Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

10

Eila tik tikko spēja savaldīties, lai visu laiku nekāptu zirgam mugurā. Jāšana pilnos auļos jaunās ķēves mugurā bija neaprakstāms prieks. Tas viņu sajūsmināja daudz vairāk nekā viss pārējais viņas dzīvē. Šķita, ka arī Vīnijai tas patika, ķēve ātri vien pierada pie jaunās sievietes sev uz muguras. Ieleja drīz vien kļuva Eilai un viņas auļojošajam kumeļam par mazu. Abas bieži vien aizjāja viegli sasniedzamajā stepē austrumos no upes.

Sieviete zināja, ka drīz viņai būs jāatsāk medības un augu vākšana, jāapstrādā un jāsagatavo dabas veltes nākamajai ziemai. Bet agrajā pa­vasarī, kad zeme vēl tikai modās no garā ziemas miega, dabas veltes vēl bija trūcīgas. Daži svaigi zaļumi bagātināja ziemai kaltēto uzturu, bet no zemes vēl nebija izlīduši ne asni, ne maigie zāles stiebri, nebija uz­plaukuši pumpuri. Eila izmantoja izdevību un atpūtās - izjājot, cik bieži vien varēja, pārsvarā tas notika no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Sākumā viņa vienkārši jāja, pasīvi sēdēdama zirga mugurā, un ļāvās, lai zirgs viņu ved, kur pašam tīk. Eila nebija iedomājusies par ķēves va­dīšanu; tās zīmes, kuras Vīnija bija iemācījusies saprast, bija vizuālas - Eila necentās saprasties tikai ar vārdiem, un, kamēr jātniece sēdēja viņai mugurā, ķēve šīs zīmes nevarēja redzēt. Bet klanā augušajai sievietei žestu un mimikas valoda, tāpat kā daži īpaši signāli, allaž ir bijis nozī­mīgs komunicēšanās veids, un jāšana pieļāva ciešu saskari, bet radās arī noberzumi.

Kad sākotnējā sūrstēšanas sajūta bija pārgājusi, Eila sāka ievērot zirga muskuļu spēli, un, kad arī Vīnija ar sievieti bija apradusi, zirgs varēja sajust savas saimnieces sasprindzinājumu un atslābumu. Abas draudzenes pat bija attīstījušas spēju sajust viena otras vajadzības, izjūtas un vēlmi tās izpildīt. Kad Eila, pati to nenojaušot, vēlējās jāt kādā noteiktā virzienā, viņa noliecās uz to pusi, un sievietes muskuļu sasprindzinājums lika šo izmaiņu zirgam pamanīt. Zirgs, mainot jāša­nas virzienu, sāka reaģēt uz viņa mugurā sēdošās sievietes sasprin­dzinājumu vai atslābumu. Dzīvnieka reakcija uz tik tikko jaušamajām kustībām lika Eilai saprast, ka viņas sasprindzināšanās vai kustība kādā noteiktā virzienā liks Vīnijai reaģēt uz viņas vēlmēm.

Tas bija abpusējs treniņu periods - viena mācījās no otras. Šis pro­cess vēl vairāk nostiprināja sievietes un zirga savstarpējo saikni un sapratni. Tomēr, pati to neapzinādamās, Eila bija situācijas noteicēja. Sazināšanās signāli starp sievieti un zirgu bija tik nemanāmi un pāreja no pasīvas esošā pieņemšanas uz aktīvu vadību tik dabiska, ka sieviete to sākumā nemaz nepamanīja, ja nu vienīgi nojauta zemapziņā. Gandrīz vai nepārtrauktā jāšana kļuva par spraigu un intensīvu mācību kursu. Tā kā abu attiecības veidojās arvien emocionālākas, Vīnijas reakcija kļuva tik smalki niansēta, ka Eilai bija tikai jāiedomājas, uz kurieni un kādā ātrumā viņa grib doties, un zirgs uz to reaģēja, it kā Vīnija būtu viņas pašas ķermeņa daļa. Jaunā sieviete neapzinājās, ka ar nervu un muskuļu palīdzību bija noraidījusi signālus caur ļoti jutīgo dzīvnieka ādu.

Eila nemaz nebija plānojusi trenēt Vīniju. Tas nāca pats no sevis - kā dabas noteiktā atšķirība starp cilvēku un zirgu, kā mīlestības un uzmanības rezultāts, ko viņa tik dāsni veltīja dzīvniekam. Vīnija bija zinātkāra un gudra, viņa bija spējīga mācīties un daudz ko atcerēties, tomēr zirga smadzenes nebija tik attīstītas kā cilvēkam un tās bija arī citādi veidotas. Zirgi ir sabiedriski dzīvnieki, bieži dzīvo baros, un tiem ir nepieciešama apkārtējo būtņu tuvība un sirsnība. Zirgiem tuvu attiecību izveidošanā īpaši attīstīta un svarīga ir pieskāriena sajūta. Jaunās ķēves instinkti lika sekot norādījumiem - iet tur, kur viņu vadīja. Panikas situācijās pat bara līderi skrien līdzi citiem.

Sievietes darbības bija mērķtiecīgas - smadzeņu vadītas, tajās tāl- redzība un analīze nemitīgi mijiedarbojās ar zināšanām un pieredzi. Apdraudētais eksistences stāvoklis bija spēcīgi attīstījis Eilas izdzīvoša­nas refleksus un piespiedis viņu pastāvīgi apzināt apkārtējo vidi - tas paātrināja un veicināja mācību procesu. Pat prieka pēc, jājot zirga mu­gurā un ieraugot zaķi vai lielu kāmi, Eila neapzināti sniedzās pēc lingas un gribēja to nomedīt. Vīnija ātri uztvēra sievietes vēlmes, un pirmais solis šajā virzienā galu galā noveda pie jaunās sievietes pilnīgas, kaut arī neapzinātas, kontroles pār zirgu. Eila to apzinājās tikai tad, kad bija nomedījusi milzīgi lielu kāmi.

Joprojām vēl bija agrs pavasaris. Abas netīšām bija iztramdījušas kāmi, bet tajā brīdī, kad Eila pamanīja dzīvnieku skrienam projām, sniegdamās pēc lingas, viņa paliecās uz tā pusi, un Vīnija sāka skriet tam pakaļ. Kad viņas bija pieauļojušas kāmim tuvāk, Eilas pozas maiņa un viņas doma nolēkt zemē lika zirgam apstāties, lai sieviete varētu noslīdēt no tā un izmest akmeni.

Iedama pie gaidošā zirga, Eila nodomāja: "Būtu jauki šovakar no­baudīt svaigu gaļu. Man biežāk vajadzētu medīt, bet ir tik patīkami izjāt ar Vīniju…"

"Es jāju ar Vīniju! Zirgs dzinās pakaļ kāmim un apstājās, kad es to gribēju!" Eilas domas atgriezās pie pirmās dienas, kad viņa bija uzkā­pusi zirgam mugurā un ar rokām apskāvusi jaunās ķēves kaklu. Vīnija bija noliekusi galvu, lai noplūktu maigas zāles puduri.

- Vīnij! - Eila iesaucās. Zirgs pacēla galvu un gaidoši izslēja ausis. Jaunā sieviete bija kā ar ūdeni aplieta. Viņa nemācēja to izskaidrot. Jau pati doma par jāšanu zirga mugurā bija bijusi tik satriecoša, bet vēl grūtāk nekā abu savstarpējo mācību procesu bija aptvert to, ka zirgs gāja tur, kur Eila to vēlējās.

Jaunā ķēve pienāca klāt. - Ak, Vīnij! - Eila atkal ierunājās, apskaujot spalvaino dzīvnieka kaklu, un viņas balss aizlūza šņukstos, pašai ne­saprotot - kāpēc. Vīnija caur nāsīm izpūta gaisu un izlieca savu kaklu tā, ka tās galva atbalstījās uz sievietes pleca.

Dodoties pie zirga, lai kāptu tam mugurā, Eila jutās neveikla. Kāmis maisījās pa kājām. Viņa piegāja pie akmens, kaut ari uzkāpšanai Vīnijas mugurā jau sen vairs to neizmantoja. Vairs pati to neapzinādamās, viņa jau agrāk bija sākusi viegli uzlēkt zirgam mugurā, pārmetot pāri kāju. Arī Vīnija par šo Eilas gājienu sākumā nedaudz samulsa, bet tad devās atpakaļ uz alu. Kad jaunā sieviete apzināti mēģināja vadīt ķēvi, viņas neapzinātie signāli vairs nebija tik pārliecinoši, tāpat kā Vīnijas reakcija uz tiem. Viņa nesaprata, kā iepriekš bija zirgu vadījusi.

Kad Eila atklāja, ka Vīnija labāk reaģē tad, ja jātniece ir atslābināju­sies, viņa atkal sāka paļauties uz saviem refleksiem, kaut arī procesa gaitā viņa attīstīja dažus mērķtiecīgus signālus. Tajā pavasarī Eila sāka vairāk medīt. Sākumā viņa apstādināja zirgu un nokāpa zemē, lai ar lingu izmestu akmeni, bet drīz vien sieviete jau iemanījās medīt, sēžot zirgam mugurā. Netrāpīšana mērķī tikai deva iemeslu šo prasmi per­fekti pieslīpēt, tas bija jauns izaicinājums. Jau agrā bērnībā Eila viena pati bija apguvusi iemaņas rīkoties ar lingu. Toreiz tā bija spēle; nebija neviena, kam viņa būtu varējusi lūgt padomu, jo klana sievietēm bija aizliegts medīt. Pēc tam kad lūsis bija pārsteidzis viņu nesagatavotu un akmens tam nebija trāpījis, Eila bija izstrādājusi ātru divu akmeņu mešanas tehniku un trenējās, līdz šī prasme tika izcili noslīpēta.

