Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

27

Pieliekusies zemu, līdz ar nobriedušo vārpu smagajām galvām, Eila skatījās cauri garajai, zeltainajai zālei un koncentrējās uz dzīvnieka aprisēm. Labajā rokā viņa turēja pīķi, gatavu sviedienam, un vēl otrs atradās jaunās mednieces kreisajā rokā. Pār sievietes seju bija atrisusi gara blondo matu šķipsna, kas bija atraisījusies no cieši sapītajām bi­zēm. Meklēdama pareizo līdzsvaru, viņa nedaudz šūpoja garo pīķi, tad, piemiegdama acis, satvēra pīķi ciešāk un nomērķēja. Izdarot lēcienu uz priekšu, Eila izmeta pīķi.

- Ak, Jondalar! Es nekad mūžā neiemācīšos precīzi izmest pīķi! - Eila iesaucās, izvesta no pacietības. Viņa devās pie koka, piegāja pie zvērā­das, kas bija izbāzta ar zāli, un izvilka vēl joprojām trīsuļojošo pīķi no bizona rumpja, ko Jondalars bija uzzīmējis ar ogli.

- Eila, tu pret sevi esi pārāk barga, - Jondalars atzina, no lepnuma starodams. - Tev sanāk daudz labāk, nekā tu pati domā. Tu visu ļoti ātri apgūsti, reti kad man nācies redzēt tādu apņēmību. Tu trenējies katrā brīvajā brīdī. Manuprāt, tieši tā šobrīd arī ir tava problēma. Tu pārāk daudz nopūlies. Tev vajag atpūsties.

- Ar lingu es iemācījos rīkoties, tikai daudz trenējoties.

- Tu taču neapguvi to ieroci vienas diennakts laikā, vai ne?

- Nē, tas prasīja vairāku gadu treniņus. Bet es negribu gadiem ilgi gaidīt, līdz ar šo pīķi varēšu medīt.

- Tev nebūs tik ilgi jāgaida. Varbūt tu varētu jau tūlīt kaut ko nome­dīt? Eila, medīšanai ar pīķi tev vēl nav pareizā dūriena un ātruma, pie kā tu esi pieradusi, un nekad arī nebūs. Te ir jāapgūst jaunas metodes. Ja vēlies patrenēties, tad kādu brīdi pavingrinies ar savu lingu.

- Man nevajag vingrināties ar lingu.

- Bet tev nepieciešams atpūsties, un man šķiet, ka tas tev palīdzēs atslābināties. Pamēģini!

Paņemot rokā tik pazīstamo ādas strēmeli, izjūtot lingas ritmu un kustības, Eila juta, kā spriedze pazūd. Jaunā medniece izbaudīja patī­kamu apmierinājumu par savu iegūto prasmi, kaut arī tās apgūšanai bija jāpiedzīvo īsta cīņa. Viņa spēja notriekt gar zemi jebko, uz ko nomērķēja, it īpaši nekustīgos treniņa mērķus. Vīrieša acīmredzamā apbrīna iedrošināja Eilu parādīt savu plašo spēju gammu.

No upmalas viņa paņēma pāris sauju ar oļiem, pēc tam devās uz lauka tālāko galu, lai nodemonstrētu savu prasmi pilnā apjomā. Jaunā medniece parādīja savu zibenīgo divu akmeņu sviešanas tehniku un tad nodemonstrēja, cik ātri spēj izmest nākamos divus akmeņus.

Jondalars pievienojās paraugdemonstrējumos un uzstādīja mērķus, kas pārbaudīja Eilas precizitāti. Uz palielāka laukakmens vīrietis nolika četrus oļus; sieviete tos notrieca ar četriem ātriem sviedieniem. Viņš pameta divus oļus gaisā, vienu pēc otra; Eila tos notrieca lidojumā. Tad Jondalars izdarīja ko tādu, kas jauno mednieci pārsteidza. Vīrietis nostājās lauka vidū un uzlika pa vienam akmenim uz katra no saviem pleciem un smaidot paskatījās Eilā. Viņš ļoti labi apzinājās, ka akmens tiek sviests ar tādu spēku, ka trāpījums mazākā mērā varētu būt ļoti sāpīgs, bet, trāpot kādā jutīgā punktā, - fatāls. Šis pārbaudījums pie­rādīja vīrieša paļaušanos uz Eilu, un vēl vairāk - tas pārbaudīja viņas paļāvību savām spējām.

Zelandoni vīrietis izdzirdēja vēja svilpoņu, trulu atsitiena skaņu, kad mestais akmens notrieca to, kas atradās uz viņa pleca, un pēc neilga brīža tika notriekts ari otrs akmens. Pēc šī bīstamā trika Jondalars gluži sveikā neizspruka. No akmens atšķēlās sīka skaidiņa un trāpīja vīrietim kaklā. Viņš nesaviebās un nenoraustījās, bet maza asins strūkliņa, kas, izvelkot sīko šķembu, izsmērējās pa kaklu, viņu nodeva.

- Jondalar! Tu esi ievainots! - ieraudzījusi ievainojumu, Eila ieklie­dzās.

- Tā ir tikai sīka šķemba, nekas vairāk. Bet, sieviete, darbojoties ar lingu, tu esi izcila! Nekad neesmu nevienu redzējis, kas tik prasmīgi rīkotos ar šādu ieroci.

Savukārt Eila nekad mūžā nebija redzējusi nevienu, kas skatītos viņā ar tādām acīm kā Jondalars. Vīrieša acis iemirdzējās no cieņas un apbrī­nas; no sirsnīgās uzslavas balss skanēja piesmakusi. Jaunā medniece no­sarka, sievietē virmoja tāda emociju gamma, kas izsauca prieka asaras.

- Ja tu iemācītos tā mest pīķi… - Jondalars apklusa un aizvēra acis, cenzdamies gara acīm kaut ko saskatīt. - Eila, vai drīkstu paņemt tavu lingu?

- Vai gribi iemācīties rīkoties ar lingu? - viņa jautāja, iedodama to viņam.

- Ne gluži.

Vīrietis pacēla vienu no daudzajiem pīķiem, kas gulēja zemē, un centās ielikt pīķa resno galu lingas kabatā, kas bija piemērota apaļu akmeņu mešanai. Bet Jondalars tik labi nepārzināja lingas sviešanas tehniku un pēc dažiem neveikliem mēģinājumiem to atdeva atpakaļ kopā ar pīķi.

- Kā tu domā, vai būtu iespējams izmest pīķi ar lingas palīdzību?

Eila redzēja, ko vīrietis bija centies izdarīt, un pamēģināja kādu ne­veiklu paņēmienu - pīķa resnais gals izstiepa lingu; turēdama abus lin­gas galus, viņa vienlaikus satvēra arī pīķa kātu. Medniece nespēja iegūt labu līdzsvaru - nevarēja to izsviest ar pietiekamu spēku un kontroli pār garo metamo ieroci, bet viņai tomēr izdevās to izmest.

- Tad metamajam ir jābūt garākam vai arī pīķim īsākam, - Jondalars konstatēja, cenzdamies prātā iztēloties ko tādu, ko nekad savām acīm nebija redzējis. - Linga ir pārāk elastīga. Pīķim nepieciešams stingrāks atbalsts. Jāizdomā, pret ko to varētu atbalstīt… varbūt kādu koka gabalu vai kaulu… ar atbalstu, lai tas neizslīdētu. Eila! Neesmu vēl pārliecināts, bet domāju, ka tas varētu izdoties. Es uztaisīšu… pīķa metēju.

Eila vēroja Jondalara konstruēšanu un izmēģinājumus, viņa bija ne tikai sajūsmā par to, ka no idejas var uztaisīt ko jaunu, bet arī par pašu izgatavošanas procesu. Vide, kurā jaunā sieviete bija izaugusi, nebija atvērta jauniem izgudrojumiem, un viņa pati nemaz neaptvēra, ka no līdzīgiem radošiem avotiem bija smēlusies idejas pat jaunām medību metodēm un velkamās platformas izgatavošanai.

Jondalars izmantoja materiālus, kas atbilda viņa vajadzībām, un piemēroja darbarīkus jaunajām prasībām. Vīrietis lūdza Eilai padomu par sviežamo ieroci, jo sievietes prasme bija iegūta vairāku gadu ilgā pieredzē, bet drīz vien kļuva redzams, ka izgudrojums, kas tika meis­tarots - kaut arī tā pamatideja bija radusies no lingas -, bija pilnīgi jauna un unikāla ierīce.

