Jūras pūķa sala

36

Apstājies, necelies vairs, esi labs, necelies vairs, lūdza Kamilla.

Taču ūdens viņai nepakļāvās. Tā virsma rāpās augšup, centimetru pēc centimetra. Drīz tas atkal sniedzās Marti līdz kaklam, tad līdz vaigiem. Ka­milla pamainīja pozu tā, ka Marti izdevās pasliet galvu vēl mazliet aug­stāk. Viņi spiedās viens pret otru ciešāk nekā pirms tam. Kamillai šķita, ka ribas jau sāk sakļauties un gaiss spiežas laukā no plaušām. Marti galva bija viņai starp krūtīm, un asie izvirzījumi un kaļķakmens radzes sāpīgi dūrās mugurā un dibenā. Mūsu papildlaiks sāk iet uz beigām, nodomāja Kamilla.

— Marti… vai tu zini… — Kamilla nogurusi jautāja. — Kad cilvēks slīkst, kā tieši viņš nomirst?

— Vai tu esi droša, ka gribi zināt?

Kamilla pamāja.

— Ja nezina, tad visu ko iztēlojas. Tas ir vēl ļaunāk!

Ko no visa man vajadzētu stāstīt, prātoja Marti.

— Tajā brīdī, kad cilvēks vairs nespēj aizturēt elpu un ievelk ūdeni, bieži rodas tā saucamās balsenes konvulsijas, kad ūdens pieskaras balss saitēm. Muskuļi piepampst un pārtrauc elpošanas refleksu. Sākas smakšana, skābekļa trūkums kļūst bīstams, acīs satumst, un tad zūd samaņa. Domāju, ka ir daudzi sliktāki veidi, kā aiziet.

— To bija… labi dzirdēt, — teica Kamilla. — Paldies!

Diemžēl visiem cilvēkiem nerodas balsenes konvulsijas, viņi ievelk ūdeni plaušās, domāja Marti, un tas jau bija bēdīgāks veids, kā nomirt.

— Ja… ja šeit izies slikti… es darītu tā, ka pēdējās minūtēs saelpotos, ātri elsojot, tik dziļi, cik iespējams, un tad mēģinātu aizturēt elpu tik ilgi, līdz zaudētu samaņu. Ar pietiekami lielu saelpošanos tam vajadzētu izdoties. Vairāki mani paziņas, kas ir mēģinājuši sasniegt ilgniršanas rekordu, ir tādā veidā miruši. Šādos apstākļos tas tomēr varētu būt… vieglākais veids…

— Paldies par padomu, — Kamilla teica.

Ūdens turpināja celties augšup bez žēlastības.

— Šķiet, ka tās tagad būs beigas, — nopūtās Marti. — Ūdens sāk kāpt man gar seju!

— Mums jāelpo atkal pēc kārtas, — teica Kamilla. — Un tad, kad tu vairs netiksi elpot, es elpošu arī par tevi. Es šeit tieku daudz augstāk nekā tu. Nolaidīšos ik pa brīdim zemāk un iepūtīšu gaisu tev mutē.

Cik daudz papildu laika tas triks mums dos, Marti drūmi domāja. Des­mit minūtes? Piecpadsmit?

— Es ellīgi atvainojos, ka atvilku tevi šurp, — Marti ar nožēlu teica.

— Taču man patiešām neienāca prātā, ka tas varētu tā izvērsties.

— Eh, es taču gribēju nākt šīs alas izmeklēt, — Kamilla nomurmināja.

— Patiešām ģeniāla ideja!

Kamilla atcerējās vārdus, ko bija izteikusi mazliet vēlāk pēc viņu izbrauk­šanas no Halonas. Šī tātad būtu īsta alu nirēju paradīze. Tā nu gan. Patiešām!

Ja gribu Kamillai vēl ko pateikt, tagad ir mana pēdējā iespēja to izdarīt, nodomāja Marti.

— Kamilla, es… — viņš iesāka.

Un tad viņš pēkšņi kaut ko atcerējās. Kaut ko, kam visu laiku vajadzēja būt pašsaprotamam, bet kas ienāca viņam prātā tikai tagad.

