Jūras pūķa sala

33

Hua, Kvoks, Tšiongs un Vu steidzās uz alu, kas bija pārvērsta noliktavā. Spēcīga vēja brāzma iesita viņiem no sāniem un gandrīz apgāza. Vējš švīk­stēja stipri, neprātīgi, Hua nebūtu ticējusi, ka vējš var radīt tik stipru skaņu. Viņa atkal pagriezās, lai palūkotos uz tuvojošos vētru, un sastinga.

Viņa nekad nebija redzējusi neko tādu.

Zemie, pelēkie lietus slāņmākoņi bija pagājuši viņiem garām, un aiz tiem parādījās kaut kas cits.

Uz viņu pusi vēlās milzīga, visu pasauli no vienas malas līdz otrai no­sedzoša, zili melna mākoņu siena. Tā pacēlās neaptverami augstu debesīs, un viņu mazās salas tās priekšā sarāvās niecīgos smilšu graudos.

Cumulottimbus, nodomāja Hua. Mākoņu karalis. Piecus kilometrus augsts, tropiskais gubu lietusmākonis.

Vai, precīzāk sakot, tūkstošiem kopā saaugušu tropisko gubu lietusmākoņu izveidots milzīgs, melni mutuļojošs virpulis.

Hua tagad saprata, kāpēc, ilgāk skatoties, bija šķitis, ka debesu mala dī­vaini plivinās kā televizora attēls tumšā istabā, un Hua jau bridi bija do­mājusi, ka kaut kas noticis ar viņas acīm.

Debesis pāršķēla desmiti lielu, sazarotu zibeņu. Katrs no tiem bija re­dzams tikai mirkli, taču pagaisušo elektrības lādiņu vietā nekavējoties iede­gās jauni, un zibeņu tīkls ne uz mirkli nekļuva retāks. Daļa zibeņu spēra lejup jūrā. Taču lielākā daļa pārgrieza debesis šķērsām, no viena mākoņa

līdz otram. Skats bija tik baiss un atšķirīgs no ierastā, ka Hua lūkojās reizē apburta un pārbijusies.

Virs veļošās, melnās masas apakšmalas rotājās šaura, pelēka lente, kas ātri kļuva augstāka.

Pirmā lietus lāse nokrita no debesim. Hua juta, kā tā atsitas pret pieri. Viņa iztrūkās, saprotot, ka tiešām bija sajutusi sāpes no lietus lāses sitiena. Viena lietus piliena trāpījuma. Tas bija uzsitis viņai pa galvu kā ātri lido­joša pingponga bumbiņa un nodarījis sāpes. Pilienam vajadzēja būt patie­šām lielam. Un vairāk par visu tam vajadzēja nākt, ļoti spēcīga vēja nestam. Dievs pasarg, nodomāja Hua. Ja šis taifūns sākas šādā veidā, kas būs pēc tam? Kāds briesmonis veļas šurp?

No debesīm nāca vēl vairāk biedējoši lielu lāšu. Tās dauzīja Huas seju, vaigus un lūpas kā prāvi krusas graudi. Viņa pagrieza muguru, un ūdens sāka bungot pa pakausi, muguru un augšstilbiem. Viņa juta katru cirtienu. Bija tā, it kā kāds būtu apmētājis viņu ar maziem akmeņiem.

Tas nevar būt, Hua nodomāja.

Viņa redzēja, kā lietuslāses šaustīja jūru kā miljardi sīku granātu, kā tās piesita virsmu pilnu ar maziem ūdens stabiem. Pilieni, kuri trāpīja pa “Smejošā pūķa” klāju, kas vēl tik tikko vīdēja virs ūdens, vai pa krasta klin­tīm, izšķīda smalkā smidzeklī.

Mums klāsies slikti, ja nepaspēsim tikt līdz alai, pirms vētra uzbrāzīsies, nodomāja Hua. Vējš ieraus mūs jūrā kā lupatu lelles.

Viņi streipuļoja uz alas pusi cauri aizvien vairāk trakojošajam vējam. Tam līdzi gaisā tagad traucās ne tikai ūdens. Salas krastos norautas palmu lapas un zari metās garām biedējošā ātrumā.

Hua atkal palūkojās uz tuvojošos vētru. Daži pilieni sāpīgi sita pa pieri un vaigiem, taču viņa redzēja, ka pelēkā siena tuvojas biedējošā ātrumā. Tā tagad jau bija daudz augstāka un aprija putām izrakstīto jūru mulsi­nošā ātrumā.

Asa vēja brāzma nogrūda viņu zemē, un Huai nācās uzņemt triecienu ar rokām. Zeme par laimi bija tik mīksta un sūnaina, ka āda nenobrāzās no plaukstām. Vu piesteidzās pie Huas un palīdzēja viņai piecelties.

Necaurredzamā, melni pelēkā siena tagad bija jau pavisam tuvu. Tā sniedzās līdz padebešiem, taču kaut kur vēl augstāk debess mirdzēja gluži kā liels, kosmisks lāzers. Baismīgā, pelēkā siena aprija arī kaimiņu salu, krasta akmeņus un “Smejošo pūķi”. Krasta koki nozuda skatienam, tad arī tuvāk augošie koki.

Debestiņ, tie koki ir tikai dažus desmitus metru tālāk, un es tos vairs nevaru redzēt, Hua paspēja nodomāt. Visa pasaule bija noslīkusi tajā pelē­kajā sienā, tā bija apēdusi visu, vairs nepastāvēja nekas. Vēja kaucieni pār­auga pērkonu vai ūdenskritumu atgādinošā rēkoņā.

Viņi iegāzās alā mirkli, pirms lietus viņus sasniedza.