Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

13

Kad Eila sasniedza ieleju, viņai radās problēma. Viņa bija gribējusi sadalīt un izkaltēt gaļu upmalā, pati guļot ārā, kā jau bija to darījusi iepriekš. Bet par ievainoto alu lauvēnu varēja pienācīgi parūpēties tikai alā. Lauvu mazulis bija augumā lielāks par lapsu un daudz druknāks, bet sieviete spēja to panest. Taču pieaudzis briedis bija cita lieta. Abi pīķu gali, kas vilkās aiz VTnijas un kalpoja par atbalsta mietiem velkamajai platformai, atradās pārāk tālu viens no otra, lai zirgs, velkot kravu, varētu uzkāpt augšā pa šauro taciņu uz alu. Eilai nebija ne jausmas, kā viņa nogādās augšā uz alu sūri grūti nākušo briedi, turklāt sieviete arī neuzdrīkstējās atstāt to vienu bez uzraudzības upmalā, jo hiēnas bija viņiem sekojušas pa pēdām.

Eilas bažas izrādījās pamatotas. Tajā īsajā laika sprīdī, kamēr sieviete nesa mazo lauvēnu uz alu, neskatoties uz VInijas nervozo mīņāšanos, hiēnas jau spietoja apkārt zāles paklājiņā ietīstītajam briedim, kas jo­projām atradās uz velkamās platformas. Eilas linga tika laista darbā, pirms vēl viņa nebija nokāpusi pusceļu lejā uz upmalu, un viens smagais akmens kādai maitēdājai bija liktenīgs. Aiz pakaļkājām viņa aizvilka beigto hiēnu aiz klints sienas un atstāja to pļavā, kaut arī pašai riebās pat pieskarties šim dzīvniekam. Maitēdāja smirdēja pēc sprāgoņas, ar ko bija mielojusies savā pēdējā maltītē; pirms Eila pievērsa uzmanību Vīnijai, viņa nomazgāja upē rokas.

Jaunā ķēvīte drebēja un svīda, un satrauktā uzbudinājumā mētāja asti. Alu lauvas smaka, kas visu ceļu bija atradusies tik tuvu zirgam, bija pāri Vīnijas spēkiem. Vēl sliktāka bija hiēnu smirdoņa, kas visu laiku sekoja viņiem pa pēdām. Kad pretīgās hiēnas mēģināja tuvoties Eilas medījumam, zirdziņš bija centies mest lokus un izvairīties, bet viens velkamās platformas pīķis bija ieķēries klints spraugā. Vīnijai tuvojās panikas lēkme.

- Šī tev ir bijusi smaga diena, vai ne, Vīnij? - Eila žestikulēja, tad apskāva ķēves kaklu un vienkārši tā kādu bridi pastāvēja; tāpat sieviete būtu rīkojusies ar izbijušos bērnu. Vīnija, trīcēdama un caur nāsīm smagi elpodama, piespiedās pie Eilas, un jaunās sievietes tuvums bei­dzot to nomierināja. Pret jauno ķēvīti Eila vienmēr bija izturējusies ar mīlestību un pacietību, tāpēc arī Vīnija atbildēja ar uzticēšanos un pūlējās sievietei palīdzēt.

Eila sāka saitēt vaļā uzmeistaroto velkamo platformu, vēl joprojām nezinādama, kā dabūs briedi augšā uz alu, bet, tiklīdz viens pīķis bija atsaitēts, tas pabīdījās tuvāk otram, tā ka tagad abi kādreizējo pīķu gali stāvēja tuvu viens pie otra. Viņas problēma bija atrisinājusies pati no sevis. Jaunā sieviete pārsēja pīķi tā, lai tas stingri turētos, un veda Vīniju uz taciņu. Krava bija nestabila, bet vajadzēja noiet tikai mazu gabaliņu.

Vīnijai tas prasīja milzīgas pūles, jo ziemeļbriedis bija apmēram zirga paša svarā un taciņa - stāva. Šis uzdevums lika Eilai no jauna novērtēt zirga spēku un iegūtos labumus, ko tas viņai sniedza. Kad bija sasniegta klints pārkare, sieviete no Vīnijas noņēma visus apgrūtinājumus un pateicībā apskāva jauno zirdziņu. Eila iegāja alā, cerot, ka Vīnija viņai sekos, bet tad, izdzirdējusi zirga satraukto zviedzienu, pagriezās.

- Kas noticis? - viņa žestikulēja.

Alu lauvas mazulis gulēja tajā pašā vietā, kur viņa bija to atstājusi. "Lauvēns!" viņa nodomāja. "Vīnija saož mazo plēsēju." Viņa atgriezās pie zirga.

- Vīnij, viss kārtībā. Tas mazulis tev nedarīs pāri. - Eila paberzēja jau­nās ķēvītes maigo purniņu un, aplikusi roku ap spēcīgo zirga kaklu, mīļi aicināja to alā. Uzticēšanās sievietei atkal ņēma virsroku pār bailēm. Eila pieveda Vīniju pie lauvēna. Ķēvīte to uzmanīgi apostīja, atkāpās un iezviedzās, tad vēlreiz piebāza purniņu, lai apostītu nekustīgo mazuli. Alā bija jūtama plēsēja smaka, bet jaunais lauvēns neradīja nekādas briesmas. Vīnija vēlreiz apošņāja un ar purniņu pabakstīja alu lauvas mazuli, pēc tam izlēma samierināties ar jauno alas iemītnieku. Ķēve devās uz savu vietu un sāka mieloties ar sienu.

Eila pievērsa uzmanību ievainotajam mazulim. Tas bija mazs, spal­vains radījums ar bāliem, dzeltenbrūniem plankumiem uz gaišāka bēš- krāsas pamata. Lauvēns izskatījās vēl diezgan jauns, bet Eila par to nebija pārliecināta. Alu lauvas bija stepju plēsēji; sieviete bija pētījusi tikai tos gaļēdājus, kas mitinājās mežainajā apvidū, blakus klana alai. Toreiz vēl Eila nebija medījusi atklātajās stepes teritorijās.

Viņa centās atcerēties visu, ko klana mednieki bija runājuši par alu lauvām. Šķita, ka šis lauvēns ir daudz gaišākā tonī nekā tie, ko viņa bija iepriekš redzējusi, tad Eila atcerējās, ka klana vīri bija brīdinājuši sievietes, ka alu lauvas ir grūti pamanīt. Šie dzīvnieki tik veiksmīgi pieskaņojuši savu kažoku sakaltušas zāles un putekļainas zemes krāsai, ka pret tiem var pat paklupt. Vesels lauvu bars, kas blakus savām alām guļ krūmu pavēnī vai starp akmeņiem un klintsbluķiem, pat no tuva attāluma izskatās pēc akmeņiem.

Šī reģiona stepes šķita daudz gaišākā bēša tonī nekā parasti, un tuvumā esošās lauvas noteikti ir pieskaņojušās apkārtējam fonam. Eila nekad agrāk nebija par to iedomājusies, bet šķita tikai loģiski, ka šīm lauvām ir daudz gaišāks kažoks nekā tām, kas dzīvo dienvidos. Varbūt viņai nāksies ziedot laiku un izpētīt alu lauvu paradumus.

Ar izveicīgām un prasmīgām kustībām jaunā zāļu sieva, pārbaudot mazuļa ievainojumus, centās noteikt to apmērus. Viena riba bija lauzta, bet tā nedraudēja izraisīt citus bojājumus. Saraušanās spazmas un vājas, ņaudošas skaņas norādīja uz tām vietām, kur mazulim sāpēja visvairāk; viņam varēja būt kādi iekšējo orgānu savainojumi. Lielākā problēma bija vaļējā rēta galvā; nebija nekādu šaubu, ka to izraisījis smags brieža kājas spēriens.

