Jūras pūķa sala

24

Trīsdesmitajā niršanas dienā viņi atrada lielu kuģa vraku. Zušu kolonija bija turpinājusies vēl četru kilometru garumā, taču tad smilšu kāpas atkal bija devušas ceļu dzīviem un mirušiem koraļļiem. Marti atkal ievēroja, ka vietās, kur bija nogulumi, kur paskābināšanās, siltums vai slimības bija nogalinājušas koraļļus, praktiski nebija zivju. Turpretī pie katra koraļļa, kas kaut mazliet turējās pie dzīvības, vienmēr bija kāds zivju bars. Pie ve­selīgiem koraļļu torņiem bija dažādu izmēru, formu un visās varavīksnes krāsās mirdzošas zivis, gandrīz vienmēr veseliem mākoņiem, tūkstoši vai desmitiem tūkstošu.

Diemžēl arī Halonā lielākā daļa koraļļu izskatījās jau miruši. Viņi vai­rāk sastapās ar nedzīvu, pelēkbrūnu tuksnesi. Mirušiem kukuržņiem, ko jau bija grūti atšķirt no akmens bluķiem. Mirušie rifi bieži bija nosegti ar biezu, gaiši zaļu aļģu plīvuru. Gluži kā Baltijas jūras pūšļu fuksa audzes, nodomāja Marti. Plašākās teritorijās dzīvi koraļļi bija tikai vietām, kā mazi šļaksti, pa vienai stāvošas izdzīvojušu koraļļu kolonnas.

Marti bija niris daudzās vēl nomācošākās vietās, apgabalos, kur prak­tiski visi koraļļi jau sen bija miruši. Taču bija skaidrs, ka arī Halonas līča koraļļu rifi tuvojās iznīcībai. Vjetnamas ekonomika auga, un valsts strauji plauka, kas parasti nozīmēja lielākas piesārņojuma masas jūrā. Ekono­mikas attīstība grauj vides aizsardzību, Marti saskābis nodomāja.

Jūras dibenā bija vientuļš milzu molusks. Tas bija ievērojami liels, krietni platāks par metru. Marti saķēra Kamillu aiz plaukstas locītavas un

norādīja uz molusku, taču Kamilla acīmredzot nesaprata, kas tas ir. Mo­luska čaula perfekti saplūda ar apkārtni. Vienīgais, kas to nodeva, bija at­vērtā, pārsteidzoši koši violetā mute un tās kaktiņu apaļā, divdaļīgā forma. Kā vairāki viens ar otru savienoti S burti divās paralēlās rindās.

Kad viņi devās tālāk, priekšā sāka rēgoties kaut kas liels un tumšs, kas neizskatījās pēc koraļļu rifa. Nonākot tuvāk, viņi redzēja, ka tas ir kuģa vraks. Tam vajadzēja būt salīdzinoši vecam, jo dzelzs korpuss daudzviet bija caurs, arī no klāja būvēm nekas daudz nebija palicis pāri. Tie metāla stieņi un plātnes, kas vēl slējās stāvus, bija noklāti koraļļiem un citiem jūras dzīv­niekiem. Virs vraka planēja lieli mazu zivtiņu bari, ap kuriem riņķoja pāris mazas haizivis.

Viņi nopeldēja no viena vraka gala līdz otram. Tas bija salīdzinoši liels, septiņdesmit vai astoņdesmit metru garš. Tas, šķiet, bija kravas kuģis, taču nosaukumu vai valsti jau bija neiespējami noteikt. Saēdošais, sāļais jūras ūdens un jūras iemītnieku vēl aktīvākā darbība bija paveikuši savu. Vēl piecdesmit vai simt gadu, un kuģa karkass būs sagruvis zem jūras radību grēdas, un to jau būs neiespējami atšķirt no dzelmes dabīgajiem akme­ņiem un koraļļiem.

Vēl stāvošajā kabīnes sienā bija rinda apaļu logu. Kamilla palūkojās iekšā. Vrakā bija piķa melna tumsa, gaisma sniedzās tikai pavisam mazu gabalu tālāk no loga. Viņiem nebija līdzi kabatas lukturu, tāpēc Kamilla nemēģināja doties tālāk.

Viņa aplūkoja dzīvniekus, kas bija piestiprinājušies loga rāmim. Koraļļi, jūras anemones, dažādi moluski, dažas jūras zvaigznes. Un dievs viņu zina, kas vēl, radības, kādas viņa nekad agrāk nebija redzējusi un kuru nosau­kumu nezināja.

Atradums nenoliedzami bija interesants, domāja Kamilla. Taču tam nebija nekāda sakara ar to, ko viņi bija atbraukuši meklēt. Ja nu Vans Kons Trans un nupat izskaloto dzīvnieku atradušie zvejnieki bija pļāpājuši nie­kus? Ja nu konritiem nebija cieta apvalka kā zobenastēm? Tad miljoni zivju, krabju un citu jūras radījumu varbūt jau bija iestūķējuši to vaigos. Varbūt vairs nebija nekā, ko varētu atrast. Visa šī ekspedīcija tad acīmredzot būtu

tīrais neprāts. Kamilla ieskatījās pulkstenī. Viņiem vajadzēs uznirt pēc pie­cām minūtēm. Arī šoreiz niršana nebija nekā devusi.

Pēdējo četru nedēļu laikā viņi bija niruši divas vai trīs reizes dienā un katru reizi izpētījuši apmēram desmit hektāru plašu teritoriju. Turklāt “Priecīgais pūķis” bija izķemmējis dziļākus ūdeņus ar eholoti. Viņi jau agrāk bija atraduši dažas nogrimušas laivas un divus vidēja izmēra kuģu vrakus. Viens no vrakiem bija mūsdienīgs kravas kuģis, taču otrais bija šķitis krietni vecs. Viņi tomēr nebija apstājušies, lai izpētītu nogrimušos kuģus, lai arī tas būtu bijis interesanti. Viņi tagad meklēja ko citu, un bija neiespējami pateikt, cik ilgi viņi to vēl varēs darīt. Tas bija tikai laika jautā­jums, kad nākamais virpuļviesulis sasniegs Tonkinas līci.

Kad Marti nākamajā rītā modās kafijai, Hua uz viņu nolūkojās sadrūvusi. Marti uzminēja, par ko ir runa, pirms Hua bija paspējusi ko pateikt.

