Jūras pūķa sala

35

Hua, Kvoks, Tšiongs un Vu salikuši sēdēja alā, patvērumā no vētras. Hua nespēja iztēloties, kā būtu bijis ārā. Gar salas nogāzēm plūstošais lietusūdens šļācās gar alas muti kā smagas straumes, caur kurām brīžiem bija grūti kaut ko saredzēt.

Kad Hua aizgāja palūkot, kas notiek laukā, viņa satrūkās no ieraudzīta­jām šausmām. Mākoņu sega bija gandrīz melna, un no tās bez pātraukuma šķēlās milzīgi, daudzzaraini zibeņi. Tie ik pa brīdim izvija debesīs spožus gaismas svītru tīklus.

Pērkona grāvieni tagad skanēja bez pārtraukuma un iztrūcinoši skaļi, un tikai vēja neprātīgie švīksti tos šķēla pušu. Viņi bija kalna aizsegā, taču jau mazliet tālāk sāņus mežonīgi ātras brāzmas nesa sev līdzi lietu kā gan­drīz līmeniskas pātagas. Visa pasaule nu bija tik pilna ūdens gāzmu, ka Hua brīnījās, vai starp lāsēm atliek kaut cik vietas gaisam.

Zibeņu gaismā izskatījās gluži tā, itin kā Halonas līča salu skaits pēkšņi būtu daudzkāršojies. Jūra bija piepildījusies mazām saliņām ar augstām virsotnēm. To bija simtiem un atkal simtiem. Tas bija dīvaini, jo iepriekš tajā pašā vietā varēja redzēt vien dažus desmitus kaļķakmens tapu, kas sniedzās no jūras. Uz brīdi Hua jau paspēja nodomāt, ka viņa redz halu­cinācijas. Tad viņa saprata, ka tie tūkstoši jauno, no jūras izlīdušo pauguru nebija salas, bet gan neaptverami lieli un biedējoši šķautņaini viļņi. No sākuma tie uz mirkli izskatījās sastinguši un nekustīgi kā salas, taču ilū­zija radās tikai neparastā izmēra dēļ. Kad Hua sekoja viļņiem ilgāk, viņa

pārliecinājās, ka tie ceļas un nolaižas, un kustas uz priekšu tāpat kā ma­zākie viļņi. Tikai tie bija daudz lielāki par parastajiem, un to kustības bija lēnākas un mierīgākas.

Hua nekad nebija redzējusi tādus ūdens kalnus, tikai attēlos un filmu fragmentos. Tiem vajadzēja būt krietni augstākiem par divdesmit metriem. Starp tiem šur tur bija arī vēl krietni augstāki milzeņi, kas radās, daudziem lieliem viļņiem saplūstot. Prāvāko ūdens piramīdu virsotnes nepazuda pat tad, kad tie aizgāja aiz Mazā pūķa. Hua skatījās uz milzu viļņiem zibeņu svārstīgajā gaismā un sajuta vieglu neticību, saprotot, ka prāvākās putu ga­lotnes sniedzās virs Mazā pūķa augstākās virsotnes.

Tas šķita neiespējami. Hua prātā izdarīja ātru trigonometrisku aprēķinu, taču viņai bija grūti noticēt tā rezultātam. Es noteikti izrēķināju nepareizi, Hua domāja. Pasaulē nevar būt četrdesmit piecus metrus augsti viļņi. Var­būt šobrīd man galva īsti nestrādā.

Turklāt šajos ūdeņos pat teorētiski nevarēja būt tik lieli viļņi, sprieda Hua. Ūdens vietām bija tik sekls, ka četrdesmitmetrīgs vilnis būtu sašķīdis vēl tālu jūrā. Taču tad viņa apjauta, ka vētra pacēlusi ūdens līmeni tā, ka tas tagad ir daudz, augstāk nekā parasti. Normālā situācijā milzu viļņi neva­rētu saglabāties nesašķaidīti pat arhipelāga ārējās teritorijās, taču tagad tie kustējās virs taifūna paceltā ūdens matrača.

Ar šausminošu spēku brāzmojošais vējš norāva no viļņu virsotnēm ūdeni un izsvaidīja to uz visām pusēm kā pelēkbaltus plīvurus, kas visu laiku mainīja veidolu. Te taču ir kā vēja tunelī, domāja Hua. Ja kāds ne­laimīgs kuģa avārijā cietušais tagad būtu jūrā, glābšanas vestes turēts,, viņš noslīktu, pat ja spētu noturēt galvu virs viļņiem. Gaisā gluži vienkārši bija pārāk daudz ūdens. Gāza kā ar spaiņiem, un gaiss bija pilns ūdens smidzekļa, ko vējš pacēla no jūras.