Jau ilgs laiks bija pagājis, kopš Eilai nebija vajadzības trenēties lingas tehnikā, bet tagad - kaut arī izklaide, bet tāpēc ne mazāk nopietna - tā atkal kļuva par spēli. Tomēr drīz vien, arī sēžot zirgam mugurā, Eila rīkojās ar lingu tikpat prasmīgi, kā stāvēdama pati uz savām kājām. Bet, pat auļodama pakaļ kādam izveicīgam zaķim, jaunā sieviete joprojām neaptvēra un nespēja iztēloties visu iespējamo labumu un priekšrocību gammu, ko bija ieguvusi.

Sākumā Eila nesa mājās medījumus uz muguras piesietā grozā, kā vienmēr bija to darījusi. Daudz vieglāk bija novietot medījumu sev priekšā, šķērsām pāri Vīnijas mugurai. Nākamais loģiskais solis bija izgatavot īpaši šim mērķim piemērotu grozu, kuru jaunā ķēve varētu nest sev uz muguras. Bija nepieciešama izdoma un prāts, lai izgata­votu divus grozus, kas ar garu virvi, apsietu zirgam ap vidukli, tika piestiprināti katrs savā pusē pie Vīnijas sāniem. Uzliekot otru grozu zirga mugurā, sieviete sāka aptvert savas četrkājainās draudzenes spēka izmantošanas priekšrocības. Tā bija pirmā reize, kad Eila spēja pārnest alā tādu nastu, ko viena pati nekad nebūtu varējusi pacelt.

Tiklīdz jaunā sieviete saprata, ko ar zirga palīdzību spēj paveikt, vi­ņas taktika un arī visa ierastā dzīve mainījās. Tagad Eila daudz ilgāk uz­kavējās ārpus alas, aizjāja tālu projām un katru reizi atgriezās mājās ar daudz lielāku pārtikas, augu un nomedīto dzīvnieku daudzumu. Pēc tam nākamās dienas viņa pavadīja, apstrādājot savu sirojumu ieguvumus.

Pamanījusi, ka sāk nogatavoties meža zemenes, viņa pārmeklēja ļoti plašu teritoriju, lai salasītu pēc iespējas vairāk ogu. Šajā laikā gatavās ogas vēl bija retums un tās bija jāmeklē tālu prom. Bija jau gandrīz tumšs, kad Eila devās mājup. Lai neapmaldītos, jaunā sieviete bija attīstījusi izcilas orientēšanās spējas un atcerējās dažādas norādes, bet, pirms viņa nonāca ielejā, bija jau kļuvis tik tumšs, ka norādes vairs nevarēja saska­tīt. Piejājusi tuvāk alai, Eila paļāvās uz Vīnijas instinktiem pārvest viņu mājās, ari daudzkārt pēc tam sieviete ļāva zirgam sevi nogādāt alā.

Bet turpmāk visādiem gadījumiem sieviete sāka ņemt sev līdzi gu­ļamo zvērādu. Pēc tam kādu vakaru viņa izlēma pavadīt nakti stepē, jo bija jau vēls, un Eila domāja, ka abām būs prieks pārlaist nakti zem zvaigžņotās debess. Sieviete iekūra ugunskuru un, iekārtojusies savā zvērādā blakus Vīnijai, saprata, ka pat bez apsega viņai būtu bijis pietie­kami silti. Uguns bija bīstama naksnīgajiem savvaļas dzīvniekiem. Visas stepes radībiņas baidījās no dūmu smaržas. Nevaldāmi kūlas uguns­grēki, dažreiz nekontrolējami, plosījās dienām ilgi, savā ceļā izpostīdami un izcepdami pilnīgi visu.

Pēc šīs pirmās reizes kļuva daudz vieglāk vienu vai divas naktis pa­vadīt prom no alas, un Eila daudz intensīvāk sāka izpētīt teritoriju, kas atradās austrumos no ielejas.

Pati to neapzinādamās, sieviete meklēja Citus, vienlaikus cerēdama un baidīdamās, ka tos atradīs. Vienā ziņā tas bija attaisnojums lēmuma atlikšanai atstāt ieleju. Eila saprata: ja viņa grib turpināt meklējumus, tad drīz būs jāsāk gatavoties aiziešanai, tomēr ieleja bija kļuvusi par viņas mājām. Sieviete negribēja to pamest un joprojām bija norūpēju­sies par Vīnijas likteni. Viņai nebija ne jausmas, ko tādi sveši Citi varētu Vīnijai nodarīt. Ja cilvēki dzīvotu zirga jājiena attālumā no ielejas, tad varbūt pirms savas klātbūtnes atklāšanas Eila varētu viņus novērot un kaut ko par šiem Citiem uzzināt.

Citi bija viņas ļaudis, bet par savu dzīvi pirms klana sieviete neko neatcerējās. Viņa zināja, ka tika atrasta blakus upei, bezsamaņā guļoša, izbadējusies un no alu lauvas skrāpējumu infekcijas drudzī degoša. Kad Iza viņu pacēlusi un aiznesusi sev līdzi klana jaunās alas meklējumos, meitene bijusi tuvu nāvei. Bet, tiklīdz Eila centās kaut ko atcerēties par savu dzīvi pirms klana, viņu pārņēma šķebīgas bailes kopā ar uztrau­kumu, ka tūlīt zem viņas kājām sāks līgoties zeme.

Zemestrīce, kas bija izdzinusi jauno, piecgadīgo meiteni vienu pašu mežonīgajā teritorijā un atstājusi likteņa varā un to cilvēku žēlastībā, kas tik ļoti no viņas bija atšķirīgi, bija spēcīgi un postoši ietekmējusi meitenes prātu. No meitenes atmiņas tika pilnībā izdzēsts viss, kas saistījās ar zemestrīci un cilvēkiem, kam viņa bija piedzimusi. Eilai tie bija tādi paši kā pārējam klanam - Citi.

Tāpat kā nepastāvīgais pavasaris, kad aukstas lietusgāzes nemitīgi mijās ar siltiem saules stariem, arī Eilas nodomi tikpat strauji mainījās no vienas galējības citā. Dienā nemaz nebija tik slikti. Uzaugot klanā, meitene bija bieži augas dienas klaiņojusi brīvā dabā alas tuvumā, vāk­dama Izai ārstniecības augus vai vēlāk medīdama; jau toreiz viņa bija pieradusi pie savas vientulības. Tāpēc no rītiem un pēcpusdienās, kad viņa bija aizņemta un aktīva, Eila nevēlējās neko citu, kā vien palikt kopā ar Vīniju mierpilnajā ielejā. Bet naktīs, pavadīdama tās savā ma­zajā alā pavarda gaismā kopā ar vienīgo draudzeni Vīniju, viņa ilgojās pēc kāda cilvēka kompānijas, kas atvieglotu vientulību. Siltajā pavasarī būt vienai bija daudz grūtāk, nekā tas bija bijis cauru garo un auksto ziemu. Sievietes domas kavējās pie klana un mīļajiem cilvēkiem, un ro­kas sāpēs smeldza no ilgām apskaut savu dēlu. Katru nakti Eila nolēma, ka nākamajā rītā sāks gatavoties aiziešanai, bet, tikko pienāca rīts, tā atkal to atlika un kopā ar Vīniju devās izjādē pa austrumu stepēm.

Pamatīgā un plašā izpēte palīdzēja viņai apzināt ne tikai austrumu stepju teritoriju, bet iepazīt ari dzīvās radības, kas apdzīvoja bezgalī­gos plašumus. Ganāmpulki bija uzsākuši migrāciju, un Eila atkal sāka domāt par kāda liela dzīvnieka nomedišanu. Tā kā šī ideja aizņēma gandrīz visas viņas domas, neatlika vairs daudz laika prātot par savu vientuļo eksistenci.

Eila redzēja zirgus, bet neviens no tiem vairs nebija atgriezies ielejā. Tam nebija nozīmes, jo sievietei nebija vēlēšanās medīt zirgus. Tam jābūt kādam citam dzīvniekam. Kaut arī viņa vēl nezināja, kā pīķus varētu izmantot, jaunā sieviete tos sāka ņemt līdzi izjādēs. Garie pīķi bija neparocigi, līdz viņa tiem izgudroja drošus turētājus - pa vienam pīķim atradās katrā grozā pie zirga sāniem.