Pavards jau sen bija izdzisis, bet tagad tā vairs nešķita nekāda pro­blēma. Eila bija sākusi paļauties uz uguns akmeņiem. Ja vien pie ro­kas bija posa, tagad viņa ātri mācēja iekurināt uguni. Uzlikusi vārīties ūdeni, ar ādas strēmeles palīdzību viņa cieši un vienveidīgi nosēja alu lauvēna ribas. Tad Eila nomizoja tumši brūno tauksakni, ko bija pa ceļam salasījusi, un no tās sāka tecēt lipīgas gļotas. Vārošajā ūdenī sie­viete ielika kliņģerīšu ziedus, un, kad ūdens pieņēma zeltainu nokrāsu, viņa tajā iemērca mīkstu, absorbējošu ādas strēmeli, lai apmazgātu lauvēna galvas brūci.

Sakaltušo asiņu atmiekšķēšana izraisīja jaunu asiņošanu, un Eila pa­manīja, ka lauvēna galvaskauss ir ielauzts, bet ne sašķaidīts. Viņa sa­grieza balto tauksakni un lipīgo šķidrumu uzlika tieši uz vaļējās brūces - tas apturēs asiņošanu un palīdzēs sadziedēt kaulu -, pēc tam apsēja ievainojumu ar mīkstu ādas gabalu. Eila nebija zinājusi, kā izlietos tās daudzās zvērādas, kuras bija uzkrājusi no gandrīz vai katra no­medītā dzīvnieka, bet pat pārdrošākajos sapņos sieviete nekad nebūtu iedomājusies, ka nāksies tās izlietos tā kā tagad.

"Vai Brūns nebūtu pārsteigts, mani ieraugot?" pasmaidīdama viņa nodomāja. "Viņš nekad neļāva plēsējus ienest alā, pat mazo vilcēnu ne. Tagad paskatieties uz šo alu lauvēnu! Šķiet, ka man ātri nāksies kaut ko iemācīties par alu lauvām - ja vien mazulis izdzīvos."

Viņa uzlika vārīties ūdeni tauksaknes lapu un kumelīšu tējai, kaut arī nezināja, kā dabūs lauvēnā iekšējos orgānus dziedējošo zāļu tēju. Atstājusi lauvēnu, Eila devās ārā nodīrāt briedi. Kad pirmās plānās, mēles formā sagrieztās gaļas šķēles bija gatavas žāvēšanai, viņa pēkšņi apjuka. Uz klints pārkares nebija augsnes kārtas, nekas tāds, pie kā varētu nostiprināt mietiņus, kuriem viņa mēdza piesiet aukliņas. Par to viņa pat nebija padomājusi, jo bija tik ļoti norūpējusies dabūt briedi augšā uz alu. Kāpēc parasti šādi sīkumi viņu aizkavē? Nekas nenākas viegli, droši un kā pats par sevi saprotams.

Savā izmisumā viņa nespēja izdomāt nekādu risinājumu. Eila bija pārguruši, pārstrādājusies un norūpējusies par to, kā nogādāt alu lau­vēnu mājās. Viņa nebija pārliecināta, vai vajadzēja to darīt, un ko viņa tagad ar šo mazuli iesāks? Sieviete aizmeta mietiņu un piecēlās kājās. Vējam pūšot sejā, aizgājusi uz tālāko klints pārkares galu, Eila paskatījās uz ieleju. Par ko gan viņa bija domājusi - atvest uz alu lauvēnu, par kuru būs jārūpējas, kad viņai pašai vajadzētu gatavoties aiziešanai un turpināt meklēt Citus? Varbūt viņai vajadzētu to aiznest atpakaļ uz stepi un atvēlēt viņam to ceļu, pa kuru aiziet visi vārgie savvaļas dzīvnieki? Vai dzīvošana vienatnē ir laupījusi viņai veselo saprātu? Viņa jau tāpat nemācēja rūpēties par ievainoto mazuli. Kā viņa to pabaros? Un kas notiks, ja viņš atveseļosies? Tad viņa vairs nevarēs to sūtīt atpakaļ uz stepi, lauvēna māte nemūžam nepieņems to atpakaļ, un mazulis tik un tā nomirs, ja Eila grasās lauvēnu paturēt, tad būs jāpaliek dzīvot ielejā. Bet, lai turpinātu meklējumus, viņai būs jānes lauvēns atpakaļ uz stepi.

Iegājusi atpakaļ alā, jaunā sieviete nostājās blakus mazajam alu lau­vēnam. Tas vēl joprojām nebija pakustējies. Sieviete pataustīja mazuļa krūškurvi. Lauvēns bija silts un elpoja, tā pūkainais kažoks atgādināja Vīnijas spalvu, kad tā vēl bija maza. Viņš bija tik jauks un ar apsieto galvu izskatījās tik smieklīgs, ka Eilai bija jāpasmaida. "Bet šis jaukais mazulis reiz izaugs par ļoti lielu lauvu," viņa sev atgādināja. Sieviete piecēlās kājās un vēlreiz paskatījās uz mazuli. Tam nebija nozīmes. Viņa nekādā ziņā nedrīkstēja nest šo lauvēnu atpakaļ uz stepi nomirt.

Eila izgāja no alas un paskatījās uz gaļu. Ja viņa grasījās palikt ielejā, tad vajadzētu atkal sākt domāt par pārtikas krājumu sarūpēšanu. īpaši jau tāpēc, ka būs jāpabaro vēl viena mute. Pacēlusi mietiņu, viņa centās izdomāt, kā to nostiprināt taisni. Tālākās pārkares galā, pie aizmugurējās klints sienas, Eila pamanīja nodrupušu klintsgabalu kaudzi un mēģināja tajā nostiprināt mietiņu. Koka mietiņš palika stāvam taisns, bet tas ne­mūžam neizturēs gaļas šņoru svaru. Tomēr sievietei ienāca prātā kāda ideja. Iegājusi alā, viņa paņēma grozu un noskrēja lejā uz upmalu.

Pēc pāris eksperimentiem viņa atklāja, ka upmalas akmeņu piramīda stingri noturēs arī garāku mietiņu. Eila veica vairākus gājienus, lai savāktu akmeņus un sacirstu piemērotus koka gabalus, pirms varēja savērt gaļas žāvēšanai vairākas auklas pāri klints pārkarei un tad doties atpakaļ pie pārējās gaļas griešanas. Blakus darba vietai sieviete iekūra mazu ugunskuru un uzdūra uz iesma brieža gurna gabalu, lai izcepas pusdienu maltītei. Pēc tam atkal nodevās domām - kā viņa pabaros lauvēnu un kā viņā dabūs iekšā zāles? Viņai vajadzēja sagādāt lauvu mazuļa barību.

Eila atcerējās, ka mazie lauvēni var ēst to pašu barību, ko lielie lau­vas, tikai tai jābūt mīkstākai, vieglāk sagremojamai un norijamai. Var­būt tas varētu būt gaļas buljons ar sīki sagrieztiem gaļas gabaliņiem? Tādu viņa bija vārījusi savam dēliņam Durkam - kāpēc gan lai lauvēns to neēstu? Patiesībā - kāpēc gan nevārīt gaļas buljonu tējā, ko viņa bija uzlējusi ievilkties zālēm?