— Jauns taifūns?

Hua vārgi pamāja.

— Vai tas nāk šurp? — jautāja Kamilla.

Hua pakratīja galvu.

— Laika ziņās teica, ka tas paies garām pa dienvidu pusi. Arī šeit var mazliet šūpot, taču daudz diezin vai. Ja vien…

Hua pātrauca teikumu vidū, taču nebija grūti uzminēt, ko viņa domā.

— Ja vien vētra nemaina virzienu, — papildināja Marti.

— Taifūni ir neparedzami, — I lua piesardzīgi teica. — Un šī ir vismaz ceturtā līmeņa viesuļvētra. Ja tā pagriežas uz šejieni…

Marti domīgi noskatījās uz jūru. Tad viņš pieņēma lēmumu.

— Tātad tas nav izdevies, — teica Marti.

— Vai tu gribi padoties? — jautāja Kamilla.

Marti ielēja sev kafiju no liela termosa, ko Hua bija iznesusi uz klāja.

— Negribu apdraudēt neviena dzīvību, — teica Marti. — Turklāt… varbūt šis jau sākotnēji bija bezcerīgs mēģinājums. Izpētāmā teritorija ir pārāk liela. Mums šeit vajadzētu būt simtam, diviem simtiem nirēju un desmit eholotēm. Lai mums paveiktos ar pašreizējiem resursiem, būtu vaja­dzīga neiedomājami liela veiksme. Tā gadījies, ka mums tādas nav.

— Tu gribi teikt, ka mums vajadzētu doties prom jau šodien? — Kamilla jautāja.

— Manuprāt, tas būtu prātīgi, — Marti atbildēja.

Marti izdzēra kafiju un devās dot norādes Kvokam. Kad viņš atgriezās pie Kamillas un Huas, gaisotne bija nomācoša, un neviens neko neteica. Viņi dzirdēja, kā Kvoks paceļ enkuru. Pēc brīža “Smejošā pūķa” vecais dīzeļ­motors sāka rūkt. Kuģis noraustījās un sāka mierīgi pukšķināt uz ziemeļ­austrumiem.

— Nu, tas taču tāpat bija interesanti, — Kamilla mierinoši teica. — Aina­vas bija brīnišķīgas, un esam redzējuši daudz delfīnu un interesantu zivju, un trīs vaļhaizivis. Tā ka man nerūp, pat ja neatradām neko ievērojamāku.

Taču Marti dažas vaļhaizivis laikam nespēj mierināt, Kamilla no­domāja.

Jūrā gandrīz nebija vēja, taču pretī vēlās mazas, pusmetru augstas viļņu rindas aptuveni no turienes, kurp viņi devās. Tās sitās pret kuģa priekšvadni un svieda šļakatas uz priekšējā klāja abās kuģa pusēs. Pilieni mirguļoja saulē, un ik pa brīdim gaisā uz mirkli varēja redzēt arī mazas varavīksnes. Smalka ūdens migla smidzināja sejā. Tā garšoja pēc sāls un jūras.

— Varbūt šī tomēr nebija tava pēdējā iespēja redzēt konritu, — Ka­milla vēl mēģināja.

— Droši vien bija gan, — teica Marti.

— Es noteikti varu apmaksāt arī otru šādu ekspedīciju. Kaut vai jau nākamgad.

Marti nošūpoja galvu.

— Halonas līcī miris konrits parādās varbūt reizi gadsimtā, — viņš nopūtās. — Tā ka līdz nākamajai reizei droši vien vajadzētu gaidīt diezgan ilgi. Es nevaru tev atļaut izšķiest vēl vairāk naudas manu sapņu un apsēs­tību dēļ. Ar šo pietiek.

Kamilla nezināja, kā viņai vajadzētu pret to izturēties. Jo tas, ko Marti

pateica, saprotams, zināmā mērā bija pat veselīgi. Pieauguša cilvēka sprie-

i

dums. 'lāču vienlaikus tas nozīmēja liela un Marti svarīga sapņa galīgu sa­brukumu.

— Es reiz domāju, ka būtu svarīgi pierādīt, ka konrits nav izdoma, — Marti sašļucis sacīja. — Es domāju, ka tas gandrīz noteikti ir izmiris vai atrodas uz izmiršanas robežas. Ja es spētu pierādīt, ka tas patiešām pastāv un nav tikai mītu dzīvnieks, to varētu aizsargāt un varbūt vēl glābt. Kādas fantāzijas! Vistīrākie nomoda sapņi!

Marti izklausījās tik nomākts, ka Kamillai kļuva viņa žēl. Hua iznāca uz klāja ar mazu viskija pudeli un ielēja Marti krietnu šļuku.

— Ņem šo, — Hua ieteica. — Domāju, ka tev to tagad vajag.

Marti izdzēra viskiju un nosprauslājās, kad šķidrums apsvilināja muti un rīkli.

— Turklāt, pat ja mēs būtu atraduši konritu, diez vai būtu spējuši to izglābt, — viņš skali nopūtās.

— Ko tu ar to gribi teikt? — jautāja Kamilla.

— Apmēram simt gadu laikā mēs tāpat būsim izdzēsuši vairāk vai ma­zāk visus jūras dzīvniekus no dzīvo sarakstiem, — Marti apcerēja. — Cil­vēce saražo tik daudz oglekļa dioksīda, ka viss izzūd. Augu planktons un koraļļi. Dzīvnieku planktons. Lielāki vēžveidīgie. Moluski. Tinteszivis un kalmāri. Zivis. Vaļi un delfini. Vai tad nu arī konriti tiem nepievienotos. Varbūt tas krastā izskalotais jau bija pēdējais no savas sugas.

Varbūt tas tomēr ir jau mazliet pārlieku depresīvs situācijas novērtē­jums, domāja Kamilla. Vai arī Marti ir taisnība?

— Bez planktona un koraļļu ražotajiem sēra savienojumiem virs jūras nevar izveidoties visai daudz mākoņu, — teica Marti. — Mākoņi, ko rada planktoni, atvēsina planētu par desmit grādiem. Ja mēs iznīcināsim plank­tonu, mums drīz kļūs diezgan karsti. Es, starp citu, neticu, ka mēs tam lik­sim cauri sveiki un veseli. Tas ir, neviens no mums.

