Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

4

Jondalars zemu pieplaka pie zemes un caur garo, zeltaino zāli, kas bija nolīkusi no nenobriedušo vārpu smaguma, vēroja ganāmpulku. Bija jūtama spēcīga zirgu smaka, tā nenāca no sausā vēja, kas atnesa zirgu karsto, mainīgo aromātu, bet gan no veciem zirgu mēsliem, ar kuriem viņš bija ierīvējis savu ķermeni un kurus turēja padusēs, lai nomaskētu pats savu spēcīgo smaržu, ja vējš mainītu virzienu.

Svelmaina saule karsēja vīrieša sviedriem klāto bronzas krāsas mu­guru, un maza straumīte tecēja pa sejas abām pusēm; sviedri pada­rīja tumšākus Jondalara saulē izbalējušos matus un pielipināja tos pie pieres. Gara ādas strēmele bija atraisījusies no saites pie pakauša, un kaitinošais vējš ar to pātagoja vīrieša seju. Apkārt sīca mušas, ik pa brīdim nolaizdamās uz ķermeņa, lai kārtējo reizi iekostu, un no sa­springtās tupus pozas kreisajā ciskā iemetās krampis.

Šos nelielos, kaitinošos sīkumus varēja arī neņemt vērā, jo Jondalara uzmanība bija pievērsta ērzelim, kas, nervozi sprauslodams un slie- damies pakaļkājās, dīvainā kārtā nojauta savam harēmam draudošās briesmas. Ķēves joprojām mierīgi ganījās, bet ar it kā nejaušām kustī­bām bija nostājušās starp medniekiem un saviem kumeļiem.

Tonolans, pāris pēdu tālāk notupies tādā pašā pozā, vienā līmenī ar labo plecu turēja paceltu pīķi, bet kreisajā rokā bija sagrābis vēl vienu. Viņš paskatījās uz brāli. Jondalars pacēla galvu un ar acīm norādīja uz dūkanu ķēvi. Mazais brālis pamāja, izveicīgi pārvietoja šķēpu labākā līdzsvara stāvoklī un bija gatavs lēcienam.

It kā būtu atskanējis signāls, abi vīrieši vienlaikus pielēca kājās un metās zirgu bara virzienā. Ērzelis saslējās pakaļkājās, brīdinoši iezvie- dzās un vēlreiz saslējās pakaļkājās. Tonolans raidīja pīķi ķēves virzienā, bet Jondalars, izkliegdams dažādas skaņas un cenzdamies iebiedēt, skrēja tieši pie paša ērzeļa. Viltība nostrādāja. Ērzelis nebija pieradis pie skaļiem plēsējiem - četrkājainie mednieki pielavījās un uzbruka klusi. Pagriezdamies uz vīriešu pusi, ērzelis iezviedzās, tad novērsās un sekoja savam bēgošajam baram.

Abi brāļi metās viņiem pakaļ. Ērzelis pamanīja atpaliekošo ķēvi un, lai pasteidzinātu, iekoda viņai sānos. Vīrieši kliedza un vicināja rokas, bet šoreiz ērzelis neatkāpās no savām pozīcijām un, iespraukdamies pa vidu starp vīriešiem un ķēvi, centās viņus aizkavēt, vienlaikus ari skubinādams ķēvi skriet ātrāk prom. Ķēve paspēra vēl pāris grīļīgu soļu, tad apstājās un nokāra galvu. Tonolana piķis bija ietriecies dzīvnieka sānos; spirgti sarkanas urdziņas izraibināja ķēves pelēcīgo spalvu un pilēja lejup pa dūkano sānu.

Jondalars piegāja tuvāk, nomērķēja un izmeta ari savu piķi. Ķēve noraustījās, paklupa un nogāzās gar zemi; otrs piķis bija ietriecies viņas kaklā, tieši zem biezajām krēpēm. Ērzelis pierikšoja pie ķēves, maigi piebāza purnu, tad izaicinoši saslējās pakaļkājās un aizskrēja pakaļ savam baram, lai aizsargātu pārējos.

- Es aiziešu pēc somām, - Tonolans piedāvājās, kad abi skrēja pie nokritušā dzīvnieka. - Daudz vieglāk būs atnest ūdeni uz šejieni nekā nogādāt zirgu pie upes.

- Mums jau nav visa ķēves gaļa jāizkaltē. Aiznesīsim pie upes tikai tos gabalus, kas mums būs vajadzīgi, tad mums nebūs jānes šurp ūdens.

Tonolans paraustīja plecus. - Lai notiek. Atnesīšu cirvi, lai varētu saskaldīt kaulus. - Jaunākais brālis devās upes virzienā.

Jondalars izvilka no maksts savu nazi ar kaula spalu un izdarīja dziļu griezumu ķēves rīklē. Izvilcis pīķus, viņš vēroja, kā ap ķēves galvu izveidojas asins peļķe.

- Kad atgriezīsies pie Lielās Zemes Mātes, pasaki Viņai paldies, - Jon­dalars sacīja beigtajam zirgam. Viņš pasniedzās pēc sava mazā ādas maisiņa un ar neapzinātu žestu noglāstīja Mātes akmens figūriņu. "Ze­landoni viedajam vīram ir taisnība," viņš pie sevis nodomāja. "Ja pie­nāks tādi laiki, kad Zemes bērni aizmirsīs, kas par viņiem rūpējas, tad kādudien varam pamosties un atklāt, ka mums vairs nav māju." Pēc tam viņš satvēra nazi un bija gatavs ņemt savu tiesu no Doni krājumiem.

- Nākdams atpakaļ, redzēju hiēnu, - atgriezdamies paziņoja Tono­lans. - Izskatās, ka mums būs jāpabaro vēl kāds.

- Zemes Mātei nepatīk izšķērdība, - Jondalars atbildēja, paceldams līdz elkoņiem asiņainās rokas. - Tik un tā tas viss nonāks atpakaļ Viņas klēpi. Nāc man palīgā!

- Tu zini, ka tas ir riskanti, - Jondalars sacīja, piemezdams vēl vienu zaru mazajam ugunskuram. Kopā ar dūmiem gaisā uzlidoja dažas dzirksteles un izplēnēja nakts tumsā. - Ko mēs darīsim, kad pienāks ziema?

- Līdz ziemai vēl tālu. Līdz tam laikam mums jāsatiek cilvēki.

- Ja tūlīt pat griezīsimies atpakaļ, tad noteikti tos satiksim. Līdz iestājas bargā ziema, mēs varētu vismaz tikt līdz Losaduni. Viņš pa­griezās, lai paskatītos uz brāli. - Mums nav pat ne jausmas, kāda šajā kalnu pusē ir ziema. Te ir daudz atklātāki klajumi, retāki koki, nedroši un grūtāk iegūt malku ugunij. Varbūt mums vajadzētu mēģināt atrast Sarmuni? Varbūt viņi varētu pastāstīt, kas mūs sagaida un kādi ļaudis dzīvo šajā pusē?

- Jondalar, ja vēlies, vari iet atpakaļ. Sāksim ar to, ka es viens pats gribēju doties šajā Ceļojumā… nav jau tā, ka es nepriecātos par tavu līdzdalību.

- Es nezinu… varbūt man patiešām vajadzētu doties atpakaļ? - lielais brālis atbildēja un, pagriezies atpakaļ, paskatījās ugunī. - Es nekad ne­biju domājis, ka šī upe būs tik gara. Paskaties uz to! - Jondalars pamāja uz vizošo ūdens virsmu, kas atspoguļojās mēnesgaismā. - Viņa ir visu upju Lielā Māte un tieši tāpēc vēl neparedzamāka. Kad sākām savu Ceļojumu, tā tecēja uz austrumiem. Tagad tā plūst uz rietumiem un ir sadalījusies daudzās gultnēs; dažkārt es nesaprotu, vai mēs joprojām ejam gar pareizās upes krastu. Tonolan, šķiet, mani sāk mākt šaubas, vai tu noiesi to lielo gabalu līdz upes galam, lai cik tālu tas ari būtu. Turklāt pat tādā gadījumā, ja mēs satiksim cilvēkus, kā tu vari zināt, vai viņi būs draudzīgi noskaņoti?

- Tieši tur jau slēpjas viss Ceļojuma skaistums - jaunu vietu atklā­šanā, jaunu ļaužu satikšanā. Tas ir risks, kas jāuzņemas. Paklau, lielo brāl, ja vēlies, dodies atpakaļ, to es saku pavisam nopietni.

Jondalars skatījās ugunskurā, ar zariņu ritmiski sizdams pa plaukstu. Pēkšņi viņš pielēca kājās un iesvieda zariņu ugunī; no jauna uzvirmoja sārtas dzirksteles. Pagājies uz priekšu, vecākais brālis paskatījās uz savītajām šķiedras virvēm, kas bija cieši nostieptas virs zemes un pie­sietas starp mietiņiem, uz tām kaltējās gaļas šķēles. - Kādēļ gan man vajadzētu atgriezties? Un ko man vispār no šīs dzīves gaidīt?

- Nākamo upes līkumu, rītdienas saullēktu, jaunu sievieti savā gultā, - Tonolans atbildēja.

- Un tas ir viss? Vai tad tu no savas dzīves nevēlies sagaidīt ko vairāk?

- Ko tad vēl no tās var sagaidīt? Tu piedzimsti un, kamēr esi šai saulē, dzīvo tik labi, cik vien māki, pēc tam kādudien atgriezies Zemes Mātes klēpi. Kas notiek pēc tam, to neviens nezina.

- Ir jābūt kaut kam vairāk. Dzīvē ir jābūt kādam mērķim.

- Ja kādreiz to uzzināsi, dari arī man to zināmu, - Tonolans nožāvā­damies sacīja. - Pašreiz es gaidu rītdienas saullēktu, bet, ja nākamajā rītā vēl gribam to gaļu atrast turpat, kur tā stāv tagad, tad vienam no mums jāpaliek nomodā vai ari jāiekur vairāki ugunskuri, lai atbaidītu maitēdājus.

- Ej gulēt, Tonolan! Es palikšu nomodā, tāpat neaizmigšu.

-Jondalar, tu pārāk daudz uztraucies. Pamodini mani, kad tev uznāk

miegs!

Saule jau bija augstu, kad Tonolans izlīda no telts, izberzēja acis un izstaipījās. - Vai tu biji nomodā visu nakti? Es taču tev pieteicu mani pamodināt.

- Biju iegrimis domās, un man nenāca miegs. Uzvārīju salvijas tēju, ja vēlies iedzert ko siltu.

- Paldies! - Tonolans pateicās, iesmeldams kūpošo šķidrumu koka bļodiņā. Abām rokām satvēris bļodiņu, jaunākais brālis notupās uguns­kura priekšā. Agrais rīta gaiss vēl bija dzestrs, zāle - mitra no rasas. Tonolanam mugurā bija vienīgi gurnu apsējs. Viņš vēroja mazos putni­ņus, kas blakus upei, skaļi čivinādami, lidinājās un šaudījās šurpu turpu trūcīgajā krūmājā un retajos kokos. Dzērvju bars, kas bija ierīkojis ligz­das uz vītolu ieskautas saliņas kanāla vidū, pašreiz mielojās ar zivīm. - Nu, vai tev izdevās? - viņš beidzot pajautāja.

- Kas izdevās?

