Jūras pūķa sala

9

Kamilla gaidīja, ka Marti noliegs viņas apgalvojumu. Bet viņš tā nedarīja, likai sāka mierīgi meklēt kaut ko baltajā kokvilnas tašā.

Ak debess, runa ir par lielo jūras čūsku, nodomāja Kamilla. Marti grib, lai es finansēju ekspedīciju, kas dodas meklēt lielo jūras čūsku.

Absurdāk par šo vairs nevar būt, viņai ienāca prātā. Kā Marti kaut uz mirkli varēja iedomāties, ka Kamilla ņemtu par pilnu tādu pīlīšu pūšanu? Vai viņai vajadzētu raudāt vai smieties?

Marti izņēma no somas plastikāta kabatiņu, kurā juku jukām bija sa­mesti avīžu izraksti un citi papīri. Viņš pasniedza Kamillai vienu no iz­griezumiem. Kamilla redzēja, ka tas ir pieskavots papīra lapai, uz kuras izdrukāts teksts angļu valodā.

— Šādu ziņu pirms kādas nedēļas publicēja vienā vjetnamiešu avīzē, — teica Marti. — Tā stāsta par zinātnei nepazīstamu jūras dzīvnieku, kas izskalots krastā. Vinh Ha Long. Halonas līcī.

— Kur tā… Halona ir? — jautāja Kamilla.

— Tonkinas līcī ir liels, jūrā iegrimis kaļķakmens plato. Tas ir daļēji Ķīnai, bet lielākoties Vjetnamai piederošajos ūdeņos. Jūras vidū paceļas tūkstošiem ūdens sagrauztu kaļķakmens bluķu salu ar smailām virsotnēm. Apvidus tiek uzskatīts par vienu no pasaules lielajiem brīnumiem. Noteikti esi redzējusi daudzas filmas, kurās ir tur uzņemtas ainas.

Droši vien būtu arī redzējusi, ja man būtu laiks iet uz kino, nodomāja Kamilla. Avīzes izgriezums bija vjetnamiski, viņa neko no tā nesaprata. Bet teksts uz papīra lapas acīmredzot bija ziņas angliskais tulkojums.

— Pūķis? — Kamilla brīnījās.

Viņa domāja, kura no abām idejām ir smieklīgāka — liela jūras čūska vai pūķis —, un nonāca pie secinājuma, ka droši vien jau pūķis. Tas nu gan bija īsts pasaku tēls. Katrā ziņā viņai pamazām kļuva skaidrs, ka Marti laikam ir sajucis krietni vairāk, nekā viņa bija domājusi. Par to bija žēl, jo viņa stāsti sākumā bija izklausījušies pavisam sakarīgi. Kas gan ar viņu varētu būt noticis šajos gados, Kamilla prātoja. Kas bija sajaucis Marli galvu?

— Nepieķeries nu tam pūķa vārdam, — Marti lūdza.

Kurš tev deva atļauju lasīt manas domas, Kamilla domās iesaucās.

— Ziņas stāsta tikai to, kas atrasts pēc zvejnieku domām. Viņiem ne­bija labāka vārda tam, ko viņi atrada.

Marti iedeva Kamillai vēl vienu A4 lapu.

— Apskati šo. Tas ir no 1883. gadā iznākušas avīzes.

Kamilla apskatīja lapu. Tā bija kopija no kāda veca frančvalodīga laikrak­sta. Lapā, protams, bija ietilpis tikai lappuses augšējais stūris un divsleju ziņa.

— Nemāku franču valodu tik labi, lai šo saprastu, — Kamilla pasūdzējās.

— Es varu to iztulkot, — Marti ierosināja.

Kamilla padeva kopiju Marti, bet viņš pakratīja galvu.

— Es protu to no galvas. Sākumā teikts, ka vjetnamiešu kungs Vans Kons Trans nesen Halonas līcī uzgājis savdabīgu atradumu. Viņš no jūras re­dzējis, ka mazas salas krastā izskalots kaut kas neparasts.

Marti uz mirkli pavērsa skatienu pret jūru. Tallinas baznīcu torņus vairs nevarēja izšķirt. To smailes bija pazudušas aiz mākoņiem, kas bija savilku­šies virs igauņu zemes.

