Jūras pūķa sala

1

Lēzena, tik tikko virs jūras līmeņa pacēlusies akmens saliņa bija vairs tikai divsimt metru no kajaka. Uz saliņas joprojām nekustīgi sēdēja pāris simti lielu, tumšu putnu. Viņam vienmēr bija patikuši jūras kraukļi. Kad tie nira, tie nevis peldēja, bet lidoja caur ūdeni vai kustējās uz priekšu, šķie­tami nekā nedarot, kā dzīvas torpēdas. Tie bija krāšņi, mistiski un aizvēs­turiski radījumi. Tiem bija tāda pati līdzība ar pirmputniem kā melnkakla un brūnkakla gārgalēm vai pelikāniem, itin kā tie piederētu citam laik­metam. Dinozauru laikam, iielo karalisko ķirzaku valdīšanas laikam.

Daļa jūras kraukļu neuzticīgi lūkojās uz viņu. Viņu baltie knābji kustē­jās augšup un lejup. Daži jau cilāja kājas un vēcināja spārnus. Tad tie atkal nomierinājās, kā viņš jau bija paredzējis.

Viņš bija sācis tuvoties saliņai rīta krēslā, ļoti lēni un pēc iespējas cilvē­kam neraksturīgā veidā, līkumojot un apstājoties, tāpēc putni jau bija pa­spējuši pie viņa pierast un sākuši uztvert kā daļu savas apkārtnes. Tie gan zināja, ka cilvēki varēja būt bīstami, bet nezināja, ko tiem vajadzētu domāt par viņu un viņa kajaku. Laiva taču nekustējās tā, kā cilvēki mēdza kustē­ties. Cilvēki uz priekšu devās ātri un mērķtiecīgi, tieši uz priekšu. Tā bija cilvēku pazīme.

Cilvēkiem raksturīgās tiešās, uz priekšu virzītās kustības neievērošana bija viņa pamatmetode, un tā viņam bija kalpojusi labi. Viņš vairākkārt bija ticis gandrīz rokas stiepiena attālumā no gulbjiem vai ziemeļbriežiem un reiz pat bija piedabūjis no akmeņaina krasta tuvojošos zebieksti pārlēkt

viņa gumijas zābaka purngalam. Viņš vienkārši bija sastindzis uz vietas un izlicies par akmeni, daltoniskais mazais plēsoņa viņu vairs neatšķīra no ap­kārtnes.

Tagad viņš jau pusstundu bija ļāvis divlāpstiņu airim atpūsties uz sar­kanā kajaka. Viegla vēja pūsma dzina laivu gar saliņu tik lēni, ka jūras krauk­ļiem bija laiks piemēroties apstākļu maiņai.

Simt piecdesmit metru no saliņas viņš pielika pie acīm binokli, izvai­roties no pēkšņām kustībām. Tagad viņš tos uzreiz ieraudzīja. Acis un ūsas, mutes un purnus. Vispirms to nebija, un tad tie pēkšņi skaidri iezīmējās aiz jūras kraukļiem. Tas bija kā dzīvs rēbuss. Tagad tu mūs neredzi, tagad atkal redzi.

Protams, runa bija tikai par cilvēka smadzeņu datora programmām. Programmatūru. Un figūrām. Par smadzenēs iebūvēto vai tajās vēlāk sa­glabāto programmu spēju meklēt un radīt zināmas figūras no acu uztver­tās informācijas fragmentiem. Smadzenēm bija savas programmas, ar kuru palīdzību tās mainīja acu pārraidīto informāciju par jēgpilniem, saprota­miem attēliem. Ar kuru palīdzību tās nolēma, ko cilvēks redz.

