Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

22

- Pasaki man pareizi… Don-da-lāh.

- Tu ļoti jauki izrunā manu vārdu.

- Nē. Eila saka nepareizi. - Viņa dedzīgi papurināja galvu. - Pasaki man pareizi.

- Jondalars. Jon-da-lars.

- Zzzon…

- Jon, - viņš rādija, kārtīgi šo zilbi izrunādams, - Jondalars.

- Zh… dzh… - Eila pūlējās izrunāt nepazīstamo skaņu.

- Dzhon-da-larrr, - viņai beidzot sanāca, uzsverot pēdējo burtu.

- Labi! Nu jau tev sanāk labi! - Jondalars Eilu uzslavēja.

Eila par savu panākumu pasmaidīja, tad viņas smaids pārvērtās nerātnā grimasē. - Dzhon-da-larrr no Zel-ann-do-nī. - Vīrietis daudz biežāk bija pieminējis savas cilts vārdu, nevis savējo, un Eila bija to vienatnē trenējusies izrunāt.

- Pareizi! - Jondalars bija patiesi pārsteigts. Viņa to nebija vēl pa­visam skaidri izrunājusi, bet tikai Zelandoni pamanītu šo atšķirību. Vīrieša priecīgā atzinība bija atalgojusi Eilas pūles, un viņas panākumu smaids bija vienkārši burvīgs.

- Ko nozīmē: Zelandoni?

- Tas nozīmē - mana cilts. Mātes bērni, kas dzīvo dienvidrietumos. Doni nozīmē - Lielā Zemes Māte. Domāju, ka vieglāk ir pateikt - Zemes bērni. Bet visi cilvēki, katrs savā valodā, sevi sauc par Zemes bērniem. Tas vienkārši nozīmē - cilvēki.

Viņi stāvēja viens otram pretim, atspiedušies pret pretējiem bērza stumbra zariem, tiem bija vairāki pazari un viens kopējs stumbrs. Kaut arī Jondalars lietoja nūju un vēl ļoti izteikti kliboja, viņš bija pateicīgs, ka varēja stāvēt zaļajā ielejas pļavā. Sākot no pirmajiem piesardzīgajiem soļiem, vīrietis katru dienu bija piespiedis sevi staigāt. Viņa pirmais gājiens lejup pa stāvo taku bija smags pārbaudījums - un arī triumfs. Kāpšana augšā izrādījās vieglāka par kāpienu lejup.

Jondalars vēl joprojām nezināja, kā Eila viena pati, bez palīdzības, bija dabūjusi viņu augšā pa stāvo taku uz alu. Bet, ja citi bija viņai palīdzējuši, kur tad viņi ir? Tas bija jautājums, kas jau sen nelika vi­ņam mieru. No paša sākuma Eila nebija viņu sapratusi, bet tagad, lai vienkārši apmierinātu savu ziņkārību, to jautāt šķita nevietā. Viņš bija gaidījis piemērotu bridi, un tagad likās, ka tāds ir pienācis.

- Eila, kas ir tava cilts? Kur viņi ir?

Smaids izdzisa no sievietes sejas, Jondalars jau gandrīz nožēloja, ka pajautājis. Pēc ieilgušā klusuma brīža viņš jau sāka domāt, ka Eila nebija viņu sapratusi.

- Nav cilts. Eilai nav cilts, - viņa beidzot atbildēja, atraudamās no koka un iziedama ārā no pavēņa. Jondalars paņēma savu nūju un kli­boja viņai pakaļ.

- Bet tev ir jābūt kādai ciltij. Tu piedzimi kādai mātei. Kas par tevi rūpējās? Kas tev iemācīja ārstniecību? Kur tagad ir tava cilts, Eila? Kāpēc tu esi viena?

Skatīdamās zemē, Eila lēnām gāja uz priekšu. Viņa nebūt nevairījās no atbildes - viņai bija jāatbild. Neviena klana sieviete nedrīkstēja at­teikties atbildēt, ja vīrietis bija uzdevis tiešu jautājumu. Patiesībā visi klana locekļi - gan vīrieši, gan sievietes - atbildēja uz tieši uzdotiem jautājumiem. Vienkārši bija pierasts tā, ka ziņkāres pēc sievietes klana vīriešiem nekad neuzdeva personiskus jautājumus, vīrieši tos parasti pārsprieda savā starpā. Pieņemts bija tā, ka parasti sievietēm uzdeva jautājumus. Jondalara jautājums uzjundīja daudz atmiņu, bet uz dažiem no tiem Eila nezināja atbildi un neprata atbildēt uz pārējiem.

- Ja negribi man stāstīt…

- Nē. - Eila paskatījās uz viņu un pašūpoja galvu. - Eila teiks. - Viņas acīs bija manāms satraukums. - Nezin vārdus.

Jondalars vēlreiz pārdomāja, vai vajadzēja šo jautājumu uzdot, bet viņu māca ziņkāre, un sieviete, šķiet, gribēja viņam to izstāstīt. Abi vēlreiz apstājās pie kāda robota klintsgabala, kas pirms nonākšanas pļavā bija atradies klints sienā, no kuras bija izrāvis lielu robu. Jondalars apsēdās uz klintsbluķa malas, kas bija sašķēlies tā, ka no tā sanāca ērts sēdeklis pareizā augstumā un ar slīpumu muguras atspiešanai.

- Kā tava cilts sevi sauc? - viņš jautāja.

Eila kādu brīdi padomāja. - Cilts. Vīrieši… sievietes… bērni. - Viņa vēlreiz pašūpoja galvu, nezinādama, kā izskaidrot. - Klans. - Viņa vien­laikus žestikulēja ar rokām, lai izskaidrotu šo jēdzienu.

- Kā ģimene? Ģimene ir vīrietis, sieviete un viņu bērni, kas dzīvo pie viena pavarda… Parasti.

Viņa pamāja. - Ģimene… vairāk.

- Maza grupa? Vairākas ģimenes, kas dzīvo kopā, ir cilts, - viņš skaidroja, - pat ja tās nedzīvo vienā alā.

- Jā, - Eila piekrita, - klans mazs. Un vairāk. Klans nozīmē visa cilts.

Jondalars nebija īsti sadzirdējis Eilu pirmoreiz sakām šo vārdu un nesaprata viņas žestu. Tas vārds skanēja smagnēji, izrunāts ar rīkles skaņu, un atkal parādījās tā iezīme, ko viņš vienīgi varēja izskaidrot ar vārda vidusdaļu neizrunāšanu. Viņš pat nebūtu iedomājies, ka tas bija domāts kā vārds. Līdz šim Eila nebija izrunājusi nevienu citu vārdu, tikai tos, ko bija iemācījusies no viņa. Jondalaram radās interese.

- Gluns? - viņš pārjautāja, cenzdamies Eilu atdarināt.

Tas nebija īsti pareizi, bet uz to pusi bija. - Eila nesaka Jondalara vār­dus pareizi, Jondalars nesaka Eilas vārdus pareizi. Jondalars saka labi.

- Eila, es nezināju, ka tu jau zināji kādus vārdus. Nekad nebiju dzir­dējis tevi runājam tavā valodā.

- Nezinu daudz vārdu. Klans nerunā vārdus.

Jondalars nesaprata. - Kā tad viņi runā, ja ne ar vārdiem?

- Viņi runā… rokām, - Eila atbildēja, zinādama, ka atbilde nav gluži pareiza.

Viņa pamanīja, ka neapzināti bija veidojusi žestus, lai paskaidrotu. Ieraudzījusi Jondalara izbrīnīto skatienu, sieviete saņēma viņa rokas un virzīja tās pareizām kustībām, kamēr pati atkārtoja savu sakāmo.

- Klans nerunā daudz vārdu. Klans runā… rokām.

Jondalara izbrīnītā piere pamazām izlīdzinājās, kad viņš sāka saprast. - Tātad tu man saki, ka tava cilts runā ar rokām?! Parādi man! Pasaki kaut ko savā valodā!

