Jūras pūķa sala

39

Tagad es nomiršu, Hua domās izsaucās. Piedod, mammu, piedod, tēti, bet man bija jāmēģina.

Viņa grasījās gāzties atmuguriski pretī trīsdesmit metru augstam kri­tienam. Soma un virves ritulis pārvietojās zem viņas smaguma centra un pasliktināja situāciju. Pēdas iespiedās dziļāk dubļos, taču no tā nebija ne­kāda labuma. Dubļi nedeva balstu, tie bija pārāk mīksti un plūstoši. Tur­klāt viņa jau bija zaudējusi līdzsvaru un pāršūpojusies pāri kritiskajam punktam.

Atpakaļceļa vairs nebija.

Ja paspētu kritienā atsperties no klints, viņa varbūt nokristu tik tālu, lai izvairītos no krasta akmeņiem. Trāpīt uz akmeņiem nozīmētu drošu un neizbēgamu nāvi. No otras puses, iekrišana ūdenī īstenībā neko nemainītu.. Arī zem ūdens glūnēja asšķautņaini akmeņi, un viļņi joprojām bija nāvē­joši lieli. Turklāt trieciens pret ūdeni būtu ļoti spēcīgs. Viņa kristu no tāda augstuma, ka, ja vien nenonāktu lejā precīzi pareizā leņķī, ūdens jau būtu ciets kā akmens. Tas izsistu gaisu no plaušām, salauztu ribas un, visticamāk, sadragātu arī daudz ko citu svarīgu. Bet vismaz viņai neatliks ciest ilgu laiku. Tas bija vājš mierinājums, taču labāks nekā nekas.

Tad viņa sajuta stiprāku stiepi rokā, un… viņas slīpā kustība apstājās.

Hua pamanīja, ka joprojām turas pie maza, no zemes ar saknēm iz­rauta krūmveidīga koka stumbra. Lai arī koka saknes un tām pieķērušās dubļu pikas bija jau gandrīz pilnīgi gaisā, dažas pēc izskata biedējoši tievas

un vārgas saknes vēl turējās zemē. Tās droši vien bija ieaugušas tik dziļi kaļķakmens plaisā, ka lietus nebija spējis izskalot.

Taču cik ilgi tās pēdējās saknes izturēs?

Hua neuzdrošinājās pat pakustēties, lai tās nepārtrūktu. Kājas bija pašā klints malā, un galva un ķermenis jau bija pārliekušies virs trīsdesmit metru augstā krituma. Hua dzirdēja čīkstoņu un krakšķoņu, kad sakņu audi sāka trūkt no viņas un kociņa kopējās masas. Viena no atlikušajām saknēm pa­devās un ar paukšķi pārtrūka. Hua atkal sagāzās dažus grādus atmugu­riski, taču vēl nekrita. Divas vai trīs mazas saknes joprojām turējās zemē, taču arī tās jau draudīgi tirkšķēja.

Ko man vajadzētu darīt, domāja Hua. Droša risinājuma nebija. Lai ko viņa darītu, viņa tik un tā nokritīs. Tā ka…

Sakņu tirkšķoņa pieauga. Tās pievils agrāk vai vēlāk. Ja viņa grasījās ko darīt, tas jādara drīz. Ja sakne noturētos vismaz brīdi…

Tagad vai nekad, nodomāja Hua un mēģināja aizstumt sevi drošībā. Viņa izdzirdēja plīkšķi, kad koku vēl vietā noturējušās saknes pārtrūka. Tās tomēr neatdalījās uzreiz, bet tikai pēc pussekundes vai trešdaļsekundes. Pirms pārtrūkšanas tās paspēja nedaudz, mainīt viņas kustības trajek­toriju, novirzīt tuvāk krasta klintij. Hua lidoja pret klinti, kamēr kājas dubļos pārslīdēja pāri stāvajai malai. Hua tvēra pēc kaut kā, jebkā, kam varētu pieķerties, pirms viņa kristu. Pirksti iegrima biezā, melnu dubļu putrā, kura nebija nekāds balsts, un kājas sastapa vienīgi tukšumu. Rokas pārslīdēja pāri stāvajai malai.