Tiklīdz meistars bija izstrādājis pamatprincipus, viņš ķērās pie paša pīķa pārveidošanas, lai uzlabotu tā darbības sniegumu; Eila nebija pieredzējusi smalkajās pīķa mešanas niansēs, tāpat kā Jondalars labi nepārzināja lingas tehniku. Ar lielu iepriecinājumu Jondalars sievieti brīdināja, ka, tiklīdz viņš būs izgatavojis labus paraugus, viņiem abiem vajadzēs trenēties.

Lai ātrāk pabeigtu divu pīķu paraugus, Eila nolēma atļaut Jondalaram izmantot tos instrumentus, ko viņš tik labi pārzināja. Viņa pati gribēja izmēģināt citus viņa darbarīkus. Viņai vēl diez ko labi nevedās ar vīrieša apģērba izgatavošanu. Viņi kopā pavadīja dienas lielāko daļu, tāpēc Eilai tam neatlika laika; jaunā sieviete šim darbam varēja atlicināt vien agrās rīta stundas vai nakts melnumu, kamēr viņš gulēja.

Kamēr Jondalars strādāja un veica pēdējos darbus pie pīķu parau­giem, Eila uz klints pārkares iznesa ārā vīrieša veco apģērbu un jaunos, atlasītos materiālus. Dienas gaismā viņa varēja labāk saskatīt, kā vecie drēbju gabali tikuši sašūti kopā. Viņa uzskatīja šo paņēmienu par ļoti interesantu, un pašas drēbes sievieti tik ļoti ieintriģēja, ka viņa nolēma pagatavot arī sev kaut ko līdzīgu. Viņa necentās atdarināt smalkos krekla rotājumus un krokojumus, bet, uzmanīgi tos izpētījusi, nolēma, ka tas būtu viņai jauns izaicinājums, ar ko varētu nodarboties garajā, dīkajā ziemas sezonā.

No sava novērošanas punkta Eila varēja redzēt Jondalaru rosāmies upmalā un pļavā un, pirms viņš atgriezās alā, bija jau visu atkal rūpīgi noslēpusi. Bet tajā dienā, kad vīrietis uzskrēja augšā pa taciņu, lepni rā­dīdams divus pabeigtos piķu metējus, Eila tik tikko paspēja pabāzt viņa drēbju murskuli zem neuzkrītošas ādu kaudzes. Taču Jondalars bija tik pārņemts ar savu pabeigto darbu, ka neko citu sev apkārt neredzēja.

- Eila, ko tu par to domā? Vai tas varētu izdoties?

Viņa paņēma vienu jauno ierīci no Jondalara rokām. Tas bija vien­kāršs, tomēr asprātīgs izgudrojums: plakans, šaurs koka gabals, ap­mēram uz pusi tik garš, cik pats pīķis, vidū ierievis, kur ielikt pīķi, un atbalsts, izgrebts āķa formā. Priekšpusē, katrā pīķa metēja pusē, bija piestiprinātas divas ādas cilpas pirkstu ielikšanai.

Sākumā metējs bija jātur horizontālā stāvokli, cauri ādas cilpām bija jāizbāž divi pirksti un vienlaikus jātur rokās metējs un pīķis, kas bija ielikts garajā ierievī un novietots pret atbalstu. Izmetot piķi, metēja priekšpuse bija jātur cilpās, tādējādi palielinot sviediena spēka trajekto­riju un liekot metēja aizmugurējai daļai pacelties augšā. Papildu sviras iedarbība palielināja ātrumu un spēku, ar kādu pīķis tika izmests no sviedēja.

- Jondalar, es domāju, ka ir īstais laiks sākt trenēties.

Treniņi viņiem aizņēma augas dienas. Adas izbāznis, kas bija pielikts pie mērķa koka, no biežajiem caursitieniem izjuka, tā vietā tika uzlikts otrs. Šoreiz Jondalars uzzīmēja brieža kontūras. Abiem medniekiem, iegūstot profesionalitāti, neliela pielāgošanās pati diktēja savus notei­kumus. Katrs no viņiem izmantoja to ieroča lietošanas tehniku, ar kuru jau iepriekš bija pieradis medīt. Jondalara spēcīgi raidītajiem pīķiem bija tendence lidot augstāk; Eilas ieroči, vairāk mērķēti leņķī no sāniem, lidoja pa līdzenāku trajektoriju. Abi divi nedaudz pielaboja savu pīķu metēju tā, lai tas atbilstu individuālajam stilam.

Abu starpā attīstījās draudzīga konkurence. Eila mēģināja, bet ne­spēja izpildīt Jondalara spēcīgos metienus, kas deva ierocim lielāku lidojuma amplitūdu, Jondalars savukārt nespēja atkārtot Eilas nevai­nojamo precizitāti. Abi bija pārsteigti par jaunā ieroča milzīgo priekš­rocību. Tiklīdz Jondalars bija apguvis attāluma noteikšanas iemaņas, ar šī metēja palīdzību - ar lielāku spēku un izcilu kontroli - viņš varēja aizsviest pīķi divreiz tālāk. Bet viens kopīgo treniņu procesu aspekts atstāja uz Eilu daudz lielāku iespaidu nekā pats ierocis.

Jaunā sieviete allaž bija trenējusies un medījusi vienatnē. Sākumā tas bija noticis slepenībā, bailēs, ka kāds to pamanīs. Pēc tam sekoja nopietni treniņi, kas notika ne mazākā slepenībā. Kad Eilai atļāva me­dīt, atļauja tika dota nelabprāt. Neviens klana vīrietis nekad kopā ar Eilu nemedīja. Kad jaunā medniece netrāpīja mērķī, neviens viņu ne­kad neiedrošināja, bet, kad lingas sviediens bija trāpījis mērķī, neviens ar viņu nedalījās triumfā. Neviens kopīgi neapsprieda labāko ieroča izmantošanas tehniku, neierosināja viņai jaunas lietojuma metodes, ar cieņu un interesi neuzklausīja sievietes ierosinājumus. Un neviens nekad nebija viņu paķircinājis, izjokojis vai kopīgi ar viņu pasmējies. Eila nekad nebija izbaudījusi biedriskumu, draudzību un prieku par otra cilvēka sabiedrību medībās.

Tomēr, kaut arī treniņu laikā spriedze mazinājās, abi jaunie cilvēki savā starpā saglabāja distanci, ko nespēja pārvarēt. Sarunas par tādiem nekaitīgiem tematiem kā medības vai ieroči bija dzīvas, diskusijās viņi iekarsa, bet, līdzko tika aizskarts kāds personiskas dabas jautājums, tā radās neveikli klusuma brīži un pieklājīga izvairīšanās. Kāds netīšs pieskāriens radīja zibens spēriena efektu, no kura abi atlēca sānis, un pēc tam parasti sekoja stīva un formāla gaisotne un katra individuālas, ilgstošas pārdomas.

- Rītdien! - Jondalars paziņoja, izņemdams strinkšķošo pīķi. Kopā ar pīķi iznāca ari nedaudz siena, jo ādas izbāznī bija izveidojies paliels un robots caurums.

- Ko rītdien? - Eila pajautāja.

- Rītdien dosimies medībās. Esam jau gana ilgi spēlējušies. Vairs nemedīsim pa tukšo. Pienācis laiks nopietnām darbībām.

- Rītdien, - Eila piekrita.

Paņēmuši pāris pīķu, abi mednieki gatavojās doties atpakaļceļā. - Eila, tu pārzini šo apkārtni. Kurp mēs varētu doties?

- Vislabāk es pazīstu stepi austrumu virzienā, bet varbūt man vis­pirms to vajadzētu izlūkot? Varētu izjāt ar Vīniju. - Eila pavērās debesīs, nosakot saules atrašanās vietu. - Vēl ir agrs.

- Laba ideja. Jūs abas esat daudz labāks izlūku pāris nekā bariņš izlūku, kas pārvietojas kājām.

- Vai pieskatīsi Skrējēju, lai nedodas mums līdzi? Jutīšos labāk, ja būšu droša, ka kumeļš mums neseko.

