Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

20

Eila skatījās uz vīrieti. Viņa nespēja atraut acis no svešinieka, kaut gan zināja, ka tā blenzt ir nepieklājīgi. Viena lieta bija viņu vērot bez­samaņā vai aizmigušu, bet redzēt pamodušos bija pavisam kas cits - tas bija kas negaidīts. Viņam bija zilas acis!

Eila zināja, ka arī viņas acis ir zilas - tā bija viena no tām atšķirī­bām, par kuru viņai klanā bieži atgādināja; savas zilās acis viņa bija redzējusi dīķa atspulgā. Bet klana ļaudīm acis bija brūnas. Viņa nekad agrāk nebija satikusi nevienu cilvēku ar zilām acīm - it īpaši ar tik iz­teikti zilām un ar tik izteiksmīgu toni, ka jaunā sieviete tik tikko spēja noticēt, ka tās ir īstas.

Šīs zilās acis turēja Eilu gūstā; šķita, ka sieviete nespēj pakustēties, līdz juta, ka visa trīc. Tad viņa atklāja, ka bija tieši skatījusies vīrietim sejā, un, novērsdama acis, samulsusi konstatēja, ka nosarkst. Tā blenzt nebija pieklājīgi - sieviete nekad nedrīkstēja tieši skatīties vīrietim virsū, īpaši jau svešiniekam.

Nodūrusi acis zemē, Eila centās atgūt savaldību. Ko gan vīrietis par viņu nodomās! Bet viņa tik ilgu laiku nebija redzējusi nevienu cilvēku, un šī bija pirmā reize, kad sieviete redzēja kādu no Citiem. Viņa gribēja skatīties uz vīrieti. Eila gribēja mielot acis, uzsūkt sevī otra cilvēka klātbūtni - it īpaši tik neparasta svešinieka tuvumu. Bet jaunajai sie­vietei bija ari svarīgi, lai vīrietim par viņu rastos labs iespaids. Viņa nevēlējās jau pašā sākumā savas nepiedienīgās ziņkāres dēļ atstāt sliktu iespaidu.

- Piedod, negribēju tevi samulsināt, - svešinieks sacīja, prātodams, vai nav sievieti kā apvainojis, varbūt viņa vienkārši ir ļoti kautrīga. Kad sieviete neatbildēja, viņš sāji pasmaidīja un saprata, ka bija runājis Zelandoni valodā. Pēc tam viņš pārgāja uz Mamutu valodu un, tā kā arī tad atbilde nesekoja, pamēģināja sazināties Šaramudu valodā.

Ar nemanāmu skatienu Eila bija vīrieti vērojusi - kā klana sievietes to darīja, gaidīdamas vīrieša signālu, kas atļāva viņām tuvoties. Bet šis vīrietis žestus nerādīja, vismaz nevienu tādu, ko viņa spētu saprast. Viņš tikai darināja vārdus. Tikai neviens no vārdiem nebija ne tuvu līdzīgs tām skaņām, ko izdeva klana ļaudis. Šīs nebija atsevišķas rīkles skaņas; tās visas sekoja kopā. Viņa pat nespēja noteikt, kur beidzās viena skaņa un sākās nākamā. Vīrieša balsij bija patīkams, zems un skanīgs tembrs, bet tas Eilu dzina izmisumā. Kaut kur dziļi zemapziņā viņa nojauta, ka vajadzētu svešinieku saprast, bet viņa to nespēja.

Jaunā sieviete turpināja gaidīt signālu, līdz gaidīšana kļuva mulsi­noša. Tad no agrīnajām bērnības dienām, kad viņa tikko sāka dzīvot kopā ar klanu, Eila atcerējās, ka Krebam bija mazā meitene jāmāca runāt pareizi. Mogurs bija stāstījis, ka viņa bija mācējusi tikai darināt skaņas, un Krebs bija brīnījies, vai Citi savā starpā sazinās tikai ar skaņu palīdzību. Bet vai tad šis vīrietis nezināja nevienu skaņu? Beidzot, kad sieviete sa­prata, ka svešinieks negrasās dot viņai gaidīto signālu, viņa saprata, ka jāatrod kāds cits sazināšanās līdzeklis kaut vai tāpēc, lai pārliecinātos, ka viņš izdzēris zāles, ko jaunā zāļu sieva bija viņam pagatavojusi.

Jondalars bija apjucis. Nekas no tā, ko viņš bija sacījis, nerada ne­kādu atbildi no sievietes puses. Viņš sāka domāt: "Varbūt sieviete ir nedzirdīga," - tad atcerējās, cik ātri viņa bija pagriezusies, kad viņš pirmo reizi ierunājās. "Kas par dīvainu sievieti!" viņš nodomāja, juz­damies neērti. "Interesanti - kur ir viņas pārējie ļaudis?" Pārlaidis acis mazajai alai, viņš ieraudzīja gaišbrūno ķēvi ar viņas bēro kumeliņu, un viņu pārsteidza vēl viena lieta. Ko gan zirgs dara alā? Un kāpēc ķēve atļāva sievietei pieņemt dzemdības? Jondalars nekad nebija redzējis ķēvi dzemdējam, pat savvaļā ne. Vai šai sievietei piemita kāda īpaša spēja vai maģija?

Visa šī lieta sāka ieņemt nereāla sapņa apveidu, tomēr viņam nelikās, ka viņš guļ. "Varbūt ir vēl sliktāk? Varbūt šī sieviete ir doni, kas atnākusi pēc tevis, Jondalar?" viņš nodrebinādamies nodomāja, nemaz nebūdams pārliecināts, ka viņa ir labvēlīgs gars… ja vispār ir gars. Vīrietis jutās atvieglots, kad viņa beidzot pakustējās un, kaut arī diezgan negribīgi, tomēr pienāca pie pavarda.

Sievietes izturēšanās bija savāda. Viņa kustējās tā, it kā negribētu, ka Jondalars viņu pamana; viņa atgādināja… kaut ko. Arī viņas apģērbs bija diezgan dīvains. Šķita, ka viņai mugurā nav nekā cita kā vienīgi ādas apmetnis, kas aptīts ap augumu un sasiets ar aukliņu. Kur gan viņš ko tādu bija redzējis iepriekš? Jondalars nespēja atcerēties.

Ar saviem matiem sieviete bija izdarījusi kaut ko interesantu. Tie pa visu galvu bija sadalīti akurātās šķipsnās un sapīti. Arī agrāk vīrietis bija redzējis sapītus matus, taču ne šādā veidā. Tas nemaz nebija ne­glīti, bet neparasti gan. Pirmo reizi uz viņu palūkojies, Jondalars bija nodomājis, ka sieviete ir diezgan skaista. Viņa bija izskatījusies jauna - acīs atspoguļojās nevainība, bet, cik nu pēc šāda bezveidīga apmetņa varēja spriest, augums viņai bija kā nobriedušai sievietei. Šķita, ka sie­viete izvairījās no Jondalara jautājošā skatiena. Kāpēc? Viņš nesaprata. Šī sieviete sāka viņu ieinteresēt - viņa bija dīvaina mīkla.

Viņš pat nepamanīja, cik bija izsalcis, līdz sieviete viņam atnesa smaržīgu un sātīgu buljonu. Viņš mēģināja piecelties sēdus, bet asās sāpes labajā kājā lika viņam apzināties, ka ir vēl arī citas brūces. Jon­dalaram sāpēja visas maliņas. Pēkšņi viņš atcerējās, kā Tonolans iegāja kanjonā… atskanēja lauvas rūciens… tas bija lielākais alu lauva, kādu viņš savā mūžā redzējis.

- Tonolan! - viņš iekliedzās, panikā skatīdamies apkārt. - Kur ir Tonolans? - Alā neviena cita nebija, vienīgi sieviete. Vīrieša kuņģis sa­griezās. Viņš zināja patiesību, taču negribēja tam ticēt. Varbūt Tonolans bija kādā citā alā, kaut kur tepat blakus? Varbūt par viņu rūpējas kāds cits? - Kur ir mans brālis? Kur ir Tonolans?

Šis vārds Eilai izklausījās pazīstams. Tas bija tas pats, ko vīrietis tik bieži bija savos murgos trauksmaini atkārtojis. Viņai šķita, ka viņš jautā pēc sava ceļabiedra, un Eila nolieca galvu, lai izrādītu cieņu jaunajam vīrietim, kas bija miris.

