Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

2

- Pastāsti, Jondalar, kāpēc nolēmi nākt man līdzi? - jautāja jauns vīrietis brūniem matiem, atsvabinādams mietus no telts, kas bija uz­celta, saliekot kopā vairākus zvērādas gabalus. - Tu taču Maronai teici, ka tikai apciemosi Dalanaru un parādīsi man ceļu, lai pirms mierīgas dzīves uzsākšanas vēl paveiktu īsu Ceļojumu. Tev bija jādodas uz Va­saras sapulci ar Lanzadoni un jābūt tur uz precību ceremoniju. Par to viņa būs varen nikna, un Marona reiz nu ir tā sieviete, kuras niknumu es uz savas ādas izbaudīt nevēlētos. Vai esi pārliecināts, ka pašlaik ne­bēdz no viņas prom? - Tonolans savu sakāmo pateica bezbēdīgā tonī, bet nopietnība acīs atklāja viņa patieso dabu.

- Mazo brāl, kāpēc gan tu domā, ka esi mūsu ģimenē vienīgais, kam piemīt ceļošanas kāre? Tu taču nedomāji, ka es tev vienam ļaušu aiziet? Lai pēc tam, pārnācis mājās, tu varētu lielīties ar savu garo Ceļojumu. Kādam ir jāiet tev līdzi, lai apstiprinātu tavu stāstu patiesumu un pa­sargātu no nepatikšanām, - atbildēja gara auguma gaišmatains vīrietis, pieliecoties, lai ieietu teltī.

Telts iekšienē bija gana daudz vietas, lai varētu ērti tupēt uz ceļiem, bet ne stāvēt kājās, un tā bija pietiekami liela, lai abiem pietiktu vietas gulēšanai un vēl līdzpaņemtajām mantām. Telti balstīja trīs mieti, kas bija izvietoti centrā, aptuveni vidū; garākajam mietam bija piestiprināts ādas atloks, lai pasargātos no lietus; ja gadījumā telts iekšienē tiktu sakurts ugunskurs, ar tā palīdzību varēja izlaist ārā dūmus. Jondalars izņēma visus trīs mietus un pa telts atveri atkal izrāpoja ārā.

- Pasargāt mani no nepatikšanām! - Tonolans iesaucās. - Man pat būs vajadzīgas acis pakausī, lai piesegtu tavu aizmuguri! Pagaidi tikai, līdz Marona uzzinās, ka neesi kopā ar Dalanaru un Lanzadoni, kad viņi ieradīsies Sapulcē. Viņa var izlemt pārvērsties par Doni [3] un pārlidot pāri ledājam, kuru mēs tikko šķērsojām, lai dabūtu tevi rokā, Jondalar. - Abi brāļi sāka locīt telti, kas atradās viņiem pa vidu. - Viņa jau sen kā metusi uz tevi acis, un tieši tad, kad Marona nodomāja, ka ir jau tevi dabūjusi, tu izlem, ka ir laiks doties Ceļojumā. Man šķiet, ka tu vienkārši nevēlies bāzt galvu tajā cilpā un ļaut, lai Zelandoni to savelk ciešāk. Man liekas, ka lielais brālis baidās no sievas apņemšanas. - Abi vīrieši nolika telti blakus mietiem. - Vairumam vīriešu tavos gados ir jau viens vai divi bērni un pašam savs pavards, - Tonolans piebilda, par to saņemdams draudzīgu dunku no sava vecākā brāļa, un tagad arī brāļa pelēkās acis smaidīja.

- Vairumam vīriešu manos gados! Esmu tikai trīs gadus vecāks par tevi, - Jondalars iebilda, tēlodams dusmas. Tad viņš sirsnīgi iesmējās; smieklu dabiskums bija vēl pārsteidzošāks, jo tāda reakcija bija pilnīgi negaidīta.

Abi brāļi bija tik dažādi - kā diena un nakts, bet mazākajam, tumš­matainajam, piemita lielāka bezrūpība. Tonolana draudzīgā daba, aiz­raujošais smaids un gaišie smiekli padarīja viņu par tādu cilvēku, kuru visur uzņem ar prieku, un viņš allaž bija gaidīts viesis. Jondalars bija daudz nopietnāks, viņa piere bieži vien savilkās grumbās, uz kaut ko koncentrējoties vai uztraucoties, kaut arī viņš bieži smaidīja, it īpaši būdams kopā ar brāli, tomēr reti kad viņš tik sirsnīgi smējās. Bet tajās retajās reizēs, kad Jondalars smējās, viņa patiesais smieklu dabiskums visiem nāca kā liels pārsteigums.

- Kā tu vari zināt, ka Marona jau negaida kādu mazuli, kuru atnest pie mana pavarda, kad atgriezīsimies? - Jondalars pajautāja, kad abi sāka rullēt ādas gabalu, kas tika izmantots kā mazāka nojume, balstīta ar vienu no mietiem.

- Un kā tu vari zināt, vai Marona neizlems, ka mans izvairīgais brālis nebūt nav vienīgais vīrietis, kam vērts veltīt viņas labi zināmo pievilcību? Marona, ja vien to vēlas, ļoti labi māk iepriecināt vīrieti. Bet tas viņas temperaments… Jondalar, tu esi vienīgais vīrietis, kam vispār kādreiz izdevies tikt ar viņu galā, kaut arī doni zina, ka ir daudz tādu vīriešu, kas ar visu viņas temperamentu ņemtu viņu par savu sievieti. - Abi brāļi skatījās viens uz otru, viņiem pa vidu atradās saritināta mazā ādas nojume. - Kāpēc joprojām neesi ar viņu sagājis kopā? Visi jau gadiem ilgi to gaida.

Tonolana jautājums tika izteikts ļoti nopietni. Jondalara izteiksmī­gajās, zilajās acīs parādījās satraukums un pierē iegūla rūpju rievas. - Varbūt arī tāpēc, ka visi to gaida, - viņš atbildēja. - Godīgi sakot, es nezinu, Tonolan, arī es pats ceru saiet ar viņu kopā. Kura gan cita sieviete varētu būt manējā?

- Kura? Ak, Jondalar! Jebkura, kuru vien tu vēlētos! Visās alās nav nevienas brīvas sievietes, kas nevēlētos izmantot iespēju un saistīties ar Jondalaru no Zelandoni, Jorena brāli, Devītās alas vadoni, pat nemaz nelieloties, arī Tonolana - braša un drosmīga piedzīvojumu meklētāja - brāli.

- Tu aizmirsi pieminēt: arī Martonas un bijušā Zelandoni Devītās alas vadoņa dēlu un skaistās Folaras - Martonas meitas - brāli. Kad Folara izaugs, viņa noteikti kļūs par skaistuli. - Jondalars pasmaidīja. - Ja jau grasies uzskaitīt manus radurakstus, neaizmirsti Doni svētās saites.

- Kurš tad to var aizmirst? - Tonolans jautāja, pagriezdamies pret guļamādām; katra no tām bija izgatavota no divām atsevišķām zvēr­ādām, piemērotām vīriešu augumam, sānos un apakšmalā abas ādas bija sasietas kopā ar auklām, arī augšmalas atverē bija ievērta šņore. - Par ko mēs šeit runājam? Es domāju, ka pat Joplaja labprāt kļūtu par tavu sievieti, Jondalar.

Abi brāļi sāka pakot mugursomas - stingrus nesamos, kas izskatījās pēc kastēm ar sašaurinātu augšdaļu. Tās bija izgatavotas no cietas jēlā­das, kas apvilkta koka līstīšu karkasam; to uzlika plecos ar ādas siksnām, un siksnas piestiprināja ar vairākām apstrādātām kaula pogām. Pogas nostiprināja, izverot siksnu cauri vienīgajam caurumam somas centrā un priekšpusē sasienot mezglā ar otru siksnu, kas gāja uz aizmuguri caur to pašu caurumu un tāpat uz nākamo.

- Tu taču zini, ka Joplaja ir mana māsīca, mēs nedrīkstam saiet kopā. Un tev nevajadzētu viņu tik nopietni uztvert, Joplaja ir nelabojama ķirci­nātāja. Tajā laikā, kad dzīvoju pie Dalanara un mācījos savu amatu, mēs abi kļuvām par labiem draugiem. Viņš mūs abus kopā mācīja. Joplaja ir viena no labākajām man zināmajām krama darbarīku izgatavotājām. Tu tikai nekad viņai nesaki, ka esmu tā teicis. Viņa man to vienmēr atgādinātu, jo mēs abi savā starpā sacentāmies.

