Jūras pūķa sala

23

Kamilla bezpalīdzīgi skatījās uz Marti. Viņa nesaprata, vai Marti spēlē savas spēlītes vai arī viņa piezīme domāta kā nopietni ņemama.

— Bloop? — Kamilla izšāva.

— Tu to pateici, ne es, — aizstāvējās Marti.

— Bet…

— Ja domājam, kāds jūras dzīvnieks varētu nokost galvu divus vai trīs metrus resnam konritam, izvēles iespēju nav diez ko daudz.

Kamilla nometa uz klāja arī bikini augšdaļu.

— Ir iespējams, ka bloop skaņas radītājs ir neparasti liels konrits, — ierosi­nāja Marti. — Ļoti liels konrits varētu viegli nokost galvu mazākam indivīdam.

— Ja nu tie ir ļoti lieli milzu kalmāri? Tā kā reiz teici?

Marti mirkli padomāja par to un noskatījās, kā Kamilla pakarina žā­vēties peldkostīmu.

— īsti… nezinu. Varbūt. Iespējams, arī tāds varētu noraut konritam galvu. Manuprāt, tas neizklausās pavisam neiespējami. Taču ir arī ikdie­nišķāks izskaidrojums.

Kamilla vaicājoši paskatījās uz Marti.

— Kašalots, — teica Marti. — Lielākais jebkad uz zemeslodes dzīvo­jušais plēsējs.

— Kašalots?

Kamilla paņēma biksītes no sola, uz kura bija salikusi savas drēbes.

— Ja man jautātu, kašalotu vajadzētu klasificēt kā lielāko uz šīs planē­tas jebkad dzīvojušo dzīvnieku, nevis tikai visu laiku lielāko plēsēju.

— Pat par zilo vali? — Kamilla brīnījās. — Visās vaļu grāmatās, ko esmu lasījusi, vienmēr ir teikts, ka zilais valis ir lielākā uz zemeslodes dzīvojošā radība.

Marti atkal kautrīgi pievērsās jūrai, kad Kamilla zem dvieļa stīvēja kājās biksītes.

— Kašaloti ir samazinājušies vaļu medniecības un barības trūkuma dēļ, — Marti paskaidroja. — Jūrās mūsdienās ir daudz mazāk ēdiena nekā agrāk. Lielākie mūsdienu kašaloti ir mazāk nekā astoņpadsmit metru gari un, lielākais, sešdesmit tonnu smagi. Taču muzejos ir vairāk nekā septiņmetrīgi kašalotu žokļa kauli. Garākais saglabājies kašalota žokļkauls ir pie­derējis vismaz divdesmit astoņus metrus garam dzīvniekam, un vaļu mednieki vēl deviņpadsmitajā gadsimtā stāstīja pat par vairāk nekā trīs­desmit metru gariem kašalotiem. Tāds jau ir svēris vairāk nekā vēl piecus metrus garāks zilais valis. Divsimt, pat divsimt piecdesmit tonnu.

— Oho! — Kamilla izbrīnā iesaucās. — Tas man ir jaunums.

— Izlasīji tos izgriezumus par jūras čūsku un vaļu cīņām?

— Laikam neesmu vēl tikusi tik tālu, — Kamilla teica un turpināja ģērbties. — Tā tava izgriezumu kaudze ir diezgan liela.

Kāpēc viņai jābūt tik nolāpīti izskatīgai, Marti domās norūca. Būtu daudz vieglāk, ja es joprojām nejustu tik lielu pieķeršanos viņai.

— Nākamajām paaudzēm ir saglabājušies daži apraksti par jūras čūsku un vaļu cīņām. Dažos gadījumos runa ir bijusi par kupraino vali un rei­zēm par zilo vali vai finvali. Taču visbiežāk par kašalotiem.

— Kāpēc? — jautāja Kamilla. — Kāpēc tieši kašalots būtu vistīkamā­kais upuris lielajai jūras čūskai?

