Jūras pūķa sala

6

Kamilla blenza uz sava kabineta sienu, neko neredzēdama. Bija pavisam kluss, no pārējās ēkas nākošās skaņas bija pieklusušas. Bija tā, it kā laiks būtu apstājies. Smags spiediens sāka uzgult krūtīm, un Kamilla pamanīja, ka ir aizturējusi elpu.

Viņa bija iztēlojusies, ka atgriešanās Keilarantas 'lower palīdzēs, ka at­griešanās darbavietā piedabūs viņu domāt par ko citu.

Bet tas nelīdzēja.

Viņas dzīve nupat bija beigusies, pat ne vienreiz, bet būtībā divas reizes vienas dienas laikā.

Tad kā viņa varētu domāt par kaut ko citu? Par ko lai viņa domātu? Nekas vairs nebija palicis pāri!

Stacionārais telefons iezvanījās. Zvans nāca no viņas sekretāres Maijas Lākso.

— Te būtu tāds zvanītājs kā Marti Ritola, kas sakās tevi labi pazīstam. Viņam esot kas svarīgs un steidzīgs runājams. Es gan nekad neesmu dzir­dējusi viņa vārdu, bet domāju tomēr pārbaudīt.

Nu tad tomēr kaut kas, domāja Kamilla. Marti. Marti Ritola. Neizpro­tama sakritība, ka viņš zvana tieši tagad. It kā Marti būtu zinājis, ka viņai tieši tagad nepieciešams atbalsts. Vai Marti būtu attīstījis telepātiskas spējas?

Es tev rakstīšu. Katru dienu.

No kurienes vārdi ienāca viņai prātā? Vai viņa tiešām tos bija teikusi? Kaut kad sen, citā dzīvē. Pirms daudzām dzīvēm.

— Vai tu tur vēl esi? — vaicāja Maija.

— Marti Ritola? — Kamilla brīnījās. — Vai patiešām?

— Tā viņš vismaz ar sevi iepazīstināja. Vai teikt, ka neesi uz vietas?

— Saki… saki, ka es viņam piezvanīšu. Paņem numuru un saki, ka es piezvanīšu viņam.

Sī ir īpatnēja diena, domāja Kamilla. Pārāk daudz dīvainu sakritību, it kā kāds ārpusē rakstītu scenāriju manai dzīvei. Patiesībā diezgan neuzma­nīgi, nemaz neraugoties uz statistiskām iespējamībām un neiespējamībām vai uz to, kā lietām reālajā dzīvē vajadzētu notikt. Ar mani vienlaikus no­tiek pārāk daudz kas. Mana galva sprāgst pušu.

— Te rindā ir daudz zvanu, — uzmanību pievērsa Maija. — Daži šķiet svarīgi. Gribi noklausīties?

Tagad nespēju ne uz ko koncentrēties, domāja Kamilla. Pieļaušu tikai neuzmanības kļūdas, ja mēģināšu pievērsties darbam.

— Baidos, ka man tuvojas migrēna, — viņa meloja. — Domāju, ka došos mājās un mēģināšu tikt no tās vaļā, pirms vēl nav par vēlu.

— Izklausās prātīgi, — teica Maija.

— Ja tā paspēj uznākt pavisam, var palikt vairākas dienas.

Ja vien runa būtu tikai par migrēnu, domāja Kamilla, nevis par to, ka visa mana dzīve ir sagruvusi. Viņa nobrauca ār liftu uz stāvvietu četrdes­mit stāvu zemāk un atslēdza mašīnas durvju signalizāciju. Viņa palaida elektromotoru tukšgaitā un mēģināja nomierināt prātu, pirms devās ceļā. Par spīti tam, viņa brauca neuzmanīgi, izdarīja vairākas kļūdas un vienreiz nomainīja joslu, neatcerējusies pirms tam ieskatīties spogulī. Viņa dzir­dēja aiz sevis kaucošas bremzes un niknu taurēšanu, bet buferi, par laimi, nesasitās.

Viņa iebrauca Lexus garāžā un kā pusmiegā izgāja cauri dārzam. Ska­tiens notvēra labi kopto pagalmu aptverošo trīs metrus augsto mūri un dzeloņdrāti, kas vijās virs tā. Mūra mērķis bija noturēt visus pasaules slik­tumus ārpusē. Diemžēl bija lietas, kuras pat tas nevarēja apstādināt.

