Jūras pūķa sala

17

Viņi turpināja taisni uz austrumiem, caur tūkstošiem stāvkrastu klinšu salu izveidotu labirintu. Par visu izlemjošais Kvoks pazina ūdeņus patie­šām labi. Viņš ne reizi nebija šaubījies par lēmumu, kurā virzienā “Sme­jošajam pūķim” kādā brīdi vajadzētu pagriezties.

Marti sekoja līdzi ceļam ar kompasa un kartes palīdzību. Viņi atkal tu­vojās atklātai jūrai, prom no Halonas simtiem mazo saliņu labirinta. Pēc pusstundas viņi pagriezās starp austrumiem un dienvidaustrumiem un mērķēja starp Konga Do un Konga salu. Liels delfīnu bars izšāvās līdz ūdens virsmai ap “Smejošo pūķi”. Dažas minūtes izskatījās tā, it kā visa jūra būtu pilna slaiku un graciozu delfīnu ķermeņu. Tie visapkārt pacēlās virspusē. Kamilla redzēja, ka delfīnu sāni ir neskaitāmu tumši pelēku plan­kumu izrakstīti.

— Tropu plankumainie delfīni! — Marti sajūsmināts iesaucās. — Ja man jautātu, plankumainie ir pasaules visskaistākie delfīni.

Viens no delfīnu bariem, deviņi vai desmit dzīvnieki, mēģināja sērfot “Smejošā pūķa” ķīļūdens viļņos, bet laikam jau laiva, viņuprāt, nebija pie­tiekami ātra, jo delfīniem tas tūlīt apnika, un tie kaut kur nozuda. Dažs pa­peldēja tieši zem “Smejošā pūķa”. Kamilla redzēja to tirkīzā mirdzošos siluetus, kad tie nozibēja zem kuģa. I’ad tie bija prom, un viņi atkal bija vieni.

— Tā bija laba zīme, — apliecināja Hua. — Delfīni nes laimi!

Pēc stundas viņi atkal pagriezās uz austrumiem un burāja uz šaurumu starp Traonu un Ngoku Vungu. Apkārtne kļuva elpu aizraujoši skaista, abās pusēs pret zilajām debesīm milzīgi augstu slējās kaļķakmens klintis.

Kamillai apnika vērot ainavu, un viņa iegāja savā kajītē. Viņa paņēma ar Centrālās Kalimantānas mežsaimniecības plānu saistīto piedāvājumu un Palm Pulp Tech darījuma papīrus. Viņa pievērsās pirmajam protoko­lam, taču domas klejoja, un viņa nespēja koncentrēties. Ja nu Marti ir tais­nība, Kamilla prātoja. Ja nu FPPCdarbība tiešām ir pasliktinājusi situāciju Indonēzijā, pavairojusi kūdras ugunsgrēkus un lietus mežu izvarošanu? Ja nu visam Marti teiktajam bija jēga? Vai viņai vajadzētu, tiešām drošības pēc, zināt par darījumu vairāk, pirms viņa apstiprina jaunus meža darbus tajā pašā apvidū?

Kamilla nopūtās un iegrūda mapes atpakaļ somā. Tā vietā viņa paņēma Marti jau Seutulā iedoto avīžu izgriezumu un fotogrāfiju kaudzi. Marti bija teicis, ka tajā ir rūpīgi izraudzīts apkopojums no redaktoru slejām, rak­stiem un citiem avīžu izgriezumiem, kas varētu būt saistīti ar konritiem. Kamilla nogūlās uz gultas pārklāja un nolika Marti papīrus līdzās.

Virsējās bija divas pavisam dīvainas fotogrāfijas. Kamilla ilgi skatījās uz pirmo uzņēmumu, taču nesaprata, kas tajā attēlots.

Aizmugurē bija divas gaišas trīsstāvu celtnes. Logu rindas rēgojās no sienām kā melni caurumi. Fonā bija mežs. Drūmas, tumšas egles.

Taču priekšpusē bija kas cits. Smagas koka kastes un aiz tām acīmre­dzot zem pārsega noliktas laivas. Uz kastēm bija… kaut kāds skelets? Vai arī tas bija tikai mugurkauls. Kā liela, kaulaina čūska, kuras aste karājās lejup kastu rindas otrā pusē. Astes spicais gals sniedzās gandrīz līdz zemei.

