Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

7

Ar delnas virspusi Eila noslaucīja sasvīdušo pieri un uzsmaidīja ma­zajam, dzeltenajam kumeliņam, kas bija viņai piebikstījis, mēģinādams pabāzt purniņu zem sievietes rokas. Kumeļam nepatika izlaist Eilu no acīm, tas sekoja viņai visur. Eilai nebija iebildumu, viņai bija nepiecie­šama kompānija.

- Ak, kumeliņ! Pastāsti man - cik gan daudz graudu man tev jāsa­vāc? - Eila žestikulēja. Mazais, dzeltenīgais kumeliņš tuvumā vēroja sievietes žestus. Tas lika Eilai atcerēties tos laikus, kad viņa bija maza meitenīte un tikko sāka mācīties klana žestu valodu. - Vai tu centies iemācīties sarunāties? Nu, vismaz saprast. Bez rokām tev būs grūti to izdarīt, bet šķiet, ka tu centies mani saprast.

Eilas žestus pavadija dažas skaņas; viņas klana parastā valoda nebija pavisam klusa, tikai pati senākā žestu valoda tāda bija. Kumeļa ausis saslējās, kad viņa skaļi izrunāja kādu vārdu.

- Tu mani klausies, vai ne, mazo kumeliņ? - Eila pašūpoja galvu. - Mīļo zirdziņ, es turpinu tevi saukt par mazo kumeliņu. Tā nav pareizi. Domāju, ka jādod tev vārds. Vai tieši to tu centies saklausīt - savu vārdu? Interesanti - kā tava mamma tevi sauca? Nedomāju, ka varēšu to izrunāt, pat ja to uzzinātu.

Jaunais zirgs uzmanīgi vēroja Eilu, zinādams, ka, kustinot rokas, viņa pievērš tam uzmanību. Kad Eila pārtrauca kustības, kumeļš iezvie- dzās.

- Vai tu man atbildi? Vīīnīī! - Eila centās to atdarināt un aptuveni at­kārtoja zirga zviedzienu. Jaunais zirgs atbildēja uz tik pazīstamo skaņu ar galvas papurināšanu un atbildes zviedzienu.

- Vai tā tevi sauc? - Smaidīdama Eila kustināja rokas. Kumeļš atkal papurināja galvu, palēcās un nostājās atpakaļ uz četrām kājām. Sieviete iesmējās. - Tādā gadījumā visiem maziem kumeļiem ir viens un tas pats vārds, vai varbūt es nemāku saskatīt atšķirību? - Eila vēlreiz iezviedzās, un kumeliņš atbildēja; kādu brīdi viņi abi turpināja šo rotaļu. Šī rotaļa

Eilai atsauca atmiņā kādu citu skaņu rotaļu, ko viņa bija spēlējusi ar savu dēlu, - tikai Durks atšķirībā no kumeļa mācēja atdarināt visas viņas skaņas. Krebs bija viņai stāstījis, ka tad, kad klans viņu tikko bija atradis, Eila taisījusi daudz dažādu skaņu; viņa zināja ari to, ka māk taisīt tādas skaņas, ko neviens cits klanā neprata. Viņa bija priecīga, kad atklāja, ka dēliņš var atdarināt visas tās pašas skaņas, ko viņa pati.

Eila aizgriezās no gara kviešu stiebra, no kura bija vākuši graudus. Ielejā auga ari divgraudkvieši un rudzu stiebri, kas līdzinājās tiem, kas auga netālu no klana alas. Viņa prātoja par vārda došanu zirgam. "Nekad agrāk pati neesmu nevienam devusi vārdu." Eila pie sevis pasmaidīja. "Vai tad ļaudis nenodomātu, ka esmu dīvaina, piešķirot zirgam vārdu? Ne jau nu dīvaināka, kā dzīvojot kopā ar zirgu." Viņa vēroja, kā jaunais kumeļš skraida apkārt un rotaļīgi draiskojas. Eila nodomāja: "Esmu tik laimīga, ka kumeliņš dzīvo kopā ar mani." Jaunajai sievietei kaklā sakāpa kamols. "Nav vairs tik vientulīgi, kad blakus ir zirgs. Nezinu, ko es darītu, ja man tagad nāktos viņu zaudēt. Došu viņam vārdu!"

Saule jau grasījās norietēt, kad Eila apstājās un pavērās debesīs. Debesis bija tik neaptveramas, plašas un tukšas. Neviens mākonītis nemērīja debesu dziļumu, ne ari kavēja skatienu uz šo bezgalību. Tikai attāla kvēle rietumos, kuras svārstīgo aploci varēja saskatīt, vienīgi to iztēlojoties, nedaudz sagandēja bagātīgo, vienveidīgo, zilo debesjumu. Novērtēdama dienas veikumu, Eila nolēma darbu pārtraukt; gaisma jau bija zaudējusi savu spožumu un paslēpusies klints ēnā.

Zirgs, pamanījis, ka sievietes uzmanība nav vairs pievērsta darbam, iezviedzās un pienāca viņai klāt. - Vai mums vajadzētu iet atpakaļ uz alu? Vispirms labāk padzersimies. - Viņa aplika roku kumeliņam ap kaklu un devās upes virzienā.

Atspoguļojot gadalaiku ritmu, koku lapotne blakus upei stāvas dien­vidu klints sienas pakājē rotājās krāsu kaleidoskopa palēninātā kustībā; pašlaik sulīgais priežu un egļu zaļums bija saplūdis ar daudz izteiks­mīgākajiem zeltainajiem, gaiši dzeltenākajiem, konservatīvi brūnajiem un ugunīgi sarkanajiem toņiem. Rāmā ieleja izskatījās kā spilgts ielāps maigas bēškrāsas stepes vidū; saule tur sildīja stiprāk, jo visapkārt to ieskāva klinšu sienas, kas pasargāja no vēja. Kaut ari rudens rotājās spilgtās krāsās, sajūta bija kā siltā vasaras dienā, bet tā bija maldinoša ilūzija.

- Šķiet, ka man vajadzētu sarūpēt vairāk siena. Kad noliku tur svaigu zāli, tu jau man sāki ēst savu guļamvietu. - Iedama blakus zirgam, Eila turpināja monologu, tad neapzināti pārtrauca žestikulēt; domas pašas varēja tālāk risināt pavedienu. Rudenī Iza vienmēr bija vākuši zāli zie­mas guļvietām. Kad viņa to nomainīja, smaržoja tik patīkami, it īpaši tad, ja ārā bija dziļš sniegs un pūta skarbs vējš. Eilai patika iemigt, klausoties vēja gaudās un sajūtot vasaras svaigā siena smaržu.

Kumeļš, apjautis virzienu, kurā viņi gāja, aizlēkšoja pa priekšu. Eila iecietīgi pasmaidīja. - Tu droši vien esi tikpat izslāpis kā es, mazo vīī- nīī. - Atsaucoties uz zirga zviedzienu, Eila skaļi izrunāja šo skaņu. Tas patiešām izklausījās pēc zirga vārda, bet vārdam vēl vajadzēja piešķirt pareizo skanējumu.

