Jūras pūķa sala

5

Apjukusī Kamilla Norstranda atvēra mājas durvis. Kā es spēšu visu iz­stāstīt Peteram, viņa domāja.

Kā spēšu paskaidrot viņam, kas notiks pēc desmit, piecpadsmit vai, vēlākais, divdesmit gadiem? Un kā es varēšu viņam pateikt, ka mums nekad…

Viņa nespēja pabeigt domu, pat klusām pie sevis. Tas sāpēja pārāk daudz. Jo viņa tomēr visu laiku, par spīti steigai, bija cerējusi, ka kādu dienu vi­ņiem… nu tā. Tas nenotiks. Nekad.

Jācer, Peters vēl nav pārnācis, domāja Kamilla, ejot iekšā, bet Peters jau bija mājās. Viņš sēdēja istabas dīvānā un izskatījās pavisam nopietns. It kā viņš jau zinātu, ko Kamilla grasās teikt. Tas nekādā gadījumā nebija iespē­jams. Nurminens nekad nebūtu atklājis ziņas par viņas veselības stāvokli nevienam, pat ne Peteram.

Man noteikti viņam ir jāsaka uzreiz, domāja Kamilla. Viņa iegāja is­tabā. Bet kāpēc Peters izskatās tik nomākts? Kas viņam lēcies?

— Sveika, — teica Peters. — Kāda tev bija diena?

— Ja godīgi, tad nekādā jēgā, — atzinās Kamilla.

— Žēl gan.

— Klau, Peter, mums jāparunā. Nopietni.

Petera seja mainījās. Piepeši viņš izskatījās mierīgs un atvieglots.

— Priecājos, ka tu esi tādās pašās domās, — teica Peters. — Vai, parei­zāk, patīkami pārsteigts. Tas visu padara daudz vieglāku. Es domāju, ka…

Tas ir, baidījos, ka tu negribēsi… Bet tad jau mēs esam viens otram daudz tuvāki, nekā es domāju. Šajā ziņā.

Kamilla apstulbināta skatījās uz Peteru.

— Piedošanu, bet kādus brīnumus tu vispār īsti runā?

Petera sejā parādījās apjukums.

— Nu, vai tad tas tagad… ko tad tu pati domāji? Man šķita, ka…

Kamilla pēkšņi sajuta vieglu reiboni. Par ko īsti Peters gribēja ar viņu

runāt? Kāpēc viņš izskatās tik nemierīgs? Kāpēc viņa balss tonis ir tik vēss un atsvešināts?

Slikta priekšnojauta iezagās Kamillas prātā, bet viņa to pagrūda malā, jo tai taču noteikti nevarēja būt nekāda sakara ar īstenību.

Nevarēja?

Viņa jutās tā, it kā būtu redzējusi murgu. Baismīgu murgu, no kura nespēja pamosties, lo tālāk šī diena gāja, jo tumšākus toņus tā nesa.

— Vai tu, lūgtum, varētu paskaidrot, — teica Kamilla. — Par ko tu gribi ar mani runāt?

— Nu, par šķiršanos, saprotams. Par mūsu laulības šķiršanu.

Kamilla satrūkās, it kā Peters viņai būtu iesitis pa seju.

Viņa dziļi ievilka elpu un mēģināja nomierināties. Bet reibonis pieauga, un viņai vajadzēja atbalstīties pret krēslu.

Tā nevar būt patiesība, viņa domāja. Es tūlīt pamodlšos, un viss būs atkal labi. Peters gulēs man blakus, un man nebūs nekāda autoimūnā sin­droma, kas tūlīt sāks sagraut mana ķermeņa audus.

— Vai tu saprati, ko es teicu? — jautāja Peters.

Viņa balss bija kā ledus, un viņa seja bija cieta, bez izteiksmes, kā mi­ronim. Tajā vairs neredzēja pat atliekas no tā siltuma un pieķeršanās, ko viņš agrāk bija veltījis Kamillai. Par mīlestību nemaz nerunājot.

Tātad tā ir patiesība, domāja Kamilla. Tas tiešām notiek.

Bet ar to var tikt galā arī izdzīvojot, Kamilla steidzīgi nodomāja. Daudzi cilvēki ir pieredzējuši to pašu, un viņi ir izdzīvojuši. Vismaz daži no viņiem. Vispirms jūties slikti, bet tad pamazām sāk kļūt labāk un laika gaitā aizvien labāk. Drīz atkal esi tik drošs uz kājām, ka spēj pat aiziet pats uz veikalu.