Sagriezusi nākamo gaļas gabalu sīkos gabaliņos, sieviete uzreiz ķērās pie darba. Viņa ienesa to alā, lai ieliktu sutināties koka vārāmajā katlā, un nolēma pielikt klāt atlikušo tauksakni. Lauvēns nebija pakustējies, bet Eilai šķita, ka viņa elpa kļuvusi vieglāka.

Pēc kāda brīža viņai likās, ka manījusi sakustēšanos, un sieviete iegāja atkal alā, lai to pārbaudītu. Lauvēns bija pamodies un maigi ņurdēja, nespēdams pavelties uz sāniem un piecelties, bet, kad Eila tu­vojās lielajam kaķim, tas ierūcās, iešņācās un centās atrauties. Sieviete pasmaidīja un piesēdās viņam blakus.

"Ak tu mazais bailulīti!" viņa nodomāja. "Es tevi par to nevainoju. Kā gan tu vari justies, pamodies svešā alā, kad visās maliņās sāp, un ieraugot kādu, kas nemaz nav līdzīgs tavai mammai un pārējiem lau­vēniem?" Eila izstiepa roku. "Nu, paosti, es tev nedarīšu pāri. Au! Tavi mazie zobiņi gan ir asi! Nu, mazulīt, uz priekšu! Palaizi manu roku un iepazīsties ar manu smaržu. Tā tu vieglāk pie manis pieradīsi. Tagad es būšu tava mamma. Pat ja es zinātu, kur atrodas tava ala un aiznestu tevi atpakaļ, tava mamma nemācētu par tevi parūpēties - ja vispār pieņemtu tevi atpakaļ. Neko daudz jau es nezinu par alu lauvām, bet ari par zirgiem es neko daudz nezināju. Tomēr bērns paliek bērns. Vai esi izsalcis? Es nevaru tev iedot pienu. Ceru, ka tev garšos buljons ar smalki sagrieztu gaļu. Un pēc zāļu iedarbības tev vajadzētu justies labāk."

Piecēlusies, lai pārbaudītu vārāmo katlu, sieviete bija diezgan pār­steigta par biezo atdzisušā buljona virumu un, apmaisījusi to ar ribas kaulu, atklāja, ka gaļa katla apakšā savārījusies kunkulī. Visbeidzot Eila to sabikstīja ar noasinātu iesmu un izcēla ārā sarecējušo gaļas kun­kuli; no tā šķiedrās nokarājās biezs, staipīgs šķidrums. Pēkšņi sievietei iestājās apskaidrība un viņa sāka smieties. Eilas smiekli tik ļoti nobaidīja lauvēnu, ka viņš gandrīz vai atrada sevī spēkus, lai pieceltos kājās.

Nav nekāds brīnums, ka tauksakne ir tik laba vaļējām brūcēm, ja tā tikpat labi satur kopā saplēstu miesu, kā ir salīmējusi šo gaļu, tad ir atrasts labs ārstniecības līdzeklis!

- Mazulīt, kā tu domā, vai varēsi mazliet iedzert šo šķidrumu? - viņa žestikulēja alu lauvēnam. Eila ielēja atdzesēto staipīgo virumu mazākā bērzu tāss bļodiņā. Lauvēns bija izlocījies no zāles tepiķīša un pūlējās piecelties kājās. Viņa palika bļodiņu tam zem purniņa. Mazais iešņācās un atkāpās.

Eila izdzirdēja zirga kāju dipoņu nākam augšā pa taciņu, pēc īsa brīža alā ienāca Vīnija. Pamanījusi lauvēnu, kas tagad bija pamodies un kustējās, ķēvīte pienāca klāt to pārbaudīt. Zirdziņš nolieca galvu, lai apostītu pūkaino radījumu. Mazais lauvēns, kas pieaudzis varētu iedvest bailes Vīnijas ciltsbrāļos, pats bija pārbijies no vēl viena liela un nepazīstama zvēra, kas rēgojās blakus. Siekalodamies un kāpdamies atpakaļ, mazulis rūca, līdz gandrīz jau bija nonācis Eilas klēpī. Sajutis sievietes kājas siltumu un atcerēdamies, ka šī smarža ir nedaudz pa­zīstamāka, tas iekārtojās viņai klēpī. Lauvēnam šajā vietā bija pārāk daudz jaunu un dīvainu lietu.

Pieņēmusi lauvas bērnu savā klēpī, Eila to apskāva un sāka dungot - tāpat kā būtu mierinājusi jebkuru bērnu. Tāpat kā bija mierinājusi sa­vējo.

"Ir jau labi. Tu pie mums pieradīsi."

Vīnija papurināja galvu un iezviedzās. Alu lauvēns Eilas klēpī vairs nešķita zirdziņam draudīgs, kaut ari Vīnijas instinkti stāstīja, ka no šādas smakas jāuzmanās. Vīnija jau iepriekš, dzīvodama kopā ar sie­vieti, bija mainījusi savu iedzimto uzvedības modeli. Varbūt tieši šo alu lauvēnu viņa varēs pieciest?

Jaunais dzīvnieks atsaucās uz Eilas mīļo čubināšanu un glāstiem, ar purniņu meklēdams vietiņu, kur pazīst pienu. "Tu esi izsalcis, mazulīt, vai ne?" Viņa pasniedzās pēc biezā buljona bļodiņas un turēja to zem lauvēna purniņa. Mazais to paostīja, bet nesaprata, ko ar to iesākt. Eila iemērca bļodā divus pirkstus un ielika tos mazuļa mutē. Tagad viņš zināja, ko darīt, - kā jau katrs zīdainis, arī lauvēns sāka zīst.

Sēdēdama savā mazajā alā, turēdama klēpī alu lauvas mazuli un šūpodama to šurpu turpu, kamēr viņš sūca divus pirkstus, sieviete at­cerējās viņas pašas dēlu; tā nu viņa nemaz nepamanīja, ka pār seju sāk ritēt asaras un pilēt uz pūkainā kažoka.

Saprašanās saikne starp vientuļo jauno sievieti un alu lauvas mazuli izveidojās pirmajās dienās un naktīs, kad Eila ņēma mazo lauvēnu līdzi savā guļamvietā, kur tas pieglaudās klāt un sūca viņas pirkstus - šāda saikne nekad agrāk nebija izveidojusies starp lauvēnu un viņa paša māti. Dabas likumi bija bargi - īpaši vareno plēsēju mazuļiem. Lauvu māte pirmajās nedēļās pēc lauvēnu dzimšanas, kad tiem vēl nav atvē­rušās actiņas, zīdīja savus mazuļus - un pat atļāva tiem vēl šad un tad pirmā pusgada laikā pasūkt pupu -, taču tie jau sāka ēst arī gaļu. Bet ēšanas paradumi lauvu barā nepieļāva nekādu sentimentalitāti.

Lauvene bija medniece, un atšķirībā no pārējiem kaķu dzimtas plē­sējiem viņa medīja barā. Trīs vai četras lauvenes kopā bija varena med- nieču komanda; viņas viegli spēja nogāzt no kājas veselīgu un milzīgu briedi vai pat sumbru bullēnu. Tikai pieaudzis mamuts varēja nebai­dīties no lauvenēm, tomēr arī pavisam jaunie un vecie mamuti bija pakļauti mednieču uzbrukuma briesmām. Bet lauvene nekad nemedīja bērniem, viņa medīja savam lauvu tēviņam. Bara vadonim vienmēr pienācās daļa no lauvenes medījuma. Tiklīdz barvedis parādījās, lau­venes atkāpās, un tikai tad, kad tēviņš bija pierijies, lauvenes drīkstēja savākt atlikumu. Nākamie ēšanas hierarhijā bija vecākie lauvu jaunekļi, un tikai pēc tam, ja vēl kaut kas bija palicis pāri, mazuļi drīkstēja pa­mieloties ar atliekām.