- Vīnij! Vīīnniij! - viņa sauca. Dzīvnieks izslēja galvu, paskatījās uz sievieti un lēkšoja atpakaļ pie viņas.

Eila paberzēja un pakasīja kumeļa galvu. Mazais zirdziņš pašreiz mai­nīja spalvu: sarainais bērna apspalvojums tika nomainīts pret garākas spalvas ziemas kažoku, tāpēc kumeļam patika, ka viņu pakasa. - Manu mazo zirga bērniņ, manuprāt, tev šis vārds patīk, un tev tas ari piestāv. Domāju, ka mums vajadzētu sarīkot vārda došanas svētkus. Diemžēl nevarēšu tevi paņemt rokās, un arī Kreba nav šeit, lai tevi apzīmētu. Tāpēc man pašai jākļūst par moguru un tas jāpaveic. - Eila pasmaidīja. - Iedomājies tik - sieviete mogurs!

Eila atsāka iet uz upes pusi, bet tad pagriezās augšup pa straumi, jo pamanīja, ka atrodas tuvu tai vietai, kur bija izrakuši bedri lama­tām. Viņa bija aizbērusi veco bedri, bet jaunais zirdziņš, satraucies par kādu senu, pazīstamu smaržu vai atmiņām, ošņādams, sprauslodams un kārpīdams zemi, bija tramīgi skraidījis tai apkārt. Kopš tās dienas, kad zirgu bars bija šķērsojis ieleju visā tās garumā, lai aizbēgtu no Eilas lāpām un izkliedzieniem, tas vairs nebija atgriezies.

Nonākusi tuvāk alai, sieviete padzirdīja kumeļu. Duļķainajā upē bija nokrities ūdens līmenis - kā jau tas parasti rudeņos mēdz būt -, atstā­dams tās krastos bagātīgu brūnu dubļu zampu. Tā lipa Eilai pie pēdām, atstājot uz kājām brūngani sarkanus traipus, kas atgādināja sarkano okera masu, ko Mogurs bija lietojis ceremonijās - tādās kā vārda do­šana. Iemērkusi pirkstu dubļos un uzvilkusi zīmi uz savas kājas, jaunā sieviete pasmaidīja un piesmēla pilnu sauju dubļu.

Viņa jau bija grasījusies meklēt sarkano okeru, bet arī šie dubļi no­derēs. Aizvērusi acis, Eila centās atcerēties, ko Krebs bija darījis, dodot viņas dēlam vārdu. Viņa atsauca atmiņā mogura lielo degunu, kuplās uzacis un zemo, lēzeno pieri, un izkropļoto seju: ādas strēmele bija aizvilkusies priekšā tai vietai, kur vajadzēja atrasties vienai acij. Vīra bārda bija kļuvusi plāna un šķidra, mati no pieres atkāpušies, bet Eila viņu atcerējās tādu, kāds mogurs tajā dienā bija izskatījies, - ne vairs jauns, bet spēku pilnbriedā. Viņa bija mīlējusi šo spēcīgo, skarbo, veco seju.

Pēkšņi visas emocijas uzbangoja ar jaunu spēku. Sieviete atcerējās savas bailes, ka var zaudēt dēlu, un bezgalīgo prieku, ieraugot bļodiņu ar sarkano okera masu. Vairākas reizes viņa mēģināja norīt siekalas, bet kamols kaklā nepazuda; notraususi asaru, Eila neaptvēra, ka uz sejas palicis brūns traips. Kumeliņš pieglaudās viņai klāt, it kā nojauzdams Eilas vajadzību pēc silta purniņa un uzmanības. Notupusies uz ceļiem un apskāvusi zirdziņu, sieviete piekļāva pieri mazā kumeliņa spēcīga­jam kaklam.

Atguvusi savaldīšanos, viņa nodomāja: "Šai ir jābūt tavai vārda doša­nas ceremonijai." Dubļi bija izspiedušies cauri pirkstu starpām. Pasmē­lusi vēl vienu dubļu sauju, otru roku viņa pacēla pret debesīm - tieši tāpat kā Krebs, kad ar vienas kroplās rokas kustībām vērsās pēc garu uzmanības. Tad Eila saminstinājās, nebūdama pārliecināta, vai drīkst piesaukt klana garus zirga vārda došanas ceremonijā, - gari to varētu neatbalstīt. Iemērkusi otras rokas pirkstus dubļu saujā, viņa uzvilka svītru pāri kumeļa galvai: no pieres līdz pat purngalam; arī Krebs bija uzzīmējis sarkanā okera svītru no Durka pieres augšdaļas līdz pat ma­zajam degungalam.

- Vīnija, - viņa skaļi izrunāja kumeliņam piešķirto vārdu un nobeidza sakāmo formālajā žestu valodā. - Šīs meitenes… sieviešu kārtas zirga vārds ir Vīnija.

Zirdziņš papurināja galvu, cenzdamies atbrīvoties no slapjajiem dub­ļiem uz galvas un tādējādi izraisot Eilā smieklus. - Vīnij, tie taču drīz nožūs un paši nobirs.

Eila nomazgāja rokas, uzlika uz muguras graudu pilno grozu un lēnām devās uz alu. Vārda došanas ceremonija bija skaudri atgādinā­jusi par viņas vientulīgo dzīvesveidu. Vīnija bija silta, dzīva radība un atviegloja sievietes vientulību; akmeņainajā upmalā asaras - negribētas un nepamanītas - pašas bija sariesušās acīs.

Eilai bija jāpielabina Vīnija kāpt augšā pa stāvo taku uz alu, kas nedaudz lika viņai aizmirst par pašas bēdām. - Nāc nu! Vīnij, tu taču to vari! Es zinu, ka tu neesi kalnu āzis vai saiga, bet pie šī kāpiena var pierast.

Kopā sasniegušas klinšu pārkāri alas priekšā, abas "draudzenes" iegāja iekšā. Eila atdzīvināja uguni pavardā un sāka gatavot graudus. Jaunais kumeļš tagad ēda gan graudus, gan zāli, un tam nevajadzēja īpaši gatavot ēdienu, bet Eila tik un tā pagatavoja putru, jo Vīnijai tā ļoti garšoja.

Paņēmusi sasietos trušus, ko tajā dienā bija nomedījusi, viņa tos iznesa ārā no alas, lai nodīrātu, kamēr vēl bija gaišs; pēc tam, jau nodīrātus, ienesa atpakaļ alā un uzlika cepties; trušu ādas saritināja un nolika malā, līdz būs laiks tās apstrādāt. Eila bija uzkrājusi daudz dažādu zvērādu: trušu, zaķu, kāmju - visu, ko vien izdevās nomedīt. Viņa vēl īsti nezināja, kā tās izmantos, bet sieviete tās visas uzmanīgi apstrādāja un saglabāja. Gan jau pa garo ziemu viņa izdomās tām lie­tojumu. ja ziema būs ļoti auksta, viņa tās vienkārši sakraus sev apkārt.