Domādams par Dalanaru un alu, kuru viņš bija nodibinājis, Jondalars pacēla smago maisu ar saviem aroda piederumiem un dažiem krama gabaliem. Lanzadoni ģints pletās plašumā. Kopš viņš aizgāja, tai pie­vienojās vairāk ļaužu un ģimenes kļuva kuplākas. "Drīz vien Lanzadoni būs vajadzīga arī otra ala," Jondalars nodomāja. Ielicis mugursomā arī darbarīku maisu, vīrietis tam virsū novietoja ēdiena gatavošanas piederumus, pārtiku un vēl citas mantas. Visam pa virsu viņš uzmeta guļamādu un telts nojumi, bet somas kreisajā pusē, īpaši piestiprinātā tureklī, ievietoja divus no telts mietiem. Tonolans savā somā ielika telts apakšā izklājamo zvērādu un trešo mietu. Somu labajā pusē, īpašā ieliktni, abiem brāļiem atradās vairāki medību pīķi.

Tonolans uzpildīja ar sniegu dzeramā ūdens somu. Tā bija izgata­vota no dzīvnieka kuņģa, kas apvilkts ar zvērādu. Ja laiks bija tik auksts kā uz Augstkalnes ledāja, kuru abi tikko bija šķērsojuši, tad ūdens somas, piespiestas pie auguma, lai ķermeņa siltums izkausētu sniegu, tika pārnēsātas zem biezajiem kažokādas apmetņiem. Uz le­dāja nebija kurināmā ugunskuram. Tagad jau viņi bija tam tikuši pāri, bet nebija vēl nonākuši tik zemā vietā, kur varētu atrast brīvi tekošu ūdeni.

- Zini ko, Jondalar? - Tonolans ierunājās, pacēlis galvu. - Es priecā­jos, ka Joplaja nav mana māsīca. Man šķiet, ka es pat varētu atteikties no sava Ceļojuma, lai saietu kopā ar šo sievieti. Tu man nekad nebiji stāstījis, ka viņa ir tik skaista. Nekad neesmu redzējis nevienu viņai līdzīgu sievieti; vīrietis nespēj no viņas ne acu novērst. Esmu tik prie­cīgs, ka piedzimu Martonai pēc tam, kad par viņas vīrieti bija kļuvis Vilomars, nevis tad, kad viņa vēl bija Dalanara sieviete. Vismaz tā man paveras kāda iespēja attiecībā uz Joplaju.

- Varētu būt, ka viņa kļuvusi par skaistuli; neesmu viņu redzējis trīs gadus. Domāju, ka tagad viņa jau ir kļuvusi par kāda vīrieša sievieti. Priecājos, ka Dalanars šovasar ir izlēmis vest Lanzadoni uz Zelandoni Sapulci. No vienas Alas jau nav nekāda lielā izvēle. Tas dos Joplajai iespēju satikt arī citus vīriešus.

- Jā gan, un radīs Maronai nelielu konkurenci. Kā man gribētos re­dzēt, kas notiks, kad šīs abas sievietes satiksies! Marona ir pieradusi, ka savu ļaužu vidū viņa ir pirmā skaistule. Viņa ienīdis Joplaju. Un vēl: ja tu tur neieradīsies, tad, man šķiet, Maronai šī Vasaras sapulce nemaz neies pie sirds.

- Tev taisnība, Tonolan. Marona būs aizvainota un dusmīga, un es viņu par to nevainoju. Viņai ir savs temperaments, bet visā visumā Marona ir laba sieviete. Viss, kas viņai vajadzīgs, - ir iegūt labu vīrieti pie sāniem. Un viņa patiešām māk iepriecināt vīrieti. Kad esmu kopā ar viņu, tad esmu gatavs ar šo sievieti saistīties, bet, kad viņas nav bla­kus… es patiešām nezinu, Tonolan. - Pielicis ūdens somu pie ķermeņa un apjozis ap kažokādas apmetni siksnu, Jondalars saviebās.

- Pasaki man vienu lietu, - Tonolans iejautājās, atkal kļūdams no­pietns. - Kā tu justos, ja Marona izlemtu saiet kopā ar kādu citu, kamēr esi projām? Tu taču apzinies, ka tā var gadīties.

Apdomādams atbildi, Jondalars savilka jostu. - Mani tas sāpinātu, varbūt mans lepnums būtu ievainots - neesmu isti pārliecināts, bet es sievieti par to nevainotu. Manuprāt, Marona ir pelnījusi kādu citu vīrieti, kas ir labāks par mani, - kādu, kas neatstātu viņu vienu, pē­dējā brīdī izlemdams doties Ceļojumā. Un, ja viņa būtu laimīga, arī es priecātos par viņas laimi.

- Tieši tā arī es domāju, - jaunākais brālis piebilda. Tad viņš atplauka smaidā. - Nu, lielo brāl! Ja jau mēs gribam aizmukt no tās doni, kas tev seko pa pēdām, tad mums labāk sākt iet. - Tonolans beidza pakot mu­gursomu, tad pacēla zvērādas apmetni un izbāza roku no piedurknes, lai piekarinātu ūdens somu, pārlikdams to pār plecu zem apmetņa.

Šie siltie apmetņi bija piegriezti pēc vienkārša parauga. To priekšpuse un mugurpuse sastāvēja no vairāk vai mazāk vienādiem ādas gabaliem, kas sānos bija sasaistīti kopā, un diviem mazākiem taisnstūra zvērādas gabaliem, kas tika salocīti, sašūti un piestiprināti kā piedurknes. Ap­metņiem bija pievienotas kapuces, kurām piešūta āmrijas kažokādas apmale; kapuces bija izgatavotas tā, lai dvaša to malas nesasaldētu ledū. Apģērbs bija bagātīgi izrotāts ar kaula krellītēm, gliemežvākiem, dzīvnieku zobiem un sermuļādas astēm ar melnu galiņu. Apmetņi tika ģērbti pāri galvai un brīvi karājās kā tunikas, apmēram krietnu sprīdi virs ceļiem, un ap vidukli tika sajozti ar siksnu.

Zem biezajiem kažokādas apmetņiem tika valkāti plānāki briežādas krekli, izgatavoti pēc tā paša principa, un kažokādas bikses ar atveri priekšpusē un viduklī sajoztas ar siksnu. Garā striķī, kas bija ievērts cilpā biezā apmetņa aizmugurē, bija piesieti kažokādas dūraiņi tā, lai tos ātri varētu novilkt, nenometot zemē un nepazaudējot. Zābakiem bija smagas zoles, kas ērti piegūla pēdai; no virspuses tie bija līdzīgi mokasīniem - ap kājas lielu tina mīkstāku ādu, kas atbilda apakšstilba izmēram, un tā tika apjozta ar auklām. Zābaku iekšpusē bija brīvi ievietota mīksta muflonu [4] vilnas odere, kuru izgatavoja, to samitrinot un samīcot, līdz tā saveļas. īpaši slapjā laikā pa virsu zābakam tika uzvilktas dzīvnieku zarnas, bet, tā kā tās bija plānas un ātri nonēsā- jās, šāds paņēmiens tika lietots tikai galējas nepieciešamības gadījumā.

- Tonolan, cik tālu tad tu īsti esi iecerējis iet? Tu taču nedomāji nopietni, sacīdams: līdz Lielās Mātes upes galam, vai ne? - Jondalars jautāja, paceldams krama cirvīti, ieliktu īsā, pamatīgā rokturi, un pie­likdams to pie jostas siksnas cilpas blakus krama nazim ar kaula spalu.

Tonolans pārtrauca noņemties ar sniega kurpēm un piecēlās kājās.

-Jondalar, es to domāju nopietni, - viņš atbildēja bez parastās viegl­prātīgās pieskaņas.

- Tad jau mēs varam nepaspēt atgriezties pat uz nākamā gada Va­saras sapulci!

- Vai esi jau pārdomājis? Brāl, tev nav jānāk man līdzi. To es saku pavisam nopietni. Es nedusmošos, ja tu tagad pagriezīsies atpakaļ, jo tu tik un tā tikai pēdējā brīdī pieņēmi lēmumu nākt man līdzi. Tu zini tikpat labi kā es, ka mēs varam arī nekad neatgriezties mājās. Bet, ja vēlies griezties atpakaļ, tad dari to labāk tūlīt vai arī netiksi pāri ledā­jam līdz pat nākamajai ziemai.

- Nē, Tonolan. Tas nebija pēdējā mirkļa lēmums. Es jau ilgu laiku biju domājis par došanos Ceļojumā, un šis ir piemērots brīdis, lai to darītu, - Jondalars atbildēja tādā tonī, kas liecināja, ka šis temats vairs nav ap­spriežams, un Tonolans nodomāja, ka brāļa balsī saklausa neizskaidro­jamu rūgtumu. Tad, it kā cenzdamies no tā atbrīvoties, Jondalars pār­gāja uz bezrūpīgāku toni: - Es nekad iepriekš neesmu nopietni domājis par Ceļojumu un, ja tagad nedošos ceļā, tad nemūžam to neizdarīšu. Esmu savu izvēli izdarījis, mazo brāl, mēs iesim kopā, un tu no manis netiksi vaļā.