Salas otrā malā aiz jūras kraukļiem bija trīs jauni pelēkie roņi. Tie bija mazi, tikai mazliet lielāki par pogaino roni, droši vien iepriekšējās vasaras metiens. Tie bija pavisam sīki salīdzinājumā ar tālāk atklātajā jūrā gulšņā­jošajiem, trīsarpus metru garajiem četrsimtkilogramīgajiem tēviņiem. Tie ziņkārīgi blenza uz viņu, un tad viņš redzēja, kā ceturtais pelēkais ronis pēkšņi parādās kā no zila gaisa un papeld zem smailītes, aizskarot tās dibenu. Tas pacēla galvu virs ūdens tikai dažus metrus tālāk un skatījās tieši virsū milzīgi lielām un siltām acīm.

Perfekti, domāja Marti Ritola.

Jaunā pelēkā roņa galva iegrima atpakaļ ūdenī un pazuda no redzes­loka tikpat ātri kā parādījusies, neizraisot ne mazāko šļakstu. Virsmā neiz­veidojās pat trauslās figūras, ko izplešoties veidoja ūdens apļi.

Šķiet, ka jūs savu amatu pieprotat, nodomāja Marti. Viņš prātoja, vai pelēkie roņi patiešām nejauši bija novietojušies uz tā paša akmens, uz kura tupēja jūras kraukļi. Varbūt akmens bija tikai patīkamā vietā vidū

jūrai, kas līdzena pletās vairāku kilometru garumā, netālu no labiem zivjūdeņicm. Vai arī pelēkie roņi saprata, ka tos ir gandrīz neiespējami ieraudzīt aizjūras kraukļiem? Vai viņi apzināti aizsegam izmantoja jūras kraukļu uz saliņām saaudzētos raupjos, melnos matus? Cik gudri tie īstenībā bija?

Putni, jūras zīdītāji un citi dzīvnieki bija fascinējuši viņu visu apzināto dzīvi. Pirmais, ko viņš spēja atcerēties no bērnības, bija pāva skatiens Turku, Kupitas parkā. Neizprotams, svešs skatiens. Un tam līdzās izplesta pāva aste kā grezns, raibs apmetnis zaļā, tirkīza un zilā krāsā. Viņš atcerējās arī meža pīļu tēviņu zaļās galvas, muskuspīles un gulbjus.

Pamazām viņš bija iemācījies saprast, ka pasaule nav veidota tikai no vienas patiesības, ka tā ir kā neskaitāmu paralēlu un pārklājošos patiesību tīkls. Ka pastāv liels pulks citu būtņu, kas dala pasauli ar cilvēkiem, bet katrs savā teritorijā un pēc saviem noteikumiem.

Visās tajās svešajās radībās viņu visvairāk valdzināja to citādība. To pār­steidzošā atšķirība. Kā arī, protams, jautājums par to, cik gudri tie ir, ko saprot un kā uztver pasauli.

Vēja pūsma virzīja kajaku tuvāk saliņai. Jūras kraukļi un pelēkie roņi skatījās uz viņu satraukti, nezinot, kā tiem vajadzētu pret viņu izturēties. Marti mēģināja būt pēc iespējas nekustīgāks, lai tie neizbītos. Tuvākais ronis skatījās uz viņu domīgi. Kas gan tavā galvā notiek, prātoja Marti. Ja vien es varētu ieraudzīt pasauli ar tavām acīm, kaut vai uz dažām sekun­dēm. Bet tas bija kaut kas, ko cilvēks nekad nespēs. Diemžēl.

Pēc brīža saliņa jau bija aiz muguras. Jūras kraukļi nomierinājās un atsāka kustēties dzīvīgāk un brīvāk.

Nu tad atā, domāja Marti. Līdz nākamajai nedēļai.

Marti nogaidīja, līdz smailīte bija aizpeldējusi vēl gabalu tālāk. Tad viņš iecēla dubultairi ūdenī un uzņēma ātrumu, no sākuma lēnām un uzma­nīgi un tad pamazām aizvien stiprākiem grūdieniem. Ūdens šalca gar laivas priekšvadni. Roņu un jūras kraukļu apdzīvotā saliņa palika aizvien tālāk, un Marti juta, kā viņā iezogas pazīstamās skumjas. Būtu bijis brī­nišķīgi ienirt dziļāk pelēko roņu vai jūras kraukļu pasaulē. Uz mirkli pavi­sam atdalīties no cilvēka paša būtības.