Nu, protams, tagad visam jābūt slikti, Kamilla dusmīgi nodomāja. Taču vienlaikus viņa juta, kā Marti pesimisms sāk pielipt arī viņai.

Hua ar roku norādīja uz salu, kas palika labajā pusē.

— Paskatieties nu uz tām, — viņa mudināja.

Tuvākā sala bija neparasti robaina, vēl raupjāka nekā Tsina. Tā bija gandrīz kolonnveidīga sala, kas pacēlās virs jūras kā pilnīgi taisna klints.

Virsotne bija līdzena un nosegta zemiem kokiem. Nogāzes bija tik stāvas, ka koki nespētu iesakņoties pat plaisās. Pēc brīža viņi tomēr redzēja, ka salas ziemeļu pusē klintis deva ceļu daudz lēzenāk augšup vedošai ielejai. Tajā necaurejamos biezokņos auga zemi koki un citi augi. Viss padziļinā­jums bija itin kā zaļa, bieza kažoka noklāts. Ielejas malās bija lielas alas. Tās pavērās pelēkajā kaļķakmenī kā vairākus metrus platas vaļējas mutes.

Sala bija vismaz trīsdesmit metru augsta, taču tā nevienā vietā nevarēja būt platāka par dažiem simtiem metru. Tās ziemeļu pusē bija otra, mazāka sala. Tikai neliels šaurums, kas šķita sekls, atdalīja vienu salu no otras.

— Tās ir Halonas Dienvidu pūķu salas, — atklāja Hua. — Lielais pū­ķis un Mazais pūķis.

— To šeit, šķiet, pietiek, — piezīmēja Kamilla. — Proti, pūķu. Katra otrā sala ir nosaukta pūķa vārdā. Nupat esam četras nedēļas niruši pie Pūķa salas ar divām laivām, kas ir nosauktas — ar kādu izdomu — par “Smejošo pūķi” un “Priecīgo pūķi”. Un tagad mūsu priekšā atkal ir divas tikpat ori­ģināli nodēvētas salas!

Hua smējās.

— Pūķis šajā pasaules daļā ir diezgan svarīgs dzīvnieks, — viņa teica.

— Halonas līcī katrā salā pēc nostāstiem reiz ir dzīvojuši pūķi. Cita le­ģenda vēsta, ka visas šis salas vispār ir tikai milzīgi lielu, sen mirušu un pamazām jūrā grimstošu pūķu bruņas. To pīķi, kas slienas virs ūdens.

— Līdzīgi kā Ronnskār1 Somijā, — piezīmēja Kamilla. — Jūras arhi­pelāgā droši vien ir vismaz trīs tūkstoši salu ar nosaukumu Ronnskiir.

Hua vaicājoši paskatījās uz Kamillu un Marti.

— Vai tas bija kāds somu humors?

Kamilla ieinteresēti noskatījās uz krasta salām.

— Iespaidīgi dobumi, — viņa piezīmēja.

Hua pašūpoja galvu un pasmaidīja.

— Ai, tas vēl nav nekas, — Hua teica.

— Kā tu to domā? — jautāja Kamilla.

1 Zviedru valodā. Somiski — Pihlajasaari, latviski — Pīlādžu sala.

— Tie piekrastes iedobumi nav diez ko dziļi, — paskaidroja Hua. — Taču Lielā pūķa ārējā malā ir sevišķi liela un pievilcīga zemūdens zāle. Stāsta, ka tā ir viena no Halonas līča piecām skaistākajām alām.

— Izklausās intriģējoši, — Kamilla teica.

— Ieeja ir dažus metrus zem ūdens. Runā, ka visa sala ir doba. Tur ir liela velve un liela pazemes lagūna, un daudz mazāku tuneļu.

— Vai kaut kur ir tas binoklis? — Kamilla piepeši jautāja.

Hua sameklēja tālskati, un Kamilla pavērsa to pret Lielā pūķa virsotnē augošajiem kokiem. Tiešām, koki izskatījās pēc priedēm. Vai vismaz skuj­kokiem. Aiz salas, tālāk jūrā, bija pāris koši sarkanu punktu. Kamilla pie­vilka attēlu tik tuvu, cik iespējams, taču punkti bija tik tālu, ka viņa nespēja izšķirt, kas tie ir.

Ko gan Marti bija teicis par Indonēzijas brūnogļu laukiem, Kamilla mēģināja atcerēties. Ka Indonēzijas brūnogļu plato tiek neparasti efektīvi vēdināti un ka tajos ir notekas, jo tur laika gaitā izēdušies daudzi vertikāli un horizontāli caurumi.

)a tā turpināsies, visa Indonēzija drīz būs liesmās.

Kamilla nolaida tālskati.

Halonas līcis bija kaļķakmens plato, un kaļķakmens bija sārmains, tāpat kā tie kaļķakmens un smilšakmens slāņi, kais bija izveidojušies no koraļ­ļiem un planktoniem virs Indonēzijas vecajiem kūdras slāņiem ikreiz, kad sauszemes ledāju kušana tos uz kādu laiku bija apglabājusi zem ūdens. Marti bija teicis, ka skujkoki rada tādu pašu stipri skābu slāni kā Indonēzi­jas purvaino lietus mežu koki. Halonas līča alas tātad bija izveidojušās, vismaz pamatā, līdzīgā veidā kā Indonēzijas slāņaino plato vēdināmie cau­rumi un notekas, kas bīstami izžuva.

Vai mums nevajadzētu doties apskatīt šīs alas, Kamillai ienāca prātā.

— Vai arī šīs alas nav radušās tādā pašā veidā kā Indonēzijas slāņaino plato alas? — viņa jautāja.

— Nu… Apmēram, laikam, — teica Marti. — īsti precīzi nezinu.

— Vai alu apskatīšana to nevarētu apstiprināt?

— Kā tu to domā? — Marti bija neizpratnē.

— Šejienes alas ir redzamas citādi nekā Indonēzijas kaļķakmens slāņos ieēdušās notekas un ventilācijas caurumi, virs kuriem ir kūdra un citi kus­tīgi augsnes slāņi. Vai nebūtu mazliet dumji atbraukt visu ceļu no Somijas un Hanoju un tālāk līdz Halonai un atstāt izdevību neizmantotu?

