Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

21

- Eila, es nevaru vairs izturēt visu laiku atrasties iekšā, šajā alā. Paskaties, kā spīd saule! Esmu jau pietiekami izārstējies, lai nedaudz izkustētos, vismaz tepat ārā no alas.

Eila nesaprata visu, ko Jondalars sacīja, taču pietiekami, lai nojaustu vīrieša vēlmi un justu viņam līdzi. - Mezgli, - viņa sacīja, pieskardamās vienai no šuvēm. - Mezgli ārā. Rītā apskatīt kāju.

Jondalars pasmaidīja, it kā būtu uzvarējis kaujā. - Tu grasies izņemt mezglus, un tad, rīt no rīta, es varēšu iziet ārā no alas?

Vai nu ar valodas problēmām, vai arī bez tām Eila negrasījās pie­kāpties ne par soli vairāk, kā bija iecerējusi. - Redzi, - viņa stingri atkārtoja. - Eila skatīsies. - Viņa cīnījās, lai ar savu ierobežoto vārdu krājumu izteiktos. - Kāja ne… dzīst, Don-da-lāh ne ārā.

Jondalars atkal pasmaidīja. Viņš zināja, ka ar savu sūdzēšanos bija pārspīlējis, cerēdams, ka viņa piekritīs, bet bija tīri vai iepriecināts, ka, cenzdamās paskaidrot, Eila neuzķērās uz viņa viltīgo gājienu un palika pie sava viedokļa. Varbūt rīt viņš vēl netiks ārā no alas, bet tas nozīmē to, ka galu galā viņa ātrāk iemācīsies runāt.

Eilas mācīšana runāt bija kļuvusi viņam par izaicinājumu, sievietes panākumi viņu iepriecināja, kaut ari tie bija nevienmērīgi. Jondalaru ieintriģēja viņas mācīšanās metode. Eilas vārdu krājums šobrīd jau bija pārsteidzoši liels; šķita, ka viņa spēj atcerēties vārdus tik ātri, cik vien viņš spēj tos mācīt. Zelandoni vīrietis bija pavadījis lielāko pēcpusdienas daļu, saukdams Eilai vārdus, kurus abi vien spēja iedomāties, un, kad viņi bija beiguši, jaunā sieviete prata atkārtot katru iemācīto vārdu ar tā pareizo saistību. Bet problēmas radīja izruna. Dažas skaņas Eila nespēja pareizi izrunāt, lai kā viņa ari censtos, un centās viņa ļoti.

Tomēr vīrietim patika, kā jaunā sieviete runāja. Viņas balsij piemita zems, patīkams tembrs, un dīvainais akcents viņu padarīja eksotisku. Jondalars nolēma vēl nelabot viņas teikumu veidošanas manieri. Pareizā runa nāks vēlāk. Eilas īstā cīņa ar valodu sākās tad, kad viņa mācīties vārdus, kas apzīmēja specifiskas lietas un darbības. Ari vienkāršākie abstraktie jēdzieni radīja problēmas - Eila gribēja atdalīt katru krāsas niansi ar atsevišķu vārdu, un viņai radās grūtības saprast, ka tumši zaļā priede un gaiši zaļais vītols abi tiek apzīmēti ar pamatkrāsas vārdu zaļš. Kad viņa uztvēra šo principu, šķita, ka tas nāk kā atklāsme vai sen aizmirstas atmiņas.

Reiz Jondalars ļoti labvēlīgi atsaucās par Eilas izcilo atmiņu, bet viņai bija grūti to saprast vai noticēt viņam.

- Nē, Don-da-lāh. Eilai nav laba atmiņa. Eila cenšas, maza meitene Eila grib labu… atmiņu. Nav labi. Cenšas, cenšas, visu laiku cenšas.

Pašūpodams galvu, Jondalars nodomāja: kaut viņam būtu tikpat laba atmiņa kā Eilai un kaut viņa vēlēšanās kaut ko iemācīties būtu tikpat spēcīga un apņēmības pilna. Ar katru nākamo dienu viņš saskatīja Eilā progresu, kaut arī pati Eila nekad nebija ar sevi apmierināta. Lai gan viņu spēja sazināties palielinājās, sievietes noslēpums padziļinājās. Jo vairāk viņš par Eilu uzzināja, jo uz vairākiem jautājumiem nepacietīgi vēlējās saņemt atbildi. Dažās lietās Eila bija apbrīnojami prasmīga un zinoša, bet citās - pilnīgi naiva un nezinoša, tāpēc Jondalars nekad nesaprata, ko no viņas sagaidīt. Dažas no sievietes spējām - piemēram, uguns iekuršana - bija daudz progresīvākas, nekā viņš jebkad agrāk bija redzējis, bet citos jautājumos Eilas izpratne bija tik primitīva, ka viņš nespēja tam noticēt.

Tomēr par vienu lietu viņam nebija nekādu šaubu: vai nu šeit bija, vai nebija citi ļaudis tuvumā, Eila pilnībā spēja par sevi rūpēties. "Arī par mani," Jondalars nodomāja, kad jaunā zāļu sieva atmeta pārklāju, lai apskatītu viņa savainoto kāju.

Jaunā zāļu sieva bija jau sagatavojusi dezinficējošu šķīdumu, bet, gatavodamās izvilkt mezgliņus no brūces, kas saturēja viņa miesu kopā, Eila nervozēja. Viņa nedomāja, ka rēta atvērsies, - šķita, ka tā ir labi sadzijusi, bet šādu metodi viņa savā praksē nekad agrāk nebija lietojusi, tāpēc nejutās pārliecināta. Jau vairākas dienas Eila bija prātojusi par mezgliņu izņemšanu, bet sakarā ar Jondalara vēlmi viņai bija jāpieņem lēmums.

Cieši pētīdama mezgliņus, jaunā sieviete pārliecās pār viņa kāju. Ļoti uzmanīgi viņa pavilka vienu sasieto brieža cīpslas gabalu. Viņa nezināja, vai bija pareizi tik ilgi tos atstāt miesā, bet tagad jau bija par vēlu uztraukties. Turēdama mezgliņu pirkstos, ar pašu asāko nazi, kas vēl nebija lietots, viņa nogrieza vienu cīpslas pavedienu tik tuvu pie mezgla, cik vien iespējams. Daži mēģinājumi pierādīja to, ka šo cīpslu izvilkšana nemaz tik viegla nebūs. Visbeidzot jaunā zāļu sieva paņēma mezglu zobos un ar ātru kustību izrāva to ārā.

Jondalars saviebās. Eila nožēloja, ka bija jāsagādā viņam sāpes, bet brūce neatvērās. Neliela asins pilīte norādīja uz to vietu, kur āda bija nedaudz ieplīsusi, bet muskuļi un miesa bija sadzijuši kopā. Šīs nelielās sāpes bija tā cena, kas Jondalaram jāmaksā. Jondalars sakoda zobus un sažņaudza dūres, lai nebūtu jābļauj katrā pavediena raušanas reizē, un pārējās cīpslas Eila izvilka ārā tik ātri, cik vien spēja, lai visas mocības ātrāk beigtos. Abi pieliecās tuvāk, lai aplūkotu rezultātu.

Eila bija nolēmusi: ja nebūs nekādu bojājumu, viņa ļaus Jondalaram likt svaru uz kājas un iziet ārpus alas. Sieviete paņēma nazi un bļodiņu ar šķidrumu un gribēja piecelties kājās. Jondalars viņu apturēja. - Ļauj man aplūkot nazi, - viņš sacīja, norādīdams uz to. Viņa iedeva darbarīku un vēroja, kā vīrietis to izpēta.

- Tas taču izgatavots no plēksnes! Tam pat nav atsevišķa asmens. Tomēr nazis ir prasmīgi veidots, bet ar ļoti primitīvu tehniku. Tam pat nav roktura - vienkārši viena mala atstāta neasa, lai nesagrieztos. Eila, kur tu to dabūji? Kas to ir izgatavojis?

- Eila taisa.

Viņa zināja, ka vīrietis izsaka komentārus par naža kvalitāti un izga­tavotāja prasmi, un gribēja paskaidrot, ka nav tik prasmīga kā Drūgs, bet bija to iemācījusies no klana labākā darbarīku izgatavotāja. Jon­dalars vēl pamatīgāk izpētīja nazi, un tas viņu pārsteidza. Eila gribēja paskaidrot šī instrumenta labās puses, krama kvalitāti, bet nespēja to izdarīt. Viņa nezināja šo terminoloģiju; viņai vēl nebija izpratnes, kā izteikt tādus jēdzienus. Tas bija tik mokoši.

