Jūras pūķa sala

26

Kamilla un Marti neticīgi blenza uz vietu, kur vajadzēja būt viņu skā­bekļa baloniem. Tad viņi pagriezās, lai paraudzītos uz pazemes ezera melno virsmu. Vai viņu skābekļa baloni bija iekrituši lagūnā?

— Es tam neticu, — teica Kamilla.

— Mana vaina, — atzina Marti, pie sevis lādēdamies. — Man būtu vajadzējis atcerēties, ka kaļķakmens reizēm var negaidīti nolūzt.

Kā viņš varēja aizmirst kaut ko tik būtisku un pašsaprotamu? Viņš labi atcerējās, kā reiz bija noticis ar kādu zimbabviešu draugu ekspedīcijā Čimanimani kalnos. Kaļķakmens izvirzījums, pie kā viņš bija turējies, pēk­šņi bija pārlūzis viņam rokās. Viņš bija tuvu tam, lai gāztos atmuguriski un kristu. Taču toreiz runa bija tikai par dažu centimetru biezu, trauslu izaugumu. Šī radze bija no daudz cietāka akmens un ļoti stingra, Marli nebija iemesla baidīties, ka tā varētu nogrūt. Viņš pat bija izmēģinājis izvir­zījuma izturību. Pēc lūzuma pēdām klintī izskatījās, ka lejā nonākuši reizē vismaz divi trīs kubikmetri kaļķakmens.

— Vai mēs varam aiznirt līdz alas mutei bez skābekļa baloniem? — jautāja Kamilla.

Marti papurināja galvu.

— Nē. Ceļš ir pārāk garš. Tam jābūt tuvu diviem simtiem metru. Būtu pārāk bīstami pat mēģināt.

— Ko tad mēs darīsim? Vai kāds nāks mūs meklēt?

— Diemžēl neviens no viņiem nav niris ar akvalangu, — Marli sacīja.

— Viņi, protams, izsauks palīdzību, līdzko pamanīs, ka mēs nenākam atpakaļ. Tā ka mums īsti nav pamata satraukumam. Es tikai nezinu, cik ilgs laiks paies, pirms kāds paspēs tikt līdz šejienei mums palīdzēt.

— Nu, ļoti jautri!

Taču patiesībā es varu gan vainot pirmkārt tikai pati sevi, Kamilla do­māja. Es taču gribēju apskatīt šīs alas! Doma it nemaz nelika viņai justies labāk. Ak manu vai, nodomāja Kamilla. Mums taču uznāks izsalkums, pirms dabūsim palīdzību. Turklāt nakts var būt auksta. Mēs nekā neesam paņē­muši līdzi. Izņemot kabatas lukturus un harpūnas.

— Es varētu paskatīties, cik dziļa tā bedre ir, — ierosināja Marti. — Var­būt nirstot tieku pie skābekļa baloniem.

Marti izgaismoja ūdeni, lai pārliecinātos, ka zem tā nav akmeņu, klints vai kā cita, kam viņš varētu nirstot uzdurties. Viņš negribēja pavadīt atli­kušo dzīvi gultā, paralizēts no kakla uz leju.

Pārliecinājies viņš uzlika masku uz acīm un uzvilka kājās pleznas. Tad dziļi ievilka elpu un ienira. Ūdens plūda ap viņu, un viņš sāka kulties ar pleznām, lai palielinātu savu ātrumu. Vienlaikus viņš sakārtoja masku, kas bija izkustējusies no vietas, un izpūta tajā iekļuvušo ūdeni.

Tad viņš izgrūda lukturi uz priekšu un to ieslēdza. Ūdens bija skaidrs, un gaismas kūlis sniedzās vismaz divdesmit metru uz priekšu, taču viņš neredzēja nekā cita, kā vien ūdeni un mazu, daudzkājainu vēžveidīgo ba­rus. Gaismas stars pātrūka tumsas vidū.

Marti turpināja doties dziļāk, un spiediens ausīs pieauga. Viņš saspieda degunu ar kreiso roku un izpūta gaisu. Spiediens līdzsvarojās. Taču viņš joprojām neredzēja bedres dibenu luktura gaismā.