Tikai tad, kad Eila pamanīja baru ar ziemeļbriežu mātītēm, viņas ideja sāka izkristalizēties. Vēl meitene būdama un pazagšus mācīda­mās medīt, viņa bieži atrada kādu iemeslu, lai strādātu blakus vīriem, kad tie apsprieda medības - savu mīļāko sarunu tematu. Toreiz Eilu vairāk interesēja medību prasme saistībā ar lingu - viņas ieroci, bet meitene ieinteresēta klausījās par jebkuru medīšanas veidu, kāds vien tika apspriests. No pirmā acu uzmetiena Eilai bija licies, ka ziemeļbrieži ar mazajiem ragiem ir tēviņi. Tad sieviete pamanīja mazos briedēnus un atcerējās, ka no daudz un dažādu briežu sugām tikai ziemeļbriežu mātītēm ir ragi. Šī atcerēšanās izraisīja veselu virkni dažādu atmiņu - to skaitā arī par ziemeļbriežu gaļas garšu.

Eila atcerējās vēl vienu svarīgu faktu, ko klana vīri bija apsprieduši: kad ziemeļbrieži pavasari migrē uz ziemeļiem, tie pārvietojas pa vienu to pašu maršrutu, it kā iedami pa taciņu, kuru tikai viņi spēj saskatīt, un tie apvienojas atsevišķās grupās. Pirmie migrāciju uzsāk jaunie briedēni ar savām mammām, kam seko bars ar jaunajiem briežu tēviņiem. Vēlā pavasari mazās grupiņās tiem seko arī vecie buļļi.

Eila ar Vīniju brīvā riksī jāja aiz ragainajām briežu mātītēm un viņu mazajiem briedēniem. Tuvojās vasaras laiks, kad knišļu un mušu spieti labprāt apmetās ziemeļbriežu kažokos, īpaši ap acīm un ausim. Tas dzina briežus meklēt vēsāku klimatu, kur šie insekti nav sastopami tik lielos daudzumos. Aizdomājusies Eila notrauca pāris knišļu, kas džinkstēja viņai ap galvu. Eilai uzsākot rīta izjādi, zemos pakalnus un ieplakas vēl bija klājusi rīta migla. Uzlecošā saule lika kūpēt dziļajām ieplakām, pārklādama stepi ar neierastu mitruma daudzumu. Brieži bija pieraduši pie citādiem nagaiņiem, tāpēc Vīniju un viņas cilvēkbūtnes pasažieri ignorēja, kamēr tās nepienāca pārāk tuvu.

Vērojot dzīvniekus, Eila prātoja par medībām. Ja jaunie briežu tēviņi sekos mātītēm, tad arī tiem būs drīz jānāk pa šo pašu ceļu. "Varbūt es varētu nomedīt kādu jaunu briedēnu? Es zinu, pa kuru ceļu viņi ies. Bet šī maršruta pārzināšana nepalīdzēs, ja vien nevarēšu tiem pieiet tik tuvu klāt, lai varētu izmantot pīķus. Varbūt es atkal varētu izrakt bedri? Tie vienkārši pagriezīsies prom un no tās izvairīsies, un šeit nav pietiekami daudz krūmu, lai uzceltu žogu, kam brieži nevarētu pārlēkt pāri. Varbūt, ja es piespiestu viņus bēgt, kāds no tiem iekristu bedrē?

Ja tā arī notiktu, tad kā es to briedi dabūtu ārā? Es vairs negribu dubļainas bedres dibenā sadalīt dzīvnieku. Ja nevarēšu gaļu nogādāt uz alu, man tā būs jāizžāvē tepat."

Visu dienu sieviete un zirgs sekoja ganāmpulkam, apstādamies tikai uz īsu brīdi, lai paēstu un atpūstos, līdz pie dzidri zilajām debesīm mākoņi iekrāsojās sārtā tonī. Eila bija aizjājusi tālu uz ziemeļiem un nonākusi nepazīstamā apkārtnē, kur nekad agrāk nebija bijusi. Tālumā viņa pama­nīja augāju rindu un dziestošajā gaismā, debess pamalei kļūstot sarkanai, redzēja atblāzmojam biezu krūmu puduri. Lai izietu cauri šaurai spraugai un nokļūtu pie lielas upes, ziemeļbrieži izvietojās vienā rindā. Krastā tie sastājās cits aiz cita, lai pirms upes šķērsošanas padzertos.

Debesīm blāzmojot, pelēcīga krēsla pārklāja svaigo zemes zaļumu, it kā naktij nozagto krāsu padarīdama sulīgāku. Eila prātoja: vai šī ir tā pati upe, kuru viņas jau vairākreiz bija šķērsojušas? Bieži vien nācās pāriet pāri dažādām urgām, pietekām un strautiem, kas pienesa ūdeni lielajai ūdenstilpei. Vienu un to pašu upi nācās šķērsot vairākas reizes, jo tā, līkločus pagriezdamās atpakaļ un sadalīdamās vairākās tecēs, izlocījās pa lēzenajām pļavām. Ja Eilas aprēķini bija pareizi, tad no otras upes krasta viņa varēs nokļūt atpakaļ ielejā, vairs nešķērsojot nevienu lielu ūdensceļu.

Otrā upes krastā ziemeļbrieži, grauzdami ķērpju atvases, kārtojās uz naktsguļu. Ari Eila nolēma sekot briežu piemēram. Atpakaļceļš bija tāls, un viņai bija kaut kur jāšķērso upe. Naktij tuvojoties, sieviete negribēja saslapināties un nosalt. Noslīdējusi no zirga, viņa nocēla no Vīnijas mu­guras vācamos grozus un ļāva ķēvei brīvi paskraidīt, kamēr pati ierīkoja apmetni. Ar krama un uguns akmens palīdzību sausie krūmi, un koku saneši drīz jau dega spožās liesmās. Ieturējusi maltīti, kas sastāvēja no lapās ietītiem un uzgrauzdētiem cieti saturošiem saspaidītiem graudiem un milzīga cepta kāmja, pildīta ar dažādiem augiem, Eila uzslēja savu zemo nojumi. Sieviete uzsvilpa zirgam, pasaucot to pie sevis, un ielīda guļamādā, galvu atstājusi ārpusē.

Pie horizonta savilkās mākoņi. Augstu debesis zvaigznes bija tik ne­skaidri redzamas, ka spožajai gaismai šķita neiespējami izlauzties cauri naksnīgās debess ieplaisājušajai un robotajai melnajai barjerai. Krebs stāstija, ka tie esot ugunskuri pie debesim; savukārt Eila apcerēja, ka tie varētu būt garu pasaules vai ari totēmu garu pavardi. Sievietes acis maldījās debesis, līdz atrada zvaigznāja formu, kuru bija meklējušas. Tas bija Lāča mājoklis, un tur tālāk viņas totēms - Alu Lauva. Dīvaini, kā tie var pie debesīm kustēties, pašai zvaigznāja formai nemainoties? Interesanti - vai ari viņi iet medībās un pēcāk atgriežas savās alās?

Eilai jānomedī ziemeļbriedis. Un ātri jāizdomā, kā to izdarīt; drīz pa šo ceļu nāks arī briežu bullēni. Tas nozīmē, ka ari viņi šķērsos upi šajā pašā vietā. Saodusi četrkājaina plēsēja klātbūtni, Vīnija nosprauslojās un pabīdījās tuvāk ugunskuram un sievietei.

- Vīnij? Vai tur kāds ir? - Eila jautāja, izmantodama zīmju valodu, skaņas un vārdus, kas klanā nekad netika lietoti. Sieviete mācēja atda­rināt klusu zirga zviedzienu, kas daudz neatšķīrās no Vīnijas prasmes. Vēl viņa mācēja atdarināt lapsas skaņas, vilka kaucienu un ātri apguva arī putna svilpošanu. Daudzas no šim skaņām tika iekļautas viņas pašas valodā. Eila vairs tikpat kā nedomāja par klana aizliegumu izmantot nevajadzīgas skaņas. Sievietei atgriezās normāla cilvēka spēja izrunāt dažādas skaņas.

Lai iegūtu drošību no abām pusēm, zirgs pārvietojās starp Eilu un ugunskuru.

- Vīnij, pavirzies prom! Tu man aizsedz siltumu.

Eila piecēlās un piemeta ugunskuram vēl vienu malkas šķilu. Apskā­vusi zirdziņa kaklu, viņa sajuta dzīvnieka nervozitāti. "Labāk palikšu nomodā un neizlaidīšu uguni," sieviete nodomāja. "Lai kas tur arī būtu, tas noteikti izrādīs lielāku interesi par ziemeļbriežiem nekā par tevi, manu draudzenīt, ja vien tu paliksi tuvu pie ugunskura. Tā varētu būt laba doma uz kādu bridi iekurināt lielu un varenu ugunskuru."

Eila paliecās uz priekšu, skatījās liesmās un vēroja, kā tumsā uzvirmo dzirksteles, kad ugunskurā tiek pielikta jauna malkas porcija. Pāri upei atvilnīja skaņas, pēc kurām varēja spriest, ka kāds viens vai vairāki brieži krituši par medījumu - droši vien kādam kaķu dzimtas plēsējam. Sievietes domas atgriezās pie brieža nomedīšanas savām vajadzībām. Vienā brīdi Eila pabīdīja zirgu sānis, lai paņemtu vairāk malkas, un tad viņai radās ideja. Vēlāk, kad Vīnija bija nomierinājusies, Eila atgriezās savā guļvietā. Pa galvu riņķoja dažādas domas, un jaunā ideja apauga un izvērsās ar jaunām, aizraujošām iespējām. Līdz aizmigšanai galvenās plāna pamatidejas jau bija ieņēmušas konkrētu veidolu, šī iecere bija tik neticama, ka Eila pie sevis pasmaidīja par tās pārdrošību.