Marti apstulbis skatījās uz Kamillu. Viņu šis priekšlikums acīm redzami bija pārsteidzis.

— Tu gribētu doties apskatīt tās alas?

— Vai tā nebūtu laba ideja?

— Nezinu, vai tas tiešām iemācītu mums ko jaunu, — Marti skaļi domāja.

— Es pati gribētu labāk saprast, ar ko mums ir darīšana, — uzstāja Kamilla.

Marti skatiens saspringa. Viņš bija norūpējies.

— Ja nu tas taifūns pavēršas pret šejieni?

Kamilla paskatījās uz vjetnamieti.

— Vai tad tas nav vēl tālu?

Hua pamāja.

— Sliktākajā gadījumā tas ir vismaz diennakts attālumā no šejienes.

— Tātad mums būtu laiks apstāties?

— Es tā domāju, — teica Hua. — Galu galā, mēs neesam diez ko tālu.

Marti neizskatījās apmierināts.

— Manuprāt, būtu labi atstāt mazliet lielāku rezervi. Ja motors sāk niķoties vai notiek kas cits neparedzēts.

Hua pakratīja galvu.

— Vai tu tagad mazliet nepārspīlē? Ja uznāks taifūns, visdrošākās vie­tas ir starp cieši kopā esošām salām. Uz sauszemes ir daudz bīstamāk. Vai­rāk grūstošu ēku un vairāk pa gaisu lidojošu priekšmetu.

Varbūt es tiešām tagad esmu pārāk piesardzīgs, domāja Marti. Taču mazs, uzmācīgs brīdinājums uzzibsnīja zemapziņā un apgalvoja pavisam ko citu. Nevajadzīga apstāšanās, ja pastāv iespēja, ka uznāk taifūns, bija pretrunā visiem viņa jūrnieka instinktiem.

— Vai mēs nevaram apstāties vismaz uz pāris stundām? — lūdza Kamilla.

Man laikam krājumā vairs nav pretargumentu, Marti domās nopūtās. Varbūt viņam vajadzētu padoties.

— Nu, lai iet, — Marti piekrita. — Taču es ieteiktu darboties visai veikli.

— Izklausās pēc laba kompromisa, — piekrita Kamilla.

Hua deva Kvokam jaunas norādes, un viņš pagrieza kuģa priekšgalu pret Lielo pūķi. Mazliet vēlāk kuģis jau bija noenkurojies seklā šaurumā starp salām. Jūras dibens bija skaidri saskatāms, tas bija septiņu vai astoņu metru dzijumā. To sedza spoži baltas, smalkas smiltis, no kurām šur tur rēgojās tumšāki kaļķakmens gabali. Šauruma otrs gals izskatījās vēl sek­lāks. Pie abu salu krastiem līdz ūdens virsmai sniedzās lielāki bluķi, droši vien mazu daudzstāvu māju izmēros. Nebūtu sevišķi patīkami, ka tāds vaļīgs akmens uzgāztos uz spranda, domāja Kamilla. Tad no cilvēka pāri paliktu vien slapjums.

— Šajos ūdeņos nekad nevar būt pārlieku uzmanīgs, — brīdināja Kvoks. — Par laimi, nav stiprāka vēja.

Marti pieāķēja nirēja dunci pie sāniem un sāka piestiprināt skābekļa balonu lences. Arī Kamilla iznāca uz klāja. Viņai mugurā bija koši sarkans bikini un spēcīgs nirēja duncis makstī pie sāniem.

— Vai tu zini precīzāk, kur ir tā ala? — Marti jautāja Huai.

Hua vaicājoši palūkojās uz Kvoku.

— Lielā pūķa lielā ala? Tā ir tur, tieši pret atklāto jūru, tieši aiz tās klints.

Kvoks ar roku norādīja uz salas krastus apjozušo stāvo klinšu augstāko un stāvāko vietu.

— Runā, ka ieeja ir dažus metrus zem ūdens, — viņš vēl precizēja.

Marti novērtēja attālumu. Jāpeld būs apmēram trīssimt metru.

— Vai pievest jūs tuvāk? — Hua jautāja

— Nevajag, — teica Marti. — Ceļš nav tāls.

Viņš ievēroja, ka Kvoka seja ir domīga.

— Senāk teica, ka šīs salas un sevišķi tā ala ir bīstama vieta, — stāstīja Kvoks. — Runā, ka neviens no alā ienirušajiem cilvēkiem nekad nav at­griezies. Zvejnieki izvairās no šīm salām.

Varbūt ari mums nevajadzētu doties, Kamillai ienāca prātā. Taču tas, ko Kvoks teica pēc tam, aizslaucīja viņas šaubas.

— Taču tas bija sen, un nezinu, vai ari tolaik tam bija kāds pamato­jums, — turpināja Kvoks. — Vismaz tagad tāda nav. Esmu uz šejieni vedis nirējus vismaz divdesmit reižu, un visi vienmēr ir atgriezušies.

— Mums vajadzēs kabatas lukturus, alā droši vien ir tumšs, — teica Marti. — Paņemsim arī harpūnas drošības pēc. Varbūt mierinājumam dabūsim svaigas zivis!

Kamilla uzsēja mugurā skābekļa balonu, uzvilka masku uz acīm un paņēma snorkeļa iemuti starp zobiem. Tad viņa atmuguriski pār bortu ievē­lās ūdenī. Marti mirkli pagaidīja un sekoja.

Viņi nira uz augstās kaļķakmens klints pusi, pie kuras, pēc Kvoka teiktā, vajadzēja būt alai. Viņi paspēja nopeldēt tikai mazu gabalu, kad jau redzēja, ka arī šī teritorija izmantota par zemūdens izgāztuvi. Dzelmes smiltīs gulēja alus pudeles un kārbas. Marti ievēroja vairākas markas. Ba-ba-ba, Carlsberg un Fosters. Vēl viņi redzēja arī Fanta un Coca-cola pudeles, sa­rūsējušas konservu bundžas un daudz citu atkritumu, ko aiz sevis atstāj cilvēki. Starp mēsliem atkal bija jūrā nogrimušu mucu atliekas. Tās slējās visapkārt dzelmes smilšu kāpām, vietām pa vienai, taču citur veselām kau­dzēm un rindām. Tās acīmredzot bija iegāztas jūrā jau sen, jo bija gandrīz smilšu apraktas.