Mugurkaula priekšpusē bija… tā… kas? Tam vajadzēja būt tādam kā galvaskausam, taču detaļas nevarēja saprast, jo galvaskauss izskatījās tikai kā nenoteikta melna forma. Gandrīz tikai kā siluets pret gaišo pārsegu. Gal­vas forma bija dīvaina. Garena, taču uz leju izstiepta. Kā milzīga, ar rahītu sirgstoša krokodila galva, domāja Kamilla. Malā kaut kas bija uzrakstīts. Naden Harbour, 1937.

Mazākajā bildē bija attēlots mazliet līdzīgs iegarens galvaskauss. Tas bija novietots uz plata koka sola. P'fingema, 1947, Vankūveras sala, varēja izlasīt attēla aizmugurē.

Uz ko fotogrāfijas vedināja?

Marti pie tās pašas kaudzītes ar saspraudi bija piestiprinājis no perio­diska izdevuma izgrieztu, salocītu rakstu. Kamilla atvēra izgriezumu un uzreiz redzēja, ka tajā ievietoti tie paši uzņēmumi. Stāstā intervētie eks­perti klāstīja, ka abas fotogrāfijas, ļoti iespējams, ir īstas. Viņuprāt, nekas nenorāda uz to, ka tie varētu būt viltojumi, par ko, protams, nevarēja būt simtprocentīgi pārliecināti.

Pēc intervēto jūras biologu teiktā, pirmajā fotogrāfijā ir zinātnei nepa­zīstama jūras dzīvnieka skelets, kura garums ir aptuveni trīs metri. 1937. gadā vaļu mednieki to bija atraduši kašalota vēderā vietā ar nosaukumu Naden Harbour. Diemžēl vaļu mednieki nav saglabājuši skeletu, bet to izmetuši kopā ar kašalota atliekām.

Rakstu ilustrēja karte, kurā bija norādīta Naden Harbour atrašanās vieta. Tas bija Karalienes Šarlotes salā, Kanādas rietumkrastā uz ziemeļiem no Vankūveras. Pēc tekstā apgalvotā, jūras biologi un citi pētnieki vairāk­kārt apstiprinājuši, ka skelets nevar piederēt valim, ronim, jūras govij, krokodilam vai kādai no pazīstamajām zivju sugām un ka runa neap­šaubāmi ir par zinātnei pagaidām nepazīstamu sugu. Viens no intervēta­jiem biologiem tomēr brīdināja no pārāk lielas uzmanības pievēršanas skeleta šķietamajam čūskveidīgumam, jo tā varētu būt maldinoša ilūzija, ko radījis pūšanas process. Daudzi jūras dzīvnieki pūstot pēc skata kļūst visai dīvaini, tāpēc tos reizēm ir ļoti grūti atpazīt.

Effingham Carcass, Efingemas radījums, spriežot pēc raksta, visticamāk, piederēja tai pašai sugai, kam Naden Harbour skelets. Diemžēl arī tas bija iznīcināts, pirms kaut viens pētnieks bija ticis tam klāt.

Marti lapas malā bija izdarījis piezīmes. Dažus skricelējumus bija ne­iespējami saprast, taču dažus varēja viegli izlasīt. “NB plaksti apakšā — t.i., acis atveras no augšas uz leju. NB galvas forma tuva jūras govs galvaskausam bez apakšžokļa, bet: 1. Stellera jūras govs ir jau izmirusi; 2. ievēro mugurkaula atšķirības; 3. ari liels kašalots nevar norīt jūras govi, radījumam vajadzēja būt tievākam un čūskveidīgākam, lai tiktu kašalota vēderā; 4. kur ribas?”

Kā bija norādīts rakstā, vismaz daļa Kanādas pētnieku ticēja, ka abi skeleti pieder noslēpumainam jūras dzīvniekam, kas bija nokristīts par

kadborozauru vai caddy. Radījums pēdējo sešdesmit gadu laikā bija vairāk nekā simt reižu manīts Kanādas un Savienoto Valstu rietumu piekrastē, un šiem novērojumiem, domājams, varēja ticēt. Izskatījās, ka caddy varēja iz­augt vismaz divpadsmit vai piecpadsmit un, iespējams, pat divdesmit metru garš. Tā ķermenis bija garens, gandrīz čūskveidīgs, un tam bija savā ziņā tādas pašas formas galva kā zirgam vai kamielim. Turklāt tiem, pēc apraksta spriežot, bija lielas, uz priekšu izvalbītas acis un tādas kā īsas krēpes uz galvas.

