Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

18

- Māte sacīja, ka tu gribot mani satikt.

Jondalars pamanīja Darvo saspringtos plecus un piesardzīgo ska­tienu. Viņš zināja, ka puika no viņa bija izvairījies, un nojauta iemeslu. Garais Zelandoni virs pasmaidīja un centās būt vienkāršs un atbrīvots, bet neliela vilcināšanās viņa parasti sirsnigajā uzvedībā padarīja Darvo vēl nervozāku, puika nevēlējās, lai viņa šaubas apstiprinātos. Arī Jonda­lars nevarēja saņemties un izrunāties ar zēnu. Viņš noņēma no plaukta glīti salocītu apģērba gabalu un to izpurināja.

- Darvo, man šķiet, ka esi jau izaudzis pietiekami liels šim te. Gribu tev to atdot.

Vienu brīdi, ieraugot Zelandoni kreklu ar eksotiskajiem un sarežģīta­jiem izšuvumiem, zēna acis priekā iemirdzējās, bet piesardzība atgrie­zās. - Tu dodies prom, vai ne? - viņš apsūdzošā tonī pajautāja.

- Tonolans ir mans brālis, Darvo…

- Un es neesmu nekas.

- Tā nav taisnība. Tu taču zini, cik daudz tu man nozīmē. Bet Tonolans ir bēdu sagrauzts un nespēj saprātīgi rīkoties. Es nedrīkstu ļaut viņam vienam doties projām; ja es viņu neuzmanīšu, tad kurš cits to darīs? Lūdzu, mēģini saprast: es nemaz negribu iet tālāk uz austrumiem.

- Vai tu atgriezīsies?

Jondalars ieturēja pauzi. - Es nemāku teikt un nevaru neko apsolīt. Es nezinu, uz kurieni mēs dosimies un cik ilgi ceļosim. - Jondalars piedāvāja zēnam kreklu. - Tieši tāpēc es gribu tev iedot šo, lai tev būtu vismaz krekls, kas atgādinātu par Zelandoni vīru. Darvo, paklausies! Tu vienmēr būsi mana pavarda pirmais dēls.

Puisis skatījās uz izšūto tuniku; viņa acīs sariesās asaras un teju, teju draudēja ritēt pār vaigiem. - Es neesmu tava pavarda dēls! - Darvo kliedza, tad pagriezās un izskrēja ārā no mītnes.

Jondalars gribēja skriet viņam pakaļ. Tomēr viņš nolika kreklu uz Darvo guļvietas paaugstinājuma un lēnām atstāja māju.

Ieraudzījis zemos mākoņus, Karlono saviebās. - Man šķiet, ka laiks nemainīsies, - viņš pavēstīja, - bet, ja upe sāk trakot, piestājiet krastā, tomēr nebūs daudz tādu vietu, kur tikt krastā, līdz nebūsiet izbraukuši cauri iežmaugai. Līdzenumā otrpus iežmaugas Māte sadalīsies vairākās gultnēs. Atcerieties: turieties pie kreisā krasta. Pirms būsiet sasnieguši jūru, upe pagriezīsies uz ziemeļiem un pēc tam uz austrumiem. Drīz pēc pagrieziena, kreisajā pusē, Mātei pievienosies vēl viena liela upe - tās pēdējā galvenā pieteka. Nelielu gabalu pēc tam jau sāksies delta - izeja jūrā, tomēr līdz tam jums vēl tāls ceļš priekšā. Delta ir milzīga un bīstama, tā sastāv no dumbrājiem, purviem un smilšu sēkļiem. Pēc tam Māte sadalās vēlreiz, parasti kādās četrās, bet dažreiz ari vairākās galvenās upēs un mazākās attekās. Brauciet pa kreiso atteku, to, kas ziemeļos. Tuvu pie pašas deltas atrodas Mamutu cilts apmetne.

Pieredzējušais upes vīrs jau iepriekš bija to izstāstījis un pat smiltīs uzzīmējis karti, lai palīdzētu orientēties un spētu dot norādes, kā tikt līdz Lielās Mātes upes galam. Taču Karlono uzskatīja, ka atkārtošana no­stiprinās atmiņu, īpaši tādos gadījumos, kad būs jāpieņem ātri lēmumi. Upes vīrs nebija iepriecināts par domu, ka abi brāļi dosies Ceļojumā pa nepazīstamo upi bez pieredzējuša pavadoņa, bet abi to uzstāja; drīzāk jau tas bija Tonolans, bet Jondalars neļaus brālim vienam doties ceļā. Vismaz garais Zelandoni vīrs bija apguvis nelielas iemaņas, kā vadīt laivu.

Viņi stāvēja koka piestātnē, visas brāļu mantas bija iekrautas mazā laivā, bet aizbraukšanai pietrūka šādu piedzīvojumu parastā satrau­kuma. Tonolans pameta Šaramudu apmetni tikai tāpēc, ka nespēja šajā vietā palikt, bet Jondalars daudz labprātāk būtu devies pretējā virzienā.

Tonolanā bija apdzisusi dzirkstelīte. Viņa agrākā draudzīgā daba bija pārvērtusies drūmā sapīkumā. Pastāvīgajā īgnumā gadījās arī kādi pār­galvīgi izlēcieni - tie bieži noveda pie arvien pārgalvīgākiem gājieniem, nevērības un neuzmanības. Abu brāļu pirmais nopietnais strīds nebija beidzies ar kautiņu tikai tāpēc, ka Jondalars bija atteicies vicināt dū­res. Tonolans bija apsūdzējis brāli par to, ka tas auklējas ar viņu kā ar zīdaini, un pieprasīja tiesības uz savu personisko dzīvi, kurā brālis ne­staigātu viņam pa pēdām. Kad Tonolans uzzināja par Seranio iespējamo grūtniecību, viņš sadusmojās par to, ka Jondalars grasās atstāt sievieti, kas, iespējams, nesa bērnu no viņa gara, lai tikai sekotu brālim uz kādu nezināmu galamērķi. Tonolans uzstāja, lai lielais brālis paliek un rūpējas par sievieti, kā kārtīgam vīram pienākas.

Par spīti Seranio atteikumam iziet pie viņa par sievu, Jondalars sa­prata, ka brālim ir taisnība. Jau no bērnības viņiem abiem bija mācīts, ka vīrieša pienākums, viņa vienīgais mērķis ir apgādāt mātes un bēr­nus, it īpaši rūpēties par tām sievietēm, kas ir svētītas ar bērnu, kurš kaut kādā mistiskā veidā ticis ieņemts no viņu gara. Bet Tonolans šeit nepaliks, un Jondalars, norūpējies, ka brālis izdarīs kaut ko neprātīgu un bīstamu, uzstāja uz iešanu viņam līdzi. Spriedze starp brāļiem jo­projām bija nomācoša.