Jaunā sieviete ļoti ilgojās sarunāties ar Jondalaru par dažādiem tematiem. Viņa tik sen nebija ne ar vienu runājusi, bet viņai nebija ne jausmas, cik daudz ir palaidusi garām, kamēr Jondalars vēl nebija ieradies. Eilai bija tāda sajūta, ka viņas priekšā noklāts dzīru galds un viņa ir tik ļoti izbadējusies, ka vēlas visu aprīt, bet pagaidām drīkst tikai pa drusciņai pagaršot.

Jondalars atdeva nazi un izbrīnā pašūpoja galvu. Instruments bija ass, atbilstošs savām funkcijām, bet tas vēl vairāk rosināja viņa ziņkāri. Sieviete bija tikpat prasmīga kā jebkurš dziednieks un ārstniecībā iz­mantoja progresīvas metodes, piemēram, šuvju uzlikšanu, bet nazis bija tik primitīvs. Ja vien viņš varētu uzdot viņu interesējošos jautājumus un likt viņai tos saprast; ja vien Eila spētu sniegt viņam atbildes. Un kāpēc viņa līdz šim nebija mācējusi runāt? Tagad viņa ļoti ātri visu apguva.

Bet kāpēc viņa nebija mācījusies runāt jau agrāk? Eilas iemācīšanās runāt bija abiem kļuvusi par mērķi, uz ko tiekties.

Jondalars pamodās agri. Alā vēl joprojām bija tumšs, bet atblāzma pie ieejas un dūmu noplūdes cauruma liecināja par agru rītausmu, kas atausa tumši zilā krāsā. Vērodams katru izcilnīti un caurumu alas sienās, vīrietis juta, ka kļūst arvien gaišāks. Arī aizverot acis, viņš tos varēja saskatīt tikpat skaidri, tie jau bija iegravēti viņa smadzenēs. Vīrietim bija jāiziet laukā un jāapskata vēl kaut kas. Jondalars juta arvien pieaugošu satraukumu, pārliecināts, ka šī būs īstā diena. Viņš vairs nespēja sagaidīt un jau gribēja pamodināt blakus guļošo sievieti. Viņš tomēr savaldījās, nepieskārās un nolēma viņu nemodināt.

Eila gulēja uz sāniem, saritinājusies un savilkusi sev apkārt kažok­ādas. Jondalars zināja, ka aizņēmis sievietes ierasto guļvietu. Viņas gulēšanai paredzētās kažokādas bija savilktas uz matrača blakus viņam, nevis šaurajā spraugā, kur atradās ar sienu piebāzts maiss. Viņa gulēja savā apmetnī, jebkurā brīdī gatava pielēkt kājās. Eila pārvēlās uz mu­guras, un Jondalars viņu kārtīgi nopētīja, cenzdamies saskatīt kādas raksturīgas pazīmes, kas kaut ko pastāstītu par viņas izcelšanos.

Eilas kaulu uzbūve, sejas forma un vaigu kauli salīdzinājumā ar Ze­landoni sieviešu izskatu liecināja par ārzemniecisku izcelsmi, bet citādā ziņā šajā sievietē nebija nekā neparasta, izņemot to, ka viņa bija bri- numdaiļa. Tagad, kārtīgi nopētījis, Jondalars secināja, ka šajā sievietē ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs valdzinājums. Viņas vaibstiem pie­mita tāds šarms, kas, mērot pēc jebkuriem standartiem, tiktu atzīts par skaistu.

Eilas matu sakārtojums - mati bija sadalīti vienādās šķipsnās un sapīti bizītēs, kas sānos un pakausī bija atstātas dabiskā garumā un priekšpusē savītas mezglā, - nebija nevienai citai redzēts, bet viņš bija vērojis visdažādākos un neparastākos matu sakārtojumus. Dažas garās bizes bija atpinušās, vaļīgās matu cirtas aizliktas aiz ausīm vai arī at­risušas brīvi karājās, un viens vaigs bija nosmērēts ar ogli. Jondalars saprata, ka Eila nebija no viņa ne uz mirkli atkāpusies, kopš viņš atguvis samaņu un droši vien arī pirms tam. Neviens nevarētu sūdzēties par tādu aprūpi…

Vīrieša domu gājiens aprāvās, kad Eila atvēra acis un pārsteigta uz viņu paskatījās.

Viņa nebija pieradusi atvērt acis un ieraudzīt sevi nolūkojamies otru seju, īpaši jau ar tik burvīgi zilām acīm un izspūrušiem blondiem ma­tiem. Sieviete tik ātri piecēlās sēdus, ka viņai uz mirkli noreiba galva, bet drīz vien viņa atguvās un devās sabikstīt pavardu. Tas bija izdzisis; viņa atkal bija aizmirsusi uzbērt valni. Eila savāca nepieciešamās lietas, lai iekurtu uguni no jauna.

- Eila, vai tu man parādīsi, kā iekurināt pavardu? - Jondalars jautāja, kad viņa bija paņēmusi akmeņus. Šoreiz viņa saprata.

- Nav grūti, - Eila atbildēja un atnesa tuvāk pie gultas visus ne­pieciešamos piederumus un uguns akmeņus. - Eila rāda. - Viņa node­monstrēja, kā sasist akmeņus kopā, tad sakrāva čupiņā saplēstas koka mizas un uguns zāles pūciņas un iedeva vīrietim rokās krama gabalu un dzelzs pirītu.

Jondalars uzreiz pazina kramu - un pie sevis nodomāja, ka ari otra akmens gabalus bija kaut kur redzējis, bet pats nekad nebūtu iedomājies tos sasist kopā, it īpaši jau lai iekurtu uguni. Viņš tos sasita kopā, kā Eila bija to darījusi. Sanāca tikai ātrs sitiens, bet viņam likās, ka bija redzējis mazu dzirksteli. Vīrietis vēlreiz sasita akmeņus kopā, joprojām neticēdams, par spīti tam, ka bija redzējis Eilu to darām, ka no diviem akmeņiem var iegūt uguni. No aukstajiem akmeņiem izšāvās pamatīga dzirkstele. Sākumā viņš bija pārsteigts, tad priecīgi satraukts. Vēl pēc pāris mēģinājumiem un ar nelielu Eilas palīdzību blakus gultai jau dega mazs ugunskurs. Jondalars vēlreiz paskatījās uz abiem akmeņiem.

- Kas tevi iemācīja tā iegūt uguni?

Viņa saprata jautājumu, bet nemācēja viņam to izskaidrot. - Eila pati, - viņa sacīja.

- Jā, es zinu, ka tu to māki, bet kas tev to parādīja?

- Eila… parādīja. - Kā gan lai viņa pastāsta par to dienu, kad pa­vards bija izdzisis un rokas cirvītis salūzis, un viņa bija atklājusi uguns akmeni? Uz brīdi Eila apņēma galvu rokām, cenzdamās atrast, kā lai to izskaidro, tad, paskatījusies uz Jondalaru, papurināja galvu. - Eila nerunāt labi.

Vīrietis juta, ka viņa atzīs savu sakāvi. - Tu runāsi, Eila, un tad tu man to pastāstīsi. Tas notiks jau ļoti drīz - tu esi pārsteidzoša sieviete. - Tad Jondalars pasmaidīja. - Šodien es iešu ārā, labi?

- Eila paskatīsies… - Viņa pacēla apsegus un pārbaudīja kāju. Vietās, kur bija bijuši mezgliņi, tagad bija izveidojušās mazas krevelītes, un kāja jau izskatījās gandrīz sadzijusi. Bija pienācis laiks nostādīt vīrieti uz kājām un novērtēt bojājumus. - Jā, Don-da-lāh iet ārā.

Jaunā zāļu sieva ieraudzīja Jondalara platāko smaidu, ko bija līdz šim redzējusi. Viņš jutās kā puika, kas pēc garās ziemas bezdarbības tūlīt dosies uz Vasaras sapulci. - Nu tad ejam, sieviete! - Jondalars atmeta zvērādas, nepacietībā degdams piecelties kājās un iet ārā.

Vīrieša puiciskā sajūsma pārņēma ari Eilu. Ari viņa atsmaidija, bet nedaudz viņu apvaldīja. - Don-da-lāh ēdis ēdienu.

Padzert tēju un pagatavot rīta maltīti, kas jau iepriekšējā vakarā bija sarūpēta, neprasīja ilgu laiku. Eila aiznesa graudus ari Vīnijai un pāris brīžu pavadīja pie savas draudzenes, sukājot un kārtīgi viņu noberžot, pie viena to izdarot arī mazajam kumeliņam. Jondalars viņu vēroja. Viņš jau agrāk bija uzmanīgi skatījies, bet šoreiz pirmoreiz pamanīja, ka Eila atdarina zirga zviedziena skaņu un izdveš pāris aprautu rīkles skaņu. Sievietes roku kustības un žesti viņam neko nenozīmēja - viņš tos neredzēja, nezināja, ka tā bija svarīga valodas sastāvdaļa, kā viņa sarunājās ar zirgu, bet Jondalars saprata, ka neizprotamā veidā Eila ar zirgu sazinās. Viņam pat radās stipra pārliecība, ka dzīvnieks viņu saprot.