Pēc rakstā teiktā, vienā no Sanhuanas salām 1991. gadā bija izskalots neliels caddy mazulis. Tas bijis vien sešdesmit centimetru garš. Mazulis bija nožēlojami zvalstījies pa seklo piekrasti, pats netikdams atpakaļ dziļākos ūdeņos. Kad cilvēki tam bija palīdzējuši nokļūt dziļumā, tas bija ieniris un aizpeldējis savu ceļu.

Vai tas viss varēja būt patiesība, Kamilla domāja. Kāpēc es par to ne­esmu dzirdējusi agrāk? Ja vaļu mednieki bija atraduši kādu jūras čūsku vai čūskveidīgu, zinātnei nepazīstama liela jūras dzīvnieka skeletu, vai tad tas jau nebija diezgan labs iemesls uztvert nostāstus par jūras čūskām daudz nopietnāk nekā agrāk?

Zem attēliem, kas bija saistīti ar Efingemas un Naden Harbour skeletu, bija nokopētas dažas lappuses no vecas grāmatas. Grāmatas nosaukums bija Notes on the Malay Archipelago and Malacca jeb “Piezīmes par Malajas arhipelāgu un Malakas pussalu”. To bija sarakstījis V. P. Grēnevelds. Lai arī grāmata bija angliski, izdevējs šķita esam holandiešu vai indonēziešu. Vide Verhandeligen van Het Bataviaasch Genootschap van Kusten en Weten Schappen, Deelxxxix, IereStuk, Batavia, 1877, Kamilla lasīja titullapā.

Tekstā citēta Ķīnas Minu dinastijas hronika vai, precīzāk sakot, tās 325. grā­mata. Teksts stāstīja par vietu, ko dēvēja par Pūķa siekalu salu. Interesanti, domāja Kamilla. Pūķa siekalu sala?

Pēc Minu dinastijas hronikas 325. grāmatas, Pūķa siekalu sala atradās Lambri jūrā, pusotras dienas ceļojuma attālumā no Sumatras. Tā pēkšņi un negaidīti pacēlās virs jūras kā stāva klints, un baltas viļņu bangas trie­cās pret tās krastu.

Katru pavasari vairāki pūķi dodas pie šis salas rotaļāties, un tie atstāj aiz sevis siekalas. Kad pūķi ir aizgājuši, vietējie iedzīvotāji brauc turp savās kanoe, savāc siekalas un paņem tās līdzi.

Pūķa siekalas sākumā ir kā tauki, pēc krāsas melnas un dzelte­nas, un tām ir zivs smaka. Ar laiku tās sacietē lielos kunkuļos. Līdzī­gus kunkuļus var atrast arī lielu zivju vēderos, un arī tie ož pēc zivīm. Taču, kad pūķu siekalas dedzina, no tām paceļas tīra un brīnišķīga smarža.

Pūķa siekalas pārdod Sumatras tirgos, un viens tael, kas ir ofi­ciālā svara vienība, tur maksā divpadsmit vietējās zelta naudas, un viens cati maksā simt deviņdesmit divas tādas naudas, kas pēc vēr­tības atbilst deviņiem tūkstošiem ķīniešu vara naudām, tā ka pūķa siekalas nav diez ko lētas.

Ko par šo tagad vajadzētu domāt, sprieda Kamilla. Fragments šķita īsts. Bet vai tas kaut ko pierādīja? Izņemot to, ka cilvēki Minu dinastijas laikā ir ticējuši, ka pusotras dienas jūras brauciena attālumā no Sumatras ir sala, uz kurieni pūķi dodas vairoties. Pūķa siekalas, saprotams, ļoti izklausījās pēc ambras, smaržīgas vielas, ko reizēm atrod lielu vaļu, teiksim, kašalotu, gremošanas orgānos. Turklāt tekstā bija skaidri teikts, ka līdzīgu vielu var atrast lielo zivju vēderos. Ar lielajām zivīm droši vien bija domāti vaļi.

