Jūras pūķa sala

13

Saulh bija norietējusi, un viņus apjoza tumsa. Taču augusta nakts bija patīkama, no dienvidiem nākošā vēja pūsma liega un silta, un viņiem bija gana drēbju, lai atvairītu aukstumu. Kamillai virs pašas drēbēm bija arī Marti iedotais islandiešu vilnas džemperis. Tas gan viņai bija krietni par lielu, taču ļoti silts.

Zvaigžņotās debesis bija pārsteidzoši spožas, tajās skaidri iezīmējās Piena Ceļa arka. Tagad laikam ir tukšs mēness, domāja Kamilla. Kad viņa pēdējo reizi bija redzējusi skaidras un zvaigžņotas augusta debesis? Vai viņa bija pārāk daudz ziedojusi savam darbam? Pārāk daudz visa, ko kād­reiz bija izbaudījusi, bet kā esamību vēlāk bija gandrīz aizmirsusi.

Viņi gulēja uz gludās krasta klints. Kamilla sapņaini lūkojās debesīs. Klints zem viņiem sāka atdzist, pirmo reizi tā šķita patiešām vēsa, un Ka­milla instinktīvi pievirzījās tuvāk Marti. Tad viņai prātā ienāca kas cits, un viņa nevarēja apvaldīt mazu spurdzienu pārslīdam pār lūpām.

— Kas nu? — Marti uzreiz jautāja.

— Nekas, — Kamilla teica, taču knapi spēja noturēt nopietnu seju.

— Nu, saki! — Marti uzstāja.

— Atceries Murmansku? — Kamilla jautāja un uzcēlās pussēdus.

Marti redzēja, ka viņas mute pavērusies platā smīnā.

— Protams, — apstiprināja Marti. — Kā es varētu…

— Atceries, kad krievu armijnieki mums uzcēla telts saunu?

— Miglaini.

Kamilla atkal iespurdzās.

— Tu izgāji pilnīgi pliks ar alus pudeli rokās atvēsināties purva malā, — atminējās Kamilla. — Bija bieza migla, un redzamība bija tikai daži des­miti metru, mums nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis. Vai pat kāds dien­nakts laiks. Bija jūlijs, saule nemaz nenorietēja.

Kamillai pēkšņi bija jāsmejas. Viņas smiekli izklausījās pēc ķiķināša­nas, ko Marti labi atcerējās.

— Nu, kas tagad ir tik smieklīgs? — Marti nesaprata.

— Tu tiešām neatceries! — ķiķināja Kamilla. —Vējš aizpūta miglu prom, un tavā priekšā, viens divi, bija… pavisam tuvu… dzīvīgs ceļš… kas bija pilns cilvēku… un mašīnu… un aiz kura bija lielas daudzstāvu mājas. Atceries? Nezinu, kurš iztrūkās vairāk!

Marti mazliet nosarka.

— Tā detaļa man laikam ir aizmirsusies, — teica Marti. — Esi droša, ka kaut kas tāds patiešām ir noticis?

Kamilla smējās, tagad jau daudz skaļāk.

— Tici man, es redzēju!

Par laimi, no notikuma vismaz nav fotogrāfiju, Marti domāja.

— Man varētu būt dažas fotogrāfijas, — smīnēja Kamilla. — Lai arī tās, cik atceros, nav sevišķi labi izdevušās. Ko dosi, lai es tās neieliktu internētā?

Piepeši Marti redzēja, kā melnajās debesīs iedegas blāva gaismas svītra.

— Krītoša zvaigzne, — viņš teica un pavērsa roku pret debesīm.

Zvaigžņu radītā gaismas švīka kļuva spožāka. Tad tā pēkšņi itin kā ap­juka savā kustībā un gandrīz apstājās. Brīdi vēlāk tā sadalījās trīs daļās, kas kādu brīdi kustējās gandrīz pavisam taisni uz priekšu un tad izzuda ska­tienam kā dzirksteles, kas pacēlušās debesis no skursteņa.

— Tas gan bija lieliski, — Kamilla sajūsmināta noelsās.

— Tā bija liela, — Marti teica.

Debesīs iedegās jauna krītošā zvaigzne. Tad otra un trešā.

— To nu gan ir daudz, — Kamilla piezīmēja.