— Vans Kons Trans devās izpētīt redzēto, — Marti turpināja. — Salas krastā bija dīvaina jūras dzīvnieka līķis. Vans Kons Trans nemācēja teikt, par kādu dzīvnieku ir runa, bet viņš nekad neesot redzējis neko tamlī­dzīgu. Beigtais dzīvnieks bijis divpadsmit metru garš un tikai knapi metru resns. Galvas nebijis.

Vai kāds vjetnamiešu žurnālists būtu uzdūries tam vecajam rakstam no 1883. gada un pats sagudrojis jaunu ziņu, apsvēra Kamilla. Lai atsvaidzi­nātu pelēcīgu ziņu publikācijas.

— Dzīvnieka ķermenis bijis sadalīts divu pēdu jeb aptuveni sešdesmit centimetru garos segmentos vai daļās, itin kā tas būtu bijis kāds milzonīgs kukainis.

Kamilla pabungāja ar pirkstiem pa galda virsmu. Viņa piepeši jutās aizkaitināta un nepacietīga. Vai Marti mēģina viņu izjokot? Viņai nebija laika kam tādam. Vai tad jau skolā bioloģijas stundās netika sacīts, ka ku­kaiņu un citu posmkāju ķermeņa uzbūve pat teorētiski nav iespējama radījumiem, kas ir garāki par dažiem desmitiem centimetru? Lielākām būt­nēm līdz ar cieto apvalku nepieciešams arī mugurkauls un skelets, lai mus­kuļi un iekšējie orgāni noturētos savās vietās, nevis sakristu čupā gravitātes dēļ. Turklāt Kamillas skolotāja bija skaidrojusi, ka metru garš kukainis nemaz nespētu elpot, ja vien atmosfērā nebūtu daudz, vairāk skābekļa kā tagad. Visiem dzīvniekiem, kas garāki par dažiem desmitiem centimetru, nepieciešamas plaušas vai žaunas.

— Pēc Vana Kona Trana teiktā, no katra ķermeņa segmenta uz abiem dzīvnieka sāniem rādījās apmēram septiņdesmit centimetru garš piedēk­lis, — Marti turpināja. — Kā trīsstūrveida spura. Visdīvainākais tomēr bija tas, ka tad, kad viņš pieskārās dzīvnieka ķermenim, tā virsma nebija mīksta un elastīga, bet gan cieta, itin kā tam būtu tāds pats hitīna apvalks kā vabolei. Kad Vans Kons Trans iesitis pa apvalku, atskanējusi metāliska skaņa. Viņš teicis, ka tā līdzinājusies skaņai, kad ar mazu āmuru vai nazi uzsit pa Amerikas zobenastes apvalku.

Marti nolika papīru uz galda.

— Zvejnieki aprakstīja tagad atrasto ķermeni visai līdzīgā veidā, — viņš piezīmēja.

— Varbūt viņi ir dzirdējuši to pašu stāstu,— teica Kamilla.

Marti redzēja, ka Kamilla ir klaji neticīga. Laikam nekas nesanāks, viņš domāja. Vai man vajadzētu vienkārši padoties? Lai gan viņš jau iepriekš ne­bija uzskatījis, ka tas varētu izdoties, Kamillas skatiens uz mirkli bija iedēs­tījis viņā jaunas cerības, tādēļ neveiksme smagi sāpēja. Varbūt man vajadzētu vienkārši padoties, Marti domāja.

Bet no otras puses…

Varbūt vēl bija par agru padoties. Viņam bija vēl pāris trumpju piedur­knē. Viņam vajadzētu tos izmantot tagad, lai ari viņš no pieredzes zināja, ka cilvēkus parasti nav iespējams pārliecināt par to, ko viņi negrib ņemt nopietni. Cilvēks likumsakarīgi tic tikai tam, kam grib ticēt. īpaši tad, kad cilvēkam ir gana labs iemesls redzēt lietas īpašā veidā, viņš pārsteidzoši spēj pilnībā sagrozīt visus zināmos faktus. Vai sajaukt to loģisko kārtibu tik ļoti, ka lieta kļūst neskaidra, sarežģīta un nedroša. Tik neskaidra, ka darbībai nav jēgas.