- Atrast dzīves jēgu. Vai tad tieši tas nebija tavu rūpju iemesls, kad es aizgāju gulēt? Tikai kāpēc tev bija jāpaliek nomodā visu nakti? To es laikam nekad nesapratīšu. Zini, ja šeit tuvumā būtu kāda sieviete… Varbūt tev ir kāda Doni svētītā, kas paslēpusies tur, tajos vītolos…?

- Vai tu domā - ja tā būtu, es tev tā nu stāstītu? - Jondalars smai­dīdams attrauca. Tad viņa smaids atmaiga. - Mazo brāl, tev nevajag mani izsmiet. Ja vēlies, iešu tev līdzi līdz pat upes galam. Tikai ko tu darīsi pēc tam?

- Tas būs atkarīgs no tā, ko mēs tur atradīsim. Manuprāt, labākais, ko vakar varēju darīt, bija iet gulēt. Kad tev, brāl, uznāk tāds noska­ņojums, tad tu neesi diez cik jauks sarunu biedrs. Es priecājos, ka esi

izlēmis nākt man līdzi. Pa šo laiku esmu jau tā kā apradis ar tavām garastāvokļa maiņām un visu pārējo.

- Es jau teicu, ka kādam taču tevi jāuzmana un jāpalīdz izķepuroties no nepatikšanām.

- Mani? Tieši tagad varētu notikt kaut kas interesants. Tas būtu labāk nekā tā vienkārši sēdēt un gaidīt, kamēr kaltējas gaļa.

- Ja laiks pieturēsies tikpat labs, gaļa izkaltis pāris dienās. Bet ne­esmu pārliecināts, vai man tev pastāstīt, ko redzēju. - Jondalara acis iemirdzējās.

- Nu stāsti, brāl! Tu taču zini, ka tu tik un tā…

- Tonolan, upē dzīvo milzīga store… Bet nav jēgas to makšķerēt. Tu jau negribēsi gaidīt, kamēr arī tā vēl izkaltis.

- Cik liela? - Tonolans ieinteresējās, pieceldamies kājās un dedzīgi raudzīdamies upē.

- Tik milzīga, ka neesmu pārliecināts, vai mēs pa abiem varētu to izvilkt krastā.

- Neviena store nav tik liela.

- Tā, kuru es redzēju, bija.

- Parādi man to!

- Kā tu domā, kas es tāds esmu? Vai Lielā Māte? Vai iedomājies, ka varu likt zivij atpeldēt un tev parādīties?

Tonolans izskatījās sarūgtināts.

- Tomēr varu tev parādīt, kur to redzēju, - Jondalars piedāvāja.

Abi vīrieši piegāja pie upes krasta un nostājās blakus kritušajam

kokam, kas daļēji bija ieliecies ūdenī. It kā lai abus iekārdinātu, milzīga ēna, šūpodamās straumē, lēnām pārvietojās pret straumi un papeldēja zem koka netālu no upes dibena.

- Tai jābūt visu zivju vecmāmiņai! - Tonolans čukstēja.

- Bet vai mēs varam tai trāpīt?

- Pamēģināsim!

- Ar to varētu pabarot veselu Alu un pat vēl vairāk. Ko mēs ar to iesāksim?

- Vai tad tu nebiji tas, kas teica, ka Māte nekad neļaus nekam iet zudumā? Ari hiēnām un āmrijām pienākas viņu tiesa. Aiziesim pēc pīķiem! - Tonolans dega nepacietībā izmēģināt šo izpriecu.

- Ar pīķiem šeit nebūs līdzēts, mums vajag žebērkļus.

- Store jau būs prom, ja mēs tikai tagad sāksim taisīt žebērkļus.

- Bet, ja netaisīsim, tad nekad viņu nenoķersim. Tā vienkārši aizslī­dēs projām, pīķis viņai netrāpīs - mums ir nepieciešams kaut kas ar atskabargu. Žebērkļu izgatavošana neprasīs ilgu laiku. Paskaties uz to koku tur tālāk! Ja zem tā pamatīgā žubura nogriezīsim visus liekos zarus, tad nebūs jāuztraucas par atkārtotu dūrienu, pietiks ar vienu pašu. - Jondalars pastiprināja savu teikto, žestikulēdams ar rokām pa gaisu. - Nogriez to žuburu īsu un uzasini, tā mums būs ari atskabarga…

- Bet kāds no tā visa būs labums, ja zivs jau būs prom, pirms mēs tos uzmeistarojam? - Tonolans pārtrauca brāļa runas plūdus.

- Redzēju viņu šajā vietā divreiz. Šķiet - šī ir viņas mīļākā atpūtas vieta. Iespējams, ka viņa atkal atgriezīsies.

- Bet kā lai zina, cik ilgs laiks līdz tam var paiet?

- Vai tad tev pašreiz ir kas labāks padomā?

Tonolans šķībi pasmaidīja. - Nu labi. Tu uzvarēji. Ejam taisīt žebērk­ļus!

Brāļi pagriezās, lai ietu projām, tad pēkšņi pārsteigti apstājās. Viņus bija aplenkuši vairāki vīri, kas nebūt neizskatījās draudzīgi.

- No kurienes tad tie uzradās? - Tonolans iejautājās piesmakušā čukstā.

- Viņi droši vien ieraudzīja mūsu ugunskuru. Kas zina, cik ilgi viņi kādā slēpnī nogaidijuši. Es taču biju nomodā visu nakti, uzmanīdams maitēdājus. Varbūt viņi bija kaut kur gaidījuši, līdz mēs pieļausim kādu kļūdu, piemēram, atstāsim pīķus aiz muguras?

- Vīri neizskatās necik draudzīgi noskaņoti; neviens nav parādījis sveiciena žestu. Ko mēs tagad darīsim?

- Mazo brāl, pasmaidi savu draudzīgāko smaidu un parādi sveiciena zīmi.

Tonolans centās izlikties pašpārliecināts un smaidīt; viņš cerēja, ka smaids sanāks ļoti pārliecinošs. Izstiepis abas rokas, viņš uzrunāja vī­riešu pulciņu. - Esmu Tonolans no Zelan…

Viņa draudzīgo runu pārtrauca mestais pīķis, kas drebēdams ieurbās zemē jaunākajam brālim pie kājām.

- Jondalar, vai tev ir vēl kāds labs padoms?

- Domāju, ka tagad pienākusi viņu kārta rīkoties.

Kāds no vīriem nesaprotamā valodā kaut ko pateica, un divi citi pielēca brāļiem blakus. Ar pīķa galiem abus brāļus mudināja iet uz priekšu.

- Draugs, tev nav jābūt tik nejaukam! - Tonolans aizrādīja, juzdams ādā ieduramies aso pīķa galu. - Es jau biju ceļā uz turieni, kad tu mani apturēji.

Viņi tika aizvesti atpakaļ pie pašu ugunskura un rupji nogrūsti zemē. Tas, kurš jau iepriekš bija kaut ko teicis, norēja vēl vienu komandu.

Vairāki vīrieši ielīda teltī un no tās iznesa visu ārā. No mugursomām tika izņemti šķēpi, un somu saturs - izbērts zemē.

- Ko jūs darāt? - Tonolans iekliedzās, celdamies kājās. Ar spēku atsēdināts vietā, viņš sajuta pa roku tekam asins strūkliņu.

- Tonolan, nomierinies! - Jondalars brīdināja. - Viņi izskatās nikni. Nedomāju, ka viņi vēlas dzirdēt tavus iebildumus.

- Vai tad tā izturas pret ciemiņiem? Vai tad viņi nesaprot, ka tos, kas dodas Ceļojumā, nedrīkst aizskart?

- Tonolan, tu jau pats biji tas, kas to gribēja.

- Ko tad es gribēju?

- Tev bija vajadzīgi piedzīvojumi; tavuprāt, tieši tādēļ visi dodoties Ceļojumā.

- Paldies tev, - Tonolans attrauca, pieskardamies rokā iedurtajai brū­cei un paskatīdamies uz asinīm notrieptajiem pirkstiem. - Tieši to es tagad visvairāk gribēju dzirdēt.

Tas, kurš izskatījās pēc bara vadoņa, izkliedza vēl pāris vārdu, un abi brāļi tika uzrauti kājās. Tonolanam, kas stāvēja vienā gurnautā, tika uz­mests paviršs skatiens, bet Jondalars tika pārmeklēts, un viņam atņēma nazi ar kaula spalu. Vīrietis pasniedzās pēc maisiņa, kas lielajam brālim bija piestiprināts pie jostas, bet Jondalars to satvēra pirmais. Nākamajā brīdī viņš sajuta asas sāpes pakausī un nokrita gar zemi.

Uz īsu brīdi viņš zaudēja samaņu, bet, galvai noskaidrojoties, Jonda­lars atskārta, ka guļ izstiepies uz zemes, skatīdamies Tonolana uztrauk­tajās pelēkajās acīs; rokas ar auklām bija sasietas aiz muguras.

- Jondalar, tu jau biji tas, kas to pateica.

- Ko tad es tādu pateicu?

- Šiem vīriem nav noskaņojuma klausīties iebildumos.

- Paldies tev! - Jondalars saviebās, pēkšņi sajuzdams galvassāpes. - Tieši to es tagad vēlējos dzirdēt.

- Kā tu domā, ko viņi ar mums darīs?

- Mēs vēl esam atstāti dzīvi. Ja viņi būtu grasījušies mūs nogalināt, tad jau būtu to izdarījuši, vai ne?

- Varbūt viņi mūs atstājuši dzīvus kādam īpašam mērķim?

Abi vīrieši gulēja uz zemes, klausīdamies balsīs un vērodami, kā sveši vīri pārvietojas pa viņu apmetni. Sajūtot ēdiena smaržu, brāļu vēderi iekurkstējās. Kad saule jau bija nostājusies zenītā, svelme ra­dīja vēl vienu, daudz lielāku problēmu - slāpes. Pienākot pēcpusdienai,

Jondalars iesnaudās; negulētā nakts prasīja savu. Pēkšņi satrūcies, viņš pamodās no kliedzieniem un kņadas. Kāds bija ieradies.

Brāļi tika atkal uzrauti kājās un pārsteigumā noelsās, ieraudzījuši uz savu pusi nākam druknu vīrieti, kas nesa uz muguras izdēdējušu vecu sievu ar baltiem matiem. Virs nometās četrrāpus un ar acīmredzamu cieņu un godu palīdzēja sievietei nokāpt no cilvēka - zirga.

- Lai kas viņa arī būtu, šī sieviete ir kāda ļoti svarīga persona, - Jon­dalars ieteicās. Spēcīgs sitiens pa ribām viņu apklusināja.

Atspiedusies uz mieta ar izgrebtu rokturi, vecā sieviete nāca uz viņu pusi. Acis nenovērsis, Jondalars skatījās un bija pārliecināts, ka nekad mūžā nav redzējis tik vecu cilvēku. Sieviete bija bērna augumā, no vecuma sarukusi; cauri baltajiem, plānajiem matiem spīdēja rozā āda. Viņas seja bija tik krunkaina, ka vairs nelīdzinājās cilvēka sejai, bet acis pilnīgi neiederējās kopējā tēlā. Tik vecam cilvēkam kā šī sieviete Jon­dalars bija gaidījis ieraudzīt blāvas, senilas acis. Bet sievietes acis bija spožas, tajās atspoguļojās gudrība un zaigoja varas apziņa. Jondalars bija sajūsmā par sīko sieviņu un nedaudz nobijies par sevi un Tonolanu. Ja tas nebūtu bijis tik svarīgi, viņa šeit noteikti nebūtu ieradusies.