Viņa juta, kā gravitācijas spēks viņu sagrābj, un nelabums sagriezās vē­derā, kad viņa sāka krist. Viņa slīdēja zemē pa gandrīz stāvo, slideno klinti. Rokas un pirksti taustījās gar akmens virsmu, meklējot jebko, aiz kā pietu­rēties. Labās rokas pirksti sajuta asu klints izvirzījumu, un Hua tam pieķē­rās. Viņa iekliedzās sāpēs, kad viss ķermenis palika vienas rokas balstā un asinis izšļācās starp pirkstiem. Taču viņa neatlaida tvērienu, lai gan sāpes izsitās gar roku līdz mugurkaulam un smadzenēm.

Kritiens bija apstājies. Taču sāpes kļuva nepanesamas, un viņa zināja, ka ilgi vairs neizturēs, pirms tvēriens pievils. Kājas braucīja gludo, gandrīz

pilnīgi stāvo klinti, gar kuru plūda dubļi un ūdens, un otra roka neatrada nekā, kam pieķerties. Vēl dažas sekundes, un kritiens turpināsies.

Tad ari kreisā roka atrada klintī plaisu, un pirksti tajā negausīgi iegrima tik dziļi, cik tika. Paldies, ciltstēvi, nodomāja Hua. Viņas ķermeni tagad turēja divas rokas, un labās rokas sāpes mazliet atlaidās. Hua paskatījās uz kājām. Viņa centās neredzēt zem tām gaidošo tukšumu. Vai klintī nebija nekā, aiz kā viņas kājas varētu aizķerties? Vispār bija, izskatījās, ka tikai mazliet aug­stāk par celi ir neliels, pāris metru garš un apmēram sērkociņu kastītes platuma balsts.

Viņai tikai vajadzētu tikt mazliet augstāk…

Hua paskatījās, kas ir virs rokām. Kreisā roka bija plaisā, kas turpinājās daudzus metrus. Ja viņa gar to uzstumtu sevi mazliet augstāk, varētu iz­doties.

Hua uzmanīgi virzīja kreiso roku augstāk, centimetru pēc centimetra. Labā roka atkal sāka sāpēt, stipri. Bija tā, it kā viņa to turētu virs ugunskura liesmām. Taču beidzot viņa dabūja kāju uz mazā izvirzījuma, un sāpes atlaidās.

Hua uz mirkli apstājās atpūsties un apsvēra nākamo soli. Kreisā roka tagad bija stingri ieķērusies klintī. Labās rokas tvēriens nepavisam nebija stingrs, un kājas viegli noslīdētu no šaurā un slidenā balsta, taču vismaz viņas svars tagad sadalījās starp abām kājām un rokām. Kas gan man te ne­kait, nodomāja Hua, šī taču ir gluži vai labākā vieta pasaulē. Ja neņem vērā to, ka taifūns drīz atkal sāks pūst pār krasta klintīm ar vismaz 250 kilometru ātrumu stundā. Kad Hua palūkojās sāņus, uz horizontu, viņa redzēja, ka melnie mākoņu torņi ir jau daudz tuvāk.

Plaisa turpinājās tik tālu augšup, cik Hua spēja saskatīt. Zem tās nebija pamata kājām, taču, ja viņa spētu uzvilkt sevi mazliet augstāk, viņa varbūt varētu ieķerties plaisā arī ar kāju pirkstiem. Citu variantu nebija.

I lua pārvietoja uz plaisu arī labo roku. Viņa tagad asi noliecās pa kreisi, taču abu roku pirksti bija stingri ieķērušies plaisā. Tagad viņa nenokritīs, pat ja pēdas izslīdētu no izvirzījuma.

Hua ļoti uzmanīgi pacēla labo kāju no plaukta un aizstiepa to aiz

kreisās kājas papēža. Viņa atspieda pēdu pret mokasīna zoli un izslidināja kāju no kurpes. Mokasīns noslīdēja no plaukta un pazuda. Viņa neskatījās pakaļ krītošajai kurpei. Pirksti sāka sāpēt, un viņa mazliet atpūtās. Tad viņa atbrīvojās arī no otras kurpes.

Viņai tagad bija basas kājas, un viņa spēja ieķerties plaisā arī ar kāju pirkstiem. Tas visu atrisina, nodomāja Hua. Viņa pāris reižu dziļi ieelpoja un mēģināja atkal atbrīvot prātu no bailēm. Tad viņa sāka vilkties augšup, par spīti sāpēm, kas dedzināja plaukstas un pirkstus. Kad viņa iedabūja plaisā arī kāju pirkstus, sāpes atlaidās, un viņa aiz atvieglojuma uzelpoja.