— Padomā, cik labi mums ir būt šeit,—Marti domīgi teica. — Ja mums nebūtu atmosfēras aizsega, ikviena gramu sveroša daļiņa uzsprāgtu kā

puskilograms trotila. Iedomājies, kāds grāviens tas būtu! Miljardi granātu, simtiem pasaules karu katru dienu.

— Nekad neesmu par to domājusi tieši no šādas puses, — atzina Kamilla.

Jaunas gaismas svītras iedegās zvaigžņu dārza vidū. Daļa liesmoja ilgi,

pirms nodzisa, ceļodamas pāri naksnīgajām debesīm, daļa bija redzamas vien īsu mirkli.

— Un palūkojies uz visām tām zvaigznēm! — Marti mudināja. — Vi­sumā ir vismaz trīssimt tūkstoši triljonu zvaigžņu un vēl daudzkārt vairāk dažādu agrāko zvaigžņu kā melno caurumu, balto punduru, neitronu zvaig­žņu un daudz kā tāda, par ko mēs vēl neko nezinām. Ikviena no tām dzī­vajām un mirušajām zvaigznēm visu laiku raida nāvējošu starojumu arī uz mums. Gamma starus, rentgena starus, neitronu starojums, alfa daļi­ņas, beta daļiņas, visu iespējamo. Un ar kādu jaudu! Viena pati mūsu Saule staro tikpat stipri kā tūkstoš miljoni miljardu atomelektrostaciju.

Kamilla skatījās uz Piena Ceļu un apdomāja Marti teikto.

— Bet mēs varam peldēt ar šo mūsu mazo bumbu pavisam apmieri­nāti un pilnīgi mierīgi, — teica Marti. — Jo mums ir brīnišķīga, maza pla­nēta, un tai ir lieliska atmosfēra, kas mūs aizsargā, kad visas Visuma zvaigznes mūs apšauda ar nāvējošu starojumu!

Tā, nenoliedzami, ir diezgan skaista doma, domāja Kamilla. Būt šeit aizsargātam no Visuma indēm. Uz maza, drosmīga Zemeslodes kuģa klāja, zem drošas atmosfēras. Viņu niecīgā planēta burāja pa Piena Ceļu, kamēr viss Piena Ceļš ceļoja uz Andromedas galaktiku un tālajām galaktiku ko­pām, kā nu tur bija, ar ātrumu divi miljoni kilometru sekundē. Mēs visi esam kosmonauti ceļā uz Jaunavas galaktiku kopu. Lielākais piedzīvo­jums, kas var būt. Lielākais piedzīvojums visā Visumā, un tas bija visiem viens. Kāpēc kādam vajadzētu gribēt jebko citu?

— Tu gan joprojām esi tieši tikpat romantisks kā sešpadsmit gados, — Kamilla piezīmēja.

— Romantisks? — Marti iespurdzās. — Phe! Šis gan drīzāk bija naturālistisks raksturojums tam, kā mums klātos, ja mūs neaizsargātu atmo­sfēra.

Tad Kamilla atcerējās, ka viņai vajadzēs drīz izlemt, vai viņa palīdzēs piepildīt Marti apsēstību. Vai viņa finansēs Marti ekspedīciju uz Halonas līci? Kamilla pēkšņi sajuta vieglu paniku. Summa jau nebija grandiozi liela, bet ar to saistījās dažādi sarežģījumi.

Laikam vislabāk būtu to atrisināt. Problēma nekur nepazudīs, lai kā arī viņa gribētu atlikt lēmumu. Viņa tikai padarītu Marti stresainu, tas ir pa­visam lieki.

— Tātad par to tavu brīnumdzīvnieku…

— Tas nav nekāds brīnumdzīvnieks, — Marti noliedza.

— Nu, tas tavs lielais jūras simtkājis, — precizēja Kamilla. — Tu to pa­tiešām gribi atrast?

— Kāpēc lai negribētu? — Marti brīnījās.

— Vai mēs iegūsim vairāk nekā pazaudēsim, ja to atrodam? Tu, pro­tams, kļūsi slavens, bet cilvēce kopumā? Pētniecība un zinātne jau ir sama­zinājusi zemeslodes baltos plankumus tuvu neesamībai.

Marti piecēlās sēdus, jo klints tagad sāka ātri atdzist.