No rīta, šķērsojis upi, ziemeļbriežu ganāmpulks, sarucis par vienu vai divām galvām, bija devies prom, bet Eila tam vairs nesekoja. Viņa mudināja Vīniju aulekšot atpakaļ uz ieleju. Ja viņa gribēja visu laikus paspēt, bija vēl daudz kas jāsagatavo.

- Nu redzi, Vīnij. Tas nemaz nav tik smags, - Eila iedrošināja zirdziņu. Ķēvei, ko Eila pacietīgi vadīja, ap krūtīm bija apsietas ādas auklas un virves, un aizmugurē tā vilka smagu baļķi. Sākumā Eila bija aplikusi smagumu velkošo virvi ap Vīnijas galvu - līdzīgā veidā, kā pati kād­reiz bija virvi apsējusi ap savu galvu, kad nācās vilkt smagumus. Drīz vien sieviete saprata, ka zirgam nepieciešams brīvi kustināt galvu un tas labāk var pavilkt ar krūtīm un pleciem. Tomēr jaunais stepes zirgs nebija radis vilkt smagumus, un iejūgs ierobežoja Vīnijas kustības. Bet Eila bija apņēmības pilna un neatlaidīga. Tas bija vienīgais veids, kā viņas plāns varēja izdoties.

Šī ideja bija viņai ienākusi prātā tajā bridi, kad stepē tika kurināts ugunskurs, lai atvairītu plēsējus. Viņa bija pastūmusi Vīniju sānis, lai paņemtu malku, ar mīlestību domādama par pieaugušo zirgu, kas, kaut ari bija spēcīgs, pie viņas bija meklējis aizsardzību. Galvā pazibēja gai­sīga doma un vēlme - kaut viņa būtu tik spēcīga kā Vīnija, bet nākamajā brīdī šī ideja bija pārvērtusies iespējamā problēmas risinājumā, par ko sieviete visu laiku bija domājusi. Varbūt zirgs varētu izvilkt briedi no slazdu bedres?

Pēc tam viņa pārdomāja, kā gaļu sagatavot un apstrādāt, un izvei­dojās jauna koncepcija. Ja viņa sadalītu medījumu stepē, asiņu smaka neizbēgami pievilinātu nezināmus plēsoņas. Varbūt tas nemaz nebija alu lauva, kuru viņa dzirdēja uzbrūkam ziemeļbriedim, varbūt kāds cits kaķu dzimtas plēsējs? Tīģeri, panteras un leopardi varētu būt uz pusi mazāki par alu lauvām, bet viņas linga arī šajā gadījumā būtu bezspē­cīga. Viņa varētu nogalināt lūsi, bet lielie kaķi - tā jau bija pavisam cita lieta, it īpaši klajā stepē. Bet blakus alai, ar klints sienu aiz muguras, viņa tos varētu aizbaidīt. Mestais akmens ari varētu tos nenogalināt, bet viņi vismaz to sajustu. Ja Vīnija spētu izvilkt briedi no lamatām, kāpēc gan viņa to nevarētu aizvilkt arī līdz ielejai?

Bet vispirms viņai jāpārvērš Vīnija par vilcējzirgu. Eila cerēja, ka viņai būs tikai jāizdomā, kā piestiprināt virves vai striķus no beigtā brieža pie zirga. Viņai neienāca prātā, ka jaunā ķēve varētu saniķoties. Mācīšanās jāt bija iznācis tāds kā pats par sevi saprotams process, tāpēc sieviete nezināja, ka viņai būtu jāapmāca Vīnija vilkt smagas kravas. Bet Eila saprata, ka būs jāpiemēro iejūgs. Vēl pēc pāris mēģinājumiem, kas prasīja pilnīgu idejas pārdomāšanu un dažu uzlabojumu ieviešanu, zirgs jau sāka samierināties ar saviem jaunajiem pienākumiem, un Eila nolēma, ka plāns varētu izdoties.

Vērojot ķēvi velkam baļķi, sieviete domāja par klanu un pašūpoja galvu. Viņi būtu nodomājuši, ka, dzīvojot kopā ar zirgu, esmu dīvaina; interesanti - ko vīrieši teiktu par šādu gājienu? Bet klanā bija daudz vīru un sieviešu, kas kaltēja gaļu un nesa to atpakaļ uz alu. Neviens no klana ļaudīm nekad to nebija mēģinājis izdarīt vienatnē.

Spontāni apskāvusi zirdziņu, piespiezdama galvu pie Vīnijas kakla, Eila sacīja: - Tu man esi tik liels palīgs. Nekad nebiju iedomājusies, ka tu man varētu tik daudz palīdzēt. Vīnij, es nezinu, ko bez tevis būtu iesākusi. Ja nu tie Citi ir tādi paši kā Brouds? Es nedrīkstu pieļaut, ka kāds tev nodara pāri. Kaut es zinātu, ko man darīt!

Eila apskāva zirgu, un viņas acis pieriesās asarām, tad viņa tās no­rausa un atsēja iejūgu. - Šobrīd es zinu, kas man jādara, - jāuzmana tas briežu bars.

Ziemeļbriežu buļļu bars drīz vien sekoja pa pēdām savām mātītēm. Tie pārvietojās lēnā solī. Tiklīdz Eila bija tos pamanījusi, vairs nebija sarežģīti novērot buļļu migrāciju un iegūt apstiprinājumu, ka tie seko pa tām pašām pēdām, pa kurām gāja mātītes, nebija arī nekādu pro­blēmu savākt aprīkojumu un aizaulekšot briežiem priekšā. Lejtecē, upes šķērsošanas vietas tuvumā, sieviete ierīkoja apmetni. Tad viņa devās uz turieni, kur briežu mātītes bija šķērsojušas upi. Eila bija bruņoju­sies ar rokamo mietu zemes uzirdināšanai, noasinātu dzīvnieka gūžas kaulu rakšanai un dubļu izcelšanai, kā arī ar zvērādu, lai visu aiznestu prom.

Cauri krūmiem gāja divas lielas, izmīdītas sliedes un divas mazā­kas papildu taciņas. Slazda ierīkošanai sieviete izvēlējās vienu galveno sliedi, tā atradās tuvu upei, un, domājams, briežu buļļi pa to ies vienā rindā. Bedre atradīsies pietiekamu gabalu no upes, lai varētu to izrakt dziļu, pirms vēl ūdens nebūs tajā sasūcies. Pie pamales jau rietēja vēlā pievakares saule, kad Eila beidza bedres rakšanu. Viņa uzsvilpa zirgam un aizjāja atpakaļ, lai apskatītos, cik tālu briežu bars pavirzījies uz priekšu, un aprēķināja, ka tie varētu sasniegt upi kaut kad rītdien.

Eilai atgriežoties pie upes, dienas gaisma jau sāka krēslot, bet lielā bedre rēgojās skaidri redzama. Neviens no ziemeļbriežiem taču pats neskries tādā bedrē. Zaudējusi drosmi, viņa nodomāja: "Zvēri taču to pamanīs un apskries bedrei apkārt. Nu, šovakar jau ir pārāk vēls, lai vēl ko lietas labā darītu. Varbūt no rīta kas ienāks prātā?"

Bet rīts neatnesa ne možu garu, ne spīdošas idejas. Pa nakti bija savilkušies mākoņi. Drūmajā rītausmas pelēcīgajā gaismā Eilu pamodi­nāja lietus lāses, kas rasoja sievietei sejā. Iepriekšējā vakarā viņa nebija uzcēlusi nojumi, jo, ejot gulēt, debesis bija skaidras, un tagad nojumei paredzētā sumbra āda bija samirkusi un dubļaina. Sieviete bija to izklā­jusi tepat blakus žāvēties, bet ar katru brīdi tā kļuva arvien slapjāka. Lietus lāses, kas krita Eilai sejā, bija tikai pirmās no daudzajām, kas sekoja pēc tam. Aptinusi sev apkārt guļamādu un izrakņājusi vācamo grozu, viņa saprata, ka ir aizmirsusi paņemt līdzi āmrijas kapuci. Tā nu nācās pārvilkt ādas galu pāri galvai un notupties pie nomelnējušā un samirkušā ugunskura paliekām.

Pāri austrumu līdzenumam nozibsnīja spilgta zibens šautra, kas ap­gaismoja zemi līdz pat pamalei. Pēc brīža attāls grāviens norūca brīdi­nājumu. It kā tas būtu signāls, mākoņi sūtīja vēl vienu lietusgāzi. Eila pacēla samirkušo sumbra ādu un ietinās tajā.

Izdzenot ēnas no aizām, dienasgaisma pamazām piešķīra apkārtnei asākas kontūras. Pelēcīgs bālums pārklāja zaļgano stepi, it kā pilošais lietusmākonis būtu aizskalojis visas krāsas. Pat debess bija kļuvusi ne­nosakāmi neizteiksmīga - ne zila, ne pelēka, ne balta.