Tā kā dienas kļuva īsākas un temperatūra kritās, tagad Eilas prātu no­darbināja ziemas tuvošanās. Viņa nezināja, cik tā būs gara un barga, - tas sievieti uztrauca. Nemiers urdīja vēlreiz pārlūkot krājumus, kaut arī viņa precīzi zināja, kas tajos ir. Eila pārlūkoja grozus un bērza cibiņas ar kaltēto gaļu, augļiem un dārzeņiem, sēklām, riekstiem un graudiem. Tālākajā alas stūrī viņa pārbaudīja savāktās saknes un augļus, lai pār­liecinātos, ka tos nav skārusi puve.

Gar alas aizmugurējo sienu bija sakrautas malkas kaudzes, ielejā sa­lasītie, sažuvušie zirgu mēsli un siena čupas. Pie pretējās sienas, kaktā, bija noslēpti vēl vairāki grozi ar graudiem, kas paredzēti Vīnijas izti­kai.

Eila devās atpakaļ pie pavarda, lai pārbaudītu biezputru, kas vārījās cieši sapītā grozā, un pagrozīja trušus, tad, pagājusi garām savai guļvie­tai un personiskajām mantām, kas stāvēja pie sienas, pārbaudīja arī bla­kus esošo "plauktu", uz kura žāvējās augu tējas, saknes un mizas. Viņa bija ierakuši "plaukta" mietus cietajā alas grīdā netālu no pavarda - tā, lai zāļu tēja un ārstnieciskie augi saņemtu pavarda siltumu un labāk žūtu, bet nebūtu arī pārāk tuvu ugunij.

Eilai tagad nebija jārūpējas par veselu klanu un nevajadzēja vākt visus ārstnieciskos augus, bet viņa bija pratusi labi saglabāt Izas zāļu krājumus pēc tam, kad vecā sieviete bija kļuvusi pārāk vārga; pati Eila bija pieradusi vākt ārstnieciskos augus kopā ar pārtiku. Otrā "plaukta" pusē atradās visdažādāko lietu klāsts: koka kluči, nūjas un zari, zāle un mizas, zvērādas, kauli, vairāki klintsgabali un akmeņi, pat grozs ar smiltīm no upmalas. Eilai īpaši nepatika domās kavēties pie garās, vien­tulīgās un dīkās ziemas, kas viņai stāvēja priekšā. Bet viņa apzinājās, ka šeit nebūs kā klanā: nebūs ne ceremoniju ar svētkiem, ne nostāstu; nebūs bērnu, kam jāpalīdz nākt šajā pasaulē; nebūs tenku un sarunu; nebūs diskusiju ar Izu un Ubu par ārstniecību; nebūs iespējas vērot, kā vīri apspriež medību taktiku. Tā visa vietā Eila plānoja pavadīt ziemu, gatavojot dažādas lietas, - jo sarežģītāk un laikietilpīgāk, jo labāk, lai tikai pēc iespējas vairāk sevi nodarbinātu.

Sieviete pārlūkoja cietos koka klučus. Tie bija gan lieli, gan mazi. No tiem viņa varēs izgatavot dažāda lieluma bļodiņas. Eila plānoja uztaisīt vairākas bļodiņas, šāds process var prasīt krietni daudz dienu. Vispirms jāizgrebj iekšpuse un tā jāapstrādā ar rokas cirvīti, kuru var izmantot arī kā cērti un nazi; pēc tam ar apaļu akmeni un smiltīm virsma jānopulē gluda. Dažas no mazajām zvērādām varēs pielāgot roku sildāmajiem, kājautiem un oderējumam, pārējās varēs noplūkt gludas un tik labi apstrādāt, līdz tās kļūs mīkstas un pieļāvīgas kā zīdaiņa āda, bet ļoti absorbējošas.

Viņas savāktā kolekcija, kurā ietilpa lāču zāle, vilkvālītes lapas un stublāji, niedres, vītolu rīkstes un koku saknes, tiks izlietota grozu un citu izstrādājumu darināšanai. Izmantojot dažādus izsmalcinātus or­namentus, tie tiks cieši vai vaļīgāk sapīti un vēlāk lietoti ēdiena gata­vošanai, maltītes laikā, ēdiena uzglabāšanai, sijāšanas un ēšanas pa­plātēm, sēžamajiem tepiķīšiem un pārtikas kaltēšanai. Viņa pagatavos dažāda resnuma virves - no tievām aukliņām līdz pat resnām tauvām -, izmantojot šķiedraugus, mizas, cīpslas un zirga garo asti; tāpat tiks darinātas arī akmens lampas ar sekliem, iekaltiem padziļinājumiem, kuros iepildīs dzīvnieku taukus un ievietos izkaltētas sūnas dakti, kas degot nedūmo. Šim mērķim Eila bija atsevišķi sakrājusi plēsēju taukus. Nebija jau tā, ka viņa nevarētu tos ēst, ja būtu tāda nepieciešamība, taču viņai tie negaršoja.

Sieviete bija savākusi arī plakanos dzīvnieku gūžu un plecu kaulus, kurus varēs pielāgot šķīvjiem un paplātēm, citus varēs izmantot karo­tēm un mentēm; polsterēšanai vai pildīšanai derīgas dažādu augu pū­ciņas kopā ar putnu un dzīvnieku spalvām; darbarīku gatavošanai lieti noderēs krams. Jau iepriekš klana alā Eila bija pavadījusi neskaitāmas rāmas ziemas dienas, izgatavodama dažādas lietas un rīkus - nepie­ciešamus izdzīvošanai. Šoreiz viņa bija savākusi ari materiālus tādām lietām, kuras nekad agrāk nebija darinājusi, tomēr bija bieži vērojusi vīriešus tos meistarojam. Tie būs medību ieroči.

Vēl viņa gribēja pagatavot arī pīķus, bozes, kas labi iekļaujas rokā, un jaunas lingas. Sieviete domāja, ka varētu pat pamēģināt izgatavot bolu; prasme apieties ar šo ieroci prasīja tādas pašas iemaņas kā darbojoties ar lingu. Brūns bija bolās lietpratējs; jau pati šī ieroča izgatavošana bija liela māksla. Trīs akmeņi bija jāsavieno vienā bumbā, tad jāieliek striķos un jāsasien kopā pareizā garumā un līdzsvarā.

Eila gribēja zināt, vai Brūns šo prasmi iemācīs arī Durkam.

Dienas gaisma jau lēnām dzisa, un Eilas pavards bija gandrīz izplē­nējis. Graudi bija uzsūkuši visu ūdeni un kļuvuši mīksti. Paņēmusi ari sev vienu bļodiņu ēdamā, atlikušajiem graudiem viņa pielēja ūdeni un sagatavoja tos Vīnijai. Sieviete ielēja putru ūdensnecaurlaidīgā traukā un aiznesa uz zirga guļvietu pie alas ieejai pretējās sienas.