Eilai apmīļojot ķēvi un kumeliņu, vīrietis brīnījās - kādu maģiju šī jaunā sieviete izmanto, lai savaldzinātu dzīvniekus? Arī viņš pats jutās nedaudz apburts, pārsteigts un iepriecināts, kad Eila pie viņa pieveda ķēvi un kumeliņu. Nekad agrāk Jondalaram nebija nācies paglaudīt zirgu, ne ari tik tuvu aplūkot tikko dzimušu, pūkainu kumeliņu. Zelandoni vīrieti pārsteidza dzīvnieku absolūtais baiļu trūkums. Izskatījās, ka pēc pirma­jiem uzmanīgajiem glāstiem kumeliņš izrāda īpašu patiku pret Jondalaru, jo viņš precīzi atrada īstās vietas, kur mazuli paglāstīt un pakasīt.

Viņš atcerējās, ka nebija Eilai pateicis vārdu, kādā jāsauc šis dzīv­nieks, un, norādīdams uz to, sacīja: - Zirgs.

Bet Vīnijai jau bija iedots vārds - vārds, kas tika radīts no skaņām, tieši tāpat kā Jondalara un Eilas vārdi. Eila pašūpoja galvu. - Nē, - viņa sacīja, - Vīnija.

Jondalaram šīs skaņas neatgādināja vārdu - tās izklausījās pēc zirga zviedziena precīzas atdarināšanas. Vīrietis jutās pārsteigts. Tātad Eila nespēja sarunāties cilvēku valodā, bet spēja runāt kā zirgs? Sarunāties ar zirgu? Viņš izjuta bijību; tā bija spēcīga maģija.

Eila nodomāja, ka Jondalara apmulsušais izskats norāda uz to, ka viņš nav sapratis. Mēģinādama izskaidrot, sieviete pieskārās sev pie krūtīm un pateica savu vārdu. Tad, norādot uz Jondalaru, pateica viņa vārdu. Pēc tam, norādīdama uz zirgu, atkal atkārtoja vārdu, kas izklausījās pēc maiga zviedziena.

- Vai tas ir ķēves vārds? Eila, es nespēju šādu skaņu izrunāt. Es nemāku sarunāties ar zirgiem.

Pēc kāda mirkļa un vēl pacietīgākas skaidrošanas jaunais Zelandoni vīrietis pamēģināja šo skaņu atdarināt, bet tā vairāk līdzinājās vārdam un tā arī izklausījās.

Izrādījās, ka Eila ar to bija apmierināta, un viņa aizveda abus zirgus atpakaļ uz Vīnijas vietu alā. - Vīnij, Don-da-lāh man māca vārdus. Es iemācīšos visus viņa vārdus, bet man bija viņam jāpasaka tavs vārds. Mums būs arī jāizdomā vārds tavam mazulim… Kā tu domā, varbūt vīrietim patiktu iedot kādu vārdu tavam kumeliņam?

Jondalars bija dzirdējis par dažiem izciliem dziedniekiem, kuriem piemita spēja atvilināt dzīvniekus pie medniekiem. Daži no šiem dzied­niekiem pat spēja atdarināt kādu konkrētu dzīvnieku skaņas, kas ļāva tiem pieiet zvēriem tuvāk. Bet viņš nekad nebija dzirdējis ne par vienu cilvēku, kas būtu pratis sarunāties ar dzīvniekiem vai būtu spējis pie­runāt dzīvnieku dzīvot ar viņu kopā. Tieši pateicoties Eilai, savvaļas ķēve bija dzemdējusi viņa acu priekšā un pat ļāvusi pieskarties savam kumeliņam. Pēkšņi ar izbrīnu un nelielām bailēm Jondalars saprata, ko sieviete bija izdarījusi. Kas viņa tāda bija? Kādas burvju spējas vi­ņai piemita? Bet, kad viņa smaidīdama pienāca klāt, tad izskatījās pēc parastas sievietes - tikai pēc parastas sievietes, kas spēj sarunāties ar zirgiem, bet nemāk sazināties ar cilvēkiem.

- Don-da-lāh iet ārā?

Viņš jau gandrīz bija aizmirsis. Vīrieša sejā atspoguļojās nepacie­tīgs prieks; pirms Eila paspēja viņam palīdzēt, Jondalars jau mēģināja celties kājās. Bet tad viņa entuziasms izplēnēja. Viņš sajutās vārgs, un kustēšanās sagādāja sāpes. Uznāca reibonis un slikta dūša, tad atkal pārgāja. Jaunā zāļu sieva vēroja, kā vīrieša sejas izteiksmē mijās dedzīgs smaids ar sāpēm, un tad viņš pēkšņi nobālēja.

- Man noderētu neliela palīdzība, - viņš sacīja. Viņa smaids bija saspringts, bet dedzīgs.

- Eila palīdzēs, - viņa sacīja, piedāvādama savu plecu un roku palī­dzībai. Sākumā viņš negribēja sievieti apgrūtināt, atbalstoties ar visu svaru, bet, tā kā viņa tīri labi tika galā, bija spēcīga un mācēja nostatīt viņu uz kājām, Jondalars palīdzību pieņēma.

Atbalstījies uz žāvējamās kārts staba, vīrietis beidzot nostājās uz savas veselās kājas, un, kad Eila uz puisi paskatījās, viņas žoklis atkārās un acis pārsteigumā iepletās. Eilas galva knapi sniedzās līdz vīrieša zodam. Viņa zināja, ka ir daudz garāka par klana vīriešiem, bet nebija iedomājusies, ka, pieceļoties kājās, Jondalars būs tik garš. Viņa nekad nebija redzējusi tik garu cilvēku.

Kopš bērnības sievietei vēl ne reizi nebija nācies skatīties uz kādu no apakšas uz augšu. Pat pirms Eila vēl bija sasniegusi savu maksimālo auguma garumu, viņa jau bija visgarākā visā klanā, pat garāka par vi­siem vīriem. Viņa allaž bija uzskatīta par lielu un neglītu; pārāk garu, pārāk bālu un ar pārāk plakanu seju. Neviens vīrietis viņu negribēja, pat arī pēc tam ne, kad Eilas spēcīgais totēms bija sakauts, un viņiem visiem patika domāt, ka viņu totēms ir pievārējis Alu Lauvu un padarījis Eilu grūtu; negribēja to atzīt pat tad, kad zināja, ka Eilas bērns būs nelaimīgs, ja māte viņu dzemdēs, pirms kāds vīrietis būs viņu pieņēmis pie sava pavarda. Un Durks bija nelaimīgs. Klans negribēja ļaut viņas bērnam dzīvot. Viņi teica, ka Durks esot kropls, bet pēc tam Brūns viņu tik un tā pieņēma. Eilas dēls bija pārvarējis savu nolemtību. Viņš pārvarēs arī mātes zaudējumu. Un pieaudzis Durks būs gara auguma vīrs - Eila jau to zināja pirms aiziešanas no klana -, bet ne tik garš kā Jondalars.

Šis vīrietis lika viņai justies mazai, bet tā nebija nepilnvērtības sajūta. Viņas pirmais iespaids par Jondalaru bija tāds, ka vīrietis ir jauns - tātad maza auguma. Viņš arī bija izskatījies jauns. Palūkojusies uz garo Zelandoni vīrieti no jauna skatpunkta, Eila pamanīja, ka viņa bārda ir izaugusi. Viņa gan vēl nesaprata, kāpēc vīrietim nebija bārdas tad, kad viņa pirmoreiz to ieraudzīja, bet tagad, pamanījusi uz viņa zoda izaugušus zeltainus bārdas rugājus, viņa saprata, ka šis vīrietis nav nekāds puika. Viņš ir vīrietis - garš, spēcīgs un nobriedis.

Eilas negaidītais izbrīns lika viņam pasmaidīt, kaut ari viņš nezi­nāja šī pārsteiguma iemeslu. Arī Eila izrādījās garāka, nekā viņš bija domājis. Sievietes kustēšanās maniere un stāja radīja daudz mazāka auguma cilvēka iespaidu. Īstenībā viņa bija diezgan gara, un Jondalaram patika gara auguma sievietes. Tieši tādas sievietes parasti piesaistīja viņa uzmanību, kaut arī šī sieviete noteikti piesaistītu ikviena vīrieša uzmanību, viņš nodomāja. - Nu tā, tik tālu esam tikuši, tagad iesim ārā! - viņš mudināja.