- Un kā tad rītdien, kad dosimies medībās?

- Mums būs viņš jāņem līdzi. Mums būs vajadzīga Vīnija, kas pār­nesis medījumu mājās. Medībās Vīnija allaž nedaudz satraucas, bet ir jau pie tām pieradusi. Viņa paliks tur, kur es likšu, bet, ja viņas kumeļš satrauksies, sāks skriet un, vēl ļaunāk, iekļūs panikā bēgošo dzīvnieku vidū… tad es nezinu, kas būs.

- Tagad par to neuztraucies. Mēģināšu kaut ko izdomāt.

Eilas griezīgais svilpiens atsauca pie viņiem ķēvi un kumeļu. Kamēr Jondalars aplika roku Skrējēja kaklam, pakasīja kumeļa niezošās vietas un aprunājās ar to, Eila uzkāpa Vīnijai mugurā un lika tai auļot prom. Jaunajam kumeļam patika vīrieša sabiedrība. Pēc tam kad sieviete un ķēve jau bija labā gabalā, Jondalars pacēla abu pīķu metēju arsenālu.

- Nu, Skrējēj, vai dosimies uz alu vai arī pagaidīsim viņas šeit?

Jondalars nolika pīķus zemē pie nelielas ieejas kanjona sienā un

iegāja alā. Viņš jutās nemierīgs un nezināja, kā sevi nodarbināt. Pa­rušinājis pavarda uguni un sarausis kopā ogles, vīrietis piemeta pāris žagaru, tad izgāja ārā uz klints pārkares un paskatījās lejā uz ieleju. Kumeļa purniņš pasniedzās pēc vīrieša rokas, un, iegrimis domās, Jon­dalars izklaidīgi glāstīja jaunā kumeļa pinkaino spalvu. Izlaidis pirk­stus caur jaunā dzīvnieka spalvu, kas sāka kļūt arvien biezāka, viņš iedomājās par ziemu.

Zelandoni vīrietis centās domāt par ko citu. Šobrīd likās, ka siltās vasaras dienas nekad nebeigsies, tās līdzinājās cita citai; likās, ka laiks ir apstājies. Lēmumus varēja tik viegli atlikt. Drīz jau pienāks tas brīdis, kad būs jāsāk domāt par gaidāmo aukstumu… jāsāk domāt par došanos prom. Viņš paskatījās uz plāno gurnautu, kas bija apsiets ap gūžām un kalpoja viņam kā vienīgais apģērba gabals.

- Mazo draudziņ, man neuzaugs tāds biezs ziemas kažoks kā tev. Man drīz vien būs sev jāpagatavo kādas siltākas drēbes. Esmu Eilai atdevis šūšanai paredzēto īlenu un tā ari neesmu sev pagatavojis citu vietā. Varbūt ar to man tagad vajadzētu nodarboties - izgatavot kādu jaunu instrumentu? Un vēl man jāizdomā, kā tevi rītdien medībās pa­sargāt no savainošanas.

Jondalars iegāja atpakaļ alā, pārkāpa pāri savai guļvietai ar izklāta­jām zvērādām un raidīja ilgpilnu skatienu uz Eilas guļvietas pusi, otrpus pavardam. Pavandljies mantu glabātavā, lai sameklētu kādu izturīgu auklu vai ādas strēmeli, vīrietis atrada zvērādu saišķi, kas bija sarullēts un atlikts malā. "ŠI sieviete gan zina, kā apstrādāt zvērādas," Jondalars nodomāja, pataustīdams samtaini maigo ādas struktūru. "Varbūt viņa man atļaus izmantot kādu zvērādu no saviem krājumiem? Tomēr man negribētos to lūgt."

"Ja šie piķu metēji attaisnos uz tiem liktās cerības, tad pats nomedīšu pietiekami daudz dzīvnieku, lai no to ādām pagatavotu sev apģērbu. Varbūt man iegrebt uz metējiem kādu talismanu veiksmei? Tas ne­traucēs. Lūk, kur virves ritulis! Varbūt no šīs auklas varēšu pagatavot kaut ko Skrējējam? Tas kumeļš nu gan ir brašs skrējējs - kas notiks, kad viņš paaugsies? Vai kumeļš ļaus kādam kāpt sev mugurā un jāt? Vai es varētu likt viņam skriet tur, kur pats to vēlētos? To es nekad neuzzināšu. Jondalar, tevis šeit nebūs, kad kumeļš būs pieaudzis. Tu dodies projām."

Jondalars pacēla virves rituli, apstājās, lai paņemtu savu saini ar krama rīku izgatavošanas instrumentiem, un devās lejā pa taku uz upmalu. Upe izskatījās tik vilinoša, viņš jutās sakarsis un nosvīdis. No­ņēmis gurnautu, vīrietis iebrida ūdenī, tad laidās peldus pret straumi. Sasniedzis šauro aizu, viņš parasti griezās atpakaļ. Šoreiz viņš nolēma papētīt, kas atrodas tur tālāk. Papeldējis garām pirmajām krācēm, aiz pēdējā līkuma vīrietis ieraudzīja dārdošu, baltu ūdens sienu. Pēc tam viņš peldēja atpakaļ.

Pelde Jondalaru uzmundrināja, un izjūta, ka viņš ir atklājis ko jaunu, ierosināja vēlmi pēc pārmaiņām. Saņēmis matus pakausī, vīrietis tos izspaidīja, pēc tam to pašu izdarīja arī ar bārdu. "Jondalar, tu jau visu vasaru esi nēsājis bārdu; vasara jau gandrīz beigusies, vai nedomā, ka pienācis laiks no tās atbrīvoties? Vispirms es noskūšos, pēc tam pa­gatavošu kaut ko Skrējējam, lai medībās nemaisās pa kājām. Negribu vienkārši uzmest tam striķi ap kaklu. Pēc tam izgatavošu īlenu un kādu pārīti dzeļu, lai varētu iegrebt kaut ko pīķa metējos. Un vēl man šķiet, ka pagatavošu maltīti šim vakaram. Esot blakus Eilai, vīrietis var aizmirst, kā jāgatavo ēst. Es jau nespēšu līdzināties viņai ēst gatavošanas prasmē, tomēr kaut ko varu pagatavot. Māte zina, ka Ceļojuma laikā esmu to darījis gana bieži. Kādus talismanus lai es iegrebju uz šķēpu metējiem? Doni nes vislabāko veiksmi, bet es savējo atdevu Norijai. Interesanti - vai viņai kādreiz piedzims bērns ar zilām acīm? Eilas ideja par to, ka bērns rodas no vīrieša, ir pavisam divaina. Kas būtu domājis, ka tieši to vecā Haduma vēlējās? Pirmais Daudas rituāls. Eilai nekad nav bijis Pirmā baudas rituāla. Šī sieviete ir tik daudz pārdzīvojusi un ar lingu dara īstus brīnumus. Ari ar piķu metēju viņai veicas tīri labi. Manuprāt, iegrebšu bizonu uz Eilas metēja. Vai talismani tiešām palīdzēs? Kaut man būtu doni! Varbūt es varētu mēģināt to izgatavot…"

Vakara debesij satumstot, Jondalars no klints pārkares sāka vērot, vai neparādīsies Eila ar Vīniju. Kad ieleja pārvērtās par melnu bezdi­beņa bedri, vīrietis uz klints pārkares iekūra ugunskuru, lai Eila varētu atrast ceļu mājup; visu laiku viņam likās, ka dzird Eilu kāpjam augšup pa taku. Beidzot viņš pagatavoja lāpu un nokāpa lejā. Jondalars devās uz priekšu gar upes malu, apgāja apkārt klints izvirzījumam un būtu gājis vēl tālāk, ja nebūtu izdzirdējis zirga kāju dipoņu.

- Eila! Kur tu biji tik ilgi?

Sievieti pārsteidza vīrieša valdonīgais tonis. - Es izlūkoju ganām­pulkus, tu taču to zini.

- Bet sen jau ir tumšs!

- Es zinu, bija jau gandrīz satumsis, kad devos mājupceļā. Šķiet, ka atradu īsto vietu, dienvidaustrumos ir bizonu bars…

- Bija jau gandrīz satumsis, un tu vēl turpināji sekot bizonu baram! Tumsā taču nevar saredzēt bizonus!