Ja mazulis, kas mocījās ar izmisīgu izsalkumu, mēģināja pieskriet pie medījuma un ārpus rindas paķert kādu kumosu, tad, visticamāk, viņš saņēma nāvējošu sitienu ar ķepu. Lai izvairītos no šādām briesmām, lauvenes bieži vien veda savus bērnus prom no medījuma, kaut arī mazuļi bija izsalkuši. Trīs ceturtdaļas no dzimušajiem lauvu mazuļiem nekad nesasniedza brieduma gadus. Vairums no tiem, kas izdzīvoja, tika padzīti no bara un kļuva par klaidoņiem - šādi klaidoņi nebija gaidīti nevienā vietā, it īpaši, ja tie bija tēviņi. Mātītēm klaidonēm bija nedaudz vieglāki likumi. Viņām varēja atļaut uzturēties bara tuvumā, ja tam bija par maz mednieču.

Vienīgais veids, kā lauvu tēviņš varēja nodrošināt savu pieņemšanu barā, bija par to cīnīties, bieži vien līdz pat nāvei. Ja bara vadonis sāka novecot vai bija ievainots, kāds jaunāks lauva vai, visticamāk, lauva klaidonis varēja viņu padzīt un uzņemties barveža pienākumus. Lauvu tēviņa pienākums bija aizsargāt bara teritoriju, kas bija iezīmēta ar viņa dziedzeru smaku vai vadošās lauvenes urīnu, un nodrošināt bara vairošanās pēctecību.

Šad un tad gadījās, ka kāds klaiņojošs lauvu tēviņš vai mātīte pie­vienojās, lai izveidotu jaunu bara kodolu, taču tiem bija jāizkaro sava niša tuvākajā teritorijā. Lauvām bija ļoti bīstama eksistence.

Bet Eila nebija lauvu mātīte, viņa bija cilvēks. Cilvēkbērnu vecāki ne tikai aizstāv savus lolojumus, bet arī rūpējas par tiem. Mazulis, kā vēlāk sieviete viņu nosauca, tika aprūpēts tā, kā neviens alu lauva savā mūžā nebūtu aprūpēts. Viņam nebija ne jācīnās ar citiem mazuļiem par ēdiena atliekām, ne arī jāizvairās no vecāku tēviņu smagās ķetnas sitieniem. Eila viņu apgādāja, viņa nesa mazulim medījumu. Kaut ari sieviete lauvēnam atdeva viņa tiesu, viņa neatteicās pati no savas tie­sas. Eila ļāva mazulim zīst savus pirkstus, kad vien viņš to vēlējās, un parasti ņēma viņu gultā sev blakus.

Mazulis tika pieradināts pie alas kārtības, vienmēr gāja ārā nokār­toties. To viņš nebija darījis tikai pašā sākumā, kad vēl nebija uz to spējīgs. Pat toreiz, kad pašā sākumā lauvēns bija iztaisījis peļķi, viņš par savu nedarbu savieba purniņā tādu pretīguma grimasi, ka Eilai bija jāsmejas. Tā nebija vienīgā reize, kad tas izsauca sievietes smaidu. Mazuļa grimases bieži lika Eilai smieties pilnā balsī. Viņam patika pie­lavīties no mugurpuses - vēl vairāk mazulim patika, ja Eila notēloja, ka nenojauš viņa nodomus, un izlikās izbrīnīta, ka lauvēns uzlec viņai mugurā; tomēr dažkārt viņa mācēja pārsteigt arī lauvēnu - pēdējā brīdī pagriezties un noķert viņu rokās.

Klana bērni allaž tika lutināti; sods reti kad sniedzās pāri bērna igno­rēšanai par viņa slikto uzvedību un tika piespriests tādā veidā, lai pie­saistītu viņa uzmanību. Kad bērni pieauga un apzinājās savu stāvokli attiecībā pret brāļiem, māsām un pieaugušajiem, viņi sāka pretoties zīdaiņu lutināšanai un centās atdarināt pieaugušo uzvedību. Ja tam radās atbalsts, tad parasti tā ari tika turpināts.

Eila tieši tāpat lutināja lauvas mazuli, it īpaši pašā sākumā, bet, kad lauvēns paaugās, tā spēlēšanās neizbēgami nodarīja sievietei sāpes. Ja trakas rotaļāšanās laikā mazulis viņai ieskrāpēja vai jokojoties no­gāza no kājām, Eilas parastā reakcija bija - pārtraukt rotaļas, un bieži sekoja klanā pierastais žests: "Pārtraukt!" Mazulis jūtīgi reaģēja uz Eilas noskaņojumu. Atteikums spēlēt virves vilkšanu ar nūju vai kādu vecu ādas gabalu lika viņam ar savu uzvedību remdēt sievietes dusmas, tas parasti izsauca viņai smaidu, vai arī mazulis centās aizsniegt pirkstus, ko pazīst.

Mazulis sāka adekvāti reaģēt uz Eilas žestu: "Pārtraukt!". Ar sievietes iedzimto jutīgumu pret darbībām un pozām viņa pamanīja lauvēna re­akciju un sāka šo signālu izmantot, kad vien vēlējās, tādējādi panākot, ka viņš pārtrauc darīt to, ko bija iesācis. Tā drīzāk bija nevis lauvēna dresēšana, bet gan savstarpējā sapratne, tomēr viņš ātri to apguva. Pēc Eilas signāla mazulis iemācījās apstāties skrējiena vidū vai gaisā pār­traukt rotaļīgu lēcienu. Kad ar asu pavēles formu tika parādīts signāls "Pārtraukt!", mazulim pēc tam bija nepieciešams saņemt mierinājumu - pazīst sievietes pirkstus, it kā viņš zinātu, ka ir izdarījis kaut ko tādu, kas Eilai nepatīk.

Arī pati Eila jutīgi reaģēja uz lauvēna noskaņojumu un nekādi ne­ierobežoja viņa fiziskās aktivitātes. Eila lauvēnu nosauca par Mazuli. Viņš drīkstēja tikpat brīvi iet un nākt kā viņa pati vai zirgs. Eilai nekad neienāca prātā savus draugus dzīvniekus iežogot vai piesiet. Tā bija viņas ģimene, viņas klans, dzīvas būtnes, kas dzīvoja kopā ar viņu alā un bija viņas dzīves sastāvdaļa. Sievietes vientuļajā pasaulē tie bija viņas vienīgie draugi.

Drīz vien jau Eila aizmirsa, cik klanam šķistu dīvaini, ka viņa dzīvo kopā ar dzīvniekiem, bet sieviete ļoti brīnījās par tām attiecībām, kas izveidojās starp alu lauvu un zirgu. Pēc dabas likumiem viņiem bija jābūt ienaidniekiem - medniekam un medījumam. Ja viņa būtu par to padomājusi toreiz, kad atrada savainoto lauvēnu, tad varbūt nebūtu to ņēmusi līdzi uz alu, kurā dzīvoja kopā ar zirgu. Viņa nebūtu iedomājusies, ka abi varētu sadzīvot kopā; tas bija daudz mazāk ticams nekā jebkura cita dzīvnieku pāra saradināšana.