Jondalars tā īsti nemācēja izdomāt, kā pateikt ardievas Seranio, viņš pat baidījās sievieti uzlūkot. Bet, kad vīrietis noliecās viņu noskūpstīt, Seranio smaidīja; kaut arī sievietes acis bija nedaudz pietūkušas un sarkanas, viņa neļāva emocijām ņemt virsroku. Jondalars meklēja Darvo un bija vīlies, ka pavadītāju vidū, kuri bija sapulcējušies piestātnē, zēna nebija. Tur bija sanākusi gandrīz visa Šaramudu cilts. Tonolans jau atra­dās mazajā laivā, kad tajā iekāpa arī Jondalars un apsēdās aizmugurē. Viņš paņēma airi un, kamēr Karlono atsēja virvi, pēdējo reizi paskatījās uz augsto klinšu ieplaku. Tās malā, tur augšā, stāvēja mazs zēns. Krekls, kas puisim bija mugurā, derēs tikai labi ja pēc pāris gadiem, bet tā no­teikti bija Zelandoni rakstiem darinātā tunika. Jondalars pasmaidīja un pamāja ar airi. Kad slaidais, garais Zelandoni vīrs iemērca upē divpusējo aira lāpstiņu, arī Darvo pamāja pretim.

Abi brāli iebrauca upes vidū un atskatījās uz piestātni, kur bija sa­pulcējušies ļaudis - viņu draugi. Irdamies lejup pa straumi, Jondalars prātoja, vai kādreiz vēl satiks Šaramudu cilti vai vispār kādu no tiem, kuru pazina. Ceļojums, kas bija sācies kā piedzīvojums, tagad bija zau­dējis satraucošo aizrautības garšu, tomēr viņš tajā piedalījās, gandrīz pret paša gribu, un tika aizrauts vēl tālāk prom no mājām. Ko gan Tonolans cer atrast, dodamies tālāk uz austrumiem? Un kas gan viņu sagaida austrumos?

Zem pelēkajām, mākoņu aizsegtajām debesīm upe izskatījās drau­dīga. No ūdens dzelmes ārā rēgojās kailas klintis; tās kā augsti bastioni slējās gar abiem upes krastiem. Kreisajā krastā smaili un roboti klinšu vaļņi sniedzās līdz pat tālajām ledū skautajām virsotnēm; labajā krastā erozijas saēstās un atmosfēras iedarbībai pakļautās noapaļotās kalnu virsotnes radīja ilūziju par īstiem kalniem; no mazās laivas tie izskatī­jās iespaidīgi. Pašā upē lieli laukakmeņi un smailas klintis ik pa brīdim sakūla ūdeni baltās vērpetēs.

Laiva iekļāvās apkārtējā vidē, un upe to vadīja kā pārējos gružus un sanešus, kas peldēja pa tās miesu, zem kuras slēpās aprimusi dzelme.

Brāļi nekontrolēja laivas ātrumu un virzienu, vienīgi vadīja laivu apkārt šķēršļiem. Tajās vietās, kur platums pārsniedza jūdzi un mazā laiviņa cēlās un grima viļņos, upe vairāk līdzinājās jūrai. Kad krasti sakļāvās tuvāk kopā, viņi izjuta ūdens spēka un enerģijas maiņu, jo tas tika ierobežots; straume kļuva spēcīgāka, jo tam pašam ūdens daudzumam bija jāvirzās pa ierobežotu, daudz mazāku upes gultni.

Brāļi bija veikuši vairāk nekā ceturtdaļu ceļa, apmēram divdesmit piecas jūdzes, kad spēcīgām brāzmām sāka gāzt draudīgs lietus, sa­kuldams upes ūdeni viļņos un draudot nogremdēt mazo koka laivu. Bet viņi nevarēja piestāt krastā, jo abās pusēs slējās vien slapjas klinšu sienas.

- Tonolan, es stūrēšu, ja tu smelsi ūdeni ārā, - Jondalars sacīja. Viņi daudz nebija sarunājušies, bet, abiem harmoniski airējot, lai noturētu laivu taisni, spriedze brāļu starpā bija mazinājusies.

Tonolans iecēla airi laivā un ar četrstūrainu koka kausu centās izsmelt ūdeni no mazās laivas. - Laiva pildās tik ātri, ka es tik tikko spēju iz­smelt, - Tonolans pār plecu sauca brālim.

- Nedomāju, ka lietusgāze turpināsies ilgi. Ja spēsi laikus izsmelt ūdeni, tad mēs to pārdzīvosim, - Jondalars atkliedza pretim, cīnīdamies uz priekšu pa krāčaino upi.

Spēcīgā lietusgāze pierima; kaut arī mākoņi vēl joprojām bija drau­dīgi savilkušies, brāļi bez turpmākiem starpgadījumiem izbrauca cauri klinšainajai aizai.

Ar tādu pašu atvieglojumu, kā noņemot cieši apjoztu siksnu, sa­sniedzis līdzenumu, krāčainais un dubļainais ūdens sāka plūst vienmē­rīgi. Mazi kanāli ieskāva vītoliem un niedrēm klātas saliņas - gārņu, dzērvju, migrējošo zosu, pīļu un neskaitāmu citu putnu ligzdošanas vietas.

Pirmo nakti brāļi pārlaida līdzenā, zālainā kreisā krasta pļavā. Šajā upes krastā kalnu pakāje bija atkāpusies no upmalas, bet ceļā uz aus­trumiem Lielās Mātes upes labo krastu klāja lēzeni kalni.

Jondalars un Tonolans ātri aprada ar ceļojošo dzīvesveidu, šķita, ka viņi savu Ceļojumu nemaz nebūtu pārtraukuši, lai vairākus gadus pa­vadītu Šaramudu ciltī. Tomēr nebija vairs tā kā agrāk - bija zudusi bez­bēdīgā piedzīvojumu aura; viņi vairs neizbaudīja vienkāršo atklājuma prieku par to, kas atradās aiz nākamā upes līkuma. Tā vietā Tonolana dziņa doties uz priekšu bija saistīta ar izmisumu.

Jondalars bija vēlreiz centies pierunāt brāli griezties atpakaļ, bet tas noveda pie skarba strīda. Tagad viņš vairs par to nerunāja. Brāļi sarunājās, tikai lai pārmītu pašus nepieciešamākos vārdus. Jondalars varēja vienīgi cerēt, ka laiks dziedēs Tonolana bēdas un kādu dienu mazais brālis nolems atgriezties mājās un atsākt normālu dzīvi. Līdz tam viņiem bija jāpaliek kopā.

