Jūras pūķa sala

Dažas piezīmes pēc izlasīšanas (par to, kas ir patiess un kas — izdomāts)

Visi šajā grāmatā citētie tekstu fragmenti par jūras kriptīdiem ir īsti. Ari teksti, uz kuriem tiek norādīts netieši, patiešām pastāv. Vienīgais izņē­mums ir avižraksts, ko Hua stāsta sākumā nosūta Marti, taču arī tas ir īstas, 1883. gadā vjetnamiešu avīzē publicētas, mazas ziņas iedvesmots.

Viss, kas grāmatā stāstīts par Vjetnamas konrita leģendu, ķiniešu jūras pūķu mītiem, Kalimantānas un citu Indonēzijas salu nāgu stāstiem un Centrālamerikas un Dienvidamerikas Kecalkoatla un Kukulkana mītiem un to savstarpējām līdzībām, arī ir patiesi. Pats esmu meklējis vecus un jaunus jūras pūķu zīmējumus un griezumus un vācis ar šo tēmu saistītus nostāstus, piemēram, Meksikā, Indijā un Kalimantānā. Tomēr tuvākais jūras pūķi attēlojošais daudzus tūkstošus gadu vecais klints gleznojums, ko esmu iepazinis, atrodas gluži netālu, proti, Pēterburgas Ermitāžā.

Koncepts, kas pazīstams ar nosaukumu Okama “bārdas nazis”, ir viens no svarīgākajiem principiem, kas virza dabaszinātņu pētījumus. Pēc šī koncepta, vienkāršākā teorija, kas izskaidro visus zināmos faktus, parasti ir pareiza.

Ja izmantojam šo principu attiecībā uz materiālu, kas rodas, apkopojot ziņojumus, spriedumus, nostāstus, likumus, hroniku ziņas un dažādu laiku zīmējumus, grebumus un kalumus, kuros attēlotas lielās jūras čūskas un jūras pūķi, vienkāršākais veids, kā tos izskaidrot, būtu tas, ka dažādu tautu un civilizāciju mūžsenie nostāsti par jūras čūskām ir kādās jūrās agrāk dzīvojuša un, iespējams, joprojām sastopama, zinātnei nepazīstama jūras dzīvnieka iedvesmoti.

Cits racionāls izskaidrojums būtu, ka jūrā dzīvojošo čūskveidīgo die­vību līdzība radusies kultūru mijiedarbībā. Arī tā ir aizraujoša doma, jo tā norādītu uz to, ka pastāv mums pavisam nepazīstamas vēsturiskas pasau­les un patiesības.

Priekšmetu atradumi tomēr neapstiprina kultūru aizguvumu teoriju. Līdz ar cilvēkiem pārvietojas arī dažādu kultūru radītas lietas. Tirgojoties priekšmeti tiek pārvietoti pat ievērojami vieglāk un elastīgāk nekā veselas ticību sistēmas. Ir krietni vieglāk pārdot indiešu brahmanim skaistu pie­kariņu, nekā pievērst viņu kristīgajai ticībai.

Trešais iespējamais izskaidrojums — visi pasaules nostāsti par jūras čūskām ir saistīti ar miljoniem gadu veciem bazilozauru skeletiem. Šai hipo­tēzei ir skaidras spēcīgās puses. īpaši bazilozauru skeletu un ķīniešu zīmēto jūras pūķu anatomiskā līdzība (izņemot galvu) un tas, ka tie bija ievērības cienīgi. Tomēr līdz šim bazilozauru skeleti ir atrasti tikai pavisam retās vie­tās. Vai tie tādā gadījumā var izskaidrot visus pasaules jūras čūsku nostās­tus? Turklāt, ja runa būtu vienīgi par bazilozauru skeletiem, mums visus gadu tūkstošu laikā sakrājušos aculiecinieku novērojumus — no Hubilajhana flotes līdz Krishna un Menx— vajadzētu uzskatīt par tīrām ilūzi­jām vai fikciju.