Velns lai parauj, cik dziļa šitā bedre var būt, brīnījās Marti. Viņš palū­kojās uz dziļuma mērītāju, kas bija piestiprināts pie plaukstas locītavas. Sešpadsmit metru. Cik dziļi viņš uzdrošināsies turpināt? Ausīs atkal sāka spiest, un sāpes ātri kļuva spēcīgākas. Viņš atkal līdzvaroja spiedienu iek­šējā ausī, izpūšot gaisu, taču šoreiz tas palīdzēja tikai uz mirkli, sāpes nepa­zuda pavisam, tās tikai kļuva mazliet vieglākas un trulākas.

Dažus metrus dziļāk sāpes atkal bija stipras un asas, gandrīz tādas, it kā

kāds ar trulu nazi būtu iedūris viņam abās ausīs. Marti bija spiests atkal līdzsvarot spiedienu divas trīs reizes, pirms smeldze atkāpās. Dziļuma mērī­tājs rādīja divdesmit metru. Sasodīts, šī niršana neveicas labi, Marti nodo­māja. Viņš brīnījās, kāpēc spiediena līdzsvarošana ir tik grūta, viņš daudzas reizes bija devies arī krietni dziļāk. Viņa paša brīvās niršanas rekords bija četrdesmit pieci metri tieši lejup bez atsvariem, tā ka viņam vēl nevaja­dzētu būt nekādai trauksmei. Uz plaušām vēl nespieda gandrīz nemaz, un viņam nebija ar skābekļa trūkumu saistītu problēmu. Viņš bija peldējis lejup tikai trīsdesmit, trīsdesmit piecas sekundes. Tas vēl nebija nekas daudz, jo viņš, trenēdamies peldēt zem ūdens, bija pieradis aizturēt elpu pat uz trīs minūtēm.

Viņu tomēr uztrauca tas, ka ausu spiediena līdzsvarošana sagādāja lie­lākas problēmas, nekā vajadzētu. Tas bija slikti un nozīmēja, ka viņš neva­rēs turpināt nirt daudz dziļāk. Ja kāda no bungādiņām pārplīsīs, viņam būs lielas nepatikšanas. Viņš varētu pat noslīkt. Viņš zināja vairākus cilvē­kus, kas tādā veidā bija nomiruši.

Divdesmit pieci metri, un alas dibenu vēl nevarēja redzēt. Divdesmit septiņi metri. Viņam droši vien vajadzētu griezties atpakaļ, viņš nedrīk­stēja turpināt ceļu līdz dzelmei. Ala bija vismaz piecdesmit metru dziļa. Tas būtu par pieciem metriem vairāk nekā viņa līdzšinējais rekords. Ja nu viņa bungādiņas pārplīsīs? No otras puses, ausis vairs nesāpēja. Ja viņš laikus atrastu skābekļa balonus un dabūtu no tiem papildu gaisu, viņš va­rētu atgriezties atpakaļ bez problēmām, taču vai viņš uzdrošināsies tā dēļ riskēt ar savu dzīvību? Ja nu viņš neatradīs balonus laikā? Tad viņš noslīks pa ceļam augšup. Nē, risks bija pārāk liels.

Taču… ja nu viņš mēģinātu vēlreiz, ar smagu atsvaru? Tas viņu nonestu lejup daudz lielākā ātrumā. Viņam uzreiz vajadzēja tā darīt. Ko gan viņš bija domājis, nirdams bez atsvariem? Viņš droši vien nebija gaidījis, ka bedre būs tik dziļa. Tas, starp citu, bija apbrīnojami stulbi, īpaši, ja viņš nu­pat bija skaidrojis Kamillai, kā skābo kritalu un ogļskābes radītās veģetāci­jas citur pasaulē bija izēdušas kaļķakmens slāņos pat divu kilometru dziļas šahtas.

Trīsdesmit metru.

Vai viņam tomēr nevajadzētu mēģināt jau šajā niršanas reizē saredzēt dibenu, lai arī viņš vēl nenolaistos līdz lejai? Ja viņš redzētu dibenu, viņš vismaz apmēram zinātu, cik dziļi tas ir. Ja labi paveiktos, viņš varbūt pat redzētu atspīdam skābekļa balonus. Ja viņš zinātu, kur tie ir, viņš varētu ar lielu akmeni nolaisties tieši lejā, tieši pie baloniem. Viņam vairs nevajadzētu baidīties, ka viņš būs spiests meklēt balonus vai ka viņš tos neatrastu laikā.