Visi tie atkritumi nudien izjauc šīs vietas pasakaino burvību, nopūtās Marti. Viņi bija pārāk tuvu sauszemei, un uz Vjetnamu gada laikā atbrauc visai daudz tūristu. Vai varbūt šaurums starp salām darbojas kā kausveidīgs slazds, kurā sakrājas atkritumi.

Tad alas mute jau bija viņu priekšā. Liela, melna atvere gaišākā, jūras ežu izraibinātā klintī, kā milzīga jūras dzīvnieka aszobainā rīkle. Daļa alas ieejas bija zem smiltīm. Tā daļa, kas sniedzās virs smiltīm, bija apaļa kā cilvēku veidota, mākslīga arka.

Viņi papeldēja zem arkas. Gāzes burbulīši atbalsojās ausīs, pacēlās maz­liet augstāk, griezās gar jumtu un tad palika iesprostoti tā iedobumos. Cik ilgs laiks paies, pirms burbuļi izšķīdīs ūdenī? Marti iedomājās.

Arī alā bija zem smiltīm daļēji apraktas mucas. Marti pārliecinājās, ka tās bija vismaz divu dažādu izmēru. To dibeni un vāki droši vien bija no­rūsējuši un izjukuši jau sen, jo no tiem vairs nekas nebija palicis pāri. Uz mucām vienotā slānī auga jūras pīlītes un moluski. Mazas zivis un dažus centimetrus gari, iegareni vēžveidīgie peldēja to aizsegā.

Marti apstājās, lai papētītu vienu no mucām. Tā bija citāda nekā tās, ko viņi bija redzējuši, nirstot iepriekšējās reizes. Materiāls nebija milimetru biezs metāls, bet gan krietni biezāka plastmasa vai koks. Zem jūras pīlītēm nevīdēja sarkana rūsa.

Kad viņi iepeldēja dziļāk, ala kļuva krēslaināka un tad tumša. Palūko­jušies atpakaļ uz alas muti, viņi redzēja skaistu saules staru kūli, kas iesnie­dzās ūdenī. Pa priekšu peldošā Kamilla ieslēdza kabatas lukturi. Marti vēl neieslēdza savējo, lai taupītu bateriju. Viņi lēnām slīdēja aizvien dziļāk iedobumā.

Šī ala nu gan ir liela, Marti pēc dažām minūtēm nobrīnījās. Ap viņiem vairs bija tikai zili melna tumsa. Marti neredzēja nekā cita, kā vien Kamillas lampas spīdēšanu un roku un ķermeņa kustības kā melnus siluetus pret gaismu. Alas muti vairs nevarēja redzēt. Viņi bija nopeldējuši alā jau pārsteidzoši garu ceļu, visticamāk simt vai simtpiecdesmit metru.

Marti ieslēdza arī savu lukturi un izgaismoja alas dibenu. Tas tagad bija mazliet zemāk, it kā ala būtu kļuvusi lielāka. Mazas zivis bultas ātrumā metās bēgšus no lampas gaismas. Starp tām bija arī tādi paši vēžveidīgie, kādus viņi redzēja alas ārpusē. Tie bija gandrīz caurspīdīgi, un tiem abās pusēs bija desmitiem kāju, kas ātri kūlās ūdenī. Viņš atminējās redzējis kādās grāmatās bildes ar līdzīgiem trauksmainiem, maziem radījumiem, taču nespēja atsaukt atmiņā sugas nosaukumu. Uz alas sienām bija arī jūras eži un lielas jūras zvaignes ar gariem taustekļiem. Koraļļu audzes bija sarāvušās, parādoties gaismai.

No smiltīm atkal slējās plastmasas mucas bez vākiem un dibeniem. Jūru nedrīkstētu izmantot par izgāztuvi, Marti sadrūmis nodomāja. Taču kā mucas ir nonākušas tik dziļi alā? Vai nirēji bija tās atvilkuši šurp vai arī tās bija ieripojušas alā līdz ar smiltīm, līdz ar viļņu radītajām straumēm?

No dzelmes rēgojās kaut kas gaišs un apaļš. Marti apstājās, lai nopētītu atradumu. Tas šķita ciets, taču gluds. Priekšmetu knapi varēja satvert. Marli pagrozīja to uz vienu un uz otru pusi, smiltis tam apkārt kļuva vaļīgākas. Tomēr tas turējās pārsteidzoši stingri, smilts nebija irdena, bet gan cieši sablīvējusies. Marti nepadevās, bet grozīja no smiltīm izlīdušo daļu, līdz izdevās to atbrīvot. Marti izvilka priekšmetu no smilšu spilvena un maz­liet to pakratīja, tajā sakrājušās smiltis izbira kā kupls un smalks, mutuļo­jošs mākonis. Tas saduļķoja ūdeni tā, ka viņš kādu brīdi neredzēja neko. Smiltīs bija spoži graudiņi, kas luktura gaismā mirdzēja kā spoži punkti.

Tad smilšu putekļi nolaidās, un redzamība kļuva skaidrāka.

Marti spēji sarāvās, jo saprata, ka tur rokā cilvēka galvaskausu. Tas ska­tījās uz viņu lieliem, tukšiem acu caurumiem un tādu kā sarkastisku izteiksmi. No galvaskausa tievās strūklās bira smiltis. Marti pacēla to un redzēja, ka smiltis nāk no liela cauruma, pa kuru kādreiz bija iesniegušies mugurkaula skriemeļi. Apakšžoklis bija saglabājies, taču tam trūka dau­dzu zobu. Kad Marti apskatīja vietu, no kuras bija pacēlis galvaskausu, viņš redzēja, ka no smiltīm rēgojās vēl divi. Kad viņš ar roku pajauca smil­tis, kļuva redzams vēl viens.

Marti palūkojās Kamillas virzienā. Viņa nebija skatījusies atpakaļ un nebija nekā pamanījusi, bet pilnīgā mierā peldēja uz priekšu. Marti nolēma nerādīt atradumu Kamillai, jo viņa varētu nevajadzīgi sabīties. Bija grūti paredzēt, kā kurš uzvedas zem ūdens un kas kuram spēj iedvest paniku. Zem ūdens negaidīti atrasts cilvēka galvaskauss nenoliedzami bija vismaz potenciāls riska faktors. Marti, taisnību sakot, neticēja, ka Kamilla būtu īpaši viegli iztrūcināma, taču nebija nekāda iemesla lieki riskēt. Viņš no­lika galvaskausu atpakaļ un ātri pārgrāba pāri smiltis visiem, lai tie atkal būtu noslēpti acīm.