Eila sajuta vīrieša tuvumu un viņa kailumu. - Don-da-lāh vajag ap­ģērbu, - viņa sacīja, izmantodama viņa iemācīto vārdu apmetnim, kaut ari viņa bija domājusi vīrieša apģērbu. - Vajag piesegt… - Viņa norā­dīja uz Jondalara dzimumorgāniem, ari to vārdu viņš vēl nebija Eilai iemācījis. Tad kāda neizskaidrojama iemesla dēļ Eila nosarka.

Tā nebija kautrība. Eila bija redzējusi daudz kailu vīriešu un ari sie­viešu - ne jau tas bija bažu iemesls. Viņa domāja, ka Jondalaram būs nepieciešama aizsardzība - ne jau no dabas spēkiem, bet gan no ļau­najiem gariem. Kaut ari sievietes nedrīkstēja piedalīties klana vīriešu rituālos, Eila zināja, ka, atstājot alu, klana vīriem nepatika atkailināt dzimumorgānus. Viņa gan nezināja, kāpēc šī doma viņu uzbudināja vai kāpēc viņas seja ir tik pietvīkusi, vai kāpēc atkal uzradās tās velkošās, spiedošās un pulsējošās sajūtas.

Jondalars paskatījās uz sevi. Ari viņam attiecībā uz saviem dzimum­orgāniem bija zināma māņticība, bet tā nenozīmēja to aizsargāšanu pret ļaunajiem gariem. Ja ļaunie ienaidnieki būtu piespieduši dziednieku nolādēt dzimumorgānus ar ļaunu aci vai ari sieviete būtu viņam uzlikusi kādu lāstu, tad jau runa nebūtu tikai par kāda ādas gabala atrašanu, lai viņu pasargātu.

Bet viņš bija iemācījies, ka, atrodoties svešā vidē un pieļaujot kādu kļūdu, par kuru jāsaņem piedošana, ir jāpievērš uzmanība sīkām ni­ansēm, lai pēc iespējas retāk apvainotu svešos cilvēkus. Jondalars bija redzējis, uz kuru vietu sieviete norādīja, bija redzējis, kā viņa nosarkst. Tas varēja nozīmēt - Eila bija domājusi, ka viņam nevajadzētu iet ārā ar nepiesegtiem dzimumorgāniem. Jebkurā gadījumā sēdēšana ar kailu miesu uz klintīm varētu būt neērta, tā viņš nespētu daudz pakustē­ties.

Tad viņš iedomājās, kā pats izskatās: stāvēdams uz vienas kājas, tu­rēdamies pie staba, dedzīgi vēlēdamies tikt ātrāk ārā no alas un nemaz nemanīdams, ka ir pilnīgi kails. Pēkšņi viņš aptvēra situācijas komis- kumu un sāka sirsnīgi smieties.

Jondalars nemaz nespēja iedomāties, kādu iespaidu viņa smiekli at­stās uz Eilu. Viņam smiekli bija tikpat dabisks process kā elpošana. Bet Eila bija augusi kopā ar cilvēkiem, kas nesmējās un kas ar aizdomām bija skatījušies uz viņas smiekliem, tāpēc sieviete bija iemācījusies smieklus apspiest, lai vieglāk iederētos klana ļaužu vidū. Tā bija daļa no tās cenas, ko viņa bija maksājusi par savu izdzīvošanu. Tikai pēc tam, kad Eilai bija piedzimis dēls, viņa atkal bija atklājusi smieklu burvību. Tā bija viena no tām īpašībām, ko Durks bija mantojis no Eilas. Jaunā sieviete zināja, ka dēla mudināšana smieties varētu tikt nosodīta, bet, esot divatā ar dēlu, sieviete nespēja viņu rotaļīgi nepakutināt, kad dēliņš viņai atbildēja ar priecīgiem smiekliem.

Eila smieklus uzskatīja par daudz ko vairāk nekā tikai par vienkāršu, spontānu reakciju. Tie nozīmēja to vienreizīgo saikni, kas viņai bija ar dēlu, - to savu daļiņu, ko viņa saskatīja dēlā, kurš bija viņas pašas identitātes izpausme. Smiekli, ko izraisīja alu lauvēns, kuru Eila bija stipri mīlējusi, šo pārliecību tikai pastiprināja, un viņa no tās neatteik­sies. Tas nozīmētu ne tikai atteikšanos no atmiņām par Durku, bet ari atteikšanos no pašas izveidotajiem uzskatiem.

Bet viņa nebija iedomājusies, ka ari vēl kāds cits varētu smieties. Izņemot pati savus un Durka smieklus, Eila nekad agrāk nebija ne­vienu dzirdējusi smejamies. īpašie Jondalara smiekli, kuros atspoguļo­jās sirsnīga, gavilējoša brīvības izjūta, aicināja uz atbildi. Viņa smiek­los ieskanējās neierobežots prieks, it īpaši - kad viņš pasmējās pats par sevi. Un no pirmā brīža, kad Eila šos smieklus izdzirdēja, viņa tajos iemīlējās. Atšķirībā no klana pieaugušo vīriešu pārmetumiem Jondalara smiekli jau ar savu skanigumu izteica atzinību. Smieties bija ne tikai pareizi, bet pat vēlams. Šiem smiekliem nebija iespējams pretoties.

Un Eila arī nepretojās. Viņas pirmais šokējošais pārsteigums pārvēr­tās smaidā un tad pašas smieklos. Viņa nesaprata, kas tur tik smieklīgs; viņa smējās tāpēc, ka Jondalars smējās.

- Don-da-lāh, - Eila pēc kāda brīža ierunājās. - Ko nozīmē vārds… ha-ha-ha?

- Smieties? Smieklus?

- Kāds tad ir… pareizais vārds?

- Tie abi divi ir pareizi. Kad mēs to darām, tad tev jāsaka "mēs sme­jamies", runājot par to, tu saki "smiekli", - viņš skaidroja.

Eila kādu brīdi padomāja. Jondalara teiktajā bija kaut kas vairāk nekā tikai šī vārda lietojuma skaidrojums; tas vairāk attiecās uz runāšanas procesu nekā uz pašu vārdu jēgu. Sieviete jau zināja daudzus vārdus, bet, cenšoties savas domas izteikt, viņa vēl arvien jutās samulsusi. Bija kāds veids, kā tos sasaistīt kopā, un kāda nozīme, ko viņa nespēja uztvert. Kaut arī pārsvarā gadījumu viņa Jondalaru saprata, vārdi bija devuši tikai nojausmu. Vairāk jaunā sieviete bija sapratusi ar savu uz­tveres spēju nolasīt netīšo žestu valodu. Bet Eila apzinājās viņu sarunas precizitātes un dziļuma trūkumu. Tomēr vēl sliktāka bija atskārsme, ka viņa zin, ja tikai spētu atcerēties, un vēl šī neciešamā spriedze, it kā kāds sāpīgs augonis gatavotos pārsprāgt, - tā viņa jutās ikreiz, kad pietuvojās nojausmai, ka tūlīt, tūlīt kaut ko atcerēsies.

- Don-da-lāh smejas?

- Jā, pareizi.

- Eila smejas. Eilai patīk smiekli.

- Tagad Jondalars gribētu iziet ārā, - viņš atbildēja. - Kur ir manas drēbes?

Eila atnesa apģērbu čupu, kurā atradās sagrieztās drēbes, ko viņa bija vīrietim novilkusi. Lauvas nagi tās bija saplēsuši driskās, viscaur vīdēja brūni traipi. No izšūtā krekla bira nost krellītes un citi rotājuma elementi.

Nožēlojamās drēbju kaudzes paskats Jondalaru atskurbināja. - Es droši vien biju smagi ievainots, - viņš konstatēja, paceldams bikses, kas bija stīvas no viņa paša sakaltušajām asinīm. - Šīs vairs nav mu­gurā velkamas.

Eila domāja tieši tāpat. Viņa devās uz savu mantu glabātavu un atnesa vēl nelietotu zvērādas gabalu un garas auklas saites un sāka to tīstīt ap Jondalara vidukli, tāpat kā to nēsāja klana vīrieši.

- Es pats to izdarīšu, Eila, - Jondalars sacīja, ielikdams mīksto zvērādu starp kājām un savilkdams to priekšpusē un aizmugurē kā gurnautu. - Bet man noderētu neliela palīdzība, - vīrietis atzinās, pūlēdamies savilkt auklu, lai gurnauts turētos ap vidukli.