Nākamās piecpadsmit minūtes viņa virzījās uz augšu pa plaisu pār­maiņus ar rokām un kājām. Viņa karājās kā muša pie dubļiem noplūdušās klints un virzīja sevi tuvāk augšmalai. Kad viņa beidzot pēc šķietami bez­galīgiem murgainiem pūliņiem uzrāpās virsotnē, sākumā bija grūti noticēt, ka tā ir īstenība. Viņa juta, ka kājas un rokas trīc un sviedri plūst pāri pie­rei un mugurai. Rokas bija briesmīgā stāvoklī, pilnas asiņainu brūču un sasitumu, un viņa droši vien zaudēs dažu pirkstu nagus. Taču tā šķita nie­cīga un nenozīmīga cena par to, ka zem viņas atkal bija stingra zeme. Ka viņa tomēr nenokritīs un netrieksies pret Lielā pūķa krasta akmeņiem.

Es to izdarīju, nodomāja Hua.

Viņai tomēr nebija laika palikt un atpūsties, jo bija jau gandrīz tumšs un līdz miera beigām vairs nevarēja būt tālu. Hua noskatījās uz bezcerīgo ainavu. Viss bija biezu zaru un stumbru krāvumu nosegts, un krēsla ātri sabiezēja.

Tas ir bezcerīgi, domāja I lua. Kā es šeit kaut ko varu atrast? Viņa izņēma no somas lukturi un izgaismoja žagaru kaudzes. Gaisma daudz nepalī­dzēja, tā tikai padarīja gaismas un ēnas kontrastus spēcīgākus.

— Marti! — sauca Hua. — Kamilla!

Viņa paspēra atkal dažus soļus uz priekšu pa biezo zaru un žagaru klā­jienu. Zari sāka draudīgi brīkšķēt, un viņa ātri atkāpās. Paskatījusies uz­manīgāk, viņa pārliecinājās, ka kaudzes klājās virs šaura, taču pēc skata bezgalīgi dziļa kaļķakmenī ieēsta cauruma. Ja viņai nepaveiktos, viņa būtu iegāzusies bedrē caur žagaru kaudzēm. Viņai jābūt uzmanīgākai!

Hua nolauza garu zaru un bakstīja ar to zemi, lai pārliecinātos, ka tā neiebruks zem kājām.

Es esmu traka, nodomāja Hua. Es esmu traka, ka daru ko šādu, no tā taču nav vairs nekādas jēgas. Viņi nevar mani šeit dzirdēt, es tikai nonā­vēšu sevi bez jebkāda jēdzīga iemesla. Pavisam nevajadzīgi sagādāšu lielas bēdas saviem vecākiem.

Taču tad viņa piepeši izdzirdēja apslāpētu saucienu.

— Vai kāds tur ir?

Balss bija dīvaini blāva, it kā nāktu no zemes iekšienes.

— Vai kāds dzird?

Tā bija Marti balss! Bet no kurienes tā nāca?

Hua noliecās tupus. Viņa laikam bija uz kādas alas jumta. Tagad bija iemesls būt piesardzīgai.

— Hallo, — Marti atkal sauca.

Hua joprojām nesaprata, no kurienes nāk balss. Tad viņa redzēja vārgu gaismas atspīdumu starp koku zariem. Viņa sāka mest zarus sāņus tik ātri, cik spēja. Skatam pavērās vien metru plata, kaļķakmenī ieēdusies bedre. Tā bija gandrīz apaļa, kā aka. Ari šī bedre šķita ļoti dziļa. No tās dibena at­spīdēja gaisma.

Hua palūkojās lejup. Luktura gaisma trāpīja acīs un apžilbināja viņu.

— Marti? — Hua iebļāvās. — Kamilla?

— Hua?

— Paldies Dievam, jūs esat dzīvi! — izdvesa Hua. — Mēs jau paspē­jām nobīties no sliktākā.

— Esam šeit slazdā, netiekam pie skābekļa baloniem, — paskaidroja Marti. — Gandrīz noslīkām, kad ūdens pacēlās. Bet, par laimi, taifūns pār­gāja pāri.

Hua sajuta, kā bailes sagrābj viņas krūtis. Es īsti negribētu būt tā, kas viņiem to pasaka, viņa nodomāja.

— Taifūns vēl nav cauri, — Hua sauca bedrē. — Esam vētras aci.