- Kur ir mans brālis, sieviete? - Jondalars kliedza, sagrābdams jauno sievieti aiz rokām un purinādams. - Kur ir Tonolans?

Eila bija šokēta par tādu jūtu izpausmi. Viņu uztrauca vīrieša balss skaļums, dusmas, izmisums, neapvaldītās emocijas, ko varēja sadzirdēt svešinieka balss tonī un saskatīt viņa uzvedībā. Klana vīrieši nekad tik klaji neizrādītu savas emocijas. Viņi var justies spēcīgi, taču vīrišķību nosaka pašsavaldīšanās spēja.

Vīrieša acīs varēja saskatīt dziļas bēdas, tomēr no sasprindzinātajiem pleciem un sakostā žokļa varēja saprast, ka viņš negrib atzīt patiesību, ko zina. Ļaudis, kuru vidū Eila bija izaugusi, sazinājās tikai ar vien­kāršiem žestiem un zīmēm. Stāja, poza, izteiksme - viss piešķīra viņu sazināšanās līdzekļiem īpašu nokrāsu un nozīmi. Pat muskuļa sasprin- dzināšana varēja atklāt kādu smalku niansi. Eila bija pieradusi lasīt žestu valodu, un tuva cilvēka zaudējums bija visiem saprotamas sā­pes.

Arī sievietes acis atklāja viņas jūtas, vēstīja par bēdām un līdzjūtību. Viņa pašūpoja galvu un atkal to nolieca. Jondalars vairs ilgāk nespēja sev noliegt to, ko zināja. Viņš atlaida sievieti, un vīrieša pleci zem šīs apziņas nastas saduga.

- Tonolan… Tonolan… kāpēc tev bija tur jāiet? 0 Doni! Kāpēc? Kāpēc tu paņēmi manu brāli? - viņš iesaucās saspringtā un bēdu sagrauztā balsī. Jondalars centās pretoties graujošajām bēdām, samierināties ar sāpēm, taču nekad nebija izjutis tik pamatīgu izmisumu. - Kāpēc tev bija viņš jāpaņem pie sevis un jāatstāj mani pilnīgu vienu? Tu taču zini, ka viņš bija vienīgais cilvēks, ko es kādreiz esmu… mīlējis. Lielā Māte… Viņš bija mans brālis… Tonolan… Tonolan…

Eila saprata vīrieša bēdas. Viņa nebija spējusi aiztaupīt viņam šo nelaimi, tāpēc tagad juta līdzi viņa bēdās un gribēja mierināt. Pati neap­zinādamās, kā tas notika, viņa apskāva vīrieti un mierinoši viņu šūpoja, kamēr viņš sāpēs joprojām izkliedza to vārdu. Jondalars nepazina šo sievieti, taču viņa bija cilvēciska un līdzjūtīga. Viņa redzēja Jondalara vajadzību pēc mierinājuma un uz to atsaucās.

Pieķēries pie sievietes, viņš sajuta sevī iekšā briestam nepārvaramu spēku - tāpat kā vulkāna izvirdumu: tiklīdz tas izlauzās uz āru, to vairs nevarēja apturēt. Viss Jondalara ķermenis raustījās konvulsīvās spazmās, un vīrietis sāka nevaldāmi raudāt. Katrs saraustītais elpas vilciens sagādāja viņam lielas mokas - raudas cēlās no pašiem dvēseles dziļumiem.

Kopš bērnības Jondalars nebija atļāvies tik pamatīgi izraudāties. Viņa dabā nebija atklāt savus slēptākos, dziļākos pārdzīvojumus. Jau agri viņš bija iemācījies savas jūtas apspiest - tomēr šoreiz tās bija tik ne­valdāmas; Tonolana nāve uzplēsa vecās, aizdzijušās rētas un atmiņas, kas bija tik dziļi noglabātas.

Seranio izrādījās taisnība - vairumam cilvēku viņa mīlestību bija grūti paciest. Arī dusmas, ja tām ļāva vaļu, nevarēja apvaldīt, līdz tās pašas nenorima. Vēl agrā jaunībā Jondalars reiz bija ļāvis vaļu savām taisnīgajām dusmām; toreiz bija izcēlies tāds ļembasts, ka viņš kādam nodarīja nopietnus miesas bojājumus. Visas viņa paustās emocijas bija ļoti spēcīgas. Pat Jondalara mātei vajadzēja noteikt zināmu distanci starp viņiem - ar klusējošu līdzjūtību noskatoties, kā draugi no viņa atkāpjas, jo dēls tiem pieķeras pārāk uzticīgi, mīl pārāk stipri un prasa no viņiem pārāk daudz. Jondalara māte bija redzējusi tādu līdzīgu rak­sturu - tas piemita tam vīrietim, ar kuru viņa reiz dzīvoja kopā un pie kura pavarda Jondalars piedzima. Tikai jaunākais brālis spēja paciest Jondalara mīlestību, pieņemt to ar vieglumu un ar smieklu palīdzību nogludināt spriedzi.

Kad dēls kļuva mātei par pārāk lielu nastu un ciltī sacēlās tracis, māte bija viņu aizsūtījusi dzīvot pie Dalanara. Tas bija izrādījies gudrs gā­jiens. Kad Jondalars atgriezās, viņš bija ne tikai apguvis amatu, bet bija arī iemācījies savaldīt savas emocijas un izaudzis par slaidu, muskuļotu un ļoti izskatīgu vīrieti ar neizsakāmi izteiksmīgām acīm un neapzinātu harismu, kas atspoguļoja viņa dvēseles dziļumus. īpaši jau sievietes sajuta, ka viņā mīt kaut kas vairāk, nekā viņš vēlas parādīt. Jondalars kļuva par nepārvaramu izaicinājumu, bet neviena nespēja iekarot viņa sirdi. Cenšoties iekļūt viņa dvēselē, sievietes nespēja aizskart Jondalara pašas dziļākās stīgas - lai cik daudz arī viņas saņemtu, viņam bija vēl vairāk, ko dot. Viņš ātri apguva, cik tālu ar katru sievieti var atļauties iet, bet pašas attiecības veidojās virspusējas un neapmierinošas. Vienīgā sie­viete, kas spēja Jondalaru pieņemt ar viņa nosacījumiem, bija apsolījusies citam. Jebkurā gadījumā viņi viens otram būtu bijuši slikta partija.

Vīrieša bēdas bija tikpat spēcīgas kā visa viņa daba, bet jaunā sie­viete, kas bija viņu apskāvusi, arī bija iepazinusi lielas ciešanas. Viņa bija zaudējusi visu - turklāt daudzkārt; viņa bija izjutusi garu pasaules auksto dvašu - turklāt vairāk nekā vienreiz - un tomēr nepadevusies. Viņa izjuta, ka vīrieša kaislīgais jūtu izvirdums ir daudz kas vairāk par parastu bēdu saasinājumu, un, vadoties pati no savas zaudējumu pieredzes, sniedza viņam mierinājumu.

Kad sirdi plosošās raudas pierima, Eila atklāja, ka, viņu šūpodama, klusā balsī dungo. Tāpat, iemidzinot ar dungošanu, viņa bija nomie­rinājusi Ubu - Izas meitu; sieviete bija vērojusi savu dēlu pie viņas dungošanas iemiegot; ar šo pašu neskanigo, žūžojošo skaņu viņa bija remdējusi pati savas bēdas un vientulību. Arī šoreiz dungošana bija izrādījusies iedarbīga. Beidzot izraudājies un pārguris Jondalars pa­laida viņu vaļā. Atgūlies un pavērsis galvu uz sāniem, viņš skatījās alas sienā. Kad Eila pagrieza vīrieša galvu, lai ar vēsu ūdeni noslaucītu viņa saraudāto seju, Jondalars aizvēra acis. Viņš nevarēja - varbūt nespēja? - paskatīties sievietei acīs. Drīz vien viņa ķermenis atslāba, un Eila sa­prata, ka viņš ir aizmidzis.