Eila palīdzēja viņam to sasiet un tad, piedāvādama savu plecu at­balstam, norādīja, lai Jondalars liek svaru uz slimās kājas. Viņš stingri nolika kāju uz zemes un piesardzīgi pieliecās uz priekšu. Bija daudz sāpīgāk, nekā viņš bija gaidījis, un Jondalars jau sāka šaubīties, vai spēs paiet. Bet, pieņēmis nelokāmu lēmumu, viņš smagi atspiedās uz Eilas pleca un spēra mazu, lēcienveidīgu solīti, pēc tam vēl vienu. Kad viņi kopējiem spēkiem bija sasnieguši alas izeju, Jondalars Eilai uzsmaidīja un paskatījās ārā uz klints pārkāri un garajām priedēm, kuras auga upes otrā krastā.

Viņa atstāja vīrieti tur stāvam, cieši turoties pie alas klints sienas, un pati devās pakaļ pītajam zāles tepiķītim un zvērādai un nolika tos tālākajā klints pārkares galā, lai Jondalars labāk varētu pārskatīt ieleju. Tad atkal devās pie viņa atpakaļ, lai palīdzētu paiet. Vīrietis bija nogu­ris, viņam sāpēja, bet visā visumā viņš jutās ar sevi apmierināts, kad beidzot bija apsēdies uz zvērādas un pirmo reizi pavēries apkārt.

Vīnija ar kumeliņu atradās pļavā; abi zirgi bija aizgājuši drīz pēc tam, kad Eila bija viņus iepazīstinājusi ar Jondalaru. Pati ieleja izskatījās pēc zaļas un leknas paradīzes, kuru ieskāva izkaltusi stepe. Jondalars nebija domājis, ka šāda vieta vispār kaut kur eksistē. Viņš pagriezās pret šauro aizu, kas atradās upes augštecē, un akmeņaino krastmalas fragmentu, ko varēja no šīs vietas saskatīt. Bet viņa uzmanību atkal piesaistīja zaļā ieleja, kas pletās tālu lejā gar upes krastu, līdz pat tās pagriezienam.

Pirmais secinājums, ko Jondalars izdarīja, bija šāds: Eila dzīvo viena. Apkārtnē nebija norādes uz citu ļaužu mājokļiem. Sieviete kādu bridi pasēdēja kopā ar viņu, tad iegāja atpakaļ alā un iznāca ārā, nesdama pilnu sauju ar graudiem. Viņa saknieba lūpas, izdeva pogājošu, skanīgu trelli un izkaisīja sēklas visapkārt uz klints pārkares malas. Jondalars bija pārsteigts, jo ieraudzīja, ka uz klints pārkares nolaižas putns un sāk graudus knābāt. Drīz vien milzum daudz dažāda lieluma un krāsu putnu, spārnus plivinādami un ātrām, saraustītām kustībām knābādami graudus, saradās apkārt Eilai.

Putnu dziesmas - pogošana un žēlabaina čivināšana - piepildīja visu apkārtni, kad tie, spalvas sabozuši, cīnījās par vietu uz klints pārkares. Pagāja kāds laiks, kamēr Jondalars aptvēra, ka daudzas no putnu dzies­mām, kuras viņš dzirdēja, nāca no sievietes lūpām! Viņa spēja atdarināt veselu skaņu gammu, un, kad Eila svilpoja kādu īpašu putna dziesmu, konkrētais putns nosēdās viņai uz pirksta un palika tur tik ilgi, kamēr viņa to turēja paceltu un abi duetā nodziedāja viņa dziesmu. Pāris reižu Eila pastiepa putnu tik tuvu Jondalaram, lai viņš varētu tam pieskarties, pirms dziedātājs atkal aizspurdza gaisā.

Kad graudi bija apēsti, vairums putnu aizlaidās, bet viens melnais strazds palika, lai padziedātu kopā ar Eilu. Sieviete precīzi atdarināja strazda bagātīgo un melodisko skaņu popūriju.

Putnam aizlidojot, Jondalars dziļi ievilka elpu. Izrādījās, ka viņš elpu bija aizturējis, cenzdamies netraucēt Eilas sarīkoto putnu balli. - Kur tu to iemācījies? Eila, tas bija kaut kas pasakains! Nekad agrāk nebiju tik tuvu redzējis dzīvus putnus.

Eila viņam uzsmaidīja, nebūdama īsti pārliecināta par to, ko vīrietis sacīja, bet apzinājās, ka viņu šis koncerts ietekmējis. Viņa nopogoja vēl vienu putna dziesmu, cerot, ka Jondalars pateiks viņai putna vārdu, bet viņš tikai atzinīgi smaidīja par sievietes parādīto mākslu. Tad viņa pamēģināja vēl vienu, pēc tam vēl citu un meta mieru. Vīrietis nesa­prata, ko viņa vēlējās, bet vēl viena doma izraisīja grumbu viņa pierē. Eila daudz labāk spēja atdarināt putnu dziesmas, nekā Šamuds to darīja uz savas flautas! Varbūt viņa sazinājās ar Mātes garu putna veidolā? Kāds putns nolaidās no debesīm un apmetās uz Eilas kājas. Jondalars to uzmanīgi aplūkoja.

Īslaicīgās bažas ātri vien pagaisa, vīrieti pārņēma prieks par atraša­nos svaigā gaisā, iespēju veldzēties saules staros, vēja brīzi un skatī­šanos uz ieleju. Arī Eila bija priecīga par Jondalara kompāniju. Bija tik grūti noticēt, ka šis vīrietis sēž uz viņas klints pārkares; viņa baidījās pamirkšķināt acis - ja viņa aizvērs acis, tad, tās atverot, vīrietis jau, iespējams, būs pazudis. Kad Eila beidzot sevi pārliecināja par vīrieša esamību, viņa aizvēra acis, lai sevi pārbaudītu, cik ilgi spēj uz viņu neskatīties, jo, acis atverot, būs atkal prieks viņu šeit ieraudzīt. Vīrieša zemā, skanīgā balss, kad viņš runāja, kamēr Eilas acis bija ciet, bija negaidīta laime.

Kad uzausa saule un darīja to zināmu ar savu silto klātbūtni, lejā mirguļojošā upe pievērsa Eilas uzmanību. Nespēdama atstāt Jondalaru vienu pašu un baidīdamās, ka viņam kaut ko viņas prombūtnes laikā ievajagas, jaunā sieviete bija atteikusies no tik ierastās rīta peldes. Bet tagad jau viņš jutās daudz labāk un varēja pasaukt, ja kaut ko vajag.

- Eila iet ūdenī, - viņa sacīja, atveidodama peldēšanas kustības.

- Peldēties, - viņš izlaboja, atdarinādams līdzīgas kustības. - To sauc par peldēšanos, un es vēlētos, kaut spētu iet tev līdzi.

- Pltēt, - Eila lēni atkārtoja.

- Peldēt, - Jondalars palaboja.

- Peltēt, - Eila mēģināja vēlreiz, un, kad Jondalars pamāja, viņa sāka iet lejā pa taciņu.

"Paies kāds laiciņš, līdz Jondalars varēs noiet lejā pa šo taciņu, - uzne­sīšu viņam ūdeni. Bet viņa kāja labi dzīst. Manuprāt, viņš varēs staigāt. Varbūt mazliet nāksies pieklibot, bet ne tik ļoti, lai viņu bremzētu, es tā ceru."

Sasniegusi krastmalu un atsējusi apmetņa aukliņu, Eila nolēma arī izmazgāt matus. Sieviete devās lejup pa straumi pēc ziepju saknes. Viņa paskatījās augšup, ieraudzīja Jondalaru un pamāja viņam, tad devās atpakaļ uz krastmalu un pazuda no viņa redzesloka. Eila apsēdās uz liela klintsbluķa malas, kas vēl līdz plūdiem bija bijusi klints sienas daļa, un sāka atpīt matus. Jauns dīķis, kas pirms klinšu nobrukuma šeit nebija bijis, tagad bija kļuvis par sievietes mīļāko peldvietu. Tas bija daudz dziļāks, un blakus esošā klints kalpoja kā akmens ieplaka, uz kuras viņa saberza ziepju sakni.

Jondalars Eilu atkal ieraudzīja, kad viņa noskalodamās peldēja augšup pret straumi, un apbrīnoja sievietes izteiktos, spēcīgos roku vēzienus. Pēc tam viņa laiski aizīrās atpakaļ līdz akmenim, apsēdās uz tā un ļāva saules stariem sevi nožāvēt, kamēr ar zariņu izmudžināja savēlušās matu šķipsnas, pēc tam ar dzelkšņainu dadzi tos izķemmēja. Kad Eilas biezie mati bija izžuvuši, viņa jau bija saulē sasildījusies un, kaut arī Jondalars nebija viņu saucis, sāka par viņu uztraukties. Viņa nodomāja: "Droši vien viņš jau ir noguris." Uzmetusi tikai vienu skatienu uz savu apmetni, viņa nolēma, ka vēlas uzvilkt tīru. Eila to pacēla un, kāpdama augšā pa taciņu, nesa to sev līdzi.

