Jūras pūķa sala

Prologs

Galvenās sajūtas viņa prātā nebija bailes, bet gan dusmas par pasaules netaisnību. Jo tas, kas ar viņu pēc mirkļa notiks, nepavisam nešķita godīgi.

Viņš drīz mirs, pēc dažām sekundēm vai, ilgākais, dažām minūtēm. Tas šobrīd bija skaidri un nenovēršami, un savā ziņā viņš to pat varēja pie­ņemt. Visi kādreiz nomirst, un šis, iespējams, bija salīdzinoši ātrs un viegls veids, kā aiziet. Viņš noteikti nepaspēs neko daudz sajust. Vai, ja paspēs, augstākais, .sekundi vai divas. To taču viņš izturēs.

Bet, kad viņš bija mazs puika, viņam bija kļuvis žēl dižslieku, caur kuru ķermeņiem pēkšņi tika izdurts ass makšķerāķis. Viņš zināja, ka sliekas ir pavisam primitīvas radības, kam pat nav smadzeņu, tikai ganglijveida nervu sistēma. Tātad tās nespēj just, tām nevar sāpēt. Tās nekādi nevar sajust bailes vai skumjas.

Viņš tomēr bija jutis līdzi dižsliekām, jo tās bija bezpalīdzīgi locījušās uz makšķerāķa un neveikli mēģinājušas atbrīvoties no ķermeni caurdū­rušā tērauda. Viņš negribēja domāt, vai tās kaut ko izjūt tad, kad pietuvo­jas par tām nesalīdzināmi lielāka, no viņu skatpunkta vismaz zilā vaļa izmēra līdaka vai asaris.

Bieži viņš bija ierosinājis vecākiem vai draugiem, ka, klau, kā būtu, ja nodarbotos ar ko citu, makšķerēšana galu galā bija diezgan garlaicīga. Vi­ņam noteikti bija izdevies izglābt no nežēlīga likteņa vismaz dažus desmi­tus dižslieku.

Tādēļ tagad, kad lomas piepeši neizprotamā veidā bija mainījušās, tas, kas ar viņu notiks pēc mirkļa, šķita ārkārtīgi negodīgi.

No otras puses, viņam nevajadzēs ar šo netaisnību sadzīvot ilgi.