Jūras pūķa sala

18

Pie TSao salas “Smejošais pūķis” nogriezās uz ziemeļaustrumiem. Tas iepukšķināja šaurumā starp lielo Bansenas salu un garo, taču šauro Kuanlanu. Ainavas bija vēl mežonīgākas par tām, ko viņi līdz tam bija redzējuši. Kamilla pēc Marti ierosinājuma uz mirkli izgāja uz klāja, un Hua pienesa viņai krūzi kūpošas, karstas kafijas.

Bija diezgan rāms, un augsto klinšu atspulgi atspīdēja jūrā apstulbinoši skaidri un detalizēti, pat katrs koks un plaisa. Bija tā, it kā viņu priekšā pēkšņi būtu pavēries pasakains skats uz kalniem un ēkām jūras dibenā un dzelmē augošiem mežiem. Kā Jūras karaļa zeme, domāja Kamilla un atce­rējās senas pasakas, ko mamma viņai pavisam mazai bija lasījusi.

Abās pusēs tagad pletās desmitiem kilometru gara asu kaļķakmens kalnu rinda. Starp kalniem, kas slējās tieši no jūras, stiepās vien šaura ūdens strēle.

— Tevis savāktie teksti ir ļoti interesanti, — Kamilla teica, malkodama kafiju. — Bet pastāsti man vienu lietu. Vai šie kanādiešu caddy, konriti un Olava Magnusa meerhorse ir dažādas sugas? Vai arī, tavuprāt, būtu iespē­jams, ka runa ir par vienu un to pašu dzīvnieku?

Marti pamāja ar galvu, izskatīdamies labā noskaņojumā.

— Tas ir viens no kriptozooloģiju nomokošajiem jautājumiem, — viņš teica.— Daudzi ir pārliecināti, ka runa ir par lielu grupu stipri atšķirīgām, pie dažādām dzimtām vai pat dažādām klasēm piederošām sugām. Es atkal pieļauju, ka runa vienmēr ir par to pašu sugu vai grupu tuvu radnie­cīgu sugu.

Viņi tuvojās šaurākajai vietai. Klinšainie krasti spiedās arvien ciešāk kopā kā milzīga piltuve. Sašaurinājuma pašā vidū slējās plāna, reibinoši augstu pret debesīm pacēlusies klintsradze. Vanhaina sala.

— Bet daļa aprakstu ir pavisam atšķirīgi, — piezīmēja Kamilla. — Pie­mēram, caddy nekad nezīmē ne pušķus uz galvas, ne arī trīsstūrainas, asas spuras ķermeņa sānos.

— Domāju, ka spuras var redzēt tikai noteiktos apstākļos, — Marti teica.

— Proti, tikai tad, kad konrits atpūšas rāmas jūras virsmā un tad sagriežas itin kā ap savu asi.

Bija skaidrs, ka viņš par to domājis.

— Ir taisnība, ka attēlos ir nelielas atšķirības, atkarībā no zemes un pasaules daļas, — Marti vēl teica. — Taču es domāju, ka runa vairāk ir par kultūru ietekmi, nevis patiesām atšķirībām.

— Tātad atšķirīgu kultūru cilvēki tikai attēlo redzēto dažādos veidos?

— Tā es domātu, — teica Marti. — Mēs pasauli attēlojam bildēs. Taču attēli, ko mēs redzam, nemaz neveidojas mūsu acu tīklenē.

— Tagad es nesaprotu, ko tu domā, — žēlojās Kamilla.

— Tie izveidojas mūsu smadzenēs. Tieši smadzenes apkopo mūsu acu pārraidīto sajaukto, haotisko un sadrumstaloto informāciju. Attēli, ko re­dzam, patiesībā ir daudz tuvāki datoru savāktajiem attēliem nekā ar ka­meru uzņemtajām fotogrāfijām.

— Paga, paga. Kāda īsti bija to atšķirība?

— Veco laiku fotogrāfija ir itin kā tiešs uzņēmums no tā, kas ir apkārt, — Marti pacietīgi skaidroja. — Caur lēcu nākošā gaisma negatīvu izgaismo tieši, nevis ar programmatūras starpniecību.

Viņi dzirdēja, kā Kvoks skaita motora apgriezienus. Tā mierīgā pukšķināšana pārvērtās vēl lēnākā rūkoņā. “Smejošā pūķa” ātrums samazinājās, līdz tas šķita gandrīz stāvam uz vietas. Kvoks, šķiet, negribēja uzņemties nekādu risku, iebraucot sašaurinājumā.

— Smadzenes attīsta dažādas redzēšanu atvieglojošas atpazīšanas for­mulas, — turpināja Marti. — Figūras. Programmas. Kad novērojums ir pārāk neskaidrs, no smadzeņu gribas neatkarīga dala ir spiesta nolemt indivīda

vietā, ko tas redz. Vai, precīzāk sakot, nolemt, ko viņš iztēlojas redzam. Ja cil­vēks redz kaut ko pavisam negaidītu vai jaunu, smadzenes cenšas atpazīt un klasificēt novēroto ar kādu jau esošu programmu palīdzību. Tātad, ja esam redzējuši daudz kamieļu, nepazīstams jūras dzīvnieks viegli tiek pie kamieļa galvas. Attiecīgi agrāk redzēti zīmējumi vai formas itin kā ieprogrammē mūsu turpmākos novērojumus. Citiem vārdiem, mēs bieži redzam burtiski to, ko sagaidām redzēt. Vai, precīzāk, to, ko mūsu smadzenes sagaida mūs redzam.

Tas vispār ir diezgan labs izskaidrojums, domāja Kamilla. Bet vienlai­kus arī mazliet nomācošs.

— Runa droši vien ir arī par katrai vietai raksturīgām mākslinieciskām paražām un tradīcijām, — papildināja Marti. — Turklāt uz mirkli redzē­tus jūras dzīvniekus nav viegli uzzīmēt precīzi, padomā kaut vai par Olava Magnusa karti!

— Varbūt jums būtu vērts tomēr arī uzmest aci ainavai, — ierosināja Hua. — Vismaz uz mirkli. Šī vieta, ziniet, ir diezgan izskatīga.

Aiz Kuanlanas bija otra garena tajā pašā virzienā vērsta sala Kaolo, kas jau skaidri bija Tulonas līča, ne vairs Halonas pusē. Kvoks tās galā pagrieza kuģi atkal uz austrumiem, uz šaurumu starp Kuanlanu un Kaolo.