Pāris pirmās dienas pēc kumeļa pieradināšanas Eila kopā ar zirdziņu bija gulējusi upmalā, bet tad nolēma, ka kumeļam vajadzīga sava vieta alā. Meklējot kaltētus zirga mēslus pavarda kurināšanai, viņa dažkārt uz savas guļvietas zvērādām atrada arī svaigus mēslus, šķita, ka arī ku­meliņš par to nebija sajūsmā. Pienāks laiks, kad ķēvīte jau būs izaugusi pārāk liela, lai gulētu kopā ar Eilu, sievietes guļvieta nebija pietiekami liela viņām abām, tomēr viņa vēl joprojām bieži apgūlās kopā ar Vīniju un ieritinājās tai blakus tajā migā, ko bija uztaisījusi kumeļam.

- Tev te vajadzētu pietikt, - Eila ar zīmēm rādīja zirdziņam. Viņai bija izveidojies paradums sarunāties ar kumeļu, un tā rezultātā Vīnija sāka reaģēt uz dažiem signāliem. - Ceru, ka esmu savākusi pietiekami daudz graudu tavai ziemas iztikai. Kaut man būtu jelkāda nojausma par to, cik šeit ir garas ziemas! - Eila jutās nedaudz nomākta un aizkaitināta. Ja nebūtu bijis tik tumšs, viņa būtu devusies kādā uzmundrinošā pastaigā vai - vēl labāk - garā skrējienā.

Kad Vīnija jau sāka košļāt grozu, Eila tai atnesa klēpīti svaiga siena. - Lūdzu, Vīnij! Košļā labāk šo te! Tu nedrīksti ēst trauku, kurā pa­sniedz pārtiku! - Eila juta, ka jaunajai draudzenei patīk, ja viņai pie­vērš uzmanību, to paglāstot un pakasot. Šīs procedūras beigās kumeļš nolaizīja sievietei roku un pagrieza sānu, liekot saprast, ka arī tas ir jāapčubina.

- Tev nu gan vareni niez visās vietās. - Eila pasmaidīja un sāka atkal kasīt zirdziņu. - Pagaidi! Man ienāca prātā kāda ideja! - Viņa devās uz to alas vietu, kur bija savākti dažnedažādi materiāli, un paņēma sakaltušu dadžu saišķi. Sakaltušie dadža ziedi atgādināja iegarenu, ada- tainu olveida suku. Nolauzusi no kātiņa vienu ziedu, viņa ar to maigi paskrāpēja nelielu laukumiņu Vīnijas sānos. Pēc šī sekoja nākamais, un, kad Eila bija beigusi skrāpēšanu, izrādījās, ka, par acīmredzamu prieku dzīvniekam, viņa bija nosukājusi visu Vīnijas pinkaino spalvu.

Pēc tam, apvijusi rokas ap zirdziņa kaklu, viņa apgūlās svaigajā sienā blakus siltajam, jaunajam kumeļam.

Satrūkusies Eila pamodās. Viņa palika pavisam klusi guļot, acis plati atvērusi un nobijusies. Kaut kas nebija tā, kā vajag. Sajutusi aukstu caur­vēju, jaunā sieviete aizturēja elpu. Kas tā bija par šņaukājošu skaņu? Eila nebija pārliecināta, vai patiešām to dzirdējusi, jo saklausīja tikai zirga elpu un sirdspukstus. Vai skaņa nāca no alas dziļuma? Bija tik tumšs, ka neko nevarēja redzēt.

Bija tik tumšs… nūja! No pavarda nenāca kvēlojošu ogļu atblāzma. Tāpēc viņas orientācija alā bija aplama. Siena bija nepareizajā pusē, un caurvējš… Lūk, atkal! Šņaukāšanās un kāsēšana! "Ko es daru Vīnijas guļvietā? Es droši vien šeit aizmigu un aizmirsu norobežot pavardu. Tagad tas ir izdzisis. Kopš atradu šo ieleju, nekad nebiju pavardā ļāvusi izdzist ugunij."

Eila noskurinājās un pēkšņi sajuta, ka pūciņas uz skausta saceļas. Viņai vairs nebija ne vārdu, ne žestu, ne idejas attiecībā uz priekšno­jautu, kas viņu pārņēma, bet sieviete kaut ko skaidri sajuta. Muguras muskuļi saspringa - kaut kam tūlīt pat jānotiek, kaut kam saistībā ar uguni. To viņa zināja tikpat skaidri kā to, ka elpo.

Gadījās, ka šad un tad Eilai uznāca tāda priekšnojauta. Tā notika kopš tās nakts, kad viņa bija izsekojusi Krebu un pārējos mogurus, kas bija sapulcējušies mazajā nodalījumā, pašā saimnieku klana alas dziļumā, kur rīkoja klanu Sapulci. Toreiz Krebs bija viņu atklājis, ne jau tāpēc, ka bija ieraudzījis, bet gan - sajutis. Un viņa bija sajutusi Krebu - kaut kādā dīvainā veidā, kaut kur dziļi galvā, smadzenēs. Tad Eila bija redzē­jusi tādas lietas, ko nespēja izskaidrot. Pēc tam, jau vēlāk, viņai radās šīs paredzēšanas un priekšnojautas spējas. Piemēram, Eila saprata, ka Brouds uz viņu skatās, kaut ari pati bija pagriezusi vīrietim muguru. Eila zināja, ka šis vīrietis savā sirdī nes ļaunu naidu pret viņu. Jau pirms zemestrīces Eila zināja, ka klana alā ir gaidāma nāve un iznīcība.

Bet tik stipra sajūta kā tagad viņai agrāk nekad nebija bijusi. Eilu pārņēma liels satraukums un bailes; sieviete nojauta, ka šī trauksme radusies ne jau par izdzisušo uguni vai sevi pašu, bet gan par kādu, ko viņa mīlēja.

Klusām piecēlusies, taustīdamās viņa aizgāja līdz pavardam, cerot, ka varbūt atradīs kādu mazu ogles kriksīti, kuru varēs uzpūst. Bija auksts. Pēkšņi Eilai ļoti savajadzējās atviegloties, viņa sataustīja sienu un sekoja tai līdz alas ieejai. Auksta vēja brāzma iepūta sievietes matos un saārdīja izdzisušās pavarda ogles, saceldama pelnu mākoni. Viņa nodrebinājās.

Izgājusi ārā, Eila nokļuva īstā vētrā. Saliekusies un pieķērusies pie klinšu sienas, Eila aizgāja līdz klinšu pārkares galam, pretim taciņai, kur viņa parasti izmeta atkritumus.

Pie debesim nebija zvaigžņu, bet mēnesgaisma nespēja izlauzties cauri tumšajiem mākoņiem, mēness blāvi izstaroja tikai vienmērīgu gaismas atblāzmu, tāpēc tumsa laukā nebija tik piķa melna kā alas iekšienē. Bet Eilu brīdināja viņas ausis, nevis acis. Viņa izdzirdēja šņau- kāšanos un elpošanu, pirms vēl pamanīja zagligu kustību.

Sieviete pasniedzās pēc lingas, bet izrādījās, ka tās nemaz pie jostas nav. Viņa nebija to paņēmusi līdzi! Dzīvojot alā, Eila bija zaudējusi modrību, allaž paļaudamās uz to, ka pavarda uguns aizbiedēs nevēla­mos iebrucējus. Bet uguns bija izdzisusi, un jaunais kumeļš daudziem plēsējiem bija iekārojams medījums.