Vispirms dzīvnieki viņam kā bija logs uz citām patiesībām. Uz pasau­lēm, kurām cilvēks spēj tikai šad tad mazliet pieskarties, bet kuras viņš nekad nevarēs izprast līdz galam.

Lielās pilsētās Marti vienmēr bija juties mazliet nemierīgs. Tās, viņa­prāt, bija kā skudru pūžņi, kukaiņu metropoles, kas atradās ārpus citu sa­prātīgu sugu ietekmes. Cilvēks gandrīz visu laiku pavadīja tikai ar savējiem un dienu no dienas atkārtoja precīzi tādas pašas kustības, tādus pašus žes­tus, tādas pašas darbības. Arī cilvēku rīkotie kultūras pasākumi, mākslas izstādes, koncerti un filmas, pēc Marti domām, savā ziņā bija daļa no tās milzīgās pasaules, ko cilvēki būvēja paši sev un saviem sugasbrāļiem, un no vissliktākās puses tas viss bija vienīgi klaustrofobisks labirints.

Dabas sniegtā pieredze viņam bija daudz svarīgāka, jo tā nepārvaldīta pastāvēja ārpus viņa sugas. Mežonīgā un neparedzamā pieredze. Kaut kas pavisam citāds.

Karstās pavasara dienās putnu novērošanas tornī, kad augstu debesīs starp gaisa strāvām riņķoja simtiem savu vārdu saucošu dzērvju un daudz zemāk laidelējās daži spalgi kliedzoši klijāni — tik zemu, ka viņš jau bai­dījās, ka tie ar nagiem aizķers galvvidu, — viņš brīžiem spēja iedomāties sevi gluži citā pasaulē. Tāpat viņš bija juties arī pirms daudziem gadiem, tajā maģiskajā dienā Boka del Soledad, kad viņi ar Izabellu bija peldējuši mazā laiviņā starp tūkstošiem pelēko vaļu. Redzeslokā visu laiku bija vis­maz trīsdesmit piecas saulē dzirkstošas ūdensstrūklas. Par viņiem piec­simt reižu smagākie vaļi cits pēc cita bija peldējuši pie laivas, diedelējot glāstus kā pie cilvēkiem pieraduši klēpjsunīši. It kā tie nebūtu piederējuši citai, bet viņu — cilvēku pasaulei.

Saule pacēlās augstāk. Kad tā mazliet pagriezīsies, tā diemžēl sāks spī­dēt tieši acīs. Bet līdz krastam bija vēl tikai daži kilometri.

Viņa priekšā tagad bija miniatūrs arhipelāgs, ko veidoja vismaz simt līdzeni nogludinātu saliņu un asi, raupji akmeņi, kas stāvus pacēlās virs jūras. Tic bija prāvi, smaili vadakmeņi, un virs ūdens varēja redzēt tikai to virsotnes. Viņš zināja, ka dziļumā ir simtiem mazāku akmeņu, kas nav gluži tik lieli, lai izsniegtos cauri piecus sešus metrus dziļajam ūdens matracim.

Tā bija ideāla vieta, kur dzīvot un mājot, ja te gadītos pelēkais ronis. Tur­pretī laivotājiem, par spīti mūsdienu navigācijas ierīcēm, šī teritorija bija īsts murgs, pat ar kajaku tur varēja izpeldēt tikai tad, ja jūra bija pavisam mierīga.

Viņš pabrauca garām milzīgam jūras dibena smiltis gulošam vadakmenim. Tas bija augstam tornim līdzīgs akmens stabs, kas pacēlās no dzi­ļumiem gandrīz līdz virsmai, bet Marti zināja, ka laiviņas iegrime ir tik maza, ka tā nesaskrāpēta pārpeldēs akmeni. Turklāt smailīte bija tik viegla, ka niecīgs pieskāriens tās apakšai nenodarītu kaitējumu. Tās dibens jau bija tūkstošiem līdzīgās sadursmēs iegrebtu zīmju izrakstīts.