Kāpēc es to neiedomājos jau agrāk, Marti domās izsaucās.

Tas varētu nostrādāt, viņš drudžaini nodomāja. Ceļš nenoliedzami bija diezgan garš, un viņš sāka nogurt. No otras puses, viņiem nebija nekā, ko zaudēt. Ja viņam izdosies, viņi varbūt pat izglābsies, bet neizdošanās nekā nemainīs. Ja viņš nemēģinās, viņi noteiķti nomirs pēc dažām minūtēm.

Marti sāka elpot ļoti ātri, elsodams, lai piepildītu audus ar iespējami lielāku daudzumu skābekļa.

— Ko tu plāno? — Kamilla strauji jautāja.

— Es drīz būšu atpakaļ, — Marti atbildēja starp elpas vilcieniem.

— Tev nav nekādu iespēju tikt līdz alas mutei, pirms beidzas gaiss! — izsaucās Kamilla. — Turklāt laukā ir taifūns! Esi labs, neej. Lūdzu, esi tik labs, neatstāj mani šeit nomirt vienatnē!

— Es aizpeldēšu tikai… paņemt harpūnas, — paskaidroja Marti. — Tām… ir… tukši viduči. Varam varbūt… elpot… caur harpūnām.

Marti sāka lēnām laisties lejā garām Kamillai. Šaurības dēļ tas bija grūti.

— Nāc drīz atpakaļ, — lūdza Kamilla.

Līdzko pietika vietas, Marti pacēla roku taisni augšā un ātri nogrima zemāk šahtā. Tā bija tik šaura, ka viņš vēl nespēja apgriezties, taču viņš pieķērās radzēm un grūda sevi lejup, lai virzītos ātrāk.

Tad viņš bija šahtas lejasdaļā. Ūdens bija ogļu melns. Viņš ieslēdza luk­turi pie jostas, taču nepaņēma to rokā. Viņam vajadzēja abas rokas izman­tot peldēšanai, jo pleznas bija palikušas lielajā alas zālē. Lukturis viņu pārlieku palēninātu, ja viņš to turētu rokā.

Marti peldēja uz priekšu mierīgiem, skābekli taupošiem vēzieniem. Vien­laikus viņš domās skaitīja sekundes. Viņa instinkti kliedza, ka vajadzētu darboties straujāk un dabūt harpūnas pēc iespējas ātrāk, pirms beidzas skābeklis. Viņš tomēr no ilgās pieredzes zināja, ka viņa organisma skābekļa patēriņš miera stāvoklī ir daudz mazāks par normu. Viņš spēs peldēt zem ūdens ilgāk, ja kustēsies pietiekami lēni.

Četrdesmit piecas sekundes, teica skaitītājs viņa galvā, kad viņš bija gai­teņa beigās, tur, kur sākās lielā zāle. Viņš uz mirkli apstājās, lai novērtētu situāciju. Vietas bija pārsteidzoši grūti atpazīt tagad, kad viss bija zem ūdens.

Viņš planēja bezsvara visumā un pakustināja luktura gaismas kūli. Lie­lās alas ūdens nemierīgi kustējās. Kustības noteikti radās no viļņiem, kas sašķīda pret krastu. Lai arī sitienu spēks pa ceļam kļuva vājāks, Marti juta, kā straumes mētā ūdeni uz priekšu un atpakaļ, pret alas dibenu un tad atkal pretējā virzienā.

Kur gan tieši viņi bija atstājuši harpūnas, Marti drudžaini apsvēra. Ta­gad nebija laika nevienai kļūdai. Kaut viens nepareizs aprēķins, un viņš

noslīks, un vienlaikus i/.dzisīs arī Kamillas pēdējā cerība. Kāpēc viņš jau agrāk nebija izdomājis, ka viņiem būtu labums no harpūnām!

