Jūras pūķa sala

43

HuA GRASĪJĀS apgriezties riņķi, kad redzēja, kā gaisa caurule noslīd no saknes un nokrīt. Man tā ir jādabū, pirms tā piepildās ar ūdeni, nodomāja Hua. Viņa ienira šahtā, un ūdens pārplūda pāri galvai.

Marti redzēja, kā Huas galva, rokas un ķermeņa augšdaļa parādās gaisa burbulīšu vidū. Viņš redzēja, kā Hua mēģina saķert caurules galu. Taču tā grima pārāk ātri, un Hua to neaizsniedza.

Tad Hua bija ūdenī viscaur un joprojām mēģināja satvert cauruli. Šahta sašaurinājās, un Hua vairs netika dziļāk. Marti redzēja, kā Hua sniedzas ar rokām tik dziļi, cik spēj. Grimstošā caurule aizslīdēja gar pirkstiem dažu centimetru attālumā.

Debestiņ, arī Hua noslīks, Marti nodomāja, šahta bija tik šaura, ka viņa nespēs apgriezties. Viņa nespēs atgriezties augšā. Viņa noslīks kā žurka, da­žus metrus virs mums. Viņa noslīks mūsu dēļ, jo lieki mēģināja mūs glābt. Un mēs būsim spiesti noskatīties, kā tas notiek.

Tas bija tik briesmīgi un rūgti, ka viņš nespēja par to domāt.

Caurule grima lejup, un lieli gaisa burbuļi nāca no tās atveres. Kad tā pietuvojās, Marti to saķēra un pagrieza stāvus, saspiežot lielā līkumā, lai gaisa izplūšana ūdenī uzreiz apstātos un caurulē paliktu pēc iespējas daudz gaisa. Taču viņš redzēja, ka caurule ir piepildījusies ar ūdeni vismaz metra garumā. Viņiem nebūs nekādu iespēju, ja neizdosies to iztukšot.

Marti palūkojās uz augšu un redzēja, ka Hua, atbalstījusi rokas pret

sienas izvirzījumiem, stumj sevi augšup ar spēku, lai izdabūtu galvu no ūdens. Huas kājas un ķermeņa apakšdaļa jau bija ārā no ūdens. Taču, jo lielāka daļa ķermeņa bija laukā, jo smagāka kļuva atlikusī nasta.

Marti pasniedza lukturi Kamillai. Viņa pavirzījās lejup, lai dotu vairāk vietas Marti, taču noturēja luktura gaismu caurulē.

Marti iebāza šļūtenes otru galu mutē un pūta tajā gaisu. Viņš redzēja, ka tā daļa, kurā ir gaiss, visu laiku kļūst garāka. Kad iekšā bija vairs tikai trīs­desmit centimetru ūdens, Marti pārstāja. Viņš iesita korķi caurules aug­šējā galā un turēja piespiestu īkšķi otrā galā.

Bet kurš izņems korķi, vaicāja Kamillas izteiksme.

Hua ir mūsu vienīgā cerība, nodomāja Marti. Protams, pieņemot, ka Hua dabūs arī galvu laukā no ūdens un nenoslīks.

Turklāt mums vajadzētu panākt, lai par ūdeni smagākā plastmasa pa­celtos uz augšu tik daudz, lai Hua to aizsniegtu. Marti mēģināja uzgrūst cau­ruli, taču tā bija pārāk lokana un saliecās līkumā jau pēc nepilna metra. Ar korķi tā mazliet pacēlās, bet ne pietiekami. Neizdevās piedabūt augšējo galu peldēt tā, lai tas paceltos līdz ūdens virsmai.

Debestiņ, ko man darīt, domāja Marti.

Viņš līdz izmisumam skaidri zināja to, ka viņiem vairs nav pārāk daudz laika, lai izdomātu risinājumu.

Hua sameklēja stingru balstu abām rokām, un tad… viņa grūda sevi aug­šup tik spēcīgi, cik spēja. Asas kaļķakmens šķautnes sāpīgi iespiedās plauk­stās un pirkstu sasitumos un brūcēs tā, ka ūdens viņai apkārt iekrāsojās sarkans. Plecu un roku muskuļi dega kā ugunī.