Pusstundu vēlāk viņu priekšā bija atklāts okeāns.

Viss milzīgais, pamazām jūrā grimstošais kaļķakmens plato nu bija aiz muguras. Pēc dažiem kilometriem labajā pusē varēja redzēt vientuļu cukurgalvas formas salu. Pavisam tālu kreisajā pusē tāpat varēja izšķirt vientuļu, mazliet lielāku salu un tieši priekšā divas paugurainas klintis. Vienu no tām varbūt varētu saukt par mazu salu, taču otra nebija apjomīgāka par lielu erātisko akmeni. Aiz tām vairs nebija nekā, tikai atklāta jūra līdz pat horizontam.

— Tā tālākā sala pa kreisi ir Koto, — paskaidroja Kvoks. — Tā ir šī arhi­pelāga vistālākā klints uz austrumiem, bet mēs uz turieni nedosimies. Mūsu mērķis ir tā sala mazliet tuvāk pa labi ar augsto virsotni.

— Kāds ir tās nosaukums? — Marti jautāja.

— Tsina, — atbildēja Kvoks. — Pūķa sala.

— Daudzsološi, — apliecināja Marti.

— Šeit gan ir arī diezgan daudz citu vietu, kuru nosaukumā parādās vārds “pūķis”, — Hua piezīmēja. — Ja neesi vēl pamanījis.

Kamilla domīgi skatījās uz Tsina salu.

— Zvejnieki sprāgoni atrada tieši tās salas krastā?

— Jā, — apstiprināja Hua. — Ja viņi runā taisnību.

— Kāpēc lai viņi būtu melojuši?

— Cilvēki šajā pusē reizēm ir mazliet māņticīgi, — teica Hua. — Ir iespē­jams, ka esam apmuļķoti. Zvejnieki varētu būt nodomājuši, ka pūķis sa­dusmosies, ja viņi mums dos norādes uz tā ligzdu.

Ak vai, Kamilla domās nopūtās. Tā tikai vēl trūka! Ja mēs meklēsim pie nepareizās salas, nav ne mazāko izredžu, ka mums laimēsies.

— Bet, manuprāt, viņi gan nešķita ļoti māņticīgi, — Hua ātri piebilda.

— Drīzāk diezgan mūsdienīgi domājoši.

“Smejošais pūķis” pagriezās pa labi un sāka pukšķināt Tsina salas vir­zienā. Vējš tagad pūta tieši pretī, un pār mazā kuģa bortu sitās skaļi šļaksti ikreiz, kad viņi uztriecās kādam lielākam vilnim.

Kamilla atkal iegāja savā kajītē. Viņa atkorķēja alus pudeli un turpināja lasīt Marti rakstus un avīžu izgriezumus. To bija vēl paliela kaudze. Viņa iemalkoja alu no pudeles kakliņa un sāka lasīt fragmentu no doktora Dennisa sarakstītā darba Folklore of China.

Un bez visa cita mūsu vecā draudzene jūras čūska parādās arī Ķīnas krastos, un tas, ko par viņu šeit stāsta, daudz neatšķiras no citās valstīs pierakstītā. Pēc vispārzināmiem nostāstiem, Čientanas upē agrāk dzīvoja lielā kiau jeb jūras čūska… Kā iepriekš ir jau norādīts, tiek ticēts, ka daudzi upju dievi parādās jūras čūsku formā, un Ķīnas hronikās pieminētās jūras čūskas vienmēr parādās upju deltās.

Doktors Denniss acīmredzot nav ticējis jūras čūskām, sprieda Kamilla. Rakstītā tonis bija sarkastisks. Tomēr, ja runa bija par neticamiem dievību mītiem, kāpēc gandrīz visās Ķīnas hronikās atzīmētie jūras pūķu vai jūras čūsku novērojumi saistīti tieši ar upju deltām? Novērojumu veidotais kopums

šķita… bioloģiski ticams. Kāpēc pasakas vai mīti par dievībām būtu tieku­šies pēc bioloģiskas ticamības?

Turklāt, vai nebija diezgan neglīti un augstprātīgi salīdzināt Ķīnas lie­lās un mūžvecās civilizācijas oficiālās hronikas ar bērnu pasakām? Ķīnā jau piecpadsmitajā gadsimtā bija izdots desmit tūkstoši grāmatu uz katru Eiropā sarakstīto darbu. Eiropas kultūras dominējošais stāvoklis ir svaiga parādība, kas, iespējams, nesaglabāsies visai ilgi.

Zem doktora Dennisa gaudām bija gabals no mūžsenas ķīniešu grāma­tas Yuen Keen Lei Han angļu tulkojuma. Marti tajā ar sarkanu bija pasvīt­rojis vietu, ko viņš acīmredzot uzskatījis par sevišķi svarīgu: “Po Vu Či saka: ja pamērcē pūķa gaļu skābē (un to apēd), iemācīsies rakstīt esejas.”

Jā, nodomāja Kamilla, man vajadzētu paturēt prātā šo gluži praktisko padomu, ja, piemēram, nolemšu kādreiz kļūt par rakstnieci. Man tātad vajag tikai atrast pūķi, nokaut to un iemērkt tā gaļu skābē, un pēc pusdienām spēšu jau radīt labus daiļliteratūras tekstus vai vismaz biznesa literatūru. Izklausās pavisam viegli!

Šū 1 Ki saka: Punina apgabalā ir salas, kurās ir apglabāti pūķi. Fu Lo saka, pūķi atstāj savus kaulus pie šīm salām, un ūdenī tagad ir daudz pūķu kaulu, tāpat kā kalnos, pauguros un aizās. Pūķi atnes vēju un lietu. Tur pūķu kauli ir it visur, gan seklumā, gan dziļākos ūdeņos. Arī zem zemes to ir daudz. Zobu, ragu, muguras skriemeļu, kāju, patiešām šķiet, it kā tic būtu visur. Lielākie ir simt pēdu vai vairāk nekā simt pēdu gari. Mazākie ir divas pēdas gari vai tikai trīs četras collas gari. Kauli ir visur. Tu redzi tos visu laiku, lai arī mek­lētu ar acīm ko citu.