Akmeņu apveidi ieslīdēja viņa redzeslokā smailītes abās pusēs, it kā apakšā būtu dzelmē nogrimušu milžu armija. Kādā mirklī viņš redzēja arī ātru plūdlīniju zibsni, kad jauns pelēkais ronis slēpdamies ienira starp diviem lieliem bluķiem. Tad jau akmeņi bija aiz muguras, un viņš uzņēma ātrumu, izbaudīdams saspringumu un sāpes, kas pamazām uzradās ple­cos un rokās, izbaudīdams to, kā viņa muskuļi spēj vēl izturēt pēc tik gara daudzu stundu ceļa, kā tie vēl jaudā saspringt jaunai piepūlei un dzīt laivu uz priekšu ar joprojām lielu ātrumu.

Kad viņš nokļuva krastā, jūra vēl aizvien bija neparasti mierīga. Akmens bluķu un mākoņu atspulgi ūdenī iezīmējās skaidri un detalizēti. Viņa lielā zemnieku burulaiva Seikkailu mierīgi šūpojās starp boju un enkuru. Krasta smiltīs staigalēja pāris jūras žagatu ar burkānkrāsas knābjiem, un gāginādams garām palidoja bars meža zosu.

Debesis bija dzidri zilas. Diena būs skaista. Arī nakts bija bijusi maiga, jūras ūdens no ilgās svelmes bija sasilis tik dziļi kā reti kad.

Viss ir tā, kā tam arī jābūt, viņš domāja. Viss ir ideāli, man nekā netrūkst. Nekā tāda, ko patiešām vajadzētu, nekā tāda, kas mani tiešām interesētu.

Izņemot, protams, sievu un bērnus, viņam ienāca prātā.

Bet arī to viņš, visticamāk, nespētu. Varbūt kādreiz, bet vēl ne. Ne agrāk kā tad, kad viņš būs aplaizījis savas rētas un atkopies no tās katastrofas, par kādu izvērtās viņa iepriekšējās attiecības. Viņam un Līsamaijai nekad ne­būtu vajadzējis saiet kopā. Atskatoties atpakaļ, viss projekts bija piedzimis

jau nedzīvs un nolemts iznīcībai no pirmajiem mirkļiem. Abi tikai bija meklējuši sabiedroto.

Pēc Marti domām, mīlestība bija, maigi izsakoties, viena vienīga elle, un, ja viņš kādreiz varētu izvēlēties ņemt sev jaunu sievu, plaušu vēzi vai tuberkulozi, viņš visdrīzāk izvēlētos kādu no abiem pēdējiem. Pret visām zināmajām antibiotikām rezistentā tuberkuloze nogalinātu ātrāk nekā jauna sieva, un ar plaušu vēzi būtu vieglāk sadzīvot.

Dzīvošana vienam bija labs, harmonisks risinājums. Cilvēku attiecības nesa līdzi tikai strīdus, konfliktus un grūtas izvēles un arī citādi padarīja dzīvi nepatīkamu un sarežģītu. Ja gribas dzīvot mierīgi un laimīgi, skaidrs, kādam jābūt pamatnoteikumam: izvairīties no tuvām attiecībām, it kā tās būtu nāvējoša slimība.

Marti uzstūma kajaku krasta smiltīs un izstaipīja muskuļus. Tad viņš iegāja iekšā un novilka slapjās drēbes. Viņš ievēlās gultā, pārvilka sev pāri segu un gandrīz uzreiz arī iemiga.

Viņš pamodās jau pēc dažām stundām, kad saule sāka spīdēt acīs. Man būtu vajadzējis nolaist žalūzijas, viņš nodomāja. Viņš aizgāja tās aizvērt un mēģināja vēlreiz notvert miegu, bet no tā nekas nesanāca. Viņš vairs neiemiga.