Eila kādu bridi padomāja, tad sāka žestikulēt. - Es tik daudz ko gribu tev pateikt, bet man ir jāiemācās to pateikt tavā valodā. Tava valoda ir vienīgā, kas man tagad atlikusi. Kā lai es tev pastāstu, kas ir mana cilts? Es vairs neesmu klana sieviete. Kā lai tev izskaidroju, ka esmu mirusi? Man nav savas cilts. Klans domā, ka es jau staigāju pa citu pasauli, tāpat kā tas vīrietis, ar ko tu kopā ceļoji. Domāju, ka tas bija tavs brālis. Vēl es tev gribētu pateikt, ka virs viņa kapa atstāju zī­mes, lai palīdzētu viņam atrast ceļu uz viņsauli un lai bēdas tavā sirdī nebūtu tik lielas. Gribu tev pateikt, ka arī es par viņu sēroju, kaut ari viņu nepazinu. Es nepazīstu tos cilvēkus, kam piedzimu. Man droši vien bija māte un ģimene, kas izskatījās līdzīga man… un tev. Bet es viņus vienīgi pazīstu kā Citus. Iza ir vienīgā māte, kuru atceros. Viņa man iemācīja ārstniecības noslēpumus un izmācīja par zāļu sievu, bet viņa ir mirusi. Arī Krebs ir miris. Jondalar, es tik izmisīgi vēlos tev pastāstīt par Izu, Krebu un Durku…. - Eilai bija jāapstājas, lai dziļi ievilktu elpu. - Arī mans dēls ir man atņemts, bet viņš dzīvo. Tik daudz man ir atlicis. Un tagad Alu Lauva ir atvedis tevi. Es baidījos, ka Citu vīrieši būs tādi paši kā Brouds, bet tu vairāk līdzinies Krebam, esi maigs un pacietīgs. Es gribu domāt, ka būsi mans vīrietis. Kad pirmo reizi tevi ieraudzīju, nodomāju, ka tāpēc esi šeit atsūtīts. Gribēju ticēt, ka tas notika tādēļ, ka biju tik vientuļa, man bija vajadzīgs kāds cilvēks, un tu esi pirmais Citu vīrietis, ko esmu redzējusi… to es skaidri zinu. Tad nebūtu bijis svarīgi, kas tu esi. Es gribēju tevi par savu vīrieti, vienkārši lai man būtu vīrietis. Tagad tā vairs nav. Ar katru dienu, ko tu šeit pavadi, manas jūtas kļūst arvien stiprākas. Es zinu, ka Citi nav pārāk tālu no šejienes, un droši vien ir arī citi vīrieši, un viens no tiem varētu kļūt par manu vīru. Bet es negribu nevienu citu un baidos, ka, tiklīdz atlabsi, tu šeit vairs nepaliksi. Baidos arī par to, ka tad tevi zaudēšu. Kaut varētu tev pateikt, es esmu tik… tik… pateicīga par to, ka tu esi šeit, ka dažkārt šķiet, es to neizturēšu. - Eila apstājās, nespēdama turpināt, bet sajuz­dama ari to, ka nebija vēl savu sakāmo pabeigusi.

Vīrietim, kas viņu vēroja, Eilas domas bija pilnīgi nesaprotamas. Viņas kustības - ne tikai ar rokām, bet ar vaibstiem, acīm un visu augumu - bija tik izteiksmīgas, ka Jondalars bija dziļi aizkustināts. Eila viņam atgādināja klusējošu dejotāju, ja neņem vērā tās rīkles skaņas, kas dīvainā kārtā labi saderēja kopā ar graciozajām kustībām. Viņš uztvēra visu tikai ar savām emocijām un nespēja īsti noticēt tam, ka tas, ko viņš juta, bija tas, ko Eila bija teikusi, - bet, kad viņa beidza, Jondalars zināja, ka tieši to viņa bija teikusi. Vīrietis saprata arī to, ka Eilas kustību un žestu valoda nebija - kā viņš sākumā bija uzskatījis - vienkāršs žestu virknējums, ko ari viņš dažkārt lietoja, lai uzsvērtu savu vārdu nozīmi. Drīzāk šķita, ka šajā valodā tika lietotas skaņas, lai uzsvērtu žestu nozīmi.

Beigusi savu sakāmo, Eila kādu brīdi domīgi pastāvēja, tad graciozi nolaidās zemē pie viņa kājām un nolieca galvu. Jondalars gaidīja, un, kad Eila nepakustējās, vīrietis sāka justies neomulīgi. Šķita, ka jaunā sieviete kaut ko gaida no viņa, un radās tāda sajūta, ka izrāda viņam cieņu. Tāda godbijība Lielās Mātes priekšā bija slavējama, bet Viņa tika uzskatīta par greizsirdīgu un neizturējās laipni ne pret vienu no Saviem bērniem, kas saņēma tādu cieņu, kas pienācās Viņai pašai.

Beidzot Jondalars noliecās un pieskārās Eilas rokai. - Eila, celies augšā. Ko tu dari?

Pieskāriens pie rokas nebija gluži tas pats, kas piesitiens pie pleca, bet tik tuvu tam, ka sieviete nodomāja: Jondalars dod viņai klana signālu - atļauju runāt. Viņa pacēla galvu un palūkojās uz sēdošo vīrieti.

- Klana sieviete sēž, grib runāt. Eila grib runāt ar Jondalaru.

- Tev nav jāsēž zemē, lai runātu ar mani. - Viņš pasniedzās uz priekšu un gribēja viņu piecelt kājās. - Ja gribi runāt, vienkārši runā.

Eila uzstāja, ka paliks tur, kur ir. - H klanā dara. - Viņas acis lū­dzās sapratni. - Eila grib teikt… - Acīs sariesās izmisuma asaras. Viņa iesāka vēlreiz. - Eila nerunā labi. Eila grib teikt, Jondalars dod Eilai runāt, grib teikt…

- Vai tu mēģini pateikt - paldies?

- Ko nozīmē paldies?

Vīrietis ieturēja pauzi. - Eila, tu izglābi man dzīvību. Tu esi par mani rūpējusies, ārstējusi manas brūces, barojusi. Par to es pateikšu paldies. Es pateikšu vairāk nekā paldies.

Eila sarauca pieri. - Ne tas. Vīrietim sāp, Eila rūpējas. Eila rūpējas visi cilvēki. Jondalars dod Eilai runu. Ir vairāk. Ir vairāk paldies. - Viņa paskatījās Jondalarā godīgām acīm, vēlēdamās, kaut viņš saprastu.

- Varbūt tu nerunā labi, bet sazinies ļoti labi. Celies augšā, Eila, vai arī man būs jāmetas zemē tev blakus. Es saprotu, ka esi dziedniece un tavs aicinājums ir palīdzēt ikvienam, kam palīdzība nepieciešama. Tu varbūt nedomā, ka tas ir kas īpašs, ka esi man izglābusi dzīvību, bet tas mani nepadara mazāk pateicīgu. Man liekas sīkums iemācīt tev manu valodu, bet es sāku saprast, ka tev tas ir ļoti svarīgi un tu par to esi pateicīga. Pateicības izteikšana allaž ir grūta, lai kādā valodā tā arī būtu. Manā valodā ir pieņemts pateikt paldies. Man šķiet, ka tev tas sanāk vēl skaistāk. Bet tagad, lūdzu, celies augšā!

Eila juta, ka viņš ir sapratis. Sievietes smaids izteica daudz lielāku pateicību, nekā viņa to apzinājās. Eilai bija grūti to izskaidrot, bet ļoti svarīgi, lai viņš saprastu; tagad viņa piecēlās kājās, juzdamās pacilāta, ka bija izdevies. Sieviete meklēja veidu, kā izteikt savu pacilātību dar­bībā; ieraudzījusi Vīniju un kumeļu, viņa gari un griezīgi nosvilpās. Ķēve izslēja ausis un aulekšoja pie Eilas. Kad Vīnija bija pieskrējusi klāt, jaunā sieviete palēcās un viegli uzkāpa zirgam mugurā.