Abi brāļi mazajā koka laivā ceļoja pa upi daudz ātrāk, nekā būtu veikuši šo ceļu kājām, ejot gar krastu. Laišanās lejup pa straumi bija viegla un ātra. Kā jau Karlono bija paredzējis, sasniegusi mūžseno kalnu barjeru, upe pagriezās uz ziemeļiem. Šie kalni bija daudz senāki par tiem, gar kuriem upe bija plūdusi līdz šim. Kaut ari laikazobs bija kal­nus nedaudz saēdis, tie nostājās pa vidu upei un iekšzemes jūrai, ko tā centās sasniegt.

Nelikusies traucēta, upe meklēja citu gultni. Ziemeļu virzienā tā plūda tikai kādu laiku, tad pēdējo reizi pagriezās uz austrumiem, kur vēl viena, daudz lielāka upe, pievadīja savu ūdeni un sanešus jau tā pārpil­najā Mātes upē. Kad beidzot upes ceļš bija skaidrs, tā vairs nespēja sevi ierobežot vienā noteiktā gultnē. Kaut ari līdz iekšzemes jūrai vēl bija atlikušas vairākas jūdzes, Mātes upe vēlreiz sadalījās daudzās attekās, kas izveidoja vēdeklim līdzīgu deltu.

Deltu veidoja muklājs ar ātri plūstošām smiltīm, sāls purviem un mazām, nedrošām saliņām. Dažas no dūņainajām saliņām palika savā vietā vairākus gadus, pietiekami ilgi, lai mazi kociņi izlaistu niecīgas saknes, kuras pēc tam aizskaloja nepastāvīgie palu ūdeņi un brūkošā smilts. Četras galvenās straumes - atkarībā no gadalaika un klimatiska­jiem apstākļiem - lauza ceļu uz jūru, bet to gultnes bija mainīgas. Upes plūdums varēja pēkšņi mainīt ierasto, dziļo gultni, pa ceļam nopostot krūmus un smiltīs atstājot dziļas bedres.

Lielā Mātes upe - astoņpadsmit tūkstoš jūdžu garumā un divu ledus klātu kalnu masīvu ūdens apjomā - bija jau gandrīz sasniegusi savu galamērķi. Bet visas upes garumā tieši šī delta ar simtiem kvadrātjūdžu dubļu, sanešiem, smiltīm un ūdeni bija pati bīstamākā daļa.

Braucot pa dziļāko kreisās puses gultni, upi nebija grūti pievārēt. Straume nesa vieglo koka laiviņu straujajā ziemeļu līkumā, un šī lielā straume bija izmetusi viņus upes vidū. Bet brāļi nebija gaidījuši, ka tā tik ātri sadalīsies vairākās gultnēs. Pirms viņi spēja attapties, laiva jau bija aiznesta pa vidējo upi uz priekšu.

Jondalars bija apguvis ievērojamu prasmi rīkoties ar mazo laivu, arī Tonolans bija paspējis šo to apgūt, bet abiem brāļiem vajadzēja vēl daudz ko mācīties, lai sasniegtu to izcilo laivinieku līmeni, kāds bija Ramudiem. Viņi centās apgriezt laivu apkārt, aizirties pret straumi un ievirzīt laivu pareizajā gultnē. Viņiem būtu klājies labāk, ja nebūtu laivu griezuši, tikai mainījuši airēšanas virzienu, - priekšgala forma daudz neatšķīrās no pakaļgala, bet brāļi par to neiedomājās.

Tā nu viņi atradās šķērsām pret straumi, Jondalars izkliedza Tono­lanam norādījumus, lai pagriež laivas priekšgalu, bet mazajam brālim sāka zust pacietība. Liels koks ar milzīgām saknēm - smags, ūdenī samircis un iegrimis dziļi ūdenī - peldēja šurp pa upi, tā ķeburainās saknes pa ceļam savāca visādas drazas. Abi vīrieši to ieraudzīja - bet bija jau par vēlu.

Ar dobju būkšķi robainais milzīgā stumbra gabals ar nolūzušu un nomelnējušu galu, kur reiz bija iespēris zibens, ietriecās koka laiviņā ar plānajiem bortiem. Pa caurumu sānos ātri sāka gāzties iekšā ūdens, un mazā kanoe strauji grima upes dzelmē. Siekstai ietriecoties laivā, kāda gara sakne, kas bija atradusies zem ūdens, trāpīja Jondalaram pa ribām, un viņš palika bez elpas. Kāds cits zars tikko neizdūra Tonolanam aci, atstādams pāri vaigam garu rētu.

Pēkšņi nonākuši aukstajā ūdenī, Jondalars un Tonolans pieķērās pie siekstas un ar šausmām vēroja, kā vien daži burbulīši paliek ūdens virsmā tajā vietā, kur upes dzelmē nogrima laiva ar visām viņu tik rūpīgi piesietajām mantām.

Tonolans bija dzirdējis, kā brālis sāpēs ievaidas. - Jondalar, vai ar tevi viss kārtībā?

- Sakne man ietriecās ribās. Mazliet sāp, bet nedomāju, ka ir kas nopietns.

Sekojot Jondalaram, Tonolans sāka lēnām peldēt prom no siekstas, bet straumes spēks kopā ar pārējiem sanešiem aiznesa viņus pie tās atpakaļ. Pēkšņi sieksta atdūrās pret zemūdens smilšu sēkli. Upe plūda garām un ap siekstas saknēm izstūma ārā dažādas lietas, ko straume bija turējusi savā gūstā zem ūdens; Jondalaram priekšā no ūdens iz­cēlās uzpūties brieža rumpis. Viņš pakustējās, lai no tā izvairītos, un sajuta sāpes sānā.

Atbrīvojušies no siekstas, brāļi peldēja uz mazu saliņu, kas atradās caurteces vidū. Uz tās auga daži jauni un nīkulīgi vītoli, bet saliņa nebija stabila un drīzumā arī to varēja aizskalot. Koki, kas auga saliņas malā, bija pa pusei iegrimuši ūdenī un noslīkuši; to zaros nebija nevienas zaļas lapiņas vai pavasara pumpura, saknes bija zaudējušas atbalstu, daži koki jau bija noliekušies ātri plūstošajā straumē. Salas pamats bija purvaina slīkšņa.

- Domāju, ka mums jāpeld tālāk un jāpameklē kāda sausāka vieta, - Jondalars ierosināja.

- Tev taču sāp - nesaki man, ka tā nav.

Jondalars atzina, ka jūtas neomulīgi, un piebilda: - Bet mēs nedrīks­tam šeit palikt.

Pārgājuši pāri mazās saliņas sēklim, brāļi atkal ieslīdēja saltajā ūdenī. Straume bija daudz ātrāka, nekā abi bija to gaidījuši, un, pirms tiem iz­devās sasniegt sauszemi, vīrieši tika pa straumi aiznesti tālu uz priekšu. Viņi jutās pārguruši, nosaluši un vīlušies, kad atklāja, ka joprojām at­rodas uz saliņas - tikai uz kādas citas, mazākas. H bija platāka, bet piemirkusi un atradās nedaudz virs upes līmeņa. Uz tās nevarēja atrast sausu malku.

