Jūras pūķa sala

4

TtUiFONA klausule pīkstēja Marti rokā. Viņš brīdi uz to skatījās un tad nometa vietā ar gluži nevajadzīgu spēku. Viņš jutās vienlaikus aizkaitināts, vīlies un tāds kā izsmelts. Kā Līsamaijai tas izdevās? Piecas minūtes, un viņa dvēseles miers bija izgaisis. No otras puses, viņš bija spiests sev atzīt, ka lielākā daļa vētrainuma, kas malās viņa prātā, tagad bija saistīta ar ko pavisam citu nekā Līsamaiju. Ar Huas sūtīto vēstuli un varbūt pavisam mazliet arī ar… Kamillu.

Kamilla Norstranda, domāja Marti. Cik ilgs laiks gan pagājis, kopš viņi pēdējo reizi satikās? Neiespējami ilgi. Piecpadsmit, divdesmit gadu? No­teikti lielos vilcienos apmēram tā. Kurš gads gan tagad jau bija?

Vai tev tur tiešām ir patīkami? Viņš piepeši dzirdēja Kamillas kaut kad sen, pirms puses cilvēka mūža kādā neaizmirstamā situācijā izteiktos vār­dus. Ja ne, tu tikpat labi varētu nākt ar mani saunā.

Kamilla.

Vesels atmiņu krājums pēkšņi applūdināja viņa prātu. Notikumi, ku­rus viņš nebija atcerējies vai vismaz par tiem domājis dievs zina cik ilgi. Lietas, kuras viņš domājās jau esam aizmirsis.

Viņi bija iemīlējušies vidusskolas otrajā klasē. Marti bija tikko pārvā­cies uz Somiju ar saviem vecākiem diplomātiem pēc trim Āfrikā un pieciem Vjetnamā pavadītiem gadiem. Kamillas vecāki bija nonākuši līdz drošam bankrotam. Tolaik visiem bija skaidrs, ka Kamillai mantojumā paliks vie­nīgi pliks gaiss vai sliktākajā gadījumā lieli parādi.

Nākamajā vasarā viņš un Kamilla kopā bija ceļojuši uz Murmanskā or­ganizēto miera un vides nometni. Krievija tolaik vēl bija daļa no Padomju Savienības, bet Ļeņina impērija jau šķendējās par to, ka ir vienā savienībā ar perestroiku un glasnoslj. Divi tūkstoši Ziemeļvalstu jauniešu bija virzīju­šies cauri Murmanskas daudzstāvu ēku guļamrajoniem, līdzi ņemot ar mieru un vidi saistītus plakātus un karogus. Cilvēki bija nākuši pie logiem un balkoniem, lai skatītos uz viņiem. Katra ziemeļu pilsētas daudzstāvu ēka atmodās kā skudru pūznis pavasarī. No lielo daudzstāvu ēku balkoniem un logiem uz viņiem raugošās cilvēku sejas bija bez izteiksmes, kā akmenī cirstas. Neviens Murmanskas iedzīvotājs nebija uzdrošinājies pievienoties neoficiālam un tāpēc apšaubāmam miera gājienam. Reizēm ir ļoti grūti izprast pat pašam savas sugas pārstāvju idejas, domāja Marti.

Kamilla īsajos minisvārkos, platu jostu ap gurniem un kailām kājām izskatījās graujoši. Pārsteidzošā kārtā viņi bija tikuši līdz ostā noenkurota bruņukuģa klājam. Marti atcerējās skaistu jaunzēlandiešu meiteni, kurai bija balta jūrnieku cepurīte, gari, sarkani svārki un plīvojoši sarkani mati. Meitene bija uzkāpusi uz bruņukuģa klāja un pakārusi savu cepuri uz milzu lielgabala stobra.

Pēc eksāmeniem Kamilla bija aizbraukusi mācīties uz Savienotajām Valstīm, uz Kalifornijas Universitāti Bērklijā. Velna universitāti, kā Marti toreiz bija teicis. Lai arī Kamillas vecāki bija uz bankrota robežas, tas neietek­mēja naudu, kas jau sen bija glabāta Kamillas izglītībai Savienotajās Valstis. Viņš atcerējās, kā Kamilla lidostā bija raudājusi viņam klēpī un solījusi rakstīt katru dienu. Sākumā viņi tiešām sarakstījās gandrīz ik dienu, bet drīz vien tikai ik pēc nedēļas un tad jau vien reizi dažos mēnešos. Vēstules kļuva īsākas, un tajās bija iezadzies samākslots un daļēji arī izvairīgs tonis. Vai varbūt Marti to tikai bija iztēlojies. “No acīm prom, no sirds laukā,” viņš atcerējās sevi domājam, aizvien pārliecinātāks par to, ka attālums neiz­bēgami virza viņu attiecības uz galu.

