Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

11

- Jondalar, tev nav jāpaliek tikai tāpēc, ka šeit esmu es.

- Kāpēc tu domā, ka esmu šeit tikai tevis dēļ? - vecākais brālis jautāja nedaudz aizkaitinātākā toni, nekā bija to gribējis. Viņš nebija gribējis izrādīties šajā jautājumā tik ātri aizvainojams, bet Tonolana teiktajā slēpās vairāk taisnības, nekā viņš pats to vēlējās atzīt.

Jondalars aptvēra, ka bija to gaidījis. Viņš tikai negribēja ticēt, ka brālis patiešām paliks un ņems Džetamio par sievu. Tomēr, pats sev par pārsteigumu, Jondalars pieņēma ātru lēmumu palikt kopā ar Šaramu- diem. Viņš nevēlējās viens pats doties atpakaļ. Bez Tonolana ceļš liktos īpaši garš, bet aiz visa tā slēpās kas vairāk. Jau toreiz, kad Tonolans bija paziņojis par došanos Ceļojumā, Jondalars bija pieņēmis ātru lēmumu doties brālim līdzi.

- Tev nevajadzēja nākt man līdzi.

Tajā brīdi Jondalars brīnījās, kā brālis varēja nolasīt viņa domas.

- Man bija tāda sajūta, ka nekad vairs nepāriešu mājās. Nebija jau tā, ka cerēju satikt mūža īsto mīlestību, bet es tikai gāju uz priekšu, līdz atradu iemeslu apstāties. Šaramudi ir labi ļaudis - šķiet, ka vai­rums cilvēku, tiklīdz tos iepazīsti, izrādās lādzīgi. Bet man nav nekas pretim apmesties šeit uz dzīvi un kļūt par vienu no viņiem. Jondalar, tu esi Zelandoni. Nav svarīgi, kur tu atrodies, tu vienmēr būsi Zelandoni. Nevienā citā vietā tu nekad nejutīsies kā mājās. Brāl, dodies atpakaļ pie saviem ļaudīm. Padari laimīgu kādu no tām sievietēm, kas tevi lenc. Apmeties uz dzīvi un nodibini kuplu ģimeni, un pastāsti sava pavarda bērniem visu par mūsu garo Ceļojumu un par brāli, kas palika svešā malā. Kas to lai zina, varbūt kādu dienu kāds no taviem vai maniem bērniem arī nolems doties garā Ceļojumā, lai sameklētu savus radi­niekus.

- Kāpēc tad es esmu vairāk Zelandoni nekā tu? Kāpēc tu domā, ka es šeit nevaru būt tikpat laimigs kā tu?

- Pirmām kārtām jau tāpēc, ka neesi iemīlējies. Pat ja tu, brāl, iemīlētos, tu kaltu plānus, kā savu mīļoto ņemt sev līdzi, nevis palikt ar viņu šeit.

- Kāpēc tad tu pats neved Džetamio mums līdzi? Viņa ir spējīga, enerģiska, māk par sevi parūpēties. Viņa būs laba Zelandoni sieviete. Viņa pat varēs iet kopā medīt ar mūsu labākajām medniecēm - viņa atradīs kopēju valodu ar Zelandoni sievietēm.

- Es negribu izšķiest laiku, lai nokļūtu atpakaļ, paies vesels gads. Esmu atradis sievieti, ar kuru vēlos dzīvot kopā. Gribu apmesties uz dzīvi, iekārtoties, dot Džetamio iespēju dzemdēt bērnus.

- Kas noticis ar manu brāli, kas grasījās aiziet līdz Lielās Mātes upes galam?

- Gan es tur kādu dienu nokļūšu. Nav jau jāsteidzas. Tu taču zini, ka tas nemaz vairs nav tālu. Varbūt došos kopā ar Dolando, kad viņš nākam­reiz ies tirgot sāli? Varētu paņemt arī Džetamio līdzi. Domāju, ka viņai tas patiktu, bet viņa nebūtu laimīga, paliekot ilgi prom no mājām. Mājas viņai nozīmē ļoti daudz. Džetamio nekad nav redzējusi savu īsto māti un pati gandrīz nomira no paralīzes. Šai meitenei viņas ļaudis ir ļoti svarīgi. Un es to saprotu, jondalar. Man ir brālis, kas ļoti līdzīgs viņai.

- Kāpēc tu esi par to tik ļoti pārliecināts? - Jondalars jautāja, nodūris skatienu zemē, izvairīdamies lūkoties brālim acīs. - Kāpēc tu domā, ka es neesmu iemīlējies? Seranio ir skaista sieviete, arī viņas dēlam Darvo ir vajadzīgs vīrietis. - To sakot, slaidais, blondais vīrietis pasmaidīja un grumbas viņa pierē izlīdzinājās. - Kādudien puika var kļūt par labu krama darbarīku meistaru.

- Lielo brāl, pazīstu tevi jau sen. Dzīvot kopā ar sievieti nenozīmē viņu mīlēt. Zinu, ka esi pieķēries viņas puikam, bet tas nav pietiekams iemesls, lai paliktu šeit un uzņemtos gādību par viņa māti. Tas nav slikts iemesls, lai apņemtu sievu, bet ne lai šeit paliktu. Ja tā vēlies, dodies mājās un sameklē kādu vecāku sievieti ar vairākiem bērniem - tad varēsi būt drošs, ka pie tava pavarda sēdēs pulciņš bērnu un kāds no tiem dienās noteikti kļūs par darbarīku meistaru. Bet ej mājās!

Pirms Jondalars paspēja atbildēt, pie viņiem pieskrēja aizelsies puika, kas vēl nebija sasniedzis savu otro gadu desmitu. Savam vecumam viņš bija izstīdzējis, slaids, ar smalki veidotu seju un vaibstiem, kas zēniem nebija raksturīgi. Viņa gaiši brūnie mati bija taisni un mīksti, bet gaišbrūnajās acīs mirdzēja dzīves gudrība.

-Jondalar! - puika elsoja. - Visur tevi izmeklējos! Dolando ir gatavs, un upes vīri gaida.

- Darvo, pasaki viņiem, ka mēs ejam, - slaidais, blondais vīrietis atbildēja Šaramudu valodā. Zēns aizlēkšoja pa priekšu. Abi vīrieši pa­griezās uz iešanu, tad Jondalars apstājās. - Mazo brāl, labie vēlējumi paliek spēkā, - viņš sacīja, un smaids sejā liecināja par viņa patiesajiem nodomiem. - Nevaru teikt: nebiju gaidījis, ka tu formāli nokārtosi savas attiecības. Bet aizmirsti par centieniem no manis atbrīvoties. Ne jau katru dienu mans brālis atrod savu sapņu sievieti. Es jau nu nelaidīšu garām tavu mīlas doni ceremoniju.

Tonolana smaids kļuva platāks. - Vai zini, Jondalar? Tieši to es no­domāju, kad viņu pirmoreiz satiku, - skaists, jauns Mātes gars, kas ieradies, lai padarītu tīkamāku manu Ceļojumu uz viņsauli. Es patie­šām būtu gājis viņai līdzi, pat bez liekas cīņas… un joprojām vēl to darītu.

Jondalars gāja Tonolanam aiz muguras, lielā brāļa piere savilkās grum­bās. Viņu uztrauca tas, ka brālis ir gatavs sekot sievietei līdzi nāvē.

Taciņa līkumoja augšup lejup pa stāvu nogāzi, kas kāpienu lejup, cauri biezam, ēnainam mežam, padarīja lēzenāku. Kad brāļi pietuvojās klints sienai pie stāvas aizas malas, viņu priekšā pavērās ceļš. Taciņa apkārt klints sienai bija izveidota tā, lai divi cilvēki, jūtoties diezgan saspiesti, varētu pa to iet vienlaikus. Apejot apkārt klints sienai, Jon­dalars palika brālim iepakaļ. Paskatoties pāri aizas malai uz dziļo, plato Mātes upi tur lejā, dziļi sevī viņš sajuta smeldzošu sāpi - tās dēļ viņi bija pārlaiduši ziemu pie Dolando alas Šamuda. Tomēr iešana pa atklāto taku bija labāka nekā pa otru pieejas ceļu.

Ne visi šīs cilts ļaudis dzīvoja alās; šeit bija pierasts mitināties brīvā dabā uzslietās nojumēs. Bet tika meklēti un augsti novērtēti dabiski mitekļi klintīs, it īpaši bargajā ziemas aukstumā. Ala vai klints pārkare varēja kļūt par vēlamu apmešanās vietu, kas citādi netiktu atzīta par labu. Šāda pastāvīga mājokļa dēļ nepārvaramas grūtības tika nejauši pārvarētas. Jondalars bija dzīvojis alās ar stāvām klintsradzēm, kas atradās augstu klinšu sienās, bet neviena no tām nelīdzinājās Šamuda alas pavardam.

Agrākos laikos smilšakmens, kaļķakmens un slānekļa zemes garozas nogulumiezis bija pacelts ledus cepurēm klātajās kalnu virsotnēs. Bet daudz smagnējākais kristāliskais iezis, kuru darbīgie vulkāni izvirda slāņu pārvietošanās rezultātā, sajaucās ar daudz mīkstākiem iežiem. Tagad viss līdzenums, kurš reiz bijis plašas iekšzemes jūras baseins un pa kuru abi brāļi pagājušo vasaru bija ceļojuši, bija nosēts kalniem. Daudzu miljardu gadu laikā, iztukšodama baseinu, jūras izteka kalnu grēdā izskaloja taciņu, kas ievijās lielajā ziemeļu puses kalnu grēdā ar izvirzījumu uz dienvidiem.

Bet kalns nelabprāt deva ceļu daudz padevīgākam materiālam, atļau­dams izveidot tikai šauru spraugu, kuru ierobežoja nepiekāpīgā klints. Lielā Mātes upe, savākusi vienā lielā ūdenstilpē Māsas upi, visas strau­mes un pietekas, plūda cauri tai pašai šaurajai spraugai. Apmēram simts jūdžu attālumā četras blakusesošas milzīgās aizas bija vārti upes pla­šākam plūdumam - un visbeidzot arī tās galam. Pa ceļam upe dažviet izpletās jūdzes platumā, citās vietās tā sašaurinājās līdz kādiem divsimt jardiem un tecēja cauri pilnīgi kailām klints sienām.

Lēnajā ceļa laušanas procesā cauri simtiem jūdžu garām kalnu grēdām izsīkstošās jūras ūdens pārtapa upēs, ūdenskritumos, dīķos un ezeros, no kuriem daudzi atstājuši savas pēdas. Augstu klintīs, virs kreisās pu­ses sienas, tuvu pirmās šaurās pārejas sākumam, atradās plaša ieplaka - dziļš un plats rifs ar pārsteidzoši gludu virsmu. Reiz tas bijis mazs lī­cis, norobežots ezera gabals, kuru izēdis laiks un nepiekāpīgais ūdens. Ezers jau sen pazudis, atstājot robotu U veida lēzenu vietu augstu virs pastāvošā ūdenslīmeņa, tik augstu, ka pat ne pavasara plūdi, kas spēj dramatiski mainīt upes līmeni, nenāk šai vietai ne tuvumā.

Liels, zāles klāts lauks robežojās ar stāvo izciļņa pazeminājumu, to­mēr augsnes slānis, uz kura atradās pāris seklu bedru, kas iesniedzās klintī, nebija biezs. Apmēram pusceļā sāka parādīties krūmi un mazi koki, kas bija piekļāvušies pie robotās klints sienas un kāpa pa to aug­šup. Blakus aizmugurējai sienai bija izauguši cienījama lieluma koki, krūmi kļuva biezāki un rāpās augšup pa stāvo nogāzi. Tuvu aizmugurējai daļai, pie klints sānu sienas, bija augsts un lēzens izvirzījums: smilšak­mens pārkare ar dziļu iešķēlumu. Zem tā atradās vairāki koka mājokļi, kas bija sadalīti pa atsevišķām telpām, un ieapaļš atklāts laukums, kura centrā atradās galvenais cilts pavards un tam apkārt vairāki mazāki; laukums bija domāts gan kā ieeja mājokļos, gan pulcēšanās vieta.

