Jūras pūķa sala

46

Kamii.i.ai apnika meklēt uzpeldējušo dzīvnieku binoklī. Viņa nolēma, ka tas droši vien jau ir ieniris un ka tā visdrīzāk ir vien ekspedīcijas ceturtā vaļhaizivs. Hua bija nozudusi zem klāja. Kamilla ieskatījās pulkstenī. Marti tiešām jau vajadzētu uznirt.

Hua atgriezās atpakaļ uz klāja.

— Dreifējam prom no savas vietas, — viņa domīgi teica. — Enkuri slīd gar smiltīm.

— Vai tas traucē? — vaicāja Kamilla.

— Nu, īsti ne, — atzina Hua. — Bet…

Hua pēkšņi izskatījās nepārliecināta un izklaidīga. Kamilla brīnījās, kas viņai kaiš.

— Ienesām eholoti alā, lai pasargātu no vētras, bet šajā laivā bija simt eiro vērts zivju meklētājs, — paskaidroja Hua. — Tātad primitīva zivju barus meklējoša eholote. Paņēmu to līdzi, kad braucu jums pakaļ, un nu­pat to ieslēdzu, lai apskatītos, kur ir Marti.

— Vai tu viņu redzēji?

Hua papurināja galvu.

— Nē. Bet, spriežot pēc zivju meklētāja, zem mums ir kaut kas cits. Kaut kas liels. Kaut kas, kas kustas. Vai, teiksim, lielākoties tas ir pavisam uz vietas. Bet ik pa brīdim tas mazliet sakustas.

Kamilla lūkojās uz enkuru tauvām

— Teici, ka enkuri slīd, — viņa teica. — Ja nu mēs kustamies un at­balss stāv uz vietas?

— Varbūt, — Hua nedroši teica. — Tas ir… gluži iespējams.

— Vai tā varētu būt vaļhai/.ivs, ko nupat redzējām? Vai gluži vienkārši tikai zivju bars?

— Tas neizskatās pēc vaļhaizivs. Ne arī pēc zivju bara.

— Pēc kā tad?

Huas sejā bija grūti izprotama izteiksme.

— Varbūt vislabāk būtu, ja tu atnāktu apskatīties.

Tas tiešām ir kā apaļa notekcaurule, sprieda Marti. Tiku ko tā darīja pie Halonas līča ārējo salu krastiem? Vai tā bija kāda dubļus vai smiltis no jūras dibena sūcoša bagara detaļa? Vai tā vētrā bija nogrimusi jūrā?

Kad ūdens uz brīdi atkal noskaidrojās, Marti redzēja, ka caurule salie­cas līkumā. Viņš pāris reižu atspērās ar pleznām un pieslīdēja tuvāk. Caurule bija apmēram S burta formā, taču vairs neizskatījās pēc notekcaurules.

Vai tā bija kaut kas cits? Piemēram, kāds jūras kabelis? Varbūt tā iekšpusē ir sakaru kabeļi? Vai varbūt tā ir līdzstrāvu vai augstspriegumu izmantojoša elektrības pārvades līnija, HVDC kabelis, kas virza uz sauszemi Halonas līcī izbūvētu viļņu un plūdmaiņu enerģijas staciju saražoto elektrību?

Bija neiespējami noteikt tās resnumu. Trīsdesmit centimetru? Pusmetru? Ūdens duļķainums joprojām traucēja precīzi noteikt. Marti turpināja ceļu dziļāk. Dibens bija tālāk, nekā viņš bija domājis. Tātad arī kabelim vaja­dzēja būt resnākam, nekā viņam šķita. Metru, iespējams, pat divus metrus resnam. Vai tas varētu būt vētrā cietis jūras viļņu strāvas pārveidotājs? Daži no tiem gan bija mazliet čūskveidīgi, kā jūras čūskas. No otras puses, Hua bija teikusi, ka Vjetnamas ūdeņos vēl nav uzstādītas jūras viļņu ener­ģijas ražotnes.

Caur miglaino ūdeni sāka iezīmēties detaļas. Marti redzēja šķērsas līni­jas, kas sadalīja kabeli daļās. Pēc mirkļa redzēja, ka svītras paceļas augšup kā zema kore, un tad viņš izšķīra arī…

…rindu…

…lielu, asu trīsstūru.

Viņa sirds palēcās, kad viņš tos ieraudzīja. Dievs pasarg, Marti iešāvās

prātā. Es to atradu! Jo viņš saprata, ka lūkojas uz milzīgi liela, čūskveidīga dzīvnieka mirušo ķermeni.

Ģuetzalocoatlus con rit, Marti prātā nozibēja.

Viņš nolaidās zemāk.

Milzenis bija vismaz trīsdesmit metru garš un gandrīz divus metrus resns. Mirušā dzīvnieka ķermenis bija gluži apaļš. Marti saskaitīja, ka uz viena sāna ir trīsdesmit septiņas trīsstūrveida spuras. Virzienā uz otru galu korpuss tikai mazliet sašaurinājās un beidzās ar dīvainu trīsdaļīgu asti.

Tieši tā, kā viņi visi teica, nodomāja Marti, un juta, kā sirds dun ausīs. Tieši tā, kā visi vienmēr bija teikuši.

Marti sāka peldēt uz mirušā dzīvnieka galvas pusi. Šis dzīvnieks skaidri un gaiši bija vēl lielāks nekā Tsina salas krastā pirms sešām nedēļām izska­lotais. Marti pārliecinājās, ka dzīvnieka ķermenis ir tieši tāds, kā Vans Kons Trans bija aprakstījis, tas bija apaļš un sadalījās daudzos segmentos, kas bija skaidri atdalīti cits no cita un šķita kā lieli, cits pie cita piestiprināti akas grodi vai kā…

Kamilla apjukusi skatījās uz eholotes attēlu.

