedzās pēc diviem akmeņiem, kurus izņēma no apmetņa ieloces. Kad zaķis lēca, viņa jau bija sagatavojusies. Ar dabisku, vairāku gadu garumā trenētu grāciju Eila izmeta pirmo akmeni un jau nākamajā sekundē vēl vienu un pēc tam izdzirdēja tik pazīstamo mīksto būkšķi. Abi metieni bija trāpījuši mērķi.

Eila pacēla medījumu un atcerējās tos laikus, kad pati bija izdomā­jusi un pašmācības ceļā apguvusi dubultakmeņu mešanas tehniku. Pārāk pašpārliecinātais mēģinājums nogalināt lūsi bija atklājis lingas lietojuma nepilnības. Bet ilgs laiks bija pagājis, trenējoties un šo tehniku pilnvei­dojot - izmēģinot, kā pareizi ievietot lingā otro akmeni, kad pirmais bija izsviests, - tā, lai varētu izmest abus akmeņus vienu pēc otra.

Dodamās atpakaļ, Eila pa ceļam nolauza koka zaru, noasināja tā vienu galu un izmantoja to par mietu burkānu izrakšanai. Sieviete salika burkānus apmetņa ielocē un pirms atgriešanās upes krastā nolauza vēl vienu žuburainu zaru. Nonākusi savā apmešanās vietā, viņa nolika zaķi un burkānus zemē un savā grozā sameklēja ugunskura aizdedzināšanas piederumus - beržamo kociņu un koka paliktni -, un sāka vākt kopā izskalotos sausos sprunguļus, kas atradās kaulu kaudzes apakšā, kā ari upes malā augušo koku atlūzušos zarus. Ar to pašu darbarīku - ar V veida robu tā plānajā malā, ko viņa bija lietojusi, lai noasinātu rokamo mietu, - Eila no sausā kociņa sagatavoja skaliņus. Pēc tam no vībotnes stumbra nolobīja vaļīgo mizu un no sēklu pākstīm izlobīja uguns zāles izkaltušās pūciņas.

Eila atrada ērtu vietu, kur apsēsties, un izšķiroja malku pēc lieluma, salika sev apkārt posu, aizkuru un lielāka izmēra zarus. Pārbaudījusi koka paliktni, sausu mežvīteņa gabalu, ar krama urbi viņa vienā galā iz­grieza nelielu caurumu un ielika tajā pagājušajā gadā izkaltētu vilkvālī­tes stublāju, lai pārbaudītu, vai cauruma lielums būs atbilstošs. Pēc tam zem koka paliktņa roba šķiedrainās mizas caurumos izkārtoja uguns zāles pūciņas un ar kāju tās saberza, tad ielika robā vilkvālītes stublāja galu un dziļi ieelpoja. Uguns iegūšana prasīja koncentrēšanos.

Salikusi abas plaukstas kopā kociņa augšpusē un koncentrējot spie­dienu uz leju, viņa sāka to šurpu turpu virpināt. Grozot plaukstās ko­ciņu un pastāvīgi to virpinot, izdarot spiedienu virzienā uz leju, Eilas plaukstas gandrīz vai sasniedza koka paliktni. Ja sievietei būtu bijis vēl viens palīgs, tad šim otram cilvēkam tagad būtu īstais laiks sākt šo pašu darbību vēlreiz no augšpuses. Bet viņai vienai pašai bija jāpa­spēj berzēt apakšdaļā un tad tikpat ātri atkal atgriezties ar plaukstām augšpusē, ne mirkli nepārtraucot virpināšanas procesa ritmu, kā arī ne brīdi nepārtraucot izdarīt spiedienu, jo karstums, kas būs radies berzes rezultātā, tikpat ātri var arī izgaist, nemaz nepaspējot kokam likt kūpēt. Tas bija smags darbs, kas neļāva ne mirkli atpūsties.

Nepievērsdama uzmanību sviedriem, kas bija izspiedušies uz pieres un sākuši tecēt acis, Eila bija iegājusi kustības ritmā. Pēc ilgstošas berzēšanas caurums padziļinājās un tajā uzkrājās mīkstā koka skaidas. Saodusi koka dūmu smaku, pirms vēl bija pamanījusi dūmu strūkliņu, jaunā sieviete ieraudzīja, ka caurums kļūst melns. Tas viņu uzmundri­nāja turpināt, kaut arī rokas jau sāpēja. Beidzot maza, kvēlojoša oglīte izdedzināja caurumu koka paliktnī un nokrita uz apakšā paliktās sausās posās kaudzītes. Nākamais posms bija pats kritiskākais - ja sīkā oglīte nodzistu, viņai atkal būtu jāsāk viss no gala.