Viņa ielēja sev krietnu viskija glāzi un apsēdās istabas dīvānā. Istaba bija divsimt kvadrātmetru plaša, tajā bija tīkkoka parkets un pavisam maz

mēbeļu. Visa siena pret jūru bija no īpaša ložu izturīga stikla, un skats uz jūru, kas no tā pavērās, noteikti bija viens no galvaspilsētas visbrīnišķīgā­kajiem. Vēl iepriekšējā vakarā viņa bija tik ļoti lepna par savām mājām un īpaši par šo istabu. Tagad tās aplūkošana nedeva mierinājumu. Tūkstoš divi simti kvadrātmetru, viņa domāja. Ko es darīšu ar tūkstoš diviem simtiem kvadrātmetru? Vientuļš cilvēks. Viena.

Viskijs dedzināja muti, taču nepadarīja sajūtas vieglākas. Viņa iztuk­šoja glāzi un ielēja jaunu porciju. Tad viņa pārdomāja un svieda glāzi pret sienu. Vienlaikus viņa skaļi izkliedza niknumu, skumjas un daudz ko citu. Glāze sašķīda drumslās, kas aizlidoja uz visām pusēm. Glāzes dibens no­būkšķēja pret parketu un ieripoja kaktā. Uz gaišās sienas parādījās liels plankums un lēnām uz leju tekošas lāses zīmēja neglītas, brūnas līnijas.

Kamilla juta, kā asaras sūrst acīs, bet joprojām nespēja raudāt. Esmu kļuvusi pārāk cieta, viņa domāja, es vairs pat neprotu raudāt. Tikpat labi es varētu būt mirusi.

Tad viņa atkal atcerējās Marti zvanu. Es apsolīju viņam piezvanīt, do­māja Kamilla. Bet es tagad nespēju. Man nepieciešami visi spēki, lai kaut cik savāktos. Citādi sākšu kaukt balsī un pēc brīža apjautīšu, ka vairs ne­spēju apstāties.

Vai tev tur tiešām ir patīkami?

Teikums uzradās apziņā, bet viņa uzreiz neatcerējās, ar ko tas saistīts. Tad visa notikumu ķēde atgriezās prātā, un maza, sērīga, smaidu vien attāli atgādinoša izteiksme uzplaiksnīja lūpās.

Vai tas viss tiešām bija noticis? Tam bija grūti noticēt. Notikumi šķita kā redzēti kinoteātrī, ne pašas dzīvē.

Bet tad viņa atcerējās, kā pret viņas tēvu bija ierosināta krimināllieta un no viņa bija pieprasīta trīsdesmit miljonu kompensācija par kredītpiedzinēju krāpšanu, nodokļu apiešanu un citiem sabiedrībai tīšām nodarī­tiem kaitējumiem.

Viņa atcerējās, kā skolā vienas dienas laikā bija kļuvusi par tādu kā ne­aizskaramo. Untouchable. Dalit. Izstumtais bez kastas.

Vecie draugi bija pametuši viņu bez žēlastības, pat nelūguši piedošanu

par nelojalitāti un piekaslgumu. Neviens vairs negribēja runāt ar meiteni, kuras tēvam bija jāiet cietumā un kuras vecāku ļaunprātīgās rīcības un nolaidības dēļ tik daudz citu cilvēku bija pazaudējuši darbu vai ietaupī­jumus. Viņa joprojām spēja atcerēties, kā tas bija licis justies.

Viņa saprata, ka ilgu laiku nav atcerējusies, ka kaut kas tāds reiz bija noticis. Atmiņas acīmredzot bija tik sāpīgas un apglabātas tik dziļi, ka viņa līdz tām vairs nebija tikusi. Tās bija iesprostotas zem cietas garozas, un viss notikums it kā bija pārstājis būt.

Izņemot tikai to, ka tagad viņa atkal bija ielauzusies tajā vecajā sprostā. Nurminena izstāstīto jaunumu un Petera aiziešanas izraisītais šoks bija saplēsis apvalku, un nu viņa, it kā no liela attāluma, spēja izpētīt, kas vēl tajā kapsulā atrodas.

Viņa atkal atcerējās, kā bija sēdējusi viena pie ēdnīcas stūra galdiņa, agrāko draugu atgrūsta, asarām acīs. Tad Marti piepeši bija atnācis parunāt ar viņu un apsēdies pie galda viņai pretī. Tas bija atkausējis ledu, un arī citi atkal bija atsākuši ar viņu runāt, kaunēties par savu vājumu un gļēvulību.

Viņa bija pateicīga Marti, bet toreiz vēl nejuta pret viņu neko vairāk.