Pēkšņi no alas iekšienes viņa izdzirdēja skaļu, stieptu klukstēšanu. Vīnija iezviedzās, un tas bija briesmu signāls. Mazais zirdziņš bija pa­licis viens pats akmens kambarī, un tā vienīgo atkāpšanās ceļu bija nogriezušas hiēnas.

Hiēnas! Eila saprata. Kaut kas Eilu kaitināja viņu vājprātīgajos, kluks- tošajos smieklos, noplukušajā un plankumainajā kažokā, veidā, kā šo dzīvnieku muguras noliecas uz leju no labi attīstītajām priekškājām un pleciem uz mazākajām pakaļkājām. Šķita, it kā hiēnas tupētu. Un vēl Eila nekad nespēs aizmirst Ogas kliedzienu, kad mātei nācās bezpalī­dzīgi noskatīties, kā hiēna aizstiepj viņas mazo dēliņu. Šoreiz hiēnas bija ieradušās pēc Vīnijas.

Eilai nebija lingas, bet tas viņu neatturēja. Šī jau nebūs pirmā reize, kad jaunā sieviete rīkosies nedomājot, aizmirstot pati par savu drošību, kad kāds cits tiek apdraudēts. Dūres vicinādama un kliegdama, viņa skrēja iekšā alā.

- Vācieties ārā no šejienes! Prom! - Pat klana valodā šīs skaņas iz­runāja vārdiski.

Dzīvnieki aizmuka. Daļēji tā bija Eilas pārliecinošā rīcība, kas lika viņiem atkāpties, un, kaut arī pavards bija izdzisis, tā smarža vēl bija saglabājusies un virmoja gaisā. Bet bija vēl viens faktors, kas dzīvniekus aizbiedēja, - tā bija Eilas smarža, zvēriem tā vēl nebija labi pazīstama, bet viņi sāka to pazīt, jo pēdējā reizē šai smaržai sekoja smagu akmeņu birums.

Eila čamdījās tumšajā alā pēc savas lingas un pati uz sevi dusmojās, jo nespēja atcerēties, kur bija to nolikusi. Viņa nolēma, ka tas vairs neatkārtosies. Viņai ir jāatrod lingai noteikta vieta un tur tā jāglabā.

Neatradusi lingu, sieviete pacēla akmeņus - tos viņa atrada, jo zi­nāja, kur tie stāv. Kad pārdrošā hiēna pienāca pietiekami tuvu, lai tās siluetu varētu saskatit pret alas ieeju, tad uzbrucēja atklāja, ka pat bez lingas Eilas mestie akmeņi tiek precīzi nomērķēti un ir sāpīgi. Pēc pāris mēģinājumiem hiēnas nolēma, ka kumeļš galu galā nemaz nav tik viegls medījums.

Eila taustījās tumsā, lai sameklētu vēl kādus akmeņus, un atrada vienu no nūjām, uz kurām viņa atzīmēja nodzīvotās dienas. Atlikušo nakti viņa pavadīja blakus Vīnijai, gatava aizstāvēt kumeļu ar vienu vienīgu nūju rokās, ja tas būs nepieciešams.

Cīnīšanās ar miegu izrādījās ļoti grūta. Pirms pašas rītausmas Eila uz brīdi iesnaudās, bet pirmajos rīta gaismas staros sieviete jau atra­dās uz klints pārkares ar lingu rokās. Vairs nebija redzama neviena hiēna. Eila iegāja atpakaļ alā, lai uzvilktu silto kažokādas apmetni un kājautus. Temperatūra bija ievērojami nokritusies. Vējš nakts laikā bija mainījis virzienu. Pūzdams no ziemeļaustrumiem, tas izskrēja cauri garajai ielejai, līdz atdūrās pret klinšu sienu un upes līkumu, tagad tas spēcīgām aukām pūta iekšā Eilas alā.

Ar ūdens somu rokā jaunā sieviete noskrēja lejā pa stāvo taku un upes krastā sadauzīja plāno ledus kārtiņu, kas pa nakti jau bija tur izveidojusies. Gaisā bija jūtama īpašā, noslēpumainā smarža, kas rak­sturīga vienīgi sniegam. Ielauzusi sasalušo ledus kārtiņu un pasmēlusi ledaino ūdeni, sieviete brīnījās, kā gan pēkšņi varēja kļūt tik auksts, ja vakar vēl šķita tik silts. Laiks bija ātri mainījies. Viņa bija tā apradusi ar saviem ikdienas darbiem, bet laikapstākļi mainoties atgādināja, ka nedrīkst atļauties iegrimt bezrūpībā.

"Iza būtu uz mani dusmojusies par to, ka es aizgāju gulēt, neparūpē­jusies par pavardu. Tagad man būs atkal no jauna jāiegūst uguns. Nebiju arī domājusi, ka manā alā varētu gaudot vējš; tas taču allaž ir pūtis no ziemeļiem. Droši vien arī vējš palīdzēja ugunij nodzist. Man to vajadzēja nosargāt un uztaisīt valni, bet sausie zari deg ar tik karstu liesmu. Tie nespēj ilgstoši uzturēt uguni. Varbūt man vajadzētu saskaldīt arī kādu zaļu koku? Ar tiem būs grūtāk iekurināt, bet pavards degs lēnāk. Vēl man vajadzētu nocirst mietus vējtverim un sanest vairāk malkas. Tik­līdz sāks snigt, malku būs arvien grūtāk atrast. Pirms ķēros pie uguns iekuršanas, paņemšu cirvīti un nocirtīšu kādu koku. Negribētos, ka vējš atkal uguni nopūstu, kamēr taisīšu vējtveri."

Pa ceļam atpakaļ uz alu Eila salasīja vēl pāris žagaru. Vīnija jau stāvēja uz klints pārkares un sasveicinoties iezviedzās; zirdziņš maigi iebakstīja, prasīdamies pēc mīlestības izpausmes. Sieviete pasmaidīja un iesteidzās alā, Vīnija sekoja cieši pa pēdām, cenšoties pabāzt degunu zem sievietes rokas.

"Nu labi, Vīnij," Eila nodomāja, kad jau bija žagarus un ūdeni nolikusi zemē. Kādu bridi viņa paglāstīja un pakasīja kumeļu, pēc tam ielika grozā graudus. Sieviete ieēda aukstus pārpalikumus no vakardienas truša un ļoti vēlējās iedzert karstu tēju, bet tā vietā bija jāsamierinās ar aukstu ūdeni. Alā bija salti. Eila uzpūta siltu dvašu rokām un ielika tās padusēs sasildīt, pēc tam sameklēja darbarīku grozu, ko glabāja blakus savai guļvietai.

