Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

24

Jondalars jutās kā ar ūdeni apliets. Viņš sekoja Eilai ārā no alas un palika uz klints pārkares viņu vērojam. Ar trenētu lēcienu sieviete uz­kāpa zirgā un aizaulekšoja prom pa ieleju. Eila vienmēr bija bijusi tik pakļāvīga un nekad agrāk nebija izrādījusi tādas dusmas. Šis pretstats padarīja viņas niknuma izvirdumu vēl pārsteidzošāku.

Zelandoni vīrietis attiecībā uz plakangalvjiem allaž bija sevi uzska­tījis par lojālu un brīvu no aizspriedumiem. Viņš uzskatīja, ka plakan­galvji jāliek mierā, tos nevajag ne traucēt, ne izaicināt, un viņš nekad nevienu no viņiem apzināti nebūtu nogalinājis. Bet viņa jūtas tika ļoti aizskartas, uzzinot, ka kāds vīrietis Baudas veltes gūšanai izmantojis plakangalvju sievieti. Kāds no plakangalvju vīriešiem bija izmantojis cilvēku sievieti, lai parādītu savu dziļi slēpto naidu. Šī sieviete bija aptraipīta.

Un viņš tik ļoti bija šīs sievietes alcis. Viņš atcerējās vulgāros stāstus, kurus bija pārrunājuši smīkņājoši puikas un jauni vīrieši, un sajuta savu iegurni saraujamies, it kā viņš jau no šīs domas vien būtu apgānīts un viņa loceklis - sarāvies un nopuvis. Ar Lielās Zemes Mātes labvēlību viņš bija ticis no tā visa pasargāts.

Bet vēl ļaunāk bija tas, ka Eila bija dzemdējusi kādu riebīgu radījumu - kucēnu, kurš radies no ļaunprātīgiem gariem un par kuru pieklājīgā sabiedrībā pat nedrīkst ieminēties. Daži ļaudis sparīgi noliedza šādu pēcnācēju eksistenci, tomēr runas par to nekad nerimās.

Eila to nebija noliegusi. Viņa to atklāti bija atzinusi, stāvējusi šeit un aizstāvējusi savu bērnu… tikpat dedzīgi, kā jebkura māte būtu to darījusi, ja viņas bērns būtu apdraudēts. Viņa jutās aizvainota un dus­mīga, ka viņš bija nicinoši izteicies par plakangalvjiem. Vai Eilu tiešām bija izaudzinājis plakangalvju bariņš?

Sava Ceļojuma laikā Jondalars bija saticis pāris plakangalvju. Viņa prātā pat bija radies jautājums: vai viņi patiešām ir dzīvnieki? Viņš at­sauca atmiņā gadījumu ar jauno plakangalvju puiku un vecāku sievieti.

Atceroties tās dienas notikumus, Jondalars sāka domāt. Vai tad tas puika zivs sadalīšanai uz pusēm nebija lietojis tikpat primitīvi uztaisītu nazi, kādu bija lietojusi Eila? Un viņa māte bija valkājusi tieši tādu pašu ap­metni, kādu valkā Eila. Pašā sākumā Eilai bija tieši tāda pati uzvedība - tendence skatīties zemē, turēties malā, lai viņu nepamanītu. Kažokādām uz Eilas guļvietas bija tā pati mīkstuma kvalitāte kā vilkādai, ko tie divi plakangalvji bija viņam iedevuši. Un viņas pīķis! Tas smagais, primitī­vais pīķis - vai tad tas nebija tāds pats kā tam plakangalvju bariņam, ko viņi abi ar Tonolanu satika, nokāpuši no ledāja?

Ja tikai viņš būtu uzmanīgāk paskatījies, šie pierādījumi visu laiku ir bijuši viņa acu priekšā. Kāpēc viņš bija sev iestāstījis, ka Eila ir viena no tām, kas kalpo Mātei, iztur pārbaudījumus un pilnveido savu ārstniecī­bas prasmi? Viņa bija tikpat prasmīga kā jebkurš dziednieks, varbūt pat vēl zinošāka. Vai dziedniecības iemaņas viņa patiešām bija iemācījusies no kādas plakangalvju sievietes?

Jondalars vēroja, kā Eila aizjāj tālumā. Savās dusmās viņa bija iz­skatījusies lieliska. Viņš pazina daudzas sievietes, kas pacēla balsi pie mazākā izaicinājuma. Iedomājies par sievieti, kurai viņš bija solījies, - Maronu -, Jondalars atcerējās, ka viņa varēja spalgi klaigāt, ķildoties un ar savu vētraino raksturu būt īsta spītniece. Bet šajā sievietē jautās tāds spēks, kas viņam šķita apbrīnas vērts. Jondalaram patika stipras sievie­tes. Viņas bija izaicinājums, spēja pašas par sevi pastāvēt un tik viegli nepakļāvās vīrieša emociju izvirdumiem, kas šad tad gadījās. Redzot Eilas savaldību, viņš bija domājis, ka šī sieviete savā būtībā ir stingra kā klints. "Paskaties tik, kā viņa jāj uz zirga!" viņš pie sevis nodomāja. "Viņa ir vienreizīga un skaista sieviete."

Pēkšņi, kā dabūjis aukstu ūdens šalti, Jondalars aptvēra, ko bija iz­darījis. Vīrietis nobālēja. Eila bija izglābusi viņam dzīvību, bet viņš bija atrāvies no viņas, it kā viņa būtu netīra un netikla. Šī jaunā sieviete tik pašaizliedzīgi bija viņu aprūpējusi, bet viņš tai bija atmaksājis ar zemisku, derdzīgu uzvedību. Viņš bija nosaucis viņas bērnu par pretīgu radījumu - bērnu, kuru viņa acīmredzot mīlēja. Jondalars bija sašutis par savu neiejūtību.

Ieskrējis atpakaļ alā, vīrietis iemetās gultā. Viņas gultā. Viņš bija gulējis tās sievietes gultā, no kuras tikko riebumā novērsies.

- Ak Doni! - Jondalars iesaucās. - Kā tu varēji pieļaut, ka es tā uz- vedos? Kāpēc tu man nepalīdzēji? Kāpēc tu mani neapturēji?