Tad viss bija mainījies. Trakā ballītē, kurā mūzika nudien bija skanējusi pārāk skaļi un visi bija dzēruši pārāk daudz. Marti kādā brīdī bija pazudis, Kamilla tam nebija pievērsusi uzmanību. Bet, ejot ārā ieelpot svaigu gaisu un apskaidrot galvu, Kamilla bija atradusi Marti mežā vemjam.

Viņa bija piegājusi pie Marti ar vīna pudeli rokā.

Nu, čau. Tas izskatās jautri.

Ļauj man mierīgi nomirt.

Vai tev tur tiešām ir patīkami!' Vai arī nāksi ar mani saunā? Tad, kad būsi ticis ar to galā.

Viņa vairs nespēja atsaukt prātā, kāds impulss bija licis tā sacīt. Varbūt viņa tikai gribēja atbalstīt Marti neveiklā brīdī, tāpat kā viņš pirms dažiem mēnešiem bija palīdzējis viņai. Kamilla bija aizvedusi Marti uz saunu un palīdzējusi noskalot muti, vairākas reizes. Daudz vēlāk, saulei jau lecot, viņi bija mīlējušies uz saunas grīdas. Tā bija pirmā reize, kad viņi to darīja. Bet nekādā ziņā ne pēdējā.

Es tev rakstīšu katru dienu.

Tu mani ātri aizmirsīsi.

Nē, es tevi nekad neaizmirsīšu.

Viņa bija satikusi Peteru, mācoties Bērklijā. Kā viss būtu izvērties, ja viņa nebūtu samīlējusies Peterā? Vai tā bija manas dzīves lielākā kļūda, Kamilla prātoja. Vai visam vajadzēja notiki tieši tā? Kāpēc visam vienmēr vajadzēja būt sarežģīti un grūti? Kāpēc nevarēja būt viegli un vienkārši?!

Viņai nebija nekādas nojausmas par to, kas ar Marti pēc tam noticis. Kā viņam tagad klājās? Ko viņš darīja? Kas viņš ir? Vai Kamillai vajadzētu to noskaidrot? Viņa paņēma jaunu glāzi un ielēja tajā vēl viskiju. Tad viņa atvēra datoru un ierakstīja Google Marti vārdu.

Apmēram puse no meklētāja pirmajiem atrastajiem tekstiem bija sais­tīti ar vaļiem un putniem, bet otra puse — ar okeāna skābuma pieaug­šanu. Kamilla pārlaida acis virsrakstiem un izceltajiem ievadiem. Biedējoši teksti, viņa domāja, tagad es tādu nealkstu. Viņa nolēma koncentrēties tikai uz tiem rakstiem, kas bija par roņiem un vaļiem. Pirmā bija intervija ar somu vaļu pētniekiem, Anna Simile, Outi Tervo, Sanna Kuningasta — un Marti. Rakstā Marti bija titulēts kā vienīgais vīrietis Somijā, kas nodar­bojas ar vaļu pētniecību.

Nākamie rezultāti koncentrējās uz Marti zinātniskā darba prezentē­šanu. Izskatījās, ka Marti visvairāk pēta to, vai dažādām vaļu un putnu su­gām, tāpat kā cilvēkiem, ir sava kultūra.

Ornitologi ilgi bija domājuši, ka pārmaiņas putnu pārlidojumos saistī­tas tikai ar to, ka laikapstākļu kopums katru pavasari un rudeni ir mazliet atšķirīgs. Pēc Marti domām, tās saistītas arī ar kultūras mācīšanos, pa­audžu nomaiņu. Viņš savā maģistra darbā bija salīdzinājis konkrētu dzērvju un baltvaigu zosu populāciju pavasara migrācijas laiku un laikapstākļu attiecības, un rezultāti bija apstulbinoši skaidri. Putnu populācijām bija spēcīga tendence pārvietoties aptuveni tajā pašā laikā un diezgan precīzi pa tiem pašiem maršrutiem vairākus gadus pēc kārtas. Tad sistēma atkal mainījās. Citiem vārdiem sakot, runa nevarēja būt tikai par vēja virzienu un lietu.