Rakstnieks Šū I Ki, lai kas viņš arī būtu bijis, šķiet, nav spējis atbrīvoties no iztēles, domāja Kamilla. Kāpēc Marti ir uzskatījis, ka fragments ir sva­rīgs? Varbūt tāpēc, ka arī tajā norādīts uz salu. Salu Punina apgabalā.

Kur Punina apgabals atradās? Vai tāds vispār vēl pastāv? Droši vien kaut kur piekrastē.

Kamilla zināja, ka, piemēram, Gobi un Taklamakana tuksnesī ir atras­tas vietas, kurās ir milzīgs daudzums dažādu dinozauru kaulu un skeletu pavisam tuvu zemes virsmai. Šū I Ki aprakstītā vieta izklausījās daudz vairāk pēc tādas kā dinozauru kapsētas, nevis maza jūras arhipelāga. Mazās saliņās taču nekad nebija atrasts lielāks daudzums dinozauru kaulu. Ka­milla vismaz neatcerējās jebkad dzirdējusi par tamlīdzīgu atradumu.

Kamilla sajutās nedaudz bezcerīgi, apjaušot, ka viņa ir izskatījusi tikai mazu dalu no Marti izgriezumu kaudzes, varbūt desmito tiesu. Taču nā­kamais teksts atkal bija sevišķi interesants. Tas bija F. Riplija (eskv., tulko­tājs Valdības sekretariāta departamentā, Jangona) deviņpadsmitā gadsimta beigu pusē veiktais angliskais tulkojums no acīmredzot daudz vecāka birmiešu teksta. Oriģinālā teksta nosaukums bija Kavilakhana tiepāties. To bija sarakstījis Mingi Tsiri Mahacejatsu, Birmas karaļa ārlietu palīgministrs, birmiski Myaunghla Myoza, Nanignan-gya Wutidauk.

Magadu valodā njatiy sauc par tanti-gaha, bengāļu valodā par gara, sakatu valodā tas ir graha vai avagrah, un birmiski tas ir nyan.

Uz tiem norāda, piemēram, šādi minējumi:

Par tanti-gaha — njanu saukts radījums, kas var būt šausmino­šus divus simtus metru garš, pieminēts Shri Sariputtara Apandan.

Graho vai avagraho — baismīgu sliekviedīgu plēsēju — piemin Atnarakosha Abhidhan un Dvagar samudda tnaha nady sanga meļa taka yazantu vigera itichate, apliecina Atnarakosha Abhidhan ko­mentārs.

F. Riplija kungs, eskv., acīmredzot nebija atradis zinātāju, kurš būtu mācējis iztulkot, kas Amarakosha Abhidhan komentārā bija teikts par nyan, grah, avagraho vai tanti-gaha saukto lielo jūras čūsku.

Marti atkal malā bija izdarījis savas piezīmes. “Magada: svarīgākā no oriģinālajām prakrita valodām, sanskritq vienkāršotajām versijām, no kā ir attīstījušās visas Ziemeļindijā lietotās indoeiropiešu valodas,” lasīja Ka­milla. “Nandu, Maurju un Guptu impērijas galvenā valoda.” Magadu valoda,

domāja Kamilla. Tādu gan nekad neesmu dzirdējusi. Ne ari sakatu, kas tā bija par valodu? Marti diemžēl nebija malā pierakstījis nekādus komen­tārus par to, varbūt sakatu valoda viņam nešķita tikpat svarīga valoda kā magadu valoda.

Taču teksts turpinājās, un jo tālāk Kamilla lasīja, jo dīvaināks, bet vien­laikus interesantāks tas kļuva.

Uz šo rakstu pamata, kuros ir definēts radījums njans, varam se­cināt, ka pastāv pēc formas slieku atgādinošs, liels gaļēdājbriesmonis, kas dzīvo lielo upju deltu un upju ieteku tuvumā.

Ja nonākam pie šī dzīvnieka plēsēja dziņām, ir labi saprast, ka tas uzklūp pat tādiem dzīvniekiem kā zilonis. Tādēļ, aplūkojot ar liellopu izīrēšanu saistītos likumīgos lēmumus, Dhāmathātā piemin virkni gadījumu, kad liellopa izīrētājam nav pienākuma kompensēt liellopa īpašniekam dabas izraisītu negadījumu dēļ mirušus dzīvnie­kus. Kā tādi gadījumi tiek minēti:

izīrētājs nav atbildīgs, ja čūska paslīd zem vērša; izīrētājs nav atbildīgs, ja ūdensbifelis nomirst tāpēc, ka dzeguze nolaižas atpūsties uz tā ragiem;

izīrētājs nav atbildīgs, ja vērsis vai ūdensbifelis nomirst no nosmakšanas, norijis lielu siseni;

izīrētājs nav atbildīgs, ja zilonis nomirst tāpēc, ka njans tam ap­kārt apvij savu ķermeni.

Pokinaka Dhāmathāta dzejiskajā versijā, kas ir apkopojums no vairākiem atšķirīgiem Dhāmathātām, ir līdzīgi brīdinājumi.

No šiem avotiem redzams, ka pastāv biedējošs nezvērs, kas ir tik ārkārtīgi spēcīgs, ka spēj aizvilkt sev līdzi pat tādu dzīvnieku kā zilonis.

Njā, ko gan par to tagad vajadzētu domāt, Kamilla gudroja.

Ja kādu dzīvnieku pieminēja pat veco birmiešu likumu grāmatu daļās, kas aplūkoja liellopu izīrēšanu un izīrētāja pienākumus un kompensēšanas atbildību, vai tas gan nenozīmēja, ka vietējie pārvaldnieki un likumsargi

bija izturējušies pret dzīvnieku ar visu likuma nopietnību? Itin kā tas patiešām būtu pastāvējis?

Ja mājlopus ēdošas jūras čūskas vecajās likumu grāmatās uzskatīja par tādiem pašiem gadījumiem kā no čūskas kodiena nomiris vai ar siseni elpceļus nosprostojis ūdensbifelis vai vērsis, vai tad tā jau nebija savā ziņā ļoti pragmatiska un pat ikdienišķa attieksme pret šādu zvēru un aplieci­nājums tā eksistencei?

