Jūras pūķa sala

38

Vai us tikai iztēlojos, vai elpot ir vieglāk nekā pirmīt, domāja Kamilla. Pirms tam elpošana pamazām bija kļuvusi aizvien grūtāka, jo cēlās ūdens līmenis un viņa pati bija nogurusi, taču tagad…

Mazs cerību asns sāka dīgt prātā, taču viņa vēl neuzdrošinājās ļaut tam augt. Labāk bija tikai pieņemt, ka viss drīz beigsies.

Viņa atkal aizgrūda pirkstu priekšā caurules apakšgalam kā korķi, un izstiepa otru roku taisnu, lai noturētu cauruli virs ūdens. Viņa sajuta Marti lūpas uz savām un iepūta gaisu viņa plaušās.

Cik daudz reižu viņi to jau bija darījuši? Viņai sen bija sajucis skaits, 'lāču cik ilgi viņi vēl spēs turpināt? Cik daudz reižu viņiem vēl izdosies, pirms viņas pirksts nogurs vai paslīdēs, vai pirms ūdens vēl pacelsies tik daudz, ka pat savienotā elpošanas caurule vairs nespēs viņus glābt.

Bet…

Viņa kļuva pārliecinātāka, ka elpošana ir vieglāka nekā iepriekš, itin kā viņus aptverošā ūdens spiediens būtu kļuvis mazāks. Vai bija iespējams, ka viņa vienīgi juta to, ko gribēja? Organisma saražotie endorfini un citi lab­sajūtas hormoni reizēm spēj apmānīt smadzenes, īpaši saspringtās reizēs. Taču parasti tie nespēj nevienu apšmaukt uz ilgu laiku. Līdz trīsdesmit as­toņu kilometru atzīmei viegli nonācis maratonists bieži vien vēl pēc pāris nieka kilometriem atduras kā pret sienu.

Kamilla izstiepa kreiso roku uz augšu tik, cik tā sniedzās, un sajuta… kā pirkstu gali izsprūk virs ūdens.

Gaiss, nodomāja Kamilla, mani pirksti ir gaisā.

Mirkli vēlāk viņa juta, kā ūdens virsma laižas zemāk, vispirms gar pirk­stiem un tad gar plaukstu.

Ūdens kritās.

Pēc mirkļa tas sniedzās tikai līdz plaukstas locītavai.

Ak mīļais Dievs, nodomāja Kamilla. Ūdens patiešām krītas. Paldies! Paldies, paldies, paldies, paldies, paldies, paldies, paldies.

Ūdens virsma laidās lejup gar apakšdelmu, pārslīdēja elkonim un nolai­dās gar bicepsiem. Kamilla nolaidās, lai iepūstu gaisu Marti plaušās un no­domāja, ka tā, iespējams, būs pēdējā vai pirmspēdējā reize.

Mēs izglābāmies, viņai iešāvās prātā. Mēs izglābāmies! Tas šķita tik ne­ticami, viņi bija izdzīvojuši ūdens elli.

Pēc mirkļa ūdens aizplūda prom no sejas, un viņa atkal spēja elpot bez caurulītes.

Viņa nolaidās pie Marti un redzēja, ka viņš vēl neko nav pamanījis. Kamilla aizlika abas rokas Marti aiz kakla, piespieda viņa seju savējai un stipri noskūpstīja tieši uz lūpām, vairs nepūšot gaisu viņa plaušās. Marti izskatījās apjucis. Kamilla norādīja augšup uz ūdens virsmu, kas bija tikai rokas stiepiena attālumā.

Mazliet vēlāk viņi abi jau varēja elpot virs ūdens. Neviens no viņiem ilgu laiku nekā neteica. Viņi ļāva elpošanai līdzsvaroties, abi peldēja virs ūdens blakus un turējās pie kaļķakmens izvirzījumiem. Viņi baudīja to, ka atkal ir viegli elpot. Viņi baudīja to, ka gaiss pieskaras ādai, un visvairāk par visu to, ka viņi joprojām ir dzīvi.

— Turpmāk gan es laikam pamatīgi apsvēršu, pirms došos kaut kur kopā ar tevi, — Kamilla visbeidzot teica, — Turpmāk labāk pasūtīšu ceļo­jumu, piemēram, pie Osamas bin Ladena. Ar Osamas priecīgajiem ceļoju­miem nomirst ātrāk.

— Paldies par uzticēšanos, — teica Marti.

Kamilla redzēja, kā viegls, noguris smaids iezogas arī Marti sejā. Tad Kamilla piepeši kļuva nopietna.

— Es neesmu nekāda briesmone, — Kamilla izmeta.

Marti rādījās apjucis.

— Ko tu tagad. Es nekad neesmu…

Kamilla pārtrauca viņa iebildumu ar noteiktu rokas mājienu.

— Esi gan. Vismaz netieši. Zemtekstā.

— Es nedomāju, ka…

— Ļauj man paskaidrot, — lūdza Kamilla.

Klusais lūgums viņas balsī bija tik spēcīgs, ka Marti pakļāvās.

— Kad biju jauna, gribēju padarīt pasauli labāku, — teica Kamilla.

— Gribēju, lai manai dzīvei būtu kāda nozīme. Tā, lai man nevajadzētu uz nāves gultas domāt, ka esmu dzīvojusi lieki.

Tā gan, bet tad tu vēl nebiji bagāta, nodomāja Marti. Tas bija tad, kad visi domāja, ka tā jūsu firma bankrotēs.