Taču viņa mazpamazām cēlās augšup, un tad viņa jau bija pavisam taisni un juta, kā kājas atslābst pret akmeņiem. Ūdens tagad bija krūšu līmenī, viņa tātad vairs nebija sevišķi dziļi. Taču galva joprojām bija zem ūdens.

Neļaujies panikai, Hua kliedza uz sevi. Tev vēl ir laiks, tu to vari, tu spēj, tev izdosies! Vienīgi rokām jāatrod jauni, stabili balsti.

Huai jau šķita, ka ir izdevies stingri pieķerties klintij, un viņa atkal pa­stūma sevi augšup. Taču šoreiz kreisās rokas tvēriens nenoturējās. Klintsradze

bija pārāk slidena un apaļa, un roka paslīdēja. Tā nošļuka divdesmit cen­timetru zemāk, un tagad viņa bija tuvu tam, lai kristu panikā, jo skābekļa trūkums jau žņaudza kaklu un krūtis.

Hua piespieda sevi saglabāt mieru un meklēja kreisajai rokai spēcīgāku balstu klintī. Taču pretī nāca tikai dubļaina, gluma un gluda virsma. Viņa zināja, ka nevarēs pret to atspiesties, bet tvēriens atkal izslīdēs. Skābeklis tikmēr sāka beigties, un kārdinājumam nekavējoties atkārtot mēģinājumu bija aizvien grūtāk pretoties.

Hua pagrieza ķermeni pa kreisi un meklēja kaut ko labāku. Un tad… kreisā roka sastapa grumbuļainu, asu kaļķakmens izcilni. Hua tam pieķērās, sasprindzināja spēkus, cik vien varēja, un grūdās augšup. Asais akmens iekodās rokā tā, ka sāpes iesitās smadzenēs un lika viņai kliegt. Bet zods un seja pacēlās virs ūdens, un viņa izelpoja slikto gaisu un negausīgi vilka plaušās svaigu.

Domā, Marti sevi komandēja. Nekrīti panikā, bet izdomā kaut ko, tagad.

Harpūnas?

Nē, viņi vairs nepaspēs tās dabūt. Turklāt tās bija pārāk īsas. Tās nepa­cels caurules galu tik augstu, lai Hua tai tiktu klāt.

Taču ko vēl viņi varēja darīt? Viņiem nebija līdzi nekā cita! Vajadzēja kaut ko uzpeldošu, Marti pazibēja prātā. Viņiem vajadzēja kaut ko, kas turējās virs ūdens. Vai viņiem ir līdzi kaut kas tāds? Kaut kas, kas uzceltu cauruli līdz ūdens virsmai? Šahtā bija sakrituši vētras atnesti zari un citas peldošas lietas, bet tās turējās virs ūdens divarpus metru augstāk.

Marti palūkojās augšup. Huai bija izdevies izgrūst sevi no ūdens, ja ne­ņem vērā plaukstas un rokas. Marti redzēja, ka Huas plaukstas asiņo. Spē­cīgi. Tas tomēr nebija pārsteidzoši, jo Hua stāvēja uz rokām uz asšķautņaina kaļķakmens. Taču vismaz viņas galva bija laukā no ūdens.

Marti saprata, ka Huai ir pietiekami daudz grūtību savā situācijā. Vi­ņiem pašiem vajadzēja ātri izdomāt atrisinājumu. Caurule atkal bija gan­drīz pilna ar gaisu, un tā bija daudz vieglāka, gandrīz bez svara. Taču ar gandrīz nepietika.

Viņiem nebija nekā cita, kā vien Kamillas nirēja duncis, nažu makstis, pulksteņi ar dziļuma mērītājiem, Marti peldbikses, Kamillas bikini, har­pūnas un trīs nirēju lukturi. Tie visi bija smagāki par ūdeni, kabatas luk­turu korpusi diemžēl bija no metāla, nevis plastmasas. Viss bija smagāks par ūdeni, nopūtās Marti.

Vai, paga…

Viss bija par ūdeni smagāks… viss, izņemot peldkostīmus. Tie turējās virs ūdens! Vai ar tiem varētu pietikt?

Kamilla izbrīnījusies noskatījās Marti, kad viņš piepeši sāka vilkt nost peldbikses, taču sapratne parādījās viņas acīs, kad Marti aptina peldbikses mezglā apkārt šļūtenei. Marti izlaida to no rokas un pārbaudīja, vai tā ceļas. Tā bija vieglāka nekā pirms tam, taču vēl necēlās pretī ūdens virsmai. Viss tomēr joprojām bija kā uz naža asmens.