Sieviete runāja vecišķi krekšķošā balsī, tomēr tā skanēja pārsteidzoši spēcīgi. Vadonis norādīja uz Jondalaru, un sieviete adresēja savu jau­tājumu tieši viņam.

- Atvainojiet, bet es nesaprotu, - vecākais brālis atbildēja.

Sieviete jautāja vēlreiz, piesizdama pie krūtīm ar tikpat mezglainu

roku kā viņas grubuļainais spieķis, un izrunāja vārdu, kas izklausījās pēc Haduma. Pēc tam ar mezgloto pirkstu norādīja uz Jondalaru.

- Es esmu Jondalars no Zelandoni, - viņš atbildēja, cerēdams, ka ir pareizi sapratis.

Sieviete izslēja galvu, it kā būtu izdzirdējusi kādu pazīstamu skaņu. - Zel-an-don-i? - viņa lēnām atkārtoja.

Jondalars pamāja, nervozi aplaizīdams sausās, sasprēgājušās lūpas.

Vecā sieviete, kaut ko prātodama, uz viņu paskatījās un tad kaut ko pateica vadonim. Vadoņa atbilde bija strupa, viņa vēlreiz noskaldīja pavēli, tad pagrieza muguru un piegāja pie ugunskura. Viens no vīrie­šiem, kas bija brāļus apsargājis, izvilka nazi. Jondalars paskatījās uz brāli un ieraudzīja viņa sejā atspoguļojamies tādas pašas emocijas kā savējā. Saņēmis sevi rokās, viņš nosūtīja klusu lūgumu Lielajai Zemes Mātei un aizvēra acis.

Sajutis, kā tiek pārgrieztas ap rokām sasietās virves, viņš ar milzīgu atvieglojumu atvēra acis. Tuvojās kāds vīrs, nesdams dzīvnieka pūslī ielietu ūdeni. Iedzēris veldzējošu malku, Jondalars pasniedza ūdeni Tonolanam, arī brāļa rokas jau bija atbrīvotas. Viņš atvēra muti, lai pateiktos, bet tad, atcerēdamies sāpošās ribas, nolēma labāk klusēt.

Apsargu pavadībā abus brāļus pieveda pie ugunskura. Sargu drau­dīgie pīķi atradās bīstami tuvu. Druknais virs, kas bija nesis veco sie­vieti, atvilka baļķi, uzklāja uz tā zvērādu, pēc tam, turēdams roku uz naža spala, nostājās malā. Vecā sieviete apsēdās uz baļķa, Jondalaram un Tonolanam lika apsēsties viņai priekšā. Abi brāļi uzmanījās, lai ne­veiktu nevienu lieku kustību, kas varētu tikt izskaidrota kā apdraudē­jums vecajai sievietei; viņiem nebija nekādu šaubu par savu likteni, ja kaut vienam no klātesošajiem vīriem rastos aizdomas, ka viņi cenšas nodarīt sievietei pāri.

Neteikdama ne vārda, vecā sieviete vēlreiz paskatījās uz Jondalaru. Arī viņš palūkojās sievietei acīs, bet, tā kā klusums ieilga, viņš sāka justies neomulīgi un apmulsis. Pēkšņi sieviete iebāza roku savā apmetnī un ar dusmās liesmojošām acīm un dzēlīgu vārdu plūdiem - par kuru jēgu nebija nekādu šaubu, kaut arī abi vīrieši tos nesaprata, - izstiepa pret viņiem kādu priekšmetu. Jondalara acis no brīnumiem iepletās. H bija izgrebta Lielās Mātes akmens figūriņa; sieviete turēja rokā viņa doni.

Ar acs kaktiņu viņš vēroja, kā blakus stāvošais sargs saraujas. Kaut kas doni figūriņā bija tāds, kas sargam nepatika.

Sieviete beidza savu vārdu tirādi un, dramatiski paceldama roku, nometa figūriņu zemē. Jondalars nedomādams pielēca kājās un pa­sniedzās pēc tās. Viņa sejā bija lasāmas dusmas par sievietes necieņu pret viņa svētlietu. Neņemdams vērā aso pīķa galu, kas bija pavērsts uz viņa pusi, viņš to pacēla un saudzīgi turēja rokās.

Asa komanda no vecās sievietes puses lika pīķi atvilkt malā. Ieraugot smaidu sievietes sejā un acīs atmirdzam prieka dzirkstelīti, Jondalars bija pārsteigts. Tomēr nemaz nejutās drošs par to, vai sieviete smaida patiesi vai ļaunā priekā.

Večiņa piecēlās no baļķa un pienāca tuvāk. Stāvot kājās, viņa nebija garāka par sēdošo Jondalaru. Atrazdamās vienā līmenī ar viņa seju, sieviete dziļi ielūkojās viņa tramīgajās un izteiksmīgajās acīs. Pēc tam viņa atkāpās, pagrieza Jondalara galvu no vieniem sāniem uz otriem, pataustīja vīrieša roku muskuļus un nopētīja plecu platumu. Pēc tam ar kustību parādīja, lai viņš pieceļas kājās. Kad viņš īsti nesaprata, kas jādara, sargs viņam piebikstīja. Vecā sieviete atlieca galvu un nopētīja Jondalara sešas pēdas un sešas collas garo augumu, tad, piebikstīdama viņa spēcīgajiem kāju muskuļiem, apgāja viņam apkārt. Jondalaram radās sajūta, ka viņu novērtē tāpat kā vērtīgas preces, kuras piedāvā tirdzniecībai, un vīrietis nosarka, domādams, vai atbilst prasībām.

Pēc tam sieviete nopētīja Tonolanu, likdama arī viņam piecelties, bet jau pēc mirkļa atkal pievērsa uzmanību Jondalaram. Kad Jondalars saprata sievietes nākamā žesta nozīmi, viņa piesārtums pārvērtās tumši sarkanā pietvīkumā. Viņa gribēja apskatīt Jondalara vīrietības atribūtu.

Noliedzoši pašūpodams galvu, viņš raidīja pārmetošu skatienu smai­došā Tonolana virzienā. Pēc sievietes komandas viens no apsargiem sagrāba Jondalaru no mugurpuses, kamēr kāds cits ar acīm redzamu samulsumu ķimerējās, lai attaisītu viņa bikšu priekšu.

- Man nešķiet, ka viņa ir tādā noskaņojumā, lai paciestu iebildumus, - Tonolans smīnēdams noteica.

Jondalars dusmīgi nokratīja nost sargu, kas viņu turēja, un atklāja sevi vecās sievietes skatienam, nikni raudzīdamies uz savu brāli, kas sprauslodams stāvēja viņam blakus, veltīgi cenzdamies apslāpēt savu sajūsmu. Vecā sieviete paskatījās uz viņa vīrietības atribūtu, pielieca galvu uz vienu pusi un ar mezglotu pirkstu tam pieskārās.

Jondalara tumši sārtais pietvīkums kļuva purpursarkans, kad ne­izskaidrojamu iemeslu dēļ viņš juta, ka loceklis piebriest un saceļas. Sieviete apmierināti ieklukstējās, no apkārt stāvošajiem vīriešiem atska­nēja ķiķināšana, bet tajā varēja saklausīt arī apslāpētu sajūsmu. Tono­lans sāka skaļi rēkt, mīdīdamies un locīdamies tā, ka asaras sprāga no acīm. Juzdamies muļķīgi un būdams aizkaitināts, Jondalars ātri aizklāja savu nepaklausīgo locekli.

- Lielo brāl, tev patiešām nepieciešama sieviete, ja jau tev saceļas pat tās vecās vecenes priekšā, - Tonolans asprātīgi sprēgāja, cīnīdamies pēc elpas un slaucīdams asaras. Tad no jauna ierēcās skaļos smieklos.

- Es ceru, ka tagad būs tava kārta, - Jondalars attrauca, vēlēdamies, kaut spētu izdomāt kādu asprātīgu piezīmi, kas brāli apklusinātu.

Vecā sieviete pamāja vīru vadonim, kas bija saņēmis viņus ciet, un kaut ko viņam pateica. Sekoja asa vārdu pārmaiņa. Jondalars dzirdēja, ka sieviete saka Zelandoni, un paskatījās, kā jaunais vīrietis norāda uz striķiem, kur kaltējas gaļa. Vārdu apmaiņa strauji aprāvās ar pavēlošu sievietes komandu. Uzmetis acis Jondalaram, tas pats vīrs pamāja kā­dam sprogainam jauneklim. Pēc pāris vārdiem jauneklis lielā ātrumā aiztraucās projām.

Abi brāļi tika aizvadīti atpakaļ uz viņu telti, un mugursomas tika at­dotas atpakaļ, bet pīķi un naži paturēti. Kāds no vīriem vienmēr atradās viņu tuvumā, acīmredzot viņus uzmanīdams. Brāļiem tika atnests ēdiens, un, kad iestājās nakts, viņi ielīda savā teltī. Tonolans bija jautrā noska­ņojumā, turpretim Jondalars gribēja ar brāli aprunāties, taču pastarītis tikai smējās ikreiz, kad paskatījās uz savu lielo brāli.

No rīta apmetnē valdīja nogaidoša gaisotne. Kad rīta cēliens bija jau pusē, ar skaļiem sveicieniem ieradās vēl viens liels ļaužu bars. Tika uzslietas teltis, vīrieši, sievietes un bērni tajās iekārtojās, un spartiskā rakstura apmetne sāka pieņemt Vasaras sapulces aprises. Jondalars un Tonolans ar interesi vēroja, kā tika celta liela apļveida telts ar taisnām sienām, kuras aizklāja ar zvērādām, un augšā tika uzsliets kupolveida salmu jumts. Vairākas telts daļas jau iepriekš bija sagatavotas, tāpēc mājokli būvēja apbrīnojamā ātrumā. Pēc tam tajā tika sanesti dažādi saiņi un apklāti grozi.

Kamēr tika gatavots ēdiens, visas aktivitātes pierima. Pēcpusdienā ap lielo apļveida telti sāka pulcēties ļaudis. Tika atnests vecās sievietes baļķis un nolikts tieši pie ieejas. Uz tā uzklāja zvērādu. Tiklīdz sieviete ieradās, pūlis pieklusa un nostājās ap viņu aplī, atstājot brīvu vietu apļa centrā. Jondalars un Tonolans vēroja, kā viņa sarunājas ar kādu vīrieti un norāda viņu virzienā.

- Varbūt viņa vēlas, lai tu vēlreiz parādi savu lielo iekāri pēc viņas? - Tonolans nobuldurēja, kad vīrietis viņiem pamāja pienākt klāt.

- Vispirms viņiem būs mani jānogalina!

- Tu gribi teikt, ka nevēlies izbaudīt gultas priekus ar šo skaistuli? - Tonolans jautāja, simulēdams svēto nevainību. - Vakar gan tā neizska­tījās. - Mazais brālis atkal palaida savu smiekliņu. Jondalars pagriezās un cēli aizsoļoja ļaužu bara virzienā.

Viņi tika ievesti apļa centrā, un vecā sieviete viņiem norādīja, lai apsēžas viņai priekšā.

- Zel-an-don-i? - vecā sieviete pajautāja Jondalaram.

- Jā, - viņš pamāja. - Es esmu Jondalars no Zelandoni.

Sieviete piesita pie rokas kādam pavecam vīram, kas stāvēja viņai blakus.