Marti peldēja pret vietu, kur, viņaprāt, bija baseina mala. Harpūnu metāla daļām vajadzētu iemirdzēties luktura gaismā, taču viņš neredzēja atspīdumu. Esmu nepareizajā vietā, domāja Marti. Taču kurš virziens ir īstais? Vai viņš bija pārāk pa kreisi vai pārāk pa labi? Vai varbūt viņš vēl nebija pietiekami tālu? Vai ūdens bija pacēlies tik strauji, ka tas bija pārvietojis harpūnas?

Marti paņēma lukturi rokā un ļāva gaismas stariem pārtaustīt alas di­bena līdzeno klinti.

Joprojām nekā.

Es tās neatradīšu, nodomāja Marti. Viņš jau griezās atpakaļ, kad piepeši kaut kas vāri iespīdējās viņa redzesloka malā. Viņš piepeldēja tuvāk — un ieraudzīja abas harpūnas.

Ūdens ceļoties bija ieskalojis tās dziļāk alā, taču tās bija uzskrējušas asu radžu veidotam sablīvējumam un tur apstājušās. Marti maska un pleznas bija tām blakus, Kamillas niršanas piederumus nevarēja redzēt. Marti uzslidināja pleznas kājās un masku uz sejas. Tas paņēma dažas vērtīgas se­kundes, taču pleznas paātrinās peldēšanu un samazinās skābekļa patēriņu, un ar masku uz acīm viņš redzēs labāk.

Tad viņš paķēra harpūnas un peldēja atpakaļ uz garo gaiteni. Dia­fragma atkal sāka sažņaugties no skābekļa trūkuma. Esmu bijis zem ūdens pārāk ilgi, viņš nodomāja. Šoreiz būs tiešām knapi.

Marti metās uz priekšu pa gaiteni. Cik vēl ilgi, viņš domāja. Skābekļa trūkums palielinājās. Bija tā, it kā viņš atkal būtu skrūvspīlēs, kas ar katru griezienu aizvien ciešāk spiestu krūškaulu pret mugurkaulu tā, ka tie grasītos salūzt. Viņš bija spiests pārvarēt spazmu pēc spazmas, taču tad tās par brīnumu atlaidās. Arī krūtis spiedošās sāpes kļuva vieglākas, un viņš piepeši jutās labāk.

Ko tas nozīmē?

Jēziņ, es zaudēju samaņu, pazibēja prātā.

Tad skurstenis bija jau priekšā, un viņš pagriezās augšup un atspērās ar pleznām. Viņš izslīdēja caur pirmo sašaurinājumu un jau redzēja Kamillas

kājas ūdenī tieši augšā. Taču kaut kas nebija kārtībā, jo Kamillas kājas dīvaini raustījās, kā krampjos. Ledainas bailes sagrāba Marti sirdi, kad viņš saprata, ka Kamilla smok. Ūdens bija pacēlies tik augstu, ka viņa vairs nespēja elpot.

Marti nosvieda lukturi un otru harpūnu un mēģināja nolauzt savas harpūnas cauruļveida daļas. Tās bija pārsteidzoši cieši sastiprinātas, un pirkstiem vairs nebija ierastā spēka. Cauruļu gabali neļāvās tikt atrauti viens no otra.

Acīs jau sāka migloties, un viņš saprata, ka dzīvība ir uz naža asmens. Viņš zaudēs samaņu kuru katru brīdi. Vēl ne, Marti drudžaini domāja, vēl ne. Mīļais Dievs, ļauj man palikt pie samaņas vēl brīdi, vēl mazu brīdi.

Miglaina ēna sāka pārmākt viņa skatienu, taču viņš saņēma visus atli­kušos spēkus vēl pēdējam bezcerīgajam mēģinājumam, saspieda harpūnu tik spēcīgi, cik spēja, un…

…pagrieza, un…

…šķēpa gabali atdalījās viens no otra.

Marti pacēlās augstāk ar cauro caurules gabalu rokā, taču tad Kamillas ķermenis, kas traki raustījās, viņu apstādināja. Tālu lejā joprojām spīdošā kabatas luktura gaismā viņš redzēja, ka ūdens virsma ir pavisam tuvu, un saprata, ka ar caurules garumu, iespējams, pietiktu. Marti pagrūda Kamillu prom no ceļa, zemāk šahtā, un pastūmās viņai garām. Tas šķita slikti, taču neko citu nevarēja darīt. Ja tikai Kamilla izturētu vēl mirkli! Viņš izgrūda harpūnas posmu cauri ūdenim, un turēja to tā, lai tas noturētos stāvus. Tad viņš paņēma to mutē un izpūta skābekli zaudējušo, oglekļa dioksīda pilno gaisu no plaušām tik stipri, cik spēja.