Eila pieliecās tik tuvu, ka seja atradās gandrīz vai blakus oglītei, un, sākot lēnām pūst, viņa varēja sajust tās siltumu. Viņa vēroja, ka ar katru nākamo elpas pūtienu oglīte kļūst arvien spožāka; kamēr sieviete ievilka plaušās gaisu nākamajam pūtienam, tā atkal apdzisa. Viņa bija nolikusi mazās, savijušās skaidiņas uz kūpošā paliktņa un vērojusi, kā tās kļūst spožākas, bet neaizdegušās pārvēršas melnas. Pēkšņi tomēr uzliesmoja maza guntiņa. Eila pūta stiprāk, pielika vēl vairāk skaidu un, kad mazā kaudzīte sāka jau degt, pievienoja tai pāris aizkura pagaļu.

Viņa meta mieru tikai tad, kad uzliesmoja ari lielās pagales un uguns­kurs dega pilnā spēkā. Sieviete savāca vēl pāris izskaloto malkas gabalu un salika tos kaudzītē blakus ugunskuram; tad ar kādu citu, nedaudz lielāku, robotu darbarīku nomizoja zaļo zaru, kuru bija lietojusi kā mietu, lai izraktu savvaļas burkānus. Iespraudusi zarus ar žuburiem uz augšu katru savā ugunskura pusē tā, lai noasināto zaru varētu brīvi uzlikt uz tiem, viņa ķērās pie zaķa dīrāšanas.

Kad ugunskura lielākās liesmas jau bija apdzisušas un parādījušās karstas ogles, zaķis bija uzdurts uz iesma un gatavs cepšanai. Sākusi jau ādas gabalā vīstīt ķidas, lai tās izmestu, kā bija to darījusi visu ceļojuma laiku, Eila pēkšņi pārdomāja.

"Es varētu izmantot zaķa ādu," viņa nodomāja. "Tas prasītu tikai vienu vai divas dienas…"

Noskalojusi upē savvaļas burkānus un asiņainās rokas, viņa ietina saknes ceļmallapās. Arī pašas lielās, šķiedrainās lapas bija ēdamas, bet Eilai tās negaršoja, viņa nespēja iedomāties tām citu lietojumu kā vien kalpošanu par dziedējošiem apsējiem grieztām brūcēm un nobrāzumiem. Ceļmallapās ietītie burkāni tika nolikti blakus karstajām oglēm.

Uz brīdi nodevusies bezdarbībai un atpūtai, Eila nolēma apstrādāt zaķa ādu. Kamēr maltīte cepās, viņa ar salauztu skrāpējamo no ādas iekšpuses notīrīja asinsvadus, spalvu pūslīšus un plēves, pie sevis no­domājot, ka jāuztaisa jauns darbarīks.

Strādājot sieviete savā nodabā dungoja un domas bija aizklīdušas tālu prom. "Varbūt man te vajadzētu pāris dienu uzkavēties un pabeigt šo ādu apstrādāt? Man tāpat jāizgatavo daži darbarīki. Varbūt pamē­ģināt sasniegt to caurumu klints sienā, kas atrodas upes augštecē?" Cepetis sāka garšīgi smaržot. "Ala mani pasargātu no lietus - bet varbūt tā nemaz nav lietojama?"

Uz bridi Eila piecēlās kājās un pagrozīja iesmu, pēc tam turpināja apstrādāt ādu ari no otras puses. "Es nevaru šeit pārāk ilgi uzkavēties. Pirms ziemas iestāšanās man jāsameklē cilvēki." Viņa pārstāja skrāpēt ādu, visa sievietes uzmanība pēkšņi pievērsās iekšējam nemieram, kas nekad nenorima. "Kur viņi ir? Iza sacīja, ka uz sauszemes ir daudz Citu ļaužu. Kāpēc es nevaru viņus atrast? Iza, ko man darīt?" Asaras pēkšņi sāka pašas ritēt pa vaigiem. "Ak, Iza! Es tik ļoti pēc tevis ilgojos, man tik ļoti tevis pietrūkst, ari Kreba un Ubas, un Durka - mana bērniņa… mana bērniņa. Durk, es tik ļoti tevi gribēju, tevi dabūt man tik grūti nācās. Tu nemaz neesi kropls, tikai nedaudz citāds. Tāpat kā es."