No otras puses, tekstā, protams, minēts arī tas, ka ūdensbifelis var no­mirt, ja dzeguze uzsēžas tā ragiem. Kas skaidri un gaiši ir kāds sens, māņ­ticīgs uzskats. Lej kafiju tikai tukšā tasē vai dabūsi sev jaunu ienaidnieku. Nerokojies pār slieksni. Nekad nepadod sālstrauku no rokas rokā, bet noliec to uz galda.

Kurai sērijai piederēja njans? Vai tas bija čūsku un siseņu grupā vai tāds pats stāsts, kā uz ragiem sēdoša dzeguze un tās dēļ mirstoši ūdensbifeļi? Kā, pie velna, var zināt, kas no tā ir patiess un kas ir pasaka, prātoja Kamilla.

Bet Kavilakhana depanen nodaļa par jūras čūskām turpinājās vēl. “Ticības zvērestā, ko vasaļi un lēņu pārvaldītāji deva karalim, ir pieminēta vieta: ja es nomirstu tā dēļ, ka aligators vai njans mani notver…”

Vismaz var teikt, ka viņi ir uztvēruši lielo jūras čūsku eksistenci daudz nopietnāk nekā mēs, domāja Kamilla. Ja jūras čūska ir pieminēta pat feo­dālo kungu zemes īpašumtiesību mantojuma noteikumos, senajiem birmiešiem tiešām ir vajadzējis ticēt, ka njans pastāv!

Kavilakhana depanen vēl apliecināja, ka jūrā ir četras bīstamas radības, no kurām viena ir aligators, otra — haizivs un trešā — njans. Ceturtā jūrā dzīvojošā bīstamā dzīvnieka daba Kamillai palika miglā tīta.

Njans dienvidu un dienvidaustrumu Āzijas nostāstos bieži bija rakstu­rots kā vēl krietni lielāks nekā, piemēram, Olava Magnusa tekstos:

Ratansinghanas pilsētas dibinātāja karaļa Alaung-mindara-gjena valdīšanas laikā karalis devās karagājienā pret Ajudharu jeb Jodhaju (Siāmu). Kad viņš cēlās pāri Martabanas upei, viņš zaudēja divus vai trīs ziloņus, kas pazuda uzreiz pēc iebrišanas upē. Karalis vaicāja

vietējiem iedzīvotājiem, kas ar ziloņiem noticis. Tie pastāstīja, ka njans tos ir aizvilcis un nokodis. Tāpat divi vai trīs ziloņi tika zau­dēti arī Avā, un arī tad kā iemesls tika minēts, ka njans tos ir aizvil­cis. Pēc vietējo sacītā, njans bijis divsimt metru garš.

Kamilla turpināja šķirstīt kaudzi. Viņai acīs iekrita izgriezums no avī­zes New York Sun, kam nebija datuma.

Linnas jūras čūska no šiem stāstījumiem šķiet visautentiskākā, jo ari šis rakstītājs personīgi ir saticis daudzus cilvēkus, kas ir redzējuši to no krasta un kas, savukārt, pazīst personīgi daudzus citus, kas arī to ir redzējuši. Pirmais ziņojums par šāda veida dzīvnieku Linnā ir no 1638. gada, kad dzīvnieku redzēja doktors Džons Džoselins; pēc tam tika redzēts otrs, šoreiz 1819. gadā ar Kebota kunga acīm. Eimoss Lorenss, viens no vecās Bostonas pīlāriem, pastāstīja sekošo: “Es ne­kad pat uz mirkli neesmu apšaubījis, ka lielās jūras čūskas eksistē, kopš tā rīta, kad vecais maršals Prinss ar savu slaveno teleskopu tādu redzēja pie kuģa Nahaiit. Divas stundas sarunājos ar Semjuelu Kebotu, Dānieļu P. Pārķeru un dažiem citiem tās kustībai tajā rītā sekojošiem cilvēkiem. Turklāt pulkvedis Heriss, Fort Independence komandieris, stāstīja, ka daudzi viņa kareivji, stāvēdami sardzē, redzē­juši dzīvnieku mazliet agrāk, nekā tas bija manīts no Nahant klāja.”

Šāds ir stāsts par Linnas jūras čūsku, un nākamais ir fragments no Bostonas Linnaeus asociācijas, precīzāk, doktora Bigelova un F. C. Greja kunga, ziņojuma.

“Nezvērs bija astoņdesmit līdz deviņdesmit pēdu garš; tā galva visbiežāk bija aptuveni pāris pēdu virs ūdens līmeņa; ķermenis pēc krāsas bija tumši brūns, un tam bija trīsdesmit vai četrdesmit iz­augumu, no kā daudzi atgādināja četru galonu kannas, otri — boju rindas un trešie — kušķus mugurā. Tā kustības bija krietni ātras — ātrākas nekā valim; tas nopeldēja jūdzi trīs minūtēs, reizēm ari vairāk, un aiz sevis atstāja ķīļūdens viļņus; tas acīmredzot peldēja

pakaļ makrelēm, siļķēm un citām zivīm, jo tās varēja redzēt pa piecdesmit vienā reizē lecam laukā no ūdens, tam tuvojoties. Radī­jums iznira tikai tad, kad bija rāms un skaidrs laiks. Prasmīgs šāvējs šāva tam no mūsu kuģa un precīzā mērķējuma dēļ ticēja, ka ir trāpījis dzīvniekam galvā. Radījums pagriezās pret viņu un tad pa­nira zem kuģa, lai atkal iznirtu tā otrā pusē simt metru tālāk.”

1846. gada februārī vairākas avīzes publicēja kapteiņa Losona rak­stīto vēstuli, kurā viņš stāstīja par lielu jūras čūsku, ko bija redzējis no sava kuģa Keipčārlzas un Henrijas piekrastē. Dzīvnieka garums, kā tika noteikts, bija aptuveni simt pēdu, un tā mugurā varēja redzēt asus izaugumus vai spuras. Dzīvnieka galva bija maza salīdzinājumā ar tā garumu.

Trīsdesmit vai četrdesmit izaugumu, Kamilla domāja. Stāstā bija ļoti daudz precīzu detaļu, un tie pārsteidzošā kārtā sakrita ar visu to, ko Marti viņai bija stāstījis.

Kamilla turpināja lasīt.