Jācer, ka caurule iztukšojās no ūdens, viņš paspēja nodomāt.

Un tad…

Izturi vēl mirkli, Kamilla!

…viņš pa caurulīti ievilka plaušās brīnišķīgu, svaigu, skābekļa pilnu gaisu. Caurule bija pārāk tieva un viņa plaušas svilinošais skābekļa trū­kums tik spēcīgs, ka gaiss plūda krietni par lēnu, taču, tam par spīti, viņš juta, kā spiediens krūtīs atkāpjas un redze atkal kļūst skaidrāka.

Kamilla šobrīd zem tevis slīkst, pasteidzies, kliedza balss viņa galvā. Pa­steidzies, bremze tāds. Vienlaikus viņš tomēr zināja, ka, lai arī viņam jādar­bojas ātri, viņš nedrīkst pārāk steigties. Viņš nevarēs Kamillai palīdzēt steigā.

Viņš aizgrūda cauruli aiz savu peldbikšu gumijas un pievilka Kamillu sev klāt. Kamillas sejā bija šausmu, izmisuma un panikas piepildīta iz­teiksme, taču Marti redzēja, ka viņa vēl nav ievilkusi ūdeni plaušās, bet gan joprojām aiztur elpu. Marti šķita, ka viņš sabruks no atvieglojuma, taču neapstājās, bet gan iesita Kamillai pa diafragmu, tik stipri, ka no viņas mu­tes izspruka gaisa burbulīši. Tad viņš sagrāba Kamillu aiz kakla un pievilka viņas seju pie savējās. Viņš piespieda lūpas Kamillas lūpām un iepūta viņai mutē skābekļa pilnu gaisu.

Viņš atkal pacēlās tik augstu, cik spēja, un izgrūda cauruli gaisā. Viņš to iztukšoja, ieelpoja, un tad palaida Kamillu savā vietā. Kamilla jau bija sa­pratusi, no kurienes Marti dabūjis svaigo gaisu. Viņa paņēma caurulīti un sāka caur to elpot.

Kad Marti atkal pacēlās, lai ieelpotu, Kamillas pirksti satvēra viņa roku un saspieda to īsi un ātri. Paldies, teica Kamillas žests. Viņi atkal bija iegu­vuši vēl laiku, taču cik daudz?

Marti ar kājām sameklēja stingru pamatu, noturēja par akvalanga cauru­līti kalpojošo harpūnas daļu taisni ar vienu roku un otru roku izstiepa augšā. Viņa pirksti izkļuva virs ūdens. Kad viņš turēja roku taisni, ūdens virsma bija līdz plaukstas locītavai. Tas vēl nebija diez ko liels attālums līdz nāvei.

Vai ūdens joprojām cēlās?

Marti uz brīdi aizvēra acis un mēģināja sajust, vai ūdens cēlās augstāk gar viņa taisni izstiepto roku. Viņš juta, kā ūdens uzlien no plaukstas lo­cītavas līdz plaukstai, līdz īkšķa pamatnei, un tad gar pirkstiem augstāk. Vēl desmit centimetri, un harpūnas caurule vairs nepalīdzēs. Tas nekad ne­beigsies, Marti nodomāja.

Ja vien viņam izdotos atdalīt arī pie harpūnu rokturiem piestiprinātos cauruļu gabalus. Savienojot visas četras pmrules, viņi no četrdesmit piecu centimetru gara veidojuma dabūtu vismaz pusotru metru garu akvalanga cauruli.