- Te mēs uguni neiekursim, - Tonolans atzina. - Mums jāturpina iet uz priekšu. Kur, pēc Karlono teiktā, atrodas Mamutu cilts apmetne?

- Deltas ziemeļu galā, tuvu pie jūras, - Jondalars atbildēja, ar ilgām paskatīdamies tajā virzienā, par kuru runāja. Sāpes sānos bija kļuvušas asākas, un viņš nebija pārliecināts, vai spēs pārpeldēt pāri vēl vienai tecei. Vienīgais, ko viņš spēja saskatīt, bija mutuļojošs ūdens, samudži­nātas atlieku kaudzes un pāris koku, kas bija izveidojuši iluzoru saliņu. - Nevar zināt, cik tālu tas ir.

Abi vīrieši izbrida cauri dubļiem uz šaurās zemes strēmeles ziemeļu pusē un ienira aukstajā ūdenī. Lejup pa straumi Jondalars pamanīja koku puduri un peldēja tajā virzienā. Smagi elsodami, brāļi izstreipuļoja pelēkas smilts klātā krastmalā teces otrā malā. Ūdens straumītes plūda no viņu garajiem matiem un piemirkušajām ādas drēbēm.

Vēlas pēcpusdienas saule izlauzās cauri apmākušās debess plaisai, liedama savus zeltainos starus, bet nedodama nekādu siltumu. Pēkšņa ziemeļvēja auka izpūta cauri slapjajām drēbēm, un brāļi sajuta stindzi­nošu aukstumu. Kamēr viņi bija kustējušies, viņiem nebija auksti, bet milzīgās pūles bija izsūkušās pēdējās spēka rezerves. Drebinādamies vējā, brāļi lēni vilkās uz nīkulīgo un reto alkšņu audzi.

- Ierīkosim šeit apmetni, - Jondalars ierosināja.

- Vēl ir gaišs; varbūt labāk iesim tālāk?

- Iekams uztaisīsim nojumi un iekursim uguni, būs jau tumšs.

- Ja turpināsim iet uz priekšu, tad varbūt līdz tumsai atradīsim Ma­mutu cilts apmetni.

- Tonolan, nedomāju, ka spēšu tālāk paiet.

- Cik nopietns ir tavs savainojums? - Tonolans jautāja. Jondalars pacēla kreklu. Apkārt asiņojošai brūcei āda uz ribas krāsojās tumša, bet šobrīd pušums bija aizpampis ar ūdenī piemirkušiem audiem. Viņš pa­manīja ādas apģērbā caurumu un nesaprata, vai riba ir lauzta vai ne.

- Es neiebilstu pret atpūtu un pasildīšanos pie ugunskura.

Viņi pavērās apkārt uz milzīgo mutuļojošā ūdens klajumu, mainīga­jiem smilšu sēkļiem un savvaļas augu pārpilnību. Koku siekstās ieķē­rusies zari negribīgi peldēja pa straumi uz jūru, pa ceļam piestādami jebkurā mainīgās gultnes vietā, kur vien varēja atrast atbalsta punktu. Pa gabalu varēja saskatīt vairākus zaļu krūmu pudurus un kokus, kas bija noenkurojušies uz stabilākajām salām.

Niedres un purva zāle auga visur, kur vien varēja izdzīt saknes. Bla­kus atradās trīs pēdas augsts grīšļu kušķis, kura kuplie stiebri izskatījās spēcīgāki nekā bija patiesībā. Tas bija tikpat augsts kā kalmju zoben- veidīgās lapas, kuras auga starp dzelkšņainiem meldru mudžekļiem, kas nebija daudz garāki par collu. Slīkšņājā, netālu no krasta, desmit pēdu gari meldri un vilkvālītes lika vīriem izskatities pēc punduriem. Augstu pāri visiem pārējiem augiem slējās aslapainās niedres ar sar­kaniem pušķiem galos, kas sasniedza trīspadsmit un vēl vairāk pēdu augstumu.

Vīriem bija vien tas, kas mugurā. Laivai nogrimstot, viņi bija pazau­dējuši visu, pat tās mugursomas, ar kurām bija sākuši savu ceļojumu. Tonolans bija pielāgojis savu apģērbu Šamudu stilam, bet Jondalars - Ramudu, taču pēc laivas apgāšanās, kad viņš bija saticies ar plakan- galvjiem, Zelandoni vīrs glabāja instrumentus maisiņā, piesietus pie siksnas. Tagad viņš par to bija priecīgs.

- Aiziešu palūkot, vai uz tām vilkvālītēm nav kādi veci stublāji, kas būtu pietiekami sausi un kalpotu kā beržamie kociņi uguns iekuršanai, - Jondalars sacīja, cenzdamies ignorēt sāpes sānos. - Un tu paskaties, vai te nevar atrast sausu malku.

Vilkvālītes sniedza ko vairāk nekā tikai vecus, kokainus stublājus, kas kalpotu par beržamajiem kociņiem. To lielās, iegarenās lapas bija apvi­jušās ap alkšņu stumbriem un izveidoja nojumi, kas palīdzēja saglabāt ugunskura siltumu. Zaļās vilkvālīšu galotnes un jaunās atvases, apcep­tas oglēs kopā ar saldajiem kalmju sakneņiem un meldru zemūdens stublājiem, sagādāja vienu maltītes daļu. Noasinātie, slaidie alkšņu zari, kuri tika mesti ar izsalkuša cilvēka precizitāti, maltītei pagādāja ari pā­ris pīļu, ko izcept ugunskurā. No lielajiem meldriem vīrieši pagatavoja mīkstas guļvietas un izmantoja tos, lai pagarinātu vilkvālīšu nojumi, un, kamēr žāvēja slapjās drēbes, arī paši aptina tās sev apkārt. Vēlāk viņi aizmiga pašu izveidotajās, mīkstajās meldru gultās.

Jondalars gulēja caurā miegā. Sāns bija iekaisis un sāpēja, turklāt viņš nojauta, ka iekšā kaut kas nav kārtibā, bet negribēja domāt par Ceļojuma pārtraukšanu. Vispirms viņiem bija jāatrod ceļš uz stabilu cietzemi.