Bet, ja ķīnieši zināja, ka ambru var iegūt vaļu vēderos, kāpēc viņi bija iejaukuši pūķus? It kā viņi būtu domājuši vai varbūt pat zinājuši, ka pūķi ir kaut kas cits, nevis lielās zivis jeb vaļi un ka abi ražo kādu ambrai lī­dzīgu, labi smaržojošu vielu.

Nākamais izgriezums rādījās apspriežam to pašu jautājumu. Tas bija no 1871. gadā Šanhajā izdotas grāmatas. Doktors F. Porters Smits, Contributions to Materia Medica and Natural History of China, Šanhaja un Londona, 1871.

Doktors F. Porters Smits tekstā minēja, ka Ķīnā ar vārdu lungsin pazīs­tamā viela jeb pūķa siekalas, visticamāk, ir tieši ambra. Bet, pēc Portera Smita rakstītā, Kantonā un Fučenā pārdeva arī citu, mazliet līdzīgu vielu, kas tomēr nebija tas pats, kas lung sin.

Stāsta, ka šī līdzīgā viela, ko vietējie sauc vārdā kih-tiau-chi un ko agrāk ieveda no Kantonas un Fučenas, esot kih tiau vārdā dēvēta pūķa vai kādas jūras čūskas ola (vai ikri). Kih tiau izklausās tāpat kā grieķu valodas vārds, kas ari nozīmē jūras briesmoni.

Marti kopijas malā bija pierakstījis daudzas izsaukuma zīmes. Spriežot pēc rokraksta, viņš bijis satraukts. Kih tiau. Kamilla izgaršoja vārdus uz mēles. Vai ķīniešu kih tiau varētu būt tas pats, kas vjetnamiešu koti rit?

Nākamo no kaudzītes Kamilla paņēma singapūriešu izdevuma Straits Times Overland Journal redaktora sleju un galveno rakstu, kas, šķiet, bija izdoti 1876. gadā.

Straits Times Overland Journal galvenais raksts 18. septembrī bija pie­vērsis uzmanību tam, ka Henrijs Lī, kas bija piedzīvojis daudzus negadīju­mus, vācot informāciju par lielo jūras čūsku dzīves paradumiem savai grāmatai Land and Water, droši vien bija apmierināts, dzirdot par novēro­jumu, ko bija izdarījusi iepriekšējā rītā Singapūras ostā iebraukušā tvaikoņa S. S. Nestor apkalpe.

Nākamajā numurā Straits Times Overland Journal bija publicējis arī S. S. Nestor kapteiņa redaktora sleju, kurā bija aplūkota tā pati tēma.

Atsaucoties uz vakardienas numura galveno rakstu, kurā stāstīts, ka mūsu redzētais jūras briesmonis būtu apliecinājis vispārējo uzskatu par to, ka lielās jūras čūskas pastāv, esmu no savas puses gatavs apstiprināt mūsu kuģa ārsta un viena pasažiera jau agrāk sniegto informāciju avīzē.

Kamēr es atrados uz komandtiltiņa tajā laikā (pulksten 10 no rīta) kopā ar pirmo un otro stūrmani, iztrūkāmies, kad dīvains, tajā pašā virzienā, kurā mēs, un apmēram mūsu kuģa ātrumā peldošs jūras briesmonis parādījās skatienam apmēram sešsimt pēdu attā­lumā no mums. Tam bija četrstūraina galva un melni balti svītraina pūķa aste, un milzīgs ķermenis.

Dzīvnieks, lai kas tas arī būtu, neizskatījās pievēršam mums uz­manību, un peldēja mums blakus pie labā borta tajā pašā virzienā

aptuveni sešas minūtes. Tad tas iznira mums otrā pusē un visiem par lielu prieku palika redzams vēl apmēram pusstundu. Noteicām, ka radījuma garums bija vairāk nekā divi simti pēdu.

DŽONS V. VKBSTERS S. S. Nestor komandas kapteinis Singapūra, 1876. gada 18. septembris

Tvaikoņa Nestor apkalpei un pasažieriem tiešām vajadzēja redzēt kaut ko, domāja Kamilla. Kā teikts rakstā, dzīvnieks bija peldējis blakus kuģim vairāk nekā pusstundu, tā ka visi pasažieri un apkalpes locekļi to bija re­dzējuši.