Marti nolaidās zemāk un palaida Kamillu savā vietā. Viņš sataustīja Kamillas kāju, atrada nirēju naža maku un no tā izvilka nazi. Tad viņš no­laidās pie luktura, kas joprojām spīdēja alas dzelmē. Viņš pavērsa lampu pret harpūnām un atdalīja otras harpūnas cauruļu gabalus. Tas izdevās viegli. Viņš nogrozīja nost arī abu harpūnu resnākās caurules un savienoja visas trīs caurules kopā, tievo vidū un resnākās abos galos. Tad viņš iepūta savienojumā, lai redzētu, vai tas ir ūdens necaurlaidīgs. Izskatījās, ka ir, laukā neizspraucās gaisa burbuļi.

Marti atgriezās augšā, izelpoja caur garāko cauruli un pievienoja tam arī ceturto, Kamillai palikušo gabalu. Viņiem atkal bija mazliet lielāka izdzī­vošanas iespēja. Vai ar to pietiks?

Marti palaida Kamillu elpot un aizpeldēja paņemt lampu alas dzelmē. Kad atkal pienāca viņa kārta, viņš pavērsa lampu augšup. Tās gaismā viņš redzēja, ka šahtā gāžas aizvien vairāk dubļaina ūdens. Tas tagad garšoja stipri sāļi, kas varēja nozīmēt tikai vienu. Viļņi bija kļuvuši tik augsti, ka to radītās šļakatas sitās pāri visai salai. Bedrē plūstošais ūdens tātad nebija vienīgi lietusūdens, bet tam līdzi nāca aizvien vairāk jūras šļakstu. Ja no augšas kādā mirklī sāks gāzties pārāk daudz ūdens, bedre piepildīsies līdz malām.

Vislielākā problēma tomēr bija caurulē līstošais ūdens. Tad, kad cau­rule bija daudz īsāka, viņi spēja aizpūst netīro ūdeni prom. Tagad caurule bija tik gara, ka viņiem vajadzēja norit tajā līstošo ūdeni. Tā izspļaušana būtu pārāk bīstama.

Kad Marti pēc pusstundas atkal ieslēdza lukturi, viņš redzēja, ka ūdens līmenis ir augstāk nekā iepriekš. Biedējoši augstu. Ūdens virsma bija pilna ātri saplūstošu riņķu un urdziņu, ko radīja šahtā sakritušās dubļu pikas.

Marti vairs netika tik augstu, lai varētu elpot, un Kamillai vajadzēja elpot arī par viņu. Kamilla vispirms pati pacēlās tik augstu, lai spētu ieelpot. Tad viņa aizsprostoja caurules apakšgalu ar pirkstu, turēja to taisni izstieptā rokā virs galvas, un nolaidās zemāk, tā ka Marti varēja piespiest lūpas viņas mutei. Kamilla izpūta skābekļa pilno gaisu Marti mutē, un tad atkal pa­cēlās atpakaļ, tik augstu, cik tika.

Tas ir nepareizi, domāja Marti. Tas ir pārāk bīstami. Ja mēs tā turpinā­sim, kādā brīdī pieļausim kļūdu un abi nomirsim. Ievilksim ūdeni plaušās un noslīksim. Sākam pārāk nogurt, un noguruši cilvēki pieļauj kļūdas.

Man jādod viņai iespēja, nolēma Marti. Es viņu uz šejieni atvedu. Viņa šeit ir manas apsēstības dēļ. Vaina ir mana un vienīgi mana. Nebūs pareizi, ja viņa nomirs manis dēļ.

Viņam jādodas, tagad un tūlīt, pirms viņi abi noslīkst. Ja viņš tā darīs, Kamillai būs daudz lielākas iespējas izdzīvot.

Marti zināja, ka viņš nespēs izpeldēt no alas bez skābekļa balona. Ceļš gluži vienkārši bija pārāk garš. Turklāt, pat ja viņš to spētu, kāda tam gan būtu jēga? Viņš izkļūtu no alas starp salas piekrastes bangām. Tā būtu droša nāve tagad, kad virs viņiem ir taifūns.

Nē, tam nebija jēgas.

Taču ja nu viņš mēģinātu vēlreiz sasniegt lielās bedres dzelmi un atrast tur nozudušos niršanas piederumus?