"Nē, ne gluži tāds kā es. Tu piederi klanam, tikai tu būsi nedaudz garāks par pārējiem, un arī tava galva izskatās citāda. Reiz tu kļūsi par izcilu mednieku un prasmīgi mācēsi rīkoties ar lingu. Vēl tu varēsi skriet ātrāk par visiem pārējiem. Klanu Sapulcē tu uzvarēsi visās sacensībās. Varbūt vienīgi tev nepadosies cīkstēšanās, jo tu varētu nebūt tik spēcīgs kā citi klana vīri, bet tu tik un tā būsi stiprs.

Bet kurš gan ar tevi spēlēs skaņu atdarināšanas spēles? Un kurš tev taisīs prieka skaņas?"

"Man tas vienreiz ir jābeidz," Eila pati sevi norāja, ar plaukstas virs­pusi izslaucīdama asaras no acīm. "Durk, man ir jāpriecājas, ka tev ap­kārt ir cilvēki, kas tevi mīl. Un tad, kad kļūsi vecāks, klanam pievienosies Ura un kļūs par tavu sievieti. Oda apsolīja apmācīt Uru, lai viņa kļūtu tev par labu sievieti. Ari Ura nav kropla. Viņa, tāpat kā tu, ir nedaudz citāda. Interesanti - vai es pati sev kādreiz atradīšu vīrieti?"

Eila pielēca kājās, lai pārbaudītu savu maltīti un būtu iemesls kustē­ties, tādējādi varētu atbrīvoties no domām. Gaļa vēl bija pajēla, ne tāda, kā viņai garšoja, bet Eila nolēma, ka būs jau gana cepināta. Savvaļas burkāni - mazi un gaiši dzelteni - bija izcepušies mīksti, un tiem bija salda, asa piegarša. Viņai trūka sāls, kas allaž bija pieejama blakus iekšzemes jūrai, bet izsalkums ignorēja garšas kārpiņas. Paēdusi un juzdamās daudz labāk, sieviete ļāva pārējai gaļai pacepties nedaudz ilgāk, līdz pabeigs ar skrāpi apstrādāt zaķa ādu.

Saule jau bija pakāpusies augstu, kad viņa nolēma izlūkot caurumu klints sienā. Eila izģērbās un pārpeldēja pāri upei; pieķerdamās pie koku saknēm, viņa izkāpa no dziļā ūdens. Bija grūti kāpt augšā pa gandrīz vai vertikālu sienu; viņa sāka apšaubīt, vai tas ir prāta darbs un tā vērts pat tad, ja alu atrastu. Sasniegusi tumšās alas priekšā šauru klintsradzi un atklājusi, ka tas nav nekas cits kā iedobe klinti, viņa bija vīlusies. Hiēnas izkārnījumi aptumšotajā iedobes stūrī uzvedināja Eilu uz domām, ka jābūt kādam vieglākam ceļam, kā nokļūt lejā uz stepi, te nebija vietas nekam lielākam.

Sieviete pagriezās, lai kāptu lejā, tad vēlreiz atskatījās. Lejup pa straumi un nedaudz zemāk, pretējā krastā, viņa ieraudzīja klinšu sienu, kas upes līkumā bija izvirzījusies uz āru. Sienā bija plata klintsradze, kam aizmugurē, klints sienā, bija vēl viena ala - daudz dziļāka par šo. Priekšrocība bija tā, ka kāpiens uz to otru alu bija stāvs, bet sas­niedzams. Eilas sirds no sajūsmas sāka sisties straujāk. Ja tā būtu ala, vienalga, cik liela, viņai būtu sausa vieta, kur pārlaist nakti. Nokāpusi atpakaļ pa klinšaino sienu tikai līdz pusei, sieviete ielēca upē, degdama nepacietībā ātrāk izpētīt pamanīto alu.

Sākdama kāpt augšup pa pretējo sienu, viņa nodomāja: "Vakar, kāpjot lejā uz upmalu, es droši vien tai pagāju garām. Bija pārāk tumšs, lai to saskatītu." Eila atcerējās mācību, ka jauna ala vienmēr piesardzīgi jāpārbauda, tāpēc atgriezās upmalā pēc lingas un dažiem akmeņiem.

Kaut arī viņa ļoti uzmanīgi bija kāpusi lejā, sieviete atklāja, ka dienas­gaismā var iztikt bez roku atbalsta. Gadu tūkstošu laikā upe bija dziļāk iegrauzusies pretējās puses klintīs, tāpēc šis puses kāpiens nebija tik stāvs. Tuvodamās klintsradzei, Eila turēja gatavībā lingu un piesardzīgi virzījās uz neizpētītās alas pusi.