No rīta ar tīklu, ko bija izgatavojuši no platām vilkvālīšu lapām, alk­šņu zariem un šķiedrainas mizas auklām, vīri no upes izvilka zivis. Pēc tam pagatavotajos guļamtepiķišos satina uguns iekuršanas materiālus un zivju tīklus, apsēja tos ar auklu un pārmeta pār muguru. Paņēmuši arī noasinātos pīķus, vīrieši devās ceļā. Pīķi bija tikai noasināti alkšņu zari, bet ar to palīdzību tika sarūpēta pirmā maltīte, turpretim zivju tīkls bija nodrošinājis nākamo ēdienreizi. Izdzīvošanas māksla nebija tik daudz atkarīga no aprīkojuma, cik no zināšanām.

Abiem brāļiem radās nelielas domstarpības, kurā virzienā doties. Tonolans domāja, ka viņi atrodas deltas otrā pusē, un gribēja iet uz austrumiem, jūras virzienā. Jondalars vēlējās doties uz ziemeļiem, pār­liecināts, ka būs vēl viena gultne, kas jāšķērso. Vienojušies par kompro­misu, abi devās uz ziemeļaustrumiem. Izrādījās, ka Jondalaram taisnība, tomēr viņš būtu bijis daudz laimīgāks, ja būtu kļūdījies. Ap pusdienlaiku brāļi nonāca pie vistālāk ziemeļos esošās lielās upes attekas.

- Atkal pienācis laiks peldei, - Tonolans sacīja. - Vai spēsi?

- Vai tad man ir izvēle?

Viņi jau bija sākuši iet uz upes pusi, kad Tonolans pēkšņi apstājās. - Kāpēc mums nepiesiet drēbes pie baļķa, kā agrāk mēdzām to darīt? Tad mums nebūs tās jāžāvē.

- Nu, nezinu gan, - Jondalars par šo domu nebija sajūsmā. Drēbes, kaut arī slapjas, tomēr dod zināmu siltumu. Lai nu kā, Tonolans bija centies nākt klajā ar saprātīgu domu, lai gan brāļa balss nodeva sanik- nojumu un izmisumu. - Bet, ja vēlies… - Jondalars piekrītot paraustīja plecus.

Bija auksti vēsajā un mitrajā gaisā stāvēt kailiem. Jondalars gribēja piesiet instrumentu maisiņu ap kailo vidukli, bet Tonolans jau bija to ietinis savā kreklā un pašlaik visu centās piesiet pie baļķa, ko bija atra­dis. Pie kailās miesas ūdens šķita vēl aukstāks, nekā Jondalars to atce­rējās no vakardienas. Ienirstot ūdenī un laižoties peldus, vīrietim bija jāsakož zobi, lai nekliegtu, tomēr ūdens kaut kādā veidā mazināja asās sāpes brūcē. Peldot viņš bija saķēris sānu un atpalika no brāļa, kaut arī Tonolans vilka baļķi.

Kad viņi izkāpa no ūdens un nostājās uz smilšu sēkļa, bija redzams viņu Ceļojuma sākotnējais mērķis - Lielās Mātes upes gals. Viņi skatīja iekšzemes jūras ūdeņus. Bet šībrīža gaidītais saviļņojums šķita zudis. Ceļojums bija zaudējis savu mērķi, upes gals vairs nebija viņu Ceļojuma galamērķis. Tāpat viņi vēl nebija šķērsojuši deltu un neatradās uz cie­tas sauszemes. Smilšu sēklis, uz kura brāļi stāvēja, reiz bija atradies attekas vidū, bet tā savu gultni bija mainījusi. Vēl vajadzēja šķērsot tukšu upes gultni.

Krasts bija apaudzis ar augstiem kokiem, kuru kailās saknes vīdēja nobrukuša krasta sānmalā. To kādreiz bija apskalojusi varena straume. Tagad krasta tuvums vilinoši aicināja šķērsot tukšo upes gultni. Upe no šis vietas tikai vēl nesen bija aizplūdusi. Izžuvušās gultnes vidū bija pa­likusi vien ūdens peļķe un augi tikko sāka izlaist saknes. Bet insekti jau bija atraduši stāvošā ūdens peļķes un odu bari apstāja abus vīriešus.

Tonolans atsēja drēbes no baļķa. - Mums vēl jātiek pāri tām peļķēm, un krasts izskatās dubļains. - Labāk pagaidīsim, līdz būsim tikuši pāri, un tad vilksim drēbes mugurā.

Piekrītot brālim, Jondalars atkal pamāja, viņam pārāk sāpēja, lai strī­dētos. Viņš domāja, ka peldot bija kaut ko samežģījis, tagad viņam bija grūti nostāvēt taisni.

Sākdams iet pa lēzeno slīpumu, kas reiz bijusi nogāze, kura vedusi no krasta upē, Tonolans nosita odu.

Abiem brāļiem bieži tika atgādināts: nekad negrieziet upei muguru, nekad nenovērtējiet Lielās Mātes upi par zemu. Kaut arī upe uz laiku bija atstājusi savu gultni, tā tomēr vēl joprojām tai piederēja; pati vairs nebūdama klāt, upe bija atstājusi pāris pārsteigumu. Miljoniem tonnu dažādu sanēšu katru gadu tika aizskaloti uz jūru un sadalīti pa vairāk nekā tūkstoš kvadrātjūdžu lielo deltas platību. Atbrīvotā upes gultne, kas bija pakļauta jūras paisuma plūdiem, bija dūksnains sāls purvs ar sliktu noteci. Jaunā, zaļā zāle un niedres bija laidušas saknes slapjā, dūņainā mālzemē.

Abi vīrieši paslīdēja un šļūca lejup pa sīkgraudainu, lipīgu dubļu no­gāzi. Sasniedzot nogāzes apakšējo daļu, viņu kailās kājas iestiga dubļos. Tonolans steidzās uz priekšu, aizmirsdams, ka Jondalars nevar spert savus ierastos, lielos soļus. Viņš varēja paiet, tomēr slidenais nobrau- ciens pa nogāzi bija radījis pamatīgas sāpes. Lielais brālis uzmanīgi lika soļus, juzdamies nedaudz muļķīgi, kails brizdams cauri dūksnājam un piedāvādams savu kailo miesu izsalkušajiem odiem.

Tonolans jau bija aizgājis tik tālu uz priekšu, ka Jondalars jau gatavo­jās viņam uzsaukt. Bet viņš pacēla galvu tieši tajā brīdī, kad izdzirdēja brāļa palīgā saucienu un redzēja viņu pazūdam. Aizmirsis par sāpēm, Jondalars skrēja pie brāļa. Kad viņš ieraudzīja brāli ķepurojamies plūs­tošajās smiltīs, viņu sagrāba bailes.

- Tonolan! Ak Lielo Māt! - Jondalars kliedza, skriedams pie viņa.

- Nenāc klāt! Arī tevi ievilks iekšā! - pūlēdamies atbrīvoties no muk­lāja, Tonolans stiga tajā iekšā vēl dziļāk.