Eila nekādi nespēja saprast, kāpēc Jondalars ir tik satraucies un kāpēc viņš uzdod jautājumus tik kategoriskā tonī. - Es neskatījos uz bizoniem tumsā, un kāpēc tu gribi šeit stāvēt un pļāpāt?

Ar spalgu zviedzienu lāpas gaismas lokā parādījās kumeļš un pie­bikstīja savai mammai. Vīnija atbildēja, un, pirms Eila paspēja nokāpt no ķēves muguras, kumeliņš jau ar purniņu meklējās starp mammas kājām. Tikai tad Jondalars saprata, ka bija izturējies pret Eilu tā, it kā vi­ņam būtu kādas tiesības šo sievieti izvaicāt; vīrietis aizgriezās no lāpas gaismas, pateicīgs, ka varēja tumsā noslēpt savu piesarkušo seju. Kad viņa kāpa augšup pa taciņu, jaunais Zelandoni sekoja Eilai pa pēdām un jutās tik samulsis, ka nepamanīja viņas nogurušo izskatu.

Paķērusi guļamādu un aptinusi to sev apkārt, sieviete nosēdās pie pa­varda. - Biju aizmirsusi, cik naktīs ir auksts, - viņa sacīja. - Man vajadzēja paņemt silto apmetni, bet nezināju, ka došos tik tālu prom stepē.

Jondalars redzēja, kā sieviete drebinās, un jutās vēl vairāk apbēdi­nāts. - Tu esi nosalusi. Iedošu tev ko siltu dzeramu. - Viņš ielēja Eilai krūzītē karstu zupu.

Jaunā sieviete nebija pievērsusi Jondalaram nekādu lielo uzmanību - viņa tik dedzīgi bija vēlējusies nokļūt ātrāk pavarda siltumā, bet, paņē­musi krūzīti, Eila viņā paskatījās un gandrīz vai izmeta to no rokām.

- Kas noticis tavai sejai? - viņa iesaucās, vienlaikus nobažījusies un uztraukusies.

- Kā tu to domā? - viņš jautāja uztraucies.

- Tava bārda… ir pazudusi!

Šoks, kas Jondalaram bija radies no Eilas uztraukuma, pārvērtās smaidā. - Es to noskuvu.

- Noskuvi?

- Nogriezu. Tuvu ādai. Vasarās es tā parasti daru. Kad ir karsti un svīstu, tā niez.

Eila nespēja atturēties, viņai bija jāpieskaras gludajam vīrieša vaigam; paberzējot pret spalvu, varēja just nelielu rugāju asumu, kas skrāpējās kā lauvas mēle. Jaunā sieviete atcerējās, ka toreiz, kad viņa Jondalaru bija atradusi, arī tad viņam nebija bārdas, bet pēc tam, kad tā atkal bija atauguši, viņa par to jau bija aizmirsusi. Bez bārdas viņš izskatījās tik jauns, valdzinošs kā bērns, nevis kā vīrietis. Eila nebija pieradusi redzēt, ka pieaugušiem vīriem nav bārdas. Viņa ar pirkstu pārbrauca Jondalara spēcīgajam žoklim un nelielajai bedrītei uz stingrā zoda.

Sievietes pieskāriens padarīja viņu nemierīgu. Viņš nespēja atrauties. Ar katru nervu galiņu vīrietis sajuta viņas pirkstu galu vieglo pieskā­rienu. Kaut ari Eilai nebija padomā nekas erotisks un viņu vadīja tikai neliela ziņkāre, Jondalarā pamodās daudz dziļākas dziņas. Nekavējoties sākās neatlaidīga, saspringta pulsācija cirksnī, kas bija tik spēcīga, ka pašu vīrieti pārsteidza nesagatavotu.

Vīrieša acu skatiens izteica nevaldāmu iekāri, kas, par spīti viņa jau­neklīgajam izskatam, liecināja par viņu kā par nobriedušu vīrieti. Viņš pakustējās, lai sniegtos pēc Eilas rokas, lai paturētu to pie savas sejas, tikai ar pūlēm sieviete to atrāva nost. Pacēlusi krūzīti, viņa dzēra šķid­rumu, garšu neizjūtot. Pieskaršanās viņam bija kas vairāk par bikluma pārvarēšanu. Pēkšņi viņai dzīvā atmiņā atausa pēdējā reize, kad abi bija sēdējuši viens otram pretim pie ugunskura un vīrieša acīs bija parādī­jies tas pats skatiens. Un šoreiz Eila bija viņam pieskārusies. Sieviete baidījās uz viņu paskatīties, baidījās, ka atkal viņa acīs ieraudzīs to šausmīgo, pazemojošo skatienu. Bet, atceroties Jondalara gludi raupjo vaigu, jaunās sievietes pirkstu galiņi iekņudējās.

Jondalars bija apjucis par savu pēkšņo, gandrīz vai mežonīgo reakciju uz Eilas maigo pieskārienu. Viņš nespēja novērst acis no sievietes, kaut arī viņa izvairījās skatīties viņam acīs. Sēžot šādā pozā, ar nolaistām acīm, Eila izskatījās tik bikla un trausla, kaut arī viņš apzinājās sievietes lielo iekšējo spēku. Viņš domāja par šo sievieti kā par skaistu krama asmeni, tik nevainojamu kā krama gabalu, kas atšķeļas no akmens; tā plānās malas ir trauslas un caurspīdīgas, tomēr tajā pašā laikā tik cietas, ka ar vienu griezienu var pārgriezt visstingrāko zvērādu.

"Ak Māt! Viņa ir tik skaista!" viņš nodomāja. "Ak Doni, Lielo Zemes Māt, es gribu šo sievieti! Es gribu viņu tik ļoti…"

Pēkšņi Jondalars pielēca kājās. Viņš vairs nespēja paciest vienkāršu skatīšanos uz viņu. Tad viņš atcerējās par maltīti, ko bija pagatavojis. "Te nu viņa ir, pārradusies nosalusi un nogurusi, un es tā vienkārši sēžu." Jondalars devās sameklēt mamuta gurna kaula paplāti, ko Eila parasti bija lietojusi.

Eila dzirdēja viņu pieceļamies kājās. Vīrietis bija pielēcis kājās tik strauji, ka Eila nodomāja, ka viņu atkal pārņēmis pretīgums pret viņu. Sākusi trīcēt, jaunā sieviete sakoda zobus, lai trīcēšanu pārtrauktu. Viņa nespēja to vēlreiz piedzīvot. Viņa gribēja Jondalaram pateikt, lai viņš iet projām, lai nekad vairs nebūtu viņš jāredz, lai nebūtu jāredz, kā vī­rieša acis viņu apsūdz par… derdzīgu radījumu. Kaut ari viņas acis bija aizvērtas, Eila sajuta, ka Jondalars stāv viņas priekšā un aiztur elpu.

- Eila? - Vīrietis pamanīja viņas trīcēšanu, neskatoties uz pavarda izstaroto siltumu un biezajām zvērādām. - Es domāju, ka būs jau vēls, kad tu atgriezīsies, tāpēc es parosījos un pagatavoju mums ko ēdamu. Vai nevēlies nogaršot? Ja neesi pārāk nogurusi?

Vai viņa nebija pārklausījusies? Eila lēnām atvēra acis. Jondalars turēja rokās paplāti. Nolicis to viņai priekšā, vīrietis pavilka sev apakšā tepiķīti un apsēdās viņai blakus. Uz paplātes atradās zaķis, uzdurts uz iesma un izcepts, nedaudz vārītu sakņu kaltētās gaļas zupā, ko viņš jau iepriekš bija viņai ielējis krūzītē, un pat nedaudz melleņu.

- Tu… to pagatavoji… man? - Eila neticīgi jautāja.

- Es jau zinu, ka šī maltīte nav tik laba, kā tu to būtu pagatavojusi, bet ceru, ka būs garšīgi. Nodomāju: ja tagad lietošu pīķa metēju, tas var atnest nelaimi, tāpēc izmantoju vienu pašu pīķi. Tam nepieciešama cita mešanas tehnika, un nebiju pārliecināts, vai visa tā trenēšanās ar metēju nebūs sabojājusi manu mērķa izjūtu, bet, kā redzams, to nevar pazaudēt. Nu tad pagaršo!