— Varbūt cilvēkiem vajag mīklas, — teica Kamilla. — Kaut ko, kas ir noslēpumains un mistisks, kaut ko, par ko vēl nav zināms viss iespējamais. Bet lielu mīklu ir aizvien mazāk, ļa konrits tiks atrasts, būs iznīcināts vēl viens noslēpums. Tas kļūs tikai par vienu jūras dzīvnieku starp tūkstošiem citu. Vai tā ir laba apmaiņa?

Marti pakasīja kaklu aiz auss un apdomāja Kamillas vārdus. Debesīs va­rēja redzēt vēl trīs vārgas krītošās zvaigznes, taču tad tas beidzās, meteoru pulks bija pagājis viņiem garām.

— Daudzi joprojām eksistējoši kriptīdi ir stipri apdraudēti dzīvnieki,— Marti teica. — Tie dzīvo kā bezdibeņa malā. Valdības nepiekrīt ņemt to aizsargāšanu nopietni, pirms ir pierādīts, ka attiecīgās sugas tiešām pastāv. Vū izdzīvojusi suga tomēr nav kas vairāk par vienīgi tukšu mītu? Un vien­mēr, kad zinātne kaut ko atņem, tā iedod vietā ko jaunu.

Varbūt Marti ir taisnība, domāja Kamilla.

— Pasaki, kurš no abiem, tavuprāt, ir patiešām aizraujošāks, — izspēra Marti, — stāstījums par to, kā nirējpīle perē olu uz Ilmataras ceļiem,

vai visi tie iespaidīgie Visuma brīnumi, ko teleskopi un satelīti mums ir atklājuši?

Varbūt man vajadzētu finansēt Marti ekspedīciju, Kamilla domāja. Divsimt tūkstoši eiro. Kāda gan nozīme bija tādai naudai? Nekāda!

Varbūt man pat vajadzētu doties līdzi, Kamillai ienāca prātā. Vjetnama un Halonas līcis, tas beigu beigās nemaz neizklausījās slikti. Turklāt Ankorvata bija tajā pašā virzienā. Viņa vienmēr bija gribējusi redzēt Ankoras tempļus, pasaules lielāko tempļu un pilsētas drupu ansambli. Sava laika lielāko pilsētu, kurā uz Tonlēsāba ezera un sarežģītas apūdeņošanas sistē­mas rēķina bija dzīvojis vismaz pusotrs miljons cilvēku. Tas man nāktu par labu, domāja Kamilla. Vienkārši visu atstātu citu aprūpē uz mēnesi vai diviem un atgrieztos atpakaļ tad, kad būtu atpūtusies. Kad būtu atkal uz kājām. Tad, kad man viss vairs neatgādinātu par Pēteru. Par mūsu kopīgo dzīvi un to, kas varētu būt bijis, bet kas tagad nekad nenotiks.

— Peniju par tavām domām, — teica Marti.

— Un ne vairāk? — jautāja Kamilla. — Diezgan lēti.

— Cik daudz tu gribētu?

Marti no kabatas sāka vilkt monētas.

— Desmit centu… trīsdesmit… astoņdesmit, un, oho, nu sanāca īsts dubultdžekpots.

Marti parādīja Kamillai atrasto divu eiro monētu.

— Vai pietiks ar diviem eiro astoņdesmit?

Tagad vai nekad, domāja Kamilla. Ko gan viņa var pazaudēt?

— Esmu pārdomājusi, — teica Kamilla. — Esmu tātad nolēmusi, ka varētu finansēt to tavu ekspedīciju. Pilnībā, lai tev nevajag ne aizņemties, ne arī ieķīlāt visu savu mantu, bet ar vienu noteikumu.

Marti pārsteigts skatījās uz Kamillu.

— Tu nopietni?

— Vai tad es neizskatos pēc nopietni ņemama cilvēka?

— Vai, — teica Marti. — Nu, paldies.

Viņš izskatījās vairāk nekā viegli apstulbis no Kamillas pēkšņās lēmuma maiņas.

— Vai tad tu neesi apmierināts?

— Esmu, protams, — apliecināja Marti, — bet kas ir tas tevis piemi­nētais noteikums?

— Es…

Kamilla atvēra muti, un tajā sekundē Marti saprata, kurā virzienā do­das viņas domas. Vai viņa tiešām grasījās teikt to, ko viņš iztēlojās viņu sa­kām, pazibēja Marti prātā.

— …braukšu līdzi, — pabeidza Kamilla.