Jondalars drudžaini raudzījās apkārt pēc kaut kā, ar ko varētu Tono­lanu izvilkt ārā. Viņa krekls! Brālis varētu viņam pamest krekla galu, viņš nodomāja, tad atcerējās, ka tas nav iespējams. Drēbju sainis jau bija nogrimis. Skatoties visapkārt, Jondalars pamanīja kāda veca koka satrunējušu stumbru, kas pa pusei bija ieracies dubļos, un pieskrēja klāt, lai paskatītos, vai nevar noraut kādu no saknēm, bet visas saknes, kas bijušas vaļīgas, jau sen bija norautas šīs siekstas mežonīgā ceļojuma laikā lejup pa krāčaino upi.

- Tonolan, kur ir drēbju sainis? Man tas vajadzīgs, lai izrautu tevi laukā! - Izmisums Jondalara balsī radīja negribētu iespaidu. Tas izfil- trējās cauri Tonolana panikai, lai atgādinātu vīrietim par viņa sāpēm. Viņu pārņēma viegla samierināšanās. - Jondalar, ja Māte grib mani ņemt pie sevis, tad ļauj Viņai to darīt.

- Nē! Tonolan, nē! Tu nedrīksti padoties. Tu nedrīksti tā nomirt! Ak Māt! Lielo Māt, neļauj viņam tā nomirt! - Jondalars nometās ceļos un, izstiepies visā augumā, sniedzās pēc brāļa rokas. - Paņem manu roku, Tonolan, lūdzu, paņem manu roku! - viņš lūdzās.

Tonolans bija pārsteigts par tām bēdām un sāpēm, ko saskatīja brāļa sejā, un tajā atspoguļojās vēl kas vairāk - tas, ko dažās retās reizēs mazais brālis bija jau redzējis iepriekš. Šajā brīdi Tonolans to saprata. Brālis viņu mīlēja, mīlēja tik ļoti, kā pats Tonolans bija mīlējis Džetamio. Tā nebija tāda pati mīlestība, bet tikpat stipra. Instinktīvi viņš to zināja, tāpēc pasniedzās pēc brāļa rokas, kas stiepās viņam pretim, - pat ja viņš nespēs izkļūt no šī muklāja, viņam bija jāsaņem brāļa roka.

Tonolans to nezināja, bet, pārtraucis kārpīties, viņš tik ātri vairs negrima. Izstiepies, lai pasniegtos pēc brāļa rokas, viņš ieņēma daudz slīpāku stāvokli, visu svaru uzspiezdams uz ūdeņainajām, brīvajām, dūņainajām smiltīm, gandrīz vai peldēdams virs ūdens. Viņš stiepās uz priekšu, līdz abu pirksti saskārās. Jondalars par kādu sprīdi pastiepās vēl uz priekšu un spēja stingri satvert brāļa roku.

- Tieši tā! Turies pie viņa! Mēs jau nākam! - sauca kāda balss Ma­mutu cilts valodā.

Jondalars cīnījās pēc elpas, viņa spriedze mazinājās. Viņš atklāja, ka viss trīc, bet cieši tur brāļa roku. Pēc brīža Jondalaram tika pamesta virve, lai to apsietu ap brāļa rokām.

- Tagad atslābinies, - Tonolans tika instruēts. - Izstiepies, it kā tu peldētu. Tu māki peldēt?

-Jā-

- Labi! Labi! Tagad atslābinies, mēs vilksim.

Gādīgas rokas atvilka Jondalaru no plūstošo smilšu teritorijas malas, un drīz vien ari Tonolans tika izcelts ārā. Pēc tam visi sekoja sievietei, kas gāja pa priekšu un bakstīja zemi ar garu kārti, lai izvairītos no citiem šādu smilšu caurumiem. Tikai pēc tam, kad visi bija sasnieguši cietzemi, glābēji pamanīja, ka abi vīrieši ir absolūti kaili.

Jaunā sieviete, kas bija vadījusi glābšanu, atkāpās un nopētīja kai­los vīriešus. Viņa bija liela sieviete - ne tik augumā gara un resna, cik drukna un spēcīga, turklāt ar tādu stāju, kas prasīja izrādīt cieņu. Beidzot viņa pajautāja: - Kāpēc jums nekas nav mugurā?

Jondalars un Tonolans paskatījās uz saviem kailajiem un dubļaina­jiem augumiem.

- Mēs iebraucām nepareizajā attekā, tad baļķis nogremdēja mūsu laivu, - Jondalars iesāka paskaidrojumus. Viņš jutās slikti un nespēja nostāvēt taisni.

- Pēc tam mums bija jāizžāvē drēbes. Es domāju, ka, peldot pāri ka­nālam, mums tās labāk novilkt, arī pēc tam, kad bija jāšķērso dubļainā gultne. Es nesu saini ar mūsu apģērbu, gāju pa priekšu, jo Jondalars bija ievainots un…

- Ievainots? Viens no jums ir ievainots? - sieviete pajautāja.

- Mans brālis, - Tonolans sacīja. Izdzirdis pieminam viņa ievainojumu, Jondalars skaidri sajuta asās, pulsējošās sāpes.

Sieviete redzēja, kā Jondalars nobāl. - Mamutu dziedniekam viņš jāapskata, - viņa sacīja vienam no saviem pavadoņiem. - Jūs neesat no Mamutu cilts. Kur jūs iemācījāties mūsu valodu?

- No Mamutu sievietes, kas dzīvo Šaramudu ciltī, manas radinieces, - Tonolans paskaidroja.

- Toli?

- Jā, vai pazīstat viņu?

- Viņa ir arī mana radiniece. Mana brālēna meita. Ja esat viņas radinieks, tad esat arī mans radinieks, - sieviete noteica. - Mani sauc Brīsija, esmu no Mamutu cilts, Vītolu apmetnes vadone. Abi esat laipni lūgti Mamutu ciltī!

- Es esmu Tonolans no Šaramudu cilts, bet tas ir mans brālis Jon­dalars no Zelandoni cilts.

- Zel-an-do-ni? - Brīsija izrunāja svešo vārdu. - Neesmu par tādu cilti dzirdējusi. Ja esat brāļi, kāpēc tad tu esi no Šaramudu cilts un viņš ir… Zelandoni? Viņš nu gan neizskatās labi, - Brīsija raiti izbeidza sarunu līdz vēlākam laikam. Pēc tam deva norādes vienam no saviem ceļabiedriem: - Palīdzi viņam! Neesmu pārliecināta, ka šis vīrietis vairs spēj paiet.

- Es varu paiet, - Jondalars atbildēja, bet pēkšņi viņam no sāpēm sareiba galva, - ja tas nav pārāk tālu.

Jondalars bija pateicīgs, kad viens no Mamutu cilts vīriem balstīja

viņu pie vienas rokas un Tonolans - pie otras.