Marti turpināja lejup, caur melno ūdeni. Trīsdesmit četri metri, un di­benu vēl nevarēja redzēt. Nolāpīts, cik dziļa īsti ir šī bedre, Marti domās nobļāvās. Kā tā var būt tik dziļa? §ī operācija kļuva patiešām bīstama. Va­jadzētu būt drošam par to, ka viņš atradīs skābekļa balonus gandrīz uzreiz, citādi viņš neņemsies mēģināt tikt līdz dibenam pat ar smagu atsvaru.

Trīsdesmit astoņi metri. Tagad viņš juta arī skābekļa trūkumu spiežam uz plaušām. Lejā joprojām bija vienīgi tumsa, viņš neizšķīra nekādas pazī­mes, ka dibens būtu tuvu. Man ir jāceļas augšup, domāja Marti, laikam vairs nepavisam neesmu tik labā kondīcijā kā pirms dažiem gadiem.

Viņš pagriezās un sāka ar pleznām stumt sevi augšup.

Atpakaļceļš bija garš, garāks un grūtāks, nekā viņš bija gaidījis. Marti jau paspēja nobīties, ka ir pārvērtējis savas spējas, kad skābekļa trūkums sāka spiest krūtīs. Tad spiedošā sajūta atslāba, un nākamie desmit, piec­padsmit metri padevās viegli, pirms spiediens atkal atgriezās. Taču viņš tie­šām bija arī agrāk cīnījies ar sevi garās niršanas reizēs daudz grūtākos brīžos.

Tad viņš jau redzēja Kamillas luktura gaismu, ūdens virsma vairs ne­bija bezcerīgi tālu.

— Vai atradi? — Kamilla jautāja, kad Marti galva iznira virspusē.

Marti negausīgi ķēra pēc elpas. Viņš pakratīja galvu, dziļi elpodams.

— Cik dziļi tu liki?

— Gandrīz… četr… desmit… metru, — elsa Marti.

— Četrdesmit metru, — Kamilla šausminājās. — Jēziņ! Vai redzēji bed­res dibenu?

— Nē… Tas ir vismaz… sešdesmit piecu, septiņdesmit metru dziļumā.

Marti vēl brīdi atpūtās un tad izrāpoja no ūdens.

— Septiņdesmit metru, — teica Kamilla. — Tas ir krietni par daudz, vai tad ne?

— Ne obligāti, — teica Marti. — Esmu bez atsvariem niris četrdesmit piecu metru dziļumā un ticis laukā saviem spēkiem. Ja paņemšu lielu ak­meni par atsvaru, spēšu tikt sešdesmit metru dziļumā un atgriezties.

— Bet tu taču teici, ka dibens ir vēl dziļāk!

Marti pamanīja, ka joprojām elpo daudz ātrāk un dziļāk nekā parasti. Viņš saprata, ka viņam vajadzētu pagaidīt vēl kādu laiku. Viņš nevar nirt no jauna, pirms viņa audi atkal nav piepildījušies ar skābekli.

— Ja redzēšu balonus no sešdesmit metru dziļuma, turpināšu līdz ga­lam un tikšu augšā ar to gaisa palīdzību, — paskaidroja Marti. — Taču, ja nemanīšu tos uzreiz, kad dibens kļūs redzams, griezīšos atpakaļ.

Kamillai doma nepatika, jo Marti plāns izklausījās sevišķi bīstams. Ja ne pat pēc pašnāvības, tad vismaz pēc tās mēģinājuma.

— Nedari to, — lūdza Kamilla. — Risks ir pārāk liels.

— Vai tev ir labāki priekšlikumi?

— Mēs varam vienkārši gaidīt. Mums šeit ne par ko nav jāsatraucas. Runa ir tikai par neērtībām. Ne par ko tādu, kā dēļ vajadzētu mirt.