Pretējā stūrī atradās vēl viena vērtīga lieta. Tas bija garš un šaurs ūdenskritums, kas nesa ūdeni no augstās klints malas; tas kādu gabalu līkumoja lejup pa robotajām klintīm, līdz uzlija uz mazākas smilšak­mens pārkares un izveidoja dzīvīgu, nelielu ūdenskrātuvi. Pēc tam tas tecēja tālāk pa galējo sienu līdz lēzenā izvirzījuma galam, kur tagad stāvēja Dolando un vēl vairāki vīri un gaidīja Jondalaru un Tonolanu.

Kad brāļi parādījās aiz klints sienas izvirzījuma un sāka kāpt lejā pāri tā malai, Dolando viņiem pamāja. Jondalars gāja kādu gabalu aiz brāļa un sasniedza tālo sienu tieši tad, kad Tonolans virzījās lejā pa bīstamo taku, kas veda gar mazu strautiņu. Tas nesa lejup uz upi vairā­kus akmens gabalus. Ja klintī nebūtu šauru, kārtīgi izcirstu pakāpienu un stabilu virves margu, pa taku nevarētu tikt lejup. Turklāt pat va­sarā pakāpieni bija nedroši, slideni, jo tos nemitīgi apsmidzināja blakus krītošais ūdens. Ziemā pakāpieni pārvērtās par nepārejamu sasalušu lāsteku masu.

Kaut arī pavasarī pakāpienus bija pārplūdinājusi notece un daži le­dus gabali, kas apdraudēja stabilu kāpšanu, vēl nebija paspējuši izkust, Šaramudi - kalnu kazu mednieki Šamudi un uz upes dzīvojošie Ramudi, kas veidoja otru šīs kopienas pusi, - skraidelēja pa taku augšup un le­jup kā izveicīgās kazu dzimtas antilopes, kuras apdzīvoja stāvo klinti. Jondalars vēroja, kā brālis ar pārgalvīgu nevērību, kas viņam bija tik raksturīga, kāpj lejup pa bīstamajiem pakāpieniem, un nodomāja, ka Tonolanam ir taisnība vienā jautājumā. Ja Jondalars šeit dzīvotu visu atlikušo mūžu, arī tad nekad nepierastu pie šī stāvā kāpiena. Viņš pa­skatījās uz mutuļojošo upi, kas atradās tālu lejā, un samanīja atkal tik pazīstamo sāpi, tad dziļi ievilka elpu un, zobus sakodis, pārkāpa pāri malai.

Sajutis, ka kāja paslīd uz neredzama ledus gabala, Jondalars jau kār­tējo reizi izjuta pateicību, ka šeit atrodas ari virve. Sasniedzis upi, vīrie­tis atviegloti nopūtās. Salīdzinājumā ar bīstamo kāpienu lejup piestātne no sasietiem baļķiem, kas šūpojās krāčainajā upē, piedāvāja lielāku stabilitāti. Uz paaugstinājuma, kas aizņēma vairāk nekā pusi piestātnes, atradās vairākas koka būves, līdzīgas tām uz sauszemes, zem smilšak­mens pārkares, augšā klintīs.

Iedams pa sasieto baļķu piestātni līdz pašam tās otram galam, kur Tonolans jau kāpa iekšā vienā no piesietajām laivām, Jondalars pa ceļam sveicinājās ar laivu māju iemītniekiem. Tiklīdz ari viņš iekāpa laivā, to atgrūda no piestātnes un ar gariem airiem sāka stumt augšup pa straumi. Sarunāties gandrīz vai nebija iespējams. Dziļā, spēcīgā straume bija pilna ar pavasara vižņiem, un, kamēr upes ļaudis airēja, Dolando vīri uzmanīja peldošos sanešus. Jondalars atlaidās laivā ērtāk un aizdomājās par Šaramudu ļaužu vienreizīgajām savstarpējām attiecībām.

Ļaudis, ko Jondalars bija saticis, specializējās dažādos arodos, un viņš bieži brīnījās, kas tos bija novedis pa šo izvēlēto ceļu. Dažās ciltīs vīrieši parasti darīja savus vīriešu darbus un sievietes - savus sieviešu darbus. Ja tie tika uzskatīti par viena konkrēta dzimuma darbiem, tad sievietēm nekad pat prātā nenāca veikt vīriešu darbus un vīrieši nejau­cās sieviešu darbos. Citām ciltīm darbi un pienākumi tika sadalīti pēc vecuma grupām - jaunākie parasti darīja grūtākos darbus, bet vecākie ļaudis pildīja pienākumus, kurus varēja veikt sēdus. Dažās ciltis sievie­tes parasti bija pilnībā atbildīgas par bērnu audzināšanu, bet citās - pavecāki vīrieši un sievietes uzņēmās atbildību par bērnu pieskatīšanu un skološanu.

Šaramudu ciltij šī specializācija bija attīstījusies pa citu ceļu - bija izveidojušās divas atšķirīgas, bet radniecīgas ļaužu grupas. Šamudi augstajās klintīs un kalnos medīja kalnu kazas un citus dzīvniekus, bet Ramudi specializējās zivju zvejā - šo procesu drīzāk varētu nosaukt par medībām, nevis zvejošanu. Viņi vilka ārā no upes milzīgas stores, līdz pat trīsdesmit pēdu garas. Ramudi zvejoja arī asarus, līdakas un lielas karpas. Dažādā darba specifika būtu viņus sadalījusi divās dažādās ciltīs, bet šos ļaudis saturēja kopā abpusējās vajadzības - viena grupa no otras ieguva sev nepieciešamās lietas.

Šamudi bija iemācījušies apstrādāt kazādas un no tām pagatavot skaistas, mīkstas un samtainas ādas. Tās bija tik izcilas, ka pat vairākas attālas ši reģiona ciltis tās labprāt no viņiem ietirgoja. Kazādas apstrā­des process tika glabāts lielā noslēpumā, bet Jondalars bija uzzinājis, ka tam nepieciešama kādas konkrētas zivs eļļa. Tas bija nopietns iemesls, lai Šamudi saglabātu ciešas attiecības ar Ramudiem. Turklāt upes ļaužu laivas tika izgatavotas no ozolkoka, apdarē izmantojot dižskābardi un priedi, un garās sānu malas tika apdarinātas ar īves un vītola mate­riāliem. Lai izvēlētos pareizos kokus, upes ļaudīm bija nepieciešamas kalnu iemītnieku zināšanas par mežiem.

Šaramudu ciltī katrai Šamudu ģimenei bija kāda radniecīga Ramudu ģimene, tā varēja būt attālas pakāpes radniecība, bet ne vienmēr asins­radniecība. Jondalars vēl nebija šīs radniecības saites apguvis, bet pēc brāļa precībām ar Džetamio viņam uzreiz uzradisies vesels bars ar "mā­sīcām un brālēniem" no abām grupām, kas kļūs par radiem no Tonolana sievas puses, kaut arī Džetamio nav neviena dzīva asinsradinieka. Jon­dalaram būs jāievēro zināmi abpusēji pienākumi, kas, uzrunājot savus radiniekus, saistīsies ne tikai ar cieņas izrādīšanas tituliem.

Kā neprecētam vīrietim Jondalaram ir tiesības šo cilti pamest, kad vien pats to vēlas, tomēr visi labprāt gribētu, lai viņš paliek. Bet saikne starp abām šīm ļaužu grupām bija tik cieša, ka, piemēram, ja kādai Šamudu ģimenei miteklis kļuva par mazu un tā nolēma pārvākties uz jaunu alu, radniecīgajai Ramudu ģimenei bija jāpārvācas kopā ar to.

Bija paredzēti īpaši rituāli, lai šis radniecības saites ar otras grupas ģimeni samainītu pret citu, ja šī radniecīgā ģimene nevēlējās pārvākties.

Tomēr principā Šamudiem piederēja noteicošais vārds un Ramudiem bija pienākums viņiem sekot, jo, kas attiecās uz zemes lietām, Šamudi bija galvenie noteicēji. Tomēr ari Ramudiem bija savas ietekmēšanas sviras. Viņi varēja atteikties pārvadāt savu radniecīgo Šamudu ģimeni vai arī nepalīdzēt pienācīgas vietas meklēšanā, jo visi lēmumi, kas at­tiecās uz pārvietošanos pa upi, bija Ramudu ziņā. Praksē tik nozīmīgu lēmumu kā pārvākšanās parasti izlēma Šamudu un Ramudu ģimenes kopā.

Lai stiprinātu abu ģimeņu radniecību, tika izdomātas gan praktiskas, gan ar rituāliem saistītas papildu saiknes, daudzas no tām tika koncen­trētas uz laivām. Kaut gan lēmumu pieņemšana par laivām bija Ramudu privilēģija, ari Šamudi zināmā mērā bija laivu īpašnieki, kas pastāvīgi guva labumu no to izmantošanas, Ramudu labums bija mērāms daudz mazākās proporcijās. Tātad princips, kas tika izmantots strīdīgu jautā­jumu risināšanā, bija daudz sarežģītāks nekā pati prakse. Savstarpējā sapratne, otra tiesību, teritorijas un kompetences respektēšana padarīja šos strīdus arvien retākus.

Praktisku iemeslu dēļ laivu izgatavošanā tika ieguldītas kopīgas pū­les, jo šim darbam bija nepieciešami gan zemes produkti, gan zināšanas par ūdeni; tas deva Šamudiem likumīgas tiesības uz Ramudu apgūto amatu. Rituāls šo saikni nostiprināja, jo neviena abu pušu sieviete ne­drīkstēja apprecēt vīrieti, kam šādu tiesību nebija. Tonolanam būs jā­piedalās laivas būvniecībā vai pārbūvē, un tikai tad viņš drīkstēs ņemt par sievu to sievieti, kuru mīl.

Ari Jondalars ar nepacietību gaidīja laivas būvēšanas procesu. Lielo brāli ieintriģēja neparastais amats, viņš gribēja zināt, kā tās tika tai­sītas, dzītas uz priekšu un vadītas. Lai to uzzinātu, viņam gan labāk būtu paticis kāds cits iemesls nekā brāļa lēmums palikt šeit un appre­cēties ar Šamudu sievieti. Bet jau no paša sākuma šie cilvēki bija viņu ieinteresējuši. Dabiskums un vieglums, ar kādu šie ļaudis ceļoja pa lielo upi un medīja milzīgās stores, pārspēja jebkuras citu cilvēku spējas, par kurām viņš jebkad agrāk bija dzirdējis.

Šaramudi pārzināja upi kā savus piecus pirkstus, zināja tās kaprīzes un mainīgo noskaņojumu. Jondalaram bija grūti aptvert tās apjomu, pirms nebija redzējis visus tās ūdeņus satekam kopā, un vēl tai nebija gana. Bet ne jau no laivas varēja novērtēt upes patieso apjomu. Ziemā, kad ūdenskritums pārvērtās lāstekā un kļuva nelietojams, bet pirms Ramudi pārvācās uz dzīvi augšā pie radniecīgās Šamudu ģimenes, starp abām grupām notika aktīva tirdzniecība, ko veica ar virves un liela pīta groza palīdzību. Vienu virves galu pievienoja pie Šamudu līdzenās klinšu pārkares, bet otru - pie Ramudu piestātnes.

