Jūras pūķa sala

25

Kvoks skatījās uz jūru, iegrimis domās un klusēdams. Viņa seja bija no­rūpējusies.

— Vai kaut kas tevi nomāc? — jautāja Hua.

Kvoks pamāja.

— Paskaties uz jūru, — viņš teica.

Hua pavērsa skatienu pret jūru. Tās virsma bija gluda kā spogulis. Pirmītējie zemie viļņi nu bija pazuduši.

— Tas vairs nav normāli, — teica Kvoks.

Kvokam ir taisnība, domāja Hua. Bija pārāk rāms. Pārlieku rāms. Tik tālu jūrā tas bija nedabiski. Bija arī ļoti karsts. Ko tas nozīmē?

— Vējš maina virzienu, vai ne? — teica Hua.

Kvoks pamāja.

— Tu domā, ka tas ir klusums pirms vētras, — Hua piezīmēja.

— Es baidos, ka tā. Šis karstums…

Hua juta, kā sviedru lāses no padusēm rit gar sāniem, un, noslaucījusi pieri, viņa pamanīja, ka tā ir mitra no sviedriem. Kvoks izskatījās sasprin­dzis, nervozs. Taifūns taču nav mainījis virzienu, domāja Hua. Kvoks acīm redzami baidījās, ka tas ir noticis.

— Kad ir nākamās laika ziņas? — jautāja Hua.

Kvoks ieskatījās pulkstenī.

— Pēc pusstundas.

— Pagaidīsim līdz tām, pirms izdarām jebkādus secinājumus, — Mua ierosināja.

Kvoks pamāja.

Jau pēc mirkļa debesis vairs nebija skaidras. Tām pāri tagad lēni slīdēja mazas mākoņu pūkas. Tās bija ļoti augstu un izskatījās stipri plānas. Trauslie spalvu mākoņi, nodomāja Hua. Cirrus. Niecīgi ledus kristāli, kas savienojās augstu atmosfērā. Eņģeļu mati.

Tas vēl nebija sevišķi satraucoši. Ja vien…

— Mums laikam būtu labi kaut ko ieēst, — atzīmēja Kvoks. — Ja nu mums vēlāk nebūs laika pagatavot ēdienu.

— Tad tu tomēr spēj būt optimistisks, — komentēja Hua.

Taču arī viņa sāka nojaust ko sliktu. Kvoks bija kuģojis Halonas līča ūdeņos tik ilgi, ka viņam bija attīstījies gandrīz pārdabīgs instinkts laikap­stākļu untumu uztverē. Kvoks bija satraucies, un tā nebija laba zīme.

— Jūrā ir labi ņemt vērā vissliktākos variantus, — teica Kvoks. — Tad var izdzīvot. Jūrasbraucējs, kurš nebaidās jūras, nenodzīvos līdz sirmam vecumam.

Pēc Kvoka rīkojuma, Vu uzlika vārīties rīsus un ūdeni, kamēr Tšiongs ielēja eļļu vokpannā un sakapāja dārzeņus. Tšiongs ieslēdza gāzes plīti, un tauki pannā sāka čurkstēt.

— Žēl, ka tavi draugi ir veģetārieši, — Tšiongs skābeni komentēja.

— Būtu patīkami pārmaiņas pēc ieēst kaut ko kārtīgu.

— Veģetārismā ir sava ideja, — teica Hua. — Starp citu, pati esmu ap­svērusi, ka varētu pārtraukt ēst gaļu.

— Neāksties, — izgrūda Tšiongs. — Tu jau tāpat esi tik tieva, ka no tevis nekas nepaliks pāri, ja ēdīsi plikus burkānus.

Hua nespēja komentēt Tšionga piezīmi. Rīsu katls sāka tvaikot. Kad ūdens uzvārījās, Vu nogrieza liesmu mazāku. Hua ieskatījās pulkstenī.

— Laika ziņas, — viņa atgādināja Kvokam.

Kvoks ieslēdza radio. Laika ziņās stāstīja, ka taifūns tuvojas Tonkinas līcim, taču vēl nemācēja teikt, kurā virzienā viesuļvētra pagriezīsies. Bija informācija, ka taifūna pārvietošanās ātrums ir samazinājies un ka tas

tagad gandrīz stāv uz vietas. Vētra tomēr bija ļoti spēcīga un visu laiku uzņēma vēl enerģiju no siltā jūras ūdens, tāpēc tā nekādā gadījumā neiz­klīdīs. Visiem, kas atrodas jūrā, ieteica uzmanīgi sekot līdzi laika ziņām. Radiostacijas turpmāk raidīs papildu ziņojumus par vētru, līdzko parādī­sies jauna informācija.

— Tiec nu skaidrībā, — Hua teica.

— Taifūna apstāšanās ir slikta zīme, — teica Kvoks. — Ļoti slikta zīme.

Taifūns domā, uz kuru pusi griezties, domāja Hua. Kad tas apstājas, tas

parasti arī maina virzienu. Kvoks skatījās uz rāmo jūru un augstu slīdo­šajiem spalvu mākoņiem. Tad viņš palūkojās uz “Smejošā pūķa” mastiem un uzvilktajām burām. Hua saprata, ka kapteinis ir norūpējies par savu kuģi.

