Jūras pūķa sala

11

Kamilla sēdēja uz astoņnietrīga zemnieku burinieka pakaļējā airsola un turēja stūri. Marti uzvilka galveno buru, un laivas ātrums uzreiz palie­linājās. Ūdens sāka plūst gar tās priekšvadni un sāniem, un ik pa brīdim dažs lielāks vilnis uzšļakstīja viņiem kādas piles.

Vējš tomēr bija jūtami norimis. Kad viņi bija iekāpuši laivā, tas vēl bija diezgan spēcīgs, un atklātā jūra bija pilna zemām viļņu putām. Tagad pu­tas bija pazudušas un retie viļņi pamazām samazinājās. Mirkļiem kāda atsevišķa draiska vēja pūsma vēl lika grotburai un klīverim būkšķēt un plandīties un takelāžas virvēm omulīgi klabēt, taču tie liecināja vienīgi par vēja pēdējo negribīgo piepūli. Pēc laika ziņām, vējš vakarpusē varētu no­rimt pavisam. Tad, lai tiktu atpakaļ, viņi būs spiesti iedarbināt Seikkailu korpusā iebūvēto dīzeļmotoru.

Kamillai bija jāatzīst, ka Marti laiva ir skaisti darināta. Sākumā viņa domāja, ka tā izskatās smaga un neveikla, viņa bija pieradusi pie slaikāk veidotām laivām. Marti laiva bija skaisti sarkanbrūni eļļota, taču pēc for­mas daudz apaļāka, platāka un īsāka nekā tās laivas, kurās Kamilla bija braukusi līdz šim. Turklāt tā bija taisīta no resniem dēļiem, kas pārklājās cits citam, un Kamillai bija šķitis, ka tā ir nevajadzīgi masīva. Taču, kad viņi sāka kustēties, Kamilla ātri pamanīja, ka laiva pārsteidzoši viegli spītē pretvējam un turas viļņiem pretī neatlaidīgi un mierīgi, daudz nešūpoda­mās. Varbūt zemniekiem, kas uz Zviedriju un arī mazliet tālāk tūkstošiem gadu bija veduši preces, bija iemesls iemācīties būvēt tieši šāda veida

%

laivas. Baltijas jūra bija tik maza un sekla, ka vētru saceltie viļņi bija stāvi un asi, daudz atšķirīgāki nekā okeānu lielās, taču lēzenākās zvalstošās ūdens piramīdas.

Ceļa sākumā Kamilla bija sabijusies un vairākkārt ievilkusi elpu dziļāk nekā parasti, kad Marti stūrēja laivu tieši cauri jūras kartē atzīmētajiem sēkļiem. Kamilla redzēja asus akmeņus kā brūnus un pelēkus rēgus tikai pāris metru dziļumā zem viņiem, kad Marti laida tiem pāri pilnā ātrumā.

— Vai tas jau nav bīstami? — viņa protestēja.

Marti pakratīja galvu, apliecinādams, ka ūdens ir pietiekami dziļš.

— Šī nav ķīļlaiva, — viņš piezīmēja. — Mūsu iegrime ir ļoti maza. Tur­klāt laivas apakšu sedz stingrs un biezs dzelzs apkalums, un dzenskrūve ir tās aizsargā. Mums nekas nenotiktu, pat ja uzskrietu akmeņiem. Šī laiva neapgāzīsies un nenogrims, lai kā censtos.

Kamilla palūkojās pāri bortam un pārliecinājās, ka Marti saka tais­nību. Laivas ķīlis tiešām nebija tāda V veida plata spura kā tām laivām, ar kurām viņa bija burājusi. Tas bija kā gara, bet zema otrādi apgriezta kore, kas stiepās no laivas pakaļgala gandrīz līdz priekšvadnim. Tas bija piestip­rināts tik daudziem bieziem dēļiem, ka laivas dibens nevarētu sašķaidīties, ķīlim uztriecoties akmeņiem, lai ari cik spēcīgs būtu trieciens. Varbūt tā­diem garķlļainiem lempjiem tiešām ir sava jēga, domāja Kamilla.

Iezvanījās Kamillas telefons, un viņa atbildēja.

— A, sveiks Jouko, — teica Kamilla telefonā. — Ja, naturligtvis kārt jag tala med dig. I havet, Hango Vāsira. Men det ar bra. Sag bara vad…1

Marti nespēja noslēpt saīgumu, jo tas bija jau ceturtais zvans, ko Ka­milla bija saņēmusi kopš izbraukšanas. Te nu bija dabas miers, Marti rūgti nodomāja.