* * *

-Jondalar, es jau sen būtu aizgājis, ja tu nebūtu licis man dot solījumu, ka man tevi jāgaida, līdz tu izveseļosies un spēsi iet tālāk. Es aizeju. Manuprāt, tev vajadzētu doties mājās, bet es ar tevi nestrīdēšos.

- Tonolan, kāpēc tu gribi doties uz austrumiem? Tu taču esi sa­sniedzis Lielās Mātes upes beigas. Tepat ir arī Berana jūra. Kāpēc gan tagad nedoties mājās?

- Es nedošos uz austrumiem, bet gan uz ziemeļiem. Brīsija teica, ka drīz viņi dosies uz ziemeļiem mamutu medībās. Es iešu pa priekšu uz vēl vienu Mamutu cilts apmetni. Jondalar, es neiešu mājās. Es grasos ceļot tik ilgi, kamēr Māte mani paņems pie sevis.

- H nerunā! Izklausās, ka tu vēlies nomirt! - Jondalars kliedza, pēc tam nožēloja, ka bija to pateicis, un tagad bija nobijies, ka šis apgal­vojums var izrādīties patiesība.

- Un ja nu es to patiešām vēlos? - Tonolans atkliedza pretī. - Kam lai dzīvoju… Džetamio vairs nav. - Mazā brāļa izrunātais Džetamio vārds iestrēga kaklā, un to pavadīja klusi šņuksti.

- Kam tad tu dzīvoji pirms tam, kad vēl nebiji viņu saticis? Tonolan, tu vēl esi jauns. Tev vēl garš mūžs jādzīvo - jāredz daudz jaunu vietu un lietu. Dod sev iespēju satikt vēl kādu sievieti, līdzīgu Džetamio, - Jondalars centās brāli vest pie prāta.

- Tu nesaproti, jo nekad neesi mīlējis. Nav otras tādas sievietes kā Džetamio.

- Tātad tu viņai sekosi uz viņsauli un vilksi mani sev līdzi! - Jon­dalaram nepatika tā runāt, bet, ja vienīgais veids, kā saglabāt brāļa dzīvību, bija spēlēt uz viņa vainas apziņu, tad viņš to darīs.

- Neviens tev nelūdza man sekot! Kāpēc tev nedoties mājās un nelikt mani mierā?

- Tonolan, visi sēro, kad pazaudē savus mīļos cilvēkus, bet tāpēc jau neviens viņiem neseko līdzi uz viņsauli.

-Jondalar, gan jau kādudien tas notiks ari ar tevi. Kādreiz tu iemīlēsi kādu sievieti tik stipri, ka labāk sekosi viņai līdzi uz viņsauli nekā dzī­vosi bez viņas.

- Un, ja tu būtu manā vietā, vai tu ļautu man vienam aiziet? Ja es būtu zaudējis kādu, ko būtu tik neprātīgi mīlējis, ka gribētu nomirt, vai tu mani pamestu vienu? Nu, brāl, saki man taisnību! Saki, ka pats dotos mājās, ja es būtu bēdu nomākts un vēlētos nomirt!

Tonolans skatījās zemē un pēc brīža pavērās brāļa zilajās, rūpju māk­tajās acīs. - Nē, šķiet, es tevi nepamestu, ja domātu, ka esi tik nomākts, ka labāk vēlētos nāvi. Bet… vai zini, lielo brāl? - Viņš gribēja pasmaidīt, taču bēdu izvagotā seja savilkās šķībā grimasē. - Ja esmu izlēmis atli­kušo mūžu pavadīt ceļojot, tad tev nav man visur jānāk pa pēdām. Tev jau šī ceļošana ir līdz kaklam. Reiz tev tomēr ir jādodas mājās. Saki - ja es gribētu iet mājās un tu to nevēlētos, tad taču tu gribētu, lai es dodos mājās, vai ne?

- Jā, es to gribētu. Es vēlos, lai tu tūlīt pat dodies mājās. Ne jau tāpēc, ka to gribētu tu vai pat es. Tonolan, tev ir vajadzīga sava cilts, tava ģimene - cilvēki, kas visu mūžu tevi ir pazinuši un mīl.

- Tu nesaproti. Tieši tāpēc mēs vienā ziņā esam tik atšķirīgi. Zelan­doni Devītā Ala ir tavas mājas, un tā tas allaž paliks. Manas mājas var būt jebkurā vietā, kur vēlos tās nodibināt. Esmu tikpat daudz piederīgs Šaramudu ciltij, kā jebkad esmu bijis Zelandoni. Tikko pametu savu cilti - tos ļaudis, kurus mīlēju tikpat ļoti kā savu Zelandoni ģimeni. Tas nebūt nenozīmē to, ka es nepriecātos, ja Jorenam jau būtu savi bērni pie viņa pavarda vai Folara jau būtu izaugusi tik liela, ka būtu kļuvusi par īstu skaistuli, - allaž esmu zinājis, ka viņa par tādu kļūs. Es gribētu Vilomaram pastāstīt par mūsu Ceļojumu un uzzināt, uz kurieni viņš plāno doties nākamreiz. Joprojām atceros, cik toreiz biju satraukts un iepriecināts, kad viņš atgriezās no Ceļojuma. Klausījos viņa stāstos un sapņoju par ceļošanu. Vai atceries, kā viņš no saviem Ceļojumiem vienmēr kaut ko pārnesa mājās? Man, Folarai un arī tev - mums, visiem bērniem, allaž kaut kas tika. Ari mātei vienmēr tika sagādāta kāda skaista lietiņa. Jon­dalar, kad dosies mājās, pārnes mātei kādu skaistu dāvanu.

Pazīstamo vārdu pieminēšana uzjundīja Jondalarā sāpīgas atmiņas. - Tonolan, kāpēc tev pašam neaiznest mātei kādu skaistu lietu? Vai domā, ka māte negrib tevi redzēt?

- Māte zināja, ka es neatgriezīšos. Kad devāmies prom, māte man no­vēlēja: "Labu Ceļojumu!", nevis: "Uz tikšanos!" Tas esi tu, kas droši vien viņu apbēdinājis, varbūt pat vairāk, nekā esi sarūgtinājis Maronu.

- Kāpēc gan māte bēdātos par mani vairāk nekā par tevi?

- Es esmu Vilomara pavarda dēls. Šķiet, māte nojauta, ka ari es būšu ceļotājs. Droši vien viņai tas diez ko nepatika, bet māte to saprata. Viņa saprot visus savus dēlus - tieši tāpēc viņa iecēla Jorenu par savu pēcteci, kas pārņems vadoņa pienākumus. Māte zina, ka Jondalars ir Zelandoni. Ja tu dotos Ceļojumā viens pats, viņa zinātu, ka tu atgriezīsies, bet tu aizgāji kopā ar mani, un es neiešu atpakaļ. Kad es aizgāju no mājām, tad pats vēl to nezināju, bet, manuprāt, māte jau to zināja. Viņa grib, lai tu atgriezies, - tu esi Dalanara pavarda dēls.