Marti apmeta halātu un devās uz virtuvi. Uz sienas bija lielizmēra karte, kas bija izveidota no divpadsmit mazākām jūras kartēm. Viss ko­pums noklāja lielāko daļu virtuves ziemeļu sienas. Zilo jūru izrakstīja sim­tiem lielu un tūkstošiem mazāku salu. Tomēr kartē nebija attēloti Somijas ūdeņi, bet gan Halonas arhipelāgs Vjetnamā.

Marti iepildīja automātā ūdeni un kafiju un izgāja laukā pēc dienas pasta. Pāri zemu pārlidoja vairāki desmiti dzērvju un piepildīja debesis ar klie­dzieniem.

Marti bija uzskatījis putnus par mūslaiku dinozauriem, jau pirms šis viedoklis tika atzīts oficiāli. Tieši tā iemesla dēļ viņu visvairāk interesēja su­gas, kuru veidols, pēc viņa domām, tādā vai citādā veidā līdzinājās dinozauru pasaulei vai bija kā citādi aizvēsturisks. Ķā dzērves, jūras kraukļi, gārgaļveidīgie un pelikāni. Pa lauku soļojoša dzērve viņam atgādināja velosireptorus un citas krīta perioda plēsīgās ķirzakas.

Jauns baltastes briedis metās bēgt, kad viņš pienāca pie pastkastītes. Viņš apbrīnoja tā graciozās formas un augstos lēcienus. Baltā aste zibēja cauri kokiem vēl ilgi pēc tam, kad dzīvnieku citādi vairs nebija iespējams izšķirt. Baltastes briedis bija šai zemē ievesta sveša suga, bet Marti, atšķi­rībā no daudziem šaurpierainiem kolēģiem, pret to neiebilda. Viņaprāt, tā gluži vienkārši bija viena no planētas skaistākajām zīdītāju sugām, tikpat piemīlīga kā Āfrikas krūmāži vai lielais kudu.

Tagad man ir viss, viņš vēlreiz nodomāja. Man tagad ir viss, ko man vajag. Ne pēc kā neilgojos. Viņš juta sevi laimīgi ieņurdamies.

Pastkastītē bija daži rēķini, pāris reklāmu — un no Vjetnamas atnākusi vēstule, no Kienas Huas Kao. Uz aploksnes bija divas skaistas pastmarkas, kurās attēloti Vjetnamas dzīvnieki. Pelēkais vērsis un ūdensbifelis. Labi iz­vēlēta tēma, Marti domās nosmaidīja. Bet kāpēc Hua viņam raksta?

Viņš nolika pastu uz virtuves galda un ielēja pilnu krūzi stipras, melnas kafijas. Pa atvērto logu ieplūda jauna dzērvju bara kliedzieni. Viņš atvēra Huas vēstuli.

No aploksnes izbira kaudzīte avīžu izgriezumu. Daļa no tiem bija an­gliski, bet lielākā daļa — vjetnamiski. Tiem aizmugurē bija piespraustas papīra strēmeles, uz kurām rakstīts tulkojums angļu valodā. Hua atkal jau bija ļoti rūpīga un precīza.

Lai arī Marti mazliet prata vjetnamiešu valodu, angliski viņš lasīja daudz ātrāk. Izgriezumā bija īsa ziņa vienā slejā. Marti izlasīja virsrakstu un juta, kā viņa plaukstas nosvīst.

SEA DRAGON FOUND DEAD ON SHORE

Krastā atrasts beigts jūras pūķis.

Debesīs kliedzošo dzērvju balsis izgaisa. Pēkšņi bija pavisam kluss, un viņš dzirdēja tikai sirdi strauji dauzāmies.