Pašā sākumā Vīnija tik tikko spēja lauvēnu paciest, bet, tiklīdz viņš at­veseļojās un tika uz kājām, bija grūti viņu ignorēt. Kad Vīnija ieraudzīja, ka Eila ir saķērusi vienu ādas gabala galu un mazulis, kratīdams galvu un rūkdams, tur zobos otru galu, zirga iedzimtā ziņkāre ņēma virsroku. Vīnijai bija jāpienāk klāt un jānoskaidro, kas te notiek. Apostījusi ādas gabalu, arī Vīnija sagrāba to zobos, un nu vilkšana notika uz trijām pusēm. Kad Eila savu galu atlaida, vilkšanas sacensības turpinājās starp zirgu un lauvu. Ar laiku Mazulis iemācījās pavilkt ādas gabalu zem sava ķermeņa un iespiest starp priekškājām - tāpat kā reiz kādu dienu plosīs medījumu tad nostājās zirga ceļā, cenzdamies iekārdināt Vīniju pa­ņemt otru galu un uzspēlēt vilkšanu. Ķēve bieži vien piekrita. Tā kā Mazulim nebija citu lauvēnu, ar ko spēlēties, viņš izmantoja tās dzīvās radības, kas bija apkārt.

Vēl viena spēle, kas Vīnijai ne visai patika, bet Mazulis nespēja savai vēlmei pretoties, bija astes ķeršana. Parasti tā bija Vīnijas aste. Mazulis ķēvei pielavījās no mugurpuses. Pieplacis pie zemes, lauvēns vēroja, kā aste kustas, un, drebēdams no satraukuma, virzījās uz priekšu tik viltīgi, it kā slepus zagtos. Tad, vispirms pagrozījies, metās tai virsū un bija laimīgs, dabūjis pilnu muti ar zirga astes sariem. Dažkārt Eila bija pārliecināta, ka Vīnija to lauvēnam atļauj, jo apzinājās, ka viņas aste tam izsauc stipru vēlēšanos tajā ieklupt, un izlikās, ka nemaz to nemana. Arī jaunajai ķēvītei patika rotaļāties. Vienkārši agrāk viņai nebija neviena rotaļu biedra. Eila nemācēja izdomāt rotaļas, jo nekad nebija to mācījusies.

Bet pēc kāda brīža, kad Vīnijai jau sāka tas apnikt, viņa metās virsū astes medniekam un iekoda Mazulim dibenā. Kaut arī Vīnija bija radusi būt iecietīga, viņa nekad neatteicās no iespējas parādīt savu pārākumu. Nu un kas, ka Mazulis ir alu lauva, viņš ir tikai mazulis! Ja Eila bija Mazuļa māte, Vīnija kļuva par viņa auklīti. Kad abu starpā spēles ar laiku pierima, pārmaiņa no iecietības uz aktīvām rūpēm radās viena noteikta fakta dēļ - Mazulis mīlēja izkārnījumus.

Gaļēdāju mēsli viņu neinteresēja; Mazulim patika tikai zālēdāju iz­kārnījumi. Tādās reizēs, kad, skrienot pa stepi, viņš tos atrada, tad mūždien tajos izvārtījās. Kā jau pārsvarā visas lauvēna spēles, arī šī bija gatavošanās nākotnes medībām. Dzīvnieka mēsli varēja nomaskēt lauvas smaku, bet tas nelika Eilai mazāk smieties, kad Mazulis atrada jaunu sūdu čupu. īpaši viņš bija iecienījis mamutu izkārnījumus. Ieskā­vis ķetnās lielās bumbas un sašķaidījis tās, lauvēns tajās izvārtījās.

Bet nevieni citi mēsli nebija tik brīnišķīgi kā Vīnijas. Kad Mazulis pir­moreiz atrada sakaltušu mēslu čupu, ko Eila mēdza izmantot kā papildu kurināmo, viņš nespēja rimties. Lauvēns nēsāja tos apkārt, vārtījās, spēlējās un ierīvējās tajos. Atgriezusies alā, Vīnija saoda no Mazuļa nākam savu smaku. Viņai likās, ka Mazulis ir daļa no viņas pašas. No tā brīža Mazuļa klātbūtnē jaunā ķēve zaudēja pēdējās nervozitātes pa­liekas un pieņēma to kā savu aizbilstamo. Viņa to vadīja un sargāja, un, ja dažkārt lauvēns reaģēja diezgan nesaprotamā veidā, tas nemazināja Vīnijas uzmanīgās rūpes.

Tajā vasarā Eila jutās laimīgāka, nekā bija bijusi kopš tā brīža, kad pameta klanu. Vīnija bija kļuvusi par labu kompanjonu un vairāk nekā draudzeni; Eilai nebija ne jausmas, ko viņa tajā bargajā un vientuļajā ziemā būtu bez Vīnijas darījusi. Bet lauvēna ienākšana viņas saimē uzjundīja jaunas vēsmas. Mazulis Eilas dzīvē ienesa smieklus. Skato­ties uz gādīgo zirgu un rotaļīgo lauvēnu, allaž varēja atrast kaut ko uzjautrinošu.

Kādā siltā vasaras saulgriežu dienā Eila bija pļavā un vēroja, kā Vīnija un Mazulis spēlē kādu jaunu rotaļu. Viņi dzinās viens otram pakaļ pa lielu apli. Sākumā jaunais lauvēns nedaudz piebremzēja, ļaudams Vīnijai sevi panākt, tad rāvās uz priekšu, bet ķēve skrēja lēnāk, un Mazulis nonāca viņai aiz muguras. Tad atkal ķēve rāvās uz priekšu, līdz Mazulis, regulēdams savu ātrumu, atkal viņu panāca. Eilai šķita, ka tas ir pats jautrākais, ko savā dzīvē redzējusi. Jaunā sieviete smējās tik aizrautīgi, ka, vēderu turēdama, sabruka pie koka.

Kad smieklu lēkme bija pierimusi, sieviete pēkšņi sāka prātot: kas tā bija par skaņu, kas nāca no viņas šādos jautrības brīžos? Kāpēc tas tā notika? Tā radās tik dabiski pati no sevis, un neviena nebija līdzās, kas pateiktu, ka tas nav piedienīgi. Kāpēc tad tas nebija piedienīgi? Eila nevarēja atcerēties, ka kādreiz būtu redzējusi kādu klanā smejamies vai smaidām, tikai savu dēlu. Tomēr klana ļaudis saprata humoru, smieklīgi stāsti tika pavadīti ar piekrītošu galvas mājienu, un prieka izteiksme vairāk atspoguļojās tieši acis. Sieviete atcerējās, ka klana ļaudis mā­cēja taisīt grimasi, kas bija līdzīga Eilas smaidam. Tomēr šī izteiksme izteica nervozas bailes vai draudus, nevis tādu laimes apjausmu, kā to izjuta Eila.

Bet, ja jau reiz smiekli liek viņai tik labi justies un rodas tik dabiski, vai tad tas varētu būt kas slikts? Vai tie Citi, kas līdzīgi viņai, arī sme­jas? Citi. Siltās, laimīgās izjūtas pameta Eilu. Viņai nepatika domāt par Citiem. Tas viņai atgādināja par to, ka bija pārstājusi viņus meklēt, un izsauca dalītas jūtas. Iza bija teikusi, lai Eila tos atrod, turklāt dzīvo­šana vienatnē varēja būt bīstama. Ja viņa saslimtu vai notiktu kāds negadījums, kas tad viņai palīdzētu?