Jaunais Zelandoni paslēpa galvu zvērādās. Kopš agras jaunības ga­diem viņš nebija juties tik nožēlojami. Viņš domāja, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Ari tad viņš bija rīkojies bez domāšanas. Vai viņš nekad to neiemācīsies? Kāpēc viņš nebija apguvis diskrētumu? Drīz viņam būs jādodas projām, viņa kāja jau ir sadzijusi. Kāpēc viņš nemācēja sevi savaldīt līdz aiziešanai?

īstenībā tas ir labs jautājums: kāpēc viņš vēl šeit atrodas? Kāpēc jau nebija sievietei pateicies un aizgājis? Šeit vairs nekas viņu neturēja. Kā­pēc viņš bija palicis un piespiedis Eilu atbildēt uz jautājumiem, par ko viņam nebija nekādas darīšanas? Tad viņš visu mūžu būtu varējis viņu atcerēties kā skaistu, noslēpumainu sievieti, kas vientulībā dzīvojusi ielejā, piebūrusi dzīvniekus un izglābusi viņam dzīvību.

"Jo tu nevari aiziet prom no šīs skaistās, noslēpumainās sievietes, Jondalar, un tu to zini!

Kāpēc tevi tas tā uztrauc? Kāda tam nozīme, ka viņa… dzīvojusi kopā ar plakangalvjiem?

Jo tu viņu gribēji. Un tad tu domāji, ka viņa vairs nav gana laba tev, jo bija… viņa bija ļāvusi…

Tu, idiot! Vai tad tu nedzirdēji? Viņa tam plakangalvim neļāva, viņš paņēma viņu ar varu! Bez Pirmās baudas rituāla. Un tagad tu šo sie­vieti vaino! Viņa tev visu izstāstīja, uzplēsa vecās brūces, un ko izdarīji tu?

Jondalar, vai zini? Tu esi vēl sliktāks par to plakangalvi! Vismaz Eila zināja, ko no viņa var sagaidīt. Tas plakangalvis viņu ienīda un gribēja viņai nodarīt pāri. Bet tu! Ko izdarīji tu pats? Eila tev uzticējās. Viņa tev pastāstīja, ko pret tevi jūt. Jondalar, tu tik ļoti viņu gribēji un būtu varējis viņu iegūt jebkurā laikā, bet baidījies ievainot savu lepnumu.

Ja tu būtu pievērsis viņai vairāk uzmanības un nebūtu tik ļoti uztrau­cies pats par sevi, tad būtu pamanījis, ka Eila neizturas kā pieredzējusi sieviete. Viņa uzvedas kā nobijusies jauna meitene. Vai tad tev nav bijis gana daudz sieviešu, lai pamanītu atšķirību?

Bet viņa neizskatās pēc nobijušās jaunas meitenes. Nē, viņa ir vis­skaistākā sieviete, ko tu jebkad esi saticis. Viņa ir tik skaista, zinoša un par sevi pārliecināta, ka tu biji no viņas nobijies. Nobijies, ka viņa varētu tevi atraidīt. Tu, lielais Jondalar! Vīrietis, kuru alkst iegūt katra sieviete. Tagad gan vari būt drošs, ka viņa tevi vairs negrib!

Tu tikai biji domājis, ka viņa ir par sevi pārliecināta, viņa pat neno­jauš, ka ir īsta skaistule. Eila īstenībā domā, ka ir liela un neglīta. Kā gan kāds var domāt, ka šī sieviete ir neglīta?

Vai atceries? Viņa taču uzauga pie plakangalvjiem. Kurš gan būtu iedomājies, ka viņi šai atšķirībai pievērsīs tādu uzmanību? Un kurš gan būtu iedomājies, ka viņi pieņems savā vidū šo svešo un dīvaino meiteni? Vai mēs pieņemtu savā vidū plakangalvju bērnu? Interesanti - cik Eilai tobrīd bija gadu? Viņa toreiz vēl nevarēja būt pieaugusi - tās alu lauvas ķetnas atstātās zīmes ir krietni senas. Toreiz droši vien Eila bija pamatīgi nobijusies - apmaldījusies un viena pati, iesprostota alā, kur lauva ar savu ķetnu viņu ķeksēja.

Un viņš bija izdziedēts ar plakangalvju dziedniecības metodēm! Kā gan plakangalvji māk dziedināt? Bet Eila bija to iemācījusies no viņiem, un viņai tas ļoti labi padodas. Tik labi, ka tu pats pat nodomāji, ka viņa ir viena no tām, kas kalpo Mātei. Tev vajadzētu mest pie malas krama darbarīku izgatavotāja amatu un kļūt par stāstnieku! Tu negribēji ieraudzīt patiesību. Tagad, kad tu to zini, vai tam ir kāda nozīme? Vai tad tu esi mazāk dzīvs tikai tāpēc, ka Eila iemācījusies dziedniecības iemaņas no plakangalvjiem? Vai viņa vairs nav tik skaista tāpēc, ka… dzemdējusi kādu pretīgu radījumu? Kāpēc gan lai viņas bērns būtu derdzīgs radījums?

Tu taču viņu vēl joprojām gribi, Jondalar. Ir jau par vēlu. Viņa vairs nemūžam tev neticēs un neuzticēsies. "Jondalaru pārņēma jauns kauna jūtu uzplūds. Viņš savilka dūres un dauzīja zvērādas." Tu, idiot! Tu stulbais, stulbais muļķi! Tu visu esi sabojājis. Vai tev nevajadzētu do­ties prom?

Tu to nedrīksti. Tev viņa ir jāsatiek, Jondalar. Tev nav ne drēbju, ne ieroču, ne pārtikas, tu nevari tā ceļot - bez nekā.

Kur gan tu visu to dabūsi? Kur gan citur, ja ne šeit - pie Eilas, tev tas viss jāpaņem no viņas. Tev tas viņai jāpalūdz, vismaz kāds krama gabals. Ar darbarīkiem varēsi uztaisīt pīķus. Tad varēsi sev nomedīt iztiku un būs zvērādas, no kā izgatavot apģērbu, guļammaisu un mugursomu. Paies laiks, līdz sagatavosies, un vēl viens gads vai pat vēl vairāk, līdz nokļūsi līdz mājām. Bez Tonolana būs ļoti vientuļi."