Marti palūkojās uz Kamillu. Viņa pamāja.

Gaiss beigsies pavisam drīz, nodomāja Marti. Spiedošās skrūvspīles krū­tīs pamazām atkal bija atgriezušās. Kamilla novilka bikini augšdaļu un pa­deva to Marti. Marti to piesēja, kamēr Kamilla noģērba arī apakšdaļu.

Patiesības mirklis, nodomāja Marti, kad arī Kamillas bikini abas daļas bija piesietas kā pludiņi.

Viņš atlaida cauruli un gaidīja, kas notiks.

Caurules gals sāka celties. Marti domās apspieda kluso triumfa saucienu, jo situācija joprojām bija ļoti riskanta. Huai vēl vajadzētu dabūt laukā korķi, un viņi nezināja, kāds ir viņas stāvoklis.

Šļūtenes gals cēlās kaitinoši lēni, un Marti pagrūda to uz priekšu, lai paātrinātu kāpumu. Šoreiz ar pludiņu pietika, un mīkstā plastmasa vairs nesagriezās līkumā.

Hua, Hua, Hua, Marti nodomāja. Tagad viss ir tavās rokās, jācer, ka tu vēl spēsi kaut ko darīt!

Hua stāvēja šahtā, savu roku balstīta. Viņa centās izslēgt no apziņas plaukstas šķeļošās sāpes un aizvien spēcīgāko dedzināšanu plecos.

Es vairs nespēju ilgāk stāvēt uz rokām, nodomāja Hua, tās sāks trīcēt un pievils, un tad es atkal nokritīšu lejā un vairs nespēšu uzstumt sevi

augšā. Hua slidināja kājas un ceļus gar klints sienu, taču tie neatrada ne­kādu pamatu.

Kaut kas parādījās virs ūdens.

Tas taču bija… vai tas varēja būt…

Tas bija! Tas tiešām bija Kamillas un Marti gaisa caurules gals!

Viņi joprojām ir dzīvi, Hua no atvieglojuma uzelpoja. Taču sekundi vēlāk viņa ievēroja, ka caurules galā ir korķis. Hua saprata, ka Kamillai un Marti bija cieši jāaiztaisa caurules gals, lai tā paceltos virspusē. Taču viņi paši tam vairs netika klāt un nevarēs elpot caur šļūteni, ja Hua nedabūs ārā korķi.

Kamillai un Marti vairs nevarēja būt atlicis daudz skābekļa plaušās. Taču ko viņa varētu darīt?

Hua iešūpoja ķermeni bedres vidū un izpleta kājas V veida leņķi, tās pie­ķērās abām šahtas sienām. Tad viņa sasprindzināja augšstilbu un apakš­stilbu muskuļus un spieda kājas pret klinti, tik stipri, cik spēja. Spiediens plecos un plaukstās atlaidās.

Hua ļāva rokām saliekties un nolaida sevi zemāk, cenšoties atstāt pēc iespējas lielu daļu spiediena uz kājām. Viņa mēģināja plecu un roku sāpes izslēgt no prāta, izstumt ārpus apziņas. Viņai vajadzēja satvert caurules galu aizsprostojošo korķi zobos, nekādu citu variantu nebija.

Vēl… mazliet. Vēl… daži centimetri…

Sāpes rokās un plecos pastiprinājās līdz dedzinošai agonijai, kas ātri izplatījās arī līdz elkoņiem. Hua saprata, ka cīpslas grasās atrauties no muskuļiem.

Vēl centimetrs, divi…

Huas zobi iekodās korķī. Viņai vajadzētu sagrozīt roku taisni tagad, kad viņa vēl to spēj. Hua saprata, ka drīz jau būs par vēlu, jo muskuļi vairs ne­pakļausies.

Viņa jau paspēja nodomāt, ka arī tagad vairs nespēs iztaisnot roku, jo mirkli rokas un plecu muskuļi tikai drebēja un atteicās sadarboties. Taču viņa sakopoja visus atlikušos spēkus un aļkal stāvēja, balstoties uz taisnām rokām. Dedzināšana augšstilbos un rokās atlaidās. Taču korķis nenāca laukā, caurule karājās starp zobiem un cēlās augšup līdz ar viņu.