Pirmā mikorizas sēne, kas atrada koka sakni, apvija ap to savu micēliju kā biezu apvalku un nikni aizstāvēja pret jauniem atnācējiem. Marti uzska­tīja, ka cilvēka apziņai ir tāda pati tendence pieķerties pirmajai iemācītajai domai, neatkarīgi no tā, cik stingra vai ļodzīga tā patiesībā ir. Jaunus do­māšanas modeļus tā viegli atgrūž kā tādus svešķermeņus arī tad, ja tie dar­bojas labāk nekā sākotnējais ideju micēlijs. Izņemot, protams, ja jaunais domāšanas veids ienes daudz naudas vai ietekmi un varu. Tad cilvēks bieži spēj zibens ātrumā pārvērsties par gluži citu, veco nogriežot kā ar nazi.

Marti noskatījās, kā Kamilla aiziet pēc trešās kafijas krūzes, un nolēma mēģināt vēlreiz.

— Dabūsi vēl kuņģa čūlu, ja dzersi kafiju tādos tempos, — Marti pie­zīmēja.

— Tas taču ir mans vēders, — nosmaidīja Kamilla. — Bet paldies par rūpēm!

— Franču koloniju valdīšanas laikā daudzi franču ierēdņi un Tonkinas līci izlūkojošie karakuģi redzēja to pašu dzīvnieku, — teica Marti. — Dau­dzi no viņiem nekad neiesniedza oficiālu ziņojumu par redzēto. Tas nebūtu nācis par labu viņu karjerai. Bet daudzi to pieminēja personiskajā sarakstē ar cilvēkiem, kuriem viņi pēc pieredzes varēja uzticēties. Franču kolonijas ierēdņi un kareivji sauca radījumu par Tarasque.

— Tarasque?

Vārds Kamillai šķita miglaini pazīstams.

— Vai Tarasks nebija kāds mītisks milzis? — viņa jautāja.

Marti pamāja.

— Tā kā francūžiem nebija ne jausmas par to, kas tas par dzīvnieku, viņi aizņēmās tam vārdu no savām teikām.

Kamilla izdzēra kafiju un piegāja pie loga. Bars jaunu baltvaigu zosu pa­lidoja garām Tapiolas virzienā. Tās bija brīvas. Viņu dzīve bija tik vienkārša.

— Kad Hubilajhana lielā flote 1281. gadā burāja uz Japānu, tā sastapa iznirušu lielo jūras čūsku, — teica Marti. — Visa flote to redzēja. Simt četrdesmit tūkstoši vīru.

Simt četrdesmit tūkstoši aculiecinieku, brīnījās Kamilla. Tas ir diezgan daudz. Ja stāstījums ir patiess.

— Sastapšanās ir minēta Juaņu dinastijas oficiālajās hronikās, — ap­stiprināja Marti.

Jauns zosu bars palidoja garām. Tas bija daudz lielāks par iepriekšējo, tajā bija simtiem putnu. Kamilla apskauda zosu lidojuma šķietamo vieg­lumu. Pēc tā nāca vēl bari. Zosis bija atpūtušās saliņās un nu devās ēst uz laukiem un zālājiem. Mirklī visa debess bija pilna ar zosu kāšiem un to izvītajiem, visu laiku formu mainošajiem zīmējumiem. Kamilla skatījās uz putniem un domās žēlojās. Jūs varat lidot, kurp vien vēlaties, bet es esmu kā cietumniece šajā būrī. Nemūžam netikšu nekur prom no šī cietuma.

— Vēl deviņpadsmitā gadsimta beigās ķīniešu džonku priekšgalā vien­mēr zīmēja lielas, melnas acis, — turpināja Marti. — Lai aizbiedētu jūras čūskas. Vari ticēt, ka tās nekrāsoja uz kuģiem vaļu vai roņu dēļ. Dažām ķī­niešu un vjetnamiešu džonkām joprojām tādas ir.