Jaunā sieviete aizgāja apraudzīt, kā Vīnijai klājas ar jauno kumeliņu, pēc tam izgāja ārā. Arī viņa pati sajutās iztukšota, tomēr atvieglota. Aizgājusi līdz tālākajam klints pārkares galam, Eila paskatījās lejup uz ieleju un atcerējās satraukuma pilno atgriešanos alā, kad vīrietis gulēja uz velkamās platformas; atcerējās savas kvēlās cerības - kaut viņš nenomirtu. Šī doma darīja viņu nervozu; tieši tagad vairāk nekā jebkad viņa juta, ka vīrietim jāizdzīvo. Iesteigusies atpakaļ alā, Eila sevi nomierināja - viņš vēl joprojām elpoja. Viņa aiznesa auksto buljonu atpakaļ pie pavarda - tagad viņam vairāk bija nepieciešams kāds cits šķidrums - un pārliecinājās, ka visas zāles ir sagatavotas, pēc tam klusi apsēdās vīrietim blakus uz zvērādas.

Eila nespēja atraut acis no viņa, viņa pētīja vīrieša seju, it kā cenz­damās šajā vienā reizē apmierināt visas daudzu gadu laikā sakrājušās ilgas pēc cita cilvēka klātbūtnes. Tagad jau pirmā dīvainā jutoņa bija pārgājusi, viņa uztvēra šo jauno seju kā vienotu veselumu, ne tikai kā atsevišķus vaibstus. Jaunā sieviete vēlējās tai pieskarties, ar pirkstu pabraukāt pa vīrieša zodu, aptaustīt gaišās un gludās uzacis. Pēkšņi viņai kaut kas ienāca prātā!

No viņa acīm bija lijis ūdens! Viņa taču bija noslaucījusi mitrumu no vīrieša sejas; viņas pleci joprojām vēl bija mitri no viņa asarām. Viņa nodomāja: "Tātad ne tikai es viena tā daru. Krebs nekad nespēja saprast, kāpēc manas acis ūdeņo, kad man ir skumji, - nevienam citam klanā tā nekad nenotika. Krebs domāja, ka manām acīm ir kāda kaite. Bet arī vīrieša acis ūdeņoja, kad viņš bēdājās! Tātad Citu acis ūdeņo!"

Eilas nakts sēdēšana sardzē un spēcīgās emocijas bija beidzot viņu pievārējušas. Viņa aizmiga blakus vīrietim uz kažokādas, kaut arī bija vēl tikai pēcpusdiena. Pirms krēslas iestāšanās Jondalars pamodās. Viņš bija izslāpis un meklēja, ko padzerties, negribēdams modināt sievieti. Viņš dzirdēja ķēves un jaunā kumeliņa radītos trokšņus, bet spēja vie­nīgi saskatīt ķēves gaiši brūno spalvu - zirgs gulēja pie sienas otrpus alas ieejai.

Tad viņš paskatījās sievietē. Viņa gulēja uz muguras, galvu pagrie­zusi uz otru pusi. Jondalars varēja vienīgi saskatīt viņas zoda un kakla aprises, kā arī deguna formu. Atcerējies savu emociju uzplūdu, viņš sajutās nedaudz neērti, bet tad atcerējās iemeslu. Sāpes uzjundīja arī citas jūtas. Vīrietis juta, ka acīs riešas asaras, un tāpēc cieši tās aizvēra. Viņš centās nedomāt par Tonolanu, vispār ne par ko nedomāt. Drīz vi­ņam tas izdevās, un Jondalars aizmiga un gulēja līdz pat nakts vidum, kad viņa vaidi pamodināja Eilu.

Bija tumšs; pavards bija izdzisis. Eila sataustīja ceļu līdz pavardam, sameklēja posu un iekuru tajā vietā, kur bija pieradusi tos glabāt, pēc tam sadabūja ari uguns akmeni un kramu.

Jondalaram atkal bija sācies drudzis, bet viņš bija nomodā. Tomēr viņam likās, ka atkal ir iesnaudies. Viņš nespēja noticēt savām acīm - sieviete tik ātri bija iekūrusi uguni. Pamodies viņš pat nebija redzējis ogles kvēlojam.

Viņa atnesa vīrietim aukstu vītola mizas tēju, ko bija jau agrāk pa­gatavojusi. Piecēlies uz viena elkoņa, viņš pasniedzās pēc krūzes. Lai gan tēja bija rūgta, Jondalars nedaudz veldzēja slāpes. Vīrietis pazina tējas garšu - visi zināja vītola mizas ārstniecisko iedarbību, bet viņš gribēja padzerties tīru ūdeni. Vēl viņš izjuta vēlēšanos nolaist ūdeni, bet nemācēja nevienu no savām vēlmēm paskaidrot. Pacēlis krūzīti, kurā bija atradusies vītolu mizas tēja, viņš apgrieza otrādi, tādējādi parādot, ka tā ir tukša, pēc tam pielika to pie lūpām.

Eila saprata tūlīt: viņa atnesa ūdens somu, piepildīja krūzīti un at­stāja somu viņam blakus. Ūdens remdēja slāpes, bet padarīja vēl lielāku otru problēmu, un viņš sāka nepacietīgi dīdīties. Vīrieša rīcība lika sie­vietei saprast viņa vajadzību. Izņēmusi degošu koka pagali no pavarda, viņa devās uz savu mantu glabātavu. Meklējot kādu trauku, viņa tur atrada daudz citu vērtīgu lietu.

Viņa bija pagatavojusi akmens lampas, izgrebjot seklu iedobi, kurā iepildīt kausētus taukus un sūnu dakti, kaut ari pati viņa šis lampas nemaz nebija daudz lietojusi. Pavards parasti Eilu nodrošināja ar pie­tiekamu apgaismojumu. Jaunā sieviete paņēma lampu, sameklēja sūnu daktis un pūšļus ar sabiezējušiem taukiem. Ieraudzījusi blakus stāvam tukšu pūsli, Eila paņēma arī to.

Pilno pūsli ar taukiem sieviete nolika blakus pavardam, lai tas atkūst, bet tukšo aiznesa Jondalaram - tomēr nespēja paskaidrot, kam tas bija domāts. Atsējusi pūslim galu, viņa parādīja vīrietim atveri. Viņš izska­tījās samulsis, bet citas iespējas nebija. Sieviete atmeta segu, bet, kad viņa ar atvērtu ūdens somu pastiepās viņam starp kājām, Jondalars ātri vien saprata viņas domu gājienu un paņēma to no sievietes rokām.

Viņš jutās dīvaini, gulēdams uz muguras, nevis stāvēdams kājās un ļaudams urīna strūklai brīvi plūst. Eila redzēja vīrieša neērtības sajūtu un, pie sevis pasmaidījusi, devās pie pavarda, lai uzpildītu lampu. Viņa pie sevis nodomāja: "Vīrietis iepriekš nekad nav bijis smagi ievainots, vismaz ne tik smagi, ka nav varējis staigāt." Jondalars muļķīgi pasmai­dīja, kad Eila no viņa paņēma piepildīto ūdens somu un iznesa to ārā iztukšot. Atgriezusies sieviete atdeva viņam ūdens somu, lai izmanto, kad vien rodas tāda vajadzība, tad pabeidza pildīt lampā taukus un aizdedzināja sūnu dakti. Aiznesusi lampu pie gultas, viņa noņēma segu no vīrieša kājas. Kaut arī Jondalaram kāja sāpēja, viņš centās piecel­ties sēdus, lai uz to paskatītos. Eila palīdzēja viņam pieslieties sēdus. Ieraudzījis rētas uz savām krūtīm un rokām, viņš saprata, kāpēc labajā pusē sāpēja skaudrāk, tomēr vīrieti vairāk uztrauca asās sāpes kājā.

Viņš nezināja, cik pieredzējusi ārstniecībā ir šī sieviete. Vītola mizas tēja vēl neliecina par to, ka viņa ir dziedniece.

Kad Eila noņēma asiņaino tauksaknes kompresi, Jondalara uztrau­kums tikai palielinājās. Lampa nedeva tik spilgtu gaismu kā saules stari, bet viņam vairs nebija nekādu šaubu par sava ievainojuma nopietnību. Kāja bija sapampusi, nobrāzta un jēla. Ieskatoties tuvāk, viņam likās, ka redz mezgliņus, kas satur bojāto miesu kopā. Jondalars nebija ne­kāds zinošais ārstniecības mākslā. Vēl nesen viņam par to nebija vairāk intereses kā jebkuram jaunam, veselīgam vīrietim, bet vai tad kāds dziednieks ir kādreiz ar mezgliem sasējis kādu brūci?