1817. gada augustā pie Glosteras bija redzēta lielā jūras čūska un pazīs­tams pētnieks Džeikobs Bigelovs, ko uzskatīja par vārda “tehnoloģija” radī­tāju, bija to redzējis tuvumā. Pēc Bigelova teiktā, dzīvnieka ķermenis bija izskatījies posmains, it kā tas būtu bijis kopā sastiprinātu boju vai mucu rinda. Otra jūras čūska bija peldējusi augšup pa Karolīnas Brodriveru un tālāk pa šaurāku tās pieteku, un bruņoti pavadoņi bija sekojuši tai simt metru platās upes abās pusēs. Viena jūras čūska bija redzēta pie Longailendas, Ņujorkas piekrastē, un otra bija peldējusi simt trīsdesmit kilometru augšup pa Hudzonas upi, cauri Manhetenai. Oho, nodomāja Kamilla, man vajadzētu pārstāt lasīt šos izgriezumus, pirms pavisam saeju sviestā un kļūstu par tādu pašu jūras čūsku ticīgo kā Marti. Katrā ziņā šķita, ka dau­dzos gadījumos simtiem cilvēku stundām bija varējuši izsekot jūras čūsku virzībai no jūras vai upju krastiem vai ceļojumu laineriem un karakuģiem.

1833. gada maijā Mahones līcī kuģojošie Halifaksas britu garnizona kareivji bija redzējuši baru sevišķi satrauktu īsspuru grindu. Tās bija

peldējušas turp un atpakaļ, panikas pārņemtas, un daļa kareivju bija sā­kuši uzjautrinoties pa tām šaut. Tad no ūdens bija pacēlies vismaz trīs­desmit metru garš čūskveidīgs radījums.

Tolaik cilvēki laikam šāva uz visu, kas kustējās, domāja Kamilla. It kā tas būtu automātisks reflekss, kam nav nekādu seku. Dabas postīšana Rie­tumvalstīs par nosodāmu rīcību tā īsti bija kļuvusi tikai divdesmitā gad­simta septiņdesmitajos gados. Kapteinis Kusto bija vēl triecis “Kalipso” pret kašalotiem un medījis delfīnus. Tūra Heijerdāla plosta “Kon-Tiki” komanda vienkārši intereses pēc ar harpūnu bija bakstījusi pie plosta pie­peldējušu vaļhaizivi, lai gan viņiem nebija nekādu iespēju nogalināt dzīv­nieku vai vismaz izvilināt to sausumā.

Kamilla nezināja, vai doma bija drīzāk nomācoša vai cerību raisoša. Viņa brīdi to apsvēra un nonāca pie secinājuma, ka cerību raisoša. Jo, ja cilvēki vien pirms trīsdesmit gadiem bija vēl barbariskāki nekā mūsdie­nās, varbūt cilvēcei ir cerība.

Tīd viņa iedomājās par ko citu. Viņa sāka šķirstīt jau lasītos izgriezu­mus un meklēja pieminētos gadījumus, kuros aculiecinieki bija atklājuši uguni pret jūras čūsku.

“Precīzā mērķējuma dēļ [kapteinis Losons] ticēja, ka ir trāpījis dzīvnie­kam galvā,” lasīja Kamilla. “Smita kungs iešāva dzīvniekam galvā ar mus­keti”, “kapteinis Grejs izšāva no lielgabala, kas atradās kuģa priekšgalā, un trāpīja dzīvniekam pa galvu. Tas pēc tam ienira un vairs neparādījās virs ūdens”, “mēs nolēmām iešaut dzīvniekam galvā, un tas pazuda no acīm”.

Vismaz katrs trešais teksts lielos vilcienos beidzās līdzīgiem, proti, ar “un tad mēs iešāvām tam galvā”, apgalvojumiem. Lai arī runa bija par liela izmēra dzīvnieku, vai tad galvā trāpīta musketes vai lielgabala lode to­mēr nebūtu nāvējoša? Nemaz nerunājot par dažādiem mūsdienīgākiem ieročiem.

Ja nu runa jau sākumā bija par salīdzinoši mazskaitlīgiem jūras dzīv­niekiem? Ja nu tā populācija saruka jau tāpat, jo vairošanās vietas upju deltās bija izzudušas? Vai tad ar šaušanu paveiktā efektīvā retināšana vai­rošanās periodā nebija iznīcinājusi atlikušo dzimtu vēl ātrāk?

Marti izgriezumos vien bija vismaz vairāki desmiti gadījumu, kad angļu vai amerikāņu kareivji vai jūrnieki bija iešāvuši jūras nezvēram galvā. Gadījumi, par kuriem sniegti ziņojumi, acīmredzot bija tikai aisberga virsotne, un no tiem Marti noteikti bija atradis pavisam mazu daļu. Ja nu gadījumu kopumā bija simt reižu vairāk? Vai tūkstoš reižu vairāk, ja pie­skaitīja arī Francijas, Spānijas, Portugāles, Itālijas un visu citu valstu kara un kravas kuģus un bruņotās zvejas laivas?

Bija skaidrs, ka mirušie konriti neuzpeldēja, bet gan nogrima dibenā. Ja tie būtu vieglāki nekā ūdens, to līķi būtu redzēti biežāk. Tie būtu izska­loti krastā arī citreiz, ne tikai tad, kad taifūns tos pārsteidza Halonas līcim līdzīgos seklos un labirintveidīgos ūdeņos.

Kamilla bija lasījusi, ka tad, ja kāda dzīvnieku suga izmirst, iemesls bieži vien ir bijis daudzu stresoru kopums. Eiropas ūdeles bija izzudušas dau­dzo pret tām vērsto darbību dēļ. Mazo upju un strautu bija mazāk. Sapu­vušo koku bija mazāk. Varžu, gliemeņu un zivju bija mazāk. Mednieki, Amerikas ūdeles un Amerikas ūdeļu vīrusi bija tikai pastiprinājuši iz­nīcību.

Varbūt ar lielajām jūras čūskām bija noticis tāpat. Vairošanās vietu iz­nīkšana. Ūdens piesārņošana. Troksnis un vajāšana.

Kamilla piepeši sajuta dziļu līdzjūtību pret taifūna pārsteigto jūras bries­moni. Droši vien Halonas pa pusei zem ūdens esošais kaļķakmens plato, taifūnam uznākot, no nepareizajā vietā iepeldējušā konrita skatpunkta bija īsts nāves slazds. Šķīstošie viļņi un piekrastes bangas to bija apjozuši no visām pusēm un nobloķējuši jebkuru iespēju atkāpties dziļāk ūdenī. Vēt­rai pieaugot, bangas bija pietuvojušās vēj vairāk un beigās nāvīgi triekušas konritu pret šķautņaino kaļķakmeni. Ak, nabags, nodomāja Kamilla.