Marti bija dabūjis stipendiju Lapasas Universitātē, Meksikā. Viņš gribēja pētīt pelēko vaļu, kuprvaļu un zobenvaļu savstarpējo mijiedarbību no savu, ar dzīvnieku izturēšanos saistīto hipotēžu skatpunkta. Lapasas Universitātes

vaļu pētnieki bija lasījuši viņa maģistra darbu, un ideja viņus uzreiz bija ieinteresējusi. Turklāt Lapasa bija tikai krietnus divus tūkstošus kilometru no Bērklijas un Kamillas.

Bet tad viņš bija saticis Izabellu mazā Sanignasio lagūnas saliņā, kurā bija uzcelta Lapasas Universitātes pelēko vaļu pētnieku telšu pilsētiņa, kādu laiku pēc tam viņš redzēja un dzirdēja vien to, ko Izabella Valensija gribēja viņam pateikt.

Apmēram tajā pašā laikā Kamilla bija pārstājusi viņam rakstīt, bet viņš to pat nebija pamanījis, jo jau līdz ausīm bija samīlējies Izabellā. Viņi bija sekojuši līdzi tam, kas notiek, kad pelēkie vaļi un zobenvaļi satiekas, un redzējuši daudzas asiņainas epizodes. Atvaļinājumos viņi bija niruši kopā ar pieradinātiem jūras lauvām, cilvēkos ieinteresētām milzu rajām, vaļhaizivīm un plankumainajiem delfīniem. Viss bija skaisti un brīnišķīgi.

Izabellas Valensijas vecāki tomēr bija vecmodīgi Meksikas kastīlieši no Idalgo provinces, un viņiem bija mazliet citi plāni attiecībā uz vecākās meitas precībām. Marti nebija uzlabojis savas izredzes, pajautājot donam Rafaelam, kāpēc Meksikā joprojām rāda tikai spāņu televīzijas programmas, lai arī zeme bija kļuvusi neatkarīga jau pirms diviem simtiem gadu. Izabella bija turējusies pretī divus gadus, bet beigās pakļāvusies vecāku gribai. Viņa bija teikusi Marti, ka mīl viņu, bet ka nevar atsacīties no saviem vecākiem, brāļiem un vecvecākiem. Viņi ir mana pasaule, Izabella bija teikusi, mierinoši raudot, visa mana pasaule.

Marti bija pabeidzis disertāciju, un viņa vārds savas jomas starptautisko pētnieku aprindās bija visiem uz mēles, un viņš saņēma vilinošus darba piedāvājumus no dažādām pasaules malām. Reiz viņš atkal bija mēģinājis sazināties ar Kamillu, bet viņas adrese bija mainījusies, un vēstule bija at­nākusi atpakaļ kā bumerangs. Pēc tam bija pagājuši gadi, pirms viņš atkal bija dzirdējis par Kamillu. Beigu beigās viņš bija uzzinājis, ka Kamilla strā­dājusi Āfrikā, pazīstamā starptautiskā ātrās palīdzības organizācijā. Viņa bija gadījusies pa vidu gadsimta beigu drausmīgākajai masu slepkavībai. Kamilla bija redzējusi tūkstošiem cilvēku mirstam nežēlīgā veidā un at­griezusies Somijā, nogurusi kā apdedzis vraks. Marti bija dzirdējis viņu runājam radio. Viņš bija klausījies Kamillas vienlaikus pazīstamajā, bet jau

pavisam svešajā balsī. Kaut kas KamiUas balsī bija izdzisis, un Marti atce­rējās skumjas par to, ka agrākā Kamilla vairs nepastāv.

Viņš bija mēģinājis iztēloties, kā viss bijis, ko Kamilla redzējusi. Viņš jau daudzas reizes gandrīz bija paņēmis klausuli, lai zvanītu Kamillai, bet tad atmetis ar roku. Viņš bija gribējis palīdzēt viņai, dzirdēt viņu, atbalstīt un mierināt, palīdzēt viņai atlabt. Bet Kamilla, kā stāstīja avīzes, tolaik jau bija precējusies ar nepieklājīgi bagātu zviedru magnātu, un Marti negri­bēja jaukties viņas dzīvē.