Visas jaunās sievietes maņas bija saasinātas: viņa ieklausījās, vai nav sadzirdama kāda sveša elpa vai kāds mazāks troksnītis; bez trokšņa pietuvojusies alas ieejai, Eila uzmanīgi vērās apkārt, vai nav redzamas kādas norādes uz alas apdzīvotību; ošņāja gaisu, vai nesaodīs spēcīgo plēsoņu smaku, svaigus izkārnījumus vai medījumu asins smaku; ar kailo ādu centās izjust, vai no alas nenāk kāda siltuma plūsma; ļāva intuīcijai sevi vadīt. Turēdamās tuvu klints sienai, Eila pierāpoja pie alas ieejas un palūkojās iekšā.

Viņa neko neredzēja.

Alas atvere, kas izgāja uz dienvidrietumiem, bija maza. Pa to Eila varēja ieiet visā augumā, bet, paceļot roku, spēja aizsniegt griestus. Pie ieejas alas pamatne gāja slīpi uz leju, pēc tam izlīdzinājās. Vēja sanestais dzeltenzemes slānis un senāk alu izmantojušo dzīvnieku sa­stieptās drazas bija izveidojušas augsnes kārtu. Sākotnēji nelīdzenā un akmeņainā alas apakšdaļa tagad bija sauss, noblietēts zemes slānis.

Ieskatījusies iekšā pāri malai, Eila nepamanīja nekādas pazīmes, ka ala pēdējā laikā tikusi izmantota. Klusi ieslīdējusi iekšā, jaunā sieviete sajuta, cik alā ir vēss salīdzinājumā ar karsto, saules apspīdēto klints- radzes malu; viņa gaidīja, kamēr acis apradīs ar alas iekšpusē valdošo krēslu. Alā bija daudz gaišāks, nekā viņa bija gaidījusi, un, iegājusi dziļāk, sieviete ieraudzīja pa caurumu virs alas ieejas ieplūstam saules gaismu un saprata, kāpēc šeit ir. tik gaišs. Viņai uzreiz bija skaidrs arī praktiskais cauruma lietojums. Tā bija izcila priekšrocība, tas ļautu pa­varda dūmiem, neuzkrājoties pie alas griestiem, izplūst pa to ārā.

Tiklīdz acis bija apradušas ar alā valdošo puskrēslu, Eila atklāja, ka var visu labi pārskatīt. Arī alā ieplūstošā gaisma bija liela priekšrocība. Ala ne­bija īpaši liela, bet nebija ari maza. Sienas taisnā leņķī sniedzās no ieejas, paplašinoties alas iekšienē, līdz atdūrās pie ļoti taisnās aizmugurējās sie­nas. Alas kopējo formu varētu raksturot kā aptuvenu trijstūri ar virsotni pie ieejas un austrumu malu garāku nekā rietumu. Tumšākā vieta bija austrumu puses tālākais stūris; šī vieta bija jāpārbauda vispirms.

Uzmanīdamās no plaisām un ejām, kas norādītu uz dziļāku pazemi­nājumu, kur varētu sagaidīt slēptas briesmas, Eila lēnām vrzljās gar austrumu sienu. Blakus tumšajam stūrim no sienas bija nokrituši klints- gabali un gulēja uz alas grīdas nekārtīgā kaudzē. Sieviete pārrāpoja pāri kaudzei, sataustīja izcilni, aiz kura bija tukšums.

Eila apsvēra, vai nevajadzētu atnest lāpu, bet tad pārdomāja. Viņa nebija ne dzirdējusi, ne saodusi, ne sataustījusi nekādas dzīvības pa­zīmes, aiz kaudzes bija pārredzama tikai neliela stūra daļa. Satvērusi lingu un akmeņus vienā rokā, sieviete nožēloja, ka nebija uzvilkusi apmetni, kur ielikt ieročus, un uzrāpās augšā uz izciļņa.

Tumšā sprauga bija zema, viņai bija jāsaliecas, lai tiktu tur iekšā. Bet tas bija tikai padziļinājums, kas otrā galā beidzās ar alas griestu saplūšanu kopā ar grīdas nišu. Pašā tālākajā galā bija redzama kaulu čupa. Eila pasniedzās un paņēma vienu kaulu, tad nokāpa lejā no izciļņa un gar rietumu puses sienu atgriezās pie ieejas. Šai alai bija tikai viena ieeja, izņemot mazo nišu, tai nebija nekādu citu kambaru, ne tuneļu, kas varētu sagādāt pārsteigumus un izvest uz nezināmām vietām. Ala bija mājīga un droša.