Vīrietis uzmanīgi vēroja, kā Eila sagatavo jaunu sautējošo kompresi; šoreiz tā bija no lapām. Viņš gribēja pajautāt, kas tās ir par lapām, apru­nāties ar sievieti, novērtēt viņas ārstniecības prasmi. Bet viņa nemācēja nevienu no valodām, ko prata viņš pats. īstenībā viņš vispār nebija dzirdējis sievieti bilstam ne vārda. Kā gan viņa varēja būt dziedniece, ja nerunāja ne vārda? Tomēr likās, ka sieviete zina, ko dara; lai kas tas arī būtu, ko viņa uzlika uz Jondalara kājas, tas noņēma sāpes.

Viņš atslābinājās - kas gan cits viņam atlika? - un vēroja, kā sie­viete ar sūkli uzmanīgi apmazgā viņa krūtis un rokas. Tikai pēc tam, kad viņa atsēja mīkstu ādas saiti, kas saturēja kompresi pie galvas, viņš uzzināja, ka arī galva ir savainota. Jondalars pataustīja galvu un sajuta piepampumu un sāpīgu vietu, pirms sieviete atkal piesēja pie galvas jaunu kompresi.

Atgriezusies pie pavarda, Eila sildīja buljonu. Vērodams sievieti, Jon­dalars joprojām mocījās neziņā un centās izprast, kas viņa ir. - Smaržo labi, - viņš atzina, kad gaļas buljona smārds nonāca līdz viņa guļvie­tai.

Viņa balss skaņa šķita šai vietā neiederamies. Viņš nezināja, kāpēc, bet pastāvēja kaut kas vairāk par apziņu, ka viņu nesaprot. Pirmo reizi satiekoties ar Šaramudiem, viņi arī cits citu nesaprata, tomēr eksistēja valoda - konkrēts vārdu krājums; ikviens centās apmainīties ar vārdiem, lai iesāktu sazināšanās procesu. Šī sieviete necentās iesākt savstarpējo vārdisko sazināšanos un uz viņa centieniem atbildēja vienīgi ar ne­sapratnes pilnu skatienu. Šķita, ka viņa ne tikai nesaprot Jondalara runātās valodas, bet sievietei pat nav vēlēšanās ar viņu sazināties.

"Nē," viņš nodomāja. "Tā nu gluži nav taisnība." Viņi bija sazināju­šies. Viņa bija pasniegusi ūdeni, kad Jondalaram bija gribējies dzert, un ūdens somu, kur atviegloties, tomēr vēl līdz šim brīdim vīrietim nebija skaidrs, kā viņa to bija uzminējusi. Viņš nebija vēl izdomājis, kā viņiem bija izdevies sazināties tajā bridi, kad Jondalars ļāva vaļu bēdām, - sāpes vēl joprojām nebija rimušas, bet viņš bija izjutis sievie­tes sapratni un šo brīnumu pievienojis pārējām brīnumainajām lietām, kas saistījās ar viņu.

- Es zinu, ka tu mani nesaproti, - mēģinādams vēlreiz uzsākt sarunu, Jondalars iesāka. Viņš nemaz īsti nezināja, ko viņai teikt, tomēr izjuta vajadzību kaut ko pateikt. Tikko viņš bija sācis runāt, tā vārdi raisījās paši no sevis. - Kas tu esi? Kur ir pārējie tavi ļaudis? - Jondalars daudz neko neredzēja aiz gaismas apļa, kas krita aiz pavarda un lampas, bet viņš nebija redzējis citus cilvēkus, un nekas neliecināja par citu ļaužu klātbūtni. - Kāpēc tu nevēlies sarunāties?

Viņa paskatījās, bet neko neatbildēja.

Pēkšņi vīrietim prātā ienāca dīvaina doma. Viņš atcerējās, kā bija sēdējis tumsā kopā ar Šaramudu dziednieku un klausījies, kā Šamuds stāsta par noteiktām pārbaudēm, kas jāiziet tiem, kas kalpo Mātei. Varbūt šis bija viens no tiem gadījumiem, kad sievietei bija jāpavada zināms laiks vienatnē? Varbūt tagad viņai bija klusēšanas periods, kad viņa nedrīkstēja ne ar vienu sarunāties? Varbūt šis bija viņas atturēša­nās un badošanās laiks?

- Tu dzīvo viena, vai ne?

Eila atkal uz viņu paskatījās un bija izbrīnījusies, ieraugot vīrieša sejā pārsteiguma izteiksmi, - it kā viņš pirmo reizi būtu viņu ieraudzījis. Zināmu iemeslu dēļ sieviete atkal apzinājās savu nepieklājīgo izturē­šanos un ātri nolaida acis, skatīdamās buljonā. Tomēr šķita, ka vīrie­tis nesaprot viņas netaktiskumu. Viņš tikai skatījās apkārt, pētīja alu un ar muti taisīja skaņas. Piepildījusi bļodiņu, jaunā sieviete apsēdās viņa priekšā un nolieca galvu, dodama viņam iespēju piesist viņai pie pleca, tādējādi atzīstot viņas klātbūtni. Eila nesagaidīja uzsitienu uz pleca, pacēlusi acis, viņa sastapās ar jautājošu skatienu un izrunātiem vārdiem.

Viņš taču nezina! Viņš nesaprot, ko viņa lūdz. Šķiet, ka viņš vispār nemāk nevienu žestu. Pēkšņi šī atskārsme ienāca Eilai prātā. Kā tad mēs sazināsimies, ja viņš neredz manus signālus, bet es nesaprotu viņa vārdus?

Eila satriekta atcerējās, kā Krebs bija mācījis viņai sarunāties, bet viņa nezināja, ka viņš sarunājas ar rokām. Toreiz, būdama vēl meitene, Eila nenojauta, ka ļaudis var sarunāties ar rokām, viņa taču pati bija ru­nājusi tikai ar skaņām! Bet viņa tik ilgu laiku bija runājusi klana valodā, ka vairs nespēja atcerēties vārdu nozīmi. "Es taču vairs neesmu klana sieviete. Klanam es esmu mirusi. Mani nolādēja. Es vairs nekad nedrīk­stu tur atgriezties. Tagad man jādzivo kopā ar Citiem, man ir jārunā viņu valodā. Man ir atkal jāmācās saprast vārdus, jāmācās ar viņiem sarunāties, citādi mani neviens nekad nesapratīs. Pat ja atradīšu šo Citu ļaužu klanu, tad nespēšu ar viņiem sarunāties un viņi nesapratīs, ko es saku. Vai tāpēc mans totēms lika man palikt un gaidīt, līdz šis vīrietis tika pie manis atsūtīts? Lai viņš man atkal iemāca sarunāties?" Kaut arī alā nebija caurvēja, Eila pēkšņi sajuta aukstumu un nodrebinājās.

Jondalars tikai turpināja tarkšķēt, uzdodams jautājumus, uz kuriem vairs necerēja sagaidīt atbildes; viņš to darīja tāpēc, lai dzirdētu, kā pats runā. No sievietes nebija saņemta nekāda atbilde, viņš domāja, ka zina iemeslu, kāpēc tā notiek. Vīrietis bija pārliecināts, ka viņa vai nu gatavojas būt, vai jau atrodas Mātes kalpotāju rindās. Šāds pieņēmums sniedza atbildi uz tik daudziem jautājumiem: viņas dziednieces prasmi, varu pār zirgu, kāpēc viņa dzīvoja viena un ar viņu nesarunājās, var­būt pat par to, kā bija viņu atradusi un nogādājusi šajā alā. Jondalars gribēja zināt, kur viņš atrodas, bet šobrīd tam nebija nozīmes. Viņam paveicies, ka palicis dzīvs. Tomēr vīrietis uztraucās vēl par kaut ko, ko Šamuds bija stāstījis.

Tagad viņš saprata: ja toreiz būtu pievērsis uzmanību sirmā dzied­nieka vārdiem, tad būtu zinājis, ka Tonolanam lemts mirt, - bet vai tad viņam nebija arī teikts, ka viņš sekos savam brālim, jo Tonolans viņu aizvedīšot uz tādu vietu, kur citādi pats Jondalars nekad nebūtu nonācis? Kāpēc viņš tika atvests uz šejieni?