Kamillai tagad ir pietiekami daudz problēmu ari bez manis, Marti bija domājis. Bet Llsamaija apgalvoja, ka Kamillas bagātība tagad ir… Cik nu tur bija… Divi simti miljoni eiro. Vai Llsamaija tiešām tā bija teikusi? Summa izklausījās neticami liela. No otras puses, Marti ik pa laikam bija iekritis acis, ko avīzēs stāstīja par Kamillu. Norrstrarīd Oy bija izvairījies no drau­doša bankrota, kad tā rīcībā esošo Nokia akciju vērtība pārsteidzošā kārtā divsimt reižu bija pārsniegusi agrāko augstāko līmeni. Kad Kamillas ve­cāki bija gājuši bojā autoavārijā, viņa bija kļuvusi par vienu no Somijas bagātākajiem cilvēkiem. Tagadējā Kamilla, pēc avīžu nostāstiem, bija ārkār­tīgi bagāta, pašpārliecināta un stingra biznesa sieviete.

Starp citu…

Vai viņš varētu lūgt Kamillai atbalstīt ekspedīciju uz Halonas līci veco laiku vārdā? Kamilla tagad pāris dienās varēja nopelnīt vairāk, nekā vaja­dzētu ekspedīcijai.

Vai Kamilla maz atcerētos par Marti eksistenci? Nu, droši vien. Tā to­mēr gribētos domāt. Viņu attiecības taču abiem bija pirmā mīlestība. Bet vai Kamilla gribētu palīdzēt? Tas nešķita visai iespējams. Kāpēc lai tas viņu interesētu? Turklāt viņi sen nebija tikušies. Ko Kamilla domās, ja Marti pēkšņi uzradīsies kā zibens no skaidrām debesīm, ubagojot pie viņas dur­vīm? Vai tas nebūtu vairāk kā mazliet apkaunojoši?

Marti atkorķēja aukstu alus pudeli un piegāja pie datora. Viņš ierakstīja meklētājā vārdus “Kamilla Norstranda” un “Norrstrand Oy”. Rādījās, ka pirmie teksti visi bija saistīti ar Kamillas ģimenes dzīvi. Viņas vira uzvārds varbūt tad bija Peters Bekstrems.

Marti malkoja alu no pudeles kakliņa un atvēra nākamo rakstu. Vismaz Norrstrand Oy kartona iepakojumu rūpnīcām veicās diezgan labi. Biznesa avīzes Optio stāsts apliecināja, ka globalizācija ir palielinājusi pieprasī­jumu pēc labas kvalitātes iepakošanas kartona un ziemeļu skujkoku mežu joslas garšķiedru koksne ir īpaši piemērota tā izgatavošanai.

Tas ir liels mīnuss Norrstrand Oy eko bilancē, domāja Marti. Lai apstā­dinātu klimata pārmaiņas un jūras skābuma paaugstināšanos, ziemeļu skujkoku mežu joslā īstenībā vajadzētu audzēt lapukokus vai lapegles, nevis mūžzaļas egles un priedes, izņemot varbūt retus, audzelīgus baļķu kokus. Tumšie skujkoki, redz, gada laikā atstaro daudz mazāk gaismas nekā lapu un jaukto koku meži. Skaidrs, ka vislielākā starpība ir pavasarī. Tā kā lapu koki nomet savas lapas rudenī, saules stari gandrīz katrā vietā tieši skar sniega kupenas, un sniegs un ledus lielāko daļu saules radiācijas atstaro atpakaļ kosmosā. Tumšie un biezie skujkoku meži atstaro tikai dažus procentus.

Marti reiz bija saskaitījis, ka somu mežu pārvēršana par milzīgiem skuj­koku mežiem vismaz līdz tam bija sasildījusi zemeslodi daudz stiprāk, nekā virs Somijas atmosfērā izdalītais oglekļa dioksīds. Turklāt biezās egļu vai priežu audzes ziemeļos ir grūti atjaunot bez zemes garozas cietās daļas mai­nīšanas, aršanas vai ecēšanas. Visteņu un citu ēriku dzimtas augu izdalītās uzbrūkošās ķimikālijas nogalina dzinumus vai kavē sēklu dīgšanu. Aršana iznīcina krūmājus un atvieglo skujkoku augšanu, bet vienlaikus tie arī at­brīvo gaisā lielāko daļu tādu aramkārtas organisko vielu kā oglekļa dioksīds.