Viņas apmeta lielu apli pa pļavu, kumeliņš sekoja cieši blakus. Kopš Jondalara atrašanas Eila bija visu laiku palikusi pie viņa, tāpēc nebija neko daudz izjājusi, un šis jājiens sniedza viņai pacilājošu brīvības izjūtu. Kad sieviete atgriezās pie klints, Jondalars stāvēja kājās, viņu gaidīdams. Viņa mute vairs nebija plati iepletusies, tomēr tā tāda bija bijusi, kad Eila sāka jāt. Uz bridi viņam pār muguru bija noskrējušas tirpas, un viņš nesaprata, vai sieviete nav kāda pārdabiska būtne, var­būt pat doni. Kā pa miglu viņš atcerējās sapni par Mātes garu, kas bija ieņēmis jaunas sievietes veidolu un pastūma malā lauvu.

Tad Jondalars atcerējās Eilas lielo, cilvēcīgo izmisumu par savu ne­spēju sazināties. Noteikti nevienam Lielās Zemes Mātes garam nebūtu šādas problēmas. Tomēr viņai piemita neparasts talants apieties ar dzīvniekiem. Putni atlidoja pie viņas un ēda no rokas, ķēve - zīdītāja - atskrēja pēc viņas svilpiena un atļāva jāt sev uz muguras. Un kā tad ar tiem cilvēkiem, kas nesarunājās ar vārdiem, bet gan ar žestiem? Glāstī­dams kumeliņu, vīrietis prātoja: kopš tās dienas, kad Eila viņam bija to izstāstījusi, Jondalaram bija bijusi laba viela pārdomām. Jo vairāk viņš par šo sievieti domāja, jo dziļāks kļuva viņas noslēpums.

Vīrietis varēja saprast, kāpēc viņa nerunāja, jo arī viņas cilts ne­runāja. Bet kas bija tie cilvēki? Kur viņi ir tagad? Eila sacīja, ka viņai neesot savas cilts un viņa dzīvojot ielejā viena pati, bet kas tad bija viņai iemācījis ārstniecības māku un maģisko spēju apieties ar dzīv­niekiem? Kur viņa bija dabūjusi uguns akmeni? Eila vēl bija par jaunu, lai būtu tik apdāvināta dziedniece. Parasti pagāja vairāki gadi, dzīvojot nošķirtībā un vientulībā, lai sasniegtu tādas spējas un līmeni, kāds piemita Eilai…

Varbūt šādus cilvēkus Eila uzskatīja par savu cilti? Jondalars zināja, ka eksistē tādas atsevišķas grupas, ko veido tie, kas kalpo Mātei un pilnībā velta sevi, lai iegūtu dziļāku ieskatu pamatīgajos noslēpumos un mistērijās. Šādas ļaužu grupiņas tika turētas lielā cieņā; Zelandoni vairā­kus gadus bija pavadījuši, dzīvojot kopā ar vienu no tām. Arī Šamuds bija runājis par šo ļaužu pašu uzliktajiem pārbaudījumiem, lai iegūtu dziļākas zināšanas un iemaņas. Vai Eila būtu varējusi dzīvot kopā ar vienu no šīm grupām, kas savā starpā nesarunājās, tikai sazinājās ar žestiem? Vai tāpēc viņa tagad dzīvoja viena, lai pilnveidotu savas iemaņas?

Ak, Jondalar, un tu biji domājis dalīties Baudas veltē ar šo sievieti! Nav brīnums, ka viņa reaģēja tā, kā viņa to izdarīja. Bet cik žēl! Būt tik skaistai kā viņa un atteikties no Baudas veltes! Jondalar, tev noteikti būs jāciena viņas griba, kaut ari šī sieviete ir skaista.

Brūnais kumeliņš badīja ar purniņu un berzējās gar vīrieti, cerēdams saņemt iejūtīgāku pakasišanu no maigajām rokām, kas allaž mācēja atrast īstās vietas, kur jaundzimušā kumeļa pūkainā spalva niezēja vis­vairāk. Jondalars bija iepriecināts, ka kumeļš viņu uzmeklē. Zirgi viņam nekad nebija nozīmējuši neko vairāk kā barības līdzekļus, tāpēc vīrietim nekad nebija ienācis prātā, ka tie var būt arī sirsnīgi, atsaucīgi dzīvnieki, kam viņa glāsti patīk.

Eila smaidīja, viņa priecājās par pieķeršanos, kas bija izveidojusies starp Jondalaru un Vīnijas kumeliņu. Viņai prātā ienāca aizmirsta doma, un sieviete to nekavējoties pateica.

- Jondalars dod kumeļam vārdu?

- Dot kumeļam vārdu? Vai gribi, lai es šim kumeliņam dodu vārdu? - Viņš bija nedrošs un iepriecināts. - Es nezinu, Eila. Es nekad neesmu ne­vienam devis vārdu, kur nu vēl zirgam. Kādu vārdu lai dod zirgam?

Eila saprata vīrieša samulsumu. Arī viņa šo domu nebija pieņēmusi uzreiz. Vārdi bija jāpiešķir ar nozīmi, tie deva pazīstamību. Vīnijas kā īpašas radības atzīšanai, atšķirot to no jēdziena zirgs, bija noteiktas sekas. Viņa vairs nebija vienkāršs bara dzīvnieks, kas klīst pa stepi. Viņa daudz vairāk līdzinājās cilvēkam, ieguva no cilvēka drošību un dāvāja tam savu uzticību. Starp sev līdzīgajiem sugas brāļiem Vīnija bija kas īpašs. Viņai bija vārds.

Bet tas sievietei uzlika zināmus pienākumus. Dzīvnieka ērtības un labklājība prasīja noteiktas pūles un rūpes. Viņai allaž bija jādomā par zirgu; abu dzīves tika cieši sasaistītas kopā.

Eila bija sākusi apzināties abu - viņas un ķēves - attiecības, īpaši pēc Vīnijas atgriešanās. Kaut arī tas nebija plānots vai aprēķināts, vi­ņas vēlmē, lai Jondalars dod kumeļam vārdu, pastāvēja šis atzīšanas elements. Eila gribēja, lai Jondalars paliek kopā ar viņu. Ja viņš iemīlēs jauno kumeliņu, tas vismaz uz laiku varētu izrādīties papildu iemesls viņa palikšanai te, kur jāpaliek kumeļam, - ielejā, kopā ar Vīniju un Eilu.

Tomēr nebija nekādas vajadzības vīrieti steidzināt. Vēl kādu bridi viņš nekur neies, vismaz tik ilgi, līdz sadzīs kāja.

Eila satrūkusies pamodās. Alā bija tumšs. Viņa gulēja uz muguras, skatīdamās melnajā, necaurredzamajā tumsā, un centās atkal aizmigt. Beidzot viņa klusām izslīdēja no gultas - alas grīdā viņa bija izrakuši šauru bedri savai gultai, tā atradās blakus viņas vecajai guļvietai, kur tagad gulēja Jondalars, - un taustīdamās aizgāja līdz alas ieejai. Sieviete dzirdēja, kā Vīnija nosprauslājas, pazīdama savu draudzeni, kad viņa pagāja garām, lai dotos uz alas izeju.

"Atkal esmu izlaidusi pavardu," viņa nodomāja, iedama gar sienu uz alas pārkāri. "Jondalars tik labi nepārzina alu, kā es to protu. Ja viņam rodas vajadzība nakts vidū piecelties, tad nepieciešama lielāka gaisma."

Izgājusi ārā, Eila kādu brīdi pastāvēja. Izdilis mēness, spīdēdams rietumu pusē, atradās gandrīz vai pie pašas augšējās klints kores upes pretējā krastā un drīz aiz tās pazudīs. Rīts bija tuvāk nekā pusnakts. Lejā valdīja tumsa, ja neskaita sudrabainu zvaigžņu atspulgu čalojošajā upes straumē.

Naksnīgā debess tikko manāmi mainījās no melnas uz tumši zilu no­krāsu, bet to varēja pamanīt tikai zemapziņas līmenī. Pati nesaprazdama, kāpēc, Eila nolēma vairs neiet gulēt. Viņa vēroja, kā mēness kļūst tum­šāks, pirms pretējā krasta klints kore to aprij. Pazūdot pašiem pēdējiem gaismas stariem, jaunā sieviete sajuta nelaimi vēstījošus drebuļus.