Klana vīrieši negatavoja ēst. Viņi to vienkārši nemācēja - viņiem nebija tādu atmiņu. Eila zināja, ka Jondalara spējas ir daudz plašākas, bet sievietei nekad nebija ienācis prātā, ka viņš varētu pagatavot ēst; ne jau tad, kad blakus ir sieviete. Vēl vairāk viņu pārsteidza nevis tas, ka viņš to varēja izdarīt, bet gan tas, ka patiešām bija to izdarījis un galvenokārt par to padomājis. Klanā, kaut ari Eilai atļāva medīt, no viņas gaidīja arī ikdienas darbu veikšanu. Šī maltītes pasniegšana bija tik negaidīta, tik… smalkjūtīga. Eilas bailes bija pilnībā nepamatotas, viņa nezināja, ko sacīt. Jaunā sieviete paņēma zaķa kāju, ko Jondalars bija nogriezis, un nokoda kumosiņu.

- Nu, kā ir? Vai garšo? - vīrietis, nepacietībā degdams, jautāja.

- Zaķis ir brīnišķīgs, - Eila atbildēja ar pilnu muti.

Tas bija garšīgs, bet nebūtu bijusi nekāda vaina pat tad, ja tas būtu bijis sadedzināts kraukšķīgs, - viņai, vienalga, tas būtu bijis gards. Eilai bija tāda sajūta, ka tūlīt sāks raudāt. Viņš pasmēla pilnu karoti ar garām, tievām saknēm. Eila vienu paņēma un iekodās. - Vai šīs ir… āboliņa saknes? Garšīgas.

-Jā, - Jondalars atbildēja, pats ar sevi apmierināts. - Tās ir garšīgā­kas, kad iemērc eļļā. Šis ir viens no tiem ēdieniem, ko sievietes parasti pasniedz vīriešiem īpašās svētku reizēs; šis kārums ir ļoti iecienīts. Ieraudzīju upes augštecē āboliņu un nodomāju, ka varbūt tev tas gar­šos. - Priecādamies par Eilas izrādīto pārsteigumu, viņš pie sevis no­domāja: "Tā bija laba ideja - pagatavot maltīti."

- Āboliņa sakņu izrakšana nemaz nav tik viegls darbs. Pie katra stāda nav neko daudz sakņu, bet nezināju, ka tās būs tik garšīgas. Es pati šīs saknes izmantoju vienīgi zālēm - pavasara tonikām.

- Mēs arī tās parasti ēdam pavasarī. Āboliņš ir viens no pirmajām svaigajām saknēm, ko izmanto maltītēs.

Izdzirdējuši uz klints pārkares zirgu kāju dipoņu, abi pagriezās, kad alā ienāca Vīnija un Skrējējs. Pēc brīža Eila piecēlās un iekārtoja zirgiem guļvietu. Tas bija ikvakara rituāls, kas sastāvēja no apsveicināšanās, da­līšanās mīlestībā, svaiga siena, graudiem, ūdens un - īpaši pēc garām izjādēm - noberšanas ar absorbējošu ādas gabalu un sukāšanas ar aso dadzi. Eila pamanīja, ka svaigs siens, graudi un ūdens jau bija nolikti.

- Tu atcerējies arī par zirgiem, - sieviete viņu paslavēja, apsēzda­mās, lai pabeigtu ēst savu melleņu porciju. Pat ja viņa nebūtu izsalkusi, mellenes viņa noteikti apēstu.

Jondalars pasmaidīja. - Man nebija nekā daudz darāma. 0! Man kaut kas tev jāparāda! - Viņš piecēlās un atgriezās ar diviem piķu metējiem. - Ceru, ka neiebilsti. Tas būs veiksmei.

-Jondalar! - Eila gandrīz vai baidījās savējam pieskarties. - Vai tu to uztaisīji? - Viņas balsi nebija noslēpjama sajūsma. Jau toreiz, kad Jon­dalars mērķa vietā bija uzzīmējis dzīvnieku, Eila bija bijusi pārsteigta, bet šis te bija kas vairāk. - Tas… tas ir tā, it kā tu būtu paņēmis totēmu, bizona garu, un uzlicis viņu šeit.

Vīrietis smaidīja. Eila tik ļoti priecājās par pārsteigumiem. Uz Jon­dalara pīķu metēja bija iegrebts milzīgs briedis ar lieliem, žuburainiem ragiem, viņa apbrīnoja arī šo meistardarbu. - Tas domāts, lai notvertu dzīvnieka garu, lai ierocis viņu pievilktu. Neesmu nekāds dižais kokgrie­zējs, tev vajadzētu redzēt, kādi ir īsto kokgriezēju, gravieru, skulptoru un mākslinieku - meistaru - darbi, kas gleznoti uz svētītajām sienām.

- Esmu pārliecināta, ka šajos zīmējumos esi ielicis spēcīgu maģiju. Tur, dienvidaustrumos, es neredzēju briežus, bet gan bizonu baru. Ma­nuprāt, šie dzīvnieki sāk pulcēties kopā vienā lielā ganāmpulkā. Vai bizonu piesaistīs tāds ierocis, uz kura uzzīmēts briedis? No rīta varu izjāt vēlreiz un izlūkot kādu briedi.

- Tas derēs arī bizonam. Tomēr tavs ierocis būs veiksmīgāks. Priecā­jos, ka uz tavējā izgrebu bizonu.

Eila vairs nezināja, ko sacīt. Jondalars bija vīrietis, kas priecājās par to, ka bija viņai sarūpējis lielāku veiksmi medībās nekā sev pašam.

- Es grasījos izgatavot arī doni veiksmei, bet man nebija laika to pabeigt.

- Jondalar, esmu apmulsusi. Kas ir doni? Vai tā ir tava Zemes Māte?

- Lielā Zemes Māte ir Doni, bet Viņa ieņem arī citus veidolus, un tie visi tiek saukti par doni. Doni parasti ir Viņas gara veidols, kad Viņa traucas ar vēja spārniem vai parādās sapnī, - vīrieši bieži sapņo par Viņu kā par skaistu sievieti. Doni ir arī izgrebta sievietes figūriņa - parasti tā ir miesās ražena māte, jo sievietes saņem Viņas svētību. Māte tās izveidojusi pēc sava vaiga, lai sievietes radītu dzīvību, tāpat kā Viņa pati radīja visu dzīvo. Viņai daudz labāk patīk ieņemt mātes veidolu. Doni tiek parasti atsūtīta, lai pavadītu vīriešus uz Viņas garu pasauli, - ļaudis uzskata, ka sievietēm pavadonis nav vajadzīgs, viņas pašas zina ceļu uz turieni. Un dažas sievietes apgalvo, ka var pārvērs­ties doni, kad vien pašas to vēlas, - ne vienmēr tas notiek vīrieša dēļ. Šaramudu cilts, kas dzīvo rietumos no šejienes, uzskata, ka Māte ieņem putna veidolu.

Eila pamāja. - Klanā tikai pašiem senākajiem gariem ir sievietes veidols.

- Un kā ir ar jūsu totēmiem? - Jondalars painteresējās.

- Aizsargājošie totēmu gari visi ir vīriešu dzimtes, tos piešķir gan vīriešiem, gan sievietēm, bet sieviešu totēmi parasti tiek pārstāvēti ar mazākiem dzīvniekiem. Ursus, Lielais Alu Lācis, ir visa klana aizstāvis - ikviena totēms. Ursus bija Kreba personiskais totēms. Ursus viņu iz­vēlējās, tieši tāpat kā Alu Lauva izvēlējās mani. To var redzēt pēc man atstātajām zīmēm. - Eila parādīja vīrietim četras paralēlās rētas uz sava kreisā augšstilba, kur viņai bija ieskrāpējis alu lauva, kad Eila vēl bija piecus gadus veca meitene.

- Eila, man nebija ne jausmas, ka pl… tavs klans vispār izprot garu pasauli. Tam joprojām ir grūti noticēt - es tev patiešām ticu, bet ir grūti noticēt, ka tie cilvēki, par kuriem tu runā, ir tie paši, par kuriem vienmēr esmu domājis kā par plakangalvjiem.