Ja pirmais un vienkāršākais izskaidrojums ir pareizs, konrits — Leviatāns — Kecalkoatls — Kukulkans — njani — nāgas — Waterhorse — Meerhorse kultūrvēsturiski ir nozīmīgākā dzīvnieku suga vai ģints uz zemeslodes, daudz svarīgāka par govīm, zirgiem vai suņiem. Ja tā vairošanās ir atkarīga no sekliem jūras apvidiem un jo īpaši lielu upju deltām, visa suga (vai ģints, dzimta vai klase) gandrīz noteikti ir jau izmirusi vai vismaz atrodas uz izmiršanas robežas.

Ja konriti joprojām pastāv, taču mūsu laikā izmirst, tā ir milzīga ne­veiksme, tikpat liela kā lielo vaļu zaudējums.

Ir pavisam iespējams, ka liela daļa visu pasaules apdraudēto sugu ir at­rodamas starp dažādiem kriptīdiem jeb vēl nepazīstamām dzīvnieku sugām. Daudzi nostāstos un pasakās attēlotie kriptīdi droši vien ir izmiruši jau sen, un daudzi, iespējams, vienmēr ir bijuši vien pasaku tēli. Taču daļa kriptīdu ir īstas, pastāvošas, taču izmirstošas sugas, kuru sistemātisku aizsardzību nav iespējams uzsākt, pirms to pastāvēšanai nav neapgāžamu pierādījumu.

Šobrīd Britu Kolumbijas Zinātniskais kriptozooloģijas klubs (BCSCC) savā jomā varbūt ir vienīgais pasaulē. Tāpēc, ja ir liela interese par jomu, labs veids, kā sākt darboties, ir iepazīties ar BCSCC nolikumu un nosūtīt labi pamatotu biedra pieteikumu. Kas attiecas uz lauka pētījumiem, viss­varīgākais ir vispirms pietiekami labi iepazīt jau zināmos lielos jūras dzīvniekus. Tikai tad, kad zini, kas ir parasts, vari atpazīt un atšķirt to, kas ir neparasts.

Konsultantu uzņēmums FPPC pastāv tikai manā grāmatā iztēlotajā pasaulē, taču citādi es ticu, ka viss, kas tekstā ir minēts par Indonēzijas kūd­ras un akmeņogļu ugunsgrēkiem, atbilst patiesībai. Ja Indonēzijas kūdras un mangrovju purvu un slāņaino plato milzīgās ogļu krātuves izvada atmo­sfērā oglekļa dioksīdu, globālā sasilšana un okeānu skābuma palielināšanās var beidzot kļūt nekontrolējama. Šī iemesla dēļ daļa grāmatas ienākumu tiek ziedoti Siemenpuu fondam un Ympāristo ja kehitys ry, lai atbalstītu ar atmosfēras pārmaiņu novēršanu saistītus projektus. Pirmais manā sarak­stā ir purvaino lietus mežu aizsardzības projekts Sumatras austrumkrastā un Kamparas pussalā.

Kamparas pussalu visvieglāk kartē ir atrast, ja novelk līniju no Singapūras uz dienvidiem. Līnija vispirms šķērso divas garenas salas, Ransanu un Tebintini, kurās aug mangroves un sāgo, un nipas, un tad nonāk līdz Sumatras piekrastei pie Kamparas pussalas. Kamparas krastos ir mazs zvej­nieku ciems, kurā kopumā dzīvo apmēram 7000 cilvēku. Somiem pussala ir pazīstama lielākoties tāpēc, ka mežsaimniecības gigants UPM-Kymmene 1990. gadu beigās to gribēja pārvērst celulozes plantācijā, sadarbojoties ar indonēziešu Aprili.

Kampara ir arī pasaulē lielākais kūdras masīvs, purva lietus mežs, kura kūdras slāņa biezums vietām ir biezāks par 23 metriem. Tā kūdras slāņos ir apmēram tik liels ogļu daudzums, kāds atbilst visas cilvēces gada laikā izdalītajiem izmešiem. Siemenpuu fonda un vietējās nevalstiskās organizā­cijas Mitra Insani kopprojekts mēģina apstādināt Kamparas pussalas