Iznākusi spožajā saules gaismā uz lēzenās klintsradzes alas priekšā, Eila aizsedza ar roku acis un pavērās apkārt. Viņa stāvēja klintsradzes pašā augšā. Zemāk pa labi, upes krastā, bija redzama kaulu un izskaloto koku zaru kaudze un akmeņainā upmala. Pa kreisi viņa varēja tālu pār­redzēt visu ieleju. Tālumā upe atkal pagriezās uz dienvidiem, apvīdamās ap pretējā krasta stāvo klints sienas pamatni, bet tās kreisais krasts kļuva līdzenāks un pārgāja stepē.

Eila izpētīja kaulu, ko bija iznesusi no alas. Tas bija liela brieža stilba kauls, ļoti vecs un sažuvis, ar skaidri saredzamām zobu pēdām, kur tas bijis sašķelts, lai tiktu klāt pie kaula smadzenēm. Zobu pēdas kaulā, ma­niere, kādā tas ticis košļāts, izskatījās pazīstama - un tomēr ne. Eila bija pārliecināta, ka plēsējs bijis kaķu dzimtas pārstāvis. Viņa pazina plēsējus daudz labāk par pārējiem klana ļaudīm. Ar tiem sieviete bija trenējusies mednieces iemaņās, bet tikai uz daudz mazākiem un vidēja lieluma sugas pārstāvjiem. Šīs zobu pēdas bija atstājis kāds liels kaķu dzimtas eksem­plārs, ļoti liels. Eila pagriezās apkārt un vēlreiz pārskatīja alu.

Alu lauva! Reiz šis droši vien bijis alu lauvu midzenis. Niša bija ideāla vieta, kur lauvenēm dzemdēt mazos lauvēnus. Eila domāja: "Varbūt tomēr nevajadzētu šeit pārnakšņot? Te varētu būt bīstami." Viņa vēlreiz paskatī­jās uz kaulu. Bet brieža kauls ir tik vecs un šī ala jau vairākus gadus nav izmantota. Turklāt ugunskurs pie alas ieejas atbaidīs dzīvniekus.

"Šī ir jauka ala, tādas bieži negadās atrast. Tur iekšā ir daudz vietas un laba zemes grīda. Nedomāju, ka tur iekšā ir mitrs, pavasara plūdi tik augstu nesniedzas. Tur ir pat dūmu noplūdes caurums. Šķiet, ka aiziešu pēc savām mantām, atnesīšu ādas, grozu, malku un sakuršu pavardu." Eila steidzās lejā uz upes krastmalu. Atgriezusies viņa alas priekšpusē, uz pārkares, uz saulē sakarsušajiem akmeņiem izklāja žāvēties sumbra ādas nojumi un guļamādas un ienesa grozu alas iekšpusē, pēc tam uznesa arī vairākus malkas klēpjus. "Varbūt man vajadzētu atnest arī dažus pavarda akmeņus?" viņa nodomāja, kāpdama atkal lejā.

Pēkšņi Eila apstājās. "Kāpēc gan man vajadzīgi pavarda akmeņi? Es taču te palikšu tikai pāris dienu. Man ir jādodas tālāk un jāmeklē cilvēki. Man tie ir jāatrod, pirms vēl nav uznākusi ziema…

Un ja nu es tos cilvēkus neatrodu?" Šāda doma jau sen bija Eilu mocījusi, bet agrāk viņa nebija pati sev ļāvusi to precīzi formulēt; sekas šķita pārāk biedējošas. "Ko es darīšu, ja pienāks ziema un es vēl joprojām nebūšu cilvēkus atradusi? Es neesmu sarūpējusi pārtiku. Man nebūs siltas un sausas vietas, kur pārziemot; ziemā pūtīs ledains vējš un sasnigs dziļš sniegs. Nebūs alas…"

Eila vēlreiz paskatījās uz alu, tad uz skaisto, aizsargāto ieleju un zirgu baru tur lejā, pļavā, tad vēlreiz uz alu. "Šī man ir ideāla ala," viņa pati

sev iegalvoja. "Var paiet ļoti ilgs laiks, līdz atradīšu kādu tikpat labu kā šī. Un ieleja - tur es varētu vākt augus, medīt un sarūpēt pārtikas krāju­mus. Šeit ir ūdens, malkas vairāk, nekā vēlams, lai pietiktu ne tikai vienai ziemai, bet pat vairākām. Šeit ir atrodams pat krams un nepūš vējš. Viss, kas man vajadzīgs, ir atrodams šajā vietā - izņemot cilvēkus."