Ak nē, Marti aizžņaugti nodomāja.

— Vai tu domā, ka ūdens celsies vēl augstāk? — jautāja Marti.

— Domāju, — atbildēja Hua. — Tam tā ir jānotiek.

— Cik daudz? — tincināja Marti.

Kā es to varētu zināt, domāja Hua. Neviens nekad nav mēģinājis mo­delēt tik spēcīgu vētru ietekmi.

— Nezinu, droši vien ne pārāk daudz, — viņa tomēr teica. — Varbūt metru, augstākais divus.

Marti iztrūkās. Huas vārdi bija nežēlīgs cirtiens. Kā duncis starp ribām un slapjš cimds sejā.

— Tas ir pārāk daudz, — viņš teica. — Mēs noslīksim.

Tas nevar būt, nodomāja Hua.

— Vai jūs nekādi netiekat kaut mazliet augstāk? —jautāja Hua.

— Neiespējami, — Marti apliecināja. — Neizdosies.

Debestiņ, tas ir kā lēns murgs, nodomāja Hua. Es tūlīt no tā pamodīšos savā gultā, un viss atkal būs labi.

— Vai esat izpētījuši citas alas? — jautāja Hua. — Šeit augšā izskatās, ka ir daudz lejup vedošu bedru. Es gandrīz iekritu vienā no tām.

— Neesam, — teica Marti. — Domājām, ka šī būs… pietiekami augsta. Un tad mums vairs nebija laika meklēt labāku vietu. Ūdens kāpa pārāk ātri.

— Cik tālu ir citas alas? Vai mēs spētu līdz tām aiznirt?

— Varbūt. Taču tās var būt grūti atrast.

— Divdesmit metru tālāk ir aka, kas ir vairākus metrus plata līdz aug­šai, — teica Hua. — Ja nu es paspīdinātu tajā ar savu kabatas lukturi, no šejienes?

— Der pamēģināt, — teica Marti.

Marti sāka elpot ātri un dziļi.

— Vai tā tiešām ir laba ideja? — jautāja Kamilla.

— Vai tev ir labākas?

Marti minūti elpoja, spēcīgi elsdams. Tad viņš atkal iegrima zem ūdens. Viņš laidās lejup, ieslēdza kabatas lukturi un peldēja uz alu.

Luktura gaisma acīm redzami bija vājāka nekā agrāk. Baterijas sāka beig­ties. Cik ilgi tās vēl turēs?

Viņš nonāca lielajā zālē un atkal juta, kā viļņi, kas triecās pret salas krastu, kustina alas ūdeni turp un atpakaļ. Viņš turpināja doties pa kreisi, luktura gaismas kūlis atdūrās tumšā ūdens vidū. Tad otras alas mute pa­vērās viņa priekšā, un viņš iepeldēja pa to. Ja šīs alas galā neatradīsies gaiss, es vai nu nomiršu vai sasniegšu jaunu niršanas rekordu, Marti drūmi no­domāja.

Marti peldēja dziļāk alā. Cik tālu jau viņš bija ticis no tās mutes? Des­mit metru, piecpadsmit? Pirms tam daži metri lejup, gar skursteni, un varbūt divdesmit pieci metri līdz lielajai zālei un alu krustpunktam. Viņa vecais rekords bija mazliet zem simt metriem. Saelpošanās varēja palieli­nāt metru skaitu, ja viņš pāragri nezaudēs samaņu. No otras puses, viņam aiz muguras bija smaga, gara diena.

Vai viņam vajadzētu griezties atpakaļ? Drīz atpakaļceļa vairs nebūs. Vispār bija iespējams, ka viņš praktiski jau ir izdarījis pašnāvību.

Divdesmit metru, noteica Marti.

Viņam jau būtu lieki griezties atpakaļ, viņš vairs netiktu līdz galam. Ja alā nebūs gaisa, viņam klāsies slikti, taču, no otras puses, bija vērts mēģi­nāt. Sliktākajā gadījumā viņa dzīve kļūs, augstākais, par dažām stundām īsāka.

Divdesmit pieci metri. Trīsdesmit. Tumšā ala turpinājās bezgalīgi.

Es nomiršu šeit, domāja Marti.

Un tad viņš redzēja, kā ūdens virsma virs viņa atspīd lampas gaismā. Paldies Dievam, nodomāja Marti, es to atradu.