Marti iesmējās.

— Domāju, ka ir otrādi. Varbūt saritinājies konrits kašalota sonārā iz­skatās tāpat kā milzu kalmārs.

— Tātad kašalots varētu tam uzbrukt kļūdas dēļ?

Kamillai izdevās uzvilkt vēl šortus un krekliņu bez piedurknēm. Viņa atbrīvojās no dvieļa un pakarināja to žāvēties uz margām.

v

— Trīsdesmit metru garš konrits jau būtu daudz spēcīgāks pretinieks nekā trīsdesmitmetrīgs milzu kalmārs, — teica Marli.

Marti skatījās uz jūras virsmu, kas bija gluda kā spogulis. Ko visu tā slēpa sevi? Mēs nekad tā īsti neredzam jūru citādi, kā no virsas, viņš do­māja. Tā neko nedod par velti. Debesszilā, rāmā jūras virsma vienmēr iz­skatījās pilnīgi vienādi. Pat tad, ja tieši zem viņiem būtu miljardiem liela zušu sabiedrība vai bezgalīgi liels milzu kalmārs, jūras virsma to viņiem neatklātu. Viņi nekad tā īsti neizzinās visus okeāna noslēpumus. Taču var­būt tas ir tikai labi. Kaut kas vienmēr paliks.

— 1875. gadā barka “Paulīne” sekoja divdesmit divus metrus gara kašalota un milzīgas jūras čūskas sadursmei Brazīlijas piekrastē, netālu no Keiproketas, — stāstīja Marti. — “Paulīnes” kapteinis Džordžs Drūvors no sākuma redzēja tikai lielus šļakstus jūrā. Taču, kad “Paulīne” piekļuva tuvāk, viņi redzēja, ka jūrā veļas ļoti liels kašalots, kam apkārt aptinies mil­zīgs, čūskveidīgs jūras briesmonis. Viņi sekoja cīņai divdesmit minūtes.

— Kurš no viņiem uzvarēja? — jautāja Kamilla un apsēdās uz sola pie sienas.

— Jūras čūska, — teica Marti. — Kašalots nogura, un jūras čūska ievilka to sev līdzi dzelmē. Drūvors teica, ka vēl divi tikpat neparasti lieli kašalotu tēviņi panikā metušies mēgt. Viņi nenira dziļāk, bet peldēja prom pa jūras virsmu vai ļoti tuvu tai.

Kamilla nosmējās.

— Izklausās pēc tīrās jūrnieku pasaciņas!

— Jūras čūska uznira vēl reizi, tikai pārsimt metru no “Paulīnes”.

— Ak tā!

— “Paulīnes” apkalpes locekļi zvērēja, ka tā daļa, kas pacēlās virs jūras, bija apmēram sešdesmit pēdu, tātad astoņpadsmit metru, gara.

Tā gan, Kamilla skeptiski nodomāja.

— Viņi noteica, ka radījums kopumā bijis četrdesmit astoņus vai piec­desmit metrus garš.

— Vai tas jau nav pārāk neticami?

— Nu, jā, izklausās diezgan traki. Taču tolaik jūrasbraucēji labi spēja noteikt dažādu jūras dzīvnieku garumu. Tos viņi redzēja vai katru dienu. Turklāt vaļu mednieki izvēlējās upuri, nosakot vaļa garumu. Kapteinis

Drūvors vēl apgalvoja, ka daudzu kuģu kapteiņi un stūrmaņi, paliekot divatā, stāstījuši, ka redzējuši lielas jūras čūskas vismaz simt reižu. Viņi to­mēr neziņoja par novēroto, jo baidījās, ka tas varētu kaitēt karjerai.

Varbūt pavisam pamatoti, domāja Kamilla.

Marti ieskatījās pulkstenī.

— Varbūt tagad mums vajadzētu kaut ko ieēst? Laikus pirms dienas otrās niršanas?