— Un ja nu runa ir vienkārši par māņticību? — vaicāja Kamilla. — Cil­vēki jūrā vienmēr ir iztēlojušies visu ko…

Marti vīlies paskatījās uz viņu, un Kamilla atcerējās, ka viņi nupat bija izskatījuši visus Olava Magnusa kartes jūras briesmoņus. No kuriem visi arī tagad bija atzīti kā pastāvošas sugas. Visi, izņemot divus.

— Vjetnamieši to pašu dzīvnieku sauc par kon rit, — teica Marti.—Viņu­prāt, tas vienmēr ir pastāvējis.

Kon rit, domāja Kamilla.

Viņa izgaršoja vārdu uz savas mēles. Konrits. Cik dīvains vārds!

— Ko tas nozīmē? — jautāja Kamilla.

— Tas nozīmē simtkāji, — teica Marti. — Vai tūkstoškāji.

— Neāksties! — Kamilla iespurdzās. — No kurienes tāds vārds?

— Lielākā daļa aculiecinieku novērojumu ir stipri līdzīgi, — teica Marti.

Un pēkšņi viņš atkal bija tālu prom. Dienvidķīnas jūrā. Atpakaļ laikā, kad viņš vēl bija pavisam jauns puika.

Mirdzoši zila jūra zem tikpat zilām debesīm. Šaura, melna svītra jūras virsmā.

— Uz ūdens vispirms ir redzams kaut kas, kas atgādina garu, melnu siekstu, — teica Marti. — Tad tā pagriežas ap savu asi, un var ieraudzīt garu trīsstūra spuru rindu.

Viņš atcerējās sajūsmu, kad bērna acīm jūrā redzētā taisnā, melnā līnija pēkšņi bija pagriezusies un kļuvusi robaina. Tā uz mirkli saules mirgā bija izskatījusies kā melni izkrāsots zāģa asmens.

Tikai sekundi vēlāk tā bija prom, kā mirāža. Marti nekad nebija stās­tījis kādam par redzēto. Viņš vienmēr domāja, ka tad, ja būtu pastāstījis, ka ir redzējis lielo jūras čūsku vai lielo jūras simtkāji, viņš būtu zaudējis ticamību jūras pētnieku vidū.

Kamilla atkal pagriezās, lai paskatītos laukā pa logu uz Kone un Nokia stiklā un tēraudā mirdzošajām ēkām. Uz zemeslodes mūsdienās ir vismaz seši miljardi mobilo telefonu, un vismaz katrā otrajā ir interneta pieslēgums un kamera, viņa domāja. Mums ir satelīti, zemūdenes, zemūdens kameras un mikrofoni. Ja lielā jūras čūska eksistētu, vai tā nebūtu jau atrasta? Mēs taču dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, nevis kaut kādos viduslaikos.

Marti redzēja, uz kurieni Kamilla skatās.

— Es nojaušu, ko tu domā, — viņš paziņoja.

— Pasaulē mūslaikos ir ļoti daudz telefonu ar video un foto kamerām,— teica Kamilla.

— Bet okeāns ari ir ļoti liels.

Tomēr, domāja Kamilla un skatījis uz jauno Nokia galveno ēku.

— Ja dzīvnieks neuznirst līdz virsmai, to ir ļoti grūti redzēt. It īpaši, ja mums nav ātru zemūdeņu ar iluminatoriem. Visas dziļjūru pētījušās laivas

ir bijušas ļoti skaļas, lēnas un neveiklas. Jebkurš par jūrasgurķi ātrāks ra­dījums no tām ai/bēg! Turklāt mūsu zemūdeņu darbības laiks ir krietni ierobežots. Tās spēj tikai nolaisties tieši lejā, papētīt niecīgu gabaliņu jūras dibena un tad uzreiz pa taisnāko ceļu uzpeldēt atpakaļ līdz ūdens virsmai.

— Un kā ar eholotēm? Vai zemūdens hidrofoniem? — jautāja Kamilla.

— Kāpēc tie nav dzirdējuši tā tava mistiskā jūras dzīvnieka skaņas?

Marti atbilde pārsteidza Kamillu.

— Kurš saka, ka nav?