Ūdens sāka krāties peļķēs, kad plānā, caurlaidīgā zemes kārtiņa virs mūžīgā sasaluma slāņa piesūcās ar ūdeni. Tomēr sasalušais slānis zem augsnes virskārtas, diezgan tuvu zemes virsmai, bija tikpat ciets kā sasalušās klintis ziemeļos. Kad siltais laiks dziļāk atkausēja zemes kārtu, sasalušā slāņa virspuse nedaudz atkusa, bet mūžīgais sasalums bija necaurlaidīgs. Ūdenim nebija, kur noplūst. Zināmos apstākļos piemir­kusi augsne varēja pārvērsties nedrošos, akačainos purvos, kuri bija aprijuši ne vienu vien pieaugušu mamutu. Tā kā tas notika tuvu ledāja malai, kas neparedzami mainīja formu, pēkšņs sasalums būtu varējis paildzināt mamutu dzīvi par vēl vienu gadsimtu.

Lielas lietus lāses krita no pelēkajām debesīm melnajā peļķē, kas reiz bija ugunskurs. Eila vēroja, kā tās izveido bedres, kas izplešas visap­kārt, un vēlējās, kaut tagad atrastos ielejā - savā siltajā un mājīgajā alā. Kaulus stindzinošs aukstums sūcās cauri biezajiem kājautiem, kaut ari viņa tos bija iesmērējusi ar taukiem un sabāzusi tajos grīšļu zāli. Slapjais dūksnājs mazināja medību entuziasmu.

Kad pārplūdušās peļķes izveidoja dubļainas ūdens tērces, kas plūda uz upi, nesdamas sev līdzi zarus, nūjas, zāli un vecās lapas, sieviete pārvietojās uz augstāka paugura. Stiepdama augšup ari vācamos gro­zus, viņa domāja: kāpēc viņai nedoties atpakaļ? Eila ieskatījās zem groza vāka: ūdens tecēja caur savītajām vilkvālītes lapām, un viss groza saturs bija izmircis. "Tas viss ir bezjēdzīgi, šie grozi man jāuzceļ Vīnijai mugurā un jādodas projām. Es nekad nenomedīšu ziemeļbriedi. Neviens no briežiem nelēks manā bedrē tikai tāpēc, ka es to vēlos. Varbūt vēlāk man izdosies nomedīt kādu no tiem klaidoņiem, kas nedzīvo barā? Bet viņu gaļa ir cieta un visa āda vienās rētās."

Eila nopūtās, tad savilka sev ciešāk apkārt ādas apmetni un veco sumbra ādas nojumi. "Es tik ilgi esmu plānojusi un strādājusi, nedrīkstu pieļaut, ka neliels lietus visu izjauc. Varbūt es nenomedīšu briedi; tā jau nebūs pirmā reize, kad mednieks atgriežas mājās tukšām rokām. Tikai viena lieta gan ir pilnīgi skaidra - es nekad nenomedīšu briedi, ja to nemēģināšu darīt."

Kad tērce draudēja nogriezt pieeju pie paugura, Eila uzkāpa uz klints un, skatīdamās cauri lietum, samiedza acis, lai nopētītu, vai bedre neie- brūk. Atklātajā stepē nekur nebija patvēruma no lietus - nebija ne lielu koku, ne klints pārkares. Tāpat kā pilošais zirgs ar savēlušos spalvu, Eila stāvēja lietusgāzē un pacietīgi gaidīja, kad tā beigsies. Viņa cerēja, ka arī ziemeļbrieži nogaida lietus mitēšanos. Eila vēl nebija medībām gatava. Rīta cēliena otrajā pusē sievietes apņemšanās atkal sašķobījās, bet pēc tam viņai jau vairs nebija vēlēšanās nekur kustēties.

Kā jau pavasarī mēdz notikt, ap pusdienlaiku mākoņu sega sāka izklīst un spirdzinošs vējš aizdzenāja pēdējās lietus lāses. Līdz pēcpus­dienai vairs nebija ne miņas no mākoņiem un spilgtās, zaļās pavasara krāsas pilnā saules krāšņumā iemirdzējās svaigā, valgā košumā. Vē­lēdamās atdot gaisam mitrumu, zeme kūpēja. Sausais vējš, kas bija izklīdinājis mākoņus, alkatīgi uzsūca mitrumu, it kā zinādams, ka tam būs jāatdod sava tiesa ledājam.

Eilas apņēmība - ja ne pārliecība - atgriezās ar jaunu sparu. Viņa nopurināja smago, ar ūdeni piesūkušos sumbra ādu un uzklāja to uz augsta krūma, cerēdama, ka šoreiz tā nedaudz izžūs. Kājas bija slapjas, bet ne aukstas, tāpēc Eila tās neņēma vērā - slapjš bija itin viss - un devās uz to vietu pie upes, kur tā jāšķērso briežu buļļu baram. Kad viņa ieraudzīja izrakto bedri, dūša saskrēja papēžos. Apskatoties tuvāk, bedres vietā viņa ieraudzīja pārplūdušu, dubļainu peļķi, pilnu ar lapām, zariem un dažādiem atkritumiem.

Zobus sakodusi, viņa atgriezās pēc ūdens groza, lai izsmeltu bedri. Nākot atpakaļ, Eilai bija uzmanīgi jāpēta, lai pa gabalu bedri ieraudzītu. Tad pēkšņi viņa pasmaidīja. "Tā kā bedri klāj lapas un zari un man pašai tā ir tik cītīgi jāmeklē, tad varbūt ari ātri skrienošais ziemeļbriedis to nemaz nepamanīs? Bet es nedrīkstu tajā atstāt ūdeni - interesanti, vai ir kāds cits veids…"

Vītolu rīkstes būtu pietiekami garas, lai sniegtos pāri bedrei. Kāpēc gan no vītolu rīkstēm neuztaisīt bedres pārsegu un neapklāt tās ar lapām? Rīkstes nebūs tik stipras, lai noturētu briedi, bet lapām un za­riņiem gan noderēs. Pēkšņi sieviete skaļi iesmējās. Zirgs, viņai atbildot, iezviedzās un pienāca klāt.

- Paklau, Vīnij! Varbūt lietus galu galā nemaz tik slikts nebija?

Eila izsmēla slazdu bedri, pat neiedomādamās, ka darbs ir netīrs un ķēpīgs. Bedre nemaz nebija tik dziļa, bet, mēģinot parakt dziļāk, viņa atklāja, ka ūdenslīmenis ir cēlies un bedrē satecējis daudz ūdens. Skato­ties uz dubļaino, krāčaino upi, Eila pamanīja, ka arī tās līmenis ir cēlies. Un, kaut arī sieviete to nezināja, siltais lietus bija nedaudz atkausējis sasalušo zemes slāni, kas veidoja zemeslodes cieto pamatu.

Bedres nomaskēšana nemaz nebija tik viegla, kā viņa sākumā bija domājusi. Lai savāktu klēpīti zaru no panīkuša vītola krūma un pielasītu klāt arī niedres, Eilai bija jāaizklīst labu gabalu lejup gar krastu. Kad viņa lika pārsegu pāri bedrei, platais slazda pārklājs vidū ieliecās; tā malas bija jānostiprina ar mietiem. Apklājusi slazda pārklāju ar lapām un žagariņiem, Eila saprata, ka tas tomēr ir ļoti pamanāms. Viņa nebija apmierināta ar savu veikumu, bet cerēja uz laimi.

Notašķījusies dubļiem, sieviete smagiem soļiem lēni vilkās atpakaļ, lejup pa straumi, ar cerību pavērās upē un uzsvilpa Vīnijai. Brieži vēl nebija pienākuši tik tuvu, kā viņa bija cerējusi. Ja līdzenums būtu bijis sauss, buļļi būtu steigušies uz upi, bet tik daudz dubļainu peļķu un jaunu strautiņu viņu ceļā virzību palēnināja. Eila bija diezgan droša, ka jauno briedēnu bariņš nesasniegs upes šķērsošanas vietu agrāk par rītdienas rītu.

Atgriezusies apmetnē, jaunā medniece ar lielu atvieglojumu novilka apmetņus un kājautus un iebrida upē. Ūdens bija auksts, bet sieviete jau bija pie tā pieradusi. Noskalojusi dubļus, viņa izpleta apmetņus un kājautus uz klints žāvēties. No tik ilga laika slapjajos kājautos viņas pēdas bija baltas, izmirkušas un sačokurojušās - pat cietās, raupjās pēdu apakšas bija kļuvušas mīkstākas, un sieviete priecājās par saules sasildīto akmeni. Tas viņai deva arī sausu pamatu ugunskuram.

Pat visnegantākajā lietū priedes apakšējie, atmirušie zari allaž paliek sausi, un, kaut arī blakus upei augošā pundurpriede vairāk līdzinājās krūmam, tā nebija izņēmums. Paņēmusi līdzi sausu posu un izmanto­dama uguns akmeni un kramu, viņa drīz vien jau aizdedzināja mazu ugunskuru. Eila turpināja likt tam klāt žagarus un nelielas pagales, bet masīvāki, lēnāk degoši baļķi, sakrauti kopā, lai žūtu virs ugunskura, izveidoja vigvama formu. Tagad sieviete mācēja arī lietū aizdedzināt ugunskuru - ja vien negāza kā ar spaiņiem. Galvenā māksla bija iekurt mazu ugunskuru un to uzturēt, līdz uguns aizdedzina lielos baļķus, kas žūst degot.