Neilgi pēc ierašanās alā viņa bija izgatavojusi dažus jaunus rīkus un bija domājusi izgatavot vēl kādus, tomēr, kā jau allaž, kaut kas cits bija izrādījies svarīgāks. Sadabūjuši cirvīti - to, kuru bija paņēmusi līdzi no klana alas, - viņa to iznesa ārā, lai dienas gaismā labāk apskatītu. Ja ar to pareizi apietas, rokas cirvītis var ilgi saglabāties ass. Cērtot pa­rasti no tā atdalās sīkas šķembas, tādējādi tā mala saglabājas asa. Bet, izmantojot to nepareizi, no cirvja asmens var atšķelties liels gabals vai trauslais akmens salūzt mazos gabaliņos.

Eila pat nepamanīja Vīnijas nagu klaboņu, kas viņai sekoja, jo bija jau pie šīs skaņas pieradusi. Kumeliņš centās ielikt savu purniņu sie­vietes plaukstā.

- Ak, Vīnij! - viņa iekliedzās, kad trauslais krama cirvītis uzkrita uz kāda klintsbluķa un sašķīda sīkos gabaliņos. - Tas bija mans vienīgais cirvis! Man tas bija vajadzīgs, lai saskaldītu malku. - Eila nodomāja: "Es nesaprotu, kas notiek. Tieši tad, kad kļūst auksts, izdziest pavards. Ierodas hiēnas un ir gatavas uzbrukumam, it kā zinādamas, ka uguns ir izdzisusi. Un tagad vēl salūst mans vienīgais cirvis!" Eila sāka uz­traukties. Neveiksmju sērija nebija laba zīme. "Pirms es ķēros pie citiem darbiem, man ir jāuztaisa jauns cirvis."

Salasījusi cirvja paliekas - varbūt tās noderēs kādam citam rīkam? -, viņa tās nolika blakus izdzisušajam pavardam. No padziļinājuma alas sienā, blakus savai guļvietai, Eila izņēma milzīga kāmja ādas gabalā ievīstītu saini, apsietu ar aukliņu, un nonesa to lejā uz akmeņaino upmalu.

Vīnija sekoja, bet, kad kumeļa grūstīšanās un bikstīšanās lika sie­vietei to atvairīt, nevis samīļot, Vīnija pameta Eilu ar viņas akmeņiem un aizrikšoja pie klinšu sienas, kas veda ielejā.

Eila uzmanīgi un godbijīgi atsēja vīstokli; šādu attieksmi viņai bija iemācījis Drūgs - klana meistars rīku izgatavošanā. Vīstoklī bija daudz dažādu lietu. Kā pirmo viņa paņēma ovālu akmeni. Pirmoreiz apstrādā­jot kramu, Eila bija meklējusi kādu āmurakmeni, kas ērti iegultu rokā un kam, saskaroties ar kramu, būtu vajadzīgā elastība. Visi akmens darbarīki bija svarīgi, bet neviens no tiem nebija tik nozīmīgs kā āmu- rakmens. Tas bija pats pirmais rīks, kas nepieciešams krama apstrādē.

Eilas āmurakmenim atšķirībā no Drūga akmens bija tikai daži ierobi, kas parasti radās no tā ilgstošas lietošanas. Bet Drūgu nekas nebūtu varējis pārliecināt atteikties no sava akmens. Ikviens varēja šā tā izga­tavot akmens rīku, bet izcilus rīkus gatavoja vienīgi lietpratēji - piere­dzējuši meistari, kas mīlēja savus rīkus un mācēja uzturēt āmurakmens garu laimīgu. Eila uztraucās par sava āmurakmens garu, kaut agrāk nekad nebija to darījusi. Tagad, kad sievietei pašai bija jākļūst par dar­barīku izgatavošanas meistaru, āmurakmens gars bija ļoti nozīmīgs. Eila zināja, ka ir jāveic vairāki rituāli, lai izvairītos no neveiksmes - āmurakmens salūšanas -, lai nomierinātu akmens garu un pielabinātu to iemājot jaunajā akmenī, bet viņa tos neprata.

Atlikusi āmurakmeni malā, viņa izpētīja pamatīgo zālēdāja dzīvnieka kājas kaulu, vai tajā pēc pēdējās lietošanas reizes nav radušās kādas plaisas. Pēc kaula āmura apskates sieviete aplūkoja liela kaķu dzimtas dzīvnieka acuzobu, kas bija izsists no žokļa kaula, kuru viņa atrada klints pakājes lielajā kaudzē, - pēc tam pārbaudīja arī citus kaula un akmens rīkus.

Vērojot Drūgu un pēc tam pati vingrinādamās, Eila bija iemācījusies apstrādāt kramu. Drūgam nebija iebildumu ierādīt meitenei amata pras­mes noslēpumus. Viņa bija uzmanīgi vērojusi un zināja, ka Drūgs viņas pūles novērtēja, tomēr Eila nebija viņa mācekle. Ņemot vērā to, ka viņa bija sieviete, mācīšana nebija tā vērta, jo darbarīku spektrs, ko viņa kā sieviete drīkstēja darināt, bija ļoti ierobežots. Sievietes nedrīkstēja izgatavot ne rīkus, ko lieto medībās, ne arī ieročus. Eila bija atklājusi, ka sieviešu darbarīki nemaz nav tik ļoti atšķirīgi. Galu galā nazis bija tas pats nazis un robotu krama gabalu varēja izmantot, lai noasinātu rokamā mieta galu vai pīķi.

Pārskatījusi savu rīku kolekciju, viņa paņēma krama gabalu un pēc brīža nolika to atpakaļ. Ja viņa nopietni gatavojas nodarboties ar krama darbarīku izgatavošanu, tad viņai ir vajadzīga lakta - kaut kas tāds, uz kā varētu uzlikt akmeni, kamēr to apstrādā. Lai pagatavotu rokas cirvīti, Drūgam lakta nebija nepieciešama, meistars to izmantoja tikai sarež­ģītāku rīku izgatavošanai, bet Eila atklāja, ka viņa spēj procesu vairāk kontrolēt tad, ja smagajam krama gabalam ir kāds atbalsta punkts, kaut ari šā tā izgatavot rīkus viņa mācēja ari bez laktas. Viņa gribēja atrast kādu piemērotu, cietu pamatni, tajā pašā laikā ne pārāk cietu, jo tad zem spēcīgo sitienu svara krams sašķīstu druskās. Drūgs šim mērķim izmantoja mamuta pēdas kaulu, un Eila nolēma paskatīties, vai kaulu kaudzē neatradis kaut ko piemērotu.

Viņa apgāja apkārt kaulu, koka praulu un akmeņu kaudzei. Tajā bija redzami ilkņi, tātad bija jābūt ari pēdas kauliem. Atradusi pamatīgu, garu zaru, jaunā sieviete to izmantoja kā sviru, lai pabīdītu smagos gabalus. Viņai mēģinot izvilkt no kaudzes laukakmeni, zars nolūza. Pēc tam Eila atrada mazu jauna mamuta ilkni, kas izrādījās daudz iz­turīgāks par zaru. Beidzot pašā kaudzes malā, tuvāk pie klints sienas, viņa ieraudzīja to, ko bija meklējusi. Viņai izdevās to izvilkt ārā no krāvuma.