Dievs pasarg, viņš nodomāja. Vai tas varēja būt…

Mazas Halonas līča saliņas krastā pagājušajā ceturtdienā atrasts

zinātniekiem nepazīstama jūras radījuma ķermenis, kas izskalots

smiltīs. Pēc to atradušo zvejnieku sacītā, dzīvnieks bijis pēc formas iegarens, pat atgādinājis čūsku. Radījuma ķermenis beidzies ar trīs­daļīgu asti. Pēc zvejnieku vērtējuma, jūras dzīvnieks bijis sešpadsmit metru garš. Viņi teikuši, ka dzīvnieka āda nav mīksta un staipīga, bet gan izskatās pēc cieta apvalka. Zvejnieki tic, ka atradums ir miris kon rit, milzu simtkājis jeb jūras pūķis, no kā Halonas līcis ir iegu­vis savu nosaukumu.

Marti pamanīja, ka krūtīs sāk spiest. lasot tekstu, viņš bija aizturējis elpu.

— Beidzot, — viņš skaļi nopūtās.

Cik ilgi gan viņš ko tādu jau bija gaidījis!

Viņam prātā uzplaiksnīja atmiņas par Austrumķīnas jūru. Kad viņš bija bērns, kāds īss mirklis, varbūt piecpadsmit, divdesmit sekundes, bija mainījis visu viņa dzīvi. Mainījis to, kā viņš raudzījās uz pasauli. Viņš visu atcerējās skaidri, katrs attēls bija ass un spilgti iekrāsots.

Pasažieru tvaikonis vienmērīgā ātrumā bija peldējis pa Austrumķīnas jūru ceļā no Kualalumpuras uz Džakartu. Jūra bija sastingusi un dzidri zila, debesis skaidras un bez mākoņiem, ja neņem vērā kuģa skursteņa atstāto balto līniju, kura pamazām izzuda.

— Skatieties, kas tur ir? — kāds pēkšņi bija iesaucies viņam aiz muguras. Viņš bija pagriezies, lai paskatītos, un ieraudzījis taisnu, melnu svītru,

kas atgādināja baļķi, kurš šūpojas ūdenī, vai otrādi apgāzušos kanoe. Bija neiespējami noteikt, cik tā bija gara. Tā kā jūra bija pavisam mierīga, viņš nevarēja noteikt baļķa garumu salīdzinājumā ar viļņu augstumu, arī citu salīdzināmu objektu nebija. Un tad, dažas sekundes vēlāk, baļķis bija pēkšņi… Atmiņas nomainīja cita.

Tenočtitlānas, acteku lielās galvaspilsētas, atliekas gandrīz Mehiko pil­sētas ccnlrā, netālu no Sokalo laukuma. Tūkstoš gadu veci mūra gabali, izrakumi, šur tur ārzemnieku un meksikāņu tūristu grupas. Starp drupām un tūristiem desmit, divpadsmit metru gara skulptūra, kurā attēlota dī­vaina čūskveida radība. Kecalkoatls, lielā spalvu čūska. Acteku galvenais dievs.

Liela galva. Lielas acis, kas lūkojas uz priekšu. Kupls spalvu pušķis galvvidū.

Te tev nu bija miers, nodomāja Marti.

Tagad man ir viss, kas vajadzīgs, tagad man vairs nekā netrūkst, viņš ironiski nodomāja. Un, velns, cik gan ļoti reizēm var kļūdīties! Viņš paņēma telefonu un atrada Huas numuru. Cik gan Vjetnamā varētu būt pulkstenis?

Vēl atmiņu ainas plūda caur viņa prātu.

Teotivakānas senpilsēta, dažus desmitus kilometru uz ziemeļaustru­miem no Tenočtitlānas. Milzīga, noslēpumaina vieta, kuru meksikāņi at­rada pamestu un par kuras sākotnējiem iedzīvotājiem nebija zināms gluži vai nekas. Meksikāņi to sauca par Vietu, kurā radīja dievus. Marti atkal redzēja acu priekšā no Mēness piramīdas vedošo Mirušo ceļu un desmi­tiem atraktu tempļa ēku akmeņainās ielas abās pusēs. I'ālāk mierā atstāti zem zemes paslēpušies tempļi un citas celtnes, piramīdu formas pauguri, uz kuriem auga biezi, platlapaini opunciju puduri.

Karstumu izstarojoša saule debesīs, dedzinoša sajūta galvvidū un roku pirkstos. Kaklu kņudinoši putekļi gaisā.