"Nezinu, vai varēšu viena pati izturēt garo ziemu? Bet šis gadalaiks jau iet uz otru pusi. Drīz vien man jau jāsāk sarūpēt pārtiku ziemai. Ja jau līdz šim neesmu atradusi nevienu cilvēku, kā lai zinu, vai vispār kādreiz kādu atradīšu? Kā lai es zinu, vai Citi man ļaus pie viņiem palikt, pat ja būšu viņus atradusi? Es viņus nemaz nepazīstu. Daži no viņiem ir tikpat ļauni kā Brouds. Paskat, kas notika ar nabaga Odu! Viņa stāstīja, ka tie bija Citu vīrieši, kas piespieduši viņu pakļauties, tāpat kā Brouds bija piespiedis mani un apmierinājis savas vajadzības. Oda stāstīja, ka Citi esot līdzīgi man. Un ja nu viņi visi ir ļauni?" Eila vēlreiz paskatījās uz alu un arī uz ieleju. Pa perimetru viņa apgāja ap­kārt klints pārkarei alas priekšā, paspēra nokritušu akmeni pāri malai, paskatījās uz zirgiem un pieņēma lēmumu.

- Klausieties, zirgi! - viņa sacīja. - Es grasos jūsu ielejā kādu laiku uzkavēties. Nākamajā pavasarī es varētu atkal sākt meklēt Citus. Bet, ja tūlīt pat nesākšu gatavoties ziemai, tad nākamo pavasari vairs nesagai­dīšu. - Zirgiem veltītā Eilas runa bija artikulēta tikai ar dažām skaņām, tās pašas bija aprautas rīkles skaņas. Viņa izmantoja skaņas, tikai lai iz­teiktu dažus vārdus vai pievērstu uzmanību bagātīgajai, sarežģītajai un pilnīgi saprātīgajai žestu valodai, kuru viņa graciozām, plūstošām kustī­bām veidoja ar roku palīdzību. Žestu valoda bija vienīgā, ko Eila atcerējās.

Tiklīdz lēmums bija pieņemts, Eila izjuta atvieglojumu. Viņa bija baidī­jusies no domas pamest šo jauko ieleju un saskarties ar daudz nogurdino- šākām ceļošanas dienām pa nokaltušo, vējaino stepi; baidījās no domas, ka atkal būs jādodas ceļā. Eila noskrēja lejā uz akmeņaino upes krastu un paņēma savu apmetni un amuletu maisiņu. Sniegdamās pēc mazā ādas maisiņa, viņa pamanīja iemirdzamies mazu ledus gabaliņu.

"Kā gan šeit vasaras vidū var atrasties ledus?" sieviete brīnījās, pacel­dama to. Tas nebija auksts, gabaliņam bija asas, nošķeltas malas un līdze­nas, gludas plaknes. Uz visām pusēm to grozīdama, Eila vēroja tā šķautnes vizuļojam saulē. Tad viņai gadījās to pagriezt pareizajā leņķī tā, ka prizma sadalīja saules gaismu pilnā krāsu spektrā; Eilai aizrāvās elpa no varavīks­nes krāsu gammas. Viņa nekad agrāk nebija redzējusi īstu kvarca kristālu.

Kristāls, tāpat kā krams un daudzi citi akmeņi krastmalā, bija kas neparasts - šai vietai neraksturīgs. Mirguļojošais akmens varenu dabas

spēku ietekmē - šajā gadījumā ledus ietekmē, kam tas bija līdzīgs, - bija izrauts no savas dabiskās vides un izkusušā veidā kopā ar sanešiem aiznests projām kūstošā ledāja straumē, līdz tika izskalots šajā vietā.

Pēkšņi Eila sajuta drebuļus - aukstākus par ledu - pārskrienam pār muguru; sieviete apsēdās, jo kājas sāka pārāk trīcēt, lai viņa stāvus būtu spējīga domāt par šī kristāla nozīmi. Viņa atcerējās Kreba vārdus, ko senāk, kad Eila vēl bija maza meitene, mogurs bija teicis…

Bija ziema, un vecais Dorvs stāstīja savas teiksmas. Eila bija vēlē­jusies ko vairāk uzzināt par leģendu, kuru Dorvs tikko kā bija beidzis, un jautājusi par to Krebam, kura prātojumi bija noveduši pie totēmu izskaidrojuma.