Marti maģistra darbs bija izraisījis plašu interesi, un viņš bija turpinā­jis attīstīt to pašu teoriju arī vaļu virzienā. Citi jūras biologi bija tieši ierosi­nājuši sadalīt zobenvaļu populāciju trīs dažādās sugās, balstoties uz to, vai viņi ēd zivis, roņus vai vaļveidīgos, taču Marti bija iebildis, ka atšķirības rodas no mācīšanās. Pēc Marti teiktā, cilvēki un citi dzīvnieki visu laiku meklē jaunus iztikas iegūšanas veidus un izdzīvošanas stratēģijas. Zanzibārā Abesīnijas kolobu populācija pavairojās daudzus desmitus reižu, kad tie iemācījās ēst kokogles. Pateicoties kokoglēm, Abesīnijas kolobi spēja ēst arī daudzus tādus augus un augļus, kas citādi tiem būtu nāvējoši indīgi.

Pēc Marti sacītā, cilvēks nav vienīgais dzīvnieks, kurš saprot starpību starp labo un ļauno vai sliktu un labu izturēšanos. Marti teica, ka visi bara dzīvnieki saprot labā un ļaunā jēdzienu. Kādam pētījumam viņš bija inter­vējis trīssimt suņu īpašniekus. Visi bija nelokāmi vienisprātis par to, ka viņu mīluļi gluži labi zina, kad izdarījuši ko tādu, ko viņi īsti nebūtu drīk­stējuši darīt.

Marti rādījās aizsācis biologu aprindās garu un asu diskusiju, kad bija pateicis, ka arī zobenvaļi, kuri nogalina pelēko vaļu mazuļus, apzinās, ka dara nepareizi. Tie saprot, ka izraisa nevajadzīgas ciešanas lielām un sa­prātīgām būtnēm, kuru mēles un spuras tie ēd. Marti bija teicis, ka zoben­vaļi, par kuriem ir runa, pat var just ļaunprātīgu, sadistisku apmierinājumu, redzot, kā viņu upuri bezpalīdzīgi grimst dziļāk jūrā un noslīkst. “Bandī­tiskajiem plēsoņdelfiniem jāiemāca ēst zivis vai arī tie jānogalina,” Marti pasludināja virsrakstā, kas stiepās pāri atvērumam, intervijā vadošajam Meksikas laikrakstam.

Interesanti, domāja Kamilla. Marti acīm redzami joprojām bija tieši tikpat oriģināls kā tad, kad viņi viens otru bija pazinuši. Bet kāpēc viņš bija zvanījis Kamillai tagad, pēc tik ilga laika? Varbūt viņai to vajadzētu no­skaidrot.

Kamilla uzspieda mobilajā Maijas atstāto numuru. Viņa dzirdēja sa­vienojuma signālu.

— Marti Ritola, — teica pazīstama balss.

Balss ir pilnīgi tā pati, domāja Kamilla. It kā nekas nebūtu mainījies.

Tas šķita mazliet spocīgi. It kā viņa nupat būtu aizceļojusi ar laika mašīnu gandrīz divdesmit gadu pagātnē.

— Sveiks, Marti, šeit Kamilla.

Kamilla dzirdēja, kā Marti ievelk elpu.

— Es… Jauki, ka piezvanīji, — teica Marti.

Viņš izklausījās pārsteigts. Acīmredzot viņš nebija gaidījis, ka Kamilla piezvanīs.

— Arī man prieks atkal dzirdēt tavu balsi.

Es tev rakstīšu katru dienu. Es tevi nekad neizmirsīšu.

— Kad mēs pēdējo reizi esam tikušies? — jautāja Kamilla. — Vai vis­maz runājuši pa telefonu?

— Noteikti ir pagājis diezgan daudz laika, — pieļāva Marti.

Kamilla klausījās Marti elpā, viņš vilcinājās, taču tas neturpinājās ilgi.

— Tad… vai tev tuvākajā laikā ir liela steiga? — Marti interesējās.

Vai Marti zvanīja tikai tādēļ, lai apsveicinātos ar mani, vai arī viņam prātā ir kas cits, domāja Kamilla. Tas Marti, ko viņa agrāk pazina, nekad ne­būtu zvanījis tikai tāpēc vien, lai apsveicinātos. Kādreizējais Marti bija zva­nījis cilvēkiem tikai tad, kad viņam bija kādas darīšanas. Bet kā lai Kamilla zinātu, kā tagadējais Marti uzvedas. Cilvēki laika gaitā mainās. Cilvēks četr­desmit gados bieži ir pavisam cita persona nekā pirms divdesmit gadiem.

— Man vienmēr ir steiga, — teica Kamilla. — Bet tuvākajā laikā… ne vairāk kā parasti. Kas tev padomā?

— Man, protams, ir patīkami atkal runāt ar tevi pēc tik ilga laika, kaut vai pa telefonu, un, manuprāt, būtu jauki arī satikties un apmainīties ar jaunumiem, ja nu tev gadās kāds brīvs brīdis. Bet…

Bet — domāja Kamilla.