Debesis bija dzidri zilas. Milzīgais, baltais, saules staru apspīdētais un neskartais sniega klajums žilbināja acis. Bija jau pienācis pavasaris, bet viņu augstienē nekas vēl par to neliecināja. No maisa, kas karājās pie jostas, Jondalars izņēma sniega brilles. Tās tika apsietas ap galvu un bija izgatavotas no koka - izgrebtas tā, ka pilnībā aizsedza acis, tikai pašā vidū atstāta šaura horizontāla spraudziņa. Pēc tam, ar ātru kājas kustību iekāpis sniega kurpju cilpās, piestiprinājis tās ap potītēm un pēdām, vīrietis pasniedzās pēc mugursomas.

Tonolans pats bija darinājis savas sniega kurpes. Viņš bija pīķu izga­tavošanas meistars. Mazais brālis bija paņēmis līdzi savu mīļāko pīķu kātu līdzinātāju - rīku, kas izveidots no brieža raga, kam noskaldīti liekie žuburi un vienā galā izdobts caurums. Tajā bija smalki iegrebti dzīvnieku un pavasara augu attēli, daļēji tāpēc, lai godinātu Lielo Zemes Māti un pārliecinātu Viņu ļaut dzīvnieku gariem pievilināt medījumus uz pīķiem, kas bija izgatavoti ar šo rīku, un ari tāpēc, ka Tonolanam ļoti patika pats grebšanas process. Medību laikā pīķu zaudēšana bija neizbēgama, un tie pastāvīgi bija jāizgatavo no jauna. Līdzinātājs bija neaizstājams, īpaši pīķa smailā gala apstrādei no tās vietas, kur kāts uzsāk slīdējumu caur rokas satvērienu. To lietoja šādi: ievietoja pīķa kāta rokturi līdzinātāja caurumā un, ar roku uzspiežot šur vai tur, iz­mantojot sviras darbības principu, to iztaisnoja. Tonolans zināja, kā padarīt koku lokanu: to karsēja virs kvēlojošiem akmeņiem vai tvaika, tādējādi iztaisnojot rokturi vai ari izliecot koka gabalu, lai pagatavotu sniega kurpi. Tie bija viena aroda dažādi paņēmieni.

Jondalars pagriezās, lai paskatītos, vai brālis ir gatavs doties ceļā. Abi pamāja viens otram ar galvu un, laizdamies lejup pa slīpo nogāzi uz zemāk esošo pamežu, uzsāka Ceļojumu. Pa labi, pāri koku galot­nēm, viņi ieraudzīja sniega klāto alpīno piekrastes joslu, bet tālumā - masīvas kalnu grēdas, vistālāk ziemeļos esošās kores robotās ledus smailes. Dienvidaustrumos viena smaila, saules apmirdzēta virsotne pacēlās augstu pāri savām pārējām māsām.

Salīdzinājumā ar augstkalni, ko abi brāļi bija šķērsojuši, šī virsotne neizskatījās lielāka par parastu pauguru. Atšķirībā no augstajām vir­sotnēm dienvidu pusē priekšā esošais kalnu masīvs bija tikai senu, erozijas saēstu kalnu paliekas. Tomēr arī tas bija gana augsts un gana tuvu izrobotajai milzīgo ledāju grēdai, kas ne tikai aptvēra, bet pat pār­klāja kalnus un pakalnes, lai uz salīdzinoši lēzenās virsmas cauru gadu saglabātos ledus kārta. Kādudien, kad kontinentālais ledājs atkāpsies uz savām polārajām mājām, augstkalne apaugs ar mežu. Toreiz tā bija ledājiem klāta augstiene - neliels fragments no ziemeļos esošā mūžīgā sasaluma klātās zemeslodes.

Kad abi brāļi bija sasnieguši mežu, viņi noņēma brilles, kas, protams, pasargāja acis no spožās saules gaismas, bet arī ierobežoja redzamību. Nedaudz tālāk, lejā pa nogāzi, viņi atrada nelielu strautiņu, kas spraucās cauri klints spraugām un bija radies no kūstošā ledus; sākumā tas bija tecējis pazemē, tad, attīrījies no piesērējumiem, izplūda virszemē un tagad kalpoja par veldzējošu avotu. Sniegotu malu ieskauts, strautiņš plūda tālāk tāpat kā daudzas citas ledāja tērcītes.

- Ko tu par to domā? - Tonolans jautāja, norādot uz strautu. - Ap­mēram tā Dalanars aprakstīja Mātes upes atrašanās vietu.

-Ja tā ir Donau, tad mēs drīz par to uzzināsim. Tikko atradīsim trīs mazākas upītes, kas satek kopā un plūst uz austrumiem, tad ari būsim nonākuši pie Lielās Mātes upes; tā viņš stāstīja. Man šķiet, ka jebkurš no šiem strautiem galu galā mūs aizvedīs pie tās.

- Nu tad turēsimies kreisajā pusē. Vēlāk to vairs nebūs tik viegli šķērsot.

- Tā tas ir, bet Losaduni dzīvo upes labajā krastā, un mēs varam iegriezties vienā no viņu alām. Kreisais krasts tiek uzskatīts par pla- kangalvju zemi.

- Jondalar, neiesim pie Losaduni, - Tonolans ierosināja, nopietni pa­smaidīdams. - Tu taču zini, ka viņi gribēs, lai mēs paliekam ilgāku laiku, un mēs jau tik ilgi viesojāmies pie Lanzadoni. Ja būtu izgājuši vēl vēlāk, tad vispār nebūtu varējuši tikt pāri ledājam. Tad mums būtu bijis jāiet pa apkārtceļu, un tā teritorija patiešām ir plakangalvju zeme. Es gribu doties tālāk, tik tālu uz dienvidiem vairs nevar būt daudz pla­kangalvju. Nu un kas, ja ari kādu satiksim? Tu taču nebaidies no pāris plakangalvjiem, vii ne? Tu taču zini, kā mūsu ļaudis uzskata: nogalināt plakangalvi ir tas pats, kas nogalināt lāci.

- Es to neesmu dzirdējis, - slaidais vīrietis atbildēja; viņa pierē ievil­kās rūpju rievas. - Neesmu pārliecināts, ka vēlos sastrīdēties ar lāci. Esmu dzirdējis nostāstus, ka plakangalvji ir diezgan gudri. Daži ļaudis uzskata, ka viņi ir gandrīz vai cilvēki.

- Varbūt plakangalvji ir ari gudri, bet viņi nemāk sarunāties. Viņi ir tikai dzīvnieki.

- Ne jau par plakangalvjiem es uztraucos, Tonolan. Losaduni pazīst šo zemi. Viņi varētu mums izstāstīt pareizo ceļu. Mums jau nav ilgi pie viņiem jāuzkavējas, tikai tik ilgi, lai noskaidrotu ceļu. Viņi var dot mums dažus padomus un kādu nojausmu, kas mums priekšā sagaidāms. Mēs varam ar viņiem aprunāties. Dalanars teica, ka daži no viņu ļaudīm runā Zelandoni valodā. Sarunāsim tā: ja tu tagad piekritīsi aiziet pie viņiem, es piekritīšu mājupceļā neapciemot citas Alas.

- Nu labi. Ja jau tu tik ļoti to vēlies.

Abi vīrieši meklēja vietu, kur šķērsot strautu ar apledojušajām ma­lām, - lai tas būtu pietiekami šaurs un tam varētu pārlēkt pāri. Ierau­dzījuši koku, kas bija pārkritis pāri strautam, izveidodams dabisku tiltu, abi devās uz turieni. Jondalars gāja pirmais; sniegdamies pēc atbalsta, viņš uzlika vienu kāju uz atklātajām koka saknēm. Gaidīdams savu kārtu, Tonolans pavērās apkārt.

-Jondalar, uzmanies! - viņš pēkšņi iekliedzās.

Gar slaidā vīrieša galvu nošvīkstēja akmens. Pēc brīdinājuma kliedziena pieplacis pie zemes, Jondalars sniedzās pēc pīķa. Tonolanam jau pīķis bija rokā, un viņš, piekļāvies pie zemes, skatījās tajā virzienā, no kurienes tika mests akmens. Mazais brālis pamanīja kustību aiz kaila krūma zaru vijumiem un izmeta pīķi. Tonolans jau sniedzās pēc nākamā pīķa, kad seši stāvi iznira no tuvākā krūmu pudura. Abi brāli bija aplenkti.

- Plakangalvji! - Tonolans iesaucās atkāpdamies un nomērķēdams.

- Pagaidi, Tonolan! - Jondalars iekliedzās. - Viņu ir daudz vairāk par mums.

- Tas lielais izskatās pēc bara vadoņa. Ja trāpīšu viņam, pārējie varbūt laidīsies lapās. - Tonolans, atvilcis roku, vēlreiz nomērķēja.

- Nē! Pirms izvilksim nākamo piķi, viņi var mūs apsteigt. Pašlaik man šķiet, ka viņi mūs respektē - nenāk tuvāk. Turēdams ieroci gatavībā, Jon­dalars lēnām piecēlās kājās. - Nekusties, Tonolan! Lai viņi izdara nākamo gājienu. Bet uzmani to lielo. Viņš saprot, ka esi uz viņu nomērķējis.