Un atkal Kecalkoatls, lielā spalvu čūska. Augstas akmens skulptūras, no kurām daļā attēlots Kecalkoatls no sāniem un daļā — no priekšpuses.

Marti atcerējās Kecalkoatla seju. Augstos, greznos spalvu pušķus uz galvas.

Bet vairāk par visu acis. Vienmēr vairāk par visu tieši acis. Lielas, uz priekšu lūkojošās acis.

Marti paskatījās pulkstenī un izrēķināja laika starpību. Vjetnamā bija stunda pirms pusnakts. Tas nepavisam nebija pārāk vēls laiks, lai zvanītu. Hua noteikti sapratīs.

Marti uzspieda Huas mājas numuru. Signāls noskanēja reizi, divas. Tad Hua atbildēja.

— Hallo.

Marti pazina Huas balsi.

— Sveika, Hua, šeit Marti no Somijas.

— Labsvakars, Marti, — sieviete teica angliski ar patīkamu, mazliet dziedošu akcentu. — Prieks dzirdēt tavu balsi. Pieļauju, ka izgriezumi no­nākuši galā.

Marti uzreiz šķita, ka Huas balsi bija tāds kā… rezervēts tonis. Kāpēc? Vai kaut kas nebija kārtībā?

— Protams, tie atnāca! — Marti atcirta. — Es pat nezinu, cik ilgi esmu to gaidījis. Kāpēc neatsūtīji man e-pastu? Tas būtu atnācis daudz ātrāk.

— Dīvaini, — brīnījās Hua. — Sūtīju ziņu vismaz četras reizes, bet no tevis nebija nekādas atbildes.

Ak jā, Marti nokaunējies nodomāja. Viņš nebija lasījis savu e-pastu vismaz nedēļu. Sasodīts.

— Es braucu turp, — Marti kļuva steidzīgs. — Tūdaļ pat rezervēšu lidojumu uz Hanoju. Ceru, ka uz rītdienu vēl ir kāda biļete. Ja rīta lido­jumā vēl ir vietas un no lidostas dodamies pa taisno uz Halonu, būsim tur jau…

— Paklau, Marti, man tev jāteic, ka…

Marti pagriezās, lai palūkotos uz sienas sakombinēto karti. Tā nosedza visu apvidu, visas Halonas līča vairāk nekā trīs tūkstoš salas.

— Vai esi jau noskaidrojusi precīzi, uz kuras salas radījums ir izska­lots? — viņš jautāja. — Vai vari mums noīrēt kādu piemērotu mazu laivu?

Tad Marti dzirdēja, kā Hua nopūšas, un viņa noskaņojums sašļuka. Viņai ir sliktas ziņas, nodomāja Marti. Cerams, ka runa ir tikai par kādu mazu birokrātisku problēmu, nevis par ko nopietnāku.

— Man diemžēl jāliek tev vilties, — brīdināja Hua.

— Ko tu ar to domā? — jautāja Marti. — Vai runa ir tikai par parastu preses pīli? Vai… neesi vēl noskaidrojusi salas atrašanās vietu?

— Nē, nē, es, starp citu, domāju… ka notikums ir patiess, — apstipri­nāja Hua. — Vai vismaz tas man šķiet gandrīz neparasti ticams. Noskaid­roju arī, par kuru salu ir runa. Bet…

Marti gaidīja, sirdij dauzoties kaklā, un baidījās no sliktākā.

— …mums šeit bija jau otrais taifūns, un zvejnieki stāsta, ka tas aiz­skalojis līķi prom no krasta. Apvidū ir spēcīgas zemūdens straumes. Tās var aiznest ķermeni dievs vien zina līdz kurienei. Daudzus kilometrus tā­lāk, varbūt pat vēl vairāk.

Marti nespēja neko sacīt. Vilšanās bija pārāk smaga.

— Man žēl, — Hua vienkārši teica. — Zinu, ko tas tev nozīmē.