— …nebūtu godīgi, ja es uzreiz, jau sarokojoties, nepateiktu, ka man ir arī konkrēta darīšana.

Varbūt daži tomēr nekad nemainās, domāja Kamilla. Tas, starp citu, ir gluži patīkami. Vismaz tagad. Šajā gadījumā. Bija kaut kas, uz ko varēja paļauties.

— Es jau paspēju uz mirkli nodomāt, ka esi piezvanījis tikai manis dēļ. —

Kamilla uzmeta lūpu. — Lai parunātos ar mani. Tikai tāpēc vien, ka ne­esam redzējušies divdesmit gadu. Tādus sauc par cilvēcisko attiecību zva­niem. Angliski a social call.

— Nevajag jau nu uzreiz tik sarkastiski…

— Kāda tad būtu tev tā lieta? — vaicāja Kamilla.

— Gribēju jautāt, vai tu varētu finansēt vienu mazu ekspedīciju, — nobēra Marti.

Patiešām smalki, domāja Kamilla. Uzreiz vērsim pie ragiem. Vai Marti nekad nebija dzirdējis par small talk?

— Kādu ekspedīciju?

— Jūras biologu ekspedīciju. Vai daļu no tās. Pats varu apmaksāt pusi izdevumu. Man ir bankā trīsdesmit tūkstoši un par savu māju dabūšu vismaz septiņdesmit tūkstošu lielu aizdevumu. Bet domāju, ka mums va­jag aptuveni divsimt tūkstošu, tā ka ar maniem iekrājumiem nepietiks, lai segtu visus izdevumus.

Marti patiešām ir tieši tāds pats kā agrāk, domāja Kamilla. Piecpadsmit gadu — vai arī deviņpadsmit —, un viņš šķita tieši tāds pats kā toreiz, kad viņi bija tikušies iepriekšējo reizi.

Bet… jūras biologu pētnieciskā ekspedīcija?

Kamilla neko nezināja par jūras bioloģiju. Pati doma viņai šķita ab­surda. Gandrīz tikpat absurda kā viss cits. No otras puses… varbūt viņai tagad vajadzētu ko citu, par ko domāt. Kaut ko, kas novirzītu viņas domas citur. Prom no Petera un tā, ko Nurminens bija pateicis.

Turklāt viņa manīja, ka ziņkāre ir pamodusies. Marti bija gatavs izlie­tot visus savus iekrājumus un ieķīlāt māju, lai segtu pusi ekspedīcijas izde­vumu. Marti Ritola, kurš jaunībā naudas jautājumos bija ļoti uzmanīgs, ja ne pat skopulīgs vīrietis. Kas bija tik svarīgs, ka tas piedabūtu Marti izsviest visus ekonomiskos principus miskastē?

— Vai tev būtu laiks atnākt uz manu biroju? — Kamilla ierosināja. — Kā jau tu teici, būtu jauki redzēties, ne tikai runāt pa telefonu. īpaši, ja tev acīmredzot nav pat videotelefona. Tu varētu pie reizes paskaidrot, par ko tajā tavā jūras biologu pētnieciskajā ekspedīcijā vispār ir runa.

— Tas izcili der, — Marti uzreiz piekrita. — Kad?

Izskatās, ka ir steiga, nodomāja Kamilla.

Viņa pašķirstīja plānotāju. Katra diena bija pilna dažādu iešanu un sa­pulču. No agra rīta līdz vakaram. Varbūt tam, ka Peters vīlās, bija savi iemesli.

— Man šajā nedēļā nav nekā tāda īpaša, — meloja Kamilla. — īstenībā der jebkurš laiks.

— Vai tiešām?

Marti izklausījās izbrīnīts.

— Tā taču es nupat teicu.

— Vai derētu rītdien? — jautāja Marti.

Šajā lietā tiešām ir liela steiga, prātoja Kamilla.

— Ļoti interesanti… Kad tu gribētu doties prom?

— Jo ātrāk, jo labāk, — teica Marti. — Bet, ja netikšu ceļā nedēļas laikā, izdevība, visticamāk, būs palaista garām.

Oho, nodomāja Kamilla. Marti šajā sakarā jau papēži deg. Uz kādiem brīnumiem īsti veda viņa noslēpumainā ekspedīcija?

— Tu mani padari ziņkārīgu, — atzina Kamilla.

— Labi, — teica Marti. — Tāds bija mans mērķis.