Jondalars vēl vairāk izjuta saules siltumu nekā pati Eila. Toreiz bija bijis pavasaris, kad viņi abi ar Tonolanu bija devušies ceļā, un nelielais aizsargājošais iedegums, ko viņš bija ieguvis pēc Mamutu apmetnes atstāšanas, jau bija nogājis pa to laiku, ko viņam bija nācies pavadīt Eilas alā. Viņa āda vēl joprojām bija tikpat bāla kā ziemā, līdz viņš nebija iznācis ārā pasēdēt saulē. Eila jau bija aizgājusi, kad Jondalars pirmoreiz ar bažām apzinājās, ka būs saulē apdedzis. Viņš centās to neņemt galvā, negribēdams traucēt sievieti, kas izbaudīja dažus brīžus vienatnē pēc tam, kad tik cītīgi bija par viņu rūpējusies. Viņš jau sāka brīnīties, kur viņa tik ilgi kavējas, vēlēdamies, kaut Eila pasteigtos. Uzmetis acis stāvajai taciņai un pārskatījis upi visos virzienos, viņš nodomāja, ka varbūt viņa nolēmusi vēlreiz izpeldēties.

Kad Eila parādījās pie klints sienas, Jondalars jau bija skatījies - tikai citā virzienā. Uzmetot acis vīrieša tumši sarkanajai mugurai, Eilai kļuva kauns. Ak, kā Jondalars ir saulē apdedzinājies! Kas gan viņa ir par zāļu sievu, ja ļāva vīrietim tik ilgi sēdēt saulē? Viņa piesteidzās blakus.

Izdzirdējis Eilu, viņš pagriezās, pateicīgs par to, ka viņa ir beidzot atnākusi, un nedaudz saniknots par to, ka sieviete nav pārnākusi agrāk. Bet, ieraudzījis viņu, Jondalars aizmirsa par saulē apdedzināto miesu. Ar pavērtu muti no brīnumiem viņš noelsās, ieraudzījis, kā kailā sieviete, spilgtās saules apspīdēta, steidzas viņam klāt.

Viņas āda bija zeltaini dzeltenbrūna, un spēcīgie muskuļi, kas iegūti smagā darbā, ejot līgani kustējās. Sievietes kājas bija nevainojami veido­tas, tikai uz kreisās ciskas bija bojājums - četras paralēlas nagu pēdas. No sava skatpunkta Jondalars varēja saredzēt apaļu, stingru dibenu un tumši blondus, pūkainus kaunuma matiņus, vēdera izliekumu, uz kura atradās nelielas, izstieptas ādas krokas, kas bija palikušas pēc grūt­niecības. Grūtniecības? Eilas krūtis bija pilnīgas, bet labi veidotas un tikpat stingras kā jaunai meitenei, ar tumši rozā piebriedušiem krūts- galiņiem. Viņas rokas bija garas un graciozas un neapzināti liecināja par spēku.

Eila bija izaugusi starp ļaudīm - vīriešiem un sievietēm, kas jau no dzimšanas bija spēcīgi. Lai paveiktu visus klana sieviešu darbus - celšanu, nešanu un ādu apstrādi, kā ari malkas skaldīšanu -, Eilas ķer­menis bija attīstījis nepieciešamās muskuļu grupas. Medīšana bija de­vusi sievietei muskuļainu elastīgumu, bet dzīvošana vienatnē prasīja pūles un spēku, lai izdzīvotu.

Jondalars nodomāja, ka Eila droši vien ir stiprākā sieviete, ko viņš kādreiz redzējis; nav nekāds brīnums, ka viņa spējusi uzvilkt viņu augšā un balstīt viņa svaru. Nemaz nešaubīdamies, viņš apzinājās, ka nekad agrāk nebija redzējis sievieti ar skaistāk veidotu augumu, bet bija vēl kas vairāk par ķermeni. Jau no paša sākuma viņš bija domājis, ka sie­viete ir diezgan skaista, bet nekad nebija viņu redzējis spilgtā dienas gaismā.

Eilai bija garš kakls ar mazu rētiņu pie rīkles, gracioza zoda līnija, pilnīga mute, taisns un šaurs deguntiņš, augsti vaigu kauli, tālu viena no otras stāvošas pelēki zilganas acis. Viņas smalki veidotie vaibsti bija apvienoti elegantā harmonijā, un sievietes garās skropstas un izliektās uzacis bija gaiši brūnā krāsā, par toni tumšākas nekā brīvi krītošie zeltainie mati, kas saulē mirdzēja.

- Ak Lielā Dāsnā Māte! - Jondalars noelsās.

Viņš centās atrast vārdus, kā Eilu aprakstīt; kopējais iespaids bija mulsinošs. Viņa bija jauka, satriecoša, brīnišķīga. Viņš nekad nebija redzējis nevienu tik skaistu, elpu aizraujošu sievieti. Kāpēc gan viņa slēpa savu izskatīgo augumu zem tā bezveidīgā apmetņa? Kāpēc pina bizēs tādus krāšņus matus? Un viņš vēl bija domājis, ka viņa ir vienkārši skaista. Kāpēc viņš nebija šo sievieti ieraudzījis?

Kad Eila bija šķērsojusi attālumu no klints pārkares un pienākusi tuvāk, Jondalars sajuta savu uzbudinājumu, bet tad tas pārvērtās par uzmācīgām kaisles trīsām, kas izteica vīrieša vajadzību. Viņš gribēja šo sievieti ar tādu neatliekamu vajadzību, kādu iepriekš nekad nebija izjutis. Viņa rokas smeldza no ilgām glāstīt šo nevainojamo augumu, atklāt viņas slepenās vietiņas; viņš vēlējās viņu izpētīt, izgaršot un sniegt Baudas velti. Eilai pieliecoties tuvāk, viņš sajuta sievietes siltās ādas smaržu un bija gatavs viņu iegūt pat bez prasīšanas, ja vien būtu bijis spējīgs to izdarīt. Bet viņš sajuta, ka Eila nebija no tām sievietēm, kuru tik viegli varētu paņemt.

- Don-da-lāh! Mugura ir… uguns… - Eila sacija, meklēdama īstos vār­dus, lai aprakstītu vīrieša saulē apdegušo muguru. Tad viņa saminstinā- jās un, ieraudzījusi viņa acīs dzīvniecisku pievilkšanas spēku, apstājās. Viņa ieskatījās Jondalara dzidri zilajās acīs un juta sevi tajās slīkstam. Viņas sirds strauji sitās, ceļgali bija kļuvuši vārgi un seja piesarka. Eilas augums trīsēja, un starp kājām pēkšņi bija sajūtams nez no kurienes uzradies mitrums.

Eila nezināja, kas viņai kaiš, un, pagriezusi galvu sānis, sieviete atrāva acis. Tās apstājās pie piebriedušā locekļa, kas izspīlējās no gurnauta, un Eila sajuta nepārvaramu vēlmi tam pieskarties un pēc tā pasniegties. Sieviete aizvēra acis, dziļi ieelpoja un centās apspiest savas trīsas. At­vērusi acis, viņa izvairījās no Jondalara acu skatiena.

- Eila palīdz Don-da-lāh iet alā, - viņa sacīja.

Jondalara saulē apdegusi miesa sūrstēja, un pavadītais laiks ārpus alas bija vīrieti nogurdinājis, bet īsā un grūtā gājiena laikā, atspiez­damies pret sievieti, viņš sajuta Eilas kailo augumu tik tuvu, ka viņa mežonīgā iekāre uzliesmoja ar jaunu spēku. Viņa apsēdināja Jondalaru uz gultas, ātri pārskatīja savus ārstniecības līdzekļu krājumus un pēkšņi izsteidzās laukā no alas.

Viņš nesaprata, kur Eila bija aizsteigusies, un apjauta to tikai tad, kad sieviete atgriezās, pilnām saujām nesdama lielas, pelēki zaļas, pūkainas diždadža lapas. Atdalījusi lapas no lielās dzīslas, kas gāja tām pa vidu, un turēdama tās virs bļodiņas, jaunā zāļu sieva tās saplēsa strēmelēs, pielēja aukstu ūdeni un ar akmeni sadauzīja putrā.