Jondalars ierušinājās vēl dziļāk zvērādās. "Kāpēc Tonolanam bija jā­aiziet bojā? Kāpēc alu lauva nenogalināja mani, bet viņu?" No vīrieša acu kaktiņiem sāka ritēt asaras. Tonolans nebūtu tik muļķīgi uzvedies. "Ak, mazo brāl, kaut es zinātu, kur tas kanjons atrodas! Kaut nu kāds viedais būtu tev palīdzējis atrast ceļu uz viņsauli! Man derdzas doma, ka tavi kauli balē saulē un grauzēji tos apstrādā un izvazā."

Jondalars izdzirdēja zirga kāju dipoņu pa klinšaino taciņu no upma­las, un nodomāja, ka tā ir Eila, kas atgriežas mājās. Bet tas izrādījās kumeļš. Vīrietis piecēlās, izgāja uz klints pārkares un paskatījās ielejā. Eila nebija redzama.

- Kas noticis, mazo draudziņ? Vai viņas tevi pametušas? Tā ir mana vaina, bet viņas atgriezīsies… kaut vai tevis dēj. Turklāt šeit ir Eilas mājas, viņa šeit dzīvo… viena. Interesanti - cik ilgi viņa jau šeit dzīvo? Viena pati. Interesanti - vai es būtu bijis uz to spējīgs?

"Te nu tu esi, gaudies par savu muļķību, bet paskaties, ko Eilai nā­cies pārdzīvot. Viņa nemaz par to nesūkstas. Viņa ir tik vienreizīga sieviete. Skaista. Lieliska un brīnišķīga. Un tu, Jondalar, muļķi, visu esi pazaudējis! Ak Doni! Kaut es spētu visu vērst par labu!"

Jondalars bija nodarījis Eilai gauži: viņa raudāja, raudāja tā, kā nekad savā mūžā nebija raudājusi. Raudāšana nemazināja sievietes spēku, raudot tikai bija vieglāk pārciest aizvainojumu. Viņa dzina VIniju uz priekšu, līdz ieleja palika tālu aizmugurē, tad apstājās pie upes likuma, kur veidojās viena no attekām, kas plūda gar viņas alu. Upes līkumā paliene bieži pārplūda, pali atstāja aiz sevis dažādus sanešus, kas nodro­šināja auglīgu un leknu augsni. Šī bija tā vieta, kur Eila bija nomedījusi meža rubeni un irbi, kā arī dažādus dzīvniekus - no murkšķa līdz pat lielam briedim, kas nespēja pretoties vilinošajai, leknajai zālei, kura auga šajā zaļajā pļavā.

Eila noslīdēja zemē no Vīnijas muguras, padzērās un noskaloja sa­raudāto un netīro seju. Viņa jutās tā, it kā atrastos sliktā sapnī. Visa šī diena bija bijusi mulsinošu, reibinošu emocionālu pacēlumu un sāpīgu pārdzīvojumu pilna, katrs no tiem radījis savu kulmināciju un kritumu. Eila nodomāja, ka nespētu vairs pārciest ne pozitīvas, ne negatīvas emocijas.

Rīts bija sācies labi. Jondalars bija pats uzprasījies palīdzēt graudu vākšanā un pārsteidzis viņu ar ātrumu, kādā bija šo darbu iemācījies darīt. Eila bija pārliecināta, ka graudu vākšana nebija tā prasme, kuru viņš bija iepriekš apguvis, bet, tiklīdz viņa vīrietim parādīja, kā šis darbs veicams, viņš to ātri vien apguva. Tomēr šī palīdzība bija daudz kas vairāk par divām čaklām papildu rokām. Tā bija sabiedrība. Pat ja viņi nesarunājās, otra cilvēka klātbūtne lika sievietei apzināties, cik ļoti viņai pietrūcis citu cilvēku klātbūtnes.

Pēc tam notika tas mazais starpgadījums. Nebija jau nekā nopietna. Eila gribēja turpināt graudu vākšanu, bet, kad ūdens soma bija iztuk­šota, Jondalars bija vēlējies šo nodarbi pārtraukt. Atgriezusies no upes un sapratusi, ka viņš vēlas izmēģināt jāt ar zirgu, Eila bija nodomājusi, ka tas varētu būt labs iemesls, lai noturētu viņu pie sevis. Jondalaram patika kumeļš, un, ja viņam iepatiktos izjāde ar zirgu, tas būtu varējis būt labs iemesls, lai viņš gribētu palikt, līdz kumeļš paaugsies. Kad viņa ierosināja izjādi ar Vīniju, Jondalars bija labprāt piekritis.

Tas abiem bija radījis labu noskaņojumu. Tieši tas bija izraisījis smieklu lēkmi. Kopš Mazuļa aiziešanas Eila vairs nekad nebija tā smē­jusies. Viņai patika Jondalara smiekli - klausīšanās viņa smieklos radīja sievietē siltas izjūtas.

"Tad viņš man pieskārās," viņa risināja tālāk savu domu pavedienu. "Neviens klanā tā nekad nav man pieskāries, vismaz ne ārpus pavarda robežakmeniem. Kas to lai zina, ko sieviete un vīrietis dara naktī zem zvērādām? Varbūt viņi pieskaras viens otram, tāpat kā Jondalars bija pieskāries man? Vai visi Citi ļaudis tā pieskaras cits citam, kad atrodas ārpus sava pavarda? Man patika, kā vīrietis man pieskārās. Kāpēc viņš aizskrēja projām?"

Pārliecināta par to, ka ir visneglītākā sieviete uz šīs zemes, Eila bija gribējusi no kauna nomirt, kad Jondalars bija pats sevi atvieglojis. Pēc tam alā, kad viņš sacīja, ka gribot viņu un nav iedomājies, ka arī viņa viņu grib, no laimes Eila gandrīz vai bija sākusi skaļi kliegt. No vīrieša skatiena Eila juta sevī briestam siltumu, vēlmi, velkošas sajūtas. Kad viņa izstāstīja par Broudu, Jondalars kļuva tik dusmīgs, ka jaunā sieviete bija pārliecināta par to, ka viņa Jondalaram patīk. Varbūt nākamreiz, kad viņš būs gatavs…

Bet Eila nekad neaizmirsīs to, kas notika pēc tam, - kā Jondalars bija uz viņu skatījies… kā uz kādu sapuvušas gaļas gabalu. Viņš pat bija noskurinājies.