Jondalaru, nopētot lielo plakangalvi, mulsināja tas, ka ari viņu vēro lielas, brūnas acis. Viņam nekad tik tuvu nebija gadījies redzēt nevienu plakangalvi, tāpēc tagad vecākais brālis bija pārsteigts. Izrādās, ka pla­kangalvji neatbilda viņa iepriekš pieņemtajam uzskatam. Lielā plakan- galvja acis aizsedza pārkārusies pieres daļa, kuru papildināja kuplas uzacis. Vīrieša deguns bija liels, šaurs - tāds kā knābis - un tādējādi radīja iespaidu, ka acis ir vēl dziļāk iegrimušas. Seju apslēpa bieza, nedaudz sprogaina bārda. Jondalars pamanīja, ka kādam jaunākam pla- kangalvim, kuram vēl tikai nesen kā bija sākusi augt bārda, īstenībā nemaz nav zoda, tikai uz āru izvirzīti žokļi. Mati plakangalvjiem bija brūni un kupli, tāpat kā bārdas, un augšējā ķermeņa daļa bija noaugusi diezgan biezām spalvām.

Viņš varēja redzēt, ka svešinieki ir spalvaināki par viņiem. Kaut arī gaisa temperatūra bija zema, ādas apmetņi sedza galvenokārt tikai viņu rumpjus, plecus un rokas atstādami kailus. Taču ne jau trūcīgais apģērbs Jondalaru tik ļoti pārsteidza, bet gan pats fakts, ka plakangalvji vispār nēsā apģērbu. Neviens dzīvnieks, ko viņš agrāk bija saticis, nevalkāja apģērbu un nenēsāja ieročus. Tomēr katram no šiem radījumiem rokā bija garš koka pīķis - acīmredzot domāts duršanai, nevis mešanai, kaut arī tā noasinātie gali šķita diezgan bīstami; dažiem vēl rokās bija sma­gas bozes - izgatavotas no zālēdāju dzīvnieku priekškāju kauliem.

"Viņu žokļi nemaz neizskatās kā dzīvniekiem," Jondalars nodomāja. "Tie ir tikai nedaudz vairāk izvirzīti uz priekšu, un deguni ir vienkārši lieli. īstā atšķirība no cilvēkiem slēpjas viņu galvā."

Šiem radījumiem nebija augsta piere kā viņam pašam un Tonolanam. Plakangalvju piere bija zema, virs kuplajām uzacīm atliekta slīpi atpakaļ un vizuāli saplacināja viņu galvu. Radās priekšstats, ka galvas virspuse, kuru viņš labi nopētīja, ir pazemināta un atstumta atpakaļ. Kad Jon­dalars izslējās visā savā staltajā augumā - sešas pēdas un sešas collas garumā -, viņš bija krietnu pēdu garāks par pašu lielāko plakangalvi. Pat Tonolana knapi sešas pēdas garais augums padarīja viņu par milzi blakus tam plakangalvim, kurš acīmredzot sava raženā auguma dēļ bija viņu vadonis.

Jondalars un viņa brālis bija spēcīgi vīrieši, bet blakus pamatīgi mus­kuļotajiem plakangalvjiem sajutās kā kaulu maisi. Svešajiem bija mucai līdzīgi rumpji, muskuļotas rokas un kājas, izliektas uz āru, bet viņi gāja taisni un jutās ērti uz savām divām kājām tāpat kā jebkurš cilvēks. Jo ilgāk Jondalars viņus pētīja, jo vairāk viņam likās, ka šīs būtnes ir īsti cilvēki, tikai atšķirīgi no visiem iepriekš satiktajiem ļaudīm.

Kādu ilgu un saspringtu brīdi neviens nekustējās. Tonolans bija pie- placis pie zemes un turēja pīķi mešanas gatavībā; Jondalars stāvēja kājās, pīķi stingri satvēris tā, lai jebkurā mirklī varētu sekot mazā brāļa metienam. Seši plakangalvji, kas bija viņus aplenkuši, šķita nekustīgi kā akmeņi, bet Jondalaram nebija nekādu šaubu, ka viņi spēj ļoti ātri sākt rīkoties. Tas bija strupceļš, bezizeja, un Jondalara domas ātri riņķoja pa galvu, mēģinot atrast kādu izeju.

Pēkšņi lielais plakangalvis izdvesa urkšķošu skaņu un pavicināja roku. Tonolans jau gandrīz izmeta savu pīķi, bet laikus uztvēra Jondalara žestu, kas viņu atturēja to darīt. Tikai jaunākais plakangalvis bija izkus­tējies un ieskrējis atpakaļ krūmos, no kuriem viņi bija iznākuši. Jaunek­lis ātri atgriezās, nesdams Tonolana izsviesto pīķi un, jaunajam brālim par pārsteigumu, atdeva to viņam atpakaļ. Pēc tam jauneklis devās pie strauta, blakus dabiski izveidotajam tiltam, un paņēma savu akmeni. Likās, ka, atgriezies blakus lielajam plakangalvim, jauneklis, izskatī­damies nožēlas pilns, paloka galvu. Nākamajā brīdī visi seši jau bija pazuduši atpakaļ krūmājā, tā arī neizdvesuši ne skaņas.

Sapratis, ka plakangalvji ir prom, Tonolans atviegloti nopūtās. - Ne­domāju, ka mēs būtu sveikā izkūlušies cauri. Bet droši zināju, ka vienu nogāzīšu gar zemi un paņemšu sev līdzi. Interesanti, ko tas viss no­zīmē?

- Neesmu īsti pārliecināts, - Jondalars atbildēja, - bet izskatījās, ka jaunais iesāka kaut ko tādu, ko tas lielais negribēja turpināt, bet man nešķiet, ka tas bija tāpēc, ka lielais būtu nobijies. Bija vajadzīga drosme, lai stāvētu pretim tavam pīķim un izdarīt tādu kustību, kādu viņš izdarīja.

- Varbūt viņš vienkārši nemāk parādīt nevienu citu kustību?

- Viņš māk gan. Lielais redzēja, kā tu izmeti pirmo pīķi. Kāpēc gan citādi viņam būtu jāsūta jauneklis atnest tev pīķi atpakaļ?

- Vai tev tiešām šķiet, ka lielais to viņam pateica? Bet kā? Viņi taču nemāk sarunāties!

- To es nezinu, bet kaut kādā veidā lielais lika jauneklim atdot tev pīķi un paņemt akmeni, it kā tas visu atrisinātu. Neviens netika ievainots, tāpēc šķiet, ka viņam bija taisnība. Vai zini? Neesmu vairs īsti pārliecināts, ka plakangalvji ir vienkārši dzīvnieki. Tas bija gudrs gājiens. Turklāt nemaz nezināju, ka viņi valkā zvērādas, nēsā ieročus un staigā tāpat kā mēs - uz divām kājām.

- Tagad es saprotu, kāpēc viņi tiek saukti par plakangalvjiem! Tas nu gan bija viens bīstams bariņš! Es nudien negribētu ar kādu no viņiem saķīvēties un nonākt aci pret aci.

- Skaidrs, jo viņi izskatās tik spēcīgi, ka varētu salauzt tavu roku kā sērkociņu; man jau bija tādas aizdomas, ka viņi ir maza auguma.

- Varbūt maza auguma, bet ne mazi. Noteikti ne mazi, lielo brāl! Man jāatzīst, ka tev bija taisnība. Iesim labāk apciemot Losaduni. Viņi dzīvo šeit tuvumā un noteikti zinās kaut ko vairāk par plakangalvjiem. Turklāt šķiet, ka Lielās Mātes upe ir robeža, un man liekas, ka plakan­galvji negrib mūs redzēt šajā upes krastā - savā teritorijā.

Abi vīrieši gāja vairākas dienas, meklēdami norādes, par ko viņiem bija stāstījis Dalanars, un sekodami strautam, kas šajā posmā nebija atšķirīgs no citiem strautiem, urgām un mazām upītēm, kuras plūda lejup pa nogāzi. Tas bija tikai viņu lēmums, ka abi bija izvēlējušies tieši šo strautu kā Lielās Mātes upes pirmsākumu. Daudzas šīs ūdenskrātuves saplūda kopā, lai izveidotu lielās upes sākumu, kas plūdīs pa kalniem un izlocīsies pa līdzenumiem tūkstoš astoņsimt jūdžu garumā, līdz tā atbrīvosies no savas ūdens kravas un ieplūdīs iekšzemes jūrā tālu uz dienvidaustrumiem.

Kalnu masīva kristāliskā ieža klintis, starp kurām plūda lielā upe, bija vissenākās uz zemeslodes; upes platā gultne bija radusies liela spiediena rezultātā, ūdens līmenis cēlās uz augšu un ieskāva klinšainos krastus, kas mirdzēja lieliskā krāšņumā. Vairāk nekā trīssimt pieteku, no kurām daudzas bija prāvas upes, plūda lejup pa kalnu nogāzēm un savienojās kopā varenā ūdenstilpē. Reiz, kādu dienu, šīs upes slava izplatīsies tālu pa visu zemeslodi, un tā ar savu dubļaino, sanēšu pilno ūdeni tiks nosaukta par Zilo upi.