izdegšanu un lēno paskābināšanos, cīnoties pret šajā apvidū joprojām plā­noto koku izciršanu un plantāciju projektiem, ko virza Aprili un citi mežrūpniecības uzņēmumi, kā arī aizsprostojot kanālus, kas jau ir izgrau­zušies cauri kūdras slāņiem. Zvejnieku ciemu iedzīvotāji aktīvi piedalās aizsardzības projektos, jo pa kanāliem jūrā ieplūstošais superskābais ūdens draud aizdzīt zivju barus pārāk tālu. Turklāt aizsprostotajos kanālos var izveidot melnā ogļūdens zivju audzēšanai piemērotus zivju baseinus. Ja gribat piedalīties minētajā projektā vai citu līdzīgu projektu atbalstīšanā, meklējiet papildu informāciju Mitra Insati vai Siemenpuu mājaslapās: www. mitrainsani.or.idvai www.siemenpuu.org .

Kad risināju sarunas ar Mitra lnsan pārstāvjiem par ziedojumiem, kas saistīti ar darbu par konritu, man, protams, vajadzēja paskaidrot, par ko pamatā ir stāsts. Kamparieši vispirms bija pārsteigti, bet vēlāk ieinteresēti, kad saprata, ka es domāju — nāga ir vai vismaz kādreiz ir bijusi reāli pastā­voša dzīvnieku suga. Viņus sevišķi iespaidoja novērojums, ko Krishna un Menx 1858. gadā izdarīja gandrīz viņu dzimtajā nostūrī. Kampara pussa­las vecajie joprojām stāsta par nāgām, taču jaunieši jau sen tos uzskata par pasaku dzīvniekiem.

Notiekot globālajai sasilšanai, ūdens tvaiku daudzums gaisā aug līdz ar temperatūru. Tvaiku kondensēšanās ūdens pilienos vai ledū augstākos atmosfēras slāņos atbrīvo milzīgu daudzumu tā sauktā latentā siltuma, kas jo īpaši ir tropisko viesuļvētru pamatdegviela.

Draudi, ko piekrastes ieplaku pilsētām un kodolenerģijas stacijām rada aizvien stiprākās viesuļvētras, ir reāli un spēcīgi, un mums, novērtējot ris­kus, vajadzētu skaitīt kopā gan jūras līmeņa celšanos, gan viesuļvētru radī­tos plūdviļņus un viļņus, kas veļas pāri dambjiem. Ja neredzēti stiprs harikeins vai taifūns vietām paceļ ūdeni par piecpadsmit metriem, pat divdesmit metru augsti viļņi spēj tikt pāri šādam dambim un nonākt vie­tās, kuras tie agrāk nesasniedza. Divdesmit metru augsts lūstošs vilnis rada sešu kilogramu lielu spiedienu uz vienu kvadrātcentimetru, kas nozīmē sešdesmit tonnu uz kvadrātmetru. Tādi spēki jau var sadragāt collu biezu tērauda plāksni.

Pēc Fukušimas kodolenerģijas stacijas avārijas var spriest, ka piekrastes atomelektrostacijām ir daudz un dažādu pārsteidzoši ievainojamu vietu. Tās ir atvēsināšanas iekārtu primārās un sekundārās cirkulācijas un to sa­vienojumi; pamata atvēsināšanas iekārtu un rezerves iekārtu enerģijas avoti; degvielas cisternas; degvielu virzošās caurules; elektrības līnijas, datoru sistēmas un rezerves ventiļi; izlietotās degvielas dzesēšanas baseini un starpglabātavas, kā arī visas tās vietas, kurās var sakrāties tvaiks vai ūdeņ­radis.

Vai taifūna ūdens applūdināto kodolenerģijas staciju vājās vietas iztu­rētu tūkstošus citu pēc cita sekojošu vesera sitienu, kas pret vienu kvadrāt­metru triektos ar sešdesmit tonnu lielu spēku? Spriežot pēc Fukušimas pieredzes, tas nešķiet visai droši. Piemēram, ar Indijas piekrastē iecerēta­jiem kodolreaktoriem šādā gadījumā saistītos vēl lielākas problēmas, jo tajos par dzesējošo vielu plānotais šķidrais nātrijs eksplodē, nonākot saskarē ar ūdeni, un to degviela tiktu bagātināta daudz ilgāk, tātad būtu vieglāk eksplodējoša nekā tagadējās kodolenerģijas stacijās. Neuzskatu kodol­enerģiju par saprātīgu enerģijas iegūšanas variantu, taču, ja mēs nolemsim turpināt atomelektrības ražošanu, būtu svarīgi celt kodolenerģijas stacijas vismaz 50 vai 100 metru augstāk par tagadējo jūras līmeni.