Jondalars arvien vairāk sāka izjust saules apdeguma un karstuma sekas, un, sajutis uz muguras uzgulstam veldzējoši auksto biezeni, vī­rietis jau atkal bija priecīgs par to, ka Eilai piemita tādas ārstniecības zināšanas.

- Āa, tā ir daudz labāk, - viņš sacīja.

Kad Eila turpināja ar rokām maigi izlīdzināt vēsās lapas, Jondalars saprata, ka viņa nebija apstājusies, lai uzvilktu apmetni. Kad sieviete notupās viņam blakus, viņš izjuta viņas tuvumu gandrīz vai kā tādu taustāmu starojumu. Siltās ādas un citas sievietes mistiskās smaržas iedrošināja vīrieti pēc viņas pasniegties. Ar roku viņš noglāstīja Eilas kāju, sākot no ceļgala līdz viduklim.

Eila no vīrieša pieskāriena sastinga un pārtrauca roku kustības, skaidri apzinādamās, ka vīrieša roka viņu glāsta. Viņa palika sastingusi, nesa­prazdama, ko viņš dara un kas būtu jādara viņai pašai. Eila bija pārlieci­nāta tikai par vienu lietu: viņa negribēja, lai Jondalars to pārtrauc. Bet, kad viņš pasniedzās, lai pieskartos viņas krūtsgaliņam, Eila noelsās no negaidītā trieciena, ko sajuta izskrienam cauri visam augumam.

Jondalars bija pārsteigts par viņas šokēto izskatu. Vai tad tas nebija dabiski, ka vīrietis vēlas pieskaities skaistai sievietei? It īpaši jau tad, kad viņi atradās tik tuvu, ka gandrīz vai jau tāpat saskārās? Nesapraz­dams, ko domāt, viņš atrāva roku. "ŠI sieviete izturas tā, it kā viņai agrāk neviens nebūtu pieskāries," viņš nodomāja. "Bet viņa ir sieviete, nevis jauna meitene. Spriežot pēc atstātajām izstiepuma zīmēm uz vēdera, viņa ir dzemdējusi, kaut arī nekas šeit neliecina par bērnu klāt­būtni. Nu, viņa jau nebūs pirmā sieviete, kas zaudējusi bērnu, bet vi­ņai droši vien bijis Pirmās baudas rituāls, lai sagatavotu viņu saņemt Mātes svētību."

Pēc Jondalara pieskāriena Eila joprojām sajuta patīkamās trīsas. Viņa nezināja, kāpēc vīrietis bija apstājies, un samulsusi piecēlās kājās un aizgāja prom.

Jondalars nodomāja: "Varbūt es viņai nepatīku?" Bet kāpēc tad viņa bija pienākusi tik tuvu klāt, īpaši tad, kad viņa paša uzbudinājums bija tik skaidri redzams? Viņa nespēja palīdzēt remdēt viņa alkas, Eila ārstēja viņa saulē apdegušo miesu. Sievietes uzvedībā nebija nekā div­domīga. Patiesībā viņa pat izlikās nesaprotam, kādu iespaidu bija uz vīrieti atstājusi. Vai tad viņa bija tik pieradusi pie tādas reakcijas uz savu skaistumu? Viņa neizturējās ar nejūtīgu pieredzējušas sievietes nevē­rību, bet kā gan sieviete ar tādu izskatu varētu nezināt, kādu iespaidu viņa atstāj uz vīriešiem?

Jondalars pacēla sasisto, slapjo dadža lapu, kas bija nokritusi no viņa muguras. Ari Šaramudu dziednieks bija lietojis diždadža lapas apdegumu ārstēšanai. Eila ir zinoša. "Nu, protams! Ak, Jondalar, tu nu gan esi muļķis!" viņš sev pats sacīja. Šamuds taču tev stāstīja par pārbaudījumiem, kas jāiziet tiem, kas kalpo Mātei. Viņai droši vien jāatsakās arī no Baudas veltēm. Nav nekāds brīnums, ka šī sieviete valkā bezveidīgu apmetni, lai slēptu savu skaistumu. Viņa tev nebūtu pienākusi ne tuvu klāt, ja tu nebūtu saulē apdedzis, un tad tu viņu sagrābi kā tāds pusaugu puika."

Jondalara kāja smeldza, un, kaut arī zāles bija palīdzējušas, saules apdegums vēl joprojām lika sevi manīt. Nolaidies slīpi, viņš mēģināja apgulties uz sāniem un aizvēra acis. Vīrietis bija izslāpis, bet negribēja velties uz otriem sāniem, lai paņemtu ūdens somu, jo tikko bija atradis kaut cik ciešamu pozu. Zelandoni vīrs jutās nožēlojami ne tikai tāpēc, ka viņam visās maliņās smeldza un sāpēja, bet gan tāpēc, ka, viņaprāt, bija rīkojies neapdomīgi, un tagad šķita, ka viņš ir samulsis.

Jau labi sen, kopš puikas gadiem, viņš nebija izjutis kaunu par tādiem sabiedrībā izdarītiem misēkļiem. Jondalars bija noslīpējis un apguvis paškontroli līdz tādam līmenim, ka tā jau bija pārvērtusies par mākslu. Tagad viņš atkal bija aizgājis par tālu un ticis noraidīts. Šī skaistā sie­viete, šī sieviete, kuru viņš bija vēlējies iegūt vairāk par visām citām, bija viņu atraidījusi. Viņš pat zināja, kas notiks tālāk. Sieviete izturēsies tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet izvairīsies no viņa, kad vien tas būs iespējams. Tajās reizēs, kad nebūs iespējams izvairīties, viņa nosprau­dīs robežu. Viņa būs vēsa un atturīga. Varbūt viņas mute smaidīs, bet acīs būs lasāma skaudrā patiesība. Viņu starpā vairs nevaldīs sirsnīgas attiecības, vai vēl ļaunāk - būs vieta tikai žēlumam.

Eila bija uzvilkusi tīru apmetni un pašlaik pina matus, izjuzdama kaunu, ka bija ļāvusi Jondalaram saulē apdegt. 11 bija viņas vaina; viņš taču nespēja pats saviem spēkiem aiziet projām no svelošās saules. Pati viņa bija priecājusies - peldējusies un mazgājusi matus, kad vajadzēja slimniekam veltīt vairāk uzmanības. Un viņai taču jābūt zāļu sievai, zāļu sievai pa Izas līniju. Viņas līnija ir cienījamākā visā klanā - ko gan Iza domātu par tādu bezrūpību, tādu neiejūtību pret savu pacientu? Eila jutās šausmīgi vainīga. Jondalars bija tik smagi ievainots, joprojām cieta lielas sāpes, un viņas dēļ tagad viņam jācieš vēl lielākas sāpes.

Bet viņas apmulsumam pievienojās vēl kas cits. Vīrietis bija viņai pieskāries. Viņa joprojām sajuta silto roku uz savas kājas. Eila ļoti labi zināja, kur viņš bija sniedzies un neaizsniedzies, it kā Jondalars ar savu maigo glāstu būtu viņu apdedzinājis. Kāpēc viņš bija pieskāries krūtsgaliņam? Tas joprojām drebēja. Jondalaram bija piebriedis loceklis, un Eila zināja, ko tas nozīmē. Cik gan daudz reižu viņa bija redzējusi, kā vīrieši sievietēm dod signālu, kad vēlējās atvieglot savas vajadzības. Brouds tā bija darījis ar viņu pašu - toreiz viņai bija riebies ieraudzīt vīrieša piebriedušo locekli.

Tagad viņa tā vairs nejutās. Eilai pat patiktu, ja Jondalars būtu viņai parādījis šo signālu…

Neesi taču smieklīga! Viņš to nevar, ne jau ar tādu kāju. Tā tik tikko sadzijusi tiktāl, lai uz tās balstītu ķermeņa svaru.

Bet, kad viņa bija atgriezusies no peldes, vīrieša loceklis bija pie­briedis un viņa acis… Iedomājoties vīrieša acis, Eila notrīsēja. Tas ir tik zilas, tajās tik skaidri atspoguļojas viņa vajadzība, un tā…

Eila nespēja sev to izskaidrot, bet, pārtraukusi pīt bizes, aizvēra acis un ļāvās vīrieša pievilkšanas spēkam. Jondalars bija viņai pieskāries. Bet tad apstājies.