Ūdenskritums vēl nebija sasalis, kad abi brāļi šeit pirmoreiz ieradās, bet Tonolans toreiz nebija spējīgs veikt bīstamo kāpienu augšup. Viņus abus pacēla augšā ar groza palīdzību.

Pirmoreiz ieraudzījis Lielās Mātes upi no šāda redzesleņķa, Jondalars sāka aptvert tās patiesos apmērus. Paskatījies lejup uz ūdeni un upes otrā krastā esošajām apaļajām kalnu mugurām, lielais brālis bija kļuvis bāls kā krīts, sirds no šīs atskārsmes bija dauzījusies kā negudra. Vīrietis bija aizgrābts, un viņu pārņēma dziļa cieņa pret Māti, kuras dzemdētie ūdeņi bija padarījuši šo upi par brīnumainu dabas veidojumu.

Kopš tās reizes viņš bija uzzinājis, ka pastāv daudz garāks un vieg­lāks ceļš, kaut arī ne tik aizraujošs, kā tikt augšā klintīs. Tā bija cita taka, kas stiepās no rietumiem uz austrumiem pāri kalnu pārejām un noveda lejā, plašajā upes ielejā, rietumu kalnu pārejas tālākajā galā. Vīdamās pa augstkalni un kalnu pakāji, tā takas rietumu daļa, kas iz­veda uz vairākām aizām, bija klinšaina un ik pa brīdim aizlocījās pie upes krasta. Visas takas veda uz vienu un to pašu vietu.

Laiva jau brauca ārā no vidējās gultnes pretim satraukti mājošam ļaužu bariņam; cilvēki bija sastājušies pelēkas smilts klātā krastmalā, kad kāda noelšanās lika vecākajam brālim pagriezties apkārt.

- Jondalar, paskaties! - Tonolans rādīja virzienā augšup pret straumi.

Tieši viņiem virsū pa dziļo vidējo gultni visā savā draudošajā krāš­ņumā peldēja milzīgs, robains un spīdīgs aisbergs. Caurspīdīgajās ma­lās, atvizot kristāla šķautnēm, tikko manāms mirdzums apvija monolīto bluķi ar oreolu, bet zilgani zaļās, neskaidrās aisberga dzīles glabāja tā neizkusušo sirdi. Viri, kas vadīja laivu, ar trenētu profesionalitāti mainīja tās gaitu un virzienu. Izvairījušies no saskares ar aisbergu, viņi apstājās un ar stindzinošu vienaldzību vēroja, kā spīdīgā, aukstā ledus siena papeld garām.

- Nekad negriez muguru pret Māti, - Jondalars dzirdēja, kā vīrs viņam priekšā aizrāda.

- Markeno, es domāju, ka to atnesa Māsas upe, - kāds vīrs viņam blakus komentēja.

- Kā… lielais ledus… nonāca šeit, Karlono? - Jondalars viņam jau­tāja.

- Aisbergs, - Karlono paskaidroja, un Jondalars pirmoreiz izdzirdēja šo vārdu. - Tas varēja nākt no ledāja, virzoties no šiem kalniem, - vīrs turpināja klāstīt un, tā kā bija atsācis airēt, ar zodu pār plecu norādīja balto kalnu virsotņu virzienā. - Vai arī tas varēja atpeldēt vēl tālāk no ziemeļiem, iespējams, pa Māsas upi. Tā ir daudz dziļāka, tai nav tik daudz gultņu - īpaši jau šajā gadalaikā. Aisbergs ir daudz lielāks, nekā tu redzi. Lielākā tā daļa atrodas zem ūdens.

- Ir grūti noticēt, ka… aisbergs… tik liels atpeldējis tik tālu, - Jon­dalars brīnījās.

- Mums katru pavasari ir aisbergi. Ne vienmēr tik lieli. Tas vairs ilgi neizturēs, jo ledus ir kļuvis trausls. Viens trieciens - un tas sašķīdīs. Tur, lejup pa straumi, vidējā gultnē stāv klints, tieši zem pašas ūdens virsmas. Nedomāju, ka aisbergs tiks tai garām, - Karlono piebilda.

- Ja tas būtu mums uzskrējis virsū, tad mēs būtu bijuši tie, kas sa­šķīstu gabalos, - Markeno teica. - Tieši tāpēc - nekad negriez muguru pret Māti.

- Markeno ir taisnība, - Karlono piebalsoja. - Nekad nenovērtē to par zemu. Šī upe var atrast loti nepatīkamus paņēmienus, kā par sevi atgādināt, lai viņai pievērstu vajadzīgo uzmanību.

- Es pazīstu dažas sievietes, kas arī viņai ļoti līdzinās, vai ne, Jon­dalar?

Pēkšņi Jondalars iedomājās par Maronu. Zinošais smaids mazā brāļa sejā lika viņam saprast, ka tieši viņu Tonolans bija domājis. Kādu laiku Jondalars nebija atcerējies šo sievieti, kura bija gaidījusi, ka viņš Vasa­ras Lielās sapulces laikā to apprecēs. Sajutis pēkšņas ilgas, viņš gribēja zināt, vai Maronu viņam reiz lemts vēl satikt. Viņa bija krāšņa sieviete. "Bet ari Seranio ir tikpat skaista," viņš nodomāja, "varbūt vajadzētu viņu uzrunāt? Daudzējādā ziņā viņa ir labāka par Maronu." Seranio bija vecāka par Jondalaru, bet viņam allaž bija patikušas tieši vecākas sievietes. Kāpēc neapprecēties un kopā ar Tonolanu neapmesties šeit uz dzīvi?

"Cik ilgi jau mēs esam prom? Vairāk nekā gadu - pagājušajā pa­vasarī mēs pametām Dalanara alu. Un Tonolans neatgriezīsies. Visi ir sajūsmā par mazo brāli un Džetamio - varbūt vajadzētu nogaidīt?" Jondalars pats sev uzdeva šo jautājumu. "Tu taču negribi atņemt tiem abiem uzmanību viņu lielajā dienā… un Seranio varētu nodomāt, ka tā ir novēlojusies ideja… Vēlāk…"

- Kur jūs tik ilgi bijāt? - kāda balss sauca no krasta. - Mēs jau sen jūs gaidām un esam mērojuši garo ceļu pa taku.

- Mums bija jāsameklē tie divi. Šķiet, ka abi gribēja noslēpties, - Markeno smiedamies atbildēja.

- Tonolan, tagad jau par vēlu slēpties. Šī jau ir noķērusi tevi uz āķa! - sacīja kāds vīrs krastā, iebrizdams ūdenī Džetamio pa pēdām, lai satvertu laivu un palidzētu to izvilkt krastā. Nokabinot āķi, vīrs ar žestiem rādīja harpūnas mešanu un tās izvilkšanu.

Džetamio nosarka un tad pasmaidīja. - Nu, Barono, tev taču jāatzīst, ka viņš ir labs ķēriens.

- Tu labs makšķernieks, - Jondalars deva pretī. - Viņš vienmēr iz­sprūk sveikā.

Visi smējās. Kaut arī Jondalara valodas prasme nebija perfekta, visi bija priecīgi, ka viņš iesaistījies ķircināšanā. Viņš saprata labāk nekā runāja.

- Kas būtu vajadzīgs, lai noķertu tādu lielu zivi kā tu, Jondalar? - Barono jautāja.

- Pareizā ēsma! - Tonolans pasprēgāja ar asprātību, uzsmaidīdams Džetamio.

Pēc tam kad braucēji bija izkāpuši, laiva tika izvilkta šaurā grantainas smilts krastmalā, tā tika pacelta un aiznesta augšup pa nogāzi uz lielu, plašu klajumu bieza ozolu meža vidū. Acīmredzot šī vieta jau gadiem ilgi tika izmantota. Pa zemi mētājās baļķi, koku pārpalikumi un mizas. Ugunskuram kāda liela, uz vienu pusi šķība ozola priekšā nevarēja trūkt malkas. Tomēr tur varēja redzēt ari tādu malku, kas no vecuma jau bija satrunējusi. Darbība šeit notika vairākās vietās - katrā no tām laiva atradās zināmā gatavības stadijā. Laiva, kurā viņi bija atbraukuši, tika nolaista zemē, un jaunatnācēji piesteidzās pie vilinošā ugunskura sil­tuma. Arī citi pārtrauca darbu, lai viņiem pievienotos. No koka abras, kas bija izgrebta no baļķa, garoja aromātiska zāļu tēja. Atbraucējiem ar krūzītēm smeļot tēju, abra drīz vien bija iztukšota. Blakus ugunskuram kaudzē bija sakrauti upmalā salasītie sildāmie akmeņi, un turpat netālu atradās piemirkusi slapju lapu kaudze, grūti pamanāma lapu dažādibas dēļ; tā atradās aiz baļķa, dubļaina grāvja vidū.

Koka abra jau bija iztukšota, un tā bija jāpiepilda no jauna. Divi vīri apgrieza lielo baļķi otrādi, lai no abras izlietu iepriekšējās tējas pa­liekas, bet trešais ielika ugunskurā sildāmos akmeņus. Tējai allaž bija jābūt abrā, pieejamai ikvienam, kas vēlējās iedzert kādu tasīti. Sildo­šajiem akmeņiem bija jāatrodas ugunskurā, lai uzkarsētu tēju, kad tā būs atdzisusi. Pēc jaunajam pārim veltītajiem jokiem un zobgalībām kopā sanākušie ļaudis nolika savas koka vai cieša pinuma šķiedru krū­zītes un devās atpakaļ pie dažādajiem darbiem. Tonolans tika aizvests prom, lai sāktu iepazīstināšanu ar laivu būvniecības procesu; viņam tika uzticēts smagākais darbs - koku ciršana -, kuram nebija vajadzīga liela prasme.

Jondalars bija iegrimis sarunā ar Karlono par Ramudu vadoņa mīļāko tematu - laivām - un izprovocējis to ar vairākiem jautājumiem. - No kāda koka var izgatavot labas laivas? - Jondalars bija pajautājis.

Karlono, iepriecināts, ka var runāt par sev tuvo tematu un par jaunā, acīmredzot gudrā vīrieša interesi, ķērās pie aizrautīgas skaidrošanas.

- Labākais ir zaļais ozols. Tas ir ciets, bet lokans; stingrs koks, taču ne pārāk smags. Izžūstot tas zaudē savu lokanību, bet to var nocirst ziemā un kādu gadu, vai pat divus, glabāt baļķus ūdenī vai purvā. Toties tas piesūcas ar ūdeni un kļūst grūti apstrādājams, un laivai ir problēmas atrast ūdenī pareizo līdzsvaru. Bet pats svarīgākais ir izvēlēties pareizo ozolu. - Runādams Karlono devās iekšā mežā.

- Lielu koku? - Jondalars pajautāja.

- Lieta jau nav tikai lielumā. Pamatnei un dēļiem vajadzīgs garš koks ar taisnu stumbru. - Karlono aizveda slaido Zelandoni uz birztalu ar cieši kopā saaugušiem kokiem. - Meža biezoknī koki tiecas augšup, pretim saulei…

- Jondalar! - Vecākais brālis pārsteigts izdzirdēja Tonolana balsi. Mazais brālis stāvēja kopā ar vairākiem citiem vīriem pie milzīga ozola, kam apkārt auga citi gari koki, kuru zari sāka veidoties augstu no stumbra pamatnes. - Kā priecājos tevi redzēt! Mazajam brālim node­rētu tava palīdzība. Vai zini, ka nevaru apprecēties, iekams jaunā laiva nebūs gatava, un šis, - Tonolans izteiksmīgi norādīja uz augsto koku, - ir jānocērt kaut kādām tur laivas apmalēm vai kā tās sauc. Paskaties uz to milzeni! Es nemaz nezināju, ka koki var izaugt tik gari; paies vesela mūžība, līdz to nocirtīšu. Lielo brāl, es jau būšu vecs vīrs, pirms paspēšu apprecēties.