Taču tad Kamillas skatiens uzdūrās harpūnām, pleznām un maskām, kas gulēja uz alas grīdas. Viņa trauksmaini apjauta, ka kaut kas ir citādi nekā iepriekš. Viņa notupās uz ceļiem pie ekipējuma un izgaismoja teri­toriju ar lukturi. Pleznas, maska un abas harpūnas bija tajā pašā vietā.

Taču kaut kas bija mainījies.

— Paklau, Marti, — Kamilla piepeši teica.

Marti pagriezās pret Kamillu. Viņas balsī skaidri un gaiši varēja sa­klausīt satrauktu stīgu.

— Kas tev…

— Ūdens ir augstāk, — atzīmēja Kamilla.

Marti izgaismoja zemūdens lagūnas virsmu ar savu lukturi. Viņš uzreiz redzēja, ka Kamillai ir taisnība. Ūdens tumšā virsma nu bija daudz, tuvāk Kamillas pleznām un maskai. Ūdens bija vismaz pusmetru augstāk nekā tad, kad viņi pirmo reizi bija uzniruši lielās alas zāles vidū. Ja tas pakāpsies

vēl mazliet, no apakšas būs iespējams izrāpties laukā arī citur, ne tikai gar viņu atrasto slīpumu.

— Tagad droši vien ir paisums, — piezīmēja Marti.

— Cik augstas plūdmaiņas šeit ir? — jautāja Kamilla. — Šajā apvidū?

Marti domīgi pakasīja kaklu.

— Nezinu, neesmu pētījis tabulas. To fluktuācijas var būt arī diezgan lielas. Taču mums tās nevar būt bīstamas.

— Ūdens tātad nevar pacelties tik daudz, lai šī ala piepildītos?

Marti pakratīja galvu un nosmējās.

— Nē. Tik augsts paisums būtu aizskalojis sikspārņu kaulus un mēslus sev līdzi.

Nu, protams, nodomāja Kamilla un uzreiz nomierinājās, jo Marti acīm redzami bija pilnīga taisnība.

— Turklāt, pat ja ūdens kaut kāda iemesla dēļ uzkāptu augstāk nekā parasti, mēs varam vajadzības gadījumā ielīst tajā šaurākajā tunelī, — Marti vēl teica. — Tā skursteņveidīgā šahta taču stiepjas līdz pat salas virsotnei. Tā ir kā ventilācijas vads!

Kamilla dzirdēja, kā Marti elpa sāk pamazām izlīdzināties. Marti ieska­tījās pulkstenī.

— Vēl piecpadsmit minūtes, un varu mēģināt vēlreiz.

Kamilla pašūpoja galvu, izskatīdamās ļoti neapmierināta. Viņai jopro­jām nepatika šī doma.

— Un ja nu tu neatrodi skābekļa balonus? — viņa jautāja.

— Viņiem taču ir jābūt tur lejā!

— Ja nu dibens ir ļoti nelīdzens? — uzstāja Kamilla. — Ja nu tur ir simtiem no alas sienām atdalījušos bluķu? Baloni taču var būt zem tiem akmeņiem, kas pēdējie atdalījās. Vai arī tur var būt neskaitāmi daudz mazu caurumu un plaisu. Ja baloni ir iekrituši, piemēram, lielākā bedrē, tos var nebūt tik viegli atrast.

Marti izmisīgi noplātīja rokas.

— Es taču teicu, ka tad, ja neredzēšu balonus sešdesmit metru dziļumā, griezīšos atpakaļ.

— Sešdesmit metru arī ir diezgan daudz!

— Okei, piecdesmit piecu, — ierosināja Marti. — Vai tas būtu labs kompromiss?

Marti pagaidīja vēl apmēram desmit minūtes, lai viņa asinis un mus­kuļi atkal būtu droši piepildījušies ar skābekli.

— Ūdens joprojām ceļas, — atzīmēja Kamilla.