Eila izslējās sēdus. Vai viņš bija devis viņai signālu? Vai viņš bija pārtraucis, jo viņa nebija šo signālu pieņēmusi? Ja vīrietim radās tāda vajadzība, sievietei bija vienmēr jābūt pieejamai. Katra klana sieviete jau kopš pirmās reizes, kad viņas gars cīnījās un viņa asiņoja, bija tā mācīta. Tieši tāpat arī Eila bija apmācīta smalkiem žestiem un pozām, kas varētu iedrošināt vīrieti vēlēties ar viņu apmierināt savu vajadzību. Eila nekad nebija sapratusi, kāpēc gan sievietei būtu nepieciešama šāda uzvedība, pirms tas notika? Toties tagad viņa pēkšņi saprata - kāpēc.

Viņa gribēja, lai šis vīrietis ar viņu atvieglo savu vajadzību, bet viņa nezināja Jondalara signālu! "Ja es neuzzināšu viņa signālu, tad arī viņš nesapratīs manējos. Un, ja, to nezinādama, esmu viņu atraidījusi, viņš varbūt nekad vairs pat to nemēģinās. Bet vai viņš patiešām mani gri­bēja? Es taču esmu tik liela un neglīta."

Eila beidza pīt pēdējo bizīti, tad devās iekšā alā, lai sarušinātu pa­vardu un pagatavotu Jondalaram pretsāpju zāles. Aiznesusi viņam tās, jaunā zāļu sieva pamanīja, ka vīrietis guļ uz sāniem un atpūšas. Dodot Jondalaram zāles, lai viņš spētu mierīgi gulēt, Eila tomēr negribēja viņu traucēt. Ja jau viņš bija atradis ērtu, nomierinošu pozu, tad lai atpūšas. Sakrustojusi kājas, jaunā zāļu sieva apsēdās viņam blakus un gaidīja, kad vīrietis atvērs acis. Zelandoni vīrs nekustējās, bet Eila zināja, ka viņš neguļ. Vīrieša elpai trūka vienmērības un piere bija savilkta grumbās; guļot miegā, tā nekad nav.

Jondalars bija dzirdējis Eilu pienākam klāt un aizvēra acis, lai izliktos aizmidzis. Viņš gaidīja, muskuļi bija saspringuši, un pats cīnījās ar vēlmi atvērt acis un pārliecināties, vai sieviete vēl joprojām tur ir. Kāpēc viņa bija tik klusa? Kāpēc negāja prom? Roka, uz kuras viņš bija nogūlies, sāka tirpt, jo tajā neriņķoja asinis. Ja viņš tūlīt pat to nepakustinās, roka kļūs stīva. Arī kāja smeldza. Jondalars gribēja to izkustināt, lai atvieg­lotu notirpumu, kas radies no pārāk ilgās nekustīgās gulēšanas vienā pozā. Seja niezēja no bārdas rugājiem; mugura dega kā ugunīs. Varbūt viņas nemaz tur nebija? Varbūt viņa bija aizgājusi un viņš vienkārši nebija to dzirdējis? Un ja nu viņa tur sēdēja un skatījās uz viņu?

Eila bija uzmanīgi vērojusi Jondalaru. Viņa bija cieši skatījusies uz šo vīrieti daudz vairāk nekā kādreiz bija atļāvusies skatīties uz kādu citu. Klana sievietēm nebija atļauts tā skatīties uz vīriešiem, bet Eila jau bija atļāvusies tik daudz nepiedienību. Vai viņa bija aizmirsusi visas labās manieres, ko Iza bija mācījusi, arī rūpes par pacientu? Eila ska­tījās uz savām rokām, kuras gulēja klēpī un turēja krūzīti ar velnābola uzlējumu. Tieši tas bija pareizais veids, kā sievietei jātuvojas vīrietim: jāsēž zemē ar noliektu galvu un jāgaida, līdz vīrietis uzsitis pa plecu, tādējādi atzīdams viņas klātbūtni. Varbūt pienācis laiks atcerēties labās manieres?

Gribēdams pārliecināties, vai sieviete vēl ir tepat, un nevēlēdamies viņai darīt zināmu, ka ir pamodies, Jondalars pavēra acis šaurā sprau- dziņā. Viņš ieraudzīja pēdu un ātri atkal acis aizvēra. Viņa bija turpat. Kāpēc viņa te sēdēja? Ko gan viņa gaidīja? Kāpēc gan viņa negāja prom un neatstāja viņu vienu ar savām sāpēm un pazemojumu? Caur nolais­tiem plakstiņiem viņš paskatījās vēlreiz. Eilas pēda nebija pakustējusies. Sieviete sēdēja, kājas sakrustojusi. Viņai rokās bija krūzīte ar šķidrumu. Ak Doni! Kā viņš bija izslāpis! Vai tā domāta viņam? Vai viņa bija gaidījusi, lidz viņš pamodīsies, lai iedotu zāles? Eila taču būtu varējusi viņu papurināt, viņai nebija jāgaida.

Jondalars atvēra acis. Eila sēdēja noliektu galvu, skatīdamās zemē. Viņa bija ģērbusies vienā no tiem maisveida apmetņiem, un mati bija sapīti neskaitāmās bizīšu rindās. Sieviete izskatījās kā tikko no peldes nākusi. Netīrums no vaiga bija pazudis; apmetnis bija tīrs, izskatījās pēc vēl neievalkātas zvērādas. Sēdēdama ar noliektu galvu, Eila izskatījās vainīga. Viņas pozā nebija nekā samākslota: ne koķetīgas klīrības, ne pavedinoša skatiena.

Cieši sapītās bizītes šo iespaidu tikai pastiprināja, tāpat kā mais­veida apmetnis ar ielocēm un izliekumiem, kas tik labi noslēpa sievietes augumu. Tā bija viltība - nobriedušas sievietes auguma labi pārdomāta slēpšana, kā ari bagātīgās un mirdzošās matu rotas maskēšana. Viņa nevarēja noslēpt savu seju, bet sievietes ieradums skatīties zemē vai sānis novērsa uzmanību. Kāpēc viņa sevi slēpa? Droši vien tā pārbaudī­juma dēļ, ko Eila pašreiz iziet. Vairums sieviešu, kuras Jondalars pazina, būtu dižojušās ar tik krāšņu augumu, valkājušas šādu zeltītu matu rotu visā tās krāšņumā, atdevušas visu par tik skaistu seju.

Nepakustēdamies vīrietis vēroja Eilu, visas sāpes un neērtības bija kā ar roku noņemtas. Kāpēc viņa sēdēja tik nekustīgi? Varbūt viņa ne­gribēja uz viņu skatīties, Jondalars prātoja; viss samulsums un sāpes uzreiz atgriezās. Viņš nespēja vairs to paciest, viņam bija jāpakustas.

Jondalaram atbrīvojot savu roku, Eila pacēla acis. Kaut ari Eila gribēja izrādīties, ka ir labi audzināta, viņš nevarēja piesist viņai pie pleca, lai atzītu viņas klātbūtni. Viņš šo signālu nezināja. Ieraudzīdams Eilas nožēlas pilno seju un godīgās, atklātās acis, kas izteica aicinājumu, Jondalars bija pārsteigts. Nebija ne nosodījuma, ne noraidījuma, ne nožēlas. Drīzāk viņa izskatījās samulsusi. Par ko gan viņai vajadzēja būt tik samulsušai?

Eila pasniedza viņam krūzīti. Jondalars iedzēra malciņu, no rūgta­jām zālēm savieba seju, tad izdzēra to tukšu un pasniedzās pēc ūdens somas, lai noskalotu rūgto garšu mutē. Tad, vairs nevienā pozā nespē­dams justies ērti, atgūlās uz muguras. Eila viņam pamāja piecelties sēdus, tad iztaisnoja, nolīdzināja un pārkārtoja gultā esošās zvērādas un kažokādas. Vīrietis uzreiz vairs neatlaidās guļus.

- Eila, ir tik daudz kas, ko es par tevi nezinu, bet vēlētos uzzināt. Nezinu, kur esi iemācījusies tādas ārstniecības iemaņas; es pat nezinu, kā šeit nokļuvu. Zinu tikai vienu, ka esmu tev par visu ļoti pateicīgs. Tu izglābi man dzīvību, un vēl kas svarīgāk - tu izglābi manu kāju. Pat ja es būtu palicis dzīvs, bez kājas vairs nekad nespētu nokļūt mājās. Piedod, ka es biju tāds muļķis, bet tu esi tik skaista, Eila. Es to nezināju, tu to mācēji tik labi noslēpt. Nezinu gan, kāpēc tev tā vajag, bet droši vien tev ir savi iemesli. Tu tik ātri visu apgūsti. Varbūt, kad iemācīsies vairāk runāt, tad man izstāstīsi, ja tev tas ir atļauts. Ja ne, tad es to sapratīšu un pieņemšu. Es jau zinu, ka tu nesaproti visu, ko saku, bet gribu, lai tu to zini. Eila, es tevi vairs netraucēšu. To es apsolu.

-