Velkot pēdas kaulu uz savu darba vietu, Eilas skatienu piesaistīja pelēki dzeltens akmens, kas spīdēja saulē, tā asās šķautnes vizēja. Ak­mens izskatījās kaut kur redzēts, tikai pieejot tam klāt un paceļot dzelzs pirīta gabalu, viņa saprata, kāpēc tas liekas tik pazīstams.

Pieskardamās mazajam ādas maisiņam, kas karājās viņas kaklā, sie­viete nodomāja: "Tas ir tāds pats kā mans amulets. Toreiz ar šo ak­meni Alu Lauva deva zīmi, ka mans dēls izdzīvos." Pēkšņi sieviete pa­manīja, ka upmala nosēta ar pelēkiem, metāliskiem akmeņiem, kas saules gaismā vizuļoja; tagad viņa tos pazina, kaut arī iepriekš nebija tiem pievērsusi uzmanību. Eila ari pamanīja, ka mākoņi sāk izklīst. Tajā vietā, kur viņa to toreiz atrada, šāds akmens bija vienīgais, bet šeit tie mētājas itin visur.

Nometusi akmeni, jaunā sieviete turpināja vilkt pa upmalu mamuta pēdas kaulu, tad apsēdusies iespieda to starp kājām. Apklājusi klēpi ar kāmja ādu, viņa atkal paņēma rokās kramu. Aplūkojot akmeni no visām pusēm, Eila prātoja, kurā vietā izdarīt pirmo sitienu, bet nespēja nomierināties un koncentrēties. Kaut kas sievieti visu laiku uztrauca. Izdomājusi, ka akmens, uz kura viņa sēž, ir pārāk ciets, grubuļains un auksts, viņa uzskrēja augšā uz alu pēc mazā pītā paklājiņa un nonesa lejā arī uguns uzšķilšanas piederumus, paliktni un posu. "Es tā priecā­šos, kad atkal iedegsies uguns. Rīts jau ir pusē, bet vēl joprojām šķiet auksts."

Apsēdusies uz paklājiņa, viņa nolika darbarīkus pa rokai, iespieda starp kājām mamuta pēdas kaulu un apklāja klēpi ar ādu. Pēc tam pasniedzās pēc krītainā, pelēkā akmens un uzlika to uz laktas. Paņē­musi āmurakmeni, pāris reižu to pagrozījusi rokā, lai iegūtu labāku satvērienu, Eila izdarīja pirmo sitienu. "Kas ar mani notiek? Kāpēc es esmu tik nemierīga? Drūgs vienmēr, pirms ķeršanās pie riku gatavo­šanas prasīja savam totēmam palīdzību; varbūt ari man tas ir jādara?"

Paņēmusi rokās amuletu, sieviete aizvēra acis un, vairākkārt lēni un dziļi ieelpojot, nomierinājās. Viņa neizteica nekādu īpašu lūgumu - tikai ar domām un sirdi mēģināja uzrunāt Alu Lauvu.

Gars, kas viņu aizsargāja, bija daļa no pašas Eilas - tas atradās viņā, vecais burvis bija viņai to izskaidrojis, un sieviete viņam ticēja.

Vēršanās pie lielā zvēra, kas bija viņu izvēlējies, patiešām radīja no­mierinošu iespaidu. Atvērusi acis, Eila sajutās mierīga; izlocījusi pirk­stus, viņa atkal pasniedzās pēc āmurakmens.

Pēc pirmajiem sitieniem pārlūza krama krītainais apvalks un viņa vairs tik kritiski pret akmeni neattiecās. Krama gabalam bija pareizā krāsa, tumši pelēks spīdums, bet akmens graudainība nebija pati smal­kākā. Tomēr kramam nebija nekādu bojājumu, tas bija tieši kā radīts rokas cirvītim. Daudzas no akmens šķembām, kas, sākot izveidot no krama gabala cirvja formu, atdalījās, vēlāk varēs izlietot citiem mēr­ķiem. Tajā akmens galā, kur trāpīja āmurakmens, tam bija izliekta forma un paugurs, bet asajā malā tas sašaurinājās. Daudzām sagatavēm bija pusapļa forma un vidusdaļā - dziļa, robota plaisa, bet šādas sagataves varēja izmantot smagu darbarīku izgatavošanai - tādiem kā lieliem gaļas griežamajiem nažiem vai zāles sirpjiem.

Kad Eila bija ieguvusi aptuveno gribēto formu, viņa paņēma kaula āmuru. Kauls bija mīkstāks, elastīgāks un nesabojās plāno, aso, dažviet viļņoto asmeni, kā to varēja izdarīt āmurakmens. Uzmanīgi nomēr­ķēdama, sieviete sita tuvu viļņotajam cirvja asmenim. Garās, plānās akmens šķautnes ar lēzenākiem izciļņiem un mazāk robotām malām pēc katra sitiena iztaisnojās. Darbarīks tika uztaisīts daudz ātrāk, nekā bija prasījusi sagatavošanās šim darbam.

Cirvītis bija apmēram piecas collas garš, pēc formas atgādināja pla­kanu bumbieri ar noasinātu galu. Tam bija diezgan plāns šķērsgrie­zums un taisns cērtamais asmens, kas stiepās no lēzenajām malām. Tā noapaļotais kāts labi iegūla rokā. To varēja lietot kā cirvi malkas skaldīšanai vai kā laktu - lai, piemēram, uztaisītu bļodu. Iestiprinot tajā mamuta zobu, ar to varēja skaldīt ari mazāka izmēra formas - pie­mēram, dzīvnieku kaulus. Tas bija izturīgs, asi cērtošs rīks, ko varēja izmantot dažādiem mērķiem.

Eila jutās labāk un brīvāk, gatava izmēģināt progresīvākus un sa­režģītākus paņēmienus darbarīku izgatavošanā. Pasniegusies pēc vēl viena krītaina krama gabala un āmurakmens, viņa pārsita tā čaulu. Šis akmens bija nederīgs. Krītainā virsma iestiepās arī tumši pelēkā akmens iekšpusē, līdz pat tā vidum. Šis defekts padarīja akmeni nelietojamu un izsita Eilu no darba ritma un koncentrēšanās. Tas atkal viņu sadusmoja. Sieviete nolika āmurakmeni akmeņainajā upmalā.

Vēl viena neveiksme, vēl viena slikta zīme. Viņa nevēlējās tam ticēt un negribēja padoties. Eila vēlreiz paskatījās uz bojāto kramu, apsvēr­dama, ko tādu noderīgu varētu no tā uztaisīt, un atkal paņēma āmurak­meni. Viņa atskaldīja vienu plāksni, bet tai bija vajadzīga pielabošana, tāpēc āmurakmens tika atkal nolikts malā un ņemts nepieciešamais akmens rīks. Nemaz tā īsti uz riku nepaskatījusies, viņa pacēla kādu citu akmeni no zemes. Eilas acis bija pievērstas kramam. Taču šis notikums mainīs visu viņas dzīvi!