Taču nākamais raksts bija vēl satraucošāks par iepriekšējo. Tas stāstīja par vaļu mednieku kuģi Monongahelan, kas 1852. gadā bija saticis mazāku brigu un apstājies tai blakus. Monongahelan komanda bija stāstījusi, ka viņi ir uzgājuši jūrā laiski peldošu trīsdesmit divus metrus garu jūras čūsku un nogalinājuši to ar harpūnām kā vali. Viņi ar lielām grūtībām bija

izvilkuši milzīgo ķermeni no ūdens, izkaltējuši ādu un notīrījuši skeletu. Brigas komanda bija dabūjusi aplūkot atliekas. Pēc viņu teiktā, čūskveidīgā dzīvnieka mutē bija deviņdesmit četri uz iekšu virzīti zobi, asi un apmēram pieauguša vīrieša īkšķa izmērā. Monongahelan kapteinis bija iedevis brigas kapteinim kaudzīti vēstuļu, ko aizvest Ņūbedfordas muzeja vadītājam. Vaļu mednieku kuģim, redz, bija noteikts atgriezties ostā tikai tad, kad kravas tilpne būs pilna. Briga bija sasniegusi Ņūbedfordas ostu bez problēmām, taču par Monongahelan vairs nekas netika dzirdēts. Tas nogrima viesuļvētrā, kura parāva līdzi arī visu apkalpi.

Vai tā var būt patiesība, Kamilla domāja.

Kāpēc ar šādiem neaizstājami vērtīgiem paraugiem tā vienmēr notiek? Kāpēc tie vienmēr tiek nozaudēti? Vai tajā maz ir kas mistisks? Kuģa no­grimšana tolaik bija visai parasta lieta. Ja vien Kamilla pareizi atcerējās, pasaules jūrās burukuģu laikmetā bija nogrimuši apmēram četri tūkstoši kuģu katrā gadsimtā. Marti taču bija teicis, ka starpība starp kriptīdu un oficiāli pastāvošu sugu bieži ir tikai vienā galvaskausā, ādā vai skeletā.

Kamilla salēcās, kad kāds klauvēja pie durvīm.

— Sākam tuvoties galamērķim, — Marti ziņoja, kad Kamilla atvēra durvis. — Šodien vairs nepaspēsim ienirt, bet, ja gribi redzēt mūsu gala­mērķi, pirms noriet saule…

— Paldies, ka atnāci pateikt, — sacīja Kamilla.

Kamilla iznāca uz klāja.

— Skaisti, — viņa teica un nozibināja pret Marti mirdzošu smaidu.

Viņi lūkojās uz ātri lejup grimstošo sauli. Rietumu padebesis mirdzēja

oranžs un dzeltens, un no jūras izcēlušies kalni satumsa pret to kā melni silueti. Šajā vietā ir burvība, domāja Kamilla. Šeit ir viegli uz mirkli aiz­mirst visas nepatīkamās lietas. Justies tā, it kā tās pat nekad nebūtu no­tikušas.

— Un ja nu mēs atrodam to mirušo konritu, — Kamilla pēkšņi jau­tāja. — Ko tas tev dos?

Marti pārsteigts paskatījās uz viņu.

— Tagad gan es nesapratu.

— Sapņiem ir slikts paradums kļūt tukšiem, līdzko tie ir sasniegti, — teica Kamilla.

Cilvēka prāts kādā dīvainā veidā mazina katra sasniegtā panākuma nozīmi gandrīz nekavējoties, tāpēc neko un nekad tā īsti nevar izjust, do­māja Kamilla. Tikai īsu, zūdošu brīdi. Kamilla bija satikusi desmitiem cil­vēku, kuru īpašumu vērtība bija miljardiem dolāru. Neviens no viņiem ne reizi nebija juties gana bagāts.

— Tas nu gan ir filosofiski, — Marti komentēja.

Krāsainā vizma nolaidās zemāk, un biezs, tumši zils Visums no augšas pārgūla tam pāri, itin kā aizgrūžot krāsu mirdzumu aiz salu siluetiem. Austrumu debess bija jau pavisam tumša.

— Mans vectēvs vienmēr teica, ka cilvēka laime ir mazajās lietās, — Kamilla atbildēja. — Ka tikai cilvēki, kuri to saprot vai nu apzināti, vai instinktīvi, var būt īsti laimīgi.

Arī saulrieta pēdējā atblāzma pagaisa redzamībai, un kalnu aprises sāka saplūst ar zilimelno krēslu.

— Pēc mana vectēva vārdiem, tie, kas spiesti meklēt laimi lielākās lie­tās, tikai reizēm var būt apmierināti, — apdomāja Kamilla. — Bet laimīgi viņi nekad nevarot kļūt.

— Varbūt dažiem no mums ir jāpiepilda Mūsu Lielie Sapņi, — aizstā­vējās Marti.

Tālāko kalnu silueti izgaisa kā tik tikko pamanāmi rēgi zilā melnuma vidū.

— Starpība starp sapni un apsēstību bieži ir tikai ūdenī ievilkta līnija,— atzīmēja Kamilla. — Vai vari pateikt, par kuru ir runa tavā gadījumā?

Sapņu piepildīšana ir bīstama, Kamilla domāja. Jāuzmanās, lai pāri nepaliek vienīgi tukšums. Vien klēpis, pilns tukšuma.

Tālākie kalni saplūda ar visu apņemošo melnumu un pazuda. Tuvākās salas vēl brīdi bija redzamas. Tad tumsa aprija arī tās, un virs viņiem sāka iedegties zvaigznes.

Motors pukšķināja vienmērīgi un rimti, un ūdens skalojās pret “Sme­jošā pūķa” sāniem. Mazs vēja pūtiens pārskrēja viņiem pāri un sajauca Kamillas matus.

\

— Šķiet, ir laiks iet gulēt, — teica Kamilla. — Ar labu nakti, Marti.

— Ar labu nakti!