Jūras virsma viļņojās vairs tikai dažus metrus zemāk par alas muti, un ik pa brīdim lielāki, salas krastu apvijuši viļņi pacēla jūru līdz viņu augstu­mam tā, ka baltas putas un ūdens aizšļakstījās līdz viņu slēptuves galam. Par laimi, lielāki ūdens kalni sašķīda jau šauruma sākumā, un viņu ala bija puslīdz šauruma vidū un nosargāta. Mazliet satrūkusies, Hua saprata, ka

tad, ja ala būtu tuvāk šauruma sākumam, jau pirmie milzu viļņi būtu to izskalojuši tukšu. Varbūt mēs arī tagad neesam nemaz gluži drošībā, no­domāja Hua. Ja vētra kļūs vēl spēcīgāka vai ja vētra atkal mainīs virzienu, bangas sasniegs arī mūs.

Jūra kustējās negausīgi un nemierīgi, it kā tā būtu milzīgs, primitīvs planētas izmēra dzīvnieks. Pūķis, kura astes gala cirtiens bija radījis Halonas līča arhipelāgu. Zibeņošana uz brīdi pātrūka pavisam. Viļņi, klintis un koki pazuda tumsā, un Hua dažas sekundes neredzēja nekā, vien mel­numu. Tad debesis atkal uzsprāga apžilbinošā spožu gaismas svītru tīklā.

Vienmēr, kad lielāks vilnis trāpīja Mazajam pūķim, visa sala nozuda. Tā uz vairākām sekundēm izgaisa skatienam baltās putās, kas šāvās augstu pret debesīm. Tad parādījās vispirms daži un tad aizvien vairāk melnu klinšakmeņu. Ūdens plūda starp tiem atpakaļ jūrā kā simtiem mazu krāču un ūdenskritumu. Krāču straumes susēja ātri, taču tās nekad nepaspēja iz­žūt, pirms jauns ūdenskalns atkal apraka salu.

Hua zināja, ja cilvēks iekristu starp putām un uztriektos krastam, viņam vairs nebūtu nekādu iespēju palikt dzīvam pat pēc pirmā trieciena. Ja es tur nokristu, tad pārvērstos par malto gaļu, nodomāja Hua.

Zibens gaismā viņa redzēja, kā kaut kas līdz ar vēju tuvojas no salas vir­sotnes. Tas bija koks, vesels koks, ar stumbru, lapotni un saknēm. Vējš to bija izrāvis no zemes un aizrāvis sev līdzi. Hua uz mirkli jau sabijās, ka stumbrs ietrieksies alas mutē un sviedīs pret viņiem asas skaidas, taču tad vējš to atkal satvēra, un koks labu gabalu laidās pa gaisu gandrīz horizon­tāli. Tas iekrita jūrā daudz tālāk, teju pie Mazā pūķa krasta, un gandrīz uz­reiz nozuda milzīga viļņa nestajās putās.

Huai uznāca drebuļi, un viņa ielīda atkpakaļ alā. Viņa iesāņus paskatījās uz lielo, melno plastikāta maisu, kas gulēja starp citām mantām, un nevil­šus nodrebēja, atcerējusies, kas tajā iekšā. Būtu patīkami, ja tas maiss nebūtu ar mums, nodomāja Hua. Varbūt vajadzēja ļaut tam aizskaloties jūrā.

— Par laimi, mēs neesam tur laukā,,— Hua kliedza, cenšoties pārspēt viļņu un vēja rēkoņu. — Neticu, ka mēs būtu izdzīvojuši, ja būtu devušies prom no šejienes!

Kāds gan ir vēja ātrums, domāja Hua. Divsimt kilometru stundā? Droši vien vismaz tik daudz. Piektās pakāpes taifūna robeža sasniedza 250 kilo­metru stundā. Tāds vējš jau radīja sešsimt kilogramu lielu spiedienu uz kvad­rātmetru. Taču spēcīgākais Klusajā okeānā pēdējo desmit gadu laikā redzētais taifūns bija radījis vēju, kura pamatātrums bija virs 300 kilometriem stundā. Atsevišķas brāzmas bija vēl daudz stiprākas. Tik spēcīgs vējš varētu paraut cilvēku līdzi un aizmest kaut kur tālu prom. Tas varētu ielauzt ēku sienas un noraut jumtus, ja tās nebūtu būvētas tā, lai spētu izturēt tik lielu vēju.

Tikai ļoti retas ēkas bija celtas, lai varētu izturēt piektās pakāpes taifūnus.

Vai arī šī jau bija skalu pārsniedzoša, atmosfēras sasilšanas radīta supervētra? Sestās pakāpes taifūns? Hua nemācēja droši teikt, taču viņai tas šķita iespējams, jo lielāko viļņu vidējais augstums bija apstulbinošs. Absolūti iracionāls.