Jondalars pasmaidīja un pašūpoja galvu. - Apmales ir dēļi, no kuriem gatavo lielāku laivu sānu malas. Ja reiz tu gatavojies kļūt par Šaramudu cilts locekli, tev to vajadzētu zināt.

- Es būšu Šamuds un atstāšu laivas Ramudu ziņā. Kalnu kazu medī­šana ir tas, ko es saprotu. Jau agrāk augstkalnēs pļavās esmu medījis kalnu āžus un muflonus. Vai palīdzēsi? Mums noderēs kopējais muskuļu spēks.

- Rādās, ka nāksies palīdzēt, ja jau negribu, lai nabaga Džetamio gaida, kamēr tu novecosi. Un turklāt būs interesanti paskatīties, kā to var izdarīt, - Jondalars atbildēja un, pagriezies pret Karlono, piebilda Ša­ramudu valodā: - Jondalars palīdzēs nocirst koku. Parunāsim vēlāk?

Karlono atzinīgi pasmaidīja, tad atkāpās, lai pavērotu, kā, cērtot koku, sāk atlēkt skaidas. Bet ilgi viņš neuzkavējās. Paies dienas lielākā daļa, līdz meža milzenis būs nogāzts, un, pirms tas notiks, visi sanāks tam apkārt.

Sākot no augšas un virzoties asā leņķi uz leju, kur atradās zemāki horizontāli iecirtumi, no koka atlēca mazās skaidas. Akmens cirvji ne­varēja iecirsties dziļi kokā. Asmens izturībai bija nepieciešams zināms biezums, tāpēc tas nevarēja dziļi ieurbties milzeni. Abi brāļi cirzdami tuvojās varenā koka viducim; tas izskatījās vairāk saplosīts nekā iecirsts, bet katra skaida, kas atlēca no senā milzeņa, pavēra ceļu dziļāk uz tā sirdi.

Diena jau tuvojās nobeigumam, kad Tonolanam iedeva citu cirvi. Visi, kas bija strādājuši, sanāca apkārt; viņš izdarīja dažus pēdējos vēzienus, tad, izdzirdējis krakšķi, atlēca atpakaļ un redzēja, kā masivais stumbrs sašūpojas. Sākumā lēni sasvērdamies, staltais ozols krītot pakļāvās iner­cei. Noraudams zarus no blakus esošajiem tādiem pašiem milzeņiem un mazākos zariņus aizraudams sev līdzi, koks, pārvarēdams pretestību, nolūza un dārdēdams nogāzās zemē. Tas atlēca no zemes, tad nodrebēja un palika mierīgi guļam.

Mežā iestājās klusums; pat putni nedziedāja, it kā izrādīdami god­bijīgu cieņu. Karaliskais ozols bija nogāzts zemē, atšķirts no savām dzīvības saknēm; tā celms meža pieklusinātajos toņos vīdēja kā svaiga rēta. Tad Dolando pietupās pie robotā celma un, ar kailu roku izracis zemē mazu bedrīti, ielika tajā zīli, atdodams pēdējo godu majestātis­kajam ozolam.

- Lai Svētā Mudo pieņem mūsu velti un dod dzīvību jaunam kokam, - viņš sacīja, tad apraka sēklu un uzlēja krūzīti ūdens.

Ar pēdējiem zeltainajiem stariem apspīdēdama mākoņus, kas slīdēja pār augstajiem kalniem, saule norietēja pie dūmakainās pamales. Pirms saules stari bija sasnieguši seno ieplaku kalnos, tie iemirdzējās visda­žādākajos toņos: zeltītā, bronzas, tad sarkanā un tumši violetā krāsā. Apgājis apkārt klints izvirzījumam, Jondalars apstājās, sajūsmināts par pirmatnējās dabas skaistumu un ainavu, kas pavērās viņa priekšā. Pārāk aizkustināts no brīnišķīgās ainavas iespaida, viņš paspēra pāris soļu gar klints malu, šoreiz pat nepamanīdams bīstamo kritumu. Lielā Mātes upe - mierīga un ūdeņiem bagāta - atspoguļoja savā dzelmē krāsainās debesis un otrā krastā esošo noapaļoto kalnu virsotņu tumšās ēnas; upes līdzenajā virspusē vibrēja zemūdens dzīvīgās straumes.

- Skaisti, vai ne?

Jondalars pagriezās un uzsmaidīja balss īpašniecei, kas bija nostāju­sies viņam blakus. - Jā, Seranio, patiešām skaisti.

- Šovakar gaidāmas lielas dzīres par godu Džetamio un Tonolanam. Viņi gaida. Tev vajadzētu nākt.

Seranio pagriezās, lai ietu projām, bet Jondalars satvēra viņu aiz rokas un vēroja, kā pēdējie saules stari atspīd sievietes acīs.

Seranio piemita padevīgs maigums, dzīves gudrība, kam nebija ne­kāda sakara ar sievietes vecumu - viņa bija tikai dažus gadus vecāka par Jondalaru. Tomēr tā nebija arī piekāpšanās. Drīzāk gan sieviete neizvirzīja nekādas prasības un ne uz ko necerēja. Pirmā vīra nāve un arī otrās mīlestības neveiksme ar neiznēsātu bērniņu, kas būtu svētījis sievietes otro kopdzīvi, bija uzlikusi viņai bēdu zīmogu. Iemācījusies sadzīvot ar savām bēdām, Seranio bija attīstījusi spējas uzņemt sevī citu sāpes. Lai kādas arī būtu ļaužu bēdas un vilšanās, tie nāca pie vi­ņas un pēc tam vienmēr jutās atviegloti, jo sieviete par savu izrādīto līdzjūtību neprasīja neko pretim.

Tā kā Seranio piemita mierinošas spējas remdēt izmisušas mīlas sā­pes vai iedrošināt bailīgus slimniekus, viņa bieži asistēja Šamudam un no šīs sadarbības bija guvusi ārstniecības iemaņas. Tieši tā Jondalars ar viņu pirmoreiz iepazinās, kad Seranio bija palīdzējusi dziedniekam izārstēt Tonolanu. Kad mazais brālis tika uz kājām un bija atveseļojies, lai pārceltos pie Dolando un Rošario pavarda un, pats galvenais, arī pie Džetamio, Jondalars bija ievācies dzīvot pie Seranio un viņas dēla Darvo. Viņš nebija neko jautājis, un Seranio to no viņa arī negaidīja.

"Viņas acīs allaž kas atspoguļojas," Jondalars nodomāja, pieliekda­mies, lai sasveicinoties viņu maigi noskūpstītu, pirms abi devās pie gailošā ugunskura. Lūkodamies sievietes acīs, vīrietis nekad neielūkojās Seranio dvēseles dziļumos un atvairīja nejauši prātā ienākušu domu, ka viņam tas pat patika. Šķita, ka sieviete pazīst viņu labāk nekā viņš pats sevi, zināja viņa nespēju atdot sevi pilnībā un iemīlēties, kā to bija izdarījis Tonolans. Šķita, ka viņa pat zina, ka, kompensējot emo­ciju trūkumu, Jondalars mīlējās ar sievieti tik prasmīgi, ka viņai atlika vienīgi baudā elsot. Viņa to pieņēma, tāpat kā samierinājās ar vīrieša ik pa brīdim slikto omu, par to viņu nevainodama.

Seranio nebija sevī noslēgusies, tieši pretēji - smaidīja un viegli raisīja sarunas, bija nosvērta un ne īsti pieejama. Vienīgā reize, kad Jondalars pamanīja kaut ko vairāk, bija tad, kad sieviete lūkojās savā dēlā.

- Kur jūs tik ilgi bijāt? - puika ar atvieglojumu pajautāja, ieraudzījis viņus nākam. - Maltīte jau ir gatava, un visi jūs gaida.

Darvo bija redzējis Jondalaru un savu māti stāvam uz klints tālākā stūra, bet negribēja viņus traucēt. Pašā sākumā, kad Jondalars sāka dzīvot pie viņu pavarda, puika bija apvainojies, ka jādalās ar kādu citu mātes uz­manībā, kas allaž bija piederējusi viņam vienam pašam. Bet Darvo bija at­klājis, ka viņš, kaut ari māte mazāk laika veltīja viņam, ir tomēr ieguvējs - tagad pie pavarda bija vēl kāds, kas pievērsa viņam uzmanību. Jonda­lars ar viņu runājās, stāstīja par saviem piedzīvojumiem Ceļojuma laikā, apsprieda medību mākslu, savu ļaužu paražas un ar neliekuļotu interesi klausījās zēnā. Vēl aizraujošāki brīži bija tad, kad Jondalars puikam sāka mācīt darbarīku izgatavošanas mākslu; zēns to apguva ar tādu izmanību, kas pārsteidza gan pašu skolotāju, gan skolnieku.

Darvo bija izrādījis lielu prieku, kad Jondalara brālis bija nolēmis saiet kopā ar Džetamio un palikt šeit uz dzīvi. Jo puika dedzīgi bija cerējis, ka tas varētu nozīmēt arī to, ka Jondalars izlemtu palikt un dzīvot kopā ar viņa māti. Kad abi pieaugušie bija kopā, puika apzināti nemaisījās viņiem pa kājām, savā pusaudža prātā pūlēdamies, kā nu mācēdams, netraucēt viņu attiecības. Viņš nebūt neaptvēra, ka pats tās atbalsta.

Īstenībā Jondalars visu dienu bija par to domājis. Viņš atklāja, ka viņam patīk Seranio. Sievietes mati bija gaišāki nekā viņas dēlam, tie drīzāk bija tumši blondi, nevis brūni. Seranio nebija kalsna, bet tāds iespaids radās pagarā auguma dēļ. Viņa bija tikai viena no tām nedaudza­jām sievietēm, kas sniedzās Jondalaram līdz zodam, un viņš atklāja, ka tieši tik garas sievietes viņam patīk. Māte un dēls bija ļoti līdzīgi, abiem bija gaišbrūnas acis, tomēr dēla acis nebija tik izteiksmīgas kā mātei. Seranio piestāvēja izsmalcinātie sejas vaibsti, tie darīja viņu skaistu.

Jondalars nodomāja: "Es varētu būt laimīgs kopā ar šo sievieti. Kā­pēc man viņu neuzrunāt?" Tajā brīdī viņš patiešām to vēlējās, gribēja dzīvot ar viņu kopā.

- Seranio?

Sieviete paskatījās Jondalarā, un viņu kā magnēts pievilka vīrieša neticami zilās acis. Viņa vajadzība un vēlme bija koncentrēta skatienā, ko vīrietis veltīja Seranio. Jondalara neapzinātais - un tāpēc vēl jo iedar­bīgākais - harismātiskais spēks pārsteidza sievieti nesagatavotu un izlauzās cauri viņas aizsardzības mūrim, ko pati bija tik rūpīgi būvējusi, lai nebūtu jāpiedzīvo jaunas sāpes. Seranio bija atvērta, ievainojama, gandrīz vai pati pret savu gribu pakļauta.

- Jondalar… - viņas balss noskaņā atspoguļojās nešaubīga piekri­šana.

- Esmu… daudz šodien domājis. - Jondalars cīnījās ar vārdu trūkumu. Viņš vairāk spēja runāt jēdzienos, bet nemācēja izteikt savas domas.

- Tonolans… mans brālis… kopā esam tālu gājuši. Tagad mīl Džetamio, viņš grib palikt. Ja tu… es gribu…

- Jūs abi, nāciet ātrāk! Visi ir izsalkuši, un ēdiens… - Tonolans ap­klusa, tiklīdz ieraudzīja abus stāvam, piespiedušos vienu pie otra, pa­zudušus viens otra acu dzīlēs. - Ak… piedod, brāl! Šķiet, ka esmu ko iztraucējis.

