Jūras pūķa sala

22

Nākamā diena bija skaidra un rēna, un smogs bija pagaisis. Jūrā gandrīz nebija viļņu. Marti un Kamilla nira nākamā sektora malā. Tad viņi uzšū­poja kājas stāvus un ar galvu pa priekšu iegrima dzelmē.

Ūdens bija krietni divdesmit metri, un dibenu varēja saredzēt tikai desmit metru dziļumā. Kamilla redzēja, ka starp niecīgajām smilšu kāpām jūras dibenā kaut kas aug. Droši vien kādas jūraszāles. Tūkstoši un atkal tūkstoši plānu, tumšu augu, kas mierīgi viļņojās līdz ar straumi. Dīvaina, fascinējoša zemūdens pļava. Kamilla nekad nebija redzējusi līdzīgus augus. Taču kāpēc augiem nebija nekādu lapu, tikai melns, taisns stublājs? Tas bija dīvaini.

Viņi virzījās uz ziemeļiem, taisni pāri dīvainajai pļavai. Dzelmi nose­dzošie retie augi izskatījās turpināmies bezgalīgi. Kamilla novērtēja, ka katrā kvadrātmetrā vairākās vietās bija apmēram desmit stiebru. Pēc pār­desmit minūtēm viņi jau sāka tuvoties pētāmā sektora otram galam, taču zemūdens zālājs rādījās turpināmies vēl daudz tālāk.

Kamillai šķita, ka daži augi, kas līgojās līdzi straumei, ik pa brīdim sajauc ritmu un kustas citā taktī nekā kaimiņi. Kā tas bija iespējams? Vai runa bija par ūdens radīto optisko ilūziju? Vai varbūt dzelmē bija virpuļi, visu laiku vietu mainoši atvari, kas padarīja augu kustības sarežģītas un neparedzamas.

Labajā pusē parādījās masīva dzeloņraja. Tā bija tumši brūna un var­būt pusotru metru plata. Tai bija pātagai līdzīgs pīķis ar asu dzeloni galā. Acis bija zemo izaugumu galos. Kad tā peldēja virs viņiem, Kamilla redzēja baltu vēderu, žaunu spraugu izveidotu izliekumu, muti, kas atgādināja

tumšu svītru, un nāsu atveres. Radījums lielākoties cilāja katru spārnu atgādinošo spuru tā, ka tas kustējās cauri ūdenim kā savāds putns. Bet ik pa brīdim tas it kā sajauca ritmu un plivināja spuras citā taktī. Interesanti, nodomāja Kamilla. Raju horeogrāfija laikam ir daudz sarežģītāka un daudz­veidīgāka, nekā viņa bija iedomājusies.

Piepeši dzeloņraja asi metās lejup un slīdēja pret dzelmi. Kad tā bija dažus metrus virs dibena, ar augiem kaut kas notika. Viņi piepeši ievilkās smiltīs un nozuda skatienam. Raja turpināja savu ceļu gar jūras dibenu un, līdzko viņa nonāca virs dzelmē augošajām jūraszālēm, tās ierāvās smiltīs un tad atkal parādījās uzreiz, līdzko raja bija prom.

Organismi, kas slējās laukā no smiltīm, tātad nebija augi, bet gan tādas kā mazas, melnas čūskas. Tūkstoši, miljoni jūras dzelmē dzīvojošu mazu… jūras čūsku?

Vai tad jūras čūskas nav indīgas? Pat nāvējoši indīgas?

Kamilla juta, kā paātrinās pulss. Taču, kad viņa pašķielēja uz Marti, viņš izskatījās pavisam rāms un mierīgs. It kā miljoniem jūras čūsku vei­dots paklājs būtu pavisam ikdienišķs un nekaitīgs skats.

— Kas tie īsti bija? — Kamilla pajautāja, kad viņi bija atkal uz “Sme­jošā pūķa” klāja. — Tie čūskveidīgie radījumi, kuru galvas slējās virs smil­tīm? Kaut kādi jūras tārpi? Vai mazas jūras čūskas?

Marti smējās.

— Arī daudzi citi tos ir noturējuši par jūras čūskām.

— Kas tad tie ir?

— Smilšu zuši. Angliski sand eel vai garden eel. Tie izaug knapa metra garumā un nenoliedzami ir īpaši čūskveidīgi. Taču tās ir planktonu ēdošas zivis, nevis čūskas.

— Es no sākuma domāju, ka jūras dibenā aug kaut kādas jūraszāles. To vajadzētu būt vismaz vairākiem simtiem tūkstošu!

Marti pamāja ar galvu.