Kamilla gulēja nemierīgi. Viņa redzēja sapni par Pūķa siekalu salu un lielo jūras čūsku, kas pacēla galvu virs jūras un blenza uz Mora kungu ar acīm, lielām kā šķīvis. Ilora kungs skatījās apburts, kā pie zemes pienaglots, kad nezvērs sāka peldēt tieši uz viņa pusi. Viņš neizdarīja ne mazāko kustību, lai bēgtu.

Kas viņam kaitēja? Kāpēc viņš nebēga?

Skrien! Kamilla domās kliedza.

Tad viņa pēkšņi pati bija Hora kunga vietā. Viņa bija tieši krastā, tikai dažu metru augstumā virs ūdens, un milzīgā jūras čūska viņai tuvojās. Viņa saprata, ka paies tikai minūte, pirms briesmonis viņu sasniegs. Man jāmēģina tikt augstāk, domāja Kamilla. Taču viņas kājas šķila dīvaini bez­spēcīgas. Zem tām bija kaut kas mīksts un staipīgs, un tās nevarēja iz­kustināt.

Kamilla novērsa skatienu no briesmoņa, kas aizvien tuvojās, un re­dzēja, kur iestigusi.

Viņa līdz jostasvietai bija iegrimusi asiņainu cilvēku līķu grēdā. Vīrieši, sievietes, bērni, veci ļaudis. Visiem tumsnēja āda kā melnkoks. Tukšas, taisni blenzošas acis, miruši skatieni. Sāpju grimasēs sastingušas sejas. Dažiem bija norauti visi locekļi, un pāri bija palikuši tikai robaini rumpji, no ku­riem sūcās asinis. Dažiem bija norauta arī galva. Dažiem bija atplēsts vēders tā, ka varēja redzēt iekšas, un zarnas karājās laukā.

Kailu, gabalos sarautu miesu bija simtiem. Tās nosedza krasta klinti kā biezs paklājs, kas turpinājās uz visām pusēm tik tālu, cik vien viņa varēja saredzēt.

Jūras čūska jau bija sasniegusi krastu, tā pacēla milzīgi lielo galvu aug­stu virs viņas. Kamilla redzēja lielas acis un lielas nāsis, dīvainu pušķi galv­vidū, asas trīsstūrveida spuras čūskveidīgā ķermeņa abās pusēs.

Kamilla mēģināja bēgt, taču asiņainās miesas spiedās viņai virsū no vi­sām pusēm, aizvien ciešāk un ciešāk, un jo spēcīgāk viņa pūlējās, jo dziļāk

grima. Bija tā, it kā viņu noturošā līķu kaudze būtu dzīva radība, kam ir sava griba, ļaunprātīgs briesmonis, kas cenšas sagrābt viņu, vēl pirms jūras čūska paspētu viņu norīt ar savu aso zobenzobu pilno muti.

Un piepeši Kamilla saprata, ka daži nabaga cilvēki šai kaudzē vēl ne­maz nav miruši. Līķi sāka trīcēt un drebēt, un vārgi vaidēt, arī tie, kam nebija galvas. Vaidi saplūda vienā korī, kas kļuva stiprāks un stiprāks tā, ka viņa būtu gribējusi aizspiest ausis ar rokām, lai tos nedzirdētu. Lai viņa nedzirdētu balsis, kas bija spīdzinājušas viņu jau tik daudzus gadus. Taču arī rokas jau bija iegrimušas starp ķermeņiem, un viņa vairs nespēja tās pakustināt.

Jūras briesmonis atvēra muti, un viņa redzēja briesmīgus zobus, ga­rākus nekā tīģerim. Vismaz tas tagad beigsies, man vairs nevajadzēs redzēt sapņus par Ruandu, domāja Kamilla un uz mirkli sajuta dziļu atvieglojumu.

Nezvērs šāvās viņai virsū, un ūdens uzšļācās augstu gaisā.

Kamilla dzirdēja, kā tas šļakstās un pakšķ pret “Smejošā pūķa” klāju un viņas kajīti, un pamodās no sava kliedziena.

Pagāja dažas sekundes, pirms viņa atkal apjauta, kur atrodas. Viņa ieslē­dza gaismu un, smagi elpodama, blenza kajītes sienā, slapja no sviedriem.

Šī gan bija pavisam jauna versija, domāja Kamilla. Viņa bija redzējusi šo pašu sapni dažādās variācijās jau simtiem reižu, lai gan pēdējo gadu laikā tas bija atkārtojies daudz retāk nekā pirms desmit vai piecpadsmit gadiem. Šī tomēr bija pirmā reize, kad darbojās arī lielā jūras čūska. Kamilla gan bija redzējusi vairāk elles baismu, nekā pienācās, bet jūras čūskas tomēr bija pratušās turēties prom no viņas sapņiem. Līdz šim. Nu varbūt bija iemesls to uztvert vien kā laipnu aicinājumu uz pārmaiņām.

Lai nu kā, tas bija tikai sapnis, domāja Kamilla. Tikai sapnis.

Bet tad viņa pamanīja, ka pie kabīnes durvīm ir ūdens peļķe. Kamēr viņa skatījās, tā paplašinājās un maz pamazām auga aizvien lielāka, līdz sasniedza gultu. Un ūdens vēl neapstājās, no peļķes malām novirzījās šaurā­kas tērcītes, kas ātri stiepās garumā. Viena no strēlēm patecēja zem gultas.

Mīļo debestiņ, Kamilla domāja. Tas patiešām notiek.

Viņas kabīnē tecēja ūdens no klāja. Pa durvju apakšu.

Vai tad šļaksts nebija daļa no viņas sapņa? Vai viņa tiešām bija dzir­dējusi kaut ko, kas bija viņu pamodinājis? Vai kāds lielāks vilnis bija pāršļācis ūdeni pāri “Smejošajam pūķim”? Nē, nešķita, ka kuģis kustētos. Tas it nemaz nešūpojās, ari dēļi nečīkstēja, kā tie darītu, ja jūrā būtu kaut ma­zākais vilnis.

No kurienes tad ūdens nāca?

Kamilla apmeta rītakleitu un izgāja uz klāja. Pirmais, ko viņa redzēja, bija Kvoks. Sirmais kapteinis izgaismoja jūras virsmu ar spēcīgu kabatas lukturi. Viņa seja bija bez izteiksmes, bet cietāka un saspringtāka nekā parasti.