Abi atkāpās, atklātības brīdis bija beidzies. - Viss kārtībā, Tonolan. Mums nevajadzētu likt uz sevi gaidīt. Varam parunāties vēlāk, - Jon­dalars atbildēja.

Kad Jondalars paskatījās uz Seranio, sieviete likās pārsteigta un ap­mulsusi, it kā nesaprastu, kas viņai bija uznācis, it kā cīnīdamās salabot savu savaldības vairogu.

Piegājuši pie smilšakmens pārkares, viņi sajuta no lielā pavarda, kas atradās pašā centrā, nākam siltumu. Pēc Jondalara un Seranio ierašanās visi ieņēma vietas apkārt Džetamio un Tonolanam, kuri stāvēja centrā, atklātā vietā, blakus ugunskuram. Apsolīšanās svētki iezīmēja svinīgu iesākumu rituālu periodam, kura kulminācijā notiks kāzu ceremo­nija. Šajā laikā sazināšanās un kontakti jaunā pāra starpā tiks stingri aizliegti.

Jauno pāri ieskāva ļaužu izveidotais aplis, kurš izstaroja siltumu un kuru caurstrāvoja kopienas gars. Abi "balodīši" bija sadevušies rokās un viens otra acīs redzēja tikai pašu pilnību; viņi gribēja izkliegt savu prieku visai pasaulei un apstiprināt viens otram uzticību. Priekšā iznāca Šamuds. Džetamio un Tonolans nometās ceļos, atļaujot dziedniekam un cilts garīgajam tēvam uzlikt uz galvas svaigu vilkābeļu pumpuru vai­nagu. Rokās saķēries jaunais pāris tika vests trīs reizes apkārt ugunsku­ram un sanākušajiem ļaudīm, lai viņu mīlestībā iekļautos arī Šaramudu cilts, un pēc tam tika aizvesti atpakaļ uz savu vietu.

Ar paceltām rokām Šamuds pagriezās pret viņiem un ierunājās:

- Aplis sākas un beidzas vienā un tajā pašā vietā. Dzīve ir kā aplis, kas sākas un beidzas ar Lielo Māti - Māti Radītāju, kas savā vien­tulībā radīja dzīvību uz zemes. - Skanīgā Šamuda balss viegli plūda pār pieklusušo ļaužu pūli un sprakšķošajām uguns liesmām. - Svētā Mudo ir mūsu sākums un beigas. No Viņas mēs nākam, pie Viņas mēs atgriežamies. Viņa par mums rūpējas dažādos veidos. Mēs esam Viņas bērni, visa dzīvība sākas no Viņas. Svētā Mudo mūs dāsni apvelta ar savām balvām. No Viņas ķermeņa mēs gūstam iztiku: pārtiku, ūdeni un patvērumu. No Viņas gara nāk prāta un siltuma veltes: talants un prasme, uguns un draudzība. Bet pati dāsnākā velte nāk no Viņas vis­aptverošās mīlestības.

- Lielā Zemes Māte priecājas par savu bērnu laimi, - turpināja Ša­muds. Viņa sajūsminās par mūsu tīksmi un tāpēc ir sniegusi mums savu brīnišķo Baudas velti. Mēs Viņu godinām, baudot Viņas velti, izrādām Viņai cieņu. Bet tiem, kas no mūsu vidus ir izredzētie, Mudo ir sniegusi savu lielāko balvu - apveltījusi tos ar brīnumaino spēju radīt jaunu dzīvību. - Šamuds paskatījās uz jauno sievieti.

- Džetamio, tu piederi pie izredzētajiem. Ja visādos veidos godāsi Mudo, tu vari tikt svētīta ar Mātes dzīvības balvu un radīt jaunu dzīvību. Tomēr dzīvības gars, ko tu nes sevī, nāk vienīgi no Lielās Mātes.

- Tonolan, dodot solījumu rūpēties par otru cilvēku, tu kļūsti kā Māte, kas rūpējas par mums visiem. Ja godāsi Viņu, Māte arī tevi var apveltīt ar radīšanas spēku, tāpēc bērns, kuru dzemdēs tevis mīlētā sieviete vai kāda cita Mudo izredzētā, būs radīts no tava gara. - Šamuds paskatījās uz ļaužu grupu.

- Mēs visi, kas cits citu mīlam un cits par citu rūpējamies, godinām Māti un esam apveltīti ar Viņas auglību.

Tonolans un Džetamio viens otram uzsmaidīja un, kad Šamuds at­kāpās, apsēdās uz pītiem tepiķīšiem. Tas bija signāls, ka dzīres var sākties. Jaunajam pārim pirmajiem atnesa vieglu alkoholisku dzērienu, kas bija gatavots no pieneņu ziediem un medus, - tas bija rūdzis kopš pagājušā jaunā mēness. Pēc tam dzēriens tika laists apkārt, lai arī citi ar to pamielojas.

Mokoši kairinošās ēdiena smaržas lika visiem atskārst, cik viņi šodien smagi strādājuši. Pat tie, kas bija palikuši uz augstās klints ieplakas, bija cītīgi pūlējušies - tas bija acīmredzams, kad tika pasniegts pirmais aromātiskais ēdiens. Markeno un Toli - radniecīgā Ramudu ģimene - pasniedza Džetamio un Tonolanam balto zivi, kas no rīta tika noķerta zivju murdā un cepta blakus atklātajam ugunskuram. Zivs mērcē tika pasniegtas pikantas koka mizas, kas bija novārītas un rūpīgi sasmal­cinātas.

Šī jaunā garša bija Jondalaram nepierasta, tomēr uzreiz gāja pie dūšas un likās kā burvīga piedeva zivij. Lai papildinātu maltīti, apkārt tika laisti grozi ar dažādām ēdamām lietām. Kad Toli apsēdās, Jondalars viņai pajautāja, kas tajos grozos atrodas.

- Pērnajā rudenī savāktie dižskābarža rieksti, - sieviete atbildēja un turpināja sīkāk paskaidrot, kā ar maziem krama nazīšiem tie tiek atdalīti no cietajām ārējām čaulām, pēc tam lēzenos grozos un kopā ar karstām oglēm sakratīti, uzmanīgi apgrauzdējot, lai neapdeg, un visbeidzot apviļāti jūras sāli.

- Toli atnesa mums sāli, - Džetamio papildināja. - H bija daļa no viņas līgavas pūra.

- Toli, vai daudz Mamutu cilts ļaužu dzīvo pie jūras? - Jondalars apjautājās.

- Nē, mūsu apmetne bija viena no tuvākajām Berana jūrai. Pārē­jie Mamutu ļaudis dzīvo tālāk uz ziemeļiem. Mamutu cilts ir mamutu mednieki, - sieviete ar lepnumu paziņoja. - Katru gadu mēs dodamies uz ziemeļiem medībās.

- Kā tu tiki pie Mamutu sievietes? - blondais Zelandoni pavaicāja Markeno.

- Es viņu nolaupīju, - viņš atbildēja, piemiegdams ar aci jaunajai, tuklajai sievietei.

Toli smaidīja. - Tā ir taisnība, - viņa apstiprināja. - Nu, protams, viss bija sarunāts.

- Mēs satikāmies, kad devos tirdzniecības pārgājienā uz austrumiem. Mēs nogājām visu garo ceļu līdz pat Mātes upes deltai. Tas bija mans pirmais Ceļojums. Man bija vienalga, vai viņa pieder pie Mamutu vai Šaramudu cits, bez šis sievietes es nebūtu nācis atpakaļ.

Toli un Markeno pastāstīja par grūtībām, ko bija izraisījusi viņu vēlme būt kopā. Vajadzēja sākt garas pārrunas, lai izstrādātu vienošanos, un tad Markeno bija Toli "jānolaupa", lai sekotu zināmām tradīcijām. Toli to vēlējās vairāk par visu; precības nebūtu varējušas notikt bez pašas sievietes piekrišanas. Daži tādi gadījumi bija zināmi arī senāk, tomēr tas nenotika bieži.

Ļaudis toreiz dzīvoja izkliedēti ļoti plašā teritorijā, tikai reizēm vi­ņiem nācās šķērsot svešas cilts apdzīvoto vietu, tāpēc šie retie kontakti ar kādu nejaušu svešinieku bija liels jaunums. Kaut arī, satiekoties ar svešiniekiem, ļaudis sākumā izturējās piesardzīgi, tie parasti nebija nai­dīgi noskaņoti, bija pieņemts ceļotājus laipni uzņemt. Daudzas medību ciltis bija pieradušas pie ievērojamu attālumu veikšanas, jo saskaņā ar gadalaiku maiņu sekoja pa pēdām migrējošiem dzīvniekiem, un dau­dziem ari pastāvēja senas tradīcijas doties individuālos Ceļojumos.

Domstarpības daudz biežāk izcēlās pazīstamu ļaužu vidū. Konflik­tiem, ja tādi vispār radās, bija nosliece izpausties vienas cilts robe­žās. Uzvedības kodekss iegrožoja karstgalvjus, un vairumu konfliktu atrisināja ar rituāla tradīciju palīdzību - kaut arī šīs tradīcijas nebija strikti noteiktas. Šaramudu un Mamutu ciltis bija labās tirdzniecības attiecībās, arī viņu tradīcijas un valoda bija līdzīgas. Šaramudiem Mudo bija Lielā Zemes Māte, Mamutiem tā bija Muta, bet jebkurā gadījumā Viņa abām ciltīm bija galvenā dievība, īstā Ciltsmāte un Pirmatnējā Radītāja.

Mamuti bija cilts ar spēcīgu garīgumu, kas izpaudās atklātībā un godīgumā. Kā cilts viņi ne no viena nebaidījās - galu galā viņi taču bija mamutu mednieki. Mamutu ļaudis bija drosmīgi, pašpārliecināti, sirsnīgi un pārliecināti, ka visi viņus tā arī uztvers. Kaut arī pašam Markeno garās sarunas bija likušās nebeidzamas, laulību izkārtošana nebija izvērtusies par nepārvaramu problēmu.

Pati Toli bija īsts savu ļaužu piemērs: atklāta, draudzīga, pārliecināta; un visiem viņa patika. Daži cilvēki tomēr nespēja pieņemt šīs sievietes patieso, kūsājošo dzīvesprieku. Taču neviens neapvainojās, kad viņa uz­deva tiešus, personiskus jautājumus, jo bija skaidri redzams, ka Toli nav nekāda ļauna nolūka. Viņai vienkārši viss šķita interesants, un sieviete neredzēja iemeslu, kāpēc viņai ziņkāre būtu jāierobežo.

Nesdama zīdaini, viņiem tuvojās kāda meitene. - Toli, Šamio pamo­dās. Manuprāt, viņa ir izsalkusi.

Māte pamāja paldies un pielika bērnu pie krūts, vienlaikus nepār­traukdama ne sarunu, ne mielošanos. Tika pasniegtas vēl citas sīkas uzkodas: sālsūdenī mērcēti oša pumpuri un svaigi zemesrieksti. Tur bija mazi bumbuļi, kas atgādināja savvaļas burkānus; saldos zemesriekstus Jondalars jau bija nobaudījis - pirmajā brīdī tie garšoja pēc riekstiem, bet pārsteigums bija mutē paliekošais rutku sīvums. Šī pikantā garša šajā ciltī bija ļoti iecienīta, bet Jondalars pats nesaprata, vai viņam tā tīk vai ne. Nākamo ēdienu jaunajam pārim nesa Dolando un Rošario - sātīgu kalnu kazas sautējumu ar tumši sarkanu melleņu vīnu.