Viesuļvētru radītie plūdi un viļņi, protams, tāpat būs aizvien lielāka problēma arī visām citām piekrastes celtnēm, tāpēc būtu prātīgi, ja mēs apstādinātu globālo sasilšanu un jūras ūdens paskābināšanos, pirms pie­dzīvojam pamatīgākas nelaimes. Esmu apkopojis lielu daļu ar šo problēmu saistīto risinājumu, piemēram, grāmatā 66 Ways to Absorb Carbon and Improve the Earth’s Reflectivity un Ships, Suplhur and Climate (sarakstīta kopā ar Esko Petainu), ko var lejuplādēt ari kā bezmaksas pdf/dokumentu vismaz www.into-ebooks.com interneta veikalā, kā arī Tammi izdotajā darbā “34 veidi, kā apstādināt globālo sasilšanu”. 2011. gada pavasari izdo­tajā pamfletā “Kodolenerģija pēc Fukušimas” var atrast mazliet precīzāku aprakstu par to, kādas problēmas piekrastes kodolenerģijas stacijām var radīt cunami un viesuļvētru plūdviļņi. Esmu rakstījis arī par Indonēzijas kūdras un akmeņogļu ugunsgrēkiem, kā arī par problēmām, kas saistītas ar eļļas palmām un celulozes plantācijām, piemēram, grāmatā “Eļļas palmu jautājums”.

Rēmera-Stauta sindroms ir izdomāta slimība. Stāstā tā pārstāv dažādas jaunas autoimūnās slimības, kuru diemžēl rodas aizvien vairāk. Marti Ritolas teorija par okeāna dzīļu sugu dažādības rašanos var būt nopietni ņemama hipotēze. Pats esmu sācis apsvērt, ka arī tropisko lietus mežu sugu bagātība ir saistīta ar tāda paša veida parādību. Koki, kas izaugtu ļoti lieli, lietus mežos ir salīdzinoši reti, kaut dažādu to sugu ir daudz. Līdz ar to tās pašas sugas milzu koki varētu būt pārsteidzoši tālu cits no cita. Citiem vārdiem, negaidīti radušies lietus mežu milži ari var būt tādas kā salas no to posmkāju, sēņu un daudzu citu sugu viedokļa, kas ir no tiem atkarīgi.

Šī grāmata ir izaugusi par romānu no īsāka teksta, ko sākotnēji 2009. gada vasarā rakstīju avīzei Seura kā stāstu ar turpinājumiem. Cilvēki no Seura un Tamrni, kā arī mana sieva Jāna Airaksinena ir palīdzējuši man, gan radot stāsta ieceri, gan pārveidojot tekstu. Līdz ar Jānu īpaši liels paldies Kirsti Salokankai un Saijai Hanoniemelai no Seura un Peivi Koivistolai no Tammi, manai jaunajai izdevējai. Tituli (Anna Kristīna) Kervinena, kura ir izdevusi visus manus iepriekšējos romānus, izņemot “Pamošanos”, un kurai esmu parādā visu savu rakstnieka karjeru, gadu mijā aizgāja pensijā.

Mašīnu meistars, skolotājs un kuģu būvētājs Peka Āltonens no Hanko­las man ir iemācījis lielu daļu no visa, ko zinu par Somijas salu apvidus tradicionālajiem laivu tipiem. Erki Hiltunens no Jiveskiles, kas nodarbojas ar vizualizēšanas pētniecību, sniedza informāciju par dažādu pētījumu rezultātiem, kas saistīti ar cilvēka smadzeņu darbības principiem, un tie daudz deva, arī vācot materiālu šai grāmatai. Visas nepilnības un paredza­mās kļūdas, protams, ir manis paša.

Risto Isomf.ki Helsinkos 2011. gada 23. maijā