Marti palūkojās uz ūdens virsmu un pamanīja, ka tā atkal bija desmit vai piecpadsmit centimetru augstāk. Par spīti Marti nomierinošajām pie­zīmēm, Kamilla izklausījās vairāk satraukusies nekā iepriekš. Marti arī pats bija spiests pacensties, lai nodevīgais nedrošības iedīglis nesāktu milzt viņa prātā. Viņš gan labi zināja, ka paisums nekādā veidā nevarētu uzkāpt bīstami augstu. Taču ūdens ātrā celšanās tomēr šķita kādā ataviskā un pri­mitīvā līmenī mazliet biedējoša. Marti piestiprināja lukturi pie jostas, lai gaismas kūlis pavērstos tieši uz augšu.

— Paspīdini man gaismu, — lūdza Marti.

Kamilla izgaismoja alas grīdu, kamēr Marti meklēja atsvara akmeni. Tumšas, milzīgas ēnas dejoja uz alas sienas viņa kustību taktī. Beidzot Marti atrada bluķi, kas šķita esam piemērota izmēra un smaguma. Viņš iecēla to klēpī, smagi iekunkstoties. Tas svēra vairākus desmitus kilogramu, taču viņš vēl spēja ar to pakustēties.

— Au revoir, — Marti teica. — Redzamies pēc brīža!

— Nedari to, — izsaucās Kamilla. — Es lūdzu, neej! Neej lieki slīci­nāties!

Neatstāj mani vienu šajā alā, viņa domāja.

Taču Marti jau pakāpās tālāk, lai iegūtu pietiekami lielu ātrumu, un tad sāka skriet uz lagūnas pusi. Ar pleznām kājās bija grūti skriet, un smagā akmens masa viņu palēnināja, tāpēc skriešanas ātrums nekļuva daudz lie­lāks kā četrgadniekam. Marti nonāca pie malas, atspērās un lēca pēc iespē­jas tālāk. Viņš iegrima ar galvu pa priekšu, maska uzreiz izkustējās no vietas un piepildījās ar ūdeni. Mazu gabaliņu viņš kustējās uz priekšu pa diagonāli, taču tad akmens svars iedarbojās un viņš krita taisni lejā ieprie­cinoši lielā ātrumā.

Ausis sāka spiest, un viņš atbrīvoja vienu roku no akmens un līdzsva­roja spiedienu. Sāpes uzreiz atkāpās. Šoreiz spiediena līdsvarošana pade­vās vieglāk nekā iepriekšējā niršanas reizē.

Marti mazliet pagrieza plaukstas locītavu, lai redzētu dziļuma mērītāja rādītājus. Ūdens maskā deformēja attēlu, taču viņš bija iemācījies fokusēt skatienu arī zem ūdens. Divdesmit astoņi metri. Viņš lidoja caur ūdeni kā lielgabala lode. Šoreiz šķita, ka niršana izdodas pavisam veiksmīgi. Viņš iespieda klēpi lielo kaļķakmens bluķi, kas šķietami bija zaudējis svaru, un krita tieši lagūnas dzelmē.

Četrdesmit metru, dziļuma mērītājs pēc brīža ziņoja. Dibenu vēl ne­varēja redzēt. Spiediens no jauna sāka durt ausīs. Viņš atkal atbrīvoja vienu roku no akmens, lai spiedienu līdzsvarotu. Sāpes pazuda, taču bluķis gan­drīz izslīdēja no rokām.

Piecdesmit divi metri.

Luktura gaismas kūlis joprojām nesasniedza bedres dibenu. Cik, ellē, dziļa tā ir? Ja nu viņš ir ceļā uz bezdibenīgu zemūdens aizu? Ja nu bedre turpinās divu kilometru dziļumā kā sauszemes dziļākās kaļķakmens alas? Doma bija nesaprātīga, taču piepeši Marti tā šķita patiešām biedējoša.

Ja nu lejā bija kādas negaidītas zemūdens straumes, kas viņu sagrābtu un ar nepārvaramu spēku aiznestu melnajā dzelmē?

Piecdesmit pieci metri. Viņam jāgriežas atpakaļ. Viņš to bija apsolījis Kamillai. Piecdesmit seši metri, piecdesmit septiņi, piecdesmit astoņi.

Tad viņa kabatas luktura gaismā kaut kas parādījās, pelēkas un melnas ēnas un nenoteiktas, tikko izšķiramas formas.

Bedres dibens! Beidzot!