Loģiski domājot, viņš, protams, zināja, ka īstenībā tas nevar izdoties. Viņš jau bija pārāk piekusis, viņš vairs nespēs saelpoties un piepildīt audus ar papildu skābekli. Šahta bija šaura, bija pārāk sarežģīti tikt no tās prom, un uz lielo zāli bija tāls ceļš pa tuneli. Viņš nedabūs palīgos pat mazu brīvā kritiena līdzi nesto paātrinājumu, kad sāks pēdējo izmisīgo laišanos pretī lagūnas dzelmei.

Ja viņam neizdevās toreiz, kad viņš bija devies ar svaigiem spēkiem un no lielās alas, viņam pavisam droši neizdosies arī tagad.

Taču, no otras puses, varbūt viņš toreiz necentās pa īstam. Situācija vēl nešķita ne mazākajā mērā bīstama, un viņam nebija jāuzņemas liels risks. Ja viņš tagad pūlēsies līdz pēdējiem spēkiem un novedīs mēģinājumu līdz galam, viņam varbūt vēl varēja rasties niecīgi maza iespēja laikus atrast skābekļa balonus. Varbūt. Un, ja viņš sasniegtu balonus un izceltu tos, viņi labākajā gadījumā varētu noturēt arī Kamillu dzīves un nāves robežas šajā pusē. Balonu gaisa nepietiktu ilgam laikam, taču ar to palīdzību viņi va­rētu pameklēt alā lielākas gaisa kabatas vai ietilpīgākas bedres, kas sniegtos līdz salas virsotnei.

Viņš atkal sajuta Kamillas roku uz kakla un izlaida oglekļa dioksīda pilno gaisu, pirms Kamillas lūpas piespiedās viņa mutei un pabaroja viņu ar svaigu un vairāk skābekļa saturošu gaisu.

Viņš noskatījās uz Kamillu ar skumīgu smaidu un tajā mirklī saprata, ka joprojām viņu mīl. Viņš bija darījis visu, lai viņam nevajadzētu to atzīt ne pašam sev, ne Kamillai. Taču tagad, kad laiks bija beidzies, viņš vairs nevarēja izbēgt no patiesības.

Man tagad ir jādodas, nodomāja Marti, paliec sveika. Es novēlu tev, lai tu izdzīvotu. Lai kādu dienu spētu aizmirst šo murgu un dzīvot atkal pa­rastu, ikdienišķu dzīvi.

Paliec sveika, mana mīļā, Marti nodomāja un gatavojās doties.

Taču tad viņš ieraudzīja Kamillas seju un saprata, ka Kamilla uzminē­jusi viņa domas. Kamilla bija sapratusi, ka Marti grasās nirt pretī nāvei un atstāt elpojamo cauruli lietošanā tikai viņai.

Kamilla turēja īkšķi uz caurules gala un pakratīja galvu, pavisam spē­cīgi un noteikti.

Nē, sacīja viņas acis. NĒ.

Kamillas roka pasviedās uz priekšu un cieši satvēra Marti aiz plaukstas locītavas. Marti būtu varējis izrauties, taču viņš to neuzdrošinājās darīt, jo Kamillas īkšķis varēja atrauties no caurules gala, un tā varētu piepildīties ar ūdeni.

Viņu skatieni atkal sastapās. Kamillas izteiksme bija izaicinoša, Marti — lūdzoša un izmisīga. Es tevi neatlaidīšu, teica Kamillas acis, pat nemēģini.

Cerība izdzisa no Marti sejas, kad viņš saprata, ka Kamilla ir nolēmusi atturēt viņu no aiziešanas. Viņš nevarēs izglābt Kamillu, pat upurējot savu dzīvību. Viņam būs jāpiedzīvo, ka arī viņa nomirs.

Visas iespējas tagad bija izlietotas, vairs nekas nebija palicis pāri. Tikai nāve.

Kamilla pievilka cauruli pie lūpām un ieelpoja. Tad viņas lūpas atkal pie­spiedās Marti mutei, un izpūta gaisu viņa plaušās. Paldies, Marti distancēti nodomāja, 'lāču cik ilgi viņi vēl izturēs?