- Es… Tamens, - vīrs sacīja, bet nākamos vārdus Jondalars nesa­prata, - …Haduma. Sen… Tamens… - atkal kāds nesaprotams vārds, - rietumos… Zelandoni.

Jondalars sasprindzināja dzirdi un pēkšņi aptvēra, ka bija sapratis pāris no vīrieša sacītajiem vārdiem. - Tavs vārds ir Tamens, kaut kas par Hadumu. Sen… sen tu… rietumos… devies Ceļojumā? Pie Zelandoni? Vai māki runāt Zelandoni valodā? - viņš satraukti iejautājās.

- Ceļojumā, jā, - vīrietis piekrita. - Nerunāju… sen.

Vecā sieviete sagrāba Tamena roku un kaut ko viņam pateica. Viņš atkal pievērsās abiem brāļiem.

- Haduma, - vīrs sacīja, norādīdams uz sievieti, - Māte… - Tamens saminstinājās, tad ar plašu vēzienu norādīja uz ļaužu pūli.

- Tu domā: tāpat kā tas ir pieņemts pie Zelandoni, šie ļaudis ir tie, kas kalpo Mātei?

Vīrietis papurināja galvu. - Haduma… Māte… - Pēc tam viņš kādu brīdi apdomājās, tad paaicināja dažus cilvēkus un nostādīja rindā sev blakus. - Haduma… māte… māte… māte… māte, - viņš skaidroja, vis­pirms norādīdams uz sievieti, tad uz sevi un pēc kārtas uz visiem rindā stāvošajiem.

Cenzdamies izlobīt jēgu no vīrieša uzskates līdzekļiem, Jondalars pētīja rindā nostādītos cilvēkus. Tamens bija vecs, bet ne tik vecs kā Haduma. Vīrietis, kas stāvēja Tamenam blakus, bija nedaudz pāri pus­mūžam. Blakus tam stāvēja kāda jaunāka sieviete, kas turēja pie rokas bērnu. Pēkšņi Jondalaram atausa skaidrība un sakarība. - Vai gribi sacīt, ka Haduma ir piecas reizes mātes māte? Viņš izstiepa roku ar pieciem pirkstiem. - Piecu paaudžu māte? - viņš ar bijību jautāja.

Tamens enerģiski pamāja ar galvu. - Jā, mātes māte… piecas… paau­dzes, - vīrs piekrita, atkal norādīdams uz katru rindā stāvošo.

- Lielā Māte! Vai nezini, cik viņa varētu būt veca? - Jondalars pie­vērsās brālim.

- Lielā Māte, jā, - Tamens noteica. - Haduma… māte. - Viņš uzsita sev pa vēderu.

- Bērni?

- Bērni. - Tamens pamāja. - Haduma māte bērniem… - Tamens sāka zīmēt līnijas dubļainajā zemē.

- Viens, divi, trīs… - Jondalars skaitīja līdzi. - …Sešpadsmit! Haduma dzemdējusi sešpadsmit bērnus?

Tamens pamāja, vēlreiz norādīdams uz uzvilktajām atzīmēm zemē. - Daudz dēlu… daudz… meiteņu? - Šaubīdamies vīrs pašūpoja galvu.

- Meitu? - Jondalars izpalīdzīgi pielaboja.

Tamens priecīgi pasmaidīja. - Daudz meitu… - Tad viņš kādu brīdi apdomājās. - Dzīvo… visi dzīvo. Visi… daudz bērnu. - Tamens izstiepa vienu roku un otras rokas vienu pirkstu. - Sešas Alas… Hadumai.

- Nav nekāds brīnums, ka viņi bija gatavi mūs nogalināt, ja mēs tik vien kā dusmīgi uz viņu paskatījāmies, - Tonolans secināja. - Viņa ir visu šo ļaužu māte, dzīva Māte Radītāja!

Jondalars bija tikpat pārsteigts un suģestēts kā brālis, bet nedaudz lielākā nesapratnē. - Esmu pagodināts iepazīties ar Hadumu, bet nesa­protu, kāpēc esam aizturēti. Un kāpēc viņa pati šeit ieradās?

Vecais vīrs norādīja uz gaļu, kas žāvējās uz striķiem, un tad uz jauno vīrieti, kas pirmais bija viņus aizturējis. -Jerens… medīt. Jerens taisa… - Tamens uzvilka apli uz zemes ar divām paralēlām līnijām un no nelielās atstarpes, kas bija atstāta tām pa vidu, izveidoja platu V. - Zelandoni vīri taisa… taisa bēgšanu… - Pēc tam viņš ilgu laiku domāja. Tad pa­smaidīja un sacīja: - Liek bēgt zirgam.

- Ak tad tāpēc tas viss! - Tonolans iesaucās. - Viņi droši vien bija ielenkuši zirgu baru un gaidīja, kad tas pieies tuvāk. Mēs tos zirgus aizbaidījām.

- Nu man ir skaidrs, kāpēc viņš bija tik dusmīgs, - Jondalars sacīja Tamenam. - Bet mēs nezinājām, ka esam ienākuši jūsu medību terito­rijā. Mēs, protams, paliksim un medīsim kopā ar jums, lai atlīdzinātu zaudējumus. Tomēr tā nedrīkst izturēties pret ciemiņiem. Vai tad jūsu vadonis nezina, ka tiem, kas atrodas Ceļojumā, ir tiesības brīvi pār­vietoties cauri visām teritorijām? - viņš jautāja, ļaudams vaļu savām dusmām.

Vecais vīrs nebija sapratis visu Jondalara teikto, bet pietiekami, lai izprastu galveno jēgu. - Nav daudz ciemiņu. Nav… rietumos… ilgu laiku. Tradīcijas… aizmirstas.

- Nu, tad tev tās ir vadonim jāatgādina. Tu taču pats biji Ceļojumā, un arī tas vīrs kādudien var pats izdomāt doties Ceļojumā. - Jondalars vēl joprojām bija aizvainots par tādu izturēšanos, bet viņš ari nevēlējās pārāk daudz par to strīdēties. Viņš joprojām nebija īsti drošs par to, kas te notiek, un patiesībā negribēja arī šos ļaudis aizvainot. - Kāpēc ieradās pati Haduma? Kā jūs varat pieļaut, ka viņa savā vecumā veic tik garu pārgājienu?

Tamens pasmaidīja. - Hadumai… nevar neļaut. Haduma saka, Je- renam… meklēt dumai. Slikti… neveiksme? - Jondalars pamāja, norā­dīdams uz vārda pareizo lietojumu, bet viņš tā vai tā nesaprata, ko Tamens grib teikt. - Jerens dod… vīrietim… bēgt. Saka… Hadumai ne­veiksme. Haduma nāk.

- Dumai? Dumai? Tu domā - doni? - Jondalars vaicāja, izņemdams no sava ādas maisiņa izgrebto akmens figūriņu. Ieraudzījuši, kas Jon­dalaram ir rokā, apkārt stāvošie ļaudis noelsās un atkāpās. No pūļa atskanēja dusmīga murmināšana, bet Haduma viņus apsauca, un kur­nēšana pierima.

- Bet šī doni nes veiksmi! - Jondalars protestēja.

- Veiksme… sieviete, jā. Vīrietis… - Tamens rakņājās savās atmiņu dzīlēs pēc pareizā vārda, - …zaimošana, - viņš atcerējās īsto vārdu.

Apmulsis Jondalars atliecās atpakaļ. - Bet, ja sievietei tā nes veiksmi, kāpēc tad viņa to aizmeta prom? - Vecākais brālis demonstrēja niknu žestu, kā Haduma bija aizmetuši doni figūriņu; tas izraisīja pūlī bažīgus izsaucienus. Haduma atkal kaut ko pateica Tamenam.

- Haduma… ilgu laiku dzīvo… liela veiksme. Liela… burvestība. Ha­duma saka man: "Zelandoni… tradīcijas. Pasacīt Zelandoni vīrietim, ne Hadumai…" Haduma saka: "Zelandoni vīrietis slikts?"

Jondalars pašūpoja galvu.

Ierunājās Tonolans: - Manuprāt, viņš saka, ka Haduma tevi pārbau­dīja, Jondalar. Viņa zināja, ka mūsu tradīcijas ir atšķirīgas, tāpēc gribēja redzēt, kā tu izturēsies, kad viņa izrādīja necieņu…

- Jā, necieņu, - Tamens iejaucās, izdzirdējis šo vārdu. - Haduma… zina, ne visi vīri - labi vīri. Grib zināt: Zelandoni vīrs neciena Māti.

- Paklau, šī ir ļoti īpaša doni, - Jondalars atbildēja, nedaudz aizkai­tināts. - Tā ir ļoti sena. To man iedeva mana māte - to nodod no pa­audzes paaudzē.

-Jā, jā, - Tamens enerģiski pamāja. - Haduma zina. Gudra… ļoti gudra. Dzīvo ilgu laiku. Liela burvestība liek neveiksmei iet projām. Haduma zina: Zelandoni vīrs - labs vīrs. Grib Zelandoni vīru. Grib… cienīt Māti.

Jondalars ieraudzīja smīnu Tonolana sejā, bet nepievērsa tam uz­manību.

- Haduma grib, - Tamens norādīja uz Jondalara acīm, - zilas acis. Godāt Māti. Zelandoni… gars taisa bērnu, zilas acis.

- Lielo brāl! Tev tas atkal izdevās! - Tonolans mēļoja, greizi smaidī­dams. - Ar savām lielajām, zilajām acīm tu esi to panācis. Viņa ir tevī iemīlējusies! - Tonolans kratījās aizturētos smieklos, baidīdamies, ka varētu aizvainot Hadumu, bet nespēdams arī apstāties. - Ak Māt! Es nevaru vien sagaidīt, kad nokļūšu mājās un varēšu to visiem pastās­tīt. Jondalars ir vīrietis, kuru katra sieviete grib ievilkt gultā! Vai tu joprojām vēl vēlies iet atpakaļ? Šī joka dēļ pat es esmu gatavs atteik­ties iet līdz upes galam. - Tonolans vairs nespēja parunāt. Saliecies mazais brālis nokrita gar zemi un, turēdams ar rokām sānus, centās skaļi nesmieties.

Jondalars vairākas reizes norija siekalas. - Ā… es… ē… vai Haduma domā, ka Lielā Māte… ak… varētu vēl… svētīt viņu ar bērnu?

Galīgi apjucis, Tamens paskatījās uz Jondalaru un uz saliekušos To- nolanu. Tad viņa sejā parādījās plats smaids. Viņš aprunājās ar veco sievieti, un visi ļaudis pēkšņi skaļi iesmējās; vecās sievietes gārdzošie smiekli skanēja skaļāk par pārējiem. Tonolans, asarām šķīstot, ar at­vieglotu nopūtu izdvesa prieka saucienu.

Jondalars neko smieklīgu tajā visā nesaskatīja.

Vecais vīrs šūpoja galvu, saņemdamies, lai varētu parunāt. - Nē, nē, Zelandoni vīrieti! - Viņš pamāja kādam. - Norija, Norija…

Priekšā iznāca jauna sieviete un kautrīgi uzsmaidīja Jondalaram. Norija šķita gandrīz vēl meitene, bet augumā bija jau redzami jaunas sievietes dotumi. Smiekli beidzot norima.

- Haduma liela burvestība, - Tamens skaidroja. - Haduma svēta. Norija… piecas paaudzes. - Viņš pacēla piecus pirkstus. - Norija taisīs bērnu, taisīs… sesto paaudzi. - Viņš izstiepa vēl vienu pirkstu. - Ha­duma grib Zelandoni vīrieti… godāt Māti… - Tamens pasmaidīja, atce­rēdamies pareizos vārdus: - Pirmo baudas rituālu.