Eila bija centusies izdomāt, kā lai sāk mācīties vārdus, un tad pēkšņi atcerējās, kā Krebs bija sācis viņu mācīt - saukdams cilvēku vārdus. Pārvarējusi sevi, Eila tieši ieskatījās vīrietim acīs, piesita sev pie krūtīm un sacīja: - Eila.

Jondalara acis plati iepletās. - Tātad galu galā tu tomēr esi nolēmusi runāt! Vai tas ir tavs vārds?

Viņš norādīja uz sievieti. - Pasaki to vēlreiz!

- Eila.

Sievietei bija īpatnējs akcents. Abām vārda zilbēm bija norautas ga­lotnes, vārda vidusdaļa tika izrunāta dziļi rīklē, it kā viņa to norītu. Jondalars bija dzirdējis daudzas valodas, taču neviena neskanēja tā, kā sieviete izrunāja šo vārdu. Viņš nespēja šīs skaņas precīzi atkārtot, bet centās pateikt kaut ko līdzīgu: - Eei-lāh.

Sieviete gandrīz vai nespēja pazīt tās skaņas, kā svešais izrunāja viņas vārdu. Dažiem klana ļaudīm viņas vārda izrunāšana bija sagādā­jusi zināmas grūtības, bet neviens to neizrunāja tā kā šis vīrietis. Viņš sapludināja skaņas kopā, izmainīja uzsvaru tā, ka tas krita uz pirmās zilbes, nevis uz otrās. Eila pat nespēja atcerēties, ka viņas vārds būtu izrunāts šādi, tomēr tā šķita pareizi. Viņa norādīja uz vīrieti un gaidoši pieliecās uz priekšu.

- Jondalars, - viņš sacīja. - Mani sauc Jondalars no Zelandoni cilts.

Tas bija par traku, viņa nespēja to atkārtot. Eila papurināja galvu un

vēlreiz norādīja uz viņu. Vīrietis redzēja, ka viņa ir samulsusi.

-Jondalars, - viņš atkārtoja, tad lēnāk, - Jondalars.

Eila pūlējās, lai liktu savai mutei darboties tāpat, kā vīrietim tas bija sanācis. Duh-da - bija tā līdzīgākā skaņa, kas nāca pār sievietes lūpām.

Jondalars saprata, ka sievietei ir problēmas pareizi izrunāt skaņas, bet viņa tik ļoti centās. Viņš nesaprata - varbūt viņai ir mutes defor­mācija, kas neļauj runāt? Vai tāpēc viņa iepriekš nebija runājusi? Tāpēc, ka nevarēja? Jondalars vēlreiz atkārtoja savu vārdu, darīja to lēnām, izrunādams katru skaņu tik skaidri, cik vien spēja, it kā sarunātos ar bērnu vai kādu, kam nebija pietiekami attīstītas prāta spējas: - Jon- da-lars… Jon-da-lars.

- Don-da-lāh, - Eila mēģināja vēlreiz.

- Nu jau tev sanāk daudz labāk, - vīrietis atzinīgi pamāja un pa­smaidīja. Šoreiz viņa patiešām bija pūlējusies. Tagad vīrietis vairs nebija tik pārliecināts par savu pieņēmumu, ka šī sieviete ir viena no tām, kas kalpo Mātei. Viņa nelikās pietiekami apķērīga. Viņš tikai turpināja smaidīt un māt ar galvu.

Vīrietis taisīja laimīgu seju! Neviens cits klanā, izņemot Durku, ne­kad nesmaidīja. Tomēr Eilai tas bija licies tik dabiski, un tagad vīrietis dara to pašu.

Sievietes pārsteigtā seja izskatījās tik jocīga, ka viņam bija jāapvalda smiekli, bet viņa smaids kļuva vēl platāks un acīs iedzirkstījās uzjaut­rinājums. Šīs izjūtas bija lipīgas. Ari Eilas mutes kaktiņi savilkās, un, kad Jondalara atbildes smaids viņu iedrošināja, viņa atbildēja ar platu un apmierinātu smaidu.

- Ak, sieviete! - Jondalars noteica. - Tu varbūt daudz nerunā, bet, kad smaidi, tad esi tik jauka! - Vīrietis viņā ieraudzīja sievieti - ļoti pievilcīgu sievieti, un viņš sāka viņu tā ari uzlūkot.

Kaut kas tomēr bija atšķirīgs. Vīrietis joprojām smaidīja, bet viņa acis… Eila pamanīja, ka pavarda atblāzmā vīrieša acis izskatās tumši violetas, un tajās bija lasāms kaut kas vairāk par uzjautrinājumu. Viņa nezināja, kas slēpjas viņa skatienā, bet viņas ķermenis to zināja. Tas pazina aicinājumu un atbildēja ar to pašu pievilkšanas spēku; kaut kur dziļi sevi viņa sajuta kņudinošas sajūtas - tādas pašas, ko bija izjutusi toreiz, kad vēroja Vīnijas un bērā ērzeļa pārošanos. Vīrieša acis bija tik ne­atvairāmas, ka Eilai bija jāpiespiež sevi novērsties, strauji pagriežot galvu. Izvairīdamās ieskatīties magnētiski pievilcīgajās acīs, viņa sāka rosīties un taisnot gultas pārklājus, tad paņēma bļodiņu un piecēlās kājās.

- Šķiet, ka esi kautrīga, - Jondalars secināja, mazinādams sava ska­tiena intensitāti. Šī sieviete viņam atgādināja jaunu meiteni pirms Pirmās baudas rituāla. Viņš izjuta vieglu, bet neatvairāmu iekāri, ko šī rituāla laikā vienmēr bija izjutis pret jaunu sievieti; kaisle lika par sevi manīt arī cirkšņos. Un tad, sajutis sāpes kājā, Jondalars sāji pa­smaidīja un noteica: - Tā nu ir sanācis, neesmu vēl formā, lai ar to nodarbotos.

Viņš atlaidās gultā, atstumdams malā un izlīdzinādams zvērādas, ko Eila bija viņam apspraudījusi apkārt, un jutās nomocījies. Viss ķermenis sāpēja, un, kad viņš atcerējās, kāpēc, tad sāpēja vēl vairāk. Jondalars negribēja neko ne atcerēties, ne domāt. Vīrietis vienkārši gribēja aizvērt acis un aizmirsties, iegrimt nebūtībā, kas izbeigtu visas sāpes. Sajutis pieskārienu pie rokas, viņš atvēra acis un redzēja, ka Eila atnesusi krūzīti ar kādu šķidrumu. Norijis to, Jondalars drīz vien juta, ka sāpes norimst un viņu pārņem miegainība. Sieviete bija viņam kaut ko iede­vusi, kas to izraisīja, viņš to apjauta un bija par to pateicīgs, bet brīnījās - kā gan viņa varēja saprast, kas viņam nepieciešams, ja pats par to nebija bildis ne vārda?

Eila bija pamanījusi vīrieša sejas grimasi un labi zināja ievainojumu apmērus. Būdama pieredzējusi zāļu sieva, viņa jau laikus bija sagata­vojusi velnābola uzlējumu, pirms viņš vēl bija pamodies. Jaunā sieviete vēroja, kā krunciņas Jondalara pierē iztaisnojas un ķermenis atslābst; tad nodzēsa lampu un uzbēra pavardam valni. Sakārtojusi zvērādu, ko bija izmantojusi, gulēdama viņam blakus, Eila konstatēja, ka viņai pašai miegs nemaz vēl nenāk.

Vadīdamās pēc gailošajām oglēm, Eila devās uz alas izeju, bet, izdzir­dējusi Vīnijas kluso zviedzienu, piegāja pie savas draudzenes. Redzot ķēvīti guļam, sieviete nopriecājās. Pēc kumeļa nākšanas pasaulē Vīnija bija kļuvusi nervoza, jo saoda alā sveša vīrieša smaku. Tātad Vīnija bija pieņēmusi svešā vīrieša klātbūtni, ja jau šobrīd jutās mierīga un gulēja. Eila apsēdās blakus Vīnijai - pie zirdziņa krūtīm, netālu no kakla, lai varētu paglāstīt Vīnijas galvu un pakasīt ap ausīm. Kumeliņš, kas bija gulējis pie ķēves pupa, kļuva ziņkārīgs. Viņš iebāza savu purniņu pa vidu. Eila paglāstīja un pakasīja mazo dvēselīti, tad izstiepa pirkstus. Viņa sajuta pirkstu zīšanu, bet kumeliņš drīz vien tos atlaida, jo at­klāja, ka sievietei priekš viņa nekā nav. Viņa mamma apmierināja mazā kumeliņa zīšanas kāri.