Pakausis pēkšņi šķita pavisam nejutīgs, it kā tas būtu sasalis. Sajūta izpla­tījās galvā, no tās uz pleciem un pa visu ķermeni. Viņas asinsvados plūda ledus. Viss sastinga, viņa vairs nejuta neko.

Viņa saspieda krēsla atzveltni, līdz pirkstu kauliņi kļuva balti, un cīnī­jās pret reiboni. Grīda draudēja piecelties stāvus, bet viņa neļāva tam no­tikt. Viņa zināja, ka tad, ja viņa to ļaus, grīda sašķaidīs viņas seju.

Sāpes sāka pulsēt kā ieplīsusi stikla pudele. It kā kāds būtu pēkšņi iz­vārtījis visus viņas iekšējos orgānus stikla lauskās un pēc tam aptinis tos ar dzeloņdrātīm. Elpošana sāpēja. Bet vienlaikus viņa bija dīvainā veidā pavi­sam sastingusi, dzīslās plūstot saldējošam ledainumam. Kā izlieta betonā. Kā gan viņa varēja vienlaikus just tik lielas sāpes un nejust nekā?

Jocīgi, Kamilla distancēti nodomāja. Dzīve reizēm ir ļoti dīvaina.

Viņa sakopoja spēkus, lai spētu ieskatīties Peteram acīs. Vēl mirklis, un viņa to spēs izdarīt. Bet vēl ne. Beidzot viņa uzdrošinājās sev atzīt, ka droši vien jau kādu laiku, vismaz dziļi zemapziņā, bija baidījusies no sliktākā un gaidījusi ko šādu. Tomēr bija stindzinoši dzirdēt to no Pētera paša mutes. Dzirdēt viņu dažos īsos un strupos teikumos apstiprinām visas tās bailes, kas bija sākušas dīgt pašas prātā.

Tagad gan man tas jādara, domāja Kamilla. Viņa pievērsa skatienu Petera sejai. Tajā nebija pat žēluma. Viņš vairs nejūt nekā, Kamilla skumji nodo­māja. Kāpēc man vēl jājūt pret viņu tik daudz, ja viņš vairs nejūt itin nekā? Tas nav godīgi. Turklāt kāpēc viņam jābūt tik nolāpīti skaistam ar gaiša­jiem matiem, platajiem pleciem un garajām skropstām?

Dzeloņdrāts un stikla lauskas viņā pulsēja tumšās, asinssarkanās sāpēs.

— Vai tu saprati?

— Tu to pateici diezgan skaidri, — teica Kamilla.

Viņas balss bija aizžņaugusies, bet viņa vismaz neraudāja. Vēl ne. Viņa nolēma, ka neraudās, Peteram redzot. Vismaz tik daudz lepnuma viņai vajadzēja saglabāt. Pie tā viņai stingri jāturas. Citādi pazemojums būs pil­nīgs. ,

— Tad… tā, ja? — Kamilla mēģināja sevi savākt. — Tā uzreiz cauri, neko nepaskaidrojot?

— Domā, ka situācija uzlabosies, velkot garumā? Es tādā veidā ietaupu daudz mūsu abu laika.

Kamilla juta, kā spiedoša sāpe sagrābj krūškurvi. Es taču nedabūšu sirdstrieku, viņa paspēja nodomāt. Šis taču ir tikai stresa simptoms.

Tad sāpes atbrīvoja vietu sašutumam. Tas sagruva pār viņu kā melns, visu pārklājošs vilnis.

— Kā tu tā vari? — kliedza Kamilla. — Kā tu vari tā aizsviest visu prom? Visu, ko mēs kopīgi esam izveidojuši? Visus mūsu kopīgos gadus? Kopīgo nākotni? Tikai tāpēc, ka esi saticis kādu citu sievieti, kas pēkšņi tev šķiet interesantāka nekā es?

Feters nopūtās.

— Tā jau nu īsti nemaz nav. Vai tad mums, tavuprāt, pēdējos gados ir bijis kaut kas kopīgs?

Peters pēkšņi izskatījās bezgala skumjš. Tik skumjš, ka Kamilla juta spie­došo naidu zaudējam spēku un aizplūstam prom. Viņa to vairs nevarēja notvert.