Jondalara savilktā piere iztaisnojās un mutes kaktiņos parādījās smaida atblāzma.

- Haduma svētī. Lai gars iet pie Norijas. Norija taisīs… bērnu, Ze­landoni acis.

Būdams atvieglots un iepriecināts, Jondalars iesmējās. Viņš paskatī­jās uz brāli. Nu vairs Tonolans nesmējās. - Vai tu vēl joprojām gribi tūlīt doties mājās un visiem izstāstīt par veco veceni, ar kuru es pārgulēju? - lielais brālis pajautāja. Viņš pagriezās pret Tamenu. - Lūdzu, pasaki Hadumai, ka man būs liels pagodinājums godāt Māti un dalīties ar Noriju Pirmajā baudas rituālā.

Jondalars sirsnīgi uzsmaidīja jaunajai sievietei. Viņa atsmaidīja, sā­kumā piesardzīgi, bet viņu savaldzināja Jondalara zilo acu neapzinātā burvība, un meitenes smaids kļuva platāks.

Tamens aprunājās ar Hadumu. Viņa pamāja, tad deva zīmi Jondalaram un Tonolanam piecelties kājās un vēlreiz kārtīgi nopētīja slaido, garo, gaišmataino vīrieti. Kad Haduma ieskatījās Zelandoni vīra acīs, viņa sejā vēl joprojām rotājās sirsnīgais smaids; pēc tam, klusi iesmējusies, večiņa iegāja lielajā, apaļajā teltī. Pūlim izklīstot, ļaudis vēl aizvien smējās un pļāpāja par notikušo pārpratumu.

Abi brāļi palika runājamies ar Tamenu; šī vīra ierobežotā komunikā­cijas spēja bija tomēr labāka par nekādu.

- Kad tu apciemoji Zelandoni? - Tonolans vīram jautāja. - Vai atce­ries, kura no alām tā bija?

- Sen, - virs atbildēja. - Tamens jauns virietis, kā Zelandoni vīrie­tis.

- Tamen, šis ir mans brālis, Tonolans, un mani sauc Jondalars, Jon­dalars no Zelandoni.

- Jūs… sveicināti, Tonolan, Jondalar! - Vecais vīrs pasmaidīja. - Es, Tamens, Hadumas trešā paaudze. Sen nerunāt Zelandoni. Aizmirst. Ne­runāt labi. Tu runā, Tamens…

- Atceries? - Jondalars viņu vedināja uz atbildi. Vīrs pamāja. - Trešā paaudze? Es biju domājis, ka esi Hadumas dēls, - Jondalars piebilda.

- Nē, - viņš pašūpoja galvu. - Grib likt Zelandoni vīrietim iepazīt Hadumu, māti.

- Tamen, mani sauc Jondalars.

- Jondalar, - viņš izlaboja. - Tamens nav Hadumas dēls. Haduma taisa meitas. Viņš pastiepa vienu pirkstu ar jautājošu izteiksmi.

- Viena meita? - Jondalars minēja. Tamens pašūpoja galvu.

- Pirmā meita?

- Jā, Haduma taisa pirmo meitu. Meita taisa pirmo dēlu. - Viņš norādīja uz sevi. - Tamens. Tamens… vīrs?

Jondalars pamāja. - Tamens vīrs mātei, Norijas mātei.

- Vecmāmiņai, jā. Norija taisa… lielu godu Tamenam… sešas paau­dzes.

- Arī es esmu pagodināts, ka mani izvēlējās Norijas Pirmās baudas rituālam.

- Norija taisa… bērnu, Zelandoni acis. Taisa Hadumu… laimīgu. - At­cerēdamies pareizo vārdu, Tamens pasmaidīja. - Haduma saka, lielais Zelandoni vīrs taisa… lielu… stipru garu, padarīs stipru Hadumu.

- Tamen, - Jondalars ierunājās, saraucis pieri. - Tu taču zini, ka Norijai var nebūt bērns no mana gara.

Tamens pasmaidīja. - Haduma liela burvestība. Haduma svētī Noriju taisīt. Liela burvestība. Sievietei nav bērnu. Haduma… - viņš norādīja ar pirkstu uz Jondalara cirksni.

- Pieskārās? - Jondalars pateica vārdu priekšā, juzdams, ka ausis kļūst sarkanas.

- Haduma pieskaras, sieviete taisa bērnu. Sievietei nav… piens. Ha­duma pieskaras, sieviete taisa pienu. Haduma taisa Jondalaram… liels gods. Daudzi vīri grib, lai Haduma pieskaras. Taisa vīram garu mūžu. Taisa vīram… prieku? - Viņi visi smaidīja. - Prieks sievietei, visu laiku. Daudzas sievietes daudzas reizes. Haduma liela burvestība. - Tamens

apklusa, un no viņa sejas nozuda smaids. - Netaisīt Hadumai… dusmas. Hadumai liela burvestība, dusmas.

- Un es smējos, - Tonolans atzinās. - Kā tu domā: vai es varētu viņu piedabūt arī man pieskarties? Jondalar, tu ar savām lielajām, zilajām acīm varētu man palīdzēt.

- Mazo brāl, vienīgā burvestība, kas tev jebkad bijusi nepieciešama, ir bijis skaistas sievietes aicinošais skatiens.

- Arī es nekad nebiju pamanījis, ka tev nepieciešama kāda palīdzība. Skaties! Kam tad ticis Pirmās baudas rituāla gods? Ne jau nu mazajam brālim ar viņa blāvajām, pelēkajām acīm.

- Nabaga mazais brālis! Apmetne ir pilna ar skaistām sievietēm, un viņš grasās pavadīt nakti vienatnē. Nekad mūžā! - Abi brāļi iesmējās, un Tamens, kas bija sapratis sarunas jēgu, viņiem pievienojās.

- Tamen, varbūt labāk pastāsti par Pirmās baudas rituāla tradīcijām, - Jondalars palūdza, kļūdams nopietns.

- Pirms jūs abi sākat par to runāt, - Tonolans iejaucās, - vai vari mums atdot pīķus un nažus? Man ir kāda ideja. Kamēr brālis būs aiz­ņemts, ar savām lielajām, zilajām acīm valdzinot jauno skaistuli, es zinu, kā padarīt dusmīgo mednieku laimīgāku.

- Kā? - Jondalars painteresējās.

- Ar vecmāmiņu, protams.

Tamens izskatījās apmulsis, bet norakstīja to uz valodas nesapra­šanas rēķina.

Tajā vakarā un arī nākamajā dienā Jondalars gandrīz vai nesatika Tonolanu; viņš bija pārāk aizņemts ar šķīstīšanās rituāliem. Valoda bija šķērslis, lai kaut ko saprastu pat ar Tamena palīdzību, un, kad viņš pa­lika vienatnē ar kādu pavecu, drūmu sievieti, bija vēl sliktāk. Tikai tad, kad klāt bija arī Haduma, Jondalars jutās brīvāks; viņš pārliecinājās, ka Haduma nolīdzina nepiedodamas kļūdas.

Haduma nevaldīja pār šiem ļaudīm, bet bija pilnīgi skaidrs, ka viņi nespēj neko vecajai sievietei atteikt. Pret viņu izturējās ar godbijīgu cieņu un nelielām bailēm. Bija jābūt kādai burvestībai, ka sieviete ir tik ilgi nodzīvojusi un saglabājusi veselo saprātu. Ar sesto prātu Haduma nojauta, kad Jondalaram radās grūtības. Vienā reizē, kad vīrietis bija pārliecināts, ka ir neapzināti pārkāpis kādu tabu, Haduma pamāja, viņas acis meta dusmu zibeņus, un vecā sieviete ar spieķi sita pa muguru savām sievietēm, un viņas bēga projām. Haduma nepacietīs nekādu pretošanos Jondalaram, viņas sestajai paaudzei būs Jondalara zilās acis.

Pašā vakarā, kad Jondalars beidzot tika pievests pie lielās, apaļās telts, viņš nebija pārliecināts, vai ir pienācis īstais brīdis, līdz nebija iegājis iekšā. Teltī viņš apstājās un paskatījās apkārt. Bija iedegtas divas akmens lampas ar apaļiem cilindriem, tajās dega dzīvnieku tauki un degļa vietā kalpoja izkaltētas sūnas; tās apgaismoja vienu telts pusi. Grīda bija noklāta zvērādām, uz sienām karājās apstrādātas zvērādas ar smalkiem rakstiem. Aiz paaugstinājuma, kas bija klāts spalvainām zvērādām, karājās bieza, balta, ģērēta albīna zirga āda, izrotāta ar sar­kani notrieptām dzeņa bērnu raibajām galviņām. Uz paaugstinājuma pašas maliņas sēdēja Norija, nervozi skatīdamās uz savām klēpī salik­tajām rokām.

Telts otrā pusē bija izveidots mazs nodalījums, kas bija nošķirts ar zvērādu aizkaru un šaurām ādas strēmelēm; tās bija apzīmētas ar ezote- riskiem simboliem. Kāds stāvēja aiz aizkara. Jondalars redzēja, kā kāda roka pabīda sānis pāris strēmeļu, un īsu brīdi ieraudzīja Hadumas veco, krunkaino seju. Viņš atviegloti nopūtās. Šajā rituālā parasti piedalījās vismaz viens skatītājs, lai pārliecinātos, ka meitenes kļūšana par sie­vieti tiek godam paveikta, lai uzmanītu, vai vīrietis nav nepiedienīgi rupjš. Būdams svešinieks un nezinādams šo ļaužu tradīcijas, Jondalars bija norūpējies, ka klāt varētu stāvēt vesels bars aizdomu pilnu sargu. Par Hadumu Jondalaram nebija nekādu bažu. Viņš tikai nezināja, vai ar veco sievieti jāsasveicinās vai jāizliekas, ka viņu neredz; kad aizkars aizvērās, Jondalars izvēlējās otro variantu.

Ieraudzījusi Jondalaru, meitene piecēlās kājās. Smaidīdams vīrietis piegāja viņai klāt. Meitene bija diezgan maza auguma, ar mīkstiem, gaiši brūniem matiem, kas bija brīvi izlaisti pār pleciem. Norija bija basām kājām, austie svārki bija viduklī sasieti ar jostu un krāsainās joslās krita pāri ceļiem. Krekls, darināts no mīkstas briežādas un izrotāts ar krāsotām putnu spalvām, bija ar aukliņām cieši sasiets priekšpusē. Krekls cieši piegūla augumam un atklāja, ka viņas sievietes dotumi ir labi izveidojušies, kaut ari Norija vēl nebija zaudējusi visu meitenīgo apaļīgumu.

Kad Jondalars pienāca klāt, meitenes acīs, kaut ari viņa centās smai­dīt, parādījās tramīgs skatiens. Bet, tā kā viņš neizdarīja nekādas strau­jas kustības, tikai apsēdās uz paaugstinājuma malas un pasmaidīja, Norija mazliet nomierinājās, atslābinājās un apsēdās viņam blakus, bet pietiekami tālu, lai abu ceļgali nesaskartos.