"Vīnij, tev ir burvīgs mazulis! Tas izaugs spēcīgs un veselīgs, tieši tāds pats kā tu. Grūti tam noticēt. Pēc visa šī laika es vairs neesmu viena." Eilas acīs parādījās negaidītas asaras. "Cik gan daudz mēnešu pie debesīm jau bija nomainījušies, kopš mani nolādēja, un es nevienu nebiju satikusi. Un tagad manā alā kāds ir. Tas ir vīrietis, Vīnij. Citu vīrietis, un man šķiet, ka viņš izdzīvos." Ar plaukstas virspusi Eila no­trauca asaras. "Arī vīrieša acis tāpat ūdeņoja kā manējās, un viņš man uzsmaidīja. Arī es viņam atsmaidīju pretī.

Es esmu viena no Citiem, tieši kā Krebs teica. Iza man pieteica samek­lēt savas cilts ļaudis, atrast sev vīrieti. Vīnij! Vai viņš ir mans vīrietis? Vai viņš tika atsūtīts šeit man? Vai mans totēms viņu atsūtīja?

Mazulis! Mazulis man viņu parādīja! Viņš bija izvēlēts, tieši tāpat kā es. Mans Mazulis - alu lauvas bērns, ko mans totēms atsūtīja, - viņu pārbaudīja un iezīmēja. Tagad arī šī vīrieša totēms ir Alu Lauva. Tas nozīmē, ka viņš var kļūt par manu vīrieti. Vīrietis, kam ir Alu Lauvas totēms, būs pietiekami stiprs sievietei, kurai arī ir Alu Lauvas totēms. Man pat vēl varētu būt arī citi bērni."

Eila sarauca pieri. "Bet bērnus nerada totēmi. Zinu, ka Brouds aizsāka Durku, kad ielika manī savu locekli. Vīrieši aizsāk bērnus, nevis totēmi. Don-da-lāh ir vīrietis…"

Pēkšņi Eila iedomājās par vīrieša locekli, kas bija piebriedis no vaja­dzības nolaist ūdeni, un atcerējās Jondalara mulsinoši zilās acis. Jaunā sieviete sajuta sevī dīvainu pulsāciju, kas radīja viņā nemieru. Kāpēc viņu pārņēmušas šīs dīvainās sajūtas? Tās bija sākušās tad, kad viņa vēroja Vīniju un bēro zirgu…

"Tumšais bēris! Un tagad Vīnijai ir tumši brūns kumeliņš! Tas ērzelis aizsāka viņā kumeliņu. Don-da-lāh varētu aizsākt bērniņu manī. Viņš varētu būt mans vīrietis…

Bet ja nu viņš mani negrib? Iza sacīja, ka vīrieši to darot tad, ja vi­ņiem sieviete patīkot. Vairums vīriešu tā darot. Broudam es nepatiku. Man nebūtu nekas pretī, ja Don-da-lāh…" Pēkšņi Eila nosarka. "Es taču esmu tik liela un neglīta! Kāpēc lai viņš gribētu to darīt ar mani? Kāpēc lai viņš gribētu mani par savu sievieti? Viņam jau varbūt ir sieviete. Un ja nu viņš gribēs aiziet?

Viņš nedrīkst aiziet. Viņam jāiemāca man vārdi. Vai viņš paliktu, ja es iemācītos saprast viņa vārdus?

Es tos iemācīšos. Es iemācīšos visus viņa vārdus. Tad varbūt viņš paliks, pat ja esmu liela un neglīta. Vīrietis tagad nedrīkst aiziet. Es tik ilgu laiku esmu bijusi viena."

Eila pielēca kājās un, juzdama gandrīz vai paniku, izgāja ārā no alas. Melnā tumsa jau pieņēma samtaini tumšzilu nokrāsu; nakts gandrīz bija beigusies. Sieviete vēroja, kā koki un pazīstamā ainava atgūst savas pierastās aprises. Viņa vēlējās ieiet alā un atkal paskatīties uz vīrieti, bet šo vēlmi apspieda. Tad iedomājās, ka vajadzētu viņam brokastīs sagādāt kādu svaigu medījumu, un devās pēc lingas.

"Varbūt viņam nepatiks, ka es medīju?" Viņa atcerējās: "Es jau no­lēmu, ka neļaušu nevienam sevi apturēt," - bet pēc lingas iekšā negāja. Eila noskrēja lejā upmalā, noņēma apmetni un devās rīta peldē. Sajūta bija īpaši laba, un sievietei likās, ka ūdens aizskalo viņas dvēseles satrau­kumu. Pēc pavasara plūdiem vairs neeksistēja Eilas mīļākā zvejas vieta, bet lejup pa straumi, tepat netālu, viņa bija atklājusi kādu citu vietu.

Jondalars pamodās no ēdiena smaržas un apzinājās, ka ir izsalcis. Vīrietis izmantoja ūdens somu, lai atvieglotos, un viņam izdevās pie­celties sēdus un pavērties apkārt. Sieviete bija izgājusi, tāpat ari ķēve un jaundzimušais kumeliņš, bet tā vieta, kur bija iekārtojušies zirgi, iz­skatījās attāli līdzīga vienīgajai otrajai guļvietai, kas atradās alā, turklāt te bija tikai viens pavards. Tātad sieviete te tiešām dzivoja viena pati, ja neskaita zirgus, un tos nevar uzskatīt par cilvēciskām būtnēm.

Bet tādā gadījumā - kur tad bija viņas ļaudis? Vai šeit blakus atradās vēl citas alas? Varbūt šie ļaudis devušies ilgstošā medību ceļojumā? Glabātavā atradās dažādi alas piederumi, zvērādas un ģērētas ādas, uz kārtīm karājās dažādi augi; gaļas un citi pārtikas krājumi bija pie­tiekamā daudzumā, lai nodrošinātu lielu saimi. Vai tas viss piederēja tikai šai vienai sievietei? Ja jau viņa dzīvoja viena, kāpēc viņai bija tik daudz vajadzīgs? Un kas tad bija Jondalaru atnesis uz šejieni? Varbūt viņas ļaudis bija viņu šeit atnesuši un atstājuši pie šīs sievietes?

Tad tā tas bija! Šī sieviete ir kādas cilts dziedniece, pie kuras ļaudis bija Jondalaru šurp atnesuši, lai par viņu parūpējas. Sieviete ir tam par jaunu - vismaz tā izskatās bet ir zinoša. Par to nav nekādu šaubu. Iespējams, ka viņa šeit dzīvo, lai sevi zināmā mērā pārbaudītu, lai at­tīstītu kādas īpašas iemaņas - varbūt ar dzīvniekiem? Viņas ļaudis Jondalaru atrada, un, tā kā neviena cita nebija, sieviete atļāva viņiem svešinieku šeit atstāt. Viņa droši vien ir ļoti spēcīga dziedniece, ja jau viņai ir tāda vara pār dzīvniekiem.

Eila ienāca alā, nesdama līdzi izkaltušu un izbalējušu iegurņa kaula paplāti, uz kuras atradās svaigi cepta forele. Viņa uzsmaidīja vīrietim, pārsteigta par to, ka viņš jau ir pamodies. Nolikusi zivi, jaunā sieviete sakārtoja zvērādas un salmiem piebāztos ādas spilventiņus, lai Jonda- laram būtu ērtāk sēdēt. Iesākumā viņa iedeva tam padzerties vītola mizas tēju, lai mazinātu drudzi un atvieglinātu sāpes. Eila nolika paplāti viņam klēpī, tad vēlreiz devās ārā un atgriezās ar vārītu graudu bļodu, svaigi nomizotiem dadžu stublājiem, suņuburkšķiem un pirmajām sav­vaļas zemenēm.