Hua prātoja, kāda būtu sajūta vēja nestajā lietū. Ja lāses joprojām bija tikpat lielas kā sākumā, lietus droši vien būtu kā nebeidzami pātagu sitieni. Ar ātrumu 250—300 kilometru stundā nākošs lietus jau spētu saraut drē­bes lupatās un noplēst ādu un gaļu no kauliem.

— Es nekad neko tādu neesmu redzējis, — Kvoks sauca viņai ausi. — Ne­ticu, ka kāds ir jelkad redzējis tādu vētru. Tāda nemaz nav iespējama!

Parasti tiešām nebūtu iespējama, Hua sērīgi nodomāja. Taču Tonkinas līča ūdeņi šajā vasarā bija sasiluši līdz trīsdesmit un vietām pat trīsdesmit trim grādiem. Un galvenais bija tas, ka tie bija sasiluši ļoti dziļi. Ūdens slā­nis, kas bija siltāks par 26 grādiem, pēc mērījumiem daudzviet pārsniedza simt metru dziļumu.

Ūdens temperatūra radikāli ietekmēja taifūna stiprumu. Ja siltā ūdens slānis sniedzās ievērojami dziļāk par lielāko viļņu augstumu, pat taifūna saceltie milzu viļņi vairs nespēja noslāpēt vērtas niknumu, uzceļot virs­pusē vēsāku, nomierinošāku ūdeni. Karsta okeāna radīts briesmonis dotos uz priekšu, nevis pamazām pavājinoties, bet gan aizvien pastiprinoties. Tas negausīgi uzsūktu sevi aizvien vairāk spēka un iznicinošas enerģijas no siltā jūras ūdens, līdz beidzot sašķaidītu sevi lupatās, kad satiktu pirmo sauszemi vai pietiekami lielu salu.

Hua atminējās, ko Apvienoto Nāciju katastrofu palīdzības koordina­tors bija teicis 2005. gada janvārī, neilgi pēc tam, kad Otrajos Ziemassvēt­kos cunami bija triecies pret Sumatras, Taizemes, Mjanmas, Tamilnādas un Šrilankas krastiem un nogalinājis trīssimt tūkstošus cilvēku. Atcerie­ties, ka šī vēl nav vissliktākā iespējamā nelaime. Šī vēl ne tuvu nav vissliktākā iespējamā nelaime. Vissliktākā iespējamā nelaime ir vismaz simt reižu sliktāka.

Hua pēc tam bija apdomājusi viņa vārdus daudzas reizes un skatījusies uz noputējušo un valstu robežu ziņā jau ļoti novecojušo pasaules karti, kas bija uzkārta pie viņas darbistabas sienas jau pirms gadu desmitiem. Viņa bija domājusi, kas notiktu, ja piektās vai sestās pakāpes taifūns kādu dienu trāpītu, piemēram, pa Bengālijas līča tālāko galu tieši no dienvidiem. Ūdens paceltos vismaz par divdesmit pieciem metriem, un liela daļa Bangladešas un Rietumbengālijas iedzīvotāju noslīktu. Kad vēja ātrums div­kāršojas, enerģijas daudzums astoņkāršojas, taču viļņu uzņemtā enerģija palielinās vismaz sešpadsmit reižu, jo viļņi darbojas kā vēja enerģiju savāco­šas buras. Jo augstāk celtos viļņi, jo vairāk tiem būtu vēju savācošas virsmas.

Ko sestās pakāpes taifūns izdarītu lielajām pilsētām, kas gadītos ceļā? Tokijai, Džakartai, Mumbajai? Ko tas izdarītu ar piekrastes atomenerģijas kompleksiem? Pēc Fukušimas tie bija nodrošināti pret desmit vai piec­padsmit metru augstām bangām, taču atmosfēras sasilšanas radīta supervētra sliktākajā gadījumā spētu pacelt jūras virsmu vēl daudz vairāk. Turklāt vēja saceltie milzu viļņi varētu ievelties dziļi sauszemē pa bangu izveidotu matraci kā tagad šeit. Un, kaut kam uzduroties, tie radītu ban­gas, kas sistos vēl augstāk.

Vai viņus aptverošā putu un zibens elle jau bija šāda supervētra? Visu ierasto ar savu iznīcības spēku pārsniedzošs, atmosfērā izvadītās pārmērī­gās siltuma enerģijas un ūdens tvaika radīts briesmonis?

Lai Dievs mūs sargā, Hua domās nopūtās. Un lai Dievs sargā visus Haifonas, Halonas līča un neskaitāmo citu piekrastes pilsētu un ciemu iedzī­votājus!