Šajā kalnu masīvu reģionā bija jūtama gan rietumos esošā okeāna, gan kontinenta austrumu klimata ietekme. Augu un dzīvnieku pasaule bija sajaukusies - kaut kas pa vidu starp rietumu tundru, taigu un austrumu stepi. Augstākajās nogāzēs bija redzami kalnu āži, kalnu kazas un mufloni; mežos biežāk bija sastopami brieži. Tarpans - savvaļas zirgs, kas kādudien tiks pieradināts, - ganījās mierīgajās zemienes pļavās un zālainajos upju krastos. Vilki, lūši un sniega leopardi klusi lavījās, turoties ēnā. No ziemas migām rausās ārā visēdāji brūnie lāči; milzīgie zālēdāji alu lāči parādīsies nedaudz vēlāk. Neskaitāmi mazi zīdītāji bāza ārā deguntiņus no saviem ziemas mājokļiem.

Nogāzes galvenokārt bija apaugušas ar priedēm, šur tur bija redza­mas arī parastās egles, sudrabegles un lapegles. Tuvāk pie upes pārsvarā auga alkšņi, bieži varēja redzēt arī vītolus un papeles, bet retāk - pundurozolus un dižskābaržus, kas neizauga lielāki par panīkušiem krūmiem.

Upes kreisais krasts pārgāja pakāpeniskā slīpumā. Jondalars un Tono­lans rāpās pa to augšup, līdz sasniedza kāda augsta kalna virsotni. Pār­skatīdami apkārtni, abi vīrieši ieraudzīja nelīdzenu, mežonīgu, skaistu zemi, kuras izskatu maigāku padarīja balts miglas slānis, kas bija pie­pildījis ieplakas un pielīdzinājis atsegumus. Bet šī dūmaka padarīja iešanu vēl grūtāku.

Viņi nebija ieraudzījuši nevienu cilvēku grupu, kas dzīvotu kādā no alām un dēvētu sevi par Losaduni. Jondalars jau sāka domāt, ka abi būs tos palaiduši garām.

- Paskaties! - Tonolans norādīja ar roku.

Jondalars ar acīm sekoja brāļa paceltās rokas virzienam un ieraudzīja ceļamies augšup no pameža tievu dūmu strūkliņu. Viņi steidzīgi devās uz to pusi un drīz vien nonāca pie mazas cilvēku grupiņas, kas bija sasēdusi ap ugunskuru. Pacēluši abas rokas sev priekšā ar plaukstām uz augšu pieņemtajā draudzības un atklātības sveicienā, brāļi iegāja bariņa vidū.

- Esmu Tonolans no Zelandoni. Šis ir mans brālis Jondalars. Mēs pašlaik veicam Ceļojumu. Vai šeit kāds runā mūsu mēlē?

Priekšā iznāca kāds pusmūža vīrietis, ari turēdams savas rokas tādā pašā manierē. - Mani sauc Laduni no Losaduni. Esiet sveicināti pie mums Lielās Zemes Mātes Doni vārdā! - Ar vienu roku vīrietis cieši satvēra abas Tonolana rokas un tādā pašā veidā sasveicinājās arī ar Jondalaru. - Nāciet! Apsēdieties pie uguns! Mēs drīz ieturēsim maltīti. Vai piebiedrosieties mums?

- Jūs esat ļoti laipns, - Jondalars vēsi atbildēja.

- Es savā Ceļojumā gāju uz rietumiem un paliku alā pie Zelandoni. Tas bija sen, pirms vairākiem gadiem, bet jebkurš no Zelandoni tiek laipni gaidīts pie mums. - Vīrs pieveda abus brāļus pie baļķa, kas bija nolikts blakus ugunskuram. Virs baļķa bija pieslieta nojume, kas uz tā sēdošos pasargāja no lietus un sliktiem laikapstākļiem. - Lūdzu, atpūtieties un noņemiet savas mugursomas! Jūs droši vien nesen esat nonākuši lejā no ledāja?

- Pirms pāris dienām, - Tonolans atbildēja, nokratīdams no muguras savu nešļavu.

- Tagad jau ir par vēlu to šķērsot - kuru katru brīdi sāksies fēns.

- Fēns? - Tonolans brīnījās.

- Pavasara vējš, silts un sauss, kas nāk no dienvidrietumiem. Tas pūš tik spēcīgi, ka koki ar visām saknēm tiek izrauti no zemes; tiek nolauzti lielie zari, un fēns ātri izkausē sniegu. Pēc pāris dienām tas būs beidzies, un tad parādīsies pirmie pumpuri, - Laduni skaidroja savu sakāmo, ar roku izdarīdams plašu vēzienu, it kā domādams sniegu. - Fēns var būt nāvējošs, ja tas sāk pūst, kamēr esat uz ledāja. Ledus kūst ļoti ātri, un ledājā atveras plaisas. Zem jūsu kājām paveras spraugas un kļūst slidens. Pāri ledājam sāk plūst strauti un pat upes.

- Un tas vienmēr nes līdzi Ļaunumu, - piebilda jauna sieviete, iesais­tīdamās Laduni stāstā.

- Ļaunumu? - Tonolans pārjautāja.

- Ļaunos garus, kas atlido kopā ar vēju. Tie visus padara kašķīgus. Ļaudis, kas nekad nav bijuši aizkaitināti, pēkšņi sāk strīdēties. Tie, kas bijuši laimīgi, sāk nemitīgi raudāt. Gari var padarīt tevi slimu vai, ja jau esi slims, var izraisīt tevī vēlmi nomirt. Var palīdzēt vienīgi tas, ja zini, ko sagaidīt, bet tajā laikā visi ļaudis noteikti ir sliktā noskaņojumā.

- Kur tu tik labi iemācījies runāt Zelandoni valodā? - Tonolans pa­jautāja, atzinīgi uzsmaidīdams pievilcīgajai, jaunajai sievietei.

Jaunā sieviete atbildēja Tonolanam ar atklātu skatienu, bet uz atbildi norādīja Laduni virzienā.

- Tonolan no Zelandoni, šo sievieti sauc Filonija no Losaduni, viņa ir manas ģimenes pavarda meita, - sacīja Laduni, ātri izprazdams viņas mēmo lūgumu oficiāli iepazīstināt. H Tonolans uzzināja, ka meitene sevi augstu vērtē un bez oficiālas iepazīstināšanas ar svešiniekiem nesarunā­jas, pat ar jauniem, izskatīgiem svešiniekiem, kas veic Ceļojumu, ne.

Tonolans paplēta rokas oficiālam iepazīšanās žestam, viņa acis atzi­nīgi novērtēja meiteni. Kādu bridi svārstīdamās, it kā kaut ko apsvēr­dama, meitene ielika savas rokas Tonolana plaukstās. Jaunākais brālis pievilka viņu tuvāk. - Filonija no Losaduni, Tonolans no Zelandoni ir pagodināts, ka Lielā Zemes Māte ir apveltījusi viņu ar tavu klātbūtni, - to sacīdams, viņš zinoši pasmaidīja.

Filonija nedaudz piesarka no drosmīgā mājiena, ko viņš bija ielicis savā runā, atsaucoties uz Mātes velti, kaut ari Tonolana vārdi bija tikpat oficiāli kā viņa žesti. No vīrieša pieskāriena Filonija izjuta satraukuma tirpas; meitenes acis pazibēja aicinājuma un atsaucības dzirkstellte.

- Un tagad pastāsti man, - Tonolans turpināja, - kur tu iemācījies Zelandoni valodu?

- Veicot Ceļojumu, mēs ar brālēnu pārgājām pāri ledājam un kādu bridi padzīvojām Zelandoni alā. Laduni jau bija mums nedaudz iemācījis Zelandoni valodu - viņš bieži ar mums sarunājas jūsu valodā, lai pats to neaizmirstu. Ik pēc pāris gadiem viņš šķērso ledāju, lai tirgotos. Viņš gribēja ari man šo valodu iemācīt.

Tonolans joprojām turēja meitenes rokas savās plaukstās un smai­dīja. - Sievietes parasti nedodas garos un bīstamos Ceļojumos. Un ja nu Doni būtu tevi nolādējusi?

- Tas jau nemaz nebija tik garš, - Filonija atbildēja, iepriecināta par jaunā vīrieša apbrīnu. - Ja būtu bijis jāgriežas atpakaļ, es būtu to zinājusi.

- Bet tas taču sanāca tikpat garš Ceļojums, kādu veic daudzi vīrieši, - Tonolans neatlaidās.

Vērodams abu jauniešu savstarpējās simpātijas, Jondalars pagriezās pret Laduni. - Tonolans jau atkal ir to izdarījis, - viņš noteica smaidī­dams. - Mans brālis nekad nepalaiž garām izdevību izraudzīties vis­skaistāko meiteni un apburt to pirmo trīs sirdspukstu laikā.