Jondalars bija pietiekami izsalcis, lai notiesātu visu pa tīro, bet pēc dažiem pirmajiem kumosiem viņš sāka ēst lēnāk, lai izbaudītu ēdiena garšu. Eila no Izas bija iemācījusies pagatavot ne tikai zāļu uzlējumus, bet ari izmantot dažādus ēdamos augus kā ēdiena piedevas. Viņa bija prasmīgi uzlabojusi gan foreles, gan graudu garšu. Svaigie augāju stub­lāji bija kraukšķīgi un pietiekami mīksti, un saules staros nogatavojušās savvaļas zemenes, kaut ari to bija nedaudz, tomēr piešķīra ēdienam īpašu saldmi. Jondalars bija sajūsmā. Viņa māte tika atzīta par izcilu ēdiena gatavotāju, un, kaut arī šī maltīte bija pavisam citāda, viņš prata novērtēt labi pagatavota ēdiena garšu.

Eilu iepriecināja tas, ka vīrietis ēda lēnām un izbaudīja katru kumosu. Kad viņš bija pabeidzis maltīti, viņa atnesa piparmētru tēju un gatavo­jās nomainīt apsējus. Jaunā zāļu sieva vairs nelika Jondalaram galvas kompresi, jo uztūkums bija pazudis un palicis vien neliels nobrāzums. Labi dzija arī lauvas nagu atstātās pēdas uz krūtīm un rokām. Varbūt viņam paliks nelielas rētas, bet tie būs nenozīmīgi bojājumi. Galvenā problēma bija ar kāju. Vai tā labi sadzīs? Vai vīrietis varēs atkal to pilnvērtīgi lietot? Kaut vai daļēji? Vai ari paliks par kropli?

Jaunā zāļu sieva noņēma sautējošo kompresi un ar atvieglojumu ieraudzīja, ka savvaļas kāposta lapas bija mazinājušas strutošanu, to viņa bija cerējusi. Bija skaidri redzams uzlabojums, tomēr vēl nevarēja droši pateikt, kāds no tā būs labums. Šķita, ka brūces savilkšana kopā ar cīpslu bija izdevusies. Par spīti lielajiem bojājumiem, kāja jau izskatījās gandrīz tāda pati kā agrāk, tomēr paliks pamatīga rēta un iespējama arī neliela deformācija. Lai nu kā, Eila par saviem darba augļiem bija iepriecināta.

Šī bija pirmā reize, kad Jondalars patiešām varēja apskatīt savu kāju, un viņš par redzēto nebūt nebija iepriecināts. Tā izskatījās daudz no­pietnāk ievainota, nekā viņš bija iedomājies. Ieraudzījis šausmīgo brūci, Zelandoni vīrietis nobālēja un pāris reižu norija siekalas. Tagad viņš saprata, ko Eila bija mēģinājusi izdarīt ar mezgliņiem. Tas varētu dot zināmu uzlabojumu, bet Jondalaru interesēja, vai viņš vispār vēl kādreiz varēs staigāt.

Viņš runāja ar Eilu un prasīja, kur viņa bija apguvusi ārstniecības iemaņas, nemaz necerēdams saņemt atbildi. Sieviete no visa teiktā sa­prata vienīgi savu vārdu, bet neko vairāk. Viņa gribēja palūgt vīrietim iemācīt viņai vārdu nozīmi, bet nezināja, kā to izdarīt. Juzdamās par to izmisusi, Eila izgāja ārā atnest malku pavardam. Sieviete tik ļoti alka iemācīties runāt, bet kā lai viņa to iesāk?

Jondalars domāja par maltīti, ko tikko bija notiesājis. Lai kas arī šo sievieti apgādāja, viņa bija labi nodrošināta un acīmredzot mācēja pati par sevi parūpēties. Ogas, augāji un zivs bija bijuši svaigi. Tomēr graudi droši vien bija ievākti pagājušajā rudenī, tas nozīmēja to, ka palikuši pāri no ziemas krājumiem. Tas liecināja par labu plānošanu; viņai nedraudēja bads ne vēlā ziemā, ne agrā pavasarī. Tas nozīmēja arī to, ka viņa šo teritoriju labi pārzina, tātad jau dzīvo šeit krietni ilgi. Bija vēl citas norādes, ka ala jau tikusi lietota kādu labu laiku: melnie sodrēji pie dūmu izvades cauruma un galvenokārt - pamatīgi nostaigātā alas grīda.

Lai gan sieviete bija labi nodrošināta ar dažādiem nepieciešamiem sadzīves priekšmetiem, tuvāka izpēte atklāja, ka kokgrebumiem nav nekādu ornamentu un tie ir diezgan primitīvi apstrādāti. Viņš paskatījās uz koka krūzīti, no kuras bija dzēris tēju. "Tā nav neapstrādāta," vīrietis nodomāja. "Īstenībā pat ļoti prasmīgi pagatavota." Spriežot pēc koka raksta, krūzīte bija izgrebta no kāda nokaltuša zara. Papētījis to tuvāk, viņš konstatēja, ka krūzīte izgrebta, cenšoties saglabāt koka formu un rakstu. Izliekumos un izaugumos nebija grūti iztēloties kāda maza dzīv­nieciņa seju. Vai viņa tā bija darījusi speciāli? Tas bija smalks darbs. Jondalaram šī krūzīte patika labāk par citiem redzētajiem uzkrītošajiem kokgrebumiem.

Pati krūzīte bija dziļa, ar rūpīgi nopulētu malu, simetriska un akurāti nostrādāta. Pat tās iekšpusē nevarēja redzēt nekādus graudainus neglu- dumus. Ar nokaltušu koka zaru bija grūti strādāt; droši vien šīs krūzītes izgatavošana paņēmusi vairākas dienas. Jo vairāk Jondalars skatījās uz šo krūzīti, jo ciešāka viņam radās pārliecība, ka šis neapšaubāmi ir izcils meistardarbs; tās vienkāršība bija tikai maldinoša. "Martonai tā patiktu," viņš nodomāja, atcerēdamies mātes spēju lieliski izkārtot dažādus vienkāršus sadzīves priekšmetus un traukus. Viņai bija prasme saskatīt skaistumu pat visvienkāršākajās lietās.

Jondalars pacēla acis, kad Eila ienesa malkas klēpi, un pašūpoja galvu par viņas primitīvo ādas apmetni. Tad viņš pamanīja gultas matraci, uz kura gulēja. Tāpat kā sievietes apmetnis, tā bija vienkārša zvērāda, kas nebija piegriezta pēc formas, - svaigs siens vienkārši ielikts zvērādā un iebāzts šaurā spraugā. Viņš pavilka ārā vienu zvērādas galu, lai ciešāk to papētītu. Ādas gabala ārējā mala bija nedaudz stīva, pie tās joprojām atradās pāris brieža spalvu, bet citādi tā bija lokana un samtaini mīksta. Bet ādas gabala iekšējais un cietais ārmalas dzīslojums bija nokasīts nost, tas izskaidroja ādas elastīgumu. Bet Eilas apstrādātās zvēru ka­žokādas atstāja uz viņu vēl lielāku iespaidu. Viena lieta bija novilkt un izstiept ādu, kā arī nokasīt dzīslojumu, lai tā būtu lokana. Bet daudz grūtāk bija sagatavot kažokādu, jo tai tika apstrādāta tikai iekšpuse. Kažokādām parasti bija tendence būt cietākām, tomēr tās, kas atradās uz gultas, bija tikpat lokanas kā bez spalvām ģērētās ādas.

Aptaustot šīs kažokādas, viņam radās pazīstama sajūta, bet Jondalars nevarēja izdomāt, kāpēc.

Zelandoni vīrietis saprata: uz izgatavotajiem priekšmetiem nav ne iegrebumu, ne ornamentu, bet tie ir izgatavoti ar visīstāko amatnieka prasmi. Ādas un kažokādas bija apstrādātas ar lielu prasmi un rūpību - tomēr neviens gabals nebija piegriezts pēc formas, sašūts vai sasiets kopā; neviens priekšmets nebija rotāts krellītēm vai putnu spalvām, krā­sots vai jebkādā citā veidā izrotāts. Tomēr sieviete bija sašuvusi viņa kāju. Tās bija dīvainas pretrunas, un šī sieviete viņam joprojām šķita mīkla.