Jondalars pie sevis nodomāja: "Cik šobrid man būtu noderīgas viņu valodas zināšanas! Meitene ir tik nobijusies. Nav jau nekāds brīnums, es taču viņai esmu pilnīgs svešinieks. Ir tik valdzinoši, ka meitene ir tā nobijusies." Vīrietis sajutās nedaudz uzbudināts un vēlējās sievieti aizsargāt. Viņš pamanīja, ka blakus, uz paaugstinājuma, nolikta izgrebta koka bļoda un krūzītes, un pasniedzās pēc tām, bet Norija, ievērojusi viņa nodomu, pielēca kājās un piepildīja krūzītes.

Meitenei sniedzot viņam dzintara krāsas šķidrumu, Jondalars pie­skārās viņas rokai. Tas Noriju nobaidīja. Nedaudz to atrāvusi, meitene to tomēr pilnīgi r.eatvilka. Vīrietis maigi paspieda meitenes roku, tad paņēma krūzīti un iedzēra. Šķidrumam bija salda, stipra garša, tas bija nedaudz ierūdzis. Garša nebija nepatīkama, bet Jondalars nebija drošs par to, cik tas stiprs, un nolēma iedzert tikai mazliet.

- Paldies, Norija, - viņš tencināja meiteni, nolikdams krūzīti.

- Jondalar? - viņa iejautājās, paceldama acis. Lampas gaismā viņš ieraudzīja, ka meitenes acis ir gaišā krāsā, bet nevarēja saskatīt, vai tās ir pelēkas vai zilas.

- Jā, Jondalars no Zelandoni.

- Jondalar… Zelandoni vīrs.

- Norija, Hadumas sieviete.

- Sie-viete?

- Sieviete, - viņš sacīja, pieskardamies vienai tvirtajai krūtij. Viņa atlēca atpakaļ.

Jondalars atsēja sava krekla auklu, parāva to vaļā, atsegdams krūtis ar gaišām spalviņām. Viņš sāji pasmaidīja un norādīja uz savām krūtīm. - Nav sieviete. - Viņš pašūpoja galvu. - Vīrietis.

Meitene mazliet iesmējās.

- Norija - sieviete, - viņš turpināja, atkal lēnām sniegdamies pēc viņas krūts. Šoreiz neatraudamās meitene ļāva Jondalaram pieskarties; viņas smaids bija daudz atbrīvotāks.

- Norija - sieviete, - viņa atkārtoja, un meitenes acīs iemirdzējās nebēdnīga dzirkstelīte; viņa ar pirkstu norādīja uz vīrieša kājstarpi, bet tai nepieskārās. - Jondalars - vīrietis. - Pēkšņi viņa atkal sabijās, it kā būtu aizgājusi par tālu, un piecēlās, lai vēlreiz piepildītu krūzītes. Norija nervozi iesmēla šķidrumu, tas nedaudz izlaistījās, un meitene likās samulsusi. Sniedzot viņam krūzīti, Norijas roka drebēja.

Jondalars satvēra viņas roku, paņēma krūzīti un iedzēra malku, tad piedāvāja arī meitenei. Viņa pamāja; viņš pielika krūzīti meitenes lū­pām tā, ka viņai bija jāuzliek savas plaukstas uz vīrieša rokām, lai to piešķiebtu. Nolicis krūzīti, viņš vēlreiz pasniedzās pēc meitenes ro­kām, atvēra viņas plaukstas un katru maigi noskūpstīja. Meitene no pārsteiguma iepleta acis, bet rokas neatrāva. Jondalars virzīja savas plaukstas augšup pa Norijas rokām, tad pieliecās tuvāk un noskūpstīja viņas kaklu. No bailēm un no nezināmā meitene bija saspringta un gaidīja, ko viņš darīs tālāk.

Vīrietis pievirzījās tuvāk, vēlreiz noskūpstīja viņas kaklu, bet roka aizslīdēja pie meitenes krūtīm. Kaut ari Norija joprojām vēl bija nobi­jusies, viņa sāka sajust, ka pati atsaucas uz vīrieša glāstiem. Jondalars atlieca meitenes galvu, noskūpstīja viņas kaklu, pieskārās tam ar mēli un pasniedzās, lai atraisītu aukliņu pie krekla kakla daļas. Pēc tam ar lūpām pieskārās Norijas ausij, zodam un meklēja viņas lūpas. Pavēris muti, vīrietis iebāza mēli starp meitenes lūpām; kad tās pavērās, maigi piespiežot, pavēra tās plašāk.

Tad, apskāvis meitenes plecus, viņš atkāpās un pasmaidīja. Norijas acis bija aizvērtas, bet mute joprojām pavērta; viņa ātri elpoja. Jon­dalars vēlreiz viņu noskūpstīja, glāstīdams vienu krūti, viņš pasnie­dzās, lai izvērtu aukliņu no viena krekla caurumiņa. Meitene nedaudz sarāvās, vīrietis pārtrauca savas darbības un paskatījās uz viņu, tad pasmaidīja un nesteidzīgi izvilka aukliņu no nākamā caurumiņa. Norija sēdēja sastingusi un nekustīga, skatīdamās Jondalaram sejā, kad viņš vilka aukliņu vēl no nākamā krekla caurumiņa un tad vēl nākamā, lidz viņas briežādas krekls brīvi atraisījās un priekšpusē bija vaļā līdz pašai apakšai.

Pieliecies pie Norijas kakla, viņš noslidināja kreklu, lai atkailinātu meitenes plecus un atklātos viņas stāvās, jaunavigās krūtis ar piebrie­dušiem galiņiem, un sajuta, ka viņa loceklis sāk pulsēt. Ar atvērtu muti Jondalars skūpstīja meitenes plecus un, virzīdams mēli pa viņas ādu, sajuta Norijas trīsas; glāstīdams jaunavas rokas, viņš noslidināja viņas kreklu pavisam nost. Ar rokām glāstidams viņas muguru, vīrietis ar mēli un lūpām skūpstīja meitenes kaklu un krūtis, apvilka apli ap krūts- galiņu un, sajuzdams, kā tas nodreb, maigi to pasūca. Norija noelsās, bet neatrāvās. Viņš pasūca ar lūpām otru krūti, ar mēli atgriezās pie meitenes mutes un, skūpstīdams viņu, noguldīja uz muguras.

Meitene atvēra acis un no zvērādas pavērās viņā. Viņas acis bija ieplestas un spīdīgas. Jondalara acis bija debesu zilā krāsā, tik neat­vairāmas, ka Norija nespēja no tām novērsties. - Jondalars - vīrietis, Norija - sieviete, - viņa sacīja.

-Jondalars - vīrietis, Norija - sieviete, - viņš piesmacis atkārtoja, tad piecēlās sēdus un pāri galvai novilka savu kreklu, izjuzdams tādas alkas, ka viņa loceklis gribēja izlauzties brīvībā. Noliecies pār Noriju, vīrietis atkal viņu skūpstīja un sajuta, ka meitene atver muti, lai ar savu mēli izgaršotu viņējo. Glāstīdams meitenes krūtis, vīrietis ar mēli izgaršoja viņas kaklu un plecus. Atradis krūtsgaliņu un izdzirdējis meitenes vaidu, viņš to pasūca stiprāk un sajuta, ka paša elpa kļūst ātrāka.

"Ir pagājis tik ilgs laiks, kopš pēdējo reizi biju kopā ar sievieti," viņš nodomāja un jau tajā pašā brīdī vēlējās viņu iegūt. Tomēr pats sev atgādināja: "Nesteidzies, nesabaidi viņu. Šī ir meitenes pirmā reize. Jondalar, tev vēl visa nakts priekšā. Pagaidi, kad sapratīsi, ka viņa ir tam gatava."

Vīrietis glāstīja viņas kailo miesu no piebriedušajiem krūtsgaliņiem līdz pat viduklim un meklēja aukliņu, kas saturēja kopā svārkus. Pa­vilcis to, viņš uzlika roku uz meitenes vēdera. Norija saspringa un tad atslābinājās. Nolaidis roku vēl zemāk, Jondalars pieskārās augšstilba iekšpusei, pašķirdams pūkaino kaunuma apmatojumu. Kad viņš ar roku glāstīja viņas augšstilba iekšpusi, meitene paplēta kājas.

Jondalars atvilka roku, piecēlās sēdus, novilka pāri gūžām viņas svār­kus un nometa tos zemē. Tad, piecēlies kājās, paskatījās uz jaunavas maigajām, apaļīgajām, vēl ne pilnīgi nobriedušajām auguma aprisēm. Meitene viņam veltīja uzticības un ilgu pilnu skatienu. Atsējis savu bikšu jostu, viņš tās nolaida zemāk. Ieraudzījusi Jondalara saslējušos un pie­briedušo locekli, Norija noelsās, viņas acīs atgriezās baiļu atblāzma.

Norija ar aizgrābtību bija klausījusies citu sieviešu stāstos par Pirmās baudas rituāla priekiem. Dažas sievietes nebūt nedomāja, ka tas ir kaut kas iepriecinošs. Viņas stāstīja, ka Baudas prieku gūst vīrieši; sievietēm tiek dota spēja viņiem šo baudu sagādāt, lai tādējādi piesaistītu vīriešus; tātad vīrieši medī, nes mājās pārtiku un zvērādas drēbju gatavošanai, kamēr sieviete ir uz grūtām kājām vai zīda kādu bērnu. Norija bija brīdināta, ka Pirmās baudas rituāla laikā viņai sāpēs. Jondalara loceklis bija tik milzīgs un piebriedis - kā viņš tādu iedabūs viņā iekšā?

Norijas baiļu pilnais skatiens vīrietim jau bija pazīstams. Šis parasti bija kritiskais brīdis; viņai atkal būs pie viņa jāpierod. Jondalaram ļoti patika pirmajā baudas reizē atmodināt meitenē sievieti, sniedzot Mā­tes velti, bet tam bija nepieciešams maigums un lietpratība. Viņš no­domāja: "Es vēlētos, kaut pienāktu tāda reize, kad, sniedzot sievietei pirmo baudu, man nebūtu jāuztraucas, ka nodaru viņai sāpes." Viņš zināja, ka tas nav iespējams. Pirmās baudas rituāls sievietei allaž ir bijis nedaudz sāpīgs.

Dodot viņai laiku, viņš apsēdās blakus Norijai un nogaidīja. Meitene nespēja nolaist acis no pulsējošā locekļa. Paņēmis jaunavas roku un uzlikdams to uz sava locekļa, Jondalars sajuta iekāri. Sajūta bija tāda, it kā viņa vīrietības simbols tādās reizēs kā šī dzīvotu savu patstāvīgu dzīvi. Norija sajuta Jondalara dzimumlocekļa ādas maigumu, siltumu un stingro erekciju, un, tā kā viņa loceklis meitenes rokā alkaini kustējās, gaidīdams turpinājumu, viņa sajuta sevī asi izteiktas, patīkamas trīsas un mitrumu starp kājām. Viņa centās pasmaidīt, bet acīs vēl joprojām vīdēja bailes.

Vīrietis nogūlās viņai blakus un maigi viņu noskūpstīja. Viņa atvēra acis un ieskatījās vīrieša acīs. Norija redzēja viņa nemieru, alkas un kādu neizskaidrojamu spēku, kam nespēja pretoties. Viņa bija aizrauta, noslī­kusi un pazudusi viņa neiespējami zilo acu dziļumos un atkal izbaudīja patīkamo, trīsuļojošo sajūtu. Norija gribēja šo vīrieti. Viņa baidījās no sāpēm, tomēr alka pēc viņa. Meitene sniedzās viņam pretim, aizvēra acis, atvēra muti un piespiedās tuvāk.