- Kāda tam nozīme? Viņi savas nesaskaņas jau sen ir atrisinājuši. Tagad viņi ir draugi, kad satiekas Vasaras sapulcēs.

- Tagad viņi varbūt ari ir draugi, bet ļaudis vēl arvien runā par Mar- tonu un Dalanaru. Acīmredzot viņu abu mīlestība bijusi īpaša, ja jau visi tik ilgi to atceras, un tu esi tas, kas viņai par šo mīlestību atgādina, - Dalanara pavarda dēls. Arī viņa gara dēls. Visi to zina, tu tik ļoti viņam līdzinies. Tev ir jāatgriežas mājās, tu tur iederies. Māte to zināja, un arī tu to zini. Brāl, apsoli man, ka reiz tu atgriezīsies mājās.

Dodot šādu solījumu, Jondalars jutās saistīts. Vai nu viņš turpinātu Ceļojumu kopā ar brāli, vai izlemtu atgriezties mājās bez viņa, viņam būtu jāatsakās no daudz kā vairāk, nekā Zelandoni vīrietis būtu gatavs zaudēt. Kamēr viņš neko nesola, tikmēr var lavierēt pa vidu. Solījums atgriezties mājās nozīmētu to, ka brālis būtu jāzaudē.

- Jondalar, apsoli to man!

Kas Jondalaram cits atlika? Viņam vairs nebija nekādu saprātīgu iebil­dumu. - Es apsolu, - viņš piekrita. - Kādudien es atgriezīšos mājās.

- Nu tad beidzot, lielo brāl! - Tonolans smaidīdams sacīja. - Kādam taču viņiem jāpasaka, ka mēs abi aizgājām līdz pat Lielās Mātes upes galam. Tā kā manis tur nebūs, tad tas būs jāpastāsta tev.

- Kāpēc lai tevis tur nebūtu? Tu varētu nākt kopā ar mani.

- Es domāju, ka Māte būtu mani jau paņēmusi tur, uz upes, ja tu nebūtu viņu no tā atrunājis un tā lūdzies to nedarīt. Es zinu, ka ne­sapratīsi, un es tev to nekādi neiestāstīšu, bet Viņa nāks pēc manis vēlreiz; tas notiks driz, un es gribu iet Viņai līdzi.

- Tu grasies sevi nogalināt, vai ne?

- Nē, lielo brāl. - Tonolans smaidīja. - Man tas nav jāmēģina. Es vienkārši zinu, ka Māte nāks pēc manis. Gribu, lai tu saproti, ka esmu tam gatavs.

Jondalars juta, ka iekšā briest kamols. Kopš negadījuma ar plūsto­šajām smiltīm Tonolanu bija pārņēmusi fatāla pārliecība, ka viņš drīz mirs. Viņš smaidīja, bet tas vairs nebija Tonolana kādreizējais smaids. Jondalaram būtu labāk patikušas brāļa izrādītās dusmas, nevis lēnprā­tīga samierināšanās. Viņā vairs nebija cīņas spara un gribas dzīvot.

- Vai tev nešķiet, ka mēs esam parādā Brīsijai un Vītolu apmetnei? Viņi ir mūs barojuši, devuši apģērbu, ieročus un visu pārējo. Vai tu gribi to visu saņemt un neko nedot pretī? - Jondalars vēlējās brāli sadusmot, lai pārliecinātos, ka viņā vēl ir kaut kas dzīvs. Viņš zināja, ka brālis no viņa ir izmānījis solījumu un tādējādi atbrīvojis sevi no beidzamā pienākuma. - Tu esi tik pārliecināts, ka Māte ir izlēmusi tavu likteni, ka vairs nedomā ne par vienu citu kā tikai par sevi! Svarīgs ir tikai Tonolans, vai ne? Nevienam citam vairs nav nozīmes.

Tonolans smaidīja. Viņš saprata Jondalara dusmas un nespēja brāli par to vainot. Kā gan viņš pats būtu juties, ja Džetamio būtu zinājusi, ka nomirs, un būtu viņam to pateikusi?

- Jondalar, gribu tev kaut ko pateikt. Mēs bijām tuvi…

- Vai tad neesam tādi joprojām?

- Protams, jo tu manā klātbūtnē vari atslābināties. Tev nav visu laiku jābūt nevainojamam. Vienmēr tik prātīgam…

- Jā, esmu tik labs, ka Seranio pat negribēja kļūt par manu sievu, - viņš attrauca ar rūgtu sarkasma pieskaņu.

- Viņa zināja, ka tu dosies projām, un negribēja tikt vēl vairāk sā­pināta. Ja būtu viņai to lūdzis agrāk, Seranio būtu piekritusi. Ja toreiz, kad lūdzi viņu kļūt par savu sievu, tu būtu nedaudz vairāk uzstājis, viņa būtu piekritusi - pat zinādama, ka viņu nemīli. Taču patiesībā, Jondalar, tev viņa nemaz nebija vajadzīga.

- Tad kā gan tu vari sacīt, ka esmu tik nevainojams? Ak Lielā Doni! Tonolan, es gribēju viņu mīlēt!

- Es to zinu. Es kaut ko uzzināju no Džetamio un gribu, lai arī tu to zini. Ja gribi iemīlēties, tad nedrīksti visu paturēt sevī. Tev ir jāatveras un jāriskē. Dažkārt tiksi sāpināts, bet, ja tā nedarīsi, tad nekad nebūsi laimīgs. Tā sieviete, kuru tu atradīsi, varbūt nebūs tāda, kurā tu biji cerējis iemīlēties, bet tam nav nozīmes, tu viņu mīlēsi tieši tādu, kāda viņa būs.

- Es jau brīnījos, kur esat pazuduši, - Brīsija sacīja, tuvodamās abiem brāļiem. - Esmu ieplānojusi nelielus atvadu svētkus, ja jau esi nolēmis mūs atstāt.

- Brisij, jūtos tev parādā, - Jondalars atzinās. - Tu esi par mani rūpējusies, tik daudz palīdzējusi. Nedomāju, ka būtu pareizi aiziet, ne­atdarot tev ar labu.

- Tavs brālis jau ir ar uzviju atdarījis. Kamēr tu atveseļojies, viņš katru dienu devās medībās. Viņš izmanto iespējas un ir veiksmīgs med­nieks. Tev nav jājūtas parādā, tu vari doties prom ar mierīgu sirdi.

Jondalars paskatījās uz mazo brāli, kas viņam uzsmaidīja.