Dusiet mierā, nodomāja Marti un aizpeldēja pakaļ Kamillai. Viņš tomēr nevarēja sev nepavaicāt, kur viņi īsti bija nonākuši. Kādai zemūdens kap­sētai viņi bija uzdūrušies? Cik daudzu cilvēku galvaskausus viņš būtu atra­dis, ja turpinātu meklēt? Kas bija mirušie un kā viņu līķi bija nonākuši alā? Droši vien līdz ar zemūdens straumēm tāpat kā mucas.

Bija neiespējami pateikt, kas šajā vietā noticis agrāk. Vai galvaskausi piederēja noslīkušiem zvejniekiem, ar nāvi sodītiem pirātiem vai pirātu upuriem? Runa, protams, varēja būt arī par Vjetnamas atbrīvošanas karu vai Ķīnas un Vjetnamas savstarpējo karu laika upuriem. Varbūt galvas­kausi piederēja nelaimīgiem karalaika ieslodzītajiem, kuri kādreiz bija no­slīcināti vai kuriem pie salas bija nocirsta galva.

Smiltis beidzās, un to vietā nu bija ūdens saēsts kaļķakmens. Apmēram desmit metru tālāk alas dibens negaidīti ietiecās stāvus lejup un pazuda skatienam. Vienlaikus arī abas sānu sienas nozuda zili melnā tumsā, un, kad viņi pavērsa gaismas kūļus augšup, viņi izšķīra vienīgi ūdens virsmu. Lukturu gaisma vairs nesasniedza alas sienas nevienā virzienā. Lielā Pūķa lielais zemūdens kambaris laikam atbilst reklāmai, Marti nodomāja.

Viņi pacēlās augšup, gaisa burbuļu pavadīti. Ūdens virsma mirdzēja lampu gaismā virs viņiem. Tā bija pārsteidzoši augstu, alas gaitenis, šķiet, bija vedis viegli lejup, un viņi bija nolaidušies ievērojami zemāk, nekā bija domājuši. Augšup virpuļojošie gaisa burbulīši, mazas zivis, vēžveidīgie un planktona organismi spīguļoja lukturu gaismā kā kristālu lietus. Mazie vēžveidīgie tagad bija visapkārt ciešos daudzu tūkstošu lielos baros. Tie spī­dēja gaismā kā niecīgas galaktikas un tad izklīda uz visām pusēm.

Izlīduši virs ūdens, viņi noņēma maskas, izspļāva iemutes un kūļājās tumšās alas vidū. Marti izcēla lukturi no ūdens un pavērsa gaismas kūli augšup.

Viņiem apkārt bija liels pazemes baseins. Lagūna bija vismaz sešdesmit vai septiņdesmit metru plata, kā mazs ezers. Alas robainais jumts, bija piecu sešu metru augstumā. Viņi tomēr nekur neredzēja stalaktītus.

— Baigā katedrāle, — Marti atzīmēja. — Lai gan lielākā daļa, šķiet, ir zem ūdens.

Kamilla pavērsa gaismas kūli uz sāniem. Viņi tik tikko spēja izšķirt alas sienu un akmeņus, kas slējās no ūdens tās tuvumā. Sānu sienās neredzēja caurumus, kas vestu tālāk. Taču tieši priekšā dažus metrus virs ūdens bija tāds kā plaukts. Alai vajadzēja turpināties tajā virzienā. Lagūnas krasta valnis tomēr bija krietni stāvs, un pa to būtu neiespējami uzrāpties.

— Vai Kvoks neteica, ka šeit var izkāpt no ūdens un doties izpētīt arī mazākas sānu ejas? — Kamilla jautāja.

— Tā viņš laikam teica gan, — apstiprināja Marti.

— Taču… kur? — Kamilla bija neizpratnē.

Viņa pārlaida ar lukturi pāri sienām, taču neredzēja vietu, kur varētu izkāpt no ūdens. Sienas visur pacēlās pārāk stāvas un gludas.

— Varbūt ūdens parasti ir zemāk, — ieminējās Kamilla.

Marti ieslēdza arī savu lukturi un ļāva tā gaismai aplaizīt alas sienas. Taču arī viņš neatrada vietu, kur viņi varētu pārrāpties pāri klintīm.

— Griežamies atpakaļ, — ieteica Kamilla. — Šeit, starp citu, ir diezgan drūmi. Pavisam spocīgi!

Vai gan bija kāda jēga censties te nokļūt, viņa prātoja. Viņa bija domā­jusi, ka varēs iemācīties ko svarīgu, taču nu vairs nebija nekādu cerību. Šeit laikam neatrast neko tādu, ko nevarētu izlasīt grāmatās, internetā vai zinātnes žurnālu rakstos, Kamilla domāja.

— Nepārsteidzies, — mierināja Marti. — Pagaidi mirklīti.

Marti bija grūti noticēt, ka Kvoka informācija neatbilstu patiesībai. Viņš taču bija teicis, ka ir vedis uz šejieni vismaz divdesmit ārzemju nirēju grupas. Marti piepeldēja tuvāk sienai, kur no ūdens slējās lieli akmens bluķi. Tie tomēr nepacēlās tik augstu, ka no tiem būtu iespējams pārrāpties pāri klintīm un tikt uz paaugstinājuma.

Un tad Marti piepeši ieraudzīja, kur ir eja.

— Šeit, — iesaucās Marti. — Aiz akmeņiem!

Kamilla pieplunčājās tuvāk. Bluķiem otrā pusē bija lēzeni augšup ve­došs, gandrīz gluds slīpums, gar kuru varēja izkāpt no ūdens. Tas droši vien bija radies, kad daļa sienas bija nogruvusi, dievs zina cik sen. Slīpuma augšpusē varēja redzēt divu mazāku alu atveres, kā kāda milzīgi liela un sensenis miruša milzu dzīvnieka melnās un tukšās acu iedobes.