Eila nolieca galvu, tad atkal viņā paskatījās. Sievietes acis bija no­pietnas, un tajās bija redzamas bažas. - Jondalar, man šķiet, ka Alu Lauva ir izvēlējies tevi. Manuprāt, tas tagad ir arī tavs totēms. Krebs man stāstīja, ka nav viegli sadzīvot ar spēcīgu totēmu. To pārbaudot, viņš zaudēja aci, bet ieguva lielu varu. Nākamais ietekmīgākais totēms aiz Ursus ir Alu Lauva, un nav bijis viegli ar to sadzīvot. Alu Lauvas pārbaudījumi ir bijuši grūti, bet, tiklīdz es sapratu iemeslu, nekad ne­esmu to nožēlojusi. Domāju, ka tev to vajadzētu zināt, ja nu gadījumā tas tagad ir tavs totēms. - Eila nodūra acis, cerot, ka nav pārāk daudz runājusi.

- Totēmi jums - tavam klanam - bija ļoti nozīmīgi, vai ne?

- Es gribēju būt klana sieviete, bet nevarēju tāda būt. Es nespēju par tādu kļūt. Neesmu viņiem līdzīga. Es esmu cēlusies no Citiem. Krebs to zināja, un Iza man ieteica iet prom un atrast sev līdzīgos cilvēkus. Es negribēju nekur iet, bet man bija jāiet prom, un es nekad nedrīkstu tur atgriezties. Man ir uzlikts nāves lāsts. Esmu mirusi.

Jondalars nesaprata, ko Eila ar to bija domājusi, bet vīrietim uz­metās zosāda, kad Eila to pateica. Jaunā sieviete dziļi ievilka elpu un turpināja:

- Es neatcerējos sievieti, kam piedzimu, ne ari savu dzīvi pirms klana. Es centos, bet nespēju iztēloties, kāds izskatās Citu vīrietis, kas varētu būt līdzīgs man. Tagad, kad cenšos iztēloties citus cilvēkus, tad redzu tikai tevi. Jondalar, tu esi pirmais man līdzīgais cilvēks, ko jebkad esmu redzējusi. Nav svarīgi, kas notiks, es tevi nekad neaizmirsīšu. - Eila apklusa, juzdama, ka ir jau pateikusi pārāk daudz. Viņa piecēlās kājās. - Ja mēs grasāmies no rīta doties medībās, tad, pēc manām domām, būtu prātīgi tagad doties pie miera.

Jondalars zināja, ka Eila bija izaugusi pie plakangalvjiem un pēc tam, kad no viņiem aizgāja, viena pati dzīvojusi ielejā. Bet tikai tad, kad viņa to pateica, vīrietis pilnībā saprata, ka ir pirmais cilvēks, ko viņa redzējusi. Jondalaru uztrauca doma par to, ka viņš pārstāv visu cilvēku rasi, un nebūt nelepojās ar to, ko bija izdarījis. Tomēr viņš zināja arī to, ko visi ļaudis domāja par plakangalvjiem. Ja viņš to sievietei būtu pateicis citādi, vai tas uz viņu būtu atstājis tādu pašu iespaidu? Vai tad viņa saprastu, kas viņu sagaida?

Vīrietis devās gulēt ar nemierīgu prātu un dalītām jūtām. Apgūlies savā guļvietā, Jondalars skatījās pavarda liesmās un domāja. Pēkšņi viņš sajuta kaut ko neparastu, kaut ko līdzīgu reibonim, bet bez paša reiboņa pazīmēm. Viņš ieraudzīja sievieti, it kā tā atspoguļotos dīķī, kurā tikko iemests akmens, - tas bija kustīgs attēls, no kura viļņi iz­pletās arvien lielākos un lielākos apļos. Viņš negribēja, ka sieviete viņu aizmirst, - bija svarīgi, ka Eila viņu atceras.

Jondalars izjuta diverģenci [9] - it kā ceļš viņa priekšā sadalītos, pa­vērtos vairākas iespējas, un nebija neviena, kas dotu viņam padomu. Silta gaisa plūsma sacēla spalviņas uz vīrieša skausta. Zelandoni vīrietis zināja, ka Viņa viņu pamet. Viņš nekad apzināti nebija jutis Viņas klāt­būtni, bet zināja, ka Viņa ir prom, un tukšums, ko Viņa aiz sevis atstāja, ir sāpīgs. Tas bija beigu sākums: ledāju beigas, laikmeta beigas, beigas tam laika posmam, kad Viņas veltes bija visus apgādājušas. Zemes Māte atstāja Savus bērnus, lai tie paši atrastu savu ceļu, veidotu paši savu dzīvi, paši maksātu par savas rīcības sekām - kļūtu pieauguši. Tas nenotiks Jondalara dzīves laikā, ne ari vairāku nākamo paaudžu laikā, bet pirmais nelokāmais solis jau bija sperts. Viņa bija pasniegusi Savu atvadu velti - Savu Zināšanu velti.

Jondalars sajuta pārdabiski spalgu vaidu un saprata, ka dzird Mātes raudas.

Atgriezās realitātes izjūta - it kā aukla, kas bijusi saspringti novilkta, tagad tiktu palaista vaļā. Bet šī aukla bija pārāk izstaipījusies un nespēja vairs ieņemt savu agrāko stāvokli. Jondalars juta, ka kaut kas vairs nav tā, kā bijis. Vīrietis palūkojās pāri pavardam uz Eilas guļvietu un ieraudzīja pa sievietes vaigiem ritam asaras.

- Eila, kas noticis?

- Es nezinu.

- Vai esi droša, ka Vīnija mūs abus spēs panest?

- Nē, neesmu vis, - Eila atbildēja, vezdama VIniju, uz kuras muguras jau bija uzkrauti vācamie grozi. Skrējējs sekoja mammai pa pēdām un tika vests auklā, kas bija piesieta pie tādas kā pavadas un izgatavota no ādas siksnām. Tā atļāva kumeļam ganīties un grozīt galvu, tā ari nesavilksies ap viņa kaklu un zirgu nenosmacēs. Sākumā pavada bija Skrējēju uztraukuši, bet vēlāk viņš pie tās pierada.

- Ja mēs abi varēsim jāt, tad daudz ātrāk tiksim uz priekšu. Ja VInijai tas nepatiks, viņa darīs man to zināmu. Tad varēsim jāt pārmaiņus vai abi iet kājām.

Kad abi bija sasnieguši lielo laukakmeni pļavas vidū, Eila pirmā uz­kāpa zirgā, nedaudz pavirzījās uz priekšu un turēja ķēvi, lai tā stāv mierīgi, kamēr ari Jondalars uzkāpa tai mugurā. Sajutusi papildu svaru, Vīnija atglauda ausis, ķēve nebija pie tā pieradusi, bet bija stiprs un izturīgs zirgs un pēc Eilas signāla sāka iet uz priekšu. Sieviete ļāva ķē­vītei vienmērīgi rikšot un stingri sekoja, vai Vīnija nemaina soļu ritmu, kas nozīmētu to, ka pienācis laiks apstāties un atpūsties.

Pēc pirmās apstāšanās Jondalars jau jutās brīvāks, bet vēlējās, kaut joprojām justos nervozs. Bez šī sākotnējā saspringtā uztraukuma tagad viņš pilnībā apzinājās, ka viņam priekšā sēž sieviete. Vīrietis sajuta, ka pie viņa priekšpusē piespiedies Eilas dibentiņš, sievietes augšstilbi piekļāvās viņa kājām, un Eila bija kļuvusi jutīgāka ne tikai attiecībā uz zirgu. Viņa juta aizmugurē veidojamies karstu, cietu spiedienu, ko Jondalars nespēja kontrolēt, un katra zirga kustība viņus piegrūda vienu pie otra tuvāk. Eila vēlējās, kaut šis cietais spiediens pazustu, - un tomēr to nevēlējās.

Jondalars sāka izjust sāpes, kādas agrāk nekad nebija jutis. Vīrietis nekad nebija sevi piespiedis tik ļoti apvaldīt savu piebriedušo locekli un vēlmi. Jau no pirmajām dienām, kad viņš kļuva par vīrieti, vienmēr bija bijuši dažādi līdzekļi, lai šo vēlmi atvieglotu, bet šeit nebija nevienas citas sievietes, izņemot Eilu. Viņš atteicās vēlreiz pats sevi apmierināt un centās to paciest.

- Eila, - Jondalara balss skanēja saspringti, - man šķiet… man šķiet, ir pienācis laiks atpūtai, - viņš izmocīja savu sakāmo.