- Zivs bija ļoti garšīga, - Jondalars sacīja brālim, - bet šis sautējums vispār ir izcils!

- Džetamio apgalvo, ka tas esot viņu tradicionālais ēdiens. Purva mirtes kaltētās lapas dod šim sautējumam īpašu piegaršu. Tās miza tiek lietota kalnu kazādu ģērēšanā - tieši tā piešķir dzelteno nokrāsu. Purva mirte aug dumbrājos - īpaši tajā vietā, kur Māsas upe satiekas ar Mātes upi. Man paveicās, ka pagājušajā rudenī, kad mūs atrada, viņi tieši bija atbraukuši ievākt purva mirti, citādi mūs nekad neatrastu.

Tos laikus atceroties, Jondalara piere savilkās grumbās. - Tev tais­nība, mums paveicās. Tomēr es vēl joprojām vēlētos, kaut varētu šiem cilvēkiem atmaksāt par viņu labo sirdi. - Lielā brāļa grumba kļuva vēl dziļāka, kad viņš atcerējās, ka nu ari paša brālis kļuvis par vienu no šiem ļaudim.

- Šis vīns ir Džetamio līgavas pūra velte, - Seranio paskaidroja.

Jondalars pasniedzās pēc krūzītes, iedzēra malciņu un pamāja ar

galvu. - Ir labs. Ir daudz labs.

- Ļoti labs, - Toli izlaboja. - Tas ir ļoti labs. - Labojot Jondalara valodu, Toli nebija nekādu sirdsapziņas pārmetumu; viņai pašai vēl jo­projām bija dažas problēmas ar Šaramudu valodu, un sieviete uzskatīja, ka Jondalaram labāk ir runāt pareizi.

- Ļoti labs, - viņš atkārtoja, uzsmaidīdams jaunajai, druknajai, ma­zajai sievietei ar zīdaini pie iespaidīgajām krūtīm. Jondalaram patika šīs sievietes vaļsirdīgais atklātums un sabiedriskā daba, ar viņas palīdzību tik viegli varēja pārvarēt citu cilvēku kautrīgumu un atturību. Viņš pa­griezās pret brāli. - Tonolan, viņai ir taisnība. Vīns ir ļoti labs. Pat Māte tam piekristu, un neviens negatavo gardāku vīnu par Martonu. Man šķiet - viņa novērtētu Džetamio prasmi. - Pēkšņi Jondalars nožēloja, ka bija to pateicis. Tonolans nekad nevedīs sievu pie savas mātes; droši vien viņš vairs nekad nesatiks Martonu.

- Jondalar, tev vajadzētu runāt Šaramudu valodā. Neviens cits nesa­prot, kad tu runā Zelandoni valodā, un tu pats daudz ātrāk to iemācīsies, ja piespiedīsi sevi visu laiku tajā runāt, - sacīja Toli, ar bažām palieku­sies uz priekšu. Viņa to zināja, jo runāja no savas pieredzes.

Jondalars bija samulsis, bet nespēja dusmoties. Toli bija ļoti sirsnīga, un tik tiešām bija nepieklājīgi runāt valodā, ko neviens cits nesaprot. Viņš nosarka, taču pasmaidīja.

Toli pamanīja Jondalara apjukumu, un, kaut arī viņa raksturā bija tieša, sieviete nebija neiejūtīga. - Kāpēc mums neiemācīties citam cita valodu? Ja ik pa laikam savu mātes valodu neatkārtosim un ar kādu tajā neparunāsimies, tad drīz vien to aizmirsīsim. Zelandoni valodai ir tik muzikāla pieskaņa. Es labprāt to iemācītos. - Toli uzsmaidīja Jondala­ram un Tonolanam. - Katru turpmāko dienu mēs tam veltīsim mazliet laika, - viņa izteica apgalvojumu, it kā visi jau būtu tam piekrituši.

- Toli, tu varbūt vēlies iemācīties Zelandoni valodu, bet varbūt puiši nemaz negrib mācīties Mamutu valodu, - Markeno piebilda. - Vai par to tu nepadomāji?

Nu bija Toli kārta nosarkt. - Nē, nepadomāju vis, - aptvērusi savu pārsteidzību, viņa atzinās ar apjukumu un vilšanos.

- Nu, es vēlos iemācīties Zelandoni un Mamutu valodu. Man šķiet, ka tā ir laba doma, - Džetamio apņēmīgi glāba situāciju.

- Es ari… domāju… laba ideja, Toli, - Jondalars nepilnā teikumā izteica savu piekrišanu.

- Kāds gan mums būs varens sajaukums! Puse Ramudu ģimeņu nāk no Mamutiem, un puse Šamudu ģimeņu saies kopā ar Zelandoni, - Markeno sacīja, mīļi uzsmaidīdams savai otrajai pusītei.

Mīlestība abu starpā nebija noslēpjama. "Viņi ir labs pāris," Jonda­lars nodomāja, tomēr nespēja nepasmaidīt. Markeno bija tikpat garš kā Jondalars, kaut arī ne tik muskuļains, un, kad Toli nostājās blakus savam vīram, milzīgais augumu kontrasts spilgti izcēla otra fiziskos trū­kumus: Toli tad likās vēl mazāka un apaļāka, bet Markeno - vēl garāks un tievāks.

- Vai ari es drīkstu jums pievienoties? - Seranio pajautāja atļauju. - Man būtu interesanti iemācīties Zelandoni valodu, un man šķiet, ka Darvo būs noderīgi iemācīties Mamutu valodu, ja viņš reiz nolems doties tirdzniecības Ceļojumos.

- Kāpēc ne? - Tonolans smējās. - Vai dodies Ceļojumā uz austrumiem vai rietumiem, valodas zināšanas vienmēr būs noderīgas. - Viņš pa­skatījās uz brāli. - Bet, ja arī valodu nezini, tas neattur no skaistas sievietes saprašanas, vai ne, Jondalar? īpaši jau tad, ja ir lielas, zilas acis, - pavīpsnādams viņš piebilda Zelandoni valodā.

Jondalars pasmaidīja par brāļa ķircināšanos. - Vajadzētu runāt Ša­ramudu valodā, Tonolan, - viņš attrauca, piemiedzis aci Toli virzienā. Koka bļodā ar ēdamo nazi viņš uzdūra kādu dārzeni, joprojām uzskatī­dams, ka šim nolūkam nav dabiski izmantot kreiso roku, kaut ari tāda bija Šaramudu paraža. - Kā šo sauc? - viņš pajautāja Toli. - Zelandoni valodā to sauc par sēni. - Toli pateica viņam zvīņainās sēņu cepures nosaukumu savā un Šaramudu valodā. Pēc tam Jondalars uzdūra zaļu stiebru un jautājoši to pacēla.

- Tas ir jauns diždadža stiebrs, - Džetamio izpalīdzēja, bet tad ap­tvēra, ka viens pats šis vārds viņam daudz ko neizsaka. Sieviete piecēlās un devās uz ēdiena gatavošanas vietu, piegāja pie atkritumu kaudzes un atnesa dažas novītušas, bet vēl joprojām atpazīstamas lapas. - Diž- dadzis, - viņa atkārtoja, rādīdama lielas, pūkainas, pelēki zaļganas la­pas atliekas, kas bija noplēstas no kāta. Sapratis Jondalars pamāja ar galvu. Pēc tam Džetamio pacēla garu, platu, zaļu lapu ar nepārprotamu smaržu.

- Lūk! Es zināju, ka tā ir kāda pazīstama garša, - Jondalars sacīja mazajam brālim. - Es tikai nezināju, ka ķiplokam ir tādas lapas. - Tad, atkal pievērsies Džetamio, iejautājās: - Kā to sauc?

- Ransomi, - viņa atbildēja. Toli nezināja, kā šo augu sauc Mamutu valodā, bet pazina nākamo kaltēto lapu, ko Džetamio pacēla augšup.

- Aļģe! - Toli iesaucās. - To es paņēmu sev līdzi. Tā aug jūrā un pa­dara sautējumu biezāku. - Viņa centās kaut ko paskaidrot, bet nebija pārliecināta, ka kāds viņu saprot. Šī sastāvdaļa tika pievienota tradi­cionālajam ēdienam, jo Toli bija cieša saistība ar jauno pāri, un aļģe piešķīra ēdienam interesantu garšu un blīvumu. - Daudz vairs to nav palicis. Arī aļģes bija mana pūra daļa. - Toli pacēla bērnu pie pleca un viegli tam uzsita pa muguriņu. - Tamio, vai esi jau pagatavojusi savu velti Svētajam kokam?

Kautrīgi smaidīdama, Džetamio nolieca galvu. Šo jautājumu parasti neuzdeva tik tiešā veidā, bet gan paklusām un saudzīgi. - Ceru, ka Māte svētīs manu laulību ar tikpat veselīgu un laimīgu bērniņu kā tavējais, Toli. Vai Šamio jau paēdusi?

- Viņai tikai patīk zīst krūti prieka pēc. Ja es to ļautu, mazā visu dienu būtu pie tās piezīdusies. Vai nevēlies viņu paauklēt? Man uz brīdi jāiziet.

Kad Toli atgriezās, sarunas temats bija mainījies. Ēdiens jau bija no­vākts, pasniegts vēl vairāk vīna, un kāds uz vienkāršām ādas bungām sita ritmu un improvizēja dziesmas vārdus. Atdevuši zīdaini, Tonolans un Džetamio piecēlās un centās iziet cauri ļaužu baram. Pēkšņi vairāki cilvēki, plati smaidīdami, viņus ielenca.

Tā parasti bija pēdējā iespēja jaunajam pārim pirms laulību atšķir­tības atstāt svinības agrāk un pavadīt pēdējos mirkļus kopā. Bet, tā kā viņi bija goda viesi, jaunais pāris nedrīkstēja pieklājīgi aiziet, jo visi vēlējās ar viņiem aprunāties. Viņiem vajadzēja klusām aizlavīties tādā brīdī, kad neviens to nepamanītu, bet, protams, visi to zināja un uzma­nīja. Tā kļuva par spēli, un no jaunā pāra gaidīja, lai viņi spēlētu savas lomas, mēģinātu klusām aizlavīties, kamēr pārējie izlikās skatāmies sāņus, un pēc tam, kad tiktu pieķerti, pieklājīgi atvainotos. Pēc ķircinā­šanās un jokošanās jaunajam pārim beidzot tomēr atļāva aiziet.

- Tu taču nekur nesteidzies, vai ne? - Tonolanam pajautāja.

- Kļūst vēls, - Tonolans smaidīdams izvairījās.

- Vēl ir agrs. Tamio, uzliec viņam vēl vienu porciju.

- Vairs nespēju ieēst ne kumosa.

- Tad iedzer kādu krūzīti vīna, Tonolan. Tu taču nesmādēsi Tamio brīnišķīgo melleņu vīnu, vai ne?

- Nu… mazliet tikai.

- Tamio, ieliet arī tev vēl mazliet?

Viņa pievirzījās tuvāk Tonolanam un pār plecu raidīja sazvērniecisku skatienu. - Tikai mazu malciņu. Bet kādam būs jāatnes mūsu krūzītes. Tās ir tur, tālāk.

- Nu, protams! Bet jūs taču šeit pagaidīsiet, vai ne?

Viens no klātesošajiem aizgāja pēc krūzītēm, bet pārējie izlikās viņu vērojam. Tonolans un Džetamio aizmuka tumsā aiz ugunskura.

- Tonolan, Džetamio! Biju domājis, ka iedzersiet vīnu kopā ar mums.

- Jā, iedzersim. Tikai nedaudz jāizloka kājas. Jūs jau zināt, kā ir pēc tādas bagātīgas maltītes, - Džetamio skaidroja.