— Bet vai tad mums tagad… — izstomīja Kamilla. — Tu taču nevari patiešām teikt, ka…

— Tu mani vairs neesi redzējusi, kopš kļuvi par vadītāju, — apsūdzēja Peters. — Pēc tam tavas mājas ir bijušas uzņēmuma birojā, nevis pie ma­nis. Pēc tam esi pa īstam dzīvojusi tikai savai firmai. Es esmu bijis kā tāds atraitnis. Lai arī mana sieva taču bija dzīva.

— Bet…

— Savā ziņā ir vēl vientuļāk būt dzīvas sievas atraitnim, nekā sērot par mirušu dzīvesbiedri, — Peters rūgti noteica.

— Vai šeit ir runa par to, ka es kļuvu bagāta tajā pašā laikā, kad tu pa­zaudēji savu bagātību? — mēģināja Kamilla. — Es varu pārrakstīt daļu savu akciju uz tava vārda, ja tu tā gribi. Es tikai nebūtu iedomājusies, ka tas ir tik svarīgi. Man droši vien būtu vajadzējis to izdarīt jau sen. Piedod. Nesa­pratu, ka…

Peters pacēla roku, lai Kamilla pārstātu.

— Nē, nav runa par to. Es negribu tavu naudu. Pat ja būris ir apzeltīts,

tas tik un tā ir būris. Pasaule ir lielāka par būri. Tik liela, ka tajā var pat elpot.

— Cik… cik ilgi tu esi bijis ar viņu kopā? — Kamilla nomainīja sarunas tematu.

— Divus gadus, — teica Peters.

Tas bija kā jauns trieciens sirdī. Kamillai aizcirtās elpa. Divus gadus? Kāpēc es nekad neko nepamanīju? Tikai tik vien kā pēdējā laikā? Tikai tagad, lai arī Peteram jau ilgi vajadzēja domāt vienīgi par to, kā viņš man to varētu pateikt?

— Tik ilgi, — nopūtās Kamilla.

— Man bija diezgan aizvainojoši, ka tu nekad nekam nepievērsi uzma­nību, — piezīmēja Peters. — No sākuma jutos patiešām kā slikts cilvēks. Cietu elles mokas savas vainas apziņas dēļ. Bet, kad tu nekad neko nepa­manīji, pilnīgi neko, es sapratu, ka… ka varbūt tas, ko daru, nemaz nav tik nepareizi. Es sāku domāt gluži otrādi, ka darītu nepareizi, paliekot dzīvot šo melīgo dzīvi kopā ar tevi.

— Ej dirst, Peter, — atcirta Kamilla.

Viņai tagad vajadzēja kaut ko darīt, kaut ko, jebko, tāpēc viņa pakampa no galda grāmatu, ko Peters bija lasījis, un svieda to tieši virsū tik stipri, cik spēja. Peters viegli izvairījās no grāmatas. Tā nosvilpa gar viņa galvu un nobūkšķēja uz parketa.

— Cik pieauguši un oriģināli, — Peters sausi komentēja. — Vai tev ir vēl kas sakāms, vai arī tas būtu viss?

Nē, nodomāja Kamilla un juta, kā viņā aug panika. Tas taču nevarēja tā vienkārši beigties. Ne tik pēkšņi.

— Dod man vēl otru iespēju, — viņa teica. — Es labošos. Darīšu, ko gribēsi. Kaut vai pametīšu visu uzņēmumu un pievērsīšos mums.

— Vairs nesanāks, — nopūtās Peters.

Viņa seja kļuva maigāka. Redzot no tās plūstošo žēlumu, Kamilla bei­dzot saprata, ka ir par vēlu. Peters vairs pat nebija nikns uz viņu. Viņš bija nolēmis aiziet. Viņš tikai izlikās dusmīgs, lai padarītu visu vienkāršāku pats sev un Kamillai.

— Es tev viņu piedošu, — nomurmināja Kamilla. — Vai esi ar viņu tik ilgi, cik gribi. Tik ilgi, kamēr alksi pēc viņas. Tad atstāj viņu un atgriezies pie manis.

Peters nicīgi novaikstījās.

— Tas jau bija diezgan bezcerīgi. Ardievu, Kamilla. Žēl, ka tam šādi vajadzēja beigties.

Peters pagriezās un izgāja pa durvīm.

Nē, griezies atpakaļ, kāpēc tu pat nepagriezies atpakaļ, paskaties vis­maz uz mani, vēl reizi, tas nevar…

Peters aizvēra durvis, vairs nepaskatījies uz Kamillu, un pār viņu nolija tukšums.