Jondalars bija redzējis, kā Eila sagatavo pavardu, bet tā īsti nebija tam piegriezis vērību. Viņš bija raudzījies, kā viņa vairākas reizes aizdedzina pavardu. Laikam ejot, viņš sāka brīnīties, kāpēc sieviete pavarda iekuršanai neatnesa kādu ogli no tā ugunskura, kur bija gata­vojusi maltīti, un tad secināja, ka tas droši vien jau bija izdzisis. Viņš skatījās, kā sieviete savāc ātri degošo posu, paņem pāris akmeņu, sasit tos kopā un uzpūš liesmiņu. Tas tika izdarīts tik ātri, ka uguns sāka kurties, pirms vēl viņš apjauta, ko sieviete bija izdarījusi.

- Lielā Māte! Kā tu tik ātri iekūri uguni? - Kā pa miglu viņš atcerējās, ka arī naktī viņai bija izdevies tikpat ātri iekurt uguni, bet toreiz bija to pierakstījis uz savu murgu rēķina.

Izdzirdējusi vīrieša izbrīnīto reakciju, Eila pagriezās un pavērās viņā ar zobgalīgu skatienu.

- Kā tu iekūri to pavardu? - Jondalars pajautāja vēlreiz, paliekdamies uz priekšu. - Ak Doni! Viņa nesaprot ne vārda, ko es saku. - Viņš iz­misumā pacēla rokas. - Vai tu maz zini, ko nupat izdarīji? Panāc šurp, Eila, - viņš ar žestu paaicināja sievieti pie sevis.

Viņa pienāca nekavējoties; šī bija pirmā reize, kad viņa redzēja vīrieti parādām žestu, kas kaut ko nozīmēja. Viņš bija par kaut ko nedaudz uztraucies; savilkusi pieri grumbās, Eila koncentrējās uz viņa vārdiem, vēlēdamās, kaut varētu tos saprast.

- Kā tu iekūri uguni? - Jondalars vēlreiz pajautāja, lēnām un skaidri izrunādams vārdus, it kā tas kaut kā palīdzētu sievietei tos saprast, un ar roku norādīja uz pavarda pusi.

- Ug…? - Eila mēģināja atkārtot viņa pēdējo vārdu. Kaut kas bija svarīgs. Viņa trīcēja no koncentrēšanās, mēģinādama ar visiem spēkiem vīrieti saprast.

- Uguni! Uguni! Jā, uguni! - viņš kliedza, žestikulēdams uz liesmu pusi. - Vai tu maz aptver, ko tas varētu nozīmēt, ja cilvēki mācētu tik ātri iekurt uguni?

- Ugn…?

- Jā, kā to tur, - Jondalars sacīja, ar pirkstu rādīdams gaisā uz pa­varda pusi. - Kā tev tas izdevās?

Eila piecēlās, piegāja pie pavarda un norādīja uz to. - Ugn? - viņa jautāja.

Vīrietis izdvesa nopūtu un atlaidās kažokādās, pēkšņi aptvēris, ka bija piespiedis sievietei saprast vārdus, ko viņa nezināja. - Piedod, Eila! Tas gan bija muļķīgi no manas puses. Kā gan tu vari man izstāstīt, ko tu darīji, ja nemaz nesaproti, ko es jautāju?

Spriedze bija izzudusi. Jondalars aizvēra acis, juzdamies iztukšots un izmisis, bet Eila bija sajūsmā. Viņai bija viens vārds. Tikai viens, bet tas bija pats sākums. Kā lai viņa turpina apgūt vārdus? Kā gan viņa varētu palūgt vīrietim iemācīt vēl vairāk vārdu, pastāstīt, ka viņai jāiemācās runāt?

- Don-da-lāh…? - Viņš atvēra acis. Eila vēlreiz norādīja uz pavardu. -Ugn?

- Uguns, jā, tā ir uguns, - viņš atbildēja, piekrītoši mādams ar galvu. Tad, sajuzdamies noguris, viņš atkal aizvēra acis; bija nedaudz muļķīgi tā satraukties; vīrieti nomocīja gan fiziskās, gan morālās sāpes.

Vīrieti tas neinteresēja. Ko gan Eila varētu izdarīt, lai viņš saprastu? Sieviete jutās tik apjukusi, tik dusmīga par to, ka nemācēja izdomāt, kā lai savu vajadzību paskaidro. Viņa mēģināja vēlreiz.

- Don-da-lāh? - Eila pagaidīja, līdz vīrietis atkal atver acis. - Ugn? - viņa jautāja ar cerīgu lūgumu acis.

- Ko gan viņa vēlas? - Jondalars nesaprata, viņa ziņkārība ņēma virsroku. - Kas ir ar to uguni, Eila?

Vērojot vīrieša plecus un sejas izteiksmi, jaunā sieviete nojauta, ka Jondalars kaut ko jautā. Viņš pievērsa uzmanību. Eila pavērās apkārt, mēģinādama izdomāt, kā lai viņam to pasaka, un ieraudzīja blakus pavardam stāvam malku. Viņa pacēla vienu sprunguli, pienesa viņam klāt, pacēla gaisā un jautājoši paskatījās.

Jondalara pierē neziņā parādījās grumbas, tad pēkšņi iztaisnojās, jo viņš nodomāja, ka sāk saprast. - Vai gribi zināt, kā to sauc? - viņš jautāja, nobrīnīdamies par sievietes pēkšņo vēlmi iemācīties valodu, kad iepriekš viņa nebija izrādījusi nekādu interesi par sazināšanos. Runā­šana! Viņa neapmainījās vārdiem, bet gan mācījās runāt! Vai tas varēja būt iemesls, kāpēc viņa bija tik klusa? Jo nemācēja runāt?

Jondalars pieskārās sprungulim Eilas rokā. - Koks, - viņš paskaid­roja.

Eilas satrauktā elpa izlauzās uz āru, viņa pat nebija zinājusi, ka nav elpojusi. - Ks? - viņa centās atkārtot.

- Koks, - Jondalars lēnām atkārtoja, pārspīlēti skaidri izrunādams šo vārdu.

- Ouuks, - Eila atkal centās, mēģinādama ar muti atdarināt vīrieša izrunātās skaņas.

- Nu jau ir labāk, - viņš atzinīgi pamāja.

Eilas sirds neprātīgi sitās. Vai viņš saprata? Jaunā sieviete izmisīgi meklēja vēl kaut ko, lai process turpinātos. Viņa ieraudzīja krūzīti. Pa­cēlusi trauciņu, viņa izstiepa to rokā.

- Vai tu centies panākt, lai iemācu tev runāt?

Eila nesaprata, pašūpoja galvu un vēlreiz izstiepa krūzīti.

- Kas tu esi, Eila? No kurienes tu esi? Kā tu māki… darīt visu to, ko tu dari, bet nemāki runāt? Tu esi liels noslēpums, bet, lai man reiz izdotos kaut ko par tevi uzzināt, tad šķiet, ka būs jāiemāca tev runāt.

Jaunā sieviete apsēdās uz kažokādas, blakus Jondalaram, nepacie­tīgi gaidīdama vārdu, joprojām turēdama rokās krūzīti. Eila baidījās, ka, pateicis tik daudz vārdu, viņš aizmirsīs par to vārdu, ko Eila bija prasījusi. Viņa vēlreiz izstiepa krūzīti uz Jondalara pusi.

- Ko tu gribi? Vārdu "dzert" vai "krūzīte"? Šķiet, ka tam nav no­zīmes. - Jondalars pieskārās traukam, ko Eila turēja rokā. - Krūze, - viņš sacīja.

- Kghū, - Eila atkārtoja, tad atviegloti pasmaidīja.

Jondalars turpināja Eilas uzsākto spēli. Viņš pasniedzās pēc ūdens somas ar svaigu ūdeni, ko Eila bija viņam atstājusi, un ielēja to krūzītē.

- Ūdens, - vīrietis sacīja.

- Ūdh.

- Pamēģini vēlreiz: ūdens, - viņš mudināja.

- Ūd-ēh-dā.

Jondalars pamāja, tad, pielicis krūzīti pie lūpām, iedzēra malciņu.

- Dzert, - viņš teica. - Dzert ūdeni.

- Dzrrt, - Eila atkārtoja, jau izrunādama diezgan skaidri, tikai pa­stiepdama burtu "r" un kaut kā šo vārdu norīdama. - Dzrrt ūdēhdā.