— Tā nav tava vaina, — Marti izmocīja.

Viņš skatījās uz Halonas līča karti un izmisīgi centās izdomāt kaut ko, kas varētu līdzēt. Kaut ko, kas dotu viņiem cerību, pēdējo cerību stariņu.

— Vai mums tiešām nav nekādu iespēju to atrast? — vaicāja Marti.

— Vai tad mums nevajadzētu vismaz pamēģināt? Šī varētu būt vienīgā iespēja, ko iegūstam. Otra tāda pati pavisam noteikti mūsu dzīves laikā vairs neradīsies.

Vispār jau tāda gadījuma noteikti nebūs vairs nekad, drūmi domāja Marti. Nevienam. Pat pēc tam, kad mēs paši būsim miruši. Kad kāda suga reiz pazūd no zemes virsas, tā ir prom uz visiem laikiem.

Mūžīgi.

— Nu… pavisam teorētiski…

Marti gandrīz spēja sadzirdēt, kā Hua apdomā sakāmo.

— Varbūt tas nebūtu pavisam neiespējami, — Hua beidzot teica. — Ha­lonas līča ūdeņi nav diez ko dziļi, dibenu ir viegli sasniegt nirstot.

Marti juta, kā viņa cerības atdzīvojas.

— Tomēr ūdens ir tik dziļš, ka dibenu redz tikai dažās vietās, — Hua turpināja. — Turklāt ūdens ne tuvu nav tik dzidrs kā tālāk jūrā. Nirējs nevar reizē izķemmēt vairāk par metrus divdesmit platu joslu. Tas nozīmē, ka jau hektāru platas teritorijas izskatīšana ir visai grūts pasākums.

— Par cik lielu platību mēs tagad runājam? Apmēram.

Hua atkal mirkli padomāja, pirms atbildēja.

— Desmitiem kvadrātkilometru.

Tas nenoliedzami ir diezgan daudz, Marti domāja.

— Mums vajadzīgi vismaz divi nirēji, eholote un pāris laivu uz vairā­kām nedēļām, — Hua rezumēja. — Lai mums būtu vismaz teorētiska iespēja, ka tas izdosies. Tas maksātu diezgan daudz. Vai tev ir iekrājumi kam tādam?

— Nu, laikam nav vis, — atzina Marti, zaudējis dūšu.

Iestājās nepatīkams, ilgs klusums.

— Marti, man patiešām ir ārkārtīgi žēl,— Hua visbeidzot teica.

Hua izklausījās nokaunējusies, it kā tā būtu viņas vaina.

— Neuztver to personīgi, — aizrādīja Marti. — Taifūni dara, ko paši grib. Bet, klau, es vēl mazliet par to padomāšu. Piezvanīšu tev, ja kaut kas ienāks prātā.

— Darām tā, — Hua skanīgi teica. — Saudzē sevi!

Marti nolika klausuli un mēģināja norīt vilšanos. Viņš iedzēra malku kafijas. Tā bija jau atdzisusi. Viņš izlēja auksto dzērienu izlietnē un ielēja jaunu no kafijas automāta kannas. Perkeleen perkeleen perkeleen perkele, domāja Marti. Par laimi, somu valodā bija ļoti labi un salīdzinājumā ar citām zemēm izcili spēcīgi lamuvārdi. Tas reizēm palīdzēja, vismaz maz­liet. Tad, kad kaut kas patiešām saniknoja, saniknoja ne pa jokam.

Mājas telefona zvanīšana pārtrauca viņa domas. Viņš iegāja istabā un pacēla klausuli.

— Ritola, — viņš norūca.

— Sveiks, šeit Līsamaija, — teica bijušās sievas balss.

Šī nav mana diena, nodomāja Marti.

Viņš nespēja sarunāties ar Līsamaiju. Ne tagad, tikai dažas minūtes pēc tam, kad viņa Lielais Sapnis vispirms bija šķitis piepildāmies un tad — gandrīz tajā pašā mirklī — sagruvis kaudzē kā kāršu namiņš.