Jondalars, stāvot tuvu Seranio, izjuta lielu vēlēšanos turpināt viņu iesākto sarunu. Viņiem patika šī mazā viltībiņa. Jondalars pieliecās tu­vāk, lai parunātos divatā un palūgtu arī Seranio aiziet kopā ar viņu, jo visiem jau bija apnikusi ķircināšanās un viņi ļāva jaunajam pārim pabūt divatā. Ja viņš grasījās dot Seranio solījumu, tad tam jābūt tagad, pirms neizlēmība atkal ņem virsroku.

Visiem bija labs garastāvoklis - pagājušajā rudeni zilās mellenes bijušas īpaši saldas un vīns sanācis stiprāks nekā parasti. Cilvēki klīda apkārt un smējās, ķircināja Tonolanu un Džetamio. Kāds uzsāka jautā­jumu un atbilžu dziesmu, kāds cits gribēja, lai uzsilda sautējumu, vēl kāds cits uzlika vārīties ūdeni tējai pēc tam, kad pēdējā tējas lāsīte bija ielieta kādam krūzē. Bērni, vēl gana mundri, lai neietu gulēt, dzinās cits citam pakaļ. Juceklis - tā varētu apzīmēt visu šo jezgu.

Pēkšņi viens kliedzošs bērns uzskrēja virsū kādam vīram, kas vairs stabili neturējās kājās. Vīrietis paklupa un uzkrita virsū sievietei, kas nesa kūpošu tējas krūzīti; tieši kliedzienu jūklī jaunajam pārim izdevās aizmukt prom.

Neviens nedzirdēja pirmo iekliegšanos, bet skaļas, nerimstošas bērna raudas ātri visu apturēja.

- Mans bērns! Mans bērniņš! Viņa ir apdedzinājusies! - Toli sauca.

- Ak, Lielā Doni! - Jondalars noelsās, kopā ar Seranio steigdamies pie raudošās mātes un kliedzošā zīdaiņa.

Visi gribēja palīdzēt - visi gribēja to darīt vienlaikus. Sajukums bija vēl lielāks nekā pirms tam.

- Palaidiet Šamudu! Paejiet malā! - Seranio klātbūtne atstāja nomie­rinošu efektu. Šamuds ātri atbrīvoja bērnu no autiņiem. - Vēsu ūdeni! Seranio, ātri! Nē! Pagaidi! Darvo, tev ir ūdens. Seranio, liepas mizu - vai zini, kur tā aug?

- Jā, - sieviete atbildēja un aizsteidzās prom.

- Rošario, vai te ir karsts ūdens? Ja nav, sadabū. Mums ir vajadzīgs liepas mizas uzlējums un kāds nomierinošs līdzeklis. Viņas abas ir ap­plaucējušās.

Darvo atskrēja ar ūdens toveri, piesmēlis to no dīķa; skrienot tas šļakstījās pāri malām. - Labi, dēls. Tas bija ātri, - Šamuds sacīja, atzinīgi pasmaidījis, tad uzšļakstīja vēso ūdeni uz iekaisušajiem, sarkanajiem apdegumiem. Uz apdegumiem sāka veidoties čulgas. - Kamēr atnesis liepu mizu, mums ir nepieciešams kāds atvēsinošs apsējs. - Dziednieks ieraudzīja zemē mētājamies diždadža lapu un atcerējās maltīti.

- Džetamio, kas tas ir?

- Diždadzis, - viņa atbildēja. - Tas bija pievienots sautējumam.

- Vai no tā ir vēl kas atlicis? Kāda lapa?

- Mēs izmantojām tikai tā kātu. Tur ir vesela kaudze ar lapām.

- Atnes tās!

Džetamio aizskrēja pie atkritumu kaudzes un atnesa pilnas saujas ar noplēstajām lapām. Šamuds tās iemērca ūdeni un uzlika uz apdegu­miem gan mātei, gan bērnam. Tā kā nomierinošais dadža efekts sāka iedarboties, zīdaiņa uzstājīgie bļāvieni pierima līdz elsojošām žagām ar retākām jaunām sāpju spazmām.

- Tas palīdz, - Toli atzina. Viņa nezināja, ka arī pati ir applaucēju­sies, pirms Šamuds to viņai nepateica. Ļaudama bērnam zīst krūti, lai to apklusinātu un nomierinātu, sieviete bija sēdējusi un sarunājusies. Kad uz abām tika uzgāzta vārošā tēja, Toli bija domājusi tikai par bērna sāpēm. - Vai ar Šamio viss būs kārtībā?

- Uz apdegumiem izveidosies čulgas, bet, manuprāt, rētas nepaliks.

- Ak, Toli! Man tik ļoti žēl, ka tā gadījās, - Džetamio izteica līdzjūtību. - Tas ir vienkārši briesmīgi. Nabaga Šamio un ari tu!

Toli vēlreiz centās pielikt bērnu pie krūts, bet, cīnoties ar sāpēm, tas nācās grūti. Beidzot Šamio kliedzieni mitējās, un mazā pieķērās pie Toli, atcerēdamās mierinājumu, ko var gūt pie mātes krūts; tas, izrādījās, pārspēja bailes.

- Tamio, kāpēc jūs ar Tonolanu vēl esat šeit? - Toli apjautājās. - Šī taču ir pēdējā nakts, kuru jūs abi varat pavadīt kopā.

- Nevaru aiziet, kad tu un Šamio esat tā cietušas. Es gribu palīdzēt.

Zīdainis atkal sāka niķoties. Diždadža lapas palīdzēja, bet apdegums

joprojām sāpēja.

- Seranio, vai liepu mizas uzlējums ir gatavs? - dziednieks apjautā­jās, nomainīdams vecās diždadža lapas ar jaunām, kas bija izmirkušas aukstajā ūdenī.

- Liepu mizas uzlējums būs jau ievilcies, bet paies kāds laiks, kamēr tas atdzisis. Varbūt, ja izneslšu to ārā, tas ātrāk atdzisis?

- Atdzesēt! Atdzesēt! - Tonolans iesaucās un pēkšņi izskrēja ārā no klints pārkares pajumtes.

- Kurp viņš dodas? - Džetamio jautāja Jondalaram.

Garais Zelandoni vīrs paraustīja plecus un pašūpoja galvu. Atbilde kļuva skaidra, kad Tonolans, pagalam aizelsies, atskrēja atpakaļ, turē­dams rokās pilošas lāstekas, kuras bija noplēsis no stāvajām akmens kāpnēm, kas veda lejā uz upi.

- Vai šīs palīdzēs? - Tonolans jautāja, sniegdams lāstekas.

Šamuds paskatījās uz Jondalaru. - Šis puisis ir varen apķērīgs!

Šajā apgalvojumā ieskanējās neliela ironijas deva, it kā uz šādu ap­ķērību nebūtu cerēts.

Liepas mizas ārstniecības līdzeklim bija gan sāpju remdējošas, gan nomierinošas īpašības. Abi - Toli un mazulis - bija aizmiguši. Tonolans un Džetamio beidzot tika pārliecināti doties prom un pabūt kādu mir­kli divatā, bet viss Apsolīšanās svētku bezbēdīgais noskaņojums bija pagaisis. Neviens to nevēlējās skaļi atzīt, bet šis negadījums bija metis ēnu uz abu jauniešu kopdzīves iespējamo laimi.

Pie lielā pavarda palika sēžam Jondalars, Seranio, Markeno un Ša­muds, baudīdami pēdējo kvēlojošo ogļu siltumu, klusi risinot sarunas un malkodami vīnu. Visi pārējie jau bija aizmiguši, un Seranio mudināja arī Markeno iet pie miera.

- Markeno, tu vairs neko nevari palīdzēt, nav jēgas tev palikt no­modā. Es palikšu ar viņām, bet tu ej gulēt.

- Viņai taisnība, Markeno, - ari Šamuds piebalsoja. - Ar tavu sievu un meitiņu viss būs kārtībā. Ari tev, Seranio, ir jāatpūšas.

Sieviete piecēlās, lai dotos pie miera un iedrošinātu to darīt ari Mar­keno. Ari pārējie piecēlās kājās. Seranio nolika savu krūzīti, ar liegu glāstu nedaudz pieskārās Jondalara vaigam un kopā ar Markeno devās uz uzbūvētajām mājvietām. - Ja būs tāda vajadzība, es tevi pamodināšu, - promejot sieviete noteica.

Kad viņi bija aizgājuši, Jondalars izlēja divās krūzītēs pēdējās piles no sarūgušās melleņu sulas un vienu krūzi pasniedza noslēpumainajai figūrai, kas klusēdama gaidīja tumsā. Šamuds to paņēma, bez vārdiem saprazdams, ka abiem ir viens otram ko teikt. Jaunais vīrietis sakašāja kopā pēdējās ogles melnā ugunskura apļa malā un piemeta malku, līdz atkal iedegās mazas liesmas. Kādu brīdi abi sēdēja, klusumā malkodami vīnu, izbaudīdami trīsuļojošās liesmas siltumu.

Kad Jondalars pacēla galvu, viņu pētīja Šamuda acis, kuru nenosa­kāmā krāsa uguns atspīdumā padarīja tās gandrīz vai melnas. Dzied­nieka acīs vīrietis izjuta spēku un gudrību, bet arī viņš tikpat intensīvi pētīja Šamudu. Sprakšķošās, šņācošās liesmas pār vecā vira seju meta kustīgas ēnas, padarīdamas viņa vaibstus neskaidrus, bet Jondalars pat dienas gaismā nebija spējis atrast viņa sejā kādas citas raksturīgas pazī­mes kā vien gadu atstātās pēdas. Tomēr dziednieka vecums Jondalaram palika noslēpumā tīts.

Grumbu izvagotajā sejā bija jaušams spēks, kas piešķīra tai jaunek- līgumu, kaut arī garās matu krēpes bija pārsteidzoši sirmas. Šamuda ķermenis zem vaļīgajām drēbēm bija kalsns un trausls, viņa solis - at­sperīgs. Jau pašas rokas nepārprotami liecināja par cienījamu vecumu, bet, lai gan ar artrīta mezgliem un zilām vēnām klātā plānā āda izska­tījās kā pergamenta papīrs, pie lūpām celtā krūzīte nedrebēja.

Pakustēšanās pārtrauca abu vīriešu acu kontaktu. Jondalars prātoja, vai Šamuds bija to apzināti darījis, lai mazinātu arvien pieaugošo sprie­dzi. Viņš iedzēra malciņu vīna. - Šamuds labs dziednieks, ir prasme, - viņš sacīja savā ne īpaši labajā Šaramudu valodā.

- Tā ir Mudo velte.

Lai apmierinātu savu urdošo ziņkāri, Jondalars sasprindzināja dzirdi: vai saklausīs kādu tembra niansi vai balss toni, kas pieskaitītu andro- gēno dziednieku pie viena vai otra dzimuma pārstāvjiem. Viņš vēl ne­bija sapratis, vai Šamuds ir vīrietis vai sieviete, bet, vienalga, pie kāda dzimuma viņš piederētu, Jondalaram radās iespaids, ka dziednieks nav dzīvojis atturībā. Viņa asprātīgie joki bieži tika pavadīti ar zinošu ska­tienu. Jaunais vīrietis gribēja to pajautāt, bet nezināja, kā taktiski uzdot šo jautājumu.

- Šamuda dzīve nav viegla, no daudz kā jāatsakās, - Jondalars mē­ģināja iesākt sarunu. - Vai dziednieks kādreiz grib dzīves draugu?

Uz īsu brīdi noslēpumainās acis iepletās; tad Šamuds palaida sardo- nisku smiekliņu. Jondalars sajuta uzbangojam karstu kauna vilni.