Ne jau visi izgudrojumi rodas vajadzības spiesti. Dažkārt lomu no­spēlē liktenīgs atklājums. Viltība slēpjas tā pazīšanā. Eilai bija visi va­jadzīgie elementi, bet tikai pati nejaušība tos visus pareizi savienoja kopā. Un šajā gadījumā nejaušība nospēlēja galveno lomu. Neviens nebūtu iedomājies ar nolūku veikt šādu eksperimentu, vismazāk jau nu jaunā sieviete, kas sēdēja akmeņainajā upmalā.

Eilas roka, sniedzoties pēc akmens pielabotāja, tā vietā satvēra ap­mēram tāda paša izmēra dzelzs pirītu. Viņai izdarot sitienu pa nolikto bojāto krama gabalu, blakus gadījās no alas atnestā posa; abiem ak­meņiem sasitoties kopā, izšķīlās dzirkstele, kas iekrita pūkainajā posās kamolā. Bet vēl svarīgāk bija tas, ka tieši tobrīd, kad izšķīlās dzirkstele, Eila skatījās tajā virzienā. Sieviete ieraudzīja, kā dzirkstele aizlido, no­laižas uz posās, brītiņu pagruzd, tad paceļas tieva dūmu strūkliņa un apdziest.

Tas bija liktenīgs atklājums. Eila pamanīja šo procesu un citus ne­pieciešamos elementus: viņa izprata uguns iegūšanas veidu; viņai bija vajadzīga uguns, un sieviete nebaidījās izmēģināt kaut ko jaunu. Pat tad, kad viņa visu bija novērojusi, pagāja kāds brīdis, līdz šis atklājums nosēdās viņas apziņā un viņa to novērtēja. Sākumā dūmi viņu samulsi­nāja. Pirms viņa spēja sasaistīt dūmu strūkliņu ar dzirksteli, Eilai bija jāpadomā, bet pēc tam dzirkstele viņu samulsināja vēl vairāk. No ku­rienes tā uzradās? Un tikai tad viņa paskatījās uz akmeni savā rokā.

Tas bija nepareizais akmens! Tas nebija pielabotājs, bet gan viens no tiem spīdīgajiem akmeņiem, kas bija izmētāti pa visu upmalu. Tas tomēr bija akmens, un akmens nevar aizdegties. Taču kaut kas bija izraisījis dzirksteli un licis posai dūmot. Posa taču bija kūpējusi, vai ne?

Paņēmusi rokās plūksnaino koka mizas kamolu, Eila jau bija gatava noticēt, ka dūmus bija tikai iztēlojusies, bet mazs, melns caurumiņš atstāja sodrējus uz sievietes pirkstiem. Vēlreiz pacēlusi dzelzs pirītu, viņa to ciešāk nopētīja. Kā gan no akmens varēja rasties dzirkstele? Ko viņa bija darījusi? Akmens šķemba… viņa bija situsi pa akmens šķembu. Juzdamās nedaudz muļķīgi, Eila sasita abus akmeņus kopā. Nekas nenotika.

Sieviete pie sevis nodomāja: "Uz ko gan es biju cerējusi?" Tad viņa vēlreiz tos sasita kopā - šoreiz jau spēcīgāk un asāk, novērojot, kā atkal aizlido dzirkstele. Pēkšņi ideja, kas kaut kur bija paslēpusies sie­vietes domu apcirkņos, visā savā varenībā izlauzās ārā. Tā bija dīvaina, aizraujoša un ari mazliet biedējoša.

Uzmanīgi nolikusi abus akmeņus uz izklātās zvērādas, uzsegtas pa virsu mamuta pēdas kaulam, Eila savāca materiālu ugunskura iekuri­nāšanai. Sagatavojusies viņa paņēma akmeņus un, turēdama tos tuvu posai, sasita kopā. Izšķīlās dzirkstele un uz aukstajiem akmeņiem ap­dzisa. Eila mainīja leņķi, mēģināja vēlreiz, bet šoreiz sitiens sanāca par vāju. Sasitusi akmeņus spēcīgāk, viņa vēroja, kā dzirkstele precīzi ielido posās kamola pašā viducī. Tā aizķēra pāris šķiedru un nodzisa, bet dūmu strūkliņa deva cerības šo nodarbi nepārtraukt. Nākamreiz, viņai sasitot akmeņus, uzpūta vējš, un gruzdošā posa uzliesmoja, pirms nodzisa.

Nu, protams! Viņai taču liesma ir jāuzpūš! Eila mainīja pozu tā, lai varētu uzpūst sākotnējai dzirkstelei un, sasitot akmeņus, uzšķīla vēl vienu dzirksteli. Šoreiz radās pamatīga, spoža, ilgi degoša dzirkstele, kas nolaidās pareizajā vietā. Eila sēdēja pietiekami tuvu, lai, uzpūšot gruzdošo posu liesmās, sajustu siltumu. Viņa pielika pūkas un skaidas, un, pirms pati vēl bija to apzinājusies, ugunskurs jau bija aizdedzies.

Izrādījās, ka tas ir smieklīgi viegli. Viņa nespēja noticēt, ka var būt tik viegli. Sievietei bija vēlreiz jāpārliecinās. Savākusi kopā vairāk po­sās, skaidu un pūku, Eila aizkūra otru ugunskuru, tad trešo un ceturto. Viņa izjuta tādu saviļņojumu, kas robežojās ar bailēm, daļēju sajūsmu, atklājuma prieku un krietnu devu tīra brīnuma. Atkāpusies sieviete noraudzījās četros atsevišķos ugunskuros; katrs no tiem bija aizdegts ar uguns akmeni.

Dūmu pievilināta, arī Vīnija atrikšoja pie klints sienas. Uguns, kas reiz kumeļam bija likusies tik bīstama, tagad smaržoja pēc drošības.

- Vīnij! - Eila pasauca, pieskriedama pie mazā kumeliņa. Viņai bija kādam jāizstāsta, jādalās savā atklājumā, pat ja tas bija tikai zirgs.

- Skaties! - viņa žestikulēja. - Paskaties uz tiem ugunskuriem! Vīnij, es tos aizdedzināju ar akmeņiem. Ar akmeņiem!

Cauri mākoņiem izlauzās saule, un pēkšņi izskatījās, ka visa upmala iemirdzas.

- Es kļūdījos, domādama, ka šie akmeņi ir parasti. Man to vajadzēja zināt; totēms taču man vienu parādīja. Paskaties uz tiem! Tagad, kad es to māku izdarīt, mums pavardā vienmēr būs uguns. - Eila kļuva domīga. - Bet kāpēc es? Kāpēc tieši man to parādīja? Mans Alu Lauva reiz nolika manā ceļā šo akmeni tad, kad paziņoja, ka Durks izdzīvos. Ko mans totēms grib pateikt šoreiz?

Eila atcerējās dīvaino priekšnojautu, kas bija radusies pēc uguns iz- dzišanas pavardā, un, stāvēdama četru ugunskuru vidū, sieviete nodre- binājās, vēlreiz izjuzdama šo priekšnojautu. Tad pēkšņi viņu pārņēma milzīgs atvieglojums; viss uztraukums kā uz burvja mājienu pazuda kā nebijis.