Bet, dzīvojot šajā ielejā kopā ar savu zvēru ģimeni, Eila jutās tik laimīga. Vīnija un Mazulis neskatījās uz viņu nosodošām acīm, kad jaunā sieviete aizmirsās un sāka skriet. Jaunie draugi nekad viņai nelika pārstāt smaidīt vai raudāt, nediktēja, ko un kad drīkst medīt un kādus ieročus lietot. Viņa pati bija noteicēja, un tas lika viņai justies brīvai. Eila nepadomāja, ka laiks, kas tiek veltīts, lai rūpētos par fiziskajām vajadzībām - pārtiku, siltumu un pajumti ierobežo viņas brīvību, un tieši tam viņa velta visas savas pūles. Notika pretējais. Tas deva viņai pārliecību un apziņu, ka var pati par sevi parūpēties.

Ar laiku - un īpaši pēc Mazuļa ienākšanas ģimenē - bēdas, ko Eila bija izjutusi par mīļajiem cilvēkiem, pārgāja. Tukšums un vajadzība pēc cilvēciskiem kontaktiem bija pārvērties par pastāvīgām sāpēm, kas jau šķita norma. Jebkura šī tukšuma mazināšana kļuva par prieka izpausmi, abi dzīvnieciņi ļoti pūlējās, lai šo tukšumu aizpildītu. Eilai patika domāt par to kārtību, kas bija nodibināta starp viņu - kā mazu meiteni - un Izu, un Krebu, tikai šoreiz atšķirība bija tāda, ka Vīnija rūpējās par Ma­zuli. Un, kad naktī lauvēns ar savām priekšējām ķetnām, ievilcis nagus, viņu apskāva, Eila ieritinājās tam blakus; viņa pat spēja iztēloties, ka tas ir Durks - viņas dēliņš.

Eilai negribējās iet projām un meklēt svešos Citus - ar nepazīstamām tradīcijām un aizliegumiem; tie Citi varbūt neļaus viņai smieties. "Viņi neļaus," viņa pie sevis nodomāja. "Es negribu dzīvot kopā ar tādiem cilvēkiem, kas man atkal neļaus smieties."

Dzīvnieki jau sāka pagurt no rotaļas. Vīnija ēda zāli, bet Mazulis, izkārtu mēli un smagi elsodams, atpūtās blakus. Eila uzsvilpa; svilpiens lika Vīnijai un lauvēnam pienākt pie viņas.

- Man jādodas medībās, Vīnij, - sieviete žestikulēja. - Mazulis tik daudz ēd un tik ātri aug liels.

Tiklīdz lauvēns atveseļojās no savām likstām, viņš vienmēr gāja līdzi Eilai un Vīnijai. Lauvu barā mazie lauvēni nekad netika atstāti vieni, tāpat kā klana bērni, tā ka Eilai viņa uzvedība šķita pilnīgi normāla. Bet tas radīja problēmu. Kā gan lai viņa medī, ja blakus atrodas alu lauva? Tomēr, kad attīstījās Vīnijas aizsargājošie mātes instinkti, problēma at­risinājās pati no sevis. Lauvu mammai, kamēr vēl mazuļi bija pavisam mazi, bija izveidojies ieradums izveidot apakšgrupu, kurā ietilpa viņas bērni un kāda jaunāka lauvene. Tā parasti pieskatīja mazuļus, kamēr pati lauvene devās medībās, un Mazulis šajā lomā pieņēma Vīniju. Eila bija droša, ka neviena hiēna, ne arī kāds līdzīgs dzīvnieks neuzdrošinā­sies nonākt zem ķēves kājas spēriena, kas tiks izdarīts, lai aizsargātu savu aizbilstamo, bet tas nozīmēja, ka sievietei atkal jāmedī, ejot kājām. Tomēr klejošana pa stepi alas tuvumā kāda piemērota dzīvnieka meklē­jumos, kuru varētu nomedīt ar lingu, pavēra viņai negaidītu iespēju.

Agrāk Eila vienmēr bija izvairījusies no alu lauvu bara, kas klīda pa teritoriju austrumos no ielejas. Bet šoreiz, pamanījusi dažus lauvas atpūšamies nīkulīgu priežu pavēnī, viņa nolēma, ka pienācis laiks uzzi­nāt kaut ko vairāk par šiem zvēriem, kas personificēja viņas totēmu.

Tā bija bīstama nodarbošanās. Kaut arī Eila bija medniece, viņa ļoti viegli varēja nonākt laupījuma lomā. Bet viņa jau agrāk bija novērojusi plēsējus, pirms iemācījās padarīt sevi neievērojamu. Lauvas zināja, ka sieviete tos novēro, bet pēc pāris pirmajām reizēm dzīvnieki nolēma viņu ignorēt. Tomēr tas nemazināja briesmas. Ikviens lauva jebkurā brīdī varēja viņai uzbrukt kaut vai tāpēc, ka bija sliktā omā, bet, jo ilgāk Eila šos dzīvniekus vēroja, jo pievilcīgāki un saistošāki tie likās.

Lielāko laika daļu šie dzīvnieki pavadīja guļot vai atpūšoties, bet, kad tie medīja, tad skrēja ātri un bija varen nikni. Vilki, uzbrūkot barā, varēja nomedīt lielu briedi; viena pati alu lauvene spēja to izdarīt daudz ātrāk. Lauvas medija tikai tad, kad bija izsalkuši, un varēja ēst tikai reizi vairāku dienu laikā. Lauvām nebija nepieciešamības uzkrāt pārtiku priekšdienām, kā to darīja Eila, viņi medīja cauru gadu.

Eila ievēroja, ka vasarās, kad pa dienu bija karsts, viņi kļuva par nakts medniekiem. Bet ziemās, kad daba padarīja lauvu kažokus biezākus, to spalva kļuva gaišāka un pieņēma ziloņkaula toni, lai iekļautos apkārtējā ainavā, sieviete bija viņus novērojusi medībās dienā. Lielais aukstums prasīja prāvu enerģijas devu, ko tie patērēja medībās, tādējādi pasar­gājot tos no pārkaršanas. Ziemas naktīs, kad temperatūra pazeminājās, lauvas gulēja, saspiedušies barā kādā alā vai klints pārkarē, kas tos pasargāja no vēja, vai arī dusēja starp izkaisītiem kanjona akmeņiem, kas dienas laikā bija nedaudz sasiluši no tālās saules siltuma, bet nakti to izstaroja.

Pēc novērošanas, kas ilga veselu dienu, jaunā sieviete atgriezās ielejā; viņa bija ieguvusi cieņu pret sava totēma dzīvnieku garu. Eila bija vē­rojusi lauveni notriecam vecu mamutu ar tik gariem ilkņiem, ka tie bija atliekušies atpakaļ un priekšpusē saauguši šķērsām kopā. Viss lauvu bars bija mielojies ar šo medījumu. Kā gan toreiz - piecu gadu vecumā - viņai bija izdevies izbēgt no alu lauvas, atmiņai par šo notikumu iegūstot tikai pāris rētu, viņa prātoja, tagad labāk izprazdama klana izbrīnu. Kāpēc Alu Lauva izvēlējās viņu? Uz brīdi Eilu pārņēma dīvaina priekšnojauta. Tas nebija nekas konkrēts, bet viņai bija jādomā par Durku.