Vismaz Kvoks šķita izturamies pret situāciju ļoti nopietni. Šļāciens tātad bija īstenībā, ne daļa no viņas sapņa.

Ūdens ņirba mirguļoja baterijas gaismā, taču, Kamillasprāt, jūrā bija kaut kas dīvains. Tajā bija vismaz dažus metrus garš, gandrīz nekustīgs ovāls. Vieta bija daudz mierīgāka, nekā tai vajadzētu būt.

Izskatījās, ka zem ūdens, taču gandrīz pieskaroties virsmai, būtu… kaut kas liels.

Vai tā bija taisnība, vai arī viņa tikai iztēlojās? Vai viņa joprojām bija pa pusei aizmigusi? Kvoka lukturis spoži izgaismoja vien mazu pleķīti, taču apgaismojums bija tik nespodrs un nenoteikts, ka bija grūti būt par kaut ko pārliecinātam.

Kamilla vēroja, ka rāmā virsma atkal sāk atkal ņirbēt un kustēties. Pēc brīža tai pāri jau gluži ikdienišķi kustējās mazi vilnīši. Kvoks izslēdza lampu.

Kamilla tikai tagad pamanīja, ka viss “Smejošā pūķa” klājs zem viņas basajām kājām ir slapjš. Viņa pavērsa skatienu uz leju un pamanīja, ka stāv seklā peļķē. No tās ūdens pār klāju tecēja jūrā. Paskatījusies aiz muguras, viņa redzēja, ka arī viņas kajītes durvis un siena ap tām bija šļakstu sasla­pinātas. No jumta stiprās strūklās uz klāja tecēja ūdens.

Kaut kas patiešām kuģim bija uzšļakstījis lielu daudzumu ūdens. Vis­maz dažus simtus litru, varbūt vēl vairāk.

— Kas tas bija? — viņa jautāja Kvokam.

Kapteinis centās izskatīties mierīgs, taču viņa seja bija satraukta, un Kamilla nojauta arī pārmērīgu saspringumu plecos.

— Nezinu, — teica Kvoks.

Kamilla saprata, ka kapteinis ir nobijies. Stindzinoši nobijies.

— Varbūt valis, — teica Kvoks dīvaini aizsmakušā balsī. — Vai vaļhaizivs.

Nakts bija visāda, tikai ne silta. Kamillai sala kājas, un viņa juta vēja pūsmas pieskārienu kā vēsu un mitru vieglu sitienu pa rokām. Taču pār Kvoka pieri lija sviedri. Kamilla skatījās, kā Kvoks noslauka tos ar krekla piedurkni. Viņa redzēja, ka Kvoka roka trīc kā malārijas slimniekam. Vai it kā viņš patlaban mēģinātu atlabt pēc nedēļu ilgas plostošanas. Viņa tikai nespēja noticēt, ka Kvoks aizrautos ar dzeršanu, un kapteinis arī neoda pēc alkohola.

Kāpēc tik daudz pieredzējis visu mūžu jūrā pavadījis kapteinis pēkšņi būtu pārvērties par bailēs trīcošu želeju vaļa vai vaļhaizivs dēļ?

— Vai tas varētu būt… kaut kas cits? — jautāja Kamilla.

Kvoks paraustīja plecus. Kustība bija domāta kā relaksēta un mierīga, taču tā uz Kamillu atstāja pretēju iespaidu.

— Varbūt, — Kvoks teica aizsmakušā balsī. — Kurš zina. Mēs esam diezgan tālu. Šeit varētu… vispārībā. Būt jebkas.

— Piemēram…

— Ejiet vien gulēt, — Kvoks ātri ierosināja, pirms Kamilla paguva pa­teikt vairāk. — Lai kas tas arī būtu bijis, tas diez vai nāks vairs atpakaļ. Es varu pamodināt Marti kungu un pastāstīt viņam, ka kaut kas mums pāršļakstīja ūdeni. Ja viņš, piemēram, gribētu iznākt uz klāja palūkot, vai vēl ko var redzēt.

Kamilla cieši skatījās uz kapteini, bet tad nolēma, ka vairs itin neko ne­noskaidros, pat ja uzdotu vēl jautājumus. Kapteinis nezināja, ko viņi nu­pat bija sastapuši. Taču bija acīm redzams, ka viņš neticēja, ka runa būtu par vaļhaizivi vai vali.

— Varbūt tā ir labāk, — piekrita Kamilla. — Ar labunakti!

— Ar labunakti, Kamillas kundze, — novēlēja Kvoks.

Kamilla iegāja atpakaļ kajītē, taču nespēja aizmigt, pirms saule atkal parādījās virs apvāršņa.

Kamilla skatījās uz Tsina jeb Pūķa salas stāvus augšup tiecošos krasta klinti. Lielākā daļa Halonas līča tālāko salu bija koniskākas nekā tuvāko arhipelāgu kaļķakmens torņi, kas slējās no jūras. Tas droši vien radās vētru un lielo viļņu izraisītās erozijas ietekmē. Taču Tsina bija stipri stāviem krastiem.

— Cik šeit ir dziļš? — Kamilla vaicāja.

— Piecpadsmit metru, — teica Tšiongs.

— Tas ir diezgan daudz, — Kamilla piezīmēja.

Krasta klintis ietiecās stāvus jūrā kā viduslaiku bruņinieku pils sienas. No klintīm bija atdalījušies lieli gabali. No tiem klintāju pakājēs bija izvei­dojies plašs robainu akmeņu zemūdens lauks, kas vietām sniedzās līdz pat ūdens virsmai. Salas austrumu pusē bija arī iedobes un viļņu līdzeni no­pulētas kaļķakmens klintis.

-— Tuvāk pie salas ir seklāks, — teica Marti, berzēdams zodu. — Jācer vien, ka straumes nav aiznesušas ķermeni pārāk tālu.

— Vai jūs zināt precīzāk, kur tie zvejnieki atklāja savu atradumu? — Kamilla jautāja.

— Jā, es viņus izjautāju pēc iespējas konkrētāk, — apstiprināja Hua.

Viņa atvēra ielaminētu un kārtīgi salocītu jūras karti un ar pirkstu ap­vilka salas austrumu daļu.

— Viņi teica, ka tas bijis šeit, ka tas gulējis uz tās plakanās krasta klints.

Hua ar roku norādīja uz plakanu, zemu klinšu apgabalu.