Bet, kad galva izkļuva virs ūdens un viņš izgaismoja apkārtni, viņš redzēja, ka alas griesti ir tikai pāris metru augstāk. Nekur neredzēja šahtu, kas sniegtos līdz salas virsotnei, ne arī Huas luktura gaismu. Alā pēc ūdens pacelšanās bija palikusi vien liela gaisa kabata. Tā nebija saistīta ar Huas redzēto platāko šahtu.

Ak nē, nodomāja Marti.

Viņš mēģināja noteikt, cik daudz gaisa ir alā. Varbūt seši simti, astoņi simti kubikmetru. Turklāt gaiss, ūdenim ceļoties, droši vien bija saspiedies, vismaz mazliet. Ja tas būtu tāds kā dabas radīts saspiests gaiss, ar to viņiem

varētu pietikt pārsteidzoši ilgam laikam. Taču vai tā būtu pietiekami? Viņi nekādi to nevarēja zināt.

Vai viņiem būtu vērts riskēt un peldēt šurp, domāja Marti. Ja situācija atkal kļūs patiešām saspringta?

Bet tad viņš apjauta, ka Kamilla nespētu nopeldēt zem ūdens tik garu ceļu kā viņš. Mums jāizdomā kaut kas cits, Marti sprieda.

Viņš atkal nikni elpoja pāris minūtes un tad devās atpakaļceļā. Taču, kad viņš nonāca lielajā alas zālē, pēkšņi atplaiksnīja spēja doma, ka viņš vairs nav viens.

Sajūta bija tik spēcīga, ka viņš sastinga.

Viņš mīdījās ūdenī un ļāva luktura gaismas ķīlim slīdēt pa alu. Viņš zi­nāja, ka jāturpina ceļš, pirms beidzas skābeklis. Taču vienlaikus aizvien vairāk šķita, itin kā kaut kas vai kāds viņu novērotu. Sekotu katrai kustībai.

Viņš nekad agrāk neko tādu nebija pieredzējis. Viņa raksturā nebija uz­burt iztēlē neesošas briesmas. Ja viņš tā būtu darījis, viņš nevarētu pavadīt tik lielu daļu dzīves naksnīgos mežos dažādās pasaules malās. Gulēt alās, teltīs vai guļammaisā zem atklātas debess.

Luktura gaismā nevarēja redzēt neko, kas atšķirtos no parastā. Saprāts teica, ka viņš tikai iztēlojas. Taču vienlaikus visi viņa instinkti kliedza sar­kano trauksmi.

Varbūt viņa smadzenes jau bija cietušas no skābekļa trūkuma un sāka sūtīt pārāk daudz impulsu. No otras puses, cilvēkam bija arī daudz tādu laika gaitā atrofējušos jutekļu kā feromoni un mangētiskie receptori, un, iespējams, arī citas, pagaidām vēl visai apstrīdamas sistēmas. Varbūt viņš šo­brīd uztvēra tāda gandrīz zuduša receptora raidītos brīdinājuma signālus.

Katrā gadījumā viņš bija kādā ataviskā un dziļi svārstīgā veidā pārlie­cināts par to, ka viņam uzklups, ja viņš peldēs cauri lielajai alas zālei.

Viņam tikai vairs nebija sevišķi daudz izvēles iespēju, jo skābekļa trū­kums jau sāka spiest plaušas. Turklāt kabatas luktura gaisma kļuva aizvien blāvāka. Ja sajūta bija pareiza un kāds jūras dzīvnieks uzglūnēja no kāda lielās alas stūra, viņam atlika vienīgi cerēt, ka lampas gaisma ir tas, kas ra­dījumu iepriekš bija atturējis no uzbrukšanas. Daudziem dziļūdens

dzīvniekiem ir lielas un sevišķi jutīgas acis, jo dziļi jūrā praktiski nav nekā­das gaismas. Luktura gaisma tādiem varētu šķist žilbinoša kā saule.

Man ir jāturpina, nodomāja Marti un sāka kustēties. Viņa diafragma atkal sāka sažņaugties, taču nomierinājās, kad viņš izlaida gaisu laukā. Viss atkal izvērtās nepatīkami riskanti, jau dievs viņu zina kuro reizi šajā dien­naktī.

Tad luktura gaisma nodzisa līdz blāvam, sarkanīgam punktam. Tad arī tas bija pagaisis, un viņu apņēma ogļu melna, necaurredzama tumsa.