Laduni nosmējās. - Filonija ir vēl pārāk jauna. Vēl tikai pagājušajā vasarā viņa veica Pirmās baudas rituālu, bet kopš tā brīža meitenei jau ir daudz pielūdzēju. Ak, ja es būtu jauns un man būtu pirmo reizi jāsaskaras ar Pirmās baudas velti no Lielās Zemes Mātes! Nav jau tā, ka tā mani joprojām neiepriecinātu, bet esmu pieradis pie savas sievietes un man vairs nepiemīt tieksme bieži meklēt jaunus iepriecinājumus. - Laduni pagriezās pret slaido, blondo vīrieti. - Šeit mēs esam tikai neliels mednieku bariņš un mums nav līdzi daudz sieviešu, bet tev nevajadzētu būt grūtībām atrast kādu sievieti, kuru svētījusi mūsu Doni un kura vēlētos ar tevi dalīties Baudas veltē. Ja neviena neiet pie sirds, mums ir liela ala, un viesi allaž ir labs iegansts Mātes godināšanas svētkiem.

- Diemžēl nevarēsim jums iet līdzi uz alu. Esam tikai nesen sākuši savu Ceļojumu. Tonolans grib veikt garu Ceļojumu un deg nepacietībā doties tālāk. Varbūt iegriezīsimies jūs apciemot atpakaļceļā, ja pastās­tīsi, kur jūsu ala atrodas.

- Cik žēl, ka nepaciemosieties, - pēdējā laikā mums nav bijis daudz viesu. Cik tālu tad jūs esat iecerējuši iet?

- Tonolans runā par iešanu gar Donau krastu lidz pat upes galam. Bet sākumā jau visi runā par garu Ceļojumu. Kurš tad var zināt, kā viss beigsies?

- Es biju domājis, ka Zelandoni dzīvo Lielā Ūdens tuvumā; vismaz toreiz, kad veicu savu Ceļojumu, tā bija. Nogāju lielu gabalu uz rietumiem un pēc tam uz dienvidiem. Vai tu teici, ka esat tikko kā sākuši iet?

- Es paskaidrošu. Tev taisnība, Lielais Ūdens atrodas tikai pāris dienu gājiena attālumā no mūsu alas, bet, kad es piedzimu, Dalanars no Lan­zadoni paņēma par savu sievieti manu māti, un viņa ala tāpēc ir arī manas mājas. Tur nodzīvoju trīs gadus, kamēr viņš man iemācīja arodu. Mēs abi ar brāli dzīvojām kopā ar viņiem. Vienīgais attālums, ko esam veikuši no Ceļojuma sākuma, ir gājiens pāri ledājam un vēl pāris dienu, līdz nokļuvām līdz šejienei.

- Dalanars! Nu, protams! Es jau domāju, ka izskaties pazīstams. Tu droši vien esi viņa gara bērns, jo tik ļoti viņam līdzinies. Un arī tu esi krama darbarīku izgatavotājs. Ja ari pēc dabas esi tikpat līdzīgs viņam kā pēc izskata, tad tev jābūt labam vīram. Dalanars ir pats labākais virs, ko esmu kādreiz saticis. Grasījos viņu nākamgad apciemot, lai iegūtu sev kādu krama gabalu no Lanzadoni. Nav labāka materiāla par viņējo.

Ap ugunskuru sāka pulcēties ļaudis ar koka bļodiņām, un vilinošās, garšīgās smaržas, kas atplūda no turienes, lika Jondalaram atcerēties par izsalkumu. Viņš pacēla mugursomu, lai tā nemaisītos citiem pa kājām, un tad ierunājās. - Laduni, man ir līdzi pāris Lanzadoni krama gabalu. Es tos grasījos izmantot, lai ceļā izgatavotu salūzušo rīku aizstājējus, bet akmeņi ir pārāk smagi, lai visu laiku nestu tos līdzi, tāpēc man nebūtu nekas pretim atbrīvoties no kādiem pāris gabaliem. Ja vēlies, es labprāt tev tos atdošu.

Laduni acis iemirdzējās. - Ar lielāko prieku tos pieņemtu, bet es ari vēlētos dot tev kaut ko. Man jau nekas nebūtu pretī izdevīgi patirgoties, bet es nevēlos apkrāpt Dalanara ģimenes pavarda dēlu.

Jondalars pasmaidīja. - Tu jau tā piedāvāji man atvieglot smago nešļavu un pabarot ar siltu ēdienu.

- Tas jau nevar atsvērt Lanzadoni izcilā krama vērtību. Jondalar, tu man to padari pārāk vieglu, tādējādi aizvainodams manu lepnumu.

Ap viņiem bija sapulcējies labvēlīgi noskaņotu ļaužu bariņš, un, kad Jondalars iesmējās, arī ļaudis viņam pievienojās.

- Nu labi, Laduni, es tev neatvieglošu dzīvi. Pašlaik nav nekā tāda, ko es vēlētos, - es vienkārši cenšos atbrīvoties no savas smagās kravas. Palūgšu kādu pakalpojumu nākotnē. Vai neiebildīsi?

- Tagad jau viņš grasās mani apkrāpt! - virs smaidīdams skaļi teica ļaužu bariņam. - Vismaz pasaki - kas tas būs?

- Kā lai es to pasaku? Bet es to gribēšu savākt atceļā uz mājām. Sarunāts?

- Kā tad es varu dot vārdu, ja nezinu, par ko tu runā?

- Es neprasītu neko tādu, ko tu man nevarētu dot.

- Jondalar, tavi nosacījumi ir bargi, bet, ja varēšu, došu tev visu, ko prasīsi. Sarunāts!

Atvēris mugursomu, Jondalars no augšpuses izņēma dažas mantas, izvilka maisu un iedeva Laduni divus jau apstrādātus krama gabalus. - Dalanars tos atlasīja un sākotnēji apstrādāja, - viņš sacīja.

Laduni sejas izteiksme skaidri norādīja uz to, ka viņam nav nekas pretim pieņemt paša Dalanara atlasītos un apstrādātos krama gabalus, kas domāti viņa ģimenes pavarda dēlam, bet viņš diezgan skaļi nomur­mināja tā, lai visi dzirdētu: - Varbūt šobrīd pārdodu savu dzīvību par diviem krama gabaliem? - Neviens no ļaudīm nebilda ne vārda par iespēju, ka Jondalars var arī neatgriezties, lai savāktu to, ko vēlas.

- Jondalar, vai tu tā grasies stāvēt un visu laiku pļāpāt? - Tonolans pavaicāja. - Mūs ielūdza piedalīties maltītē, un brieža gaļa tik labi smaržo. - Tonolana sejā rotājās plats smaids, un viņam pie sāniem stāvēja Filonija.

- Jā, ēdiens ir gatavs, - jaunā sieviete apstiprināja, - medības bija veiksmīgas, neesam pat neko daudz izlietojuši kaltēto gaļu, ko bijām paņēmuši līdzi. Tagad, kad esi atvieglojis savu somu, tajā būs vieta, lai paņemtu līdzi kādu gaļas gabalu, vai ne? - viņa piebilda, viltīgi uzsmaidīdama Laduni.

- Tas būtu ļoti laipni. Laduni, tu vēl neesi mani iepazīstinājis ar sava pavarda skaisto meitu, - Jondalars aizrādīja.

- H ir viena šausmīga diena, kad tava paša ģimenes pavarda meita sāk iedragāt tavu prasmi, - vīrs nomurmināja, bet viņa smaids bija lepnuma pilns. - Jondalars no Zelandoni, Filonija no Losaduni.

Meitene pagriezās, lai paskatītos uz vecāko brāli, un pēkšņi atklāja, ka ir pilnīgi pazudusi zilajās, dzīvīgajās acīs, kas no augšas smaidīdamas uz viņu nolūkojās. Aiz apjukuma nosarkusi, viņa atklāja, ka arī otrs brālis ir tikpat pievilcīgs; meitene nolieca galvu, lai noslēptu savu mulsumu.

- Jondalar! Nedomā, ka es neredzu to spīdumu tavās acīs. Atceries, es pirmais viņu ieraudzīju! - Tonolans jokoja. - Nāc nu, Filonija! Vedīšu tevi prom no šejienes. Gribu tevi brīdināt: turies tālāk no mana brāļa! Tici man, tu negribēsi ar viņu ielaisties nekādās darīšanās. Es to zinu. -

Tonolans pagriezās pret Laduni un ar izsmieklu aizvainots piebilda: - Viņš to dara pastāvīgi. Ir vajadzīgs tikai viens acu skatiens. Ja vien es būtu piedzimis ar sava brāļa dotībām!

- Mazo brāl, tev pašam piemīt daudz vairāk dotību, nekā kādam cilvēkam dzīves laikā nepieciešams, - Jondalars atbildēja, iesmiedamies savus dziļos, spēcīgos un sirsnīgos smieklus.

Filonija pagriezās atpakaļ pie Tonolana un šķita atvieglota, ierau­dzījusi, ka Tonolans vēl aizvien ir tikpat pievilcīgs kā tad, kad viņa uz to lūkojās iepriekšējo reizi. Puisis aplika viņai roku ap pleciem un stūrēja uz ugunskura otru pusi, bet Filonija pagrieza galvu atpakaļ, lai vēlreiz paskatītos uz otru brāli. Pašpārliecināti smaidīdama, sieviete paziņoja: - Kad mūsu alā ierodas kāds viesis, mēs allaž rīkojam svētkus, lai godinātu Dunu.

- Viņi nenāks mums līdzi uz alu, Filonija, - Laduni meiteni palaboja. Kādu brīdi jaunā sieviete izskatījās vīlusies, tad, pagriezusies pret To- nolanu, pasmaidīja.

- Ak, ja es būtu atkal jauns! - Laduni nosmēja. - Bet sieviete, kas godina Dunu, šķiet, daudz biežāk tiek aplaimota ar jaunām atvasītēm. Lielā Zemes Māte aplaimo tos, kuri māk Viņas veltes novērtēt.

Jondalars pārvietoja savu mugursomu aiz baļķa un tad devās pie ugunskura. Brieža gaļas sautējums sutinājās katlā, kas bija izgatavots no ādas, kura nostiprināta ar kopā sasietiem kauliem. Katls bija paka- rināts tieši virs uguns. Verdošais šķidrums bija pietiekami karsts, lai gaļa labi izsutinātos, un katla vārīšanās temperatūra tika saglabāta pietiekami zema, lai ēdiens nepiedegtu. Paša ādas katla temperatūra bija daudz augstāka nekā tajā esošais verdošais sautējums.

Kāda sieviete pasniedza Jondalaram koka bļodiņu ar sātīgo un gardo virumu un apsēdās viņam blakus uz baļķa. Viņš izmantoja savu krama nazi, lai sagrieztu gaļas gabalus un dārzeņus - viņi bija pielikuši klāt kaltētas augu saknes - un ēda virumu tieši no bļodas. Kad Jondalars bija ticis galā ar maltīti, sieviete viņam pasniedza mazāku bļodiņu ar zāļu tēju. Viņš pateicībā pasmaidīja. Sieviete bija pāris gadu vecāka par Jondalaru, tieši tik daudz, lai brieduma patiesais burvīgums būtu paspējis nomainīt jaunības skaistumu. Arī sieviete viņam uzsmaidīja un atkal apsēdās blakus.

- Vai tu runā Zelandoni valodā? - Jondalars pajautāja.

- Runāju maz, saprotu vairāk, - sieviete atbildēja.

- Vai man vajadzētu palūgt Laduni, lai mūs iepazīstina, vai arī tu pati man pateiksi savu vārdu?

Ar nelielu augstprātīgu labvēlību, kas piemīt vecākām sievietēm, viņa atkal pasmaidīja. - Tikai jaunām sievietēm vajag, lai kāds pasaka viņu vārdu. Es - Lanalija. Tu - Jondalars?

- Jā, - vīrietis atbildēja, sajuzdams sievietes kājas siltumu; viņa acīs atspoguļojās uzbudinājums, ko šis pieskāriens izraisīja. Lanalija at­bildēja uz Jondalara skatienu ar kvēlu atsaucību. Viņš uzlika roku uz sievietes augšstilba. Viņa pavirzījās tuvāk ar tādu kustību, kas vīrieti iedrošināja un solīja pārbaudītas baudas izjūtas. Jondalars piekrītoši pamāja uz viņas aicinošo skatienu, kaut arī tas nemaz nebija nepie­ciešams. Viņa acis jau bija atsaukušās sievietes aicinājumam. Sieviete paskatījās pāri Jondalara plecam; sekodams Lanalijas skatienam, viņš pamanīja, ka tuvojas Laduni. Sieviete ērti iekārtojās blakus Jondalaram. Viņi pagaidīs, līdz vēlāk varēs īstenot savu solījumu.

Laduni viņiem pievienojās pie ugunskura, un drīz pēc tam arī Tono­lans kopā ar Filoniju atgriezās pie brāļa sāniem. Drīz vien jau visi bija sapulcējušies ap abiem viesiem. Tika plēsti joki, pļāpāts un tulkots tiem ļaudīm, kas viesu valodu nesaprata. Beidzot Jondalars nolēma ķerties pie nopietnāka temata. - Laduni, vai tu zini kaut ko par tiem cilvēkiem, kas dzīvo pie upes?

- Mūs kādreiz mēdza apciemot viens viesis no Sarmuni cilts. Viņi dzīvo tālāk, upes lejtecē, bet kopš tiem laikiem jau pagājuši vairāki gadi. Dažkārt gadās tā, ka visi jaunie cilvēki dodas savos Ceļojumos pa vienu un to pašu ceļu. Tādos gadījumos jau viss ir labi zināms un paredzams un nav vairs tik aizraujoši, tāpēc viņi izvēlas citu ceļu. No­mainoties paaudzēm, vairs tikai vecie atceras, kāds piedzīvojums ir doties Ceļojumā pa tādām vietām, kur vēl neviens iepriekš nav gājis. Visi jaunie domā, ka viņu atklājumi ir kaut kas jauns. Nav vairs svarīgi, ka viņu senči darījuši tieši to pašu.

- Viņiem tas patiešām ir kaut kas jauns, - Jondalars atbildēja, bet nespēja izsekot līdzi filozofiskajam domu gājienam. Pirms tika iesaistīts diskusijā, kas droši vien būs patīkama, bet diez vai praktiski noderīga, viņš gribēja uzzināt kādu noderīgu informāciju. - Vai vari man kaut ko pastāstīt par to ļaužu paražām? Vai zini kādus vārdus viņu valodā? Varbūt sveicienus? No kā mums vajadzētu izvairīties? Kas tos cilvēkus varētu aizvainot?

- Es neko daudz par viņiem nezinu, un man nav pašas svaigākās informācijas. Pirms pāris gadiem bija kāds vīrs, kurš devās uz austru­miem, bet viņš tā arī nav atgriezies. Kas to lai zina, varbūt viņš nolēma apmesties kādā citā vietā? - Laduni atbildēja. - Runā, ka viņi izgatavo savas doni no dubļiem, bet tās ir tikai runas. Es nesaprotu, kāpēc gan kādam vajadzētu izgatavot Mātes svētās relikvijas no dubļiem? Tās taču vienkārši sadrūp, kad dubļi izkalst.

- Varbūt tāpēc, ka tā viņi jūtas tuvāk zemei? Daži cilvēki tam nolū­kam izmanto akmeņus.

Runājot Jondalars neapzināti pasniedzās pēc maisiņa, kas bija pie­kārts pie viņa jostas, un sataustīja mazo tuklās sievietes akmens figū­riņu. Viņš noglāstīja tik labi pazīstamās milzīgās krūtis, lielo, nokareno vēderu, milzīgi resnās ciskas un iespaidīgi apjomīgo dibenu. Kājām un rokām nebija lielas nozīmes, pats svarīgākais bija tieši Mātes aspekts, tāpēc akmens figūriņas locekļi bija tikai aptuveni izveidoti. Galvas vietā bija izaugums bez vaibstiem - ar domu, ka matiem jākrīt pāri sejai.

Nevienam nebija lemts redzēt vaigā brīnišķīgo Doni - Lielo Zemes Māti, Seno Ciltsmāti, pašu Pirmo Māti, Radītāju un Dzīvības uzturētāju, Viņu, kas ar savu spēku svētīja visas sievietes, lai tās radītu jaunu dzī­vību. Un neviena no Viņai par godu radītajām mazajām skulptūriņām, kurās bija iemiesots Viņas gars - doni -, nekad neuzdrošinājās atklāt Viņas seju. Pat tad, kad Viņa parādījās sapņos, Viņas seja parasti ne­bija skaidri saskatāma, tomēr vīrieši Viņu parasti redzēja ar jaunavīgu augumu - kā sievieti pašos precību gados. Dažas sievietes apgalvoja, ka spēj iemiesoties Viņas garā un lidot vēja spārniem, lai nestu veiksmi vai ļautu vaļu atriebībai, un Viņas atriebība varēja būt neizmērojama.

Ja Viņu sadusmoja vai izrādīja necieņu, Viņa bija spējīga veikt vai­rākus šaušalīgus aktus, bet visbriesmīgākais grēks bija neļauties Viņas brīnumainajai Baudas veltei, kas notika tad, kad sieviete izvēlējās sevi atdot vīrietim. Lielā Māte un, kā tika apgalvots, arī Viņas kalpones varēja piešķirt vīrietim spēku dalīties Viņas Baudas veltē ar tik daudz sievietēm, cik vien viņš vēlējās, un tik bieži, cik vien gribēja, vai arī va­rēja likt vīrieša loceklim nokalst tā, ka viņš vairs nespēja sniegt Baudas velti nevienai sievietei, ne arī atrast sev sievieti vispār.

Jondalars izklaidīgi glāstīja maisiņā glabātās akmens doni nokarenās krūtis, izlūgdamies veiksmi Ceļojumā. Tā bija taisnība, ka daži tā arī neatgriezās, bet tas piederējās pie piedzīvojuma. Tad Tonolans uzdeva Laduni jautājumu, kas Jondalaru atgrieza no sapņu pasaules.

- Ko tu zini par plakangalvjiem, kas dzīvo šeit tuvumā? Pirms pāris dienām mēs saskrējāmies ar vienu bariņu. Es jau biju pārliecināts, ka tās būs mūsu Ceļojuma beigas. - Pēkšņi visi ļaudis pievērsa uzmanību Tonolanam.

- Kas notika? - Laduni uztrauktā balsi jautāja. Tonolans atstāstīja starpgadījumu, kas bija noticis, sastopoties ar plakangalvjiem.

- Čaroli! - Laduni nospļāvās.

- Kas ir Čaroli? - Jondalars painteresējās.

- Kāds jauns vīrietis no Tomasi Alas, kaušļu bandas vadonis, kurš ir ieņēmis galvā plakangalvjus izjokot. Mums ar plakangalvjiem nekad nekādu problēmu nav bijis. Viņi dzīvoja savā upes pusē; mēs palikām savējā. Ja mums kādreiz nācās upi šķērsot, viņi turējās pa gabalu un lika mūs mierā, ja vien neuzkavējāmies viņu teritorijā pārāk ilgi. Tādās reizēs viss, ko viņi pasāka, bija - viņi darīja mums zināmu, ka vienkārši mūs vēro. Ar to ari bija pietiekami, jo ikvienu cilvēku padara nervozu, ja plakangalvju bariņš viņu visu laiku novēro.

- Tā ir gan! - Tonolans piekrita. - Bet kā to saprast: izjokoja plakan­galvjus? Es nu gan neuzprasītos uz nepatikšanām ar viņiem.

- Viss sākās kā nevainīgs joks. Kāds iedrošināja kādu citu pieskriet pie plakangalvjiem un viņiem pieskarties. Ja plakangalvji ir aizkaitināti, viņi var diezgan naidīgi uzvesties. Pēc tam jaunie vīrieši sāka aplenkt katru plakangalvi, kuru satika klīstam apkārt vienu pašu: ielenca viņu un sāka ķircināt, cenšoties plakangalvi izprovocēt, lai dzenas viņiem pakaļ. Plakangalvji ir ātri, bet viņiem ir īsas kājas. Mūsu vīri parasti var paskriet ātrāk, bet labāk ir skriet tālu prom un neapstāties. Nezinu, kā tas īsti sākās, bet pēc tam jau Čaroli banda sāka viņus sist. Man ir aizdomas, ka viens no tiem plakangalvjiem, kuru viņi bija ķircinājuši, noķēra vienu no saviem pāridarītājiem, un pārējie iesaistījās, lai savu draugu aizstāvētu. Tā tas viss arī sākās, pēc tam jau tas kļuva par ieradumu; pat tad, kad vairāki vīri cīnījās ar vienu pašu plakangalvi, viņi netika sveikā cauri bez pāris pamatīgiem zilumiem.

- Tam es ticu, - Tonolans piekrita.

- Tas, kas notika pēc tam, bija vēl briesmīgāk, - Filonija piebilda.

- Filonija! Tas ir tik pretīgi! Es neesmu tev ļāvis par to runāt! - La­duni kūsāja patiesās dusmās.

- Ko viņi izdarīja? - Jondalars pavaicāja. - Ja mēs grasāmies iet cauri plakangalvju teritorijai, mums tas ir jāzina.

- Jā, šķiet, ka tev taisnība, Jondalar. Man vienkārši nepatīk par to runāt Filonijas klātbūtnē.

- Es esmu pieaugusi sieviete, - Laduni meita uzstāja, bet viņas balss neskanēja pārliecinoši.

Laduni paskatījās uz meitu, padomāja un tad pieņēma lēmumu. - Pla­kangalvju vīrieši sāka staigāt pa pāriem vai bariņos, un Čaroli bandai tas nederēja. Tāpēc viņi sāka ķircināt viņu sievietes. Bet plakangalvju sievietes nekad necīnās pretī. Nav nekāda prieka viņas aiztikt; viņu sievietes tikai saraujas un skrien projām. Tāpēc banda nolēma viņas izmantot citiem mērķiem. Es nezinu, kurš uzdrošinājās un kurš bija pirmais, iespējams, ka Čaroli savus puišus uz to samusināja. Viņš uz to ir spējīgs.

- Uz ko samusināja? - Jondalars nesaprata.

- Viņi sāka ar varu piespiest plakangalvju sievietes… - Laduni ne­spēja pabeigt teikumu. Viņš pielēca kājās nikns kā velns. - Tā ir zaimo­šana! Tā ir Mātes apgānīšana, Viņas Baudas veltes zākāšana! Dzīvnieki! Sliktāki par dzīvniekiem! Sliktāki par plakangalvjiem!

- Tātad tu saki, ka šie vīri guva Baudas velti no plakangalvju sie­vietēm? Piespieda viņas ar varu? Plakangalvju sievietes? - Tonolans pārjautāja.

- Viņi ar to pat lielījās! - Filonija iesaucās. - Es sev pat tuvumā nelaistu tādu vīrieti, kurš būtu guvis Baudas velti ar plakangalvju sievieti.

- Filonija! Tu nedrīksti apspriest tādas lietas! Es nepieļaušu, ka pār tavām lūpām nāk tādi riebīgi vārdi, tādas neķītrības! - Laduni bija sašutis. Viņš bija saniknots; vīra acis meta dusmu zibeņus.

- Jā, Laduni, - Filonija paklausīja, padevībā noliekdama galvu.

- Interesanti, kā viņi paši pēc tam jutās? - Jondalars apcerēja. - Var­būt tāpēc tas jauneklis svieda man ar akmeni? Domājams, ka viņi ir dusmīgi. Esmu dzirdējis ļaudis runājam, ka plakangalvji varētu būt cilvēki, - un, ja viņi tādi ir…

- Arī es esmu dzirdējis tādas runas! - Laduni piebalsoja, joprojām cenzdamies nomierināties. - Tam nu gan netici!

- Bara vadonis, ar kuru mēs satikāmies, bija gana gudrs, un viņi staigā uz divām kājām, tieši tāpat kā mēs.

- Arī lāči dažkārt staigā uz pakaļkājām. Plakangalvji ir dzīvnieki! Saprātīgi dzīvnieki, bet tomēr dzīvnieki! - Laduni centās saņemt sevi rokās un atgūt kontroles spējas, apzinādamies, ka visi ļaudis jūtas ne­ērti. - Plakangalvji parasti ir nekaitīgi, ja vien viņus neaiztiek, - Laduni turpināja. - Nedomāju, ka sievietes… šaubos, vai viņas apzinās, kāda tā ir necieņa mūsu Mātei. Un visa tā ķircināšanās un kautiņi. Ja dzīvnieki ir pamatīgi saniknoti, viņi uzbrūk pretiniekam.

- Man šķiet, ka Čaroli banda ir radījusi mums pamatīgas problēmas, - Tonolans secināja. - Mēs gribējām šķērsot upi un iet pa labo krastu, lai nebūtu vēlāk jādomā, kā tikt tai pāri, kad tā kļūs par Lielās Mātes upi.

Laduni pasmaidīja. Tagad, kad viņi jau runāja par citām lietām, vīra dusmas pārgāja tikpat ātri, kā bija uznākušas. - Tonolan, Lielās Mātes upei ir pietekas, kas arī ir lielas upes. Ja grasies iet gar upi līdz pašām beigām, tev būs jāpierod pie vairāku upju šķērsošanas. Ļauj man dot tev padomu. Labāk turies šajā upes pusē, līdz nonāksi pie lielā atvara. Tecēdama pa līdzenumu, upe sadalās vairākās gultnēs, un mazākajām upēm ir daudz vieglāk tikt pāri nekā lielajai upei. Līdz tam ari laiks būs kļuvis daudz siltāks. Ja gribēsiet apciemot Sarmuni cilti, tad pēc tam, kad būsiet tikuši pāri upei, ejiet uz ziemeļiem.

- Cik tālu ir līdz lielajam atvaram? - Jondalars painteresējās.

- Es jums uzzīmēšu karti, - Laduni piedāvājās, izņemdams savu krama nazi. - Lanalija, iedod man to mizas gabalu! Varbūt vēl kāds cits varēs dot ari tālākus norādījumus? Ņemot vērā, ka pa ceļam jums būs jātiek pāri vairākām upēm un vēl arī jāmedī, līdz vasarai jūs varētu nokļūt līdz tai vietai, kur upe pagriežas uz dienvidiem.

- Vasarai? - Jondalars palika domīgs. - Esmu tik noguris no ledus un sniega, ka nevaru vien sagaidīt vasaras iestāšanos. Man derētu ne­liels siltums. - Atkal sajutis Lanalijas kāju piespiežamies pie savējās, Jondalars uzlika roku uz sievietes gurna.