- Jondalar, ar ko tad lai dzīvoju kopā? Ja tu būtu uzradies manā jaunībā, varbūt tas mani iekārdinātu. Ak, bet vai tu būtu pakļāvies manam valdzinājumam? Ja es būtu ziedojis Svētajam kokam krelles, vai tad varētu tevi ievilināt savā gultā? - Šamuds jautāja, nedaudz kautrīgi pieliekdams galvu. Uz bridi Jondalars bija pārliecināts, ka pašreiz runā jauna sieviete.

- Vai man vajadzētu būt piesardzīgākam? Tava izpriecu kāre ir labi zināma. Vai esmu izraisījis tavu interesi ļauties jaunai baudai?

Jondalars nosarka; skaidrs, ka viņš bija kļūdījies, tomēr viņu dīvainā kārtā piesaistīja jutekliskais, baudkārais skatiens un kaķa lokanā grācija, ko, pārvietojot augumu, Šamuds demonstrēja. Skaidrs, ka dziednieks bija vīrietis, bet baudas priekos tam piemita sievietes gaume. Daudziem dziedniekiem daudz kas piemita gan no vīriešu, gan sieviešu būtības, tas viņiem piešķīra lielāku spēku. Jaunais Zelandoni atkal izdzirdēja sardoniskos smieklus.

- Bet, ja dziednieka dzīve ir grūta, vēl grūtāku to padara dzīve bez sievas. Sievietei vīrieša dzīvē vajadzētu būt pašai galvenajai. Man, pie­mēram, būtu grūti pamest Seranio nakts vidū, lai rūpētos par kādu slimnieku, un vēl jau jāievēro ilgie atturības periodi…

Šamuds paliecās uz priekšu, runādams kā vīrs ar vīru; viņa acis iemir­dzējās, iedomājoties tik jauku sievieti kā Seranio. Jondalars nesapratnē pašūpoja galvu. Tad Šamuds pakustināja plecus kā sieviete - bija skaidrs, ka vīrieši tā nedara. Tas nevarēja būt vīrietis.

- … un es neesmu pārliecināts, ka gribētu atstāt viņu vienu, kad visapkārt tik daudz baudkāru vīriešu.

Šamuds bija sieviete, bet ne tāda, kurai Jondalars varētu šķist pie­vilcīgs. Ari viņam ši sieviete nevarētu izraisīt citu interesi kā vienīgi draudzības jūtas. Tā bija patiesība, ka dziednieka spēks nāca no abu dzimumu būtības, bet šajā gadījumā dominēja sieviete ar vīrieša tieks­mēm.

Šamuds atkal iesmējās, balsij nebija ne viena, ne otra dzimuma pa­zīmju. Ar nosvērtu skatienu, kas prasīja otra cilvēka sapratni, dzied­nieks turpināja.

- Jondalar, pasaki man - kas es esmu? Kā tev liekas, vai man va­jadzētu meklēt dzīves draugu vīrieti vai sievieti? Kāds cenšas atrast kādu sakarību uz vienu vai otru pusi, bet parasti tas aizņem ilgu laiku. Talants nav viennozīmīga svētība. Ja nerunājam par lielākām lietām, dziedniekam nav identitātes. Tiek atņemts tavs vārds, Šamuds izdzēš savu būtību un uzņemas visas cilts sūtību. Ir savas priekšrocības, bet dzīvesbiedra atrašana noteikti nav viena no tām.

Kad cilvēks vēl ir jauns, tad nebūt negribas būt starp tiem, kas piedzi­muši kā likteņa izredzētie. Nav viegli būt citādam, var nebūt vēlēšanās zaudēt savu identitāti. Bet tam vairs nav nozīmes - liktenis tā ir lēmis. Tādam cilvēkam, kas savā ķermenī nes gan sievietes, gan vīrieša būtību, citas lomas šajā dzīvē nevar būt.

Ugunskura dziestošajā gaismā Šamuds izskatījās tik vecs kā Pati Zeme, ar neko neredzošām acīm viņš lūkojās uz oglēm, it kā redzētu kādu citu laiku un citu vietu. Jondalars piecēlās, lai sadabūtu vēl kādu žagaru un atdzīvinātu dziestošo uguni. Liesmām pieņemoties spēkā, dziednieks iztaisnojās un viņa acīs atgriezās ironiskā dzirksts. - Tas jau bija tik sen, un ir bijuši… savi labumi. Talanta atklāsme un zinību iegūšana nav tā mazākā kompensācija. Kad Māte kādu iesauc Viņas kalpībā, nav jau gluži tā, ka jāziedo pilnīgi viss.

- Ne visi Zelandoni, kas kalpo Mātei, uzzina savu sūtību jaunībā, ne tā kā Šamuds. Arī es reiz domāju par kalpošanu Doni. Bet ne visi tiek pieņemti, - sacīja Jondalars, un Šamuds nobrīnījās par jaunā vīrieša sakniebtajām lūpām un saraukto pieri, kas liecināja par to sarūgtinā­jumu, kas vēl nebija pārgājis. Šajā jaunajā, slaidajā Zelandoni vīrietī, kurš visiem tik ļoti patika, bija dziļi apslēptas brūces.

- Tā ir taisnība: ne visi, kas to vēlas, tiek aicināti, un ne visiem aicinātajiem ir vienlīdz stipras spējas vai tieksmes. Ja kāds par sevi nav īsti pārliecināts, ir vairāki veidi, kā to noskaidrot - pārbaudīt savu likteni un gribu. Pirms iniciācijas ir jāpavada kāds laiks vienatnē. Tas var būt pamācošs laiks, un cilvēks var par sevi uzzināt vairāk, nekā pats vēlas. Es parasti iesaku tiem, kas grib stāties Mātes kalpībā, pavadīt kādu laiku vienatnē. Ja to nevar izturēt, tad cilvēks nespēs izturēt arī daudz nopietnākus pārbaudījumus.

- Kādus pārbaudījumus?

Šamuds nekad agrāk nebija ar viņu tik atklāti runājis, tāpēc Jonda­lars bija aizrāvies.

- Atturības periodi, kad mums jāatturas no visa veida baudām; klusē­šanas periodi, kad nedrīkstam ne ar vienu sarunāties. Badošanās laiks, periodi, kad jāatturas no miega, cik vien ilgi iespējams. Ir vēl ari daudz kas cits. Mēs iemācāmies izmantot šīs metodes, lai atrastu atbildes un Mātes sniegtās atklāsmes - īpaši tas attiecas uz mācekļiem. Pēc kāda laika katrs iemācās kontrolēt savu gribu, bet ir ieteicams ik pa laikam pie šiem treniņiem atgriezties.

Iestājās gara klusuma pauze. Šamudam bija izdevies ievirzīt sarunu pareizajās sliedēs, runāt par to tematu, uz kuru Jondalars gribēja sa­ņemt atbildes. Viņu nomocīja viens jautājums. - Tu izproti, kas ir vaja­dzība. Vai Šamuds pastāstīs, ko tas viss… nozīmē? - Jondalars ar roku parādīja visaptverošu žestu.

- Jā, es saprotu, ko tu vēlies uzzināt. Pēc visa tā, kas šovakar notika, tu uztraucies par brāli un vēl lielākā mērā tieši par viņu, Džetamio un sevi. - Jondalars pamāja. - Nekas nav nemainīgs… tu taču to zini. - Jon­dalars atkal pamāja. Šamuds pētīja jauno vīrieti, cenzdamies izlemt, cik daudz viņam var atklāt. Tad vecišķā seja atkal pievērsās ugunskuram un acīs parādījās izklaidīgais skatiens. Jaunais vīrietis sajuta viņu starpā pieaugam distanci, it kā starp viņiem būtu nolikts liels tukšums, kaut arī neviens pat nebija pakustējies.

- Tava mīlestība uz brāli ir spēcīga. - Šamuda balsī ieskanējās pār­dabiska, dobja atbalss - rezonanse no citas pasaules. - Tu uztraucies, ka tā ir pārāk spēcīga, un baidies, ka dzīvo brāļa dzīvi, nevis savējo. Tu kļūdies. Viņš tevi ved tur, kur tev jāiet, bet tālāk tev jāiet pašam. Tu sekosi pats savam, nevis Tonolana liktenim, jūs tikai kopā veicāt Ceļojumu. Tevī mājo cita rakstura spēks. Kad rodas liela vajadzība, tevī mīt liela griba. Brāļa dēļ es izjutu tavu vajadzību pēc manis, pat pirms mēs atradām asiņaino kreklu, kas tika man atsūtīts uz baļķa.

- Es nesūtīju nekādu baļķi. Tā bija nejaušība, vienkārša veiksme.

- Tā nebija nejaušība, kad sajutu tavu vajadzību. Ari citi to sajuta. Tev nevar atteikt. Pat Māte nespēj tev atteikt. Tas ir tavs talants. Bet piesar­gies no Mātes veltēm. Tā tu nonāksi Viņas parādniekos. Ar tik spēcīgu talantu, kāds piemīt tev, Viņai attiecībā uz tevi ir jābūt kādam mērķim. Nekas netiek dots par velti. Pat Baudas velte nav vienkārši dāsnums; tai ir savs mērķis, vai nu mēs to apzināmies, vai ne… Atceries: tu seko Mātes gribai. Tev nav vajadzīgs aicinājums, tu piedzimi ar tādu sūtību. Bet tu tiksi pārbaudīts. Tu izraisīsi sāpes un pats no tā cietīsi…

Jaunā vīrieša acis pārsteigumā iepletās.

- Tevi sāpinās. Tu meklēsi piepildījumu un atradīsi vilšanos; tu mek­lēsi noteiktību, bet atradīsi tikai neizlēmību. Bet gūsi arī labumus un atalgojumu. Tavs prāts un ķermenis ir labi attīstīti, tev piemīt īpašas iemaņas un vienreizīgi talanti, tu esi apveltīts ar kaut ko vairāk - ne tikai ar parastām jūtām un jutīgumu. Dusmas un nemiers ir tavu spēju rezultāts. Tev tika dots pārāk daudz. Tev jāmācās no savām kļūdām un pārbaudījumiem. Atceries vēl ko: kalpošana Mātei nenozīmē absolūtu ziedošanos. Tu atradīsi, ko meklēsi. Tas ir tavs liktenis.

- Bet… Tonolans?

- Es sajūtu šķiršanos; tavs liktenis aiziet pa citu ceļu. Brālim pašam savs ceļš ejams. Viņš ir Mudo izredzētais.

Jondalars saviebās. Zelandoni ir līdzīgs teiciens, bet tas nenozīmē neko labu. Tiek teikts, ka Lielā Zemes Māte uz saviem izredzētajiem ir greizsirdīga, tādēļ sauc tos pie sevis daudz agrāk. Jaunais vīrietis gaidīja turpinājumu, bet Šamuds vairs neko neteica. Viņš ne visu pilnībā sa­prata no dziednieka teiktā par "vajadzību", "spēku" un "Mātes gribu" - tie, kas kalpoja Mātei, bieži vien runāja nesaprotami, bet Jondalaram šis paradums nepatika.

Kad ugunskurs izdzisa, Jondalars piecēlās, lai dotos prom. Viņš jau pagriezās uz mājokļu pusi, kas atradās pārkares aizmugurē, bet Šamuds savu sakāmo vēl nebija beidzis.

- Nē! Ne māte un bērns… - lūdzoša balss iekliedzās tumsā.

Pārsteigtais Jondalars sajuta drebuļus pārskrienam pār mugurkaulu… Viņš nesaprata, vai Toli un bērns bija apdedzinājušies pamatīgāk, nekā viņš domāja. Un kāpēc viņš drebēja pie visām miesām, ja nemaz nebija auksts?

-