Jondalars viņu skūpstīja, ļaudams Norijai iepazīt savu muti, lēnām virzīdams savu roku pāri viņas kaklam, skūpstīdams, laizīdams ar mēli, maigi glāstīdams viņas vēderu un gūžas. Pietuvodamies jutīgajam krūts- galiņam, tad atvirzīdamies prom, vīrietis lika viņai nedaudz pamocīties, līdz meitene pati pievirzīja viņa lūpas tam klāt. Tajā brīdī viņš pieskārās Norijas siltajai kājstarpei un atrada mazo, pulsējošo uzkalniņu. Pār viņas lūpām atskanēja kliedziens.

Sūcot viņas krūtsgaliņu, Jondalars tajā maigi iekoda, ar pirkstu stimu­lēdams Norijas klitoru. Viņa kunkstēja un kodīja lūpas. Nolaidies zemāk un ar mēli pieskārties viņas nabai, viņš sajuta meitenes apslāpēto elpu un sasprindzinātos muskuļus. Nolaizdamies vēl zemāk, viņš noslīdēja no paaugstinājuma, līdz ceļgali pieskārās zemei. Tad viņš pavēra mei­tenes kājas un pirmoreiz nobaudīja viņas sāļās sulas. Aizturējusi elpu, Norija iekliedzās. Ar katru nākamo elpas vilcienu, mētājot galvu no vienas puses uz otru, viņa izdvesa kunkstošas skaņas un pacēla gūžas, lai nāktu viņam pretim.

Ar abām rokām viņš pavēra viņu vaļā, izlaizīja siltās ieloces, atrada klitoru un sāka ar mēli to stimulēt. Meitenei kliedzot un kustinot gūžas, Jondalaram pašam bija grūti novaldīt savu uzbudinājumu. No visa spēka viņš pūlējās to savaldīt. Izdzirdējis, ka Norija sāk saraustīti elsot, viņš nedaudz piecēlās, joprojām nometies uz ceļiem, lai varētu kontrolēt iespiešanās dziļumu, vadīja sava asinīm pieplūdušā, piebriedušā locekļa galviņu meitenes vēl neskartajā atverē. Sakodis zobus, lai saglabātu kontroli, vīrietis iespiedās siltajā, miklajā un stingrajā atverē.

Kad Norija ar kājām apvijās viņa viduklim, Jondalars sajuta viņas maksti pretestību. Ar pirkstu viņš atkal sameklēja klitoru un, vienlai­kus ar locekli izdarīdams nelielas kustības uz priekšu un atpakaļ, līdz meitenes elsas pārgāja kliedzienos, sajuta viņas gūžas paceļamies. Šajā bridi viņš nedaudz izvilka locekli no maksts un pēc tam, izdarīdams stipru grūdienu, sajuta, ka ir izlauzies cauri šķērslim. Meitene iekliedzās sāpēs un apmierinājumā, ari Jondalars izdzirdēja pats savu atvieglojuma kliedzienu, kad ar trīsuļojošām spazmām atbrīvojās no savas aizturētās vajadzības apmierināšanas.

Izdarījis vēl pāris kustību uz priekšu un atpakaļ, iespiezdamies tik dziļi, cik vien uzdrīkstējās, un izjuzdams, ka ir iztukšojis sevi līdz pēdē­jai lāsītei, Jondalars sabruka pāri Norijai. Viss bija beidzies. Kādu bridi viņš gulēja, smagi elpodams un piespiedis galvu viņas krūtīm, pēc tam piecēlās. Norija bezspēkā gulēja aizvērtām acīm, galvu pagriezusi uz viņa pusi. Jondalars piecēlās kājās un ieraudzīja asins traipus uz bal­tās, pūkainās zvērādas, kas atradās zem sievietes. Vīrietis uzcēla viņas kājas atpakaļ uz paaugstinājuma un ierāpās viņai blakus, iegrimdams mīkstajās ādās.

Laizdamies miegā, Jondalars sajuta kādu roku pieskārāmies savai galvai. Atvēris acis, viņš ieraudzīja Hadumas krunkaino seju un spožo skatienu. Norija blakus viņam pakustējās. Haduma smaidīja, atzinīgi mādama ar galvu, un sāka kaut ko melodiskā balsi skandēt. Norija at­vēra acis un, ieraudzījusi veco sievieti, nopriecājās; viņas prieks kļuva vēl lielāks, kad Haduma novirzīja savas rokas no Jondalara galvas uz viņas vēderu. Monotoni kaut ko skandēdama, vecā sieviete virs abu augumiem izdarīja dažādas roku kustības un izvilka ārā zem viņiem esošo, asins traipiem nosmērēto balto zvērādu. Pirmā baudas rituāla sievietes asinīm piemita īpaša burvestība.

Pēc tam vecā sieviete vēlreiz paskatījās uz Jondalaru, pasmaidīja un ar savu mezglaino pirkstu pieskārās viņa iztukšotajam loceklim. Vīrietis sajuta, kā atgriežas iekāre, redzēja, kā loceklis mēģina atkal atgūt dzīvī­bas pazīmes un tad atkal kļūst mīksts. Tik ātri atkal izjuzdams uzbudi­nājumu, Jondalars bija pārsteigts un gribēja uzzināt, vai tas ir saistīts ar Hadumas pieskārienu. Drīz vien viņš aizmirsa savu pārsteigumu, lēnām apmācīdams jauno, kaislīgo sievieti paņēmienos, kā iepriecināt vīrieti, un arī pats viņai sniegdams jaunas baudas virsotnes.

Kad Jondalars pamodās, milzīgā store bija jau gandrīz izvilkta krastā. Pirms kāda brīža Tonolans bija pabāzis galvu telti, rādīdams pāris

izgatavoto žebērkļu, bet lielais brālis bija ar roku parādījis, lai viņš lasās prom, tad apskāvis Noriju un atkal iemidzis. Vēlāk pamodies viņš atklāja, ka Norija ir jau aizgājusi. Jondalars uzvilka bikses un devās uz upi. Vērodams, kā Tonolans, Jerens un vēl daži citi kopā smejas un priecājas par jauno draudzību, viņš vēlējās, kaut būtu zvejojis kopā ar šiem puišiem.

- Paskatieties tik! Kurš beidzot izlēmis piecelties! - Tonolans iesaucās, ieraudzījis vecāko brāli. - Tu uz savu zilo acu rēķina tik gulšņā pa cisām, kamēr pārējie cīnās, lai izvilktu to veco Hadumu ārā no ūdens.

Jerens uztvēra frāzi. - Haduma! Haduma! - viņš sauca, smiedamies un rādīdams uz zivi. Viņš drasēja tai apkārt, pēc tam nostājās priekšā tās primitīvajai, haizivij lidzigajai galvai. Taustekļi, kas bija izauguši ze­mākajā žokļa daļā, apstiprināja milzīgās zivs paradumus baroties upes dibenā un tās miermīlīgo dabu, bet lielums liecināja par īstu izaicinā­jumu. Tā bija garāka par piecpadsmit pēdām - četrarpus metriem.

Ar šķelmīgu smaidu un erotiskām kustībām jaunais mednieks kusti­nāja savus gurnus šurpu turpu lielās zivs deguna priekšā, kliegdams: - Haduma! Haduma! - it kā gribēdams, lai tā viņam pieskaras. Pārējie ierēcās neķītros smieklos, un pat Jondalars pasmaidīja. Ari pārējie sāka dejot apkārt zivij, kustinādami gurnus un saukdami: - Haduma! - Un, cīnīdamies par vietu pie zivs galvas un būdami labā noskaņojumā, viņi sāka cits citu grūstīt. Viens no vīriem tika iegrūsts upē. Izpeldējis krastā, viņš paķēra tuvāko un ari iemeta ūdeni. Drīz vien jau viss bars grūda cits citu ūdeni, Tonolans atradās pašā bara viduci.

Šļakstīdamies un izmircis mazais brālis izkāpa krastā, pielavījās pie lielā brāļa un sagrāba viņu. - Nedomā, ka tev izdosies tikt sausam cauri! - Tonolans iesaucās, kad Jondalars pretojās. - Nāc palīgā, Jeren! Izpeldināsim zilās actiņas!

Jerens izdzirdēja saucam savu vārdu, ieraudzīja brāļu stīvēšanos un skrēja pie viņiem. Ari pārējie sekoja viņa piemēram. Stumdīdamies un grūstīdamies viņi aizvilka Jondalaru līdz upes krastam un smiedamies kopā iegāzās ūdenī. Piloši un smaidīgi vīri rāpās ārā no ūdens, līdz viens no bariņa pamanīja, ka Haduma nostājusies blakus zivij.

- Ak tad Haduma, ko? - viņa pajautāja, nomērīdama vīriešus ar bargu skatienu. Tie savā starpā pārmija slepenus skatienus un izskatījās pēc aitu bara. Tad Haduma apmierināti nokrekšķējās, nostājās pie zivs galvas un pakustināja šurpu turpu savus vecos gurnus. Vīrieši pasmējās un pieskrēja pie viņas, katrs no vīriem nometās četrrāpus un lūdzās, lai Haduma kāpj viņam mugurā.

Jondalars par šo spēli pasmaidīja, acīmredzot viņi jau agrāk bija tādu spēlējuši. Viņas cilts ne tikai godāja seno ciltsmāti, bet arī mīlēja. Šķita, ka Haduma par to priecājas. Paskatījusies apkārt un ieraudzījusi Jon­dalaru, vecā sieviete norādīja uz viņu. Vīrieši ar rokas mājienu aicināja viņu pienākt tuvāk, un viņš pamanīja rūpes, ar kādām visi palidzēja Hadumai uzrāpties viņam mugurā. Jondalars uzmanīgi piecēlās kājās. Vecā sieviete bija viegla kā pūciņa, bet viņš bija pārsteigts par viņas stipro tvērienu. Trauslajai, vecajai sievietei joprojām piemita zināms "krampis".

Jondalars sāka iet, pārējie skrēja pa priekšu; Haduma sita viņam pa plecu, lai pasteidzinātu kustēties ātrāk. Visi skraidīja šurpu turpu gar krastmalu, līdz bija galīgi aizelsušies, un tad viņš noliecās, lai Haduma varētu nokāpt. Vecā sieviete iztaisnojās un ar lielu cieņu devās atpakaļ telšu virzienā.

- Vai spēj noticēt, ka tai vecajai sievietei ir sešpadsmit bērni piecās paaudzēs un viņa vēl joprojām ir gana spēcīga? Es nemaz nešaubos, ka viņa piedzīvos arī vēl savu sesto paaudzi, - Jondalars sajūsmināti klāstīja savam brālim.

- Viņa nodzīvos tik ilgi, lai redzētu sesto paaudzi, un tad nomirs.

Jondalars pagriezās balss virzienā; viņš nebija redzējis, kā Tamens

bija pienācis viņiem blakus. - Kā to saprast, ka pēc tam viņa nomirs?

- Haduma sacīt, Norija taisa zilacainu dēlu no Zelandoni gara, tad Haduma mirst. Viņa sacīt, ilgs laiks dzīvots, laiks aiziet. Redzēt bērnu, tad mirt. Bērna vārds Jondals, sestā Hadumas paaudze. Hadumai patīk Zelandoni vīrietis. Saka - labs virs. Pirmajā baudas rituālā nav viegli iepriecināt sievieti, Zelandoni vīrietis - labs vīrs.