- Totēmiem ir nepieciešama vieta, kur dzīvot. Iespējams, ka viņi pamet tos cilvēkus, kas pārāk ilgi klīst apkārt bez savas mājvietas. Tu taču negribētu, ka tavs totēms tevi pamestu, vai ne?

Eila pieskārās saviem amuletiem. - Bet mans totēms mani nepameta, kaut arī es biju viena pati un man nebija māju.

- Tas bija tāpēc, ka tavs totēms tevi pārbaudīja. Totēms taču atrada tev mājas, vai ne, Eila, Alu Lauva ir spēcīgs totēms. Tas tevi izvēlējās un, iespējams, ir nolēmis tevi vienmēr pasargāt - tomēr visi totēmi jūtas daudz laimīgāki tad, ja viņiem ir mājas, kur apmesties. Ja savam totēmam pievērsīsi vajadzīgo uzmanību, tas tev palīdzēs. Totēms tev pateiks priekšā, ko labāk darīt.

- Kreb, kā es to zināšu? - Eila bija jautājusi. - Es nekad neesmu redzējusi Alu Lauvas garu. Kā lai zinu, kad totēms dod kādas norādes?

- Tu nevari redzēt sava totēma garu, jo tas mājo tevī un ir daļa no tevis pašas. Tomēr tas dos tev zīmi. Tikai tev ir jāiemācās to izprast. Ja tev būs jāpieņem kāds lēmums, totēms tev palīdzēs. Ja būsi izdarījusi pareizo izvēli, totēms dos tev norādi.

- Kādu norādi?

- To ir grūti pateikt. Parasti tas ir kaut kas īpašs vai neparasts. Tas var būt kāds akmens, ko nekad agrāk nebūsi redzējusi, vai kādas īpašas formas sakne, kas tev kaut ko izteiks. Tev šīs zīmes ir jāiemācās izprast ar prātu un sirdi, nevis ar acīm un ausīm, tad tu to sapratīsi. Bet, kad pienāks laiks un tu atradīsi zīmi, ko tavs totēms būs tev atstājis, pie­vieno to saviem amuletiem. Tas tev nesīs veiksmi.

"Alu Lauva, vai tu joprojām mani aizsargā? Vai šī ir tā zīme? Vai esmu pieņēmusi pareizo lēmumu? Vai tu gribi teikt, ka man jāpaliek šajā ielejā?"

Eila abās plaukstās bija ieskāvusi vizuļojošo kristālu un aizvērusi acis - mēģinādama meditēt, kā Krebs to allaž bija darījis, cenzdamās ieklausīties savā sirdī un prātā, pūlēdamās noticēt, ka totēms vēl nav viņu pametis. Viņa domāja par to, kā vajadzēja atstāt klanu, par gara­jām, nomācošajām un vienmuļajām ceļojuma dienām, cilvēku meklēšanu, iešanu uz ziemeļiem, kā Iza viņai bija teikusi. Uz ziemeļiem, līdz…

"Alu lauvas! Mans totēms viņus atsūtīja, lai liktu man pagriezties uz rietumiem, lai parādītu man ceļu uz šo ieleju. Totēms gribēja, lai es šo ieleju atrodu. Arī viņš ir noguris no garā ceļojuma un grib, lai šī ieleja kļūst par viņa mājām. Un šī ala iepriekš ir bijusi alu lauvu mājvieta. Tieši šajā vietā mans totēms jūtas ērti un labi. Viņš vēl nav mani pa­metis! Viņš joprojām ir kopā ar mani!"

Sapratne deva atvieglojumu no saspringuma, ko Eila līdz šim vēl ne­bija apzinājusies. Caur asarām pasmaidījusi, viņa atraisīja auklas mez­glus, kas saturēja ciet mazo amuletu maisiņu. Sieviete izbēra tā saturu un citu pēc cita tos salasīja.

Pirmais bija sarkanā okera gabaliņš. Visi klana ļaudis kā amuletu nēsāja šo sarkano, svēto akmeni; tas parasti tiem bija pats pirmais amu­lets, kuru mogurs viņiem dāvāja tajā dienā, kad atklāja viņu totēmus. Totēmus parasti piešķīra vēl zīdaiņu vecumā, bet Eilai jau bija pieci gadi, kad viņa uzzināja savu totēmu. Krebs to bija meitenei paziņojis neilgi pēc tam, kad Iza bija Eilu atradusi, kad viņa tika uzņemta klanā. Paberzējusi četras rētas uz savas kājas, Eila aplūkoja nākamo amuletu - pārakmeņojušos gastropoda [5] fosilijas gabaliņu.