Pakāpeniski debess kļuva gaišāka un zvaigznes izbālēja zilajā gaismā. Ielejas tālākajā galā pamale krāsojās sārta. Eila vēroja, kā asi izteikts, asinssarkans saules disks uzliesmo zemes malā un pār ieleju met ugu­nīgu atblāzmu.

- Austrumos droši vien ir prērijas ugunsgrēks, - Jondalars ierunā­jās.

Eila apmetās apkārt. Vīrieti apstaroja ugunīgā diska spilgtā gaisma, kas pārvērta viņa acis lavandas krāsā; ugunskura gaismā tās nekad tādas nebija bijušas. - Jā, liels uguns, daudz dūmu. Es nezināju, tu augšā.

- Jau kādu brīdi esmu nomodā, cerēju, ka tu drīz atgriezīsies. Kad neatgriezies, tad nodomāju, ka arī es varētu celties augšā. Pavards ir izdzisis.

- Es zinu. Es neuzmanīga. Neuztaisīt pareizi degt naktī.

- Tu to neierobežoji, lai pavards neizdegtu.

- Ierobežot, - Eila atkārtoja. - Es eju iedegt.

Jondalars sekoja jaunajai sievietei alā un, ejot iekšā, pielieca galvu. Tā drīzāk bija piesardzība, nevis nepieciešamība. Alas ieeja bija nedaudz augstāka par Jondalara augumu. Eila sadabūja dzelzs pirītu un kramu, kā arī savāca posu un aizkuru.

- Vai tu neteici, ka atradi uguns akmeni krastmalā? Vai tie tur vēl

ir?

- Jā. Daudz nav. Ūdens nāk, ņem.

- Plūdi? Upe applūda un izskaloja uguns akmeņus? Varbūt mums vajadzētu iet un salasīt visus, cik vien varam atrast?

Eila izklaidīgi pamāja ar galvu. Šai dienai Eilai bija padomā citi plāni, viņai bija vajadzīga Jondalara palīdzība, bet sieviete nezināja, kā to palūgt. Viņas sarūpētie gaļas krājumi sāka izsīkt, un jaunā sieviete nezināja, vai viņš neiebilstu pret viņas došanos medībās. Laiku pa lai­kam viņa bija izgājusi medībās ar lingu, bet Jondalars nebija prasījis, no kurienes uzradušās nomedītās stepes žurkas, zaķi un milzīgie kāmji. Pat klana viri Eilai bija atļāvuši ar lingu medīt mazos zvēriņus. Tomēr tagad bija nepieciešams nomedīt kādu lielāku zvēru, tas nozīmēja izjāt ar Vīniju stepē un izrakt lamatu bedri.

Eilai nemaz tik ļoti negribējās to darīt. Viņa būtu devusi priekšroku medībām kopā ar Mazuli, bet lauva bija aizgājis. Lai gan medību part­nera prombūtne pašreiz bija mazākais, par ko Eila domāja. Vairāk viņu uztrauca Jondalars. Sieviete zināja, ka pat tad, ja Zelandoni vīrs iebilstu, tas nespētu viņu atturēt. Nebija tā, ka Eila būtu piederīga viņa klanam, - šī bija viņas ala, un Jondalars vēl nebija pilnībā atlabis. Tomēr likās, ka viņam patīk ieleja, Vīnija un kumeliņš; šķita, ka viņam patīk arī Eila pati. Tāpēc viņa negribēja neko mainīt. No savas pieredzes viņa zināja, ka vīriešiem nepatīk sievietes, kas medī, bet Eilai nebija izvē­les.

Un viņa cerēja no Jondalara saņemt kaut ko vairāk nekā tikai klusu, negribīgu piekrišanu - sievietei bija nepieciešams viņa atbalsts un pa­līdzība. Viņa negribēja medībās ņemt līdzi kumeļu. Eila baidījās, ka mazais kumeliņš var iesaistīties dzīvnieku paniskajā bēgšanā un tikt savainots. Viņa bija pārliecināta, ka kumeliņš paliktu alā, ja Jondalars viņu uzraudzītu. Viņa nebūs prom ilgu laiku. Eila izlūkotu ganāmpulku, izraktu bedri, atgrieztos un dotos medībās nākamajā dienā. Bet kā lai viņa palūdz vīrietim pieskatīt kumeliņu, kamēr pati medīs? Pat tādā gadījumā, ja viņš pats nespēj vēl medīt?

Gatavodama rīta gaļas buljonu un pārlūkojot atlikušos gaļas krā­jumus, sieviete saprata, ka drīz vien kaut kas būs jādara lietas labā. Eila nolēma, ka iesākumā palēnām atklās savu tieksmi uz medībām, nodemonstrējot Jondalaram prasmi rīkoties ar savu iecienītāko medību ieroci. Vīrieša reakcija uz viņas medībām ar lingu sniegs atbildi, vai ir vērts lūgt viņa palīdzību.

Viņiem bija izveidojies paradums no rītiem pastaigāties gar upmalas krūmāju. Tas Jondalaram bija labs treniņš, un ari Eilai šī pastaiga pa­tika. Tajā rītā aizejot jaunā medniece aiz apmetņa jostas iebāza lingu.

Vienīgais, kas viņai bija nepieciešams, lai kāds zvēriņš gribētu sadar­boties un parādītos viņu redzeslokā.

Sievietes cerības tika piepildītas ar uzviju, kad, staigājot pa pļavu prom no upmalas, parādījās rubeņu pāris. Ieraudzījusi vienu putnu, Eila paņēma lingu un akmeņus. Pirmais akmens, uzlidojot debesīs, trāpīja vienam rubenim, bet, kad otrs putns pacēlās spārnos, tam trāpīja otrs akmens. Pirms medījuma atnešanas Eila paskatījās uz Jondalaru. Viņa ieraudzīja pārsteigumu, bet, kas vēl svarīgāk, - arī smaidu vīrieša sejā.

- Tas bija vienreizīgi, sieviete! Vai tādā veidā esi nomedījusi visus tos dzīvniekus? Biju domājis, ka tu liec cilpas. Kas tas par ieroci?

Eila iedeva viņam ādas strēmeli ar izliekumu vidusdaļā un pati devās pēc nomedītajiem putniem.

- Manuprāt, šo ieroci sauc par lingu, - Jondalars sacīja, kad Eila at­griezās. - Vilomars man stāstīja par šādu ieroci. Toreiz tā īsti nespēju iztēloties, par ko viņš runā, bet šim jābūt tam ierocim. Eila, tev labi sanāk darboties ar lingu. Lai iegūtu šādu prasmi, pat ja ir dabas dots talants, ir daudz jātrenējas.

- Tev patīk es medīju?

- Ja tu nemedītu, kurš cits to darītu?

- Klana vīriem nepatīk sievietes medī.

Jondalars vēroja jauno sievieti. Viņa izskatījās uztraukusies un norai­zējusies. Varbūt vīriešiem nepatika, ka sievietes medīja, bet tas nebija viņu atturējis no mācīšanās. Kāpēc Eila bija izvēlējusies tieši šo dienu, lai atklātu savu prasmi? Kāpēc viņam likās, ka Eila gaida viņa piekri­šanu un atzinību?

- Vairums Zelandoni sieviešu medī, vismaz kamēr vēl jaunas. Mana māte bija atzīta pēdu dzinēja. Es neredzu iemeslu, kāpēc lai sievietes to nedarītu, ja vien to vēlas. Eila, man patīk sievietes, kas medī.

Viņš ievēroja, ka Eilas spriedze mazinās; acīmredzot viņš bija pateicis to, ko viņa vēlējās dzirdēt, un tā bija taisnība. Tomēr viņš nesaprata, kāpēc Eilai tas bija tik svarīgi.

- Man vajag iet medīt, - viņa sacīja. - Vajadzīga palīdzība.

- Es jau labprāt, bet nedomāju, ka pašreiz būtu tam gatavs.

- Ne palīdzēt medībās. Es ņemu Vīniju, tu paturi kumeļu?