Jondalaru pārņēma divējādas emocijas. - Ja jau viņas vēlēšanās ir aiziet, viņa to izdarīs, bet tas mani sarūgtina, - viņš sacīja.

- Jā, visi Hadumas ļaudis ir ļoti bēdīgi, - Tamens atzina.

- Vai tik drīz pēc Pirmās baudas rituāla es drīkstu satikt Noriju? Tikai uz īsu brītiņu? Es nezinu jūsu paražas.

- Paražas, nē. Haduma saka - jā. Jūs drīz iet prom?

- Ja Jerens saka, ka ar stori esam izpildījuši savu pienākumu un at­līdzinājuši par zirgu aizbaidīšanu, domāju, ka mums vajadzētu doties prom. Kā tu to zināji?

- Haduma saka.

Vakarā par godu stores izvilkšanai visa cilts sarīkoja svētku mie­lastu. Jau agrā pēcpusdienā daudzas rokas bija izgriezušas zivs šķēles kaltēšanai. Jondalars tikai pa gabalu vienreiz bija ieraudzījis Noriju, kad vairākas sievietes viņu pavadīja uz kādu vietu upes augštecē. Tikai pēc tumsas iestāšanās jauno sievieti atveda pie Jondalara. Viņi abi aizgāja līdz upei, divas sievietes diskrēti viņiem sekoja. Jau tā tradīcijas tika pārkāptas, ļaujot Norijai tik drīz pēc rituāla satikties ar vīrieti, bet atstāšana divatā - tas jau būtu par daudz prasīts.

Klusēdami abi jaunieši stāvēja pie koka. Sievietes galva bija noliekta. Jondalars atbīdīja vienu atrisušu Norijas matu sprogu un pacēla viņas zodu, lai sieviete paskatītos viņam acīs. Viņas acīs mirdzēja asaras. Jondalars ar pirksta kauliņu notrausa asaru, kas spīdēja Norijas acu kaktiņā, pēc tam pielika to pie savām lūpām.

- Ak… Jondalar, - viņa iesaucās, sniegdamās viņam pretim.

Vīrietis viņu apskāva, maigi noskūpstīja un pēc tam sāka skūpstīt

arvien kaislīgāk.

- Norija, - viņš teica. - Norija, sieviete, skaista sieviete.

- Jondalars padarīja Noriju par sievieti, - viņa sacīja. - Padarīja… Noriju… padarīja…. - Sieviete sāka elsot, vēlēdamās, kaut zinātu tos vārdus, ko gribēja viņam sacīt.

- Es zinu, Norija, zinu, - apskaudams sievieti, Jondalars viņu mieri­nāja. Tad, atkāpies un joprojām turēdams Noriju aiz pleciem, pasmaidīja un noglāstīja viņas vēderu. Cauri asarām sieviete pasmaidīja.

- Norija taisīs Zelandoni… - Viņa pieskārās vīrieša plakstiņam. - No­rija taisīs Jondalu… Haduma…

- Jā, - viņš pamāja. - Tamens man to stāstīja. Jondals būs Hadumas sestā paaudze. - Viņš pasniedzās pēc sava mazā maisiņa. - Man ir kaut kas, ko gribu tev iedot, Norija. - Jondalars izņēma akmens doni un ielika to sievietes rokā. Viņš gribēja izdomāt, kā lai pasaka, ko šī figūriņa viņam nozīmē; pastāstīt, ka māte bija viņam to iedevusi un cik tā ir sena, kā tā tika nodota no vienas paaudzes nākamajai. Tad viņš pasmaidīja. - Šī doni ir mana Haduma, - Jondalars sacīja. - Jondalara Haduma. Tagad tā būs Norijas Haduma.

- Jondalara Haduma? - sieviete brīnījās, skatīdamās uz akmens sie­vietes figūriņu. - Jondalara Haduma Norijai?

Viņš pamāja, un Norija, saspiedusi figūriņu abās rokās un pielikdama to pie lūpām, izplūda asarās. - Jondalara Haduma, - sieviete atkārtoja, viņas pleci cilājās elsās. Pēkšņi viņa apskāva Jondalaru un noskūpstīja, tad skrēja atpakaļ uz teltīm, tik gauži raudādama, ka gandrīz vai ne­redzēja ceļu zem kājām.

Visa apmetne bija sanākusi, lai viņus pavadītu. Haduma stāvēja bla­kus Norijai, kad Jondalars apstājās viņu priekšā. Atzinīgi mādama ar galvu, Haduma smaidīja, bet pār Norijas vaigiem tecēja asaras. Vīrietis pasniedzās, notrausa vienu viņas asaru un pielika to pie lūpām. Norija pa­smaidīja, kaut arī asaras nepārstāja tecēt pa vaigiem. Jondalars pagriezās uz iešanu, bet pirms tam vēl pamanīja, kā sprogainais, jaunais vīrietis, kas tika sūtīts par ziņnesi, ar mīlas pilnām acīm nolūkojas Norijā.

Tagad Norija bija sieviete, kuru svētījusi Haduma, viņa ar visām tie­sībām varēs nest laimīgu bērnu pie vīrieša pavarda. Visiem bija zināms, ka Norija pieredzējusi Pirmās baudas rituālu, un visi zināja, ka šādas sievietes kļūst par labākajām sievām. Norija bija izcili laba partija, ko visi vīrieši vēlējās iegūt sev.

- Vai esi pārliecināts, ka Norijai būs bēras no tava gara? - Tono­lans pajautāja brālim, kad abi jau bija atstājuši apmetni tālu sev aiz muguras.

- Par to nekad nevar būt drošs, bet tā Haduma gan ir viena veca un gudra sieva. Viņa zina daudz vairāk, nekā kāds to spēj iedomāties. Manuprāt, viņai patiešām piemīt varenas, brīnumainas spējas. Ja kāds kaut kam tādam vispār var likt īstenoties, tad tā noteikti ir viņa.

Kādu bridi abi gāja klusēdami gar upes malu, tad Tonolans ierunājās: - Lielo brāl, ir kaut kas tāds, ko es gribētu tev pavaicāt.

- Jautā.

- Kāda burvju vara tev piemīt? Redzi, katrs vīrietis grib būt izvēlēts Pirmajam baudas rituālam, bet patiesībā tas viņu ļoti biedē. Es pazīstu pāris tādu, kas no tā atteicās, un, atklāti runājot, arī es bieži jūtos kā sapīts. Tomēr nekad neesmu no tā atteicies. Bet tevi… tevi taču izvēlas visu laiku. Nekad neesmu redzējis, ka tev tas nebūtu sanācis. Viņas visas tevī iemīlas. Kā tev tas izdodas? Esmu redzējis, kā tu svētkos ar to nodarbojies, nespēju tur saskatīt neko īpašu.

- Es patiešām nezinu, Tonolan, kāpēc tas tā ir, - Jondalars atbildēja, nedaudz samulsis. - Es vienkārši cenšos būt uzmanīgs.

- Kurš vīrietis gan to nedara? Tur slēpjas kaut kas vairāk. Atceries, ko Tamens teica? Sagādāt sievietēm prieku Pirmajā baudas rituālā nav viegli. Tad kā gan tu spēj sagādāt sievietei prieku? Es pats esmu lai­mīgs, ka tādā reizē nenodaru sievietei pārāk lielas sāpes. Tavs loceklis nemaz nav mazāks un nepadara tev visu vieglāku. Paklau, dod taču mazajam brālim kādu padomu! Man nekas nebūtu pretim, ja man pa pēdām sekotu jaunu skaistuļu bariņš.

Jondalars palēnināja gaitu un paskatījās uz Tonolanu. - Būtu gan. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc es sevi apsolīju Maronai, tādējādi man ir attaisnojums. - Jondalara pierē ievilkās dziļas rievas. - Pirmais baudas rituāls katrai sievietei ir kaut kas īpašs. Ari man tas ir tikpat īpašs. Bet daudzas jaunas sievietes savā ziņā ir vēl tikai meitenes. Viņas nav iemācījušās atšķirt skriešanu pakaļ puikām no jaunu vīriešu pavedināšanas. Kā gan lai taktiski pasaka jaunai sievietei, ar kuru tikko kā kopā esi pavadījis īpašu nakti, ka viņa tevi ir iedzinusi stūrī? Ka tev labāk patiktu atpūsties kopā ar kādu pieredzējušāku sievieti. Ak Lielā Doni, Tonolan! Es negribu viņas aizvainot, bet es neiemīlos katrā sievietē, ar kuru kopā pavadu nakti.

-Jondalar, tu taču vispār nekad neiemīlies!

Lielais brālis sāka soļot ātrāk. - Kā tad to saprast? Esmu mīlējis daudzas sievietes.

- Mīlējis, jā. Bet tas jau nav viens un tas pats.

- Kā tad tu to zini? Vai esi kādreiz bijis iemīlējies?

- Pāris reižu. Varbūt tas nevilkās īpaši ilgi, bet es zinu atšķirību. Paklau, brāl, negribu bāzt degunu cita lietās, bet es par tevi uztraucos, īpaši jau tad, kad tu kļūsti drūms. Un tev nebūt nav pašlaik tā jāskrien. Ja gribi, es vairs neteikšu ne vārda un paklusēšu.

Jondalars palēnināja soli. - Zini, varbūt tev ir taisnība. Varbūt es nekad neesmu bijis iemīlējies. Varbūt man nemaz nav lemts iemīlēties.

- Kā tev pietrūkst? Kas pietrūkst tām sievietēm, kuras tu pazīsti?

- Ja es to zinātu, vai tu nedomā… - Jondalars dusmīgi iesāka, tad apklusa. - Es nezinu, Tonolan. Manuprāt, es gribu visu un pārāk daudz. Es gribu, lai sieviete ir tāda kā Pirmās baudas rituālā, - man šķiet, ka tad es iemīlos viņās visās, vismaz uz to nakti noteikti. Bet es vēlos sievieti, nevis meiteni. Es gribu, lai viņa izrāda patiesas alkas pēc manis un grib mani bez jebkādas izlikšanās, bet es nemaz negribu tik ļoti uzmanīgi ar viņu apieties. Es gribu, lai viņai ir raksturs un savas domas. Es gribu, lai viņa vienlaikus ir jauna un veca, naiva un gudra.

- Brāl, tas nu gan nav iespējams.

- Nu, tu man jautāji, es atbildēju. - Kādu brīdi viņi klusēdami tur­pināja iet tālāk.

- Tu man reiz stāstīji par Zelandoni priesterieni. Cik tad veca viņa īsti ir? - Tonolans pajautāja. - Varbūt tikai nedaudz jaunāka par Māti?

Jondalars sastinga. - Kāpēc tu to gribi zināt?

- Runā, ka jaunībā viņa bijusi īsta skaistule, pat pirms pāris gadiem. Daži no vecākajiem vīriem apgalvo, ka neviens nespēj ar viņu sacensties, pat ne tuvu. Grūti to teikt, bet runā, ka viņa ir par jaunu, lai būtu Pirmā starp tām, kas kalpo Mātei. Lielo brāl, pasaki man, lūdzu, - vai tas, ko runā par tevi un Zelandoni priesterieni, ir taisnība?

Jondalars apstājās un lēnām pagrieza galvu pret brāli. - Stāsti: ko runā par mani un Zelandoni priesterieni? - viņš izgrūda caur sakos­tiem zobiem.

- Piedod! Piedod, es vienkārši aizrunājos par tālu! Aizmirsti šo sa­runu!