"Iza un Krebs nav dzīvnieki! Viņi ir cilvēki. Cilvēki, kas rūpējās par mani un mīlēja mani. Kāpēc Jondalars viņus ienīst? Sākumā šī bija viņu zeme. Citu cilts ļaudis nāca vēlāk… mani ļaudis. Vai tādi ir mani ļaudis?

Es priecājos, ka atstāju Durku klanā. Viņi var domāt, ka mans dēls ir kropls, Brouds var viņu ienīst, jo Durks ir mans dēls, bet mans dēls nebūs nekāds dzīvnieks… nekāds derdzīgs radījums. Tieši tādu vārdu Jondalars lietoja. Viņam tas nav jāizskaidro."

Pār Eilas vaigiem atkal sāka ritēt asaras. "Mans bērns, mans dēls… Viņš nav kropls - viņš ir veselīgs un stiprs. Un viņš nav dzīvnieks, nav… pretīgs radījums."

"Kā gan Jondalars varēja tik ātri mainīties? Viņš skatījās manī ar savām zilajām acīm, viņš skatījās… Pēc tam atrāvās no manis, it kā es būtu viņu apdedzinājusi vai it kā es būtu kāds ļaunais gars, kura vārdu zina vienīgi moguri. Tas bija vēl ļaunāk par nāves lāstu. Klana ļaudis vienīgi novērsās no manis un mani vairs neredzēja. Viņiem es biju vienkārši mirusi un piederēju viņsaulei. Viņi neskatījās uz mani, it kā es būtu… derdzīgs radījums."

Rietošā saule parūpējās par vakara dzestrumu. Pat karstākajā vasaras laikā ari naktī stepē valdīja aukstums. Eila nodrebinājās savā plānajā vasaras apmetnī. "Ja es būtu iedomājusies paņemt līdzi nojumi un ka­žokādu… Nē, Vīnija kļūtu nepacietīga, ka kumeliņš palicis alā, un viņai tas jāpabaro."

Kad Eila piecēlās no upes krasta, kur bija sēdējusi, Vīnija pacēla galvu no leknās zāles un, pierikšodama pie sievietes, aizbaidīja kādu irbju pāri. Eilas reakcija bija gandrīz vai instinktīva. Viņa izvilka lingu, kas bija aizbāzta aiz jostas, un vienlaikus pieliecās, lai paceltu oļus. Putni bija tik tikko pacēlušies no zemes, kad nokrita viens un pēc tam arī otrs. Eila savāca putnus, sāka meklēt viņu ligzdu un tad apstājās.

"Kāpēc es meklēju putnu olas? Vai tad es gatavošu Jondalaram Kreba mīļāko ēdienu? Kāpēc gan man viņam būtu jāgatavo ēdiens, turklāt vēl Kreba mīļākais?" Bet, uzgājusi ligzdu, kas atradās gandrīz vai uz pašas zemes un bija vien neliela bedrīte, izkašāta akmens cietajā zemē, kur atradās septiņas olas, Eila paraustīja plecus un uzmanīgi savāca visas olas.

Nolikusi olas zemē, upmalā, blakus beigtajiem putniem, viņa sala­sīja garās niedres, kas auga pašā ūdens malā. Groziņa pīšana aizņēma vien pāris mirkļu; tas tiks izmantots vienīgi olu pārvešanai, un tad to izmetīs ārā. Vēl pāris niedru tika izmantots, lai sasietu kopā irbju spalvainās kājas. Uz tām jau bija sākušas augt biezās, ziemas sniegu brienamās spalvas.

Ziema. Eila noskurinājās. Viņa negribēja domāt par ziemu, aukstumu un nemīlīgu laiku. Bet ziema nekad viņai neizgāja no prāta. Vasara bija domāta vienīgi tam, lai sagatavotos ziemai.

Jondalars gatavojās iet projām! Viņa to zināja. Bija muļķīgi domāt, ka viņš paliks kopā ar viņu ielejā. Kāpēc gan viņam to vajadzētu darīt? Vai tad viņa pati paliktu, ja viņai būtu tuvi cilvēki, kas gaida mājās? Pēc viņa aiziešanas būs vēl sliktāk… kaut arī viņš bija uz viņu tā skatījies.

- Kāpēc viņam bija šeit jāuzrodas?

Eila pati izbijās no savas balss. Esot vienatnē, sieviete nebija pie­radusi sevi dzirdēt runājam. - Bet es varu runāt. Tik daudz Jondalars manā labā izdarīja. Vismaz tad, ja satikšu cilvēkus, varēšu ar viņiem sarunāties. Un es zinu, ka ļaudis dzīvo no šejienes uz rietumiem. Izai bija taisnība, tur jābūt daudz cilvēkiem, daudziem Citiem.

Pārmetuši irbes pār Vīnijas muguru - katra no tām nokarājās savā pusē -, sev starp kājām Eila novietoja olu groziņu. - Es piedzimu Ci­tiem… "Atrodi sev vīrieti," Iza man ieteica. Man šķita, ka mans totēms man atsūtījis Jondalaru, bet vai tad mans totēms būtu atsūtījis tādu vīrieti, kas uz mani tā skatās? Kā gan viņš varēja uz mani tā skatīties? - Eila kliedza, raustīdamās elsās. - Ak Alu Lauva! Es vairs negribu palikt viena! - Jaunā sieviete saguma zirga mugurā, atkal sākdama nevaldāmi raudāt. Vīnija bija pamanījusi Eilas nespēju dot viņai norādījumus, bet tas ķēvei nebija svarīgi. Viņa zināja mājupceļu. Pēc brīža Eila atkal iz­slējās. - Neviens man neliek šeit palikt. Man jau agrāk par to vajadzēja parūpēties. Tagad es varu sarunāties… un varu viņiem pastāstīt, ka Vīnija nav domāta medījumam, - Eila turpināja runāt skaļā balsī, lai pati sev atgādinātu par savām jaunajām runas spējām. - Es visu sagata­vošu un nākamajā pavasari došos projām. - Tagad viņa bija pieņēmusi stingru lēmumu un savu aiziešanu vairs ilgāk neatliks.

"Jondalars taču neaizies tūlīt. Viņam būs vajadzīgs apģērbs un ieroči. Varbūt mans Alu Lauva atsūtīja viņu pie manis, lai vīrietis mani ap­māca? Pirms viņa aiziešanas man jāiemācās viss, ko vien varu. Vērošu viņu un uzdošu jautājumus, un nav svarīgi, kā viņš uz mani skatīsies. Brouds mani ienīda visus tos gadus, kamēr dzīvoju klanā. Es varēšu paciest, ja Jondalars… ja viņš… ienīdīs mani." Eila aizvēra acis, lai ap­valdītu asaras.