- Ak tad tur tas āķis slēpjas, - viņš saprata sievietes domu. - Tātad tu gribi, lai pieskatu kumeļu, kamēr pati dosies medībās ar ķēvi? - Jon­dalars iesmējās. - Tas nu gan būs kas jauns. Parasti, kad sievietei pie­dzimst bērni, viņa paliek mājās tos aprūpēt. Tas ir vīrieša pienākums - sagādāt ģimenei medījumu. Jā, es palikšu ar kumeliņu. Kādam ir jāmedī, un es nevēlos, lai mazo radībiņu medību laikā savaino.

Vīrieša smaids sniedza Eilai atvieglojumu. Viņš neiebilda, šķita, ka viņam patiešām nav nekas pretim.

- Tomēr, pirms plāno doties medībās, vispirms tev vajadzētu izpētīt to ugunsgrēku austrumos. Tik liels ugunsgrēks var tev lieti palīdzēt medībās.

- Uguns medības? - Eila pārjautāja.

- Ir dzirdēts, ka veseli ganāmpulki gājuši bojā dūmos. Dažkārt var atrast pat jau ceptu gaļu! Ir kāds jocīgs nostāsts par vīru, kas pēc prē­rijas ugunsgrēka atradis ceptu gaļu, pēc tam šim vīram grūti klājies pārliecināt pārējos cilts locekļus pagaršot gaļu, kuru viņš esot speciāli uzcepis. Tas jau ir vecs stāsts.

Eilas sejā parādījās saprotošs smaids. Ātri degošā uguns var pieveikt veselu ganāmpulku - varbūt viņai nemaz nebūtu jārok bedre?

Kad Eila sameklēja nesamā groza siksnas un velkamās platformas mietus, Jondalars bija ieinteresēts; viņš neizprata šīs sarežģītās kons­trukcijas mērķi.

- Vinija ved gaļu uz alu, - Eila paskaidroja, rādīdama viņam, kā vel­kamā platforma ar siksnām tiek piestiprināta pie ķēves. - Vīnija veda tevi uz alu, - viņa piebilda.

- Ak tad tā es šeit nokļuvu! Es jau ilgu laiku esmu par to domājis. Nesapratu, kā tu viena varēji mani šeit nogādāt. Man ienāca prātā, ka varbūt citi cilvēki mani atraduši un atstājuši pie tevis.

- Nav… citi cilvēki. Es atradu… tevi… otru vīrieti.

Jondalara vaibsti saspringa un kļuva drūmi. Atgādinājums par To­nolanu nāca negaidīts, un viņu atkal pārņēma zaudējuma sāpes. - Vai tev bija viņš jāatstāj tur? Vai nevarēji ari viņu atvest šurp? - vīrietis pārmeta Eilai.

- Vīrietis miris, Jondalar. Tu ievainots. Ļoti ievainots, - Eila aizstāvējās, juzdama, ka viņā briest vilšanās izjūta. Sieviete gribēja izstāstīt, ka bija apglabājusi to otru vīrieti, sērojusi par viņu, bet nemācēja izstāstīt. Viņa spēja sniegt informāciju un to saprast, bet neprata izskaidrot savas domas. Eila vēlējās izstāstīt Jondalaram par saviem pārdzīvojumiem, bet nebija pārliecināta, ka spēs tos izteikt vārdiem, un tādēļ jutās sa­saistīta. Jau pirmajā dienā vīrietis bija izrādījis savas bēdas, un tagad viņa pat nespēja dalīties viņa sērās.

Eila vēlējās runāt tikpat brīvi kā viņš, spēt dabiski sakārtot vārdus pareizā secībā un neierobežoti izteikties. Bet pastāvēja kāds neredzams šķērslis, kuru sieviete nespēja pārvarēt, kāds trūkums, kuru viņa, kā šķita, tūlīt pat pārvarēs, bet tas izslīdēja no rokām. Intuīcija sacīja priekšā, ka viņai to vajadzētu zināt - šīs zināšanas glabājās viņā ap­slēptas, ja vien viņa spētu atrast pareizo atslēgu.

- Piedod, Eila! Man nevajadzēja tā kliegt uz tevi, bet Tonolans bija mans brālis… - Brāļa vārds nāca pār jondalara lūpām gandrīz kā klie­dziens.

- Brālis. Tev un otram vīrietim… ir viena māte?

- Jā, mums bija viena māte.

Eila pamāja un pagriezās pret zirgu, vēlēdamās, kaut spētu izskaid­rot, ka viņa saprot ģimenes saites un to īpašo saikni, kas vieno divus vī­riešus, kas dzimuši vienai mātei. Arī Krebs un Brūns bija bijuši brāļi.

Beigusi kravāt vācamos grozus, Eila paņēma savus pīķus, lai iznestu tos laukā cauri šaurajai alas izejai un piesietu pie zirga. Vērodams, kā Eila veic pēdējos sagatavošanās darbus, Jondalars sāka saprast, ka zirgs jaunajai sievietei bija daudz kas vairāk par neparastu alas biedru. Dzīv­nieks deva viņai neapstrīdamu priekšrocību. Vīrietis nebija iedomājies, cik zirgs var būt noderīgs. Bet viņš brīnījās par kādu citu pretrunu: Eila izmantoja zirgu medībām un gaļas nogādāšanai mājās - par šādu progresīvu metodi agrāk nebija dzirdēts, tomēr tajā pašā laikā lietoja tik primitīvu pīķi, kādu viņš nekad nebija redzējis.

Jondalars bija medījis kopā ar daudziem cilvēkiem, katrai ļaužu gru­pai bijis savs īpašais pīķa veids, bet neviens no tiem nav bijis tik krasi atšķirīgs no Eilas pīķa. Tomēr tajā jautās kaut kas pazīstams. Tā gals bija ass un rūdīts uz uguns, pats pīķis - taisns un gluds - bija neparocīgs. Nebija nekādu šaubu par to, ka šis pīķis nebija domāts mešanai; tas bija daudz lielāks nekā tas, ar kuru Jondalars bija medījis degunradzi. Kā gan viņa ar to medīja? Kā gan sieviete spēja pieiet tik tuvu dzīvniekam, lai novaldītu šādu pīķi? Kad viņa atgriezīsies, būs jāpajautā. Tagad tas aizņemtu pārāk daudz laika. Eila mācījās runāt, bet viņai joprojām vēl bija lielas grūtības.

Pirms Eila un Vīnija devās ceļā, Jondalars ieveda kumeliņu alā. Viņš glāstīja, kasīja un runājās ar kumeliņu, līdz bija drošs, ka Eila ar ķēvi jau ir gabalā. Bija dīvaina sajūta atrasties alā vienam pašam, zinot, ka sieviete būs prom lielāko dienas daļu. Ar nūjas palīdzību vīrietis piecēlās kājās un, ļaudams vaļu savai ziņkārībai, atrada lampu un to aizdedzināja. Atstājis nūju - alas iekšpusē tā nebija vajadzīga - un vienā rokā turēdams izgrebto akmens lampu, Jondalars sāka apsekot alas sienas, lai izpētītu, cik tā ir liela un uz kurieni ved. Attiecībā uz alas lielumu nekādu pārsteigumu nebija - tā bija tik liela, kā viņš bija domājis, un, izņemot mazo nišu, tajā nebija nekādu sāneju. Bet nišā atradās pārsteigums: viss norādīja uz to, ka vēl nesen te dzīvojis alu lauva, uz to norādīja pēdas nospiedums - varen liels!

Apskatījis pārējo alu, Jondalars secināja, ka Eila šeit mitinājusies vai­rākus gadus. Viņš droši vien kļūdījies par alu lauvas pēdām, bet, aizgājis atpakaļ un pārbaudījis nišu daudz uzmanīgāk, vīrietis bija pārliecināts, ka alu lauva dzīvojis tajā stūri vēl pagājušajā gadā.

Vēl viena mīkla! Vai viņš kādreiz atradīs atbildes uz visiem mulsi­nošajiem jautājumiem?

Jondalars paņēma vienu no Eilas groziem - kā viņš saprata, tas vēl nebija lietots - un nolēma krastmalā pameklēt dzelzs pirītus. Ari viņš va­rētu kaut kādā veidā izrādīties noderīgs. Kumeliņam lēkšojot pa priekšu, ar nūjas palīdzību vīrietis devās lejā pa stāvo taku, pēc tam atstutēja savu spieķi pie klints sienas blakus kaulu kaudzei. Viņš ļoti priecāsies, kad pienāks tā diena, kad spieķis vairs vispār nebūs jālieto.

