Jūras pūķa sala

28

Bedres dibens jau rēgojās zem Marti, taču tas bija biedējoši tālu.

Viņš bija piecdesmit astoņu metru dziļumā un krita ar smagu akmens bluķi klēpi preti nebeidzami lielas zemūdens alas dzelmei. Cik tāls vēl ir ceļš līdz dibenam? Divdesmit metru, trīsdesmit? Ja viņš drīz neieraudzīs skābekļa balonus, viņam jāatgriežas atpakaļ. Vispār nebija droši, vai viņam būtu vērts turpināt līdz pat dibenam, pat ja viņš tos ieraudzītu.

Debestiņ, šī bedre ir gandrīz simt metru dziļa, Marti apjauta. Cik tālu viņš uzdrošinātos turpināt?

Viņš sajuta pirmās skaidrās skābekļa trūkuma pazīmes un izpūta maz­liet gaisa caur degunu maskā. Spiediens atkāpās, un vienlaikus viņš varēja iztukšot masku no ūdens.

Man jau vajadzētu atgriezties atpakaļ, Marti domāja.

Jauna spazma savilka diafragmu. Tagad pietiek, nodomāja Marti, tagad ir jāpadodas.

Viņš bija cerējis ieraudzīt dzelmē vismaz mazu atspīdumu, kas norā­dītu uz skābekļa balonu atrašanās vietu. Taču tādu nevarēja redzēt. Tā vietā cauri ūdenim sāka rēgoties kaut kas cits. Cieša, pelēkzila masa, kas pēc brīža sadalījās neskaitāmās īsās, taisnās līnijās, apļos un pusapļos.

Tās atkal ir tās nolāpītās mucas, Marti nodomāja.

Viss bedres dibens bija pilns ar tām. Tās bija cita citai blakus, gluži cieši cita pie citas, vietām lielās kaudzēs. To droši vien bija daudzi simti tikai šajā teritorijā vien, ko izgaismoja viņa lukturis. Ja viss bedres dibens bija

mucu noklāts, tām kopā vajadzēja būt dievs viņu zina cik daudziem tūkstošiem.

Taču skābekļa balonus neredzēja.

Marti atlaida akmeni, apgriezās un sāka celties augšup. Viņš paātrināja pacelšanos, kustinot pleznas kājām kopā kā ronis. Trīsdesmit metru aug­stumā skābekļa trūkums sāka spiest viņam krūtīs, un viņš bija spiests izpūst daļu gaisa laukā. Vieglāk tomēr kļuva vien uz mirkli. Viņš izpūta vēl gaisu ūdenī, lai nomierinātu diafragmu, taču situācija tikai pasliktinājās, un ūdens virsma vēl netuvojās. Viņš neuzdrošinājās paskatīties augšup, viņš baidījās ieraudzīt Kamillas lampas mirgoņu kaut kur bezcerīgi tālu, neaizsniedzamībā.

Šoreiz viņš jau paspēja nobīties no sliktākā, pirms galva pēkšņi pacēlās virspusē.

— Nesanāks, — noelsās Marti. — Es redzēju dibenu, taču netiku tuvāk kā trīsdesmit metru no tā. Šeit ir ellīgi dziļš. Vairāk nekā deviņdesmit metru, varbūt simt.

Bedre radusies vēl ledus laikmetā, kad jūras līmenis bija simt divdes­mit metru zemāks, Marti domāja. Viņš piepeldēja lagūnas malai un, brīdi atpūties, pieķērās klintsradzei.

Marti skatījās uz Kamillu un uz lukturi virs viņas.

— Mums droši vien vajadzētu taupīt baterijas, — viņš teica, smagi elsodams. — Varbūt būsim spiesti šeit palikt vairākas dienas.

Lieliski, nodomāja Kamilla.

— Citādi lagūnas dibens ir pilns tādu pašu mucu, — elsa Marti. — To ir patiešām daudz. Tūkstošiem.

— Kas gan tajās ir bijis?

— Nav ne jausmas.

— Jācer, ka ūdenī nav nekādas nelabas indes! Vai mucās var būt radio­aktīvas vielas?

— Diez vai.

Marti ar pirkstiem atrada klintī piemērota lieluma plaisu, un izvilka sevi sausumā. Tikai piecēlies stāvus, viņš pamanīja, ko nupat bija izdarījis.

Viņš bez grūtībām bija izkāpis no lagūnas vietā, kur bija stāvi krasta ak­meņi, nepavirzoties gar lēzenāk augšup vedošo slīpumu.

Palūkojies atpakaļ, viņš pārliecinājās, ka ūdens virsma bija tikai dažus centimetrus zemāk par viņa pēdām.

Kā ūdens varēja pacelties tik ātri, viņš brīnījās.

Marti atbrīvoja lukturi no jostas un izgaismoja lagūnu. Ūdens līmenis cēlās acīm redzami. Lagūnas mala ātri līda aizvien augstāk viņu lukturu gaismā. Drīz ūdens sāks šļakstīties viņiem uz kājām.

— Vai tu esi… Vai tu joprojām esi pavisam pārliecināts, ka tas ir tikai paisums? — jautāja Kamilla.