Tuvodamās ielejai, ar veiklu lingas trāpījumu jaunā sieviete nogāza gar zemi zaķi, kas būs medījums Mazulim; pēkšņi viņa sāka apšaubīt savu veselo saprātu par to, ka bija atnesusi uz alu Mazuli, domās viņu tagad iztēlodamās par pieaugušu alu lauvas tēviņu. Eilas bažas ilga tikai līdz tam brīdim, kad Mazulis atskrēja viņu sagaidīt, izrādīdams neslēptu prieku par viņas atgriešanos, meklēdams pirkstus, ko pazīst, un ar savu aso mēli nolaizīdams sievietes muti.

Vēlāk vakarā, kad Eila bija nodīrājusi zaķi un sagriezusi gabalos, lai Mazulis varētu to apēst, iztīrījusi Vīnijas guļvietu, uznesusi svaigu sienu un pati sev pagatavojusi maltīti, viņa sēdēja pie pavarda, skatījās uguns liesmās, malkoja karstu tēju un domāja par dienas notikumiem. Jaunais alu lauva bija aizmidzis alas otrā galā, kur no uguns nenāca tiešs karstums. Eilas domas pievērsās tiem apstākļiem, kas bija viņu noveduši pie lauvēna "adoptēšanas"; sieviete vienīgi spēja secināt, ka tāda bijusi viņas totēma vēlme. Viņa gan nemācēja izskaidrot, kāpēc, bet Lielā Alu Lauvas gars bija atsūtījis viņai vienu no savējiem, lai Eila to uzaudzina.

Sieviete pasniedzās pēc amuletu maisiņa, kas karājās aukliņā ap kaklu, un sajuta tajā cietos priekšmetus, tad ar klana formālo zīmju valodu uzrunāja savu totēmu: - Šī sieviete nebija sapratusi, cik spēcīgs ir Alu Lauva. Šī sieviete ir pateicīga par to, ka viņai tas tika parādīts. Šī sieviete varbūt nemaz nezina, kāpēc tieši viņa bija izvēlēta, bet viņa ir pateicīga par mazuli un zirgu. - Eila ieturēja pauzi un piebilda: - Lie­lais Alu Lauva, kādudien šī sieviete uzzinās, kāpēc lauvēns tika viņai atsūtīts… ja totēms to vēlēsies atklāt.

Gatavojoties gaidāmajai aukstajai ziemai, Eilas parastie vasaras darbi bija papildināti ar rūpēm par alu lauvēnu. Viņš bija gaļēdājs - tas bija skaidrs un saprotams. Lai apmierinātu ātri augošā organisma prasī­bas, Mazulim bija nepieciešams liels gaļas daudzums. Eilai daudz laika aizņēma mazo dzīvnieku medīšana ar lingu; viņai bija nepieciešams lielāks medījums - gan sev, gan lauvēnam. Bet šim uzdevumam bija vajadzīga Vīnija.

Kad Eila paņēma siksnas un uzsvilpa zirgam, lai varētu sagatavot veicamos priekšdarbus, kas ļautu ķēvei vilkt aiz sevis abus pamatīgos koka mietus, Mazulis zināja, ka viņai padomā kaut kas īpašs. Velkamā platforma bija sevi attaisnojusi, bet sieviete gribēja uzmeistarot vēl labāku variantu: to piestiprināt tā, lai varētu vienlaikus izmantot arī vācamos grozus. Vēl viņa gribēja iejūgu uztaisīt tā, lai viens miets būtu kustināms un pārvietojams un zirgs varētu kravu uzvilkt augšā uz alu. Arī gaļas žāvēšana uz klints pārkares bija labi izdevusies.

Eila nezināja, ko Mazulis pa to laiku varētu darīt. Kā viņa medītu, ja paņemtu to līdzi? Bet tas bija jāizmēģina. Kad viss bija sagatavots.

Eila uzkāpa Vīnijai mugurā un devās ceļā. Mazulis sekoja viņām pa pēdām, tāpat kā būtu sekojis savai mammai. Daudz ērtāk bija nokļūt tajā teritorijā, kas atradās austrumos no upes, tāpēc, izņemot dažus izpētes ceļojumus, Eila nekad nedevās rietumu virzienā. Rietumos stāvā klints siena tajā virzienā stiepās jūdzēm tālu, līdz stāva akmens no­gāze beidzot pavēra ceļu uz līdzenumu. Tā kā Eilai tagad bija iespēja ar zirgu aizjāt daudz tālāk, viņa bija iepazinusi austrumu pusi, un tas atviegloja medīšanu.

Sieviete daudz ko bija uzzinājusi par šo stepju ganāmpulkiem, dzīv­nieku migrācijas paradumiem, ierastajiem maršrutiem un upju šķēr­sošanas vietām. Bet viņai joprojām bija jārok slazdu bedres zināmo dzīvnieku ceļā, un tas nebija darbs, ko viegli paveikt jaunā lauvēna sabiedrībā, kas visu laiku traucē, jo domāja, ka Eila viņam par prieku izdomājusi kādu jaunu, brīnišķīgu spēli.

Mazulis ielīda bedrē, rāpās pa to augšup, ar ķetnām izārdīdams bed­res malas, lēca tai pāri, bez problēmām lēkāja iekšā un ārā. Viņš vārtījās dubļos, ko Eila bija sakrāvusi uz vecās sumbra ādas nojumes, kuru joprojām izmantoja dubļu aizvilkšanai. Kad Eila vilka dubļus projām, arī Mazulis izdomāja vilkt nojumi uz savu pusi. Tā taču bija virves vilkšanas spēle, un visi dubļi izbira pa zemi.

- Mazuli! Kā lai es izroku šo bedri? - Eila aizkaitināta, bet smieda­mās pajautāja. Tas Mazuli vēl vairāk iedrošināja. - Pagaidi, es sadabūšu tev kaut ko velkamu. - Viņa parakņājās vācamajos grozos, kurus bija nocēlusi no Vīnijas muguras, lai ķēvītei būtu ērtāk ganīties, un atrada briežādu, ko bija paņēmusi kā paklājiņu, ko uzsegt, ja gadījumā līs lietus. - Mazuli, paspēlējies ar šo te, - sieviete žestikulēja, aizvilka briežādu pa zemi un nolika Mazulim priekšā. Tieši tas lauvēnam bija nepieciešams. Viņš nespēja pretoties briežādai, kas tika vilkta pa zemi. Spēlēdamies pats ar sevi, mazulis bija ārkārtīgi iepriecināts. Viņš savilka ādas gabalu sev starp ķepām tā, ka Eilai bija jāsmaida.

Par spīti lauvēna nedarbiem, Eilai izdevās pabeigt rakšanu un apklāt bedri ar ādas gabalu, ko tieši tādam nolūkam bija paņēmusi līdzi, un uzmest pa virsu dubļu kārtu. Pāri bedrei nostiepto ādas gabalu saturēja četri mietiņi, un, kad Eila bija tikko visu pabeigusi, Mazulim bija bedre jāpārbauda. Viņš iekrita slazdā, tad, no sašutuma šokēts, izlēca ārā, bet pēc tam vairs bedrei netuvojās.

Tiklīdz bedre bija sagatavota, Eila uzsvilpa Vīnijai un apmeta slaidu loku, lai nokļūtu kulanu bara aizmugurē. Sieviete nespēja sevi piespiest atkal medīt zirgu, pat kulans lika viņai justies neērti. Šis dzīvnieks, kas izskatījās pa pusei ēzelis, bija ļoti līdzīgs zirgam, bet kulanu bars atra­dās tik izdevīgā stāvoklī, lai kādu no šiem dzīvniekiem iedzītu slazdā, ka Eila nedrīkstēja šo izdevību laist garām.