Apstājies, lai pamīļotu un pakasītu kumeliņu, kas ar purniņu badīja viņa roku, Jondalars iesmējās, kad jaunais zirdziņš ar eksaltētu sajūsmu sāka vārtīties tajā vietā, kuru abi ar Vīniju jau agrāk bija izmantojuši. Zviegdams labsajūtā, kumeliņš, pacēlis kājas gaisā, vārtījās krastmalas smiltīs. Pēc tam viņš piecēlās un noskurinājās, izmētādams netīrumus uz visām pusēm, un, atradis savu mīļāko vietiņu vītola paēnā, iekārtojās uz atpūtu.

Jondalars lēnām gāja pa akmeņaino upmalu un noliecās, lai pār­baudītu katru akmeni. - Atradu! - viņš sajūsmā iekliedzās; kliedziens izbiedēja kumeļu. Vīrietis sajutās nedaudz jocīgi. - Re, kur vēl viens! - viņš atkal iesaucās un muļķīgi pasmaidīja. Bet, pacēlis metālisko, pelēko akmeni, vīrietis apstājās, ieraudzīdams kādu citu, daudz lielāku akmeni. - Šajā krastmalā ir krams!

Lūk, kur Eila iegūst kramu, no kā gatavo savus darbarīkus! Ja varētu atrast sitamo akmeni un uztaisīt darba vietu un… Jondalar, tu varētu izgatavot darbarīkus! Labus, asus nažus un dzeļus… Piecēlies kājās, viņš novērtēja kaulu un gruvešu kaudzi, ko upe bija izmetusi krastā. Izskatās, ka te ir arī saglabājušies labi kauli un ragi. Tu pat varētu sievietei uztaisīt pieklājīgu šķēpu.

Varbūt viņa nemaz nevēlas pieklājīgu šķēpu, Jondalar? Varbūt viņai ir savi iemesli, lai lietotu to, kas viņai jau ir? Bet tas nenozīmē to, ka tu nevarētu pats sev pagatavot šķēpu. Tas būtu daudz labāk nekā cauru dienu sēdēt bezdarbībā. Tu pat varētu izgatavot kādu grebumu. Pirms tu no tā atteicies, tev bija veikla roka uz kokgriezumiem.

Jondalars parakņājās kaulu un sanēšu kaudzē, kas izskalota gulēja upes krastā pie klints sienas, tad apgāja mēslu kaudzei apkārt no otras puses un pārmeklēja pāraugušos krūmus, vai atkritumos neatradīs kādu sadalījušos kaula fragmentu, galvaskausu vai ragus. Meklējot kādu labu sitamo akmeni, vīrietis atrada vairākus dzelzs pirītus. Pārplēsis pirmā krama gabala čaulu, viņš pasmaidīja. Jondalars pat nebija aptvēris, cik ļoti viņam pietrūka darbošanās savā amatā.

Tagad, atradis kramu, vīrietis jau prātoja par visiem tiem darbarī­kiem, kurus varēs uztaisīt. Viņš gribēja izgatavot labu nazi un cirvi, abus ar rokturiem. Vēl viņš gribēja uztaisīt pīķus, un ar labiem īleniem varēs salabot savu apģērbu. Eilai varētu patikt viņa darinātie darbarīki; vismaz viņš tos parādīs.

Diena nevilkās tik gausi, kā vīrietis bija baidījies, un, krēslai iestājoties, zvērādā, ko Jondalars bija aizņēmies no Eilas, viņš jau bija rūpīgi savā­cis visus nepieciešamos krama apstrādes rīkus, ko bija izgatavojis, un arī dažus jaunos darbarīkus, kurus jau bija paspējis ar tiem uztaisīt. Atgriezies alā, vīrietis pamanīja, ka kumeliņš viņu biksta un pieprasa savu tiesu uzmanības, un laikam ir ari izsalcis. Eila bija atstājusi izvārītu graudu putru, kas likās diezgan pašķidra, no kuras sākumā kumeļš bija atteicies, bet vēlāk apēdis, bet tas jau bija ap pusdienlaiku. Kur gan viņas tik ilgi kavējas?

Kad sāka jau satumst, Jondalars ne pa jokam bija uztraucies. Kume­ļam bija vajadzīga Vīnija, un Eilai vajadzētu atgriezties. Vīrietis piecēlās kājās no tālākās klints pārkares malas, kur bija sēdējis un viņu gaidījis, un nolēma iekurt ugunskuru, domādams: ja gadījumā Eila apmaldīju­sies, tad tas viņai parādīs ceļu mājup. "Viņa neapmaldīsies," viņš pie sevis noteica, bet tik un tā iekurināja ugunskuru.

Bija jau vēls, kad Eila beidzot pārradās. Jondalars izdzirdēja Vīnijas soļus un devās lejā pa taciņu viņām pretī, bet kumeliņš jau bija pastei­dzies pirmais. Krastmalā Eila nokāpa no zirga, novilka nost no platfor­mas nomedīto zvēru, pārlika mietus, lai pielāgotu šaurajai takai un veda ķēvi augšup; Jondalars jau bija nokāpis līdz krastmalai un pagāja sānis, lai palaistu viņas garām. Eila atgriezās ar zaru, ko bija paņēmusi no ugunskura un kas kalpoja lāpas vietā. Jondalars to paturēja, kamēr Eila uzkrāva otru nomedīto dzīvnieku uz platformas. Viņš piekliboja klāt, lai palīdzētu, bet jaunā sieviete jau bija to pārvietojusi. Vērodams, kā viņa tiek galā ar nogalinātā brieža smago ķermeni, Jondalars novērtēja sievietes spēku un saprata, kā viņa ieguvusi savus muskuļus. Zirgs un platforma bija ļoti noderīgi, varbūt pat neaizvietojama palīdzība, bet Eila tomēr bija tikai viena pati.

Kumeļš kāri meklēja ķēves pupu, bet sieviete pastūma viņu malā, līdz abas ar Vīniju būs nonākušas alā.

- Tev taisnība, Jondalar, - Eila ierunājās, sasniegusi klints pārkāri.

- Liels, liels ugunsgrēks. Es agrāk neredzēt tik lielu uguni. Tālu prom. Daudz, daudz dzīvnieku.

Kaut kas Eilas balsī lika viņam ieskatīties tuvāk. Sieviete bija pār­guruši, un asinspirts, ko viņai bija nācies redzēt, bija atstājusi pēdas nedabiski iekritušajās acīs. Viņas rokas bija melnas, seja un apmetnis notraipīti ar sodrējiem un asinīm. Atsprādzējusi siksnas un platformu, jaunā sieviete apskāva Vīnijas kaklu un nogurumā atspieda pieri pret savu mīļo ķēvīti. Zirgs stāvēja ar noliektu galvu un izplestām priekš­kājām, kamēr kumeļš atviegloja viņas piebriedušos pupus. Arī Vīnija izskatījās tikpat nogurusi kā Eila.

- Ugunsgrēks droši vien ir tālu no šejienes. Ir jau vēls. Vai tu visu dienu jāji? - Jondalars jautāja.

Eila pacēla galvu un pagriezās pret vīrieti. Kādu īsu brīdi viņa bija piemirsusi, ka arī viņš te atrodas. - Jā, visu dienu, - sieviete atbildēja un dziļi ievilka elpu. Vēl viņa nedrīkstēja padoties nogurumam, vēl priekšā tik daudz darāmā. - Daudzi dzīvnieki mirst. Daudzi nāk ņemt gaļu. Vilks. Hiēna. Lauva. Citus iepriekš neredzēt. Lieli zobi. - Eila tos demonstrēja, atvērdama muti un izbāzdama ārā abus rādītājpirkstus kā pagarinātus acuzobus.