Vai tvaikoņa kapteinis būtu uzdrošinājies rakstīt ko tādu savā vārdā, ja visi kuģa pasažieri un apkalpes locekļi kaut ko patiešām nebūtu redzējuši, apsvēra Kamilla. Ja stāsts nebūtu patiess, jebkurš pasažieris varētu iznī­cināt kapteiņa Vebstera reputāciju. Viņš turpmāk tiktu uzskatīts par lielu meli, un Viktorijas laika džentlmeņi taču nemeloja. Vai vismaz nebija labi ļaut sevi melos pieķert.

Vai S. S. Nestor pasažieri un apkalpes locekļi varētu būt noturējuši kādu lielu vali par jūras čūsku? Diez vai. Kā Marti jau daudzreiz bija teicis, vaļi tolaik bija ierasti pasaules jūrās. Harpūnu lielgabalus un rūpniecības ku­ģus izgudroja vēlāk. Jūras kļuva tukšas tikai divdesmitajā gadsimtā. Katrs deviņpadsmitā gadsimta jūrasbraucējs noteikti bija redzējis tūkstošiem vaļu. Jūrasbraucējiem tam vajadzēja būt ierastam, varbūt pat ikdienišķam skatam.

Taču dzīvnieka izmērs…

Divi simti pēdu? Tātad sešdesmit metru! Kapteinis Vebsters noteikti bija pārspīlējis. No otras puses, radījums, pēc Vebstera vārdiem, lielos vilcienos bija tikpat garš kā viņu kuģis. Vai tad jūras kapteinim nevajadzētu spēt no­teikt ko tādu apmēram pareizi? īpaši tad, kad radījums bija salīdzinoši tuvu?

Nākamais bija izgriezums, kurā Sanhajā iznākošas avīzes Celestial Empire komentētājs rakstīja par to pašu atgadījumu. Viņš izdarīja secinājumu, ka dzīvnieks varētu būt arī kāds pie Chelonidaedzimtas piederošs milzu jūras

bruņurupucis, proti, dzīvnieks, ko Sumatras iedzīvotāji devēja par visu bruņurupuču ciltstēvu.

Starp citu, Baumgartens savā darbā “Malaizija”, kas ir izdots Amsterdamā 1829. gadā, apraksta šo briesmoni un lēš, ka tā garums varētu būt simt divdesmit un platums trīsdesmit kubiti… Baum­gartens piebilst, ka Sumatrā ir izplatīts ticējums, ka katrs, kas ierauga bruņurupuču ciltstēvu, mirst gada laikā (nr. ii, 321. lpp., red. 1829).

Šie ticējumi izskatās mazliet apšaubāmi, Kamilla domās pasmaidīja. Hanojā lielā bruņurupuča ieraudzīšanai vajadzēja nest laimi, taču Sumatrā tas bija uz miršanu.

Ko viens kubits nozīmēja? Kamilla nekad nebija dzirdējusi par garuma mērvienību ar tādu nosaukumu. Taču bruņurupuča teorija, viņasprāt, nešķita sevišķi ticama.

Deivids Eitkens to pašu diskusiju turpināja Singapūrā iznākošajā avīzē Daily Times.

DEAR SIR — Kā daudzi citi, esmu pārsteigts par tās jūras čūskas garumu, par kuru jūsu avīzē nesen bija stāstīts. Tāds dzīv­nieks būtu milzīgs, daudz lielāks nekā jebkas cits, ko agrāk pats esmu redzējis vai par ko esmu dzirdējis.

Eitkena lietotie vārdi piesaistīja Kamillas uzmanību: “…būtu milzīgs, daudz lielāks nekā jebkas cits, ko agrāk pats esmu redzējis”, it kā notikums, pēc Eitkena domām, būtu bijis pats par seyi saprotams, pat ikdienišķs.

Bet teksts uz beigām kļuva vēl interesantāks.

Lielākā čūska, par ko esmu agrāk dzirdējis autentisku stāstu, bija jūras čūska, kas 1858. vai 1859. gadā izpeldēja starp divām tolaik leit­nanta Varda komandētām brigām Krishna un Menx, kuras pētīja Sumatras piekrasti. Šis nezvērs papeldēja brigām garām kādā

svētdienas ritā, kad tās rāmajos laika apstākļos bija noenkurotas iepretī Malakai. Noteica, ka tā garums atbilst apmēram Krishna ga­rumam, kas ir simt pēdu, pēc dažiem piesardzīgākiem aprēķiniem dzīvnieks bija varbūt tikai sešdesmit pēdu garš.