— Kas tas par brīnumu? — viņa skaļi iesaucās.

— Nezinu, — teica Hua. — Es nekad neko tādu neesmu redzējusi.

— Tas ir gandrīz zem mums, — teica Kamilla. — Mēs to redzētu, ja vētra nebūtu sajaukusi ūdeni.

Kamilla domīgi palūkojās pār bortu.

— Es to varētu redzēt, ja ieniršu.

— Bet mums vairs nav neviena paša balona, — atzīmēja Hua. — Divi palika alā, un trešais ir Marti.

— Paņemšu tikai masku, akvalanga caurulīti un pleznas.

— Tas var būt bīstami, — Hua pretojās, taču Kamilla viņā neklausījās. Viņa ātri novilka drošības vesti un drēbes un uzvilka viendaļīgu peldkos­tīmu par spīti tam, ka nogurums spieda muskuļus kā daudzi masīvi svina atsvari. Es esmu pārāk nogurusi, lai nirtu, nodomāja Kamilla. Par laimi, viņai nevajadzēs ūdenī būt ilgi.

— Vai atbalss vēl ir redzama? — jautāja Kamilla.

Hua pamāja.

— Jā… varbūt tā tomēr varētu būt vaļhaizivs. Lai gan atbalss ir pārāk slaika vaļhaizivij. Atbalss, kas nāk no vaļhaizivīm, parasti ir apaļāka.

— Varbūt tas ir tikai garens zivju bars, — minēja Kamilla.

Viņa uzlika uz pieres masku un pie tās piestiprināto akvalanga cau­rulīti un paķēra pleznas. Tad viņa izsteidzās uz klāja. Hua joprojām skatī­jās uz eholotes attēlu.

…mucas?

Marti piepeši apjauta, ka viņa priekšā guļošais konrita korpuss nepa­visam nav pirmais, ko viņš redzējis.

Cilvēks redz to, ko viņš vēlas redzēt.

Ak dievs, viņam pazibēja prātā. Šī ir Pūķa siekalu sala, šī ir pūķa kaulu sala. Jo visas tās mucas… visi tie tūkstoši, miljoni mucu… daudzviet kārtīgās rindās, cita aiz citas… un visi tie muguras skriemeļi un galvaskausi…

Mixnitz! Drachenhole! Kaļķakmens! Sārmainā kaļķakmens smiltis sa­glabā kaulus…

…tiem vajadzēja būt… tās nebija nekādas mucas, bet… taču iepriekš pa­tiešām redzējām sarūsējušas mucas un pieradām pie tām, un tad, kad re­dzējām kaut ko pavisam citu…

Un tad viņam piepeši atkal šķita, ka viņš nav viens, ka te ir vēl kāds.

Mani nervi ir nospriegoti kā vijoles stīgas, nodomāja Marti. Pēc visa, kas pēdējā laikā ir noticis…

Taču sajūta arī tagad bija ļoti spēcīga. Taisnību sakot, vēl spēcīgāka nekā alas lielajā zālē, kad lukturis bija nodzisis un viņš gandrīz bija apmaldījies tumšajā alā un noslīcis.

Viņš bija drošs, ka kāds — vai kaut kas — viņu vēro.

Marti pagrieza galvu, ļoti uzmanīgi.

Un tad viņš to ieraudzīja. Viņš spēji noraustījās un gandrīz ierija mutē ūdeni.

Divas lielas acis, kas nekustīgi blenza uz viņu.

Sākumā viņš redzēja tikai acis un neko citu un mēģināja fokusēt skatienu, lai ieraudzītu dzīvnieka galvu. Kas tas bija par dzīvnieku? Kaut kāda zivs? Ronis? Taču kāpēc viņš neredz tā galvu? Kāpēc ap acīm ir tikai vienmērīgi pelēkbrūns ūdens?

Un kur bija dzīvnieka mute?

Marti pavērsa skatienu lejup, bet joprojām nekā neredzēja. Tad viņš piepeši izšķīra dīvainu, melnu līniju. Līnija bija resna un gandrīz taisna, tā bija varbūt metru zemāk par viņa pleznu galiem, un tā turpinājās vismaz pusotru vai divus metrus viņam abās pusēs.

Kas par jokiem?

Kad Marti palūkojās sāņus, viņš pēkšņi ieraudzīja ari vairākus garus, tievus un asus taustekļus, kas lēni un uzmanīgi locījās uz viņa pusi.

Un tad viņš saprata, kas ir viņa priekšā, un uz brīdi viņam šķita, ka sirds no izbīļa apstāsies.

jo tas, ko viņš bija noturējis par taustekļiem, bija kas pilnīgi cits. Tie nebija taustekļi, bet drīzāk resnas makšķerauklas. It kā… antenas.

Un tās acis, kuras cieši lūkojās uz viņu dažu metru attālumā, bija tālāk, nekā viņš bija domājis…

…tās skatījās uz viņu… itin kā… no milzīgi lielas sejas.

Tik lielas, ka viņš no sākuma nebija sapratis, kādam radījumam acis pieder.

Viņš bija meklējis ap lielajām acīm to izmēram atbilstošu galvu, neap­jaušot, ka salīdzinājumā ar seju apakštasīšu izmēra acis īstenībā ir nesa­mērīgi mazas.

Un ka tā tumšā līnija viņam pie kājām…

Satrūcies viņš saprata, ka līnija ir dzīva jūras simtkāja aizvērtā mute.