Eila apstādināja zirgu un nokāpa no tā, cik vien ātri varēja. - Nav vairs tālu, - sieviete paziņoja. - Pārējo ceļu varam iet kājām.

- Jā, tā Vīnija varēs atpūsties.

Eila nestrīdējās, tomēr zināja, ka tas nav īstais iemesls, kāpēc viņai jāiet kājām. Visi tris gāja vienā soli - zirgs pa vidu. Abi jaunieši saru­nājās pāri Vīnijas mugurai. Pat tad Eila tik tikko spēja koncentrēties uz ceļa norādēm, un Jondalars gāja ar sāpošiem cirkšņiem, pateicīgs par Vīnijas sagādāto aizsegu.

Nonākuši tiktāl, ka beidzot bija redzams bizonu bars, īstais medību satraukums ar pīķu metēju sāka mazināt abu saspīlēto kaisli, tomēr viņi uzmanījās, lai nestāvētu viens otram par tuvu, un labprātāk sev pa vidu turēja vai nu vienu, vai otru zirgu.

Bizoni ganījās pie mazas upītes. Bars bija lielāks nekā tad, kad Eila viņus pirmoreiz bija redzējusi. Vairākas mazas grupiņas bija pievie­nojušās pamata baram, un vēl vairākas pievienosies pa ceļam. Pēdīgi desmitiem tūkstoši cieši kopā saspiedušies pinkaini, brūngani melni dzīvnieki skries pāri pauguriem un upes ielejām - maujošs, milzīgi liels un dzīvs paklājs. Tajā barā katram atsevišķam dzīvniekam bija maza nozīme; bizonu izdzīvošanas stratēģija balstījās uz lielo skaitu.

Pat mazais dzīvnieku bariņš, kas bija sapulcējies pie upes, bija pa­kļāvis savu izdzīvošanu bara instinktam. Vēlāk izdzīvošana tos atkal piespiedīs sadalīties mazākās saimēs, lai izklīstu un meklētu barību ar iztiku nabadzīgajā gadalaikā.

Eila aizveda Vīniju upes malā pie dzīvīgas, vējā saliektas priedes. Klana žestu valodā sieviete pieteica ķēvei palikt tuvumā un pieskatīt savu kumeļu; Eila zināja, ka viņai nebūs par Skrējēju jāraizējas. Vīnija pati bija pilnīgi spējīga pasargāt savu kumeļu no briesmām. Bet Jonda­laram bija radusies ķeza rast risinājumu problēmai, kuru Eila jau bija paredzējusi, un viņai ļoti interesēja, kā viņš to atrisinās.

Vīrietis un sieviete katrs paņēma savu pīķa metēju un garo pīķu turētāju un kājām turpināja ceļu uz ganāmpulka pusi. Smagās bizonu kājas bija ielauzušas stepes zemes izkaltušo, sauso garozu un sacēlušas gaisā putekļu mākoni, kas plānā kārtiņā nosēdās uz viņu pinkainajiem kažokiem. Bara pārvietošanos iezīmēja smacējoši putekļi; tāpat kā prē­rijas gruzdošais ugunsgrēks rādīja ceļu liesmai - līdzīga iznīcība gāja bizonu baram pa pēdām.

Jondalars un Eila meta lokus, lai nokļūtu pa vējam no lēni migrējošā bizonu bara, ar acīm meklēdami atsevišķus dzīvniekus, un vējš, kas at­nesa karstu un spēcīgu bizonu smaku, pūta viņu sejās smalkus smilšu putekļus. Aurojoši bizonu mazuļi noklīda no savām mammām, un gadu veci telēni badīdamies pārbaudīja kuprainu buļļu pacietību.

Kāds vecs bullis, izvārtījies putekļos, slējās kājās, lai nostātos uz visām četrām. Bizona masīvā galva bija zemu pieliekta, it kā milzīgie, melnie ragi ar savu svaru spiestu to pie zemes. Jondalara sešu pēdu un sešu collu garais augums sniedzās pāri buļļa kūkumainajiem pleciem - bet tikai nedaudz. Bullim bija spēcīgas, ar biezu spalvu klātas priekš­kājas, bet daudz zemākas un vājākas pakaļkājas. Milzīgajam, vecajam zvēram - jau krietni pāri pusmūžam - bija pārāk sīksta un stiegraina gaļa, kas neatbilda mednieku prasībām, bet abi zināja, ka dzīvnieks var būt grūti pieveicams, kad tas apstājās un viņus aizdomīgi nopētīja. Jondalars un Eila nogaidīja, līdz tas aizgāja.

Viņiem pietuvojoties vēl ciešāk baram, dārdošais, tālumā dzirdamais bizonu pārvietošanās troksnis kļuva stiprāks un sadalījās atsevišķās aurojošu un maujošu skaņu toņkārtās. Jondalars norādīja uz jaunu teli. Tā bija gandrīz jau pieaugusi, gatava dzemdēt pēcnācējus un nobaroju­sies pēc vasaras leknajām ganībām. Eila piekrītoši pamāja. Abi mednieki ielika metējos pīķus, un Jondalars ar zīmēm lika saprast savu nodomu apiet jaunajai telei no otras puses.

Kādu nezināmu instinktu vadīta vai arī varbūt tāpēc, ka bija pama­nījusi vīrieti pārvietojamies, tele sajuta, ka ir izvēlēta par medījumu. Tā nervozi pievirzījās tuvāk bizonu baram. Pārējie dzīvnieki sastājās tai apkārt un novērsa Jondalara uzmanību. Eila bija pārliecināta, ka viņi teli pazaudēs. Jondalars bija nostājies pret sievieti ar muguru, tāpēc Eila viņam nevarēja neko ar zīmēm parādīt, un tele jau virzījās prom no medību vietas. Sieviete nedrīkstēja neko uzsaukt; pat ja Jondalars viņu sadzirdētu, - tas varētu brīdināt bizonus.

Jaunā medniece pieņēma lēmumu un nomērķēja. Jondalars paskatījās atpakaļ, kad Eila jau bija gatava pīķa sviedienam, novērtēja situāciju un sagatavoja arī savu pīķa metamo ierīci. Pārējos bizonus bija satrau­kuši ātri skrienošā tele un mednieku klātbūtne. Vīrietis un sieviete bija domājuši, ka putekļu mākonis būs pietiekams aizsegs, bet bizoni bija pie tā pieraduši. Jaunā govs jau gandrīz bija sasniegusi drošību barā, kuram pievienojās arī citi bizoni.

Jondalars metās teles virzienā un izmeta pīķi. Pēc īsa brītiņa, kad Jondalara mestais pīķis bija trāpījis teles mīkstajā pavēderē, arī Eila sekoja viņam pa pēdām un savu pīķi nomērķēja teles spalvainajā kaklā. Ierāvuši teli savā barā, bizoni nekavējoties skrēja prom, bet pēc kāda brīža ievainotās teles gaita kļuva lēnāka. Tā sagrīļojās, sāka meimurot un noslīga uz ceļiem. Visbeidzot, sabrukusi pie zemes, tele salauza Jon­dalara piķi. Zvēru bars saoda asins smaku. Nervozi iemaudamies, daži bizoni apostīja nokritušo teli. Citi atkal, grūstīdamies un skraidīdami tai apkārt, nobauroja nāves māvienu; gaisā bangoja spriedze.

Eila un Jondalars katrs no savas puses skrēja pie medījuma. Pēkšņi vīrietis sāka māt ar rokām un kaut ko viņai kliegt. Viņa signālus nesa­pratusi, sieviete pašūpoja galvu.

Jauns bullēns, kas bija badīdamies rotaļājies, beidzot bija sagaidījis vecā patriarha atļauju un, skriedams prom, uzdrāzās virsū kādai nervo­zai bizonu govij. Jaunulis, nesaprazdams, ko darīt, uztraucies atkāpās, bet vecais bullis pārtrauca viņa haotisko uzvedību. Bullēns nezināja, uz kuru pusi skriet, līdz zvēra uzmanību piesaistīja kustīga, divkājaina būtne. Dzīvnieks nolieca galvu un metās tai virsū.

- Eila! Uzmanies! - Jondalars kliedza, skriedams pie sievietes. Viņam rokās bija pīķis, ko bija jau nomērķējis.