Pēc Mazuļa rotaļām ap bedri Eilai radās vēl lielāka pārliecība, ka viņš traucēs medības, bet, tiklīdz viņi bija nokļuvuši kulanu bara aizmugurē, lauvēna izturēšanās mainījās. Viņš pielavījās kulaniem tāpat, kā bija to darījis, ķerstīdams Vīnijas asti, it kā patiešām varētu kādu no tiem nogāzt gar zemi, kaut arī bija tam vēl daudz par jaunu. Eila saprata, ka Mazuļa rotaļas ir maza lauvēna versija par pieauguša lauvas medību iemaņām, kas reiz viņam būs nepieciešamas. Jau no dzimšanas lauvēns bija mednieks; viņa izpratne par klusu pielavīšanos bija instinktīva.

Sev par pārsteigumu, Eila atklāja, ka Mazulis īstenībā ir liels palīgs. Kad ganāmpulks bija pievirzījies tik tuvu slazdam, ka cilvēka un lauvas smaka lika tam pagriezties, jaunā medniece ar kliedzieniem un bļāvie­niem skubināja Vīniju uz priekšu, likdama dzīvniekiem panikā bēgt. Lauvēns saprata, ka tas ir signāls, un arī metās pakaļ dzīvniekiem. Alu lauvas smaka kulanos izraisīja vēl lielāku paniku. Viņi skrēja tieši iekšā lamatās.

Turēdama rokā pīķi, Eila noslīdēja no Vīnijas muguras un lielā ātrumā metās pie sēcošā kulana, kas centās izkārpīties no bedres, bet Mazulis jau bija priekšā. Vēl neapzinādamies lauvas nāvējošo, žņaudzošo tvē­rienu pie dzīvnieka rīkles, mazais lauvēns uzlēca kulanam mugurā un ar piena zobiem, kas vēl bija par maziem, lai radītu kādas briesmas, iekodās dzīvnieka skaustā. Bet tā viņam bija tikai pirmā pieredze.

Ja Mazulis vēl joprojām būtu dzīvojis lauvu barā, neviena pieaugusi lauvene nebūtu viņam ļāvusi šādā veidā uzklupt medījumam. Jebkurš mēģinājums būtu nekavējoties pārtraukts ar nāvējošu ķetnas belzienu. Lai gan lauvas spēja attīstīt lielu ātrumu, tās bija tikai sprinteri, bet viņu medījums bija gargabala skrējēji. Ja lauvas nespēja uzklupt savam medījumam pirmajā ātrajā lēcienā, tad pastāvēja risks, ka medījums var aizbēgt. Lauvas nevarēja pieļaut, ka lauvēns praktizējas medību mākslā, viņš to drīkstēja darīt tikai rotaļājoties, līdz kļūst jau gandrīz pieaudzis.

Bet Eila bija cilvēks. Viņai nebija tāds pats skriešanas ātrums kā medījamiem dzīvniekiem vai plēsoņām, nebija ne tādu ķetnu, ne ilkņu. Viņas ierocis bija smadzenes. Pateicoties tām, viņa bija izdomājusi tādus līdzekļus, kas kompensēja iedzimta medību talanta trūkumu. Slazds, kas pavēra iespēju medīt daudz lēnākam un vārgākam radījumam, piemē­ram, cilvēkam, pat lauvēnam deva iespēju pamēģināt.

Kad Eila, pavisam aizelsusies, ieradās, kulans ar baiļu pilnām acīm sakņupa bedrē, un alu lauvas mazulis rūkdams bija ieķēries tam skaustā, ar saviem piena zobiem mēģinādams izdarīt nāvējošo kodienu. Ar drošu pīķa triecienu sieviete izbeidza dzīvnieka mocības. Reizē ar Mazuli, kas joprojām karājās tam skaustā, dzīvnieks sabruka. Lauvēna asie zobiņi bija tikai ievainojuši kulana ādu. Tikai tad, kad medījums vairs nekus­tējās, Mazulis to atlaida vaļā. Stāvēdams uz medījuma, kas bija krietni lielāks par viņu pašu, pilns lepnuma un pašapziņas, ka tieši viņš ir to nogalinājis, lauvēns centās ierūkties. Eila smaidīja lepnu un iedrošinošu mātes smaidu.

Tad, ielēkusi bedrē pie lauvēna, jaunā medniece pagrūda to sānis. - Pabīdies, Mazuli! Man jāapsien šī virve ap viņa kaklu, lai Vīnija to varētu izvilkt ārā.

Kad zirgs - vilkdams aiz siksnām, kas bija apsietas tam ap krūtīm, - izcēla kulanu no bedres, lauvēns bija viens īsts un nervozs enerģijas kamols. Mazulis metās bedrē, lēca no tās ārā un, kad kulans beidzot bija dabūts no bedres laukā, atkal lēca tam virsū un nost. Viņš no prieka nezināja, ko darīt. Lauvam, kas nogalinājis medījumu, pienācās pirmā tiesa, bet tik mazi lauvēni parasti nenogalināja. Pēc ierastā hierarhijas modeļa viņi stāvēja rindā pēdējie.

Eila izstiepa kulanu visā garumā, lai iegrieztu tam vēderā; griezu­mam bija jāsākas no tūpļa un jābeidzas rīklē. Lauva būtu uzšķērdis dzīvnieku līdzīgā veidā un vispirms izrautu mīkstos pavēderes gabalus. Mazulim modri viņu uzmanot, Eila iegrieza dzīvnieka pavēderē, tad pagriezās un atpleta to žākleniski, lai uzšķērstu tam visu vēderu.

Mazulis vairs nespēja gaidīt. Iebāzis galvu uzšķērstajā vēderā, tas tvarstīja asiņainās iekšas, kas bija izkārušās ārā. Viņa asie zobiņi plēsās cauri mīkstajiem iekšējiem audiem un kaut ko tajos atrada. Mazulis bija kaut ko sagrābis zobos un vilka to uz savu pusi, kā jau bija to pieradis darīt virves vilkšanas spēlē.

Pabeigusi dzīvnieka uzšķēršanu, Eila pagriezās un juta, ka viņu pār­ņem nevaldāma smieklu lēkme. Sieviete kratījās smieklos, līdz acīs sasprāga asaras. Mazulis bija saķēris zarnu, bet negaidīti, viņam at­kāpjoties, neviens nepretojās. Tā tik vilkās uz āru. Viņš nepacietīgi bija turpinājis to vilkt, līdz garā zarnu virve bija izstiepusies vairāku pēdu garumā, un, skatoties uz Mazuļa pārsteigto izteiksmi, Eila nevarēja nesmieties. Pieķērusi pie sāna, viņa, smieklos kratīdamās, nokrita gar zemi, cenzdamās atgūt savaldību.

Nesaprazdams, ko sieviete dara, pie zemes nokritusi, Mazulis palaida zarnas vaļā un nāca pārbaudīt. Smaidīdama par to, kā lauvēns lēkšoja pie viņas, Eila sagrāba viņa galvu savās rokās un paberzēja vaigu pret Mazuļa pūkaino kažoku. Tad pakasīja tam aiz ausīm un pabužināja ne­daudz asinīm notraipīto purniņu, kamēr lauvēns laizīja viņai rokas un iekārtojās klēpī. Atradis sievietes divus pirkstus un ar savām priekšķe- pām piespiezdamās viņas gūžas, lauvēns tos pazīda, dziļi rīklē izdodams zemas, rūcošas skaņas.

"Es nezinu, Mazuli, kas tevi nolika manā ceļā," Eila nodomāja, "bet esmu ļoti priecīga, ka esi kopā ar mani."