Tā izrādījās jūras iemītnieka čaula, bet tagad pārvērtusies akmenī; tā bija pirmā zīme, ko totēms viņai parādīja, piekrizdams viņas lēmumam medīt ar lingu. Eila drīkstēja medīt tikai plēsējus, bet ne tos dzīvniekus, kurus klans lietoja pārtikā, - tā būtu bijusi nevajadzīga izšķērdība, jo jaunā sieviete nedrīkstēja atgriezties alā ar medījumu. Bet plēsēji bija daudz izveicīgāki un bīstamāki, un šo dzīvnieku medīšana bija noslī­pējusi Eilas prasmi līdz izcilam līmenim. Kā nākamo priekšmetu Eila paņēma rokā savu medību talismanu - mazu, ovālu, okera traipiem klātu mamuta ilkni, kuru biedējošā, bet aizraujošā ceremonijā par godu Sievietei, kas medī, pasniedza pats Brūns. Viņa pieskārās mazajai rētiņai uz kakla, kuru Krebs bija iezīmējis, nedaudz iedurot, lai iegūtu viņas asinis, ko ziedot senajiem gariem.

Nākamajam amuletam Eilas acīs bija īpaša nozīme; tas atkal gan­drīz vai sievieti saraudināja. Viņa cieši rokā turēja trīs spīdīgus, kopā salipušus dzelzs pirīta* gabaliņus. Totēms tos viņai parādīja kā zīmi, ka dēls izdzīvos. Pēdējais amulets bija melnā mangāna dioksīda gabaliņš. Mogurs to Eilai bija iedevis kopā ar katra klana locekļa gara svētību, kad viņa tika iecelta klana zāļu sievas kārtā. Pēkšņi sievietei ienāca prātā uztraucoša doma. Vai Brouds, nolādot viņu, bija nolādējis visu klanu? Kad Iza nomira, Krebs atsauca no viņas atpakaļ pārējo klana locekļu garus tā, lai Iza tos nepaņemtu sev līdzi uz garu pasauli. Bet no viņas tos neviens neatsauca!

Eilu pārņēma nolemtības izjūta. Kopš Klanu Sapulces, kur Krebs kādā neizskaidrojamā veidā bija atklājis, ka viņa ir citāda, Eila diezgan bieži bija izjutusi šo izstumtību, it kā Krebs būtu viņu pārveidojis. Viņa sa­juta tirpas, tādu kā adatiņu durstīšanu, nelabumu, kas uzdzina zosādu, un vājumu, un milzīgas bailes par to, ko viņas nāve varētu nozīmēt visam klanam.

Eila centās no šīm izjūtām atbrīvoties. Paņēmusi ādas maisiņu, viņa salika tajā atpakaļ visu savu kolekciju, pievienojot tai ari kvarca kristālu. Aizsējusi amuletu maisiņu, Eila pārbaudīja, vai aukla nav jau nolieto- jusies. Krebs bija brīdinājis, ka Eila nomirs, ja savus amuletus kādreiz pazaudēs. Uzlikusi maisiņu atpakaļ kaklā, sieviete pamanīja būtisku atšķirību tā svarā.

Vientuļi sēdēdama akmeņainajā upes krastā, Eila prātoja par to, kas bija ar viņu noticis, pirms klans viņu atrada. No tās dzīves, pirms tam, viņa nespēja atcerēties pilnīgi neko, bet zināja tikai to, ka ļoti atšķiras no klana ļaudīm. Eila bija pārāk gara auguma, pārāk gaišu ādu; viņas seja nemaz nelīdzinājās pārējo klana ļaužu sejām. Sieviete bija aplū­kojusi savu atspulgu rāmajā dīķa ūdeni: viņa bija neglīta. Brouds viņai to bija ļoti bieži atgādinājis, bet arī visi pārējie bija domājuši tāpat, tikai paturējuši savas domas pie sevis. Viņa bija liela, neglīta sieviete; neviens vīrietis viņu negribēja.

"Arī es nekad nevienu no viņiem negribēju," Eila nodomāja. "Iza sacīja, ka man vajadzīgs savs vīrietis, bet vai tad kāds Citu vīrietis gri­bēs mani vairāk nekā kāds klana vīrietis? Neviens negrib lielu, neglītu sievieti. Tad jau varbūt labāk palikt tepat? Kā gan es varu zināt, ka satikšu savu vīrieti pat tad, ja tos Citus atradīšu?"