Vēl ir iemesls pieminēt, ka ari iepriekšējā izpētes ekspedīcija bija pamanījusi gandrīz tajā pašā vietā līdzīgu briesmoni.

Ja divas Britānijas flotes brigas bija redzējušas radījumu, vai runa jau nebija par diezgan uzticamu aculiecinieku novērojumu, Kamilla domāja.

Nākamais bija fragments no 1886. gadā izdotas grāmatas Mythical Monsters. To bija sarakstījis Čārlzs Gulds, B. A„ Tasmānijas Karaliskās bied­rības loceklis; Tasmānijas vecākais ģeoloģiskais inspektors. Izdevējs bija W. H. Allen & Co, Londonā.

Čārlzs Gulds sniedza pārskatu par novērojumu, par kuru viņam 1880. gadā Singapūrā bija stāstījis kapteinis Andersons, tolaik kuģa Pluto kapteiņleit­nants.

Kapteinis Andersons man apliecināja, ka viņš divas reizes redzējis lielo jūras čūsku. Vienu viņš bija redzējis 1861. gadā, braucot no Ušanti kā kuģa Delta pirmais stūrmanis. Far novērojumu netika ierakstīts kuģa žurnālā, ne arī minēts avīzēm, jo visi baidījās kļūt par ap­smieklu. Taču visa kuģa apkalpe redzēja dzīvnieku, tas bija varbūt piecu jūdžu attālumā un no tā ķermeņa bija redzams varbūt aptu­veni piecpadsmit pēdu. Tas atgādināja čūsku, uz kuras galvas bija tādas kā krēpes. Izskatījās, ka tas virzās uz priekšu un kustina galvu no vieniem sāniem uz otriem kā čūska. Tā ne reizi neizšļāca ūdensstrūklu kā valis un bija redzama aptuveni stundas ceturksni.

Otra reize bija Sarkanajā jūrā, kad viņš kā kuģa Sumatra kaptei­nis 1877. gada oktobrī vai novembrī devies promceļā. Močas pie­krastē viņš redzējis dzīvnieku, kas pacēlis ķermeņa augšdaļu virs ūdens kā čūska. Visi bļāvuši: “Jūras čūska”, taču atkal netika veikts ieraksts kuģa žurnālā, ne arī sniegta tālāka atskaite par notikušo.

Mazliet vēlāk netālu no Suecas kuģojošs karakuģis redzējis to pašu

radījumu un sniedzis par to pārskatu.

Ja nu visi šie notikumi, par kuriem ir sniegtas ziņas, ir tikai aisberga virsotne, domāja Kamilla. Ja nu novērojumu ir daudz vairāk, taču lielākajā daļā gadījumu cilvēki nav uzdrošinājušies neko teikt, jo baidījušies kļūt par sabiedrības apsmiekla objektu? Vai tas nebija ticami? Iespējami? Vai pat neizbēgami?

Čārlzs Gulds stāstīja vēl par kādu jūrnieku, ar ko bija runājis. J. H. Hora kungs bija redzējis jūras čūsku, strādājot Ninbo, mazliet uz dienvidiem no Jančandzihes upes ietekas. Viņš bija atradies Činsaņas Loučū salas dien­vidu krastā un pārlūkojis aptuveni desmit kilometru platu šaurumu. Gulds vēl pieminēja, ka Loučū sala atrodas kādu gabalu uz austrumiem noVērtas raga, taču neviens no viņa uzskaitītajiem nosaukumiem Kamillai nekā neizteica.

Katrā gadījumā Hora kungs bija stāvējis uz četrdesmit, piecdesmit metru augsta pakalna, kad bars ķīniešu pievērsuši viņa uzmanību jūras čūskai šauruma vidū, saucot “She, she, she", kas nozīmēja čūsku.

Kad Hora kungs ieraudzījis jūras čūsku, tā no sākuma atgādinājusi divus džonkas mastus, kas peld pa ūdeni kādu gabalu viens no otra. Tad radījums pēkšņi bija iztaisnojis ķermeni pilnā garumā, un tas, pēc Hora teiktā, bija simt divdesmit vai simt četrdesmit pēdu garš. Hora kungs bija pavērsis tālskati pret dzīvnieku. Pēc viņa teiktā, dzīvnieka acs bija kafijas apakštasītes lielumā.