Viņi piepeldēja pie slīpuma un izlīda no ūdens. Tas bija pārsteidzoši viegli. Klints virsma nebija slidena, bet gan pietiekami raupja un robaina. No klints uz priekšu bija izvirzījusies pēc skata .stāva, pusmetru resna radze. Marti uzgūlās radzei un izmēģināja tās noturību. Radze pat nesakustējās,

tāpēc Marti atvēra siksnu stiprinājumus un uzkarināja skābekļa balonu uz izvirzījuma. Tas tam bija kā radīts.

— Dabas izveidots pakaramais, — jokoja Marti. — Diezgan grezni!

— Bija tuvu tam, lai mēs šeit nenonāktu, — piezīmēja Kamilla, velkot nost savus stiprinājumus. — Šis slīpums ir diezgan izmanīgi noslēpts.

— Nenoliedzami, — piekrita Marti.

Kamillas skatiens pārslīdēja tumšajam ūdenim. Marti redzēja, ka viņai prātā ir ienākusi kāda nepatīkama doma.

— Tās mucas mani mazliet satrauc, — Kamilla domīgi teica.

— To patiešām ir ļoti daudz,— piekrita Marti. — Droši vien simtiem. Šķiet, ka šī vieta reiz ir izmantota par zemūdens izgāztuvi.

— Ja nu tajās ir bijuši bīstamie atkritumi? Vai mēs varam saindēties?

Marti pakratīja galvu.

— Diez vai, — viņš teica. — Tās izskatās diezgan vecas. Visām mucām jau ir izkritis dibens.

Par laimi, vismaz visbīstamākos atkritumus vairs neizgāž jūrās tik bez­atbildīgi kā agrāk, domāja Marti.

— Dodamies izpētīt? — jautāja Kamilla. — Pirms atgriežamies atpa­kaļ. Šeit izskatās diezgan interesanti.

— Manis pēc.

Viņi noņēma pleznas no kājām, un Marti uzkāra arī Kamillas skābekļa balonu uz tās pašas stingrās klintsradzes, uz kuras jau karājās viņa paša aparāts. Viņi atstāja harpūnas uz klintīm un kailām kājām iesoļoja tālāk alā. Marti izgaismoja kreisās puses tuneļa dibenu. To klāja blāvas, gaiši pelēkas smiltis. No smiltīm laukā līda mazi, trausli kauli.

— Kas tie ir? — taujāja Kamilla. — Putnu kauli?

— Tā gan. Vai varbūt sikspārņu.

Kamilla izgaismoja smiltis. Mazliet tālāk visa alas grīda bija smalku kaulu nosegta. Tie vietām noklāja dibenu vismaz desmit centimetru biezā slānī. Zemē bija arī tādi kā izvirzījumi, kā neskaitāmas mazas kaudzes un kukuržņi.

— To ir patiešām daudz, — piezīmēja Kamilla.

— Varbūt šeit ir liela sikspārņu kolonija, — teica Marti. — Vai arī kauli ir neparasti labi saglabājušies. Mežos vai pļavās tie ilgi nesaglabājas, jo augsne ir pārāk skāba. Taču sārmainais kaļķakmens kaulus saglabā. Aus­trijas Štīrijā, Miksnicā, kaļķakmens alās ir atrasti trīsdesmit tūkstoši alu lāču kaulu.

— Nezināju, ka alu lāči dzīvo kolonijās.

— Viņi nedzīvo vis, — izlaboja Marti. — Taču tie bija dzīvojuši alā simt tūkstošus gadu. Ja tur nomira vidēji viens lācis trijos gados un visu kauli saglabājās, no tā kopā iznāk trīsdesmit tūkstoši skeletu.

Diezgan šaušalīga doma, nodomāja Kamilla. Taču, no otras puses, savā ziņā arī intriģējoša.

— Tās Miksnicas alas nosaukums, starp citu, ir Drachenhole, — Marti vēl teica. — Vāciski tas nozīmē Pūķa ala.

— Ja šeit būtu sikspārņu kolonija, vai šeit nevajadzētu būt vairāk ku­kaiņiem, vabolēm un tādiem visādiem? — Kamilla apsvēra.

Kamilla pavērsa gaismas kūli augšup. Alas griestos bija mazi stalaktīti. To bija simtiem, taču tie bija ļoti tievi un īsi kā tapas. Ala droši vien kaut kad ir bijusi zem jūras, tāpēc vecie, lielie stalaktīti ir izšķīduši ūdenī.

Viņi devās aizvien dziļāk. Ala tagad bija pāris metru plata, apmēram tikpat augsta un pēc formas gandrīz apaļa. Tās pamats zem pēdām šķita raupjš. Kamilla gāja pa priekšu, un Marti sekoja dažus soļus aiz viņas. Viņš atkal izslēdza lukturi, lai taupītu bateriju.

Kamillas lampas gaisma dejoja pa alas sienām. Gaiteņa otru galu vēl nevarēja redzēt.

— Izslēdz uz. brīdi savu lukturi, lai redzam, vai šeit no kaut kurienes iekļūst gaisma, — mudināja Marti.

Kamilla nospieda slēdzi, un pār viņiem sabruka tumsa. Viņi uz brīdi nekā neredzēja, viss bija vienīgs melnums. Tad tumsa pamazām atkāpās un pārvērtās tumšā pelēcībā.

— Droši vien iztiksim arī bez lampām, — Kamilla apstiprināja.

Viņa devās uz priekšu, lukturi neieslēgusi. No sākuma viņa virzījās ļoti

lēni, taustot grīdu ar kājām. Pelēkums kļuva gaišāks, un viņi sāka redzēt

aizvien labāk. Alas pamatne joprojām veda mazliet augšup un vienlaikus pagriezās pa kreisi.

Tad viņi redzēja priekšā spožu gaismas kūli, kas no augšas nolaidās uz alas grīdas. Viņi piegāja tuvāk. Gaisma kļuva spilgtāka, un uz brīdi viņi re­dzēja tikai baltu spozmi.