Hua vairs nesaprata, ko darīt. Man nav trīs roku!

Viņa pašūpoja galvu un cauruli, taču Marti bija iespiedis korķi pārāk cieši. Tas pat nepakustējās. Hua pakratīja galvu no jauna un atkal, un vēl­reiz, taču korķis nekustējās.

Viņi noslīks, nodomāja Hua. Cik daudz laika man vēl ir?

Viņa sašūpoja cauruli uz pirkstu pusi, taču nevarēja to satvert. Viņa mē­ģināja vēlreiz, un nu viņai izdevās noķert cauruli starp vidējo un rādītāj­pirkstu. Viņa saspieda cauruli starp pirkstiem un mēģināja to izraut no zobiem.

Korķis par milimetru pakustējās un nākamajā mēģinājumā atkal par milimetru.

Nu, tagad, nodomāja Hua.

Rāviens, un atkal par milimetru vairāk, un rāviens, un milimetrs, un rāviens, un divi vai trīs milimetri, un tad caurulīte pēkšņi izslīdēja no pirk­stiem un krita, un… atkal iegrima. Taču šoreiz tā nepiesmēlās ar ūdeni, tā pacēlās un palika peldam virs ūdens, zvārojoties no vienas puses uz otru. Hua tikai tagad ieraudzīja, ka bezformīgs par ūdeni vieglāka auduma saiš­ķis notur šļūtenes galu virs ūdens.

Cerams, ka es paspēju laikā, viņa nodomāja. Cerams, Marti un Kamilla joprojām elpo.

Huai izdevās pavirzīt sevi vēl mazliet augstāk. Viņa no atvieglojuma uz­elpoja, kad atspieda kreiso plecu pret klintsradzi tā, ka liela daļa viņas svara novirzījās uz to. Sāpes plaukstās un muskuļos atlaidās, savukārt gan­drīz uzreiz sāka sāpēt otrs plecs. Asinis saskrēja galvā aizvien sāpīgāk, viņai šķita, ka acis un deniņi jau izspiežas uz āru. Un ja viņa ieslīdēs atpakaļ šahtā…

Viņai bija jāpagriežas pareizā virzienā. Citādi viņa vētrā nepaliks dzīva. Šahta jau kļuva mazliet platāka, viņai jau vajadzētu spēt apgriezties. Vai viņa uzdrīkstēsies mēģināt? Varbūt viņai vajadzētu. Plaukstas pārlieku sāpēja. Tās asiņoja, un to āda bija lupatās. Turklāt roku un plecu muskuļi drebēja aiz noguruma. Viņa vairs nespēja uzgrūst sevi augstāk.

Hua mēģināja kaut ko saskatīt caur lietu un no augšas tekošo dubļaino ūdeni, taču tas bija ļoti grūti. Viņa neredzēja nekā. Ļoti uzmanīgi viņa at­laida labo roku no klints un ļāva visam svaram palikt uz kreisā pleca. Viņa pārstiepa labo roku pāri bedrei, meklējot tai stingru balstu.

Ja es tagad paslīdēšu…

Viņas roka atrada izvirzījumu, kas bija kā radīts rokas balstam, un viņa no atvieglojuma uzelpoja. Hua pārvirzīja arī kreiso roku pāri šahtai.

Viņa sasprindzināja visu ķermeni tā, ka tas kļuva par tādu kā alai pār­stieptu stīgu. Kad pēdas un rokas piespiedās klintij, ķermeņa masa sada­lījās jau tik vienlīdzīgi, ka viņa varēja pamazām pabīdīt sevi augšup.

Pāris metru augstāk vietas jau bija tik daudz, ka viņa spēja pagriezties, tik tikko. Mirkli viņai šķita, ka mugura pārplīsīs vai kaut kas salūzīs vai iz­ies no vietas, taču tad viņa atkal bija pareizā virzienā, galvu augšā un kā­jām lejā.

Visas maliņas sāpēja, un pretīgi dubļains ūdens lija virsū no bedres malām, un viņa bija spiesta ik pa brīdim to izspļaut. Debestiņ, šī būs šaus­mīga nakts, nodomāja Hua un izšņauca dubļus no deguna. Taču viņi vismaz joprojām bija dzīvi. Visi trīs.