Pasniegusies pēc amuletu maisiņa, jaunā sieviete atcerējās, ko Krebs sen atpakaļ bija viņai sacījis: "Kad atrod zīmi, ko tavs totēms tev atstā­jis, ieliec to amuletu maisiņā. Tas nesīs tev veiksmi." Visas šis zīmes Eila bija salikusi savā amuletu maisiņā. "Alu Lauva, es tik ilgu laiku esmu bijusi viena, ieliec veiksmi manā amuletu maisiņā!"

Saule jau bija norietējusi aiz upes augšteces aizas sienas, kad Eila jāja gar upi. Tumsa allaž iestājās tik ātri. Jondalars ieraudzīja Eilu jājam mājās un nosteidzās lejā uz upmalu. Eila bija palaidusi Viniju auļos un, pagriežoties aiz klints sienas līkuma, gandrīz vai uzskrēja vīrietim virsū. Ķēve satrūkās, gandrīz vai nomezdama sievieti zemē. Jondalars pasniedza drošu roku, pie kā pieturēties, bet, sajutis kailu miesu, viņš atrāva roku, pārliecināts par to, ka Eila viņu atgrūdis.

"Viņš mani ienīst," Eila nodomāja. "Viņš nespēj man pieskarties!" Jaunā sieviete norija asaras un deva Vīnijai zīmi doties uz priekšu. Zirgs šķērsoja akmeņaino krastmalu un dipināja augšā pa taciņu ar sievieti mugurā. Pie alas ieejas Eila nokāpa zemē un iesteidzās iekšā, vēlēdamās, kaut viņai būtu kāda cita vieta, kurp doties. Viņa gribēja noslēpties. Atstājusi olu groziņu blakus pavardam, saņēmusi pilnas ro­kas ar spalvainajiem putniem, viņa tos aiznesa uz glabātavu. Nometusi tos zemē otrpus žāvējamās ierīces, starp vēl pavisam jauniem groziem, tepiķīšiem un bļodām, Eila nokrita tiem pa vidu un apklāja galvu ar zvērādām.

Pēc brīža jaunā sieviete izdzirdēja Vīnijas un pēc tam ari kumeliņa soļus. Viņa visa trīcēja, cīnījās ar asarām, pēc kustību skaņas apzinā­damās, ka arī vīrietis ienācis alā. Eila vēlējās, kaut viņš būtu aizgājis prom, tad vismaz varētu izraudāties.

Eila nedzirdēja viņa kailo kāju soļus uz alas grīdas, kad vīrietis pie­nāca klāt, bet viņa zināja, ka Jondalars tur stāv, un centās savu drebē­šanu apvaldīt.

- Eila? - viņš ierunājās. Sieviete neatbildēja. - Eila, es tev atnesu tēju. - Viņa sastinga. - Eila, tev nav šeit jāslēpjas. Es pārvietošos. Pār- celšos otrā pavarda pusē.

"Viņš mani ienīst! Viņš nevar paciest atrasties man blakus," aiz­turējusi elsas, Eila nodomāja. "Es gribētu, lai viņš iet projām, lai vien­kārši aiziet."

- Es zinu, ka tas vairs neko nedos, bet man tas ir jāpasaka. Piedod, Eila. Es nožēloju to vairāk nekā spēju izsacīt. Tu nebiji pelnījusi tādu izturēšanos. Tu vari man neatbildēt, bet man ar tevi ir jārunā. Tu vien­mēr esi bijusi godīga pret mani - nu, pārmaiņas pēc, ir pienācis laiks arī man būt atklātam pret tevi.

Kopš tu aizjāji, es visu laiku par to domāju. Nezinu, kāpēc tā uzve- dos… kā uzvedos, bet gribu to paskaidrot. Pēc tam kad man bija uzbru­cis lauva un es pamodos šeit, es nezināju, kur atrodos, un nesapratu, kāpēc tu ar mani nesarunājies. Tu biji viens liels noslēpums. Kāpēc tu šeit atradies viena? Sāku jau sacerēt stāstu par tevi, ka esi dziedniece, kas iztur pārbaudījumus, lai novērtētu savas spējas, ka esi svēta sie­viete, kas atsaucas uz Mātes aicinājumu Viņai kalpot. Kad tu neatsaucies uz maniem centieniem dalīties ar tevi Baudas veltē, es nodomāju, ka atturība ir daļa no taviem pārbaudījumiem. Biju izdomājis, ka klans ir dīvaina dziednieku grupa, ar ko tu biji dzīvojusi kopā.

Eila bija pārtraukusi drebēt un klausījās, bet nekustējās.

- Eila, tobrīd es domāju tikai par sevi. - Jondalars apsēdās zemē. - Neesmu pārliecināts, ka tu tam ticēsi, bet es, ē… es tiku uzskatīts par… pievilcīgu vīrieti. Daudzas sievietes… vēlējās manu uzmanību. Man bija liela izvēle. Un šeit man likās, ka tu mani atraidi. Neesmu pie tā pieradis, tas ievainoja manu pašlepnumu, bet es to nekad neatzinu. Domāju, ka tāpēc sacerēju to stāstu par tevi, lai rastu izskaidrojumu tam, kāpēc tu mani negribēji. Ja es būtu tam pievērsis uzmanību, tad saprastu, ka neesi pieredzējusi sieviete, kas mani atraida, bet drīzāk līdzinies jaunai meitenei pirms Pirmā baudas rituāla - nedroša, mazliet nobijusies, gribēdama iepatikties. Ja es būtu to sapratis, man vajadzētu - es būtu… ak, nepievērs uzmanību. Tam nav nozīmes.

Klausīdamās Jondalara teiktajā tik saspringti, ka dzirdēja ausīs du­nam savus sirdspukstus, Eila ļāva zvērādām nokrist no galvas.