— Es devos uz Āfriku palīdzēt nabagiem un izsalkušajiem, — atgādināja Kamilla. — Taču Līs tam sekoja? Viss, ko mēs darījām pēc Ruandas genocīda…

Marti drūmi sašķobījās. Ruandas rehabilitācija bija deviņdesmito gadu lielākais pēckrīzes palīdzības skandāls. Apvienotās Nācijas un daudzas citas attīstības palīdzības organizācijas bija izveidojušas milzīgas bēgļu nomet­nes uz Kongo aizbēgušajiem diviem miljoniem ruandiešu. Bēgļu kolonijas tomēr bija dīvaini organizētas, tie bieži drīzāk bija militāri veidojumi, nevis haotiskas, ar saknēm izrautu apjukušu cilvēku straumes, ko kari parasti rada.

Nometnes bija pilnīgā Interahamwe jeb par Ruandas genocīdu atbildī­gās organizācijas pārvaldē. Genocīda organizatori tikai bija paņēmuši līdzi divus miljonus cilvēku par dzīvu vairogu. Nākamajos gados Iriterahamwe bija laizījusi rētas un organizējusies no jauna bēgļu nometnes aizsegā. Viņi bija uzraudzījuši uz nometni plūstošo palīdzības krājumu — ēdiena, me­dikamentu un citu sūtījumu — izdalīšanu un daļu pārdevuši par labu cenu. Ienākumi tika izlietoti ieročiem un munīcijai.

Kad Ruandas armijai bija apnikuši bēgļu nometnes par bāzi izmanto­jošo lnterahamwe pastāvīgie terora akti un viņi uzbruka Kongo, no iekšie­nes izpuvusī zeme bija sabrukusi kā kāršu namiņš. Kaimiņvalstu armijas bija iejaukušās spēlē, lai dabūtu daļu laupījuma. Tās bija izveidojušas sarežģītas un pastāvīgi formu mainošas alianses kopā ar dažādu teritoriju

raktuvju un kokmateriālu uzņēmumiem un daudzām vietējām partizānu kustībām.

Palīdzība tātad bija gan nonākusi galā, taču ne īsti tādā veidā, kā Ruandas ziedojumu vākšanā piedalījušies cilvēki bija cerējuši. Ar pēckrīzes aprūpei izlietotajiem miljardiem nebija palīdzēts genocīda upuriem, bet bija izveidots pamats lielajam karam Kongo. Savā ziņā pirmajam pasaules karam Āfrikā, kurā jau pirmo piecpadsmit gadu laikā bija miruši vismaz seši miljoni.

Marti nekad nebija īsti sapratis, kāpēc palīdzības organizācijas tik spītīgi bija atteikušās ieraudzīt patiesību. Vai tās ciniski bija izmantojušas situā­ciju, lai pašas gūtu naudu? Vai arī organizāciju cilvēki bija gribējuši izmi­sīgi darīt kaut ko, lai palīdzētu genocīda upuriem, lai gan īstenībā jau bija par vēlu? Tik izmisīgi, ka viņiem bija grūti saredzēt patiesību? Jo neveik­sme bija tik sāpīga, ka ar to bija neiespējami sadzīvot.

— Kad atgriezos mājās, pati biju diezgan ciniska, vairs neticēju ne­kam, — Kainilla skumji sacīja. — Turklāt biju arī citādi gluži salauzta. Tu neticēsi, ko gan visu tur redzēju!

Kamillas acis piepeši izskatījās mūžvecas.

— Neviens patiešām nevar saprast, ko cilvēks vissliktākajā gadījumā spēj nodarīt otram, pirms to nav redzējis savām acīm, — teica Kamilla. — Līdz tam viss kaut kādā mērā ir viena vienīga abstrakcija. Mazliet tā kā televīzi­jas izklaide.

Marti atkal atcerējās, kā Kamillas balss bija izklausījusies radio pēc at­griešanās Somijā.

— Pēc tam es vairs nespēju iespringt, — teica Kamilla. — Ne par ko. Pirms tētis un mamma nomira un es mantoju firmu. Tad man sāka rūpēt Norrstrand Oy. Tas un tā darbinieki. Manuprāt, bija patīkami atkal pār­maiņas pēc par kaut ko piedomāt.

Ūdens joprojām kritās. Tas bija jau vismaz pusotru metru zemāk. Drīz viņiem atkal būs cieta zeme zem kājām.

— Lai gan tas varbūt arī nav nekāds attaisnojums, — atzina Kamilla.

— Tagad vairs ne.

— Tomēr paldies, ka pastāstīji.

Marti pavērsa skatienu pret attālinošos sašaurinājumu, un Kamilla domīgi nolūkojās uz viņa asinīm notraipīto ķermeni. Vai man vēl ir jūtas pret tevi, Kamilla sev jautāja. Vai man vajadzētu ierosināt, ka…

Viņa neuzdrošinājās aizvest domu līdz galam.

…ka mēs…

Varbūt tā bija katastrofāli slikta doma. Iznīcībai nolemta ideja. Slik­tākā, ko kāds jebkad izdomājis. Viņi abi bija tik loti mainījušies, izauguši pavisam dažādos virzienos. Nekas vairs nebija tāpat kā agrāk.

No otras puses…

Kamilla tikai tagad saprata, ka Marti bija ļoti tuvu tam, lai ziedotu dzī­vību un dotu Kamillai vismaz kaut kādu iespēju izdzīvot. Vai tas kaut ko nozīmēja? Vai Marti joprojām juta pret viņu vairāk, nekā gribētu atzīt?

Nu, es varētu izvēlēties arī ko sliktāku, nodomāja Kamilla.