Kā viņš varētu lūgt palīdzību Kamillai, ja šis uzņēmums pārstāv visu to, ko viņš ienīda vairāk par visu pasaulē? Bezprincipiāla sava labuma gūšana uz vides un visas cilvēces nākotnes rēķina.

Tad vēl bija FPPC. Forest, Pulp and Paper Consulting. Pasaules lielākais mežsaimniecības konsultāciju uzņēmums, kura lielāko daļu akciju pirms dažiem gadiem bija nopircis Norrstrand Oy. Lietus mežu aktīvisti apgal­voja, ka liela daļa Āzijas un Āfrikas lietus mežu izcirsti saskaņā ar FPPC izveidotajiem mežsaimniecības plāniem. Pēc viņu izvirzītās apsūdzības, FPPC bija īpaši nozīmīga loma Indonēzijā. Kamillas īpašums šķita esam viss cits, tikai ne tīra nauda.

Kā Marti vispār varēja apdomāt sadarbību ar Norrslrand Oy?

No otras puses, laika nebija daudz. Ja konrita, jūras simtkāja, ķermenis ir aizskalots līdzi Halonas līča zemūdens straumēm, katra diena un katra stunda aiznesa to aizvien tālāk. Drīz to būs neiespējami atrast. Ziedojumu vākšana šeit nepalīdzēs.

Kādi vēl viņam bija varianti? Vai, no citas puses domājot, ko gan viņš varētu pazaudēt, piezvanot Kamillai? Kāds no tā būtu ļaunums? Vai Indo­nēzijā tad degtu mazāk mežu, kūdras un akmeņogļu, ja viņš nesazinātos ar KamiUu?

Varbūt Kamilla pat nezina, ar ko nodarbojas uzņēmumu klasteris, kas daļēji ir viņas īpašumā. Somu mediji nerakstīja daudz par to, ko visu FPP Consulting bija panācis Indonēzijā. Kamilla bi ja ļoti aizņemts cilvēks, diez vai viņa bija paspējusi pati aizbraukt un apskatīt Kalimantānā, Fapua vai Sumatrā izpostītos purvainos lietus mežus. Varbūt Marti pat varētu pa­stāstīt Kamillai to, par ko viņa vēl nezina, bet ko labākajā gadījumā viņa varētu ietekmēt.

Tā pasniegta, izvēle galu galā bija pavisam viegla. Varbūt pat pārāk viegla, domāja Marti. Jaunākajās filmās nelabais gandrīz vienmēr ir sieviete, un, kad iedod velnam mazo pirkstiņu…

Marti ieskatījās pulkstenī un pieņēma lēmumu. Tagad labāk rīkoties ātri. Viņš uzspieda Huas numuru.

— Hua? Klau, vai tev būtu laiks noskaidrot, cik maksātu labas eholotes īre vai pirkšana?

— Tas ir… Halonas līcim? — Hua pārbaudīja. — Tad mēs tomēr dosimies meklēt…

— Jā, — teica Marti. — Tagad vai nekad.

— Aha. Vai tu esi…

— Vai tu varētu pie reizes pavaicāt arī niršanas piederumu un piemē­rotu laivu cenas?

— Jā, saprotams, bet… Vai Ālto Uņiveristāte brauks līdzi? Tas ir pār­steidzoši. Nebūtu ticējusi, ka…

Marti sparīgi pakratīja galvu, lai arī zināja, ka Hua to nevar redzēt.

— Mūsdienās universitātes neuzdrošinās darit neko tādu, kas varētu apdraudēt viņu uzticamību sponsoru acīs.

— Bet kā tad tu…

— Nesatraucies, — apstiprināja Marti. — Es kaut kur dabūšu naudu. Tādā vai citādā veidā.

Marti nolika klausuli un palūkojās pa logu. Viņš skatījās uz pagalma ko­kiem, saimniecības ēkām un krastā šūpojošos Seikkailu. Ja ar šo izies slikti, pazaudēšu visu, viņš domāja. Un pavadīšu visu dzīves nogali parādu gūstā.