- Vienīgais, ko biju spējīgs saskatīt, bija tas, ka Eila ir sieviete. Un tici man, tu neizskaties pēc meitenes. Man likās, ka tu mani izjoko, kad stāstīji, ka esi liela un neglīta. Bet tā taču nebija, vai ne? Tu patiešām domā, ka tāda esi. Varbūt plak… cilvēkiem, kas tevi uzaudzināja, tu likies pārāk gara un atšķirīga, bet, Eila, tev jāzina: tu neesi ne liela, ne neglīta. Tu esi skaista. Tu esi skaistākā sieviete, ko esmu savā mūžā saticis.

Eila bija pagriezusies un piecēlusies sēdus. - Skaista? Es? - viņa ne­ticīgi jautāja. Tad, nespēdama tam noticēt un negribēdama, lai vēlreiz tiktu sāpināta, jaunā sieviete atkal ierušinājās zvērādu kaudzē. - Tu par mani smejies.

Jondalars paliecās uz priekšu, lai pieskartos viņai, tad apstājās, at­vilka roku un izlēma to nedarīt. - Nevaru tevi vainot, ka netici man. Ne pēc… šodien notikušā. Man droši vien vajadzētu saņemties un cen­sties to paskaidrot. Ir grūti iztēloties, ko visu tev nācies piedzīvot: tu kļuvi bārene un tevi izaudzināja… atšķirīgi cilvēki, tev piedzima bērns un tika atņemts. Tev lika atstāt vienīgās mājas, ko tu pazini, un do­ties nepazīstamā pasaulē un dzīvot šeit vientulībā. Tas ir daudz lielāks pārbaudījums, ko jebkura svētā sieviete reiz uzdrīkstētos izdzīvot. Ne jau daudzi būtu to visu izturējuši. Eila, tu esi ne tikai skaista sieviete, bet ari stipra. Tev ir spēcīga griba. Bet tev ir jābūt vēl stiprākai. Tev ir jāzina, ko cilvēki domā par tiem, kurus tu dēvē par klanu. Arī man bija tāds pats viedoklis - cilvēki domā par viņiem kā par dzīvniekiem…

- Viņi nav dzīvnieki!

- Bet, Eila, es to nezināju. Daži ļaudis ienīst tavu klanu. Es nezinu, kāpēc. Kad es par to iedomājos, dzīvniekus - īstus dzīvniekus, kurus medī, - neienīst. Varbūt dziļi sirdī ļaudis zina, ka plakangalvji - Eila, ari tā viņus dēvē, - ir cilvēciskas būtnes. Bet viņi ir tik atšķirīgi. Tas ir biedējoši, varbūt arī draudīgi. Tomēr daži vīrieši piespiež plakangalvju sievietes… es nevaru šeit lietot vārdus dalīties Baudas veltē. Šajā gadī­jumā šie vārdi ir nevietā. Varbūt var lietot tavu izteicienu: atvieglot savas vajadzības. Es nesaprotu, kāpēc viņi tā dara, ja jau runā par klana ļaudīm kā par dzīvniekiem. Es nezinu, vai viņi ir dzīvnieki, ja jau gari var sajaukties kopā un dzimst bērni…

- Vai esi pārliecināts, ka tie ir gari? - Eila iejautājās. Jondalars šķita tik pārliecināts, viņai interesēja, vai vīrietim varētu būt taisnība.

- Lai kas tas arī būtu, Eila, tu neesi vienīgā, kam ir cilvēka un pla- kangalvja bērna sajaukums, kaut arī cilvēki par to nerunā…

- Viņi ir klans, un viņi ir cilvēki, - Eila pārtrauca Jondalaru.

- Eila, tev vēl bieži nāksies šo vārdu dzirdēt. Tāpēc ir godīgi tev ta­gad to atklāt. Tev vajadzētu zināt arī vēl šo: ja vīrietis piespiež ar varu klana sievieti viņam pakļauties, - to neatbalsta, bet skatās uz to caur pirkstiem. Bet sievietei dalīties Baudas veltē ar plakangalvju vīrieti ir… daudziem cilvēkiem nepieņemama lieta.

- Tas ir pretīgi?

Jondalars nobālēja, bet piespieda sevi atzīties. - Jā, Eila. Tas ir pre­tīgi.

- Es neesmu kaut kas pretīgs! - sieviete aizsvilās. - Un arī Durks nav nekāds pretīgs radījums! Man nepatika tas, ko Brouds ar mani darīja, bet tas nebija kaut kas pretīgs. Ja tas būtu bijis kāds cits vīrie­tis, kurš to būtu darījis, lai atvieglotu savas vajadzības, un nebūtu to darījis aiz naida, es būtu to pieņēmusi, kā jebkura cita klana sieviete to pieņem. Būt par klana sievieti nav nekāds apkaunojums. Es būtu ar viņiem palikusi pat kā Brouda otrā sieviete, ja būtu to varējusi. Tikai tāpēc, lai atrastos blakus savam dēlam. Man ir pilnīgi vienalga, cik daudz cilvēku to neatbalsta!

Jondalaram atlika vienīgi Eilu apbrīnot, bet viņai nebūs viegli visu saprast. - Eila, es jau nesaku, ka tev jākaunas, bet gan tikai to, ar ko tev nāksies saskarties. Varbūt tev vajadzētu teikt, ka uzaugi pie kādiem citiem cilvēkiem?

- Jondalar, kāpēc tu gribi, lai es saku vārdus, kas nav patiesi? Es ne­zinu, kā to darīt. Klanā neviens nerunā nepatiesību - to uzreiz atklātu. Tas uzreiz būtu redzams. Pat tad, ja kāds grib kaut ko noklusēt, par to uzzina. Es redzu, kad tu runā vārdus, kas nav patiesi. Par to liecina tava seja, pleci un rokas.

Jondalars nosarka. Vai viņa meli bija tik acīmredzami? Tagad vīrietis priecājās, ka bija izlēmis būt pret Eilu tik pedantiski godīgs. Varbūt viņš varētu kaut ko no šīs sievietes iemācīties? Godīgums un atklātums bija daļa no viņas iekšējā spēka.

- Eila, tev nav jāmācās melot, bet domāju, ka, pirms aizeju, man tev vajadzēja šīs lietas pateikt.

Eila juta kuņģi savelkamies, un kaklā izveidojās kamols. Viņš grasās iet projām. Jaunā sieviete gribēja atkal ierakties zvērādās un paslēpt galvu. - Tā jau es domāju, - viņa atbildēja. - Bet tev aizceļošanai nav nekas sagatavots. Kas tev ir vajadzīgs?