— A regional forestry master plan?2 — Kamilla nomainīja valodu. — For which province? Kalimantan Tengah? Remind me, where was that?3

1 Jā, protams, es varu ar tevi runāt. Jūrā, Hanko rietumos. Bet tas nekas. Tikai pasaki, ko… (Zviedru vai.)

2 Reģionālās mežsaimniecības ģenerālplāns? (Angļu vai.)

3 Kurai provincei? Kalimantānas Tenahai? Atgādini man, kur tas bija? (Angļu vai.)

Kalimantānas Tenaha, domāja Marti. Viduskalimantānas reģions Indo­nēzijā. Vai kāds Kamillas uzņēmums veidoja tur mežsaimniecības plānus? Tas izklausījās draudīgi. Vismaz, ja runa bija par FPPC.

— Bet, protams, ka mums ir jāatstāj piedāvājums, — Kamilla teica.— We have experience from this region, lots of it. I do not think anyone can compete with us what comes to the depth of forestry know-how of that area.1

I do not think anyone can compete with you in producing massive carbon emissions from land-use changes,2 Marti indīgi nodomāja. Kamilla redzēja viņa izteiksmi.

— Nu, kas tagad? — jautāja Kamilla.

— Vai tu varētu izslēgt telefonu, kad nokļūsim mazliet tuvāk? — Marti lūdza.

— Tuvāk kam?

— Tad jau tu redzēsi.

Kamilla šaubīgi palūkojās uz Marti.

— Es varu izslēgt telefonu arī tagad. — Tas gan ir arī kaut kas cits, Ka­milla domāja. Izskatījās, ka Marti bija sabojājies garastāvoklis.

— Nu, kas tev tagad uznāca? — jautāja Kamilla.

Marti pārbaudīja, cik stingra ir bura, taču neatbildēja uz jautājumu.

— Neāksties, es tevi pārāk labi pazīstu, — Kamilla teica. — Lai arī ne­esam tik ilgi tikušies.

Tu pūties tieši tāpat kā agrāk, Kamilla sadrūma.

— Jūs plānojat veidot reģionālo mežsaimniecības plānu Kalimantānas Tenahā? — Marti vaicāja.

Kamilla aizkaitināta paskatījās uz Marti.

— Tas ir biznesa noslēpums. Būtu pateicīga, ja par to tu nevienam ne­minētu.

— Kuru firmu tas šajā gadījumā nozīmētu? FPPC?

1 Mums ir pieredze šajā reģionā, liela. Es nedomāju, ka kāds ar mums var sacen­sties, ja runa ir par zināšanām par šo apgabalu. (Angļu vai)

2 Es nedomāju, ka kāds var ar jums sacensties liela apjoma oglekļa emisijas radī­šanā no zemes izmantošanas izmaiņām. (Angļu vai.)

— Protams, — teica Kamilla. — FPPC ir jau izveidojis visu Indonēziju nosedzošu mežsaimniecības plānu un lielu daļu no visiem zemes reģionā­lajiem plāniem.

— Tas ir izplānojis ari vismaz trešdaļu Dienvidaustrumāzijas celulozes un papīra rūpnīcu, — Marti atcirta. — Vai tur, tavuprāt, nav nekādu pret­runu?

Marti atcerējās, kā FPPC pārstāvis pirms piecpadsmit gadiem bija plā­tījies par to seminārā, ko Helsinkos rīkojušas vides organizācijas. Indo­nēzijas meža sektoriem reāli nenotiks nekas tāds, ko mēs nebūtu plānojuši. Mēs visam sekojam līdzi. Tagad, kad Indonēzijas meži, kūdras purvi un akmeņogļu slāņi dega un uz zemes bija divdesmit miljoni hektāru neaprū­pētu kailizcirtumu, mutes bija ciet. Tagad oficiālā patiesība bija, ka FPPC nemaz nebija mēģinājis iejaukties Indonēzijas iekšējās lietās.

— Es gan domāju, ka Indonēzijas un daudzu citu valstu mežus šobrīd aprūpē krietni labāk tieši tāpēc, ka mēs esam tur bijuši, — teica Kamilla.

Marti nopūtās.

— Indonēzieši agrāk izmantoja atjaunojošo audzēšanu, nevis nocirta visus kokus uzreiz.

— Vai tu esi kādreiz pārskatījis kaut vienu no mūsu veidotajiem nacio­nālajiem mežsaimniecības plāniem? — Kamilla draudīgi izspieda.

No tā nekas neiznāks, domāja Marti. Man vajadzