Jūras pūķa sala

21

Nākamajā rītā pamodusies, Kamilla uzreiz pamanīja, ka gaisā ir spēcīga dūmu smaka. Viņa apģērbās un izsteidzās uz klāja. Hua un Marti, atbal­stījušies pret margām, domīgi lūkojās uz apkārtni. Saule jau bija uzlēkusi, taču tā spīdēja tikai kā blāvs rēgs caur netīri pelēko dūmaku, kas klājās virs jūras. KamilJa pamanīja arī to, ka saules stari nesilda kā parasti. Viņa uzreiz saprata, kāpēc, piemēram, astoņdesmit procenti indiešu, pēc avīžu stāstiem, cieš no spēcīga D vitamīna trūkuma. Tsina sala un citas salas bija nozudušas miglā, neredzēja pat to siluetus.

— Kā lielpilsētu smogs, — noteica Kamilla. — No kurienes tas nāk?

No Hanojas?

Hua un Marti saskatījās, kā jautājot viens otram, kurš to izskaidros Kamillai. Es neciešu to jūsu žestu, nodomāja Kamilla. Tas man liek justies dumjai un atstumtai.

— Indijas, Ķīnas un Indonēzijas smogi aizvien biežāk saaug kopā, — paskaidroja Hua. — Un mēs vienmēr paliekam tiem pa vidu. Bieži uz , vairākām nedēļām no vietas. Pat mēnesi, ja gadās stiprāks El Ninjo.

Nu, protams, domāja Kamilla.

— Ķīnas smogi rodas no automašīnām un rūpnīcām, un nelielu apmēru akmeņogļu un biomasas dedzināšanas, — papildināja Marti. — Indijas smogi rodas no automašīnām un rūpnīcām, un biomasas dedzināšanas. Indonēzija dod savu artavu galvenokārt no kūdras un meža, kā arī paze­mes akmeņogļu ugunsgrēkiem. Starptautiskā sadarbība savā labākajā iz­pausmē! International Cooperation for a Global Termoggedon.

Kamilla atminējās reiz lasījusi kādu rakstu vai ziņu par akmeņogļu ugunsgrēkiem. Taču viņa nespēja atsaukt atmiņā detaļas.

— Indonēzijā notiek daudz vairāk pazemes akmeņogļu ugunsgrēku nekā visās citās valstis kopā, — teica Marti. — Pēc viena aprēķina, to va­rētu būt trīssimt tūkstoši.

— Trīssimt… tūkstoši? —Kamilla pārjautāja.

— Nu, tas ir lielākais publicētais aprēķins, un tas patiesībā ir balstīts tikai uz dažiem nodalītos apvidos pēkšņi izdarītiem mērījumiem. Piemē­ram, uz to, ka gar ceļu, kas ved no Balikpapanas uz Samarindu, simt kilo­metru garumā ir simtiem atsevišķu akmeņogļu ugunsgrēku.

— Kā to var būt tik daudz? — jautāja Kamilla.

Dūmu smaka nu bija spēcīgāka nekā iepriekš, un Kamilla juta, kā smogs sākkņudināt viņas plaušas. Kaklā tecēja no kairinājuma radušās gļotas, un viņai vajadzēja krekšķināt un klepot, lai kniešana mazinātos. Smogs koda arī acīs, it kā tajās būtu iekaisīti smalki jo smalki stikla putekļi.

— Indonēzija pēdējo četrdesmit piecu miljonu gadu laikā bijusi zemes­lodes lielākā akmeņogļu rūpnīca, — paskaidroja Marti. — Jūras līmenis ir cēlies un krities sauszemes ledāju izplešanās un kušanas taktī. Droši vien kopumā simtiem reižu. Vienmēr, kad ūdens pacēlies, kūdras purvi ir pali­kuši zem ūdens. Uz kūdras ir sakrājušies koraļļi, miris planktons un smil­tis. Kūdra ir sacietējusi par brūnoglēm, un no koraļļiem un planktona, un smiltīm ir iznācis kaļķakmens un smilšakmens.

Marti izņēma no kabatas pildspalvu un papīru. Viņš savilka vairākas horizontālas līnijas, sadalot lapu daudzās šaurās daļās. Tad viņš piepildīja katru otro daļu ar blīvu, pa labi sasvērušos svītrojumu un atlikušās ar retāk iezīmētām, pa kreisi sasvērtām līnijām.

— Zem Papua, Sumatras un Kalimantānas kūdras purviem ir šādas daudzstāvu kūkas. Daudzstāvu plato, kuros pēc kārtas ir ogles un no jūras dibena nogulumiem radušies akmeņi. Indonēzijas oglēs ir arī daudz sēra savienojumu, jo Indonēzijā ir daudz vulkānu.

— Kāpēc tā ir nozīmīga informācija? — jautāja Kamilla.

— Tas nosaka to, cik viegli akmeņogles pašas aizdegas, — paskaidroja

Marti. — Jo vairāk pirītu un sulfītu, jo vieglāk ogles aizdegas. Indonēzijas akmeņogles sāk gruzdēt četrdesmit grādos, līdzko tām tiek klāt kaut maz­liet skābekļa.

Oho, Kamilla nodomāja. Tas izklausās diezgan nopietni.

— Turklāt Indonēzijas daudzstāvu plato tiek ļoti vēdināti, — paskaid­roja Marti. — Un aprīkoti ar daudzām notekām.

Marti iezīmēja kaļķakmens slāņus attēlojošajās joslās nenoteiktu formu caurumus. Daļa no tiem bija vertikāli, daļa — horizontāli. Marti vispirms uzzīmēja caurumiem kontūras un tad aizķēpāja to iekšpusi melnu.

— Indonēzijas kūdra ir sevišķi skāba, — viņš teica. — Tāpat kā no tās radušās akmeņogles. Kaļķakmens un smilšakmens turpretī ir stipri sārmaini akmens tipi. Kad viens otram virsū atrodas skābi un sārmaini akmens tipi, sārmaino akmeni saēd vienos vertikālos un horizontālos caurumos.

Migla mazliet paklīda, un no tās atkal sāka parādīties salu tēli.

— Tā paša iemesla dēļ visas Halonas salas ir alu pilnas, — papildināja Hua.

— Šī parādība ir eksotiska īpatnība, — teica Marti. — Indonēzijā tam ir liela praktiska nozīme. Vienmēr, kad kādā apvidū iznīcina lietus mežus un kūdras purvus, akmeņogles aizdegas gandrīz vienlaikus daudzās vie­tās. Tas notiek, tiklīdz gruntsūdens līmenis pietiekami pazeminās.

— Jo kaļķakmens slāņi ir pilni caurumu? — Kamilla pārliecinājās.

— Jā,— Marti apstiprināja.

Debestiņ, nodomāja Kamilla. Simtiem tūkstošu pazemes akmeņogļu ugunsgrēku. Tas izklausījās patiešām biedējoši.

— Indonēzijas kūdrā varbūt ir desmit reižu vairāk ogļu nekā Somijas purvos, piecdesmit vai simt miljardi tonnu, jo neviens nezina, cik daudz ogļu slēpj daudzstāvu plato zem kūdras purviem.

Kāpēc es neesmu par to dzirdējusi agrāk, domāja Kamilla. Galvenokārt: kāpēc neviens no FPPC nekad par to nekā nav runājis?

— Taču mēs zinām, ka Norvēģu jūras dzelmē ir apmēram trīs tūkstoši miljardi tonnu ogļu, — turpināja Marti, — jo naftas un dabasgāzes uzņē­mumi ir izurbuši jūras dibenā sešus simtus caurumu. Zem Papua kūdras

purviem varētu būt apmēram Norvēģijas krājumiem atbilstošas iegulas. Tāpat Kalimantānā un Sumatrā.

Jo, ja tas viss ir taisnība…

— Pagaidām visi tie zem zemes pamazām gruzdošie akmeņogļu uguns­grēki ir bijuši diezgan mazi, taču daudzi ar laiku var izaugt lielāki, — teica Marti. — Savienotajās Valstīs reiz bija spiesti evakuēt veselu pilsētu, Centrāliju, kad zem tās izpletās akmeņogļu ugunsgrēks. Mājas, ceļi un stāv­vietas sāka brukt, kad zem tām izdega alas un iebruka zeme, kas iepriekš netika paredzēts. Cilvēki zaudēja samaņu no saindēšanās ar tvana gāzi. Zem klajas debess.

Vai tad neviens no viņiem tiešām neko par to nezināja, domāja Kamilla. Vai viņi nezināja, jo negribēja zināt? Vai viņi zināja, tikai neuzdrošinājās man to pateikt?

— ļa ugunsgrēku temperatūra uzkāpj pietiekami augstu, kad ūdens tvaiks sadalās ūdeņradī un skābeklī, ugunsgrēki sāk ražot tā sauktās sintē­zes gāzes. Tad atmosfērā izdalās mazāk oglekļa dioksīda, taču vairāk me­tāna, oglekļa monoksīda un brīvā ūdeņraža. Tiem visiem ir daudz lielāka ietekme uz globālo sasilšanu nekā oglekļa dioksīdam.

Kamilla mēģināja sakārtot domas. Vai bija iespējams, ka FPPC cilvēki nekad nebija uzdūrušies šādai informācijai?

— Ja ar to neko nedarīs, visa Indonēzija drīz varētu būt liesmās.

Vai Kamillas padotie visu laiku bija zinājuši visu, ko Marti nupat viņai pastāstīja, taču izturējušies, itin kā viņi nebūtu zinājuši nekā?

— Akmeņogļu degšana sausajā sezonā izraisa meža un kūdras uguns­grēkus ikreiz, kad gruzdošais slānis atrodas bīstami tuvu augsnes virskār­tai,— turpināja Marti.

Un kā es pati, vai es arī patiesībā esmu zinājusi to visu, aizdomājās Kamilla. Vai esmu tikai izslēgusi šo informāciju no apziņas? Vai esmu aiz­mirsusi visu tik perfekti, ka nekas no tā nepastāvēja līdz šim mirklim? Tāpat kā biju aizmirsusi daudz ar Marti un mūsu attiecībām saistīto, jo man vairs nevajadzēja ar mums saistītās atmiņas.

— Un meža un kūdras degšana var izraisīt akmeņogļu ugunsgrēkus

vietās, kur ogļu slānis pienāk tuvu zemes virskārtai, — Marti nobeidza stāstu.

Ko gan Marti bija teicis, kad viņi bija sēdējuši Hoana Kjema ezera krastā? Mums ir bīstama spēja nezināt lietas, kuras mēs negribam zināt. Arī tad, kad tās zinām. Arī tad, kad zinām, ka zinām tās.

Kamilla skatījās uz biezās miglas apjoztajām salām.

Marti dzird tikai argumentus, kas runā par labu tam, ka konrits patie­šām pastāv, viņa sprieda. Marti neredz pierādījumus, kas pamato, ka kon­rits, visticamāk, ir tikai leģenda, tikai mītisks dzīvnieks. Es savukārt gribu atcerēties un redzēt tikai to, ko FPPC ir darījis labi. To, kur tam ir veicies. Taču negribu nonākt aci pret aci ne ar ko tādu, kas varbūt bijis pavisam citādi. Tumšāk.

Smogs atkal sabiezēja, tas viļņojās gaisā pelēkos virpuļos un vērpetēs kā cigarešu dūmi.

Varbūt spēja salikt lietas pa plauktiņiem cilvēkiem ir nepieciešama, do­māja Kamilla. Varbūt cilvēki zaudētu saprātu, ja būtu spiesti visu laiku ska­tīties Visuma šausmām acīs, kaili un neaizsargāti. Taču vai šie mūsu veselā saprāta aizsargmehānismi vienlaikus nav mūsu lielākā problēma? To dēļ taču neviena krīze vai problēma nevar būt mums tik iepriekš neparedzama, lai uzkristu uz galvas kā pilnīgs pārsteigums. Bet tas tā beigu beigās tomēr notiek. Vai mums varētu būt atomieroči, karš un rasisms, ja nebūtu šīs īpašības? Vai mēs varētu ēst rūpnīcu būros audzētu lopu gaļu, ja mums ne­būtu šīs izvēlīgās kurlmēmi aklās dāvanas? Biedējošās īpašības, ko varam likt lietā vienmēr, kad vien vēlamies, un kas padara iespējamus visas šīs pa­saules Ruandas, Aušvices, Ļeņingradas blokādes un Mao Lielos lēcienus?

— Vai tu vēl esi šeit? — jautāja Marti balss kaut kur no tālienes.

— Piedod, es…

— Nu, tas nekas, esmu pieradis pie tā, ka cilvēki aizspiež ausis uzreiz, kad sāku runāt par kādu patiešām svarīgu lietu, — žēlojās Marti.

Tā gan, nodomāja Kamilla.

— Vai tu patiesi esi tādās domās, ka FPPC darbība ir pasliktinājusi si­tuāciju? — viņa jautāja Marti.

Marti izbrīnīts paskatījās uz Kamillu.

— Kāpēc tu…

— Vai tu varētu tagad tikai atbildēt, bez nekādiem jociņiem, — lūdza Kamilla. — Esi tik laipns, man tas ir svarīgi.

— Vai tu tiešām esi droša, ka gribi dzirdēt, ko es par to domāju?

— Koncentrējoties uz to, ko vēl var darīt lietas labā.

Marti apjukums kaitināja Kamillu. Nesāc tagad, velns parāvis, izskatī­ties tik apstulbināts, Kamilla sakaitināta nodomāja.

— Tiešām? — jautāja Marti.

Tas, protams, ir atkarīgs arī no tā, ko tu grasies tālāk teikt, domāja Kamilla.

— Klāj tik vaļā, — ierosināja Kamilla.

— Nu… Tie tavi naudas vergi ir ļāvuši indonēziešiem pieļaut milzīgu kļūdu.

— Okei. Kā?

— Ja purvaino lietus mežu kokaudzēm ļautu atjaunoties un tās aprū­pētu tā, lai kūdras slānis būtu mitrs, arī akmeņogļu ugunsgrēki apdzistu. Vismaz simt kilometru rādiusā no tuvākā kūdras masīva. Vissvarīgāk ir nodrošināt, lai visus kokus neizcērt vienlaikus un lai augsnē neizrok kok­snes pludināšanas kanālus.

Tas vēl neizklausās sevišķi grūti, domāja Kamilla.

— Kas attiecas uz eļļas palmu plantācijām, arī tās noteikti nedrīkstētu noklāt kūdras purvus, ne arī labā stāvoklī esošus lietus mežus, — teica Marti. — Taču citādi tās droši vien ir ekoloģiski prātīgākais iespējamais veids, kā ražot biodegvielu. Ja no presēšanas atliekām ražo biogāzi un no palmu lapotnēm, stumbriem un tukšiem augļu ķekaru apvalkiem celulo­zes etanolu, kopējā raža minerālu augsnē atbilst jau trīsdesmit naftas tonnu ekvivalentiem uz hektāru gada laikā. Taču vienlaikus virs eļļas palmām vajadzētu audzēt arī dažus desmitus hektāru dipterocarpaceae, teiksim, as­toņu gadu ciklā. Tad iegūtu arī daudz vērtīgas cietās koksnes. Turklāt palmas ir C3 tipa augi, tie tropos aug labāk, ja lielāki koki, piemēram, tieši diptero­carpaceae, tos mazliet apēno, fotorespirācijas zaudējumi ir mazāki, kad

RuBisCO tik bieži nenoķer oglekļa dioksīda radīto skābi. Turklāt no aug­snes neizgaro tik daudz ūdens, kas arī…

Kamilla vairs nespēja izsekot, jo Marti runā jau sāka parādīties pārāk daudz biologu slepenās valodas. Viņa tomēr saprata, ka turpmāk vajadzētu izturēties pret šo lietu nopietnāk. Viņa vēl neprata pateikt, kur Marti ir taisnība un kur viņa vērtējumi iebrauc auzās. Taču viņai droši vien vaja­dzētu to noskaidrot.

Jo, ja Marti bija taisnība…

Kamilla negribēja tādu smagumu uz savas sirdsapziņas. Vismaz, ja viņa varētu darīt kaut ko, lai situāciju labotu, nepazaudējot visu savu īpašumu.