— Vētra ir jau diezgan tuvu, — piezīmēja Kvoks. — Tonkinas līcis nav sevišķi liels. Ja taifūns neturpina doties taisni uz priekšu, nav daudz citu virzienu, kuros tas varētu pagriezties.

Hua zināja, ka Kvoks runā taisnību. Ja vētra nepazudis un neturpinās doties iepriekšējā virzienā, pāri paliek tikai divas iespējas. Ja taifūns pagrie­zīsies starp rietumiem un ziemeļrietumiem, tas nenonāks līdz Halonas līcim. Taču, ja tas virzīsies starp ziemeļrietumiem un ziemeļiem, tas uznāks tieši virsū. Tad vismaz tā malas trauksies viņiem pāri.

Hua paņēma binokli un pavērsa to pret horizontu, uz turieni, no ku­rienes, iespējams, nāca taifūns. Pūkainu un augstu mākoņu tagad bija daudz vairāk nekā iepriekš. Tie aizklāja augstās debesis jau gandrīz viendabīgā slānī. Spalvu mākoņi tātad bija devuši vietu spalvu slāņmākoņiem. Cirrostratus. Taču arī tie teorētiski vēl neko nenozīmēja, jo redzēt joprojām va­rēja tikai baltus mākoņus, kas nenesa lietu. Tīri spalvu slāņmākoņu kopumi vēl nebija nekāda nopietni ņemama vētras pazīme.

Lai arī to, nenoliedzami, bija krietni vairāk nekā pirms brīža. Turklāt jo­projām bija ļoti karsts. Virs jūras nebija pat vieglas, atvēsinošas vēja pūsmas.

— Ir grūti ticēt, ka drīz šeit parādītos viesuļvētra, — Hua piezīmēja Kvokam.

— Redzēsim, kas notiks tuvākās stundas laikā, — kapteinis noteica.

Vu pabāza galvu no virtuves kambara.

— Ēdiens būtu gatavs, — viņš nosaucās. — Vai kādam gribētos?

Hua ieskatījās pulkstenī. Marti un Kamilla kavējās aizdomīgi ilgi. Kvoks pamanīja viņas izteiksmi.

— Viņi droši vien ir aizrāvušies, pētot alas, — kapteinis teica. — Nesa­traucies, viņi atgriezīsies. Mums vēl nav nekādas trauksmes. Paspēsim tikt prom, pat ja vētra dzīsies uz šo pusi.

Ilgu laiku neviens nekā neteica, bet ēda klusēdami un domīgi. Hua mazliet iztrūkās, pamanot, ka nav pat ievērojusi, kā ēdiens garšo. Tas acīm­redzot bija ļoti garšīgs, jo Vu un Tšiongs bija izcili pavāri. Huai tomēr ne­bija nekādu atmiņu par apēsto maltīti.

Kur kavējas Marti un Kamilla, viņa domāja.

— Paskaties uz jūru, — mudināja Kvoks.

Pāri jūrai atkal laidās zemi mierīgi uz priekšu ritoši viļņi. Tie vēl nebija bīstami lieli. Lielākie varbūt bija metru augsti, un tie bija tik lēzeni, ka putu bija pavisam maz. Tikai šur tur uzplaiksnīja ātra šļakata balta ūdens. Hua nesaprata, kāpēc Kvoks ir tik satraucies.

— Paskaties uz viļņu virzienu, — viņš mudināja.

Hua atkal paraudzījās jūrā un uzreiz saprata, ko kapteinis domā.

Vēl no rīta viļņi nāca no ziemeļaustrumiem. Tagad tic nāca starp austrumiem un dienvidaustrumiem. Gaiss joprojām bija nekustīgs, tātad tiem vajadzēja būt no tālienes nākošiem veciem viļņiem. Taču kas tos bija radījis?

— Viļņu virziens ir mainījies, — Hua apliecināja.

— Tā ir ļoti slikta zīme, — apstiprināja Kvoks. — Taifūni uz šejieni vienmēr nāk no dienvidaustrumiem vai starp dienvidaustrumiem un dien­vidiem. Arī barometra rādītājs ir pacēlies.

— Tu tātad baidies, ka…

— Jā, taifūns ir mainījis virzienu, — Kvoks droši sacīja. — Tas nāk šurp. Mums vajadzētu doties.

Hua ieskatījās pulkstenī.

— Nākamās laika ziņas būt pēc piecām minūtēm, — viņa teica.

Kvoks piesteidzās pie radio un pagrieza pogu, taču radio neizdvesa ne

skaņas.

— Nu taču, — noņurdēja Kvoks.

Tā tikai vēl trūka, nodomāja Hua. Nolāpītā laika izvēle.

— Kāds savienojums ir pārtrūcis, — Kvoks skaļi domāja. — Vai arī radio ir iekļuvis ūdens.

— Es varu to atvērt un paskatīties, vai atrodu vainu, — teica Tšiongs.

Viņš paķēra radio un pazuda ar to zem klāja.

— Es varētu pamēģināt, vai mobilais strādā, — teica Hua.

Kvoks palūkojās uz viņus aptverošo jūru un tad Huas mazo mobilo te­lefonu ar pūķa apvalku. Viņa skatiens bija atklāti neticīgs.

— Tuvākie sakaru torņi ir diezgan tālu, — teica Kvoks. — Taču tu vari mēģināt.

>