Pēc kaltētās gaļas tūres, kas parasti bija vienīgā pieejamā pārtika ceļojumu laikā, iedzērusi pirmo karstas tējas malku, Eila apmierinājumā nopūtās. Kaltētās gaļas šķēles bija barojošas un sātīgas, tās varēja zelēt ejot, bet karsts šķidrums bija daudzkārt patīkamāks. Kaut arī joprojām sumbra ādas nojume vēl bija mitra, sieviete to uzslēja blakus uguns­kuram, kur tā varētu ātrāk izžūt, kamēr pati gulēs. Paskatījusies uz mākoņiem, kas rietumu pusē bija aizseguši zvaigznes, viņa cerēja, ka vairs nelīs. Tad, mīļi papliķējusi Vīniju, iekārtojās uz naktsguļu savā zvērādā un aptina to sev apkārt.

Bija tumšs. Ieklausīdamās Eila gulēja pilnīgi mierīgi. Vīnija pakustē­jās un klusi nopūtās. Nedaudz pieslējusies, sieviete paskatījās apkārt. Pie austrumu debess pamales bija samanāms blāvs gaismas mirdzums. Tad viņa izdzirdēja skaņu, kas lika pūciņām uz skausta sacelties, un sa­prata, kas viņu bija pamodinājis. Viņa nebija šo skaņu bieži dzirdējusi, bet zināja, ka rūcošie rēcieni otrpus upei piederēja alu lauvam. Zirgs nervozi iezviedzās, un Eila piecēlās.

- Vīnij, viss ir kārtībā. Tas lauva ir tālu prom. - Viņa pielika malku ugunskuram. - Tas droši vien bija alu lauva, es to dzirdēju arī iepriekšējo reizi, kad bijām šeit. Lauvas droši vien dzīvo kaut kur netālu, otrpus upei. Ari tie medīs briežu bullēnus. Priecājos, ka lauvu teritorija mums būs jāšķērso dienas laikā, tāpat ari ceru: līdz mēs tur nokļūsim, viņi savu izsalkumu jau būs apmierinājuši ar briežu gaļu. Tagad varētu uzvārīt tēju, un tad būs laiks gatavoties medībām.

Rīta gaisma pie austrumu pamales sāka jau sārtoties, kad jaunā sie­viete bija beigusi piesiet vācamos grozus un savilkusi siksnu ap Vīnijas vēderu. Katrā grozā viņa ielika pa vienam garam piķim un stingri tos pie­sēja pie zirga sāniem, tad pati uzkāpa Vinijai mugurā un nosēdās priekšā groziem, starp diviem asiem koka pīķiem, kas slējās stāvus gaisā.

Mezdama plašus lokus, Eila jāja atpakaļ - pretim ganāmpulkam, līdz nokļuva ziemeļbriežiem aiz muguras. Viņa mudināja jauno zirdziņu doties uz priekšu, līdz ieraudzīja jaunos buļļus, tad pārgāja uz lēnāku tempu un sekoja tiem drošā attālumā. Vīnija ātri piemērojās migrējošā bara solim. Tuvojoties mazajai upei un vērojot briežu bullēnu baru no sava skatpunkta zirga mugurā, sieviete pamanīja, ka vadošais briedis palēnina gaitu un ošņā dubļus un lapas, kas maisījās pa kājām ceļā uz slazdu. Briedis kļuva modrs un piesardzīgs, pat Eila to varēja sajust.

Pirmais briedis bija aizgājis pa paralēlo taku gar krūmu ieskauto upes krastu, kad Eila nolēma, ka ir īstais laiks iejaukties. Dziļi ievilkusi elpu un, sagaidot lielu ātruma palielinājumu, pieliekusies uz priekšu, norādīdama savu nodomu, sieviete spalgi iekliedzās, un zirgs aizauļoja buļļu bara virzienā.

Pēdējais ejošais briedis salēcās un, pagrūzdams tuvāk esošos, aiz­skrēja uz priekšu. Kad zirgs ar kliedzošo sievieti mugurā no mugurpu­ses pieskrēja baram klāt, visi brieži bailēs rāvās prom. Bet likās, ka visi izvairīsies no taciņas ar slazdu. Vērojot, kā dzīvnieki izvairās, pārlec pāri vai kā citādi mēģina apiet viņas izrakto bedri, Eila it kā sastinga.

Pēkšņi, pamanot apjukumu ātri skrienošā bara vidū, viņai likās, ka ieraudzījusi bedrē pazūdam vienu ragu pāri, kamēr pārējie brieži skrēja tai garām. Izrāvusi pīķus no turētājiem un noslīdējusi no zirga muguras, jaunā medniece skrēja tik ātri, ka pēdas gandrīz vai neskārās pie zemes. Bedres dibenā, staignajos dubļos, bija iestidzis kāds briedis, kas, kār­pīdamies un cenzdamies izrāpties ārā, vērās pretim mežonīgām, baiļu pilnām acīm. Šoreiz sieviete zināja, kā rīkoties. Viņa iedūra smago pīķi brieža kaklā, pārcērtot artēriju. Milzīgais ziemeļbriedis nogāzās bedres dibenā - viņa cīņa bija beigusies.

Viss bija cauri, beidzies un padarīts. Tas bija noticis ātrāk un daudz vieglāk, nekā Eila bija to iztēlojusies. Sieviete smagi elpoja, bet tas nebija no piepūles. Medību plānošana bija aizņēmusi tik daudz domu, uztraukuma un nervozas enerģijas, ka viņa vēl nespēja aptvert vienkāršo uzdevuma realizāciju. Eila vēl joprojām bija uzvilkta, viņai nebija, kur izlietot pāri plūstošo enerģiju, nebija neviena, ar ko padalīties veiksmē.

- Vīnij! Mēs to paveicām! Mēs to izdarījām! - Sievietes kliedzieni un žesti satracināja jauno zirgu. Tad, uzlēkusi ķēvei mugurā, medniece laidās pāri laukiem trakā skrējienā.

Bizēm plīvojot, acīm drudžaini degot, ar sajūsmas pilnu smaidu sejā - tā aizjāja dabas bērns, pirmatnējā sieviete. Ja kāds būtu bijis tuvumā, tad noteikti būtu nobijies no biedējošā, mežonīgā dzīvnieka, uz kura šī sieviete sēdēja jāteniski; zirga neprātīgās acis un pieglaustās ausis vēstīja par citas dabas neprātu.

Abas apmeta plašu loku un atpakaļceļā, apstādinājusi zirgu un no­kāpusi zemē, palecoties gaisā uz abām kājām, Eila pielika punktu savai uzvarai. Šoreiz, paskatījusies dubļainajā bedrē uz beigto dzīvnieku, viņa smagi elsoja no prieka.

Atguvusi elpu, sieviete izvilka pīķi no brieža kakla un uzsvilpa zir­gam. Vīnija bija tramīga. Pirms siksnas uzlikšanas uzmundrinot un pamīļojot Eila centās ķēvi nomierināt. Viņa aizveda zirgu pie bedres slazda. Bez iemauktiem un pavadas Eilai nācās satraukto zirgu pierunāt un iedrošināt. Kad Vīnija beidzot nomierinājās, sieviete apsēja velkamās virves ap brieža ragiem.

- Vīnij, tagad velc, - viņa skubināja, - velc tāpat kā baļķi! - Zirgs gāja uz priekšu, sajuta smago nastu un kāpās atpakaļ. Tad, atsaucoties uz vēl lielāku pamudinājumu, vilka, līdz siksnas maksimāli nostiepās. Lēnām, Eilai palīdzot, kā nu viņa varēja, Vīnija izvilka briedi no bedres.

Eila bija sajūsmā. Vismaz viņai nebūs jāsadala gaļa netīrās bedres dibenā. Viņa nebija pārliecināta, cik daudz Vīnija gribēs viņai palī­dzēt; viņa cerēja, ka zirgam pietiks spēka aizvilkt briedi līdz ielejai, bet visu vajadzēja darīt pamazām un lēnām. Izlasījusi ziemeļbrieža ragos ieķērušos zariņus, Eila pieveda jauno ķēvi pie upes padzerties. Tad, pārsaiņojusi grozus tā, lai viens ieietu otrā, viņa tos uzsēja sev uz muguras. Grozi bija smagi, no tiem rēgojās ārā divi gari pīķi, bet, pakāpjoties uz liela akmens, viņai tomēr izdevās uzkāpt zirgam mugurā. Eilas kājas bija basas, un, pacēlusi ādas apmetni, lai tas nesamirktu, viņa skubināja Vīniju brist upē.

Parasti šī bija sekla, plata un pārbrienama upes vieta. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc ziemeļbrieži instinktīvi bija izvēlējušies šķērsot upi tieši šajā vietā, bet lietus bija pacēlis ūdenslīmeni. Lielajā straumē Vīnijai tomēr izdevās saglabāt līdzsvaru un nezaudēt pamatu zem kā­jām, un, tiklīdz arī briedis bija ūdenī, tas viegli peldēja virs ūdens. Dzīvnieka pārvilkšanai pāri upei bija viens labums, par kuru Eila nebija padomājusi. Tādējādi no brieža tika noskalotas asinis un dubļi un otrā upes krastā medījums jau bija tīrs.