— Pavisam droši vismaz tik daudz. Viņi dzīvo lielās kolonijās. Šeit ir daudz ūdens apgabalu ar smilšainu dibenu un seklāki par piecdesmit met­riem. Kolonija var turpināties kilometriem tālu. Vai desmitiem kilometru.

Kamilla galvā ātri aprēķināja. Viens kvadrātkilometrs bija miljons kvad­rātmetru, un zušu bija apmēram desmit kvadrātmetrā. Ja kolonija turpi­nātos desmitiem kilometru tālu…

Viņai bija grūti noticēt aprēķina rezultātam.

— Sanāk diezgan daudz zušu, — teica Kamilla.

— Jā, bet, piemēram, kuprainie vaļi bieži ēd tieši smilšu zušus. Tā ka tiem jābūt daudz. Ja viens tieši zušu maltīti cienošs kuprainais valis dzīves laikā apēd, teiksim, miljardu smilšu zušu un jūrās agrāk ir bijis varbūt ap­mēram pusmiljons kupraino vaļu, cik daudz zušu vajadzētu?

Man šķita, ka kuprainie vaļi ēd planktonu, nodomāja Kamilla. Vien­mēr var iemācīties ko jaunu.

— Kāds britu dabas pētnieks reiz apgalvoja, ka pie Malakas pussalas ir redzējis septiņus vai astoņus miljonus jūras čūsku, kas pēc taifūna sapul­cējušās jūrā peldošo lielo atkritumu plostu tuvumā, — stāstīja Marti.

Marti gan acīmredzot ir nebeidzami daudz stāstu par dažādiem jūras dzīvniekiem un citiem dabas brīnumiem, domāja Kamilla.

— Es, mazs puika būdams, brīnījos, kā kas tāds ir iespējams, jo pats nekad nebiju redzējis vairāk par vienu jūras čūsku vienā reizē, — klāstīja Marti. — Tad kādā brīdī sapratu, ka tie visdrīzāk bijuši smilšu zuši. Indo­nēzijas apkārtējos ūdeņos varētu būt patiešām lielas kolonijas, jo tur ir divi miljoni kvadrātkilometru seklu vietu jūrā, kas ledus laikmetā bija sausas. Vienkārši neviens nekad tā īsti nav izpētījis to dzelmi. Liels taifūns pārvie­totu jūras dibena smilšu kāpas tā, ka zuši būtu spiesti mesties bēgt. Tas ir, uz kādu laiku. Šķiet pavisam iespējami, ka to jūras virsmā tad varētu būt pat vairāki miljoni vienlaikus.

Kamilla izlīda no hidrotērpa un nosusinājās lielā pelddvielī.

— Viena lieta mani ir mazliet samulsinājusi, — teica Kamilla.

— Klāj vaļā, — Marti ierosināja.

Arī Marti attaisīja sava hidrotērpa rāvējslēdzēju un sāka to vilkt nost.

— Kāpēc krastā izskaloti konritu līķi tik bieži ir bez galvas? — jautāja Kamilla un sabužināja matus dvielī.

Marti pakāra hidrotērpu uz šņores un paņēma zilu dvieli.

— Esmu izdomājis trīs dažādus izskaidrojumus, — viņš teica. — Galva varbūt sapūst ātrāk nekā pārējais ķermenis, saka taču, ka radījumam ir tādas kā kaula bruņas. Vai arī galva ir tik slikti piestiprināta, ka tā ātri no­krīt pēc tam, kad dzīvnieks ir miris.

— Un trešais skaidrojums? — jautāja Kamilla.

Viņa aptina lielo dvieli cieši apkārt un sāka zem tā novilkt bikini. Kamillai nācās tā saliekties, ka Marti piepeši jutās mulsinoši.

— Konritiem var būt dabīgi ienaidnieki, kas ir gana lieli, lai norautu vai nokostu tā galvu, — teica Marti.

Balsī jautās pārmērīgs aizsmakums, un viņš cerēja, ka Kamilla to ne­manīs.

— Dabīgi ienaidnieki? — jautāja Kamilla. — Kas tie varētu būt?

Kamilla nometa bikini apakšdaļu uz klāja un zem dvieļa atraisīja augš­daļu saturošo mezglu. Marti centās neskatīties uz viņu un pievērsās jūrai.

— Atceries, es tev stāstīju par auksto karu un hidrofoniem, ko ame­rikāņi uzstādīja jūrās?

Kamilla skatījās uz Marti neizpratnē. Tad viņa pēkšņi saprata, ko viņš gribēja teikt.

— Tagad gan tu pūt pīlītes! — iesaucās Kamilla.