Eila pagriezās un ieraudzīja, ka jaunais bullis nesas viņai virsū. Pirmā doma, kas sievietei ienāca prātā, bija - linga. Tā šķita gandrīz vai instin­ktīva reakcija. Linga allaž bija bijusi viņas pirmais aizsardzības līdzeklis. Bet šo domu Eila ātri atmeta un ielika pīķi metamajā ierīcē.

īsu brīdi pirms Eilas metiena Jondalars ar roku izsvieda savu pīķi, bet sievietes metamā ierīce attīstīja lielāku pīķa ātrumu. Jondalara pī­ķis trāpīja dzīvniekam sānos, un tas vienā mirkli novirzīja jaunā bul­lēna skrējiena trajektoriju. Kad vīrietis paskatījās, Eilas pīķis, joprojām trīsēdams, bija ieurbies zvēra acī; dzīvnieks jau bija miris, pirms tas paspēja nokrist.

Jauna asiņu smaka satrauca bezmērķīgi riņķojošo un maujošo bi­zonu baru, pēdīgi tie saskaņoti sāka doties vienā virzienā - prom no uztraucošajām darbībām. Pēdējie no bara aizklīdušie dzīvnieki paskrēja garām saviem kritušajiem ciltsbrāļiem, lai pievienotos pārējiem, kas, zemi tricinādami, bēga prom. Vēl ilgi pēc tam, kad putekļi jau bija nosēdušies, bija dzirdama skrienošo zvēru kāju dunoņa.

Stāvēdami tukšajā līdzenumā un skatīdamies uz diviem beigtajiem bizoniem, vīrietis un sieviete uz kādu brīdi bija palikuši mēmi un ap­stulbuši.

- Viss ir beidzies, - Eila sacīja, juzdamās kā ar ūdeni aplieta. - Tieši tā.

- Kāpēc tu neskrēji prom? - Jondalars iesaucās, ļaudamies bailēm par Eilu tikai tagad, kad viss jau bija beidzies. Vīrietis piegāja viņai klāt. - Tevi varēja nogalināt!

- Es nevarēju griezt muguru bullim, kas pilnā ātrumā nesās man virsū, - Eila deva pretim. - Bullēns būtu mani nobadījis. - Jaunā medniece vēlreiz paskatījās uz bizonu. - Nē, manuprāt, tavs piķis būtu viņu apturējis… bet to es nezināju. Nekad agrāk nebiju ar kādu kopā medījusi. Man vienmēr ir bijis pašai jārūpējas par savu drošību, ja es tā nebūtu darījusi, tad neviens cits to manā vietā ari nebūtu darījis.

Eilas vārdi ielika pēdējo iztrūkstošo gabaliņu kopējā mozaīkā, un pēkšņi vīrietim radās kopaina par viņas dzīvi. Jondalars ieraudzīja Eilu jaunā gaismā. Viņš nodomāja: "ŠI sieviete, šī maigā, gādīgā, mīlošā sieviete ir piedzīvojusi daudz vairāk, nekā kāds varētu to iedomāties. Nē, viņa nespētu aizskriet prom - ne no kā, ne no viena, pat no tevis ne. Jondalar, kad vien tu atslābinājies un zaudēji kontroli, cilvēki no tevis no­vērsās. Bet arī tad, kad tu nebiji savā labākajā formā, Eila nepadevās."

- Eila! Tu, skaistā, mežonīgā un brīnišķīgā sieviete! Paskat tik, kas tu esi par varenu mednieci! - Vīrietis pasmaidīja. - Paskaties, ko esi sadarījusi! Divi bizoni ir beigti. Kā mēs tos abus nogādāsim mājās?

Beidzot, aptvērusi padarīto, viņa pasmaidīja, un jauno sievieti pār­ņēma apmierinājums, triumfs un prieks. Jondalars atcerējās, ka nemaz tik bieži nav nācies šādu smaidu redzēt. Kad Eila šādi smaidīja, viņa bija ļoti skaista sieviete; viņa mirdzēja, it kā no iekšpuses viņu apspī­dētu uguns liesma. Pēkšņi Jondalars sāka smieties - nevaldāmiem un aizrautīgiem smiekliem. Eila viņam pievienojās, jo nespēja atturēties. Tas bija abu uzvaras un veiksmes apliecinājums.

- Jondalar! Paskaties tik! Kas tu par varenu mednieku! - sieviete viņu paslavēja.

- Tie ir pīķu metēji - tie šoreiz pie vainas. Mēs iegājām tajā barā, un, pirms kāds vēl ko aptvēra… divi pagalam! Padomā, ko tas var no­zīmēt!

Eila zināja, ko tas viņai var nozīmēt. Ar šo jauno ieroci viņa tagad vienmēr varēs sev sagādāt medījumu - gan vasarā, gan ziemā. Nebūs vairs jārok lamatu bedres. Viņa varēs ceļot un medīt. Salīdzinājumā ar lingu pīķu metējam bija daudz lielākas priekšrocības.

- Es zinu, ko tas nozīmē. Tu man apsolīji parādīt labāku un vieglāku medīšanas veidu. Tu izdarīji daudz vairāk, nekā es spēju iedomāties. Nezinu, kā lai tev pasaku… esmu tik…

Eilai eksistēja tikai viens veids, kā viņa mācēja izteikt savu pateicību, veids, ko sieviete bija apguvusi klanā. Pietupusies zemē, sieviete nolieca galvu. Varbūt Jondalars nepiesitīs viņai pie pleca, lai pareizā veidā dotu atļauju runāt, bet viņai tas bija jāpamēģina.

- Ko tu dari? - Jondalars nesaprata, noliekdamies lejup, lai pieceltu Eilu kājās. - Eila, nevajag tā darīt!

- Kad klana sieviete virietim vēlas pateikt ko svarīgu, šādi viņa pie­vērš vīrieša uzmanību, - Eila skaidroja, paceldama galvu. - Man ir svarīgi tev pateikt, cik daudz tas man nozīmē, cik ļoti esmu tev patei­cīga par jauno ieroci, arī par to, ka iemācīji man savus vārdus, un par visu pārējo.

- Eila, lūdzu, celies augšā! - vīrietis sacīja, pieceldams viņu kājās. - Tas nebiju es, kas tev iedeva šo ieroci, tu man pati to parādīji. Ja ne­būtu redzējis, kā tu rīkojies ar lingu, es nebūtu par šo ieroci iedomājies. Esmu tev pateicīgs par daudz ko vairāk nekā tikai par šo ieroci.

Jondalars turēja Eilas rokas, sajuzdams sievietes augumu pavisam tuvu klāt. Viņa skatījās vīrieša zilajās acīs, nespēdama un negribēdama no tām novērsties. Viņš pieliecās tuvāk un uzspieda skūpstu uz sievie­tes lūpām.

Eilas acis pārsteigumā plati ieplētās. Tas notika tik negaidīti. Ne jau tikai vīrieša rīcība, bet arī viņas pašas reakcija bija negaidīta. Sieviete sajuta vīrieša muti uz savām lūpām, un cauri viņas augumam izskrēja zibens šautra. Eila nezināja, kā viņai jārīkojas.

Un beidzot Jondalars saprata. Viņš neies tālāk par šo maigo skūpstu - vēl ne.

- Ko nozīmē tava mute pie manas mutes?

- Tas ir skūpsts, Eila. Šis ir tavs pirmais skūpsts, vai ne? Es to allaž aizmirstu, bet ir tik grūti skatīties uz tevi un… Zini, Eila, dažkārt es esmu pēdējais stulbenis.

- Kāpēc tu tā saki? Tu nemaz neesi stulbs.

- Esmu gan. Pats nespēju noticēt, kāds stulbenis esmu bijis. - Viņš atlaida Eilu vaļā. - Bet tagad, šķiet, mums labāk vajadzētu izdomāt, kā tos bizonus nogādāt atpakaļ alā, jo, ja tā turpināšu stāvēt tev blakus, tad nekad nespēšu to pareizi izdarīt - tā, kā tas ir jādara ar sievieti pirmajā reizē.

- Kas jādara pirmajā reizē? - Eila pajautāja, nemaz negribēdama, ka Jondalars palaiž viņu vaļā.

- Eila, ja tu man to atļausi, es tev sarīkošu Pirmās baudas rituālu.