- Ja es varētu tev palūgt nedaudz krama, tad izgatavotu darbarīkus un pīķus. Un, ja tu man pateiktu, kur ir tās drēbes, kas bija man mu­gurā, tad es tās salabotu. Plecu somai vajadzētu būt labā stāvoklī, ja tu to atvedi no kanjona.

- Kas ir plecu soma?

- Tas ir kaut kas līdzīgs mugursomai, bet to nēsā pār vienu plecu. Zelandoni valodā tāda vārda nav, bet Mamutu cilts tādu lieto. Tās bija Mamutu drēbes, kas man bija mugurā…

Eila pašūpoja galvu. - Kāpēc tas ir cits vārds?

- Mamutu ciltij ir cita valoda.

- Cita valoda? Kādu valodu tu man iemācīji?

Jondalars galigi sašļuka. - Iemācīju tev savu valodu - Zelandoni. Es nedomāju…

- Zelandoni - vai viņi dzīvo rietumos? - Eila satraukti jautāja.

- Jā gan, bet ļoti tālu uz rietumiem. Mamutu cilts dzīvo tepat ne­tālu.

-Jondalar, tu man iemācīji tādu ļaužu valodu, kas dzīvo tālu projām, nevis tās cilts valodu, kas apmetusies tepat netālu. Kāpēc?

- Es… es par to nepadomāju. Es tev vienkārši iemācīju savu valodu, - viņš taisnojās, pēkšņi sajuzdamies briesmīgi. Viņš neko nebija izdarījis pareizi.

- Un tu esi vienīgais, kas tajā runā?

Viņš pamāja. Eilas kuņģis atkal sarāvās čokurā. Viņa bija domājusi, ka Jondalars viņai atsūtīts, lai iemācītu runāt, bet viņa varēs sazināties tikai ar viņu vienīgo. - Jondalar, kāpēc tu man neiemācīji tādu valodu, kuru zina visi?

- Tādas valodas nav.

- Es biju domājusi tādu, kurā jūs sazināties ar saviem gariem vai varbūt ar savu Lielo Māti.

- Mums nav atsevišķas valodas, kurā sazināties tikai ar Viņu.

- Kā tad tu sarunājies ar cilvēkiem, kas nezina tavu valodu?

- Mēs mācāmies cits cita valodu. Es zinu trīs valodas un dažus vārdus ari no citām valodām.

Eila atkal sāka trīcēt. Viņa bija domājusi, ka varēs atstāt ieleju un sarunāties ar cilvēkiem, kurus satiks. Ko lai viņa tagad dara? Jaunā sieviete pieslējās kājās, un arī Jondalars piecēlās. - Jondalar, es gribēju iemācīties visus tavus vārdus. Man ir jāiemācās sarunāties. Tev tas man ir jāiemāca. Tev tas ir jādara.

- Eila, es nevaru tagad tev iemācīt vēl divas valodas. Tam vajadzīgs laiks. Es pats nemaz tik labi tās nepārvaldu - tas ir kaut kas vairāk nekā vārdi…

- Mēs varam sākt ar vārdiem. Mums būs jāsāk no sākuma. Kā Ma­mutu cilts valodā ir uguns?

Jondalars to pateica un atkal sāka celt iebildumus, bet Eila tikai tur­pināja izjautāt, vārdu pēc vārda, tādā pašā secībā, kā bija tos mācījusies Zelandoni valodā. Pēc tam kad jaunā sieviete jau bija apguvusi garu sarakstu, Jondalars viņu atkal apturēja. - Eila, kāds labums no tā, ka es tev saku tik daudz vārdu? Tu taču tāpat nespēj tos atcerēties.

- Zinu, ka mana atmiņa varētu būt labāka. Pasaki, kuri vārdi ir ne­pareizi.

Eila atgriezās pie vārda uguns un atkārtoja visus iemācītos vārdus abās valodās. Kad viņa bija beigusi, Jondalars skatījās viņā ar sajūsmu. Viņš atcerējās, ka, mācoties Zelandoni valodu, Eilai problēmas nesagā­dāja vārdu atcerēšanās, bet gan valodas uzbūve un priekšstati.

- Kā tev tas izdodas?

- Vai es kaut ko izlaidu?

- Nē, absolūti nevienu!

Eila atvieglojumā pasmaidīja. - Bērnībā mana atmiņa bija daudz sliktāka. Man viss bija jāatkārto tik daudzas reizes. Nezinu, kā Krebam un Izai pietika pacietības mani mācīt. Zinu: daži klana ļaudis domāja, ka es neesmu necik gudra. Tagad man veicas daudz labāk, bet bija vajadzīgs liels treniņš, tomēr ikvienam klana loceklim ir daudz labāka atmiņa nekā man.

- Vai tad klana locekļi var atcerēties labāk, nekā tu man tikko to parādīji?

- Viņi neko neaizmirst, bet viņi jau piedzimst ar zināšanām par visu, kas viņiem būs jāzina, tāpēc viņiem neko daudz nav jāmācās. Klana ļaudīm ir tikai jāatceras. Viņiem ir… atmiņas - nezinu, kā citādi tās lai nosauc. Kad bērns aug, viņam ir tikai jāatgādina - vienreiz jāpasaka. Pieaugušajiem vairs nekas nav jāatgādina, viņi māk visu atcerēties. Man nebija klana atmiņu. Tāpēc Izai bija vairākkārt jāatkārto, līdz spēju visu nekļūdīgi atcerēties.

Jondalars bija izbrīnījies par Eilas mnemoniskajām [8] spējām, un vi­ņam bija grūti izprast klana atmiņas koncepciju.

- Daži uzskatīja, ka bez Izas atmiņām nevaru kļūt par zāļu sievu, bet pati Iza uzskatīja, ka es būšu laba zāļu sieva pat tad, ja nespēju visu tik labi atcerēties. Viņa sacīja, ka man piemītot citas spējas, kuras viņa līdz galam neizprotot, - man piemītot prasme noteikt, kas cilvē­kam kaiš, un atrast labāko veidu, kā to izdziedēt. Iza man iemācīja, kā pārbaudīt jaunas zāles, lai es varētu tām atrast lietojumu pat bez klana atmiņām par attiecīgajiem augiem. Klanam ir arī sena valoda. Tajā nav skaņu, tikai žesti. Visi zina šo seno valodu, to izmanto ceremonijās, garu uzrunāšanai un arī tad, ja nesaprot otra cilvēka parasto valodu. Arī es to iemācījos. Man bija jāiemācās viss. Man bija sevi jāpiespiež pievērst uzmanību un koncentrēties, lai tikai pēc vienas atgādināšanas visu atcerētos, lai manis dēļ cilvēki nezaudētu pacietību.