- Tu redzēji aszobaino tīģeri! Es nemaz nezināju, ka tie īstenībā eksistē! Reiz kāds vecs vīrs Vasaras sapulcē jauniešiem stāstīja, ka savā jaunībā to tīģeri redzējis, bet neviens viņam neticēja. Tu patiešām to redzēji? - Jondalars vēlējās, kaut būtu bijis kopā ar Eilu.

Viņa pamāja un nodrebinājās, savilkdama plecus un aizvērdama acis.

- Lika Vīnijai baidīties. Uzmācās. Linga lika bēgt. Vīnija, es skriet.

Jondalars iepleta acis par sievietes saraustīti lakonisko notikumu at­stāstījumu. - Tu aizdzini aszobaino tīģeri ar savu lingu? Ak Māt! Eila!

- Daudz gaļas. Tīģeris… nevajag Vīniju. Linga lika tam iet. - Viņa gribēja pateikt ko vairāk, aprakstīt notikušo, pastāstīt par savām bailēm, dalīties visā ar vīrieti, bet diemžēl to nemācēja. Eila bija pārāk nogurusi, lai iztēlotos to žestos un tad domātu, kā tur iederas vārdi.

Jondalars nodomāja: "Nav nekāds brīnums, ka viņa ir tik nogurusi. Varbūt man nevajadzēja viņai ierosināt pārbaudīt to ugunsgrēku, bet tagad viņai ir divi brieži. Tomēr bija vajadzīga drosme, lai vaigu vaigā satiktos ar aszobaino tīģeri. Viņa nu gan ir apbrīnojama sieviete!"

Eila paskatījās uz savām rokām, tad devās atkal lejā pa taciņu uz upmalu. Paņēmusi lāpu, ko Jondalars bija atstājis iespraustu zemē, viņa aiznesa to pie upes un pacēla gaisā, lai pavērtos apkārt. Izrāvusi no ze­mes balandas stublāju, sieviete plaukstās saberza auga lapas un sakni, pēc tam saberzto masu saslapināja un pielika tai klāt nedaudz smilšu. Tad noberza rokas, nomazgāja no sejas ceļojuma netīrumus un devās atpakaļ, augšā uz alu.

Jondalars uz pavarda bija uzlicis vārāmos akmeņus sildīties, un Eila bija par to pateicīga. Krūze karstas tējas bija tieši tas, kas viņai tagad vajadzīgs. Viņa bija atstājusi vīrietim pārtiku un cerēja, ka viņš negaida, lai viņa tagad sāktu gatavot ēst. Eila pašlaik nespēja rūpēties par mal­tītes pagatavošanu. Viņai bija jānoģērē āda diviem briežiem, jāsagriež tie gabalos un jāliek žāvēties.

Tā kā Eilai bija vajadzīgas zvērādas, viņa bija meklējusi dzīvniekus, kas nebija apdeguši. Bet, sākusi strādāt, viņa atcerējās, ka bija plānojusi uztaisīt pāris jaunu un asu nažu. No biežās lietošanas vecie naži bija palikuši neasi - no asmens jau sāka nošķelties sīkas šķembiņas. Parasti bija vieglāk uztaisīt jaunus nažus un vecos pēc tam pārtaisīt par kādu citu darbarīku, piemēram, par skrāpi.

Neasais nazis bija pēdējais piliens Eilas pacietības mērā. Viņa centās nodīrāt brieža ādu, un acīs sariesās noguruma un sakāves asaras, kas ritēja lejup pa vaigiem.

- Eila, kas tev kaiš? - Jondalars pavaicāja.

Neko neatbildēdama, sieviete tikai vēl sparīgāk sāka graizīt briedi. Viņa nespēja neko paskaidrot. Vīrietis izņēma no viņas rokas neaso nazi un piecēla kājās. - Tu esi nogurusi. Vai tev nevajadzētu uz brīdi atgulties un nedaudz atpūsties?

Eila papurināja galvu, kaut gan izmisīgi vēlējās darīt tieši tā, kā Jondalars bija sacījis. - Āda briedim, kaltēt gaļu. Nevar gaidīt, hiēna nāk.

Viņš neierosināja ienest briežus alā; Eila vairs nespēja loģiski domāt. - Es tos pasargāšu, - vīrietis piedāvāja. - Tev vajag nedaudz atpūsties. Ej iekšā un pagūli, Eila.

Sievieti pārņēma pateicības jūtas. Viņš tos pieskatīs! Viņa pat nebija domājusi to Jondalaram lūgt; Eila nebija pieradusi, ka kāds viņai varētu palīdzēt. Smagām kājām viņa iesteberēja alā, atviegloti uzelpoja un bez­spēkā sabruka uz zvērādām. Jaunā sieviete gribēja pateikt Jondalaram, cik viņa jūtas pateicīga, un juta acīs atkal sariešamies asaras, jo zināja, ka mēģinājums to pateikt būtu nesekmīgs. Viņa nemācēja runāt!

Nakts laikā Jondalars vairākas reizes iegāja alā un atkal iznāca ārā, šad tad pastāvēdams blakus guļošajai sievietei un viņu vērodams; viņa pierē iegūlās rūpju rieva. Eila gulēja nemierīgi, sapņos mētāja rokas un kaut ko nesaprotami murmināja.

Saukdama pēc palīdzības, Eila gāja cauri miglai. Gara auguma sie­viete, ietinusies miglas plīvurā, - viņas seju nevarēja saskatīt - izstiepa rokas. - Māt, es solīju, ka būšu uzmanīga, bet kur tu aizgāji? - Eila murmināja. - Kāpēc tu nenāci, kad es tevi saucu? Es saucu un saucu, bet tu nekad nenāci. Kur tu biji? Māt? Māt! Neaizej atkal! Paliec te! Māt, pagaidi mani! Neatstāj mani!

Slaidās sievietes tēls izgaisa, un migla izklīda. Viņas vietā nostājās cita sieviete - drukna un maza auguma. Sievietes spēcīgās, muskuļainās kājas bija nedaudz līkas, uz āru izliektas, bet viņa gāja taisni un stalti. Viņas deguns bija liels un ērglim līdzīgs, ar augstu, izteiktu kūkumu, un uz priekšu izvirzītajam žoklim nebija zoda. Sievietes piere bija zema un lēzena, atpakaļ atvirzīta, bet galva - diezgan liela, kakls - īss un resns. Biezas, nokarenas uzacis aizklāja lielas, brūnas un gudras acis, kurās atspoguļojās mīlestība un skumjas.

Viņa aicinoši pamāja. - Iza! - Eila viņai uzsauca. - Iza, palīdzi man! Lūdzu, palīdzi man! - Bet Iza vienīgi savādi viņā paskatījās. - Iza, vai tu mani nedzirdi? Kāpēc tu nespēj mani saprast?

- Neviens tevi nespēj saprast, ja tu nemāki pareizi runāt, - sacīja vēl kāda balss. Eila ieraudzīja vīrieti, kas gāja, atspiedies uz spieķa. Viņš bija vecs un klibs. Viena roka pie elkoņa bija amputēta. Kreisā sejas puse bija derdzīgi sakropļota, vīrietim nebija kreisās acs, bet labā acs lūkojās pasaulē ar lielu spēku, gudrību un līdzjūtību. - Tev jāmācās runāt, Eila, - Krebs to sacīja, veidodams žestus ar vienu roku, bet Eila spēja viņu sadzirdēt. Viņš runāja Jondalara balsī.

- Kā lai es runāju? Es nespēju to atcerēties! Palīdzi man, Kreb!

- Eila, tavs totēms ir Alu Lauva, - vecais mogurs atgādināja.

Slaidā lēcienā dzeltenbrūns kaķu dzimtas plēsējs uzklupa sumbram

un piespieda pie zemes bailēs baurojošo, milzīgo, sarkanbrūno savva­ļas lopu. Eila noelsās, un aszobainais tīģeris uzrūca viņai; tīģera ilkņi un purns mirka asinīs. Tīģeris nāca Eilai virsū, viņa garie, asie ilkņi auga arvien garāki un asāki. Viņa bija paslēpusies pavisam mazā alā,

cenzdamās piespiesties tuvāk klints sienai, kas atradās aiz muguras. Alu lauva ierēcās.

- Nē! Nē! - Eila kliedza.