Kad acis atkal pierada pie apgaismojuma pārmaiņām, viņi saprata, ka stāv dziļā šahtā, kas līdzinās skurstenim. Tā sākās apmēram trīs metru augstumā. Apakšdaļā tā varbūt bija metru plata, taču pēc dažiem metriem saauga gandrīz kopā, jo no klintīm sniedzās šauri izvirzījumi. Virs radzēm šahta atkal kļuva platāka, taču izskatījās, ka augstāk ir vēl otrs sašaurinā­jums, aiz kura varēja izšķirt koku saknes un strēli samta zilu debesu. Līdz augšai droši vien bija vismaz piecpadsmit, divdesmit metru.

— Visas šīs alas tātad ir augšā augošo skujkoku izēstas?—jautāja Kamilla.

Marti pamāja.

— Skābās kritalas mitrā zemē rada vieglu ogļskābi, — viņš teica. — Tā izēd sārmainajā kaļķakmenī alas un caurumus. Eiropā tādas caurumaina siera klintis sauc par karstiem.

Kamilla aplūkoja skurstenim līdzīgās sienas un meklēja tajās atbalstus rokām un kājām. Sienās bija papilnam plaisu un caurumu.

— Interesanti, — teica Kamilla. — Vai pa šo varētu uzrāpties augšā?

— Es neieteiktu. Nevajadzīgi bīstami bez virves. Turklāt augšdaļa iz­skatās pārāk šaura.

Marti norādīja ar roku uz klinšu radzēm, kas iespiedās šahtas vidū.

— Mēs netiktu cauri tām radzēm, — viņš teica. — Neticu, ka sprauga tajā vietā ir vairāk nekā trīsdesmit vai četrdesmit centimetru plata. Taču paskatīsimies, cik tālu šī ala ved.

Viņi turpināja doties uz priekšu, un ala atkal kļuva krēslaina. Tās pamatne pamazām veda lejup un nozuda tumsā. Kamilla ieslēdza lampu un ieraudzīja alas dibenu. Vai varbūt tas bija tikai līkums, un ala aiz tā atkal turpinājās. Gaismā varēja atšķirt arī dažus mazus stalaktītus.

Ala šķita drēgnāka nekā pirmīt. Kamilla aukstumā nodrebinājās un piepeši saprata, ka vairs nav sevišķi ieinteresēta izpētīt tuneļa otru galu.

— Griežamies atpakaļ, — viņa ierosināja. — Man sāk salt!

Viņi atgriezās zem saules staru izgaismotās šahtas.

Kamilla noskatījās uz melno alu, no kuras viņi bija nākuši.

— Cik gara tā ala ir? — viņa jautāja? — Cik tālu ir skābekļa baloni?

— Varbūt trīsdesmit metru, — novērtēja Marti.

— Ne vairāk? — Kamilla šaubījās. — Ceļš šķita daudz garāks!

— Arī īss attālums šķiet garāks, kad ir piķa melna tumsa, — teica Marti.

— Kā tu domā, vai būtu iesp…

Kamillas teikums pātrūka vidū, jo no alas pavisam pēkšņi atskanēja vis­pirms maza čaboņa un tad viegli plīstoša skaņa, it kā viens akmens berztos pret otru. Tad atskanēja stiprāks krakšķis, un pēc dažām sekundēm sekoja skaļš šļaksts. Vai, iespējams, vairāki ātri šļaksti.

Kamilla vaicājoši paskatījās uz Marti.

— Šķiet, ka no alas sienas nokritis akmens, — teica Marti.

— Šeit taču ir droši? Vai mums nevajadzētu doties?

— Kaļķakmens alās šad tad gadās mazi akmens nogruvumi, — Marti apgaismoja. — Pagaidīsim mirkli, pirms ejam, tur var nokrist vēl.

Viņi nogaidīja piecas minūtes, taču nedzirdēja krītam jaunus akme­ņus. Marti ieskatījās pulkstenī.

— Nu mēs varam iet, — viņš mudināja.

Kamilla atkal ieslēdza lampu. Šoreiz Marti skaitīja soļus. Viņš uz. mirkli apstājās, lai pārbaudītu salīdzinoši neskartu, mazu skeletu, kas acīm re­dzami bija piederējis kādam sikspārnim, un palika aiz Kamillas. Taču, kad viņi atkal bija lielajā alas zālē, viņš bija saskaitījis, ka ir noieti divdesmit soļu pāri. Ala tātad tiešām bija mazliet vairāk nekā trīsdesmit metru gara. Viņa aprēķins bija pārsteidzoši precīzs.

Marti redzēja, ka Kamilla nemierīgi kustina luktura gaismu turp un šurp, it kā kaut ko meklētu. Viņa bija apjukusi un mazliet satraukta. Vai kaut kas ne tā, nodomāja Marti.

— Kas tad nu? — jautāja Marti.

— Emm… kur ir mūsu skābekļa baloni? — norūpējusies jautāja Ka­milla.

— Ko tu ar to gribi teikt? — Marti vaicāja.

Viņš redzēja, ka pleznas, maskas un harpūnas guļ uz alas grīdas.

Viņš ieslēdza savu lampu un izgaismoja klintsradzi, uz kuras bija pa­kāris abus skābekļa balonus.

Gaismas starā varēja redzēt tikai akmeņus. Marti pagrieza lampu un ļāva gaismas kūlim slīdēt pār klinti turp un atpakaļ.

Atkal vieni vienīgi akmeņi.

Marti dziļi ievilka elpu, patiešām šokēts no redzētā.

— Tas nevar būt…

Taču tas bija. Luktura gaismā bija vienīgi kaļķakmeņi. Nekur neredzēja ne pēdu no viņu skābekļa baloniem. Pat ne attālu metāla atspīdumu.

Baloni bija pazuduši.

Tas vienkārši nevarēja būt iespējams!

Marti piegāja tuvāk klintij un apgaismoja to ar savu lampu. Kur bija klintsradze, uz kuras viņš bija uzkāris skābekļa balonus? Itin kā arī tā būtu pazudusi. Vai viņi meklēja nepareizajā vietā? Marti palūkojās uz grīdu. Nē, viņi bija precīzi īstajā vietā, jo pleznas un maskas bija tepat.

Taču tur, kur skābekļa baloniem vajadzēja būt, akmenī bija tikai gaiša, pēc izskata svaiga šķautne. Itin kā…

Marti un Kamillas skatieni sastapās.

…no sienas būtu atdalījies klintsgabals un nokritis…

Viņu skatieni nolaidās zemāk un atdūrās pret ūdens melno, necaurre­dzamo virsmu.