- Vai es pareizi tevi saprotu? Tie… klana ļaudis visi zina savu valodu un vēl arī kādu senu valodu, ko saprot visi. Ikviens var runāt… sazinā­ties ar visiem pārējiem?

- Klanu Sapulcē visi saprotas.

- Vai mēs abi runājam par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem? Par plakangalvjiem?

- Ja tas ir vārds, kādā tu sauc klanu. Es jau tev izstāstīju, kā viņi izskatās. - Eila pabeidza savu sakāmo un nolaida acis. - To es tev pa­stāstīju pirms tam, kad tu mani nosauci par derdzīgu radījumu.

Eila atcerējās Jondalara dzedro acu skatienu, kad no viņa acīm pa­zuda sirsnība, noskurināšanos, kad viņš atrāvās projām, nicinājumu. Tas bija noticis tieši tajā brīdī, kad jaunā sieviete bija viņam stāstījusi par klana ļaužu izskatu, kad viņa jau bija domājusi, ka abi viens otru sa­prot. Likās, ka Jondalaram ir problēmas saprast, ko viņa stāstīja. Pēkšņi Eilu pārņēma uztraukums; viņa tik daudz bija runājusi. Jaunā sieviete ātri piesteidzās pie pavarda un, ieraudzījusi irbes, kuras Jondalars bija nolicis blakus olu groziņam, sāka putniem plūkt spalvas, lai būtu ar kaut ko nodarbināta.

Jondalars bija vērojis, kā Eilas aizdomas pieaug. Viņš Eilu bija aiz­vainojis pārāk dziļi un nekad vairs neatgūs sievietes uzticēšanos, kaut arī vienu brīdi bija cerējis, ka tas varētu izdoties. Tagad viņš izjuta nicinājumu pats pret sevi. Pacēlis zvērādas, vīrietis tās aiznesa atpakaļ uz Eilas guļvietu, tad paņēma tās, kurās pats bija gulējis, un novietoja otrā pavarda pusē.

Eila nolika putnus zemē - viņai nebija noskaņojuma plūkt spalvas - un aizsteidzās uz savu gultu. Viņa negribēja, lai Jondalars redz asaras, kas sariesās viņas acis.

Jondalars centās ērti sakārtot zvērādas sev apkārt. "Atmiņas," Eila bija teikusi. "Plakangalvjiem piemīt kādas īpašas atmiņas. Un vēl žestu valoda, ko viņi visi pārzina? Vai tas ir iespējams? Tam visam ir grūti noticēt, izņemot vienu lietu: Eila nekad nemelo."

Pēdējo gadu laikā Eila bija pieradusi pie klusuma un vientulības. Jau tikai cita cilvēka klātbūtne vien, kaut ari vēlama, prasīja pielāgošanos un izmaiņas, bet šīs dienas emocionālais pacēlums bija sievieti iztukšojis un nogurdinājis. Viņa negribēja just, domāt par to un reaģēt uz vīrieti, kas dzīvoja viņas alā. Vienīgais, ko Eila šobrīd vēlējās, bija atpūta.

Tomēr miegs vēl nenāca. Viņa bija jutusies tik pārliecināta par savām runas spējām. Viņa šim darbam bija veltījusi visas savas pūles un kon­centrēšanos un tagad jutās apkrāpta. Kāpēc viņš bija iemācījis valodu, ar kuru pats izauga? Tagad viņš dosies projām. Viņa vairs nekad Jondalaru neredzēs. Viņai pašai būs pavasarī jāatstāj ieleja un jāsameklē cilvēki, kas dzīvo šeit tuvumā, un varbūt kāds cits vīrietis.

Bet Eila negribēja citu vīrieti. Viņa gribēja Jondalaru, viņa acis un viņa pieskārienus. Eila atcerējās, kā sākumā bija jutusies. Viņš bija pir­mais cilvēks no Eilas ļaudīm, kuru viņa satika, un pārstāvēja tos visus kopumā. Viņš neiemiesoja tikai atsevišķu personību. Eila nezināja, kad viņš pārstāja būt par piemēru un kļuva tikai un vienīgi Jondalars. Viņa zināja tikai to, ka tagad viņai pietrūks vīrieša elpas un siltuma blakus. Tukšā vieta, ko Jondalars viņai blakus bija atstājis, vēl vairāk pastipri­nāja sāpīgo tukšumu, ko Eila sevī izjuta.

Arī Jondalaram nenāca miegs. Viņš nespēja ērti iekārtoties. Sāns, kas bija atradies blakus Eilai, tagad sala, un vīrieti mocīja vainas ap­ziņa. Viņš nespēja atcerēties, kad bija piedzīvojis vēl sliktāku dienu, un turklāt viņš nebija iemācījis Eilai pareizo valodu. Kad gan viņa varēs lietot Zelandoni valodu? Viņa cilts dzīvoja gada ceļojuma attālumā no šīs ielejas - un arī tikai tad, ja gājiena laikā nenotiek nekādas garas apstāšanās.

Jondalars domāja par Ceļojumu, ko bija veicis kopā ar brāli. Tagad tas viss šķita tik bezjēdzīgs. Cik tad ilgs laiks pagājis, kopš viņi atstāja mājas? Trīs gadi? Tas nozīmēja, ka būs pagājuši vismaz četri gadi, līdz viņš atgriezīsies Zelandoni ciltī. Četri gadi no viņa mūža bija pagājuši bez kādas jēgas. Brālis bija miris, ari Džetamio un bērns no brāļa gara bija miruši. Kas bija atlicis?

Jau no jaunības dienām Jondalars bija centies apvaldīt savas emo­cijas un tās kontrolēt, bet tagad nācās kažokādās noslaucīt slapjumu, kas parādījās viņa acis. Viņš raudāja ne tikai brāļa dēļ, bet ari sevis dēļ - par zaudējumu un bēdām, un zudušo iespēju, kas būtu varējusi izveidoties tik brīnišķīga.