Alā iestiepās milzīga ķetna ar izlaistiem nagiem un ieskrāpēja viņas augšstilbā četras paralēlas, dziļas brūces.

- Nē! Nē! - viņa atkal kliedza. - Es nevaru! Es nevaru! - Visapkārt mutuļoja migla. - Es nevaru atcerēties!

Slaidā, garā sieviete izstiepa rokas. - Es tev palīdzēšu…

Uz bridi migla izklīda, un Eila ieraudzīja seju, kas bija līdzīga viņas pašas sejai. Eilai sametās slikta dūša; no spraugas, kas bija pavērusies zemē, plūda ārā skāņa mitruma un puvuma smaka.

- Māt! Māt!

- Eila! Eila! Kas tev kaiš? - Jondalars viņu purināja. Viņš bija atra­dies ārā uz klints pārkares un izdzirdējis kliedzienu nepazīstamā va­lodā. Vīrietis iekliboja iekšā daudz ātrāk, nekā bija domājis, ka spēj kustēties.

Eila piecēlās sēdus, un Jondalars apskāva viņu. - Ak, Jondalar! Tas bija sapnis, mans murgs, - sieviete šņukstēja.

- Eila, viss ir labi. Viss ir kārtībā.

- Bija zemestrīce. Tā tas notika. Viņu nogalināja zemestrīcē.

- Ko nogalināja zemestrīcē?

- Manu māti. Un vēlāk ari Krebu. Ak, Jondalar, es ienīstu zemestrīces! - Sieviete viņa rokās nodrebinājās.

Jondalars apskāva Eilas plecus un palieca viņu atpakaļ, lai varētu uz viņu paskatīties. - Pastāsti man par savu sapni, Eila, - viņš sacīja.

- Man šie sapņi jau rādījušies tik sen, kopš vien sevi atceros, - tie vienmēr atgriežas. Vienā no tiem es atrodos mazā alā un iekšā iestiepjas lauvas ķetna. Šķiet, ka tā mans totēms mani iezīmēja. Otru sapni es nekad nevaru atcerēties, bet vienmēr pamostos trīcēdama un ar sliktu dūšu. Tikai šoreiz bija citādi, es viņu redzēju, Jondalar. Es redzēju savu māti!

- Eila, vai tu sevi dzirdi?

- Kā tu to domā?

- Tu runā, Eila. Tu runā!

Reiz Eila bija mācējusi runāt, kaut arī valoda nebija tā pati, viņa bija iemācījusies runas valodas izjūtu, ritmu un jēgu. Sieviete bija aiz­mirsusi runāt tāpēc, ka viņas izdzīvošana bija atkarīga no citas sazi­nāšanās formas un vēl tāpēc, ka gribēja aizmirst traģēdiju, kas bija

atstājusi viņu vienu. Kaut ari tas nenotika apzināti, viņa bija klausīju­sies un atcerējusies daudz vairāk nekā vienīgi Jondalara valodas vārdu krājumu. Vīrietim runājot, Eila klausījās runas plūdumā, gramatikā, uzsvaros - tas viss bija daļa no skaņām, ko viņš veidoja.

Kā bērns, kas tikko sāk mācīties runāt, viņa bija piedzimusi ar runas dotībām un vēlmi tās īstenot, un vienīgi bija nepieciešama pastāvīga valodas klausīšanās. Eilas motivācija bija daudz spēcīgāka nekā bērnam, viņas atmiņa bija trenēta. Viņa mācījās daudz ātrāk. Kaut arī viņa ne­varēja precīzi atdarināt vīrieša valodas intonāciju un modulāciju, Eila bija kļuvusi par runātāju Jondalara dzimtajā valodā.

- Es runāju! Es to varu! Jondalar, es domāju ar vārdiem!

Viņi abi pamanīja, ka Jondalars bija apskāvis Eilu, un abi to apzinājās. Vīrietis atlaida rokas.

- Vai jau ir pienācis rīts? - Eila jautāja, pamanīdama, ka pa alas ieeju un dūmu noplūdes atveri līst iekšā gaisma. Viņa nometa zvērādas. - Nevarēju iedomāties, ka tik ilgi nogulēšu. Ak Lielo Māt! Man taču jā­sāk žāvēt gaļu. - Eila savā runā bija izmantojusi ari epitetus. Jondalars smaidīja. Bija tik brīnišķīgi dzirdēt, kā Eila bija pēkšņi sākusi runāt, bet tajā pašā laikā bija arī diezgan jocīga sajūta dzirdēt paša frāzes nākam no Eilas mutes, izrunātas ar viņas vienreizējo akcentu.

Jaunā sieviete steidzās uz izeju, tad, paskatījusies ārā, sastinga kā sālsstabs. Izberzējusi acis, viņa paskatījās vēlreiz. Uz klints pārkares, no viena gala līdz otram, bija savilktas aukliņas, uz kurām bija savērtas vienāda lieluma gaļas šķēles, starp kurām pa vidu bija sakurināti vairāki mazi ugunskuri. Vai viņa vēl joprojām sapņoja? Vai pēkšņi Eilai palīgā bija atnākušas visas klana sievietes?

- Uz iesma ir uzvērts gurna gabals un uzlikts cepties uz ugunskura, ja gadījumā esi izsalkusi, - Jondalars it kā nejauši piebilda, pašapmie­rināti smaidīdams.

- Tu? Tu to visu paveici?

- Jā, es. - Viņa smaids kļuva vēl platāks. Eilas reakcija uz viņa mazo pārsteigumu bija labāka, nekā viņš bija cerējis. Varbūt viņš vēl nevarēja medīt, bet vismaz varēja noģērēt sievietes pārvestos dzīvniekus un salikt gaļu kaltēties, īpaši jau tagad, kad bija uztaisījis jaunos nažus.

- Bet… tu taču esi vīrietis! - Eila pārsteigti iesaucās.

Jondalara mazais pārsteigums bija iznācis negaidītāks, nekā viņš to apzinājās. Tikai pateicoties atmiņām, klana locekļi apguva izdzīvošanas zināšanas un iemaņas. Viņu atmiņa, kas glabājās smadzeņu puslodes aizmugurējā daļā, bija attīstījusies tā, ka klana cilvēki spēja atcerēties senču iemaņas un nodot tās saviem pēctečiem. Vīriešu un sieviešu darbi daudzu paaudžu laikā bija sadalīti tā, ka ari klanu locekļu atmiņas bija sadalītas pēc dzimumiem. Viena dzimuma pārstāvji nespēja pildīt otra dzimuma funkcijas; tam viņiem nebija atmiņu.

Klana vīrietis varēja medīt vai atrast briedi un pārnest to mājās. Viņš pat savu medījumu mācēja nodīrāt, tomēr ne tik prasmīgi kā sieviete. Ja vajadzība spieda, varēja arī uzlikt gaļas gabalus cepties uz ugunskura. Bet klana vīrietim nekad prātā nebūtu ienākusi doma sagriezt gaļu šķē­lēs un izlikt to kaltēties, un, pat ja arī tāda doma būtu radusies, vīrietis nezinātu, ar ko sākt un kas jādara. Viņam noteikti nebūtu sanākušas tik akurātas un precīzi sagrieztas šķēles, kas vienmērīgi kaltētos, kā Eila to redzēja savu acu priekšā.

- Vai tad vīrietim nav ļauts sagriezt mazliet gaļas? - Jondalars jau­tāja. Viņš zināja, ka dažām ciltīm ir atšķirīgas paražas, kas attiecas uz vīriešu un sieviešu darbiem, bet viņš bija gribējis tikai palīdzēt un nebija domājis, ka Eila par to apvainosies.

- Klanā sievietes nedrīkst medīt un vīrieši nedrīkst… gatavot ēdienu, - sieviete centās paskaidrot.

- Bet tu medī.

Jondalara piezīme sniedza viņai negaidītu atklāsmi. Viņa bija aiz­mirsusi šīs atšķirības starp klanu un Citiem.

- Es… es neesmu klana sieviete, - Eila, samulsusi, sacīja. - Es… - Viņa nemācēja to izskaidrot. - Es esmu tāda pati kā tu, Jondalar. Viena no Citiem.