Vēlāk Hors dzirdējis, ka pēdējo astoņu gadu laikā dzīvnieks tajā pašā vietā divas reizes redzēts arī agrāk.

Kāds Slomana kungs vēlāk bija uzrakstījis par notikumu rakstu vietējā avīzē, taču Hora kungs nebija uzdrošinājies rīkoties tāpat, jo viņš bija bai­dījies, ka cilvēki viņu izsmies. Viņš tomēr bija teicis Čārzlam Guldām, ka ir dzirdējis, ka Ķīnas piekrastē ir salu grupas, ko vietējie iedzīvotāji uzskata

>

par jūras pūķu dzīvesvietām un uz kurām tie vairās burāt ar savām džonkām.

Kuras salu grupas tās ir, Kamilla drudžaini domāja. Cik daudzās vietās Ķīnas piekrastē bija mazi arhipelāgi? Viņš taču nedomāja Halonas līča arhi­pelāgu vai tā turpinājumu Ķīnas pusē? Ja nu mēs paši dodamies uz ap­vidu, kurā… kā nu tur bija… uz apvidu, “ko vietējie iedzīvotāji uzskatīja par jūras pūķu dzīvesvietām un uz kurām tie vairījās burāt ar savām džonkām”?

Dažas iezīmes stāstos par konritiem, nāgām, njaniem un citām jūras čūskām sāka urdīt Kamillu. Tajos bija pārāk daudz pretrunu. Daļa stāstī­jumu uzsvēra, ka konriti jeb jūras pūķi ir labvēlīgi un laipni dzīvnieki. Savukārt citi uzsvēra to bīstamību un nežēlību. Kā stāsti saderēja kopā? Vai viss bija tikai minējumi? Varbūt neviens patiesībā par to visu itin nekā nezināja.

Vai varbūt visi stāsti, par spīti acīm redzamajām pretrunām, vienlaikus bija arī patiesi? Ko gan Marti bija stāstījis par zobenvaļiem? Lielākā daļa pasaules plēsoņdelfinu ēda zivis, bet dažas populācijas bija specializējušās un ēda roņus, jūras lauvas vai cūkdelfīnus. Daži bari dzīvoja, nogalinot pelēko roņu mazuļus vai jaunus pelēkos roņus, kad tie migrēja no Aļaskas uz Meksiku un atpakaļ. Tie apēda tikai spuras un ļāva atliekām nogrimt jūras dibenā.

Ja nu arī konriti — ja tie patiešām pastāvēja — bija sadalījušies vairā­kās dzimtās, kas ēda atšķirīgu barību?

Ja nu daļa populācijas no cilvēku viedokļa bija bīstama, bet cita atkal…

Ja nu kādas sevišķi negantas populācijas kā Birmas njani vai Kalimantānas nāgas bija pat specializējušās tieši cilvēku ēšanā? Vismaz, pirms cil­vēki atriebjoties tās bija iznīdējuši no lielo upju deltām?

Un tad pēdējais — tūkstoš dolāru jautājums.

Ja Halonas līcī joprojām dzīvo konriti, kādai populācijai tie pieder? Vai tie ēd tikai zivis, vai… viņiem garšotu arī kāds mazliet lielāks radījums? Piemēram, sešdesmitkilogramīgs cilvēks?

Kamilla atcerējās Kvoka stāstīto par jūras pūķi, kas ar asti bija sviedis laivu pret klinti, tā ka visi tajā esošie miruši, un pēkšņi viņa sajuta, ka mu­gurai pārskrien aukstas tirpas.

Kvoks bija teicies ceram, ka viņam nekad nevajadzēs redzēt jūras pūķi. Viņš visu mūžu bija dzīvojis Halonas līcī un droši vien par to kaut ko zināja. Varbūt viņiem vajadzētu uztvert Kvoka uzskatus nopietnāk.

Neviens nekad nenirst tik tālu jūrā, aizdomājās Kamilla. Ja nu tas, ko mēs grasāmies darīt, nemaz nav tik droši? Kā mēs varam zināt, kas mūs sagaida zem ūdens?