Atkal sajutusi smago kravu, Vīnija nedaudz saniķojās, bet Eila, jau to paredzēdama, bija nolēkusi zemē un mazu gabaliņu gar krastu palīdzēja zirdziņam vilkt briedi. Tad viņa atsēja auklas. Briedis jau bija atvilkts vienu soli tuvāk ielejai, bet pirms došanās tālāk Eilai vēl bija jāpaveic pāris darbu. Ar asu krama nazi sieviete pārgrieza briedim rikli, tad ar slaidu griezienu no anālās atveres - pāri vēderam, krūtīm un kaklam līdz pat rīklei - dzīvnieku uzšķērda. Viņa turēja nazi rokā tā, lai ar rādītājpirkstu brauktu gar griezuma malu un iegrieztu tikai nedaudz zem brieža ādas. Ja pirmais griezums tiek veikts tīri, neiegriežot gaļā, vēlāk ādas ģērēšana būs daudz vieglāka.

Nākamais griezums, lai izņemtu dzīvnieka iekšas, bija jau dziļāks. Sieviete iztīrīja izmantojamos orgānus - kuņģi, zarnas, pūsli - un kopā ar ēdamajiem orgāniem salika tos atpakaļ vēdera dobumā.

Vienā no groziem bija saritināts paliels paklājiņš, pīts no zāles stieb­riem. Izklājusi to uz zemes, pūzdama un elsdama Eila uz tā uzstūma briedi. Aptinusi paklājiņu ap brieža ķermeni un stingri to apvijusi ar virvēm, sieviete piesēja striķus pie Vīnijas siksnas. Pārkravājusi grozus un ielikdama katrā no tiem pa pīķim, viņa kārtīgi nostiprināja garos kātus savā vietā. Tad, juzdamās apmierināta ar paveikto, uzkāpa zirgam mugurā.

Apmēram jau trešo reizi Eilai nācās nokāpt no zirga muguras, lai atbrīvotu velkamo brieža kravu no dažādiem traucēkļiem - zāles kuš­ķiem, akmeņiem, zariem, -, un viņa vairs nejutās tik apmierināta. Beidzot viņa vienkārši izlēma labāk iet blakus zirgam, pierunādama Vīniju vilkt smago kravu uz priekšu, līdz piesietais briedis atkal atdūrās pret kādu šķērsli, tad devās to atbrīvot. Tikai apstājoties, lai atkal uz­vilktu kājautus, Eila pamanīja viņiem sekojam hiēnu baru. Pirmie lingas mestie akmeņi vienkārši parādīja viltīgajām maitēdājām teritoriju, ko tās nedrīkst pārkāpt.

Saraukusi degunu un pretīgumā noskurinādamās, Eila nodomāja: "Tie nu gan ir vieni neglīti un smirdīgi dzīvnieki." Sieviete ļoti labi zināja, ka ari hiēnas grib iegūt savu medījuma tiesu. Ar lingas palī­dzību viņa reiz bija nogalinājusi vienu maitēdāju, tādējādi atklādama savu noslēpumu. Tā klans toreiz bija uzzinājis, ka viņa medī, un tāpēc sievietei par to bija jāsaņem sods. Brūnam nebija izvēles - klanā tā bija pieņemts.

Hiēnas uztrauca arī Vīniju. Tas bija kas vairāk nekā tikai zirga in­stinktīvās bailes no plēsējiem. Vīnija nekad neaizmirsīs to hiēnu baru, kas viņai uzbruka pēc tam, kad Eila bija nogalinājusi kumeliņa dūkano mammu. Vīnija sāka izrādīt savu aizkaitinājumu. Brieža nogādāšana uz alu sāka izvērsties par lielāku problēmu, nekā Eila bija paredzējusi.

Sieviete tomēr cerēja, ka paspēs tikt līdz alai, līdz vēl nav iestājusies tumsa.

Viņa apstājās atpūsties tajā vietā, kur upe atkal iegriezās savā paras­tajā gultnē. Visas apstāšanās un virzības atsākšana bija nogurdinošas. Eila piepildīja ar ūdeni gan ūdens somu, gan arī ūdensnecaurlaidīgo grozu un aiznesa Vīnijai padzerties. Ķēve joprojām bija piesieta pie pu­tekļainās brieža kravas. Izņēmusi no groza kaltētu gaļas šķēli, sieviete apsēdās uz akmens, lai to apēstu. Viņa skatījās zemē, nemaz to īsti ne­redzēdama, mēģinādama izdomāt vieglāku veidu, kā nogādāt medījumu ielejā. Pagāja kāds brīdis, līdz Eila ieraudzīja putekļos atstātas pēdas, bet, kad viņa to aptvēra, tā uzreiz radās ziņkāre. Zeme bija nopēdota, zāle - izmīcīta, turklāt pēdas bija svaigas. Vēl nesen šeit bija notikusi liela kņada. Piecēlusies kājās, viņa rūpīgāk izpētīja atstātās pēdas un pamazām, pa mazam gabaliņam, salika visu notikumu kopā.

No sakaltušajos dubļos atstātajām pēdām blakus upei Eila saprata, ka šī ir sen iezīmēta alu lauvu teritorija. Viņai likās, ka kaut kur tepat blakus jābūt ielejai ar stāvām, klinšainām sienām un kādu mājīgu alu, kur lauvene vēl tikai nesen ir dzemdējusi pārīti veselīgu lauvēnu. Šī bija bijusi lauvu iecienītākā atpūtas vieta. Te lauvēni rotaļādamies bija cīnījušies par asiņainu gaļas gabalu, ar piena zobiem plosīdami mazus gaļas gabaliņus, kamēr paēdušie tēviņi zvilnēja rīta saulē un gludspal- vainās lauvu mātītes iecietīgi vēroja bērnus spēlējamies.

Savā teritorijā lielie kaķu dzimtas plēsēji bija pavēlnieki. Viņiem ne­bija, no kā baidīties, nebija iemesla no sava medījuma puses gaidīt uzbrukumu. Parastos apstākļos ziemeļbrieži nekad nebūtu pienākuši tik tuvu klāt saviem uzbrucējiem, bet bļaujoša un kliedzoša sieviete zirga mugurā bija izraisījusi briežos paniku. Šausmās bēgošajam dzīvnieku baram arī straujā upe vairs nebija nekāds šķērslis. Brieži bija metušies upē un - pirms vēl paši to apzinājās - bija nokļuvuši tieši lauvu bara vidū. Ne lauvas, ne brieži nebija tam gatavi. Bēgošie brieži aizskrēja uz visām pusēm un pārāk vēlu apjauta, ka, glābjoties no vienām briesmām, uzskrējuši virsū citām.

Sekojot atstātajām pēdām, Eila nonāca pie notikuma beigu daļas. Viens lauvēns nebija paspējis izvairīties no panikā bēgošajiem ragai­ņiem, un viņu bija samīdījis izbijies briedis.

Sieviete pietupās blakus alu lauvu mazulim un ar pieredzējušu zāļu sievas roku sataustīja dzīvības pazīmes. Lauvēns bija silts, droši vien tam bija lauztas ribas. Mazais bija tuvu nāvei, tomēr vēl elpoja. No pēdām dubļos Eila saprata, ka lauvene bija atradusi savu mazuli un bakstījusi, lai viņš ceļas augšā, bet bez panākumiem. Tad, sekodama visu dzīvnieku pieņemtajai kārtībai, kas pieļauj vārgajiem iet bojā, lai pārējie izdzīvotu, lauvene bija pievērsusies savai otrajai atvasei un aizgājusi prom.

Tikai cilvēka izdzīvošana bija atkarīga no kaut kā vairāk - ne tikai no spēka un piemērotības. Salīdzinājumā ar konkurentiem gaļēdājiem jau zīdaiņa vecumā cilvēkam bija nepieciešama līdzcilvēku palīdzība un iejūtība.

"Nabaga mazulis," Eila nodomāja. "Tava mamma tev acīmredzot ne­varēja palīdzēt, vai ne?" Šī nebija pirmā reize, kad sievietes sirdi aiz­kustināja ievainota un bezpalīdzīga radībiņa. Kādu brīdi viņa apsvēra iespēju ņemt līdzi lauvēnu uz alu, tad ātri no šī nodoma atteicās. Kad Eila apguva zāļu sievas iemaņas, Brūns un Krebs bija viņai ļāvuši ņemt līdzi uz klana alu mazus dzīvnieciņus, lai tos ārstētu, kaut arī pirmā reize bija izraisījusi diezgan lielu klana vīru neapmierinātību. Bet Brūns viņai nebija ļāvis ienest alā vilcēnu. Jau tagad lauvas mazulis bija gan­drīz tikpat liels kā vilks. Pieaudzis tas būs vienā augumā ar Vīniju.

Pašūpojusi galvu, Eila piecēlās un paskatījās uz mirstošo lauvēnu, tad devās vadīt Vīniju tālāk, cerot, ka ķēves vilktā krava tik drīz vairs neiestrēgs. Uzsākot ceļu, sieviete pamanīja hiēnas, kas ari sarosījās, lai viņām sekotu. Viņa pasniedzās pēc akmens, tad pamanīja, ka hiēnu bara uzmanību piesaista kas cits. Tā tam bija jānotiek, jo daba hiēnām bija šo nišu atvēlējusi. Maitēdājas bija atradušas lauvas mazuli. Bet, ja runa bija par hiēnām, Eila vairs nespēja saprātīgi domāt.

- Vācieties prom, smirdīgās maitas! Lieciet mazuli mierā!

Mezdama akmeņus, sieviete skrēja atpakaļ. Hiēnas iesmilkstēšanās nozīmēja to, ka viens akmens savu mērķi bija sasniedzis. Kad Eila, taisnīgā niknumā kūsādama, gāja tām virsū, maitēdājas atkal atkāpās savā teritorijā.

"Tā, lūk! Tas viņas atbaidīs," Eila nodomāja, stāvēdama, kājas plati iepletusi, aizsargājot mazo lauvēnu. Pēkšņi sievietes sejā parādījās sājš neticības smīns. "Ko es daru? Kāpēc gan es nelaižu hiēnas klāt lauvas mazulim, kurš tik un tā nomirs? Ja atstāšu viņu hiēnām, tās mani vairs netraucēs.

Es nevaru ņemt mazuli sev līdzi. Es nespēju viņu nest visu šo lielo gabalu līdz pat ielejai. Man ir jādomā, kā dabūt briedi līdz alai. Smieklīgi tagad uztraukties par kādu tur lauvas mazuli!

Bet vai tā ir? Un ja nu arī Iza būtu mani toreiz atstājusi? Krebs stāstīja, ka mani viņas ceļā bija nolicis Lāča vai ari Alu Lauvas gars, jo neviens cits manis dēļ nebūtu apstājies. Iza nespēja būt vienaldzīga, ja kāda dzīva radība ir slima vai ievainota un neviens tai nepalīdz. Tieši šī īpašība padarīja Izu par tik izcilu zāļu sievu.

Arī es esmu zāļu sieva. Viņa mani apmācīja. Varbūt šis lauvēns ir nolikts man ceļā, lai es to atrodu? Pirmajā reizē, kad atnesu uz klana alu savainotu trusīti, Iza sacīja: "Tas pierāda, ka tev jākļūst par zāļu sievu." Nu, lūk, šeit ir ievainots mazulis. Es taču nedrīkstu viņu atstāt riebīgo hiēnu saplosīšanai.

Bet kā lai nogādāju mazuli alā? Ja neuzmanīšos, lauztā riba var iedur- ties lauvēnam plaušā. Pirms kustināšanas man viņš ir jānosaitē. Te varētu noderēt tā platā aukla, ko izmantoju Vīnijai vilkšanas siksnām. Man tā ir līdzi."

Eila uzsvilpa zirgam. Pārsteidzoši, ka Vīnijas vilktā krava nebija nekur aizķērusies, bet jaunā ķēve bija gražīga. Zirgam nepatika atrasties alu lauvu teritorijā, ari Vīnijas ciltsbrāļi bija lauvu iecienīts medījums. Jau kopš medību sākuma Vīnija bija kļuvusi nervoza, un biežā apstāšanās, lai Eila varētu atsvabināt smago kravu, kas ierobežoja zirga kustības, nebūt nesekmēja viņas nomierināšanos.

Bet Eila, visu uzmanību veltījusi alu lauvas mazulim, nepievērsa uz­manību zirga vajadzībām. Apsaitējusi jaunā plēsēja ribas, Eila domāja, ka vienīgais veids, kā to nogādāt alā, ir uzcelt lauvēnu Vīnijai mu­gurā.

Tāda krava sniedzās pāri ķēves spēkiem. Kad sieviete pacēla jauno kaķu dzimtas mazuli un mēģināja to uzlikt Vīnijai uz muguras, jaunā ķēve saslējās pakaļkājās. Cenšoties atbrīvoties no smagumiem un vir­vēm, kurās bija sasieta, ķēvīte panikā pretojās un mētājās, līdz aizmetās prom pa stepi. Zāles paklājiņā ievīstītais briedis, vilkdamies aiz zirga muguras, mētājās un kratījās, līdz aizķērās aiz kāda akmens. Šķērslis vēl vairāk pastiprināja Vīnijas paniku, atkal izraisot dzīvnieka trakošanu un sliešanos pakaļkājās.

Pēkšņi ādas virves pārtrūka, un vācamie grozi, kurus garie pīķa kāti vairs nenoturēja līdzsvarā, ar triecienu sasvērās uz sāniem. Pārsteigumā atvērtu muti Eila vēroja, kā uzbudinātais zirgs niknumā metas uz priekšu. Vācamo grozu saturs tika izbērts pa zemi, tikai droši piestiprinātie pīķi palika turamies grozos. Joprojām piestiprināti pie groziem, kas ar siksnām bija apsieti ap ķēves vēderu, abi garie pīķi ar asajiem galiem uz leju vilkās viņai aiz muguras, nekādi neierobežodami zirga ātrumu.

Eila nekavējoties saprata darbības plānu - velti viņa iepriekš bija nodarbinājusi smadzenes, cenzdamās izdomāt, kā brieža rumpi un lauvu mazuli nogādāt alā. Pagāja neilgs laiks, līdz Vīnija nomierinājās. Sieviete, uztraukdamās, ka zirdziņš varētu sevi savainot, uzsvilpa tam un pasauca pie sevis. Viņa gribēja iet ķēvei pakaļ, tomēr tajā pašā laikā baidījās atstāt briedi un lauvu mazuli hiēnām par vieglu laupījumu. Svilpiens palīdzēja. Šī skaņa Vīnijai asociējās ar mīlestību, drošību un reaģēšanu. Apmetuši plašu loku, viņa pagriezās atpakaļ un devās pie sievietes.

Kad pārmocītā un putās noskrējusies jaunā ķēve beidzot pienāca klāt, Eila vienīgi spēja to atvieglojumā apskaut. Sieviete atsēja zirga siksnas un saites un uzmanīgi pārbaudīja, vai zirgs nav savainojies. Vīnija pieliecās pie Eilas, uztraukumā klusi iezviedzās, zirga priekškājas trīcēja, elpa bija saraustīta un smaga.

- Vīnij, tagad atpūties, - Eila sacīja ķēvei, kad tā pārstāja drebēt un šķita nomierinājusies. - Man vēl tik un tā daudz kas jāpaveic.

Sievietei nenāca prātā dusmoties, ka zirgs bija saslējies pakaļkājās, aizbēdzis prom un izmētājis viņas mantas. Viņa neuztvēra Vīniju kā savu īpašumu vai izrīkojamo objektu. Drīzāk Vīnija bija draudzene un laba biedrene. Ja zirgs bija kritis panikā, tātad tam bija iemesls. No ķēves tika gaidīts pārāk daudz. Eila juta, ka viņai jāiemācās saprast, cik daudz Vīnija spēj panest, nevis jāmāca viņai uzvesties. Sieviete uzskatīja, ka Vīnija viņai palīdz pēc savas gribas, tāpēc viņa, zirgu mīlē­dama, par to rūpējās.

Eila savāca pa zemi izkaisītās mantas, kas bija izbirušas no groziem, tad pārtaisīja ap ķēves vēderu sienamo siksnu, piestiprinot abus pīķus tā, kā tie bija nokrituši, - ar smailajiem galiem uz leju. Piesējusi abiem pīķiem zāles tepiķīti, kurā bija ietīts briedis, viņa starp tiem izveidoja velkamu platformu, kas atradās zirgam aiz muguras, bet nost no zemes. Pēc tam uzmanīgi piesēja pie tās briedi un bezsamaņā esošo lauvu mazuli. Atpūtusies Vīnija vairs neiebilda pret siksnām un virvēm, zirgs rāmi stāvēja, līdz Eila pabeidza visus sagatavošanas darbus.

Tiklīdz arī grozi bija piestiprināti vietā, Eila vēlreiz apskatīja mazuli un uzkāpa Vīnijai mugurā. Dodoties uz ieleju, sieviete bija pārsteigta par jaunā transporta līdzekļa lietderību. Pīķa galiem velkoties pa zemi, krava vairs neaizķērās ne aiz kādiem šķēršļiem; zirgs daudz vieglāk spēja to pavilkt, tomēr Eila vēl nebija sasniegusi ieleju un savu alu un viņa neuzdrīkstējās atviegloti nopūsties.

Sieviete apstājās, lai dotu Vīnijai atpūtu un ļautu padzerties, pa to laiku viņa atkal pārbaudīja, kā klājas lauvu mazulim. Tas joprojām el­poja, bet Eila nebija pārliecināta, vai mazulis izdzīvos. Kāpēc alu lauvas bērniņš tika nolikts viņas ceļā, sieviete nesaprata. Ieraudzījusi lauvēnu, Eila bija iedomājusies par savu totēmu - vai Alu Lauvas gars gribēja, lai viņa par šo mazuli parūpējas?

Sievietei ienāca prātā vēl kāda doma. Ja viņa nebūtu izlēmusi ņemt sev līdzi lauvas bērnu, tad nekad nebūtu iedomājusies par velkamo platformu. Vai totēms bija izvēlējies tā viņai to parādīt? Vai tā bija dāvana? Lai kā arī būtu, Eila bija pārliecināta, ka alu lauvas mazulis bija nolikts viņas ceļā ar nodomu, un viņa darīs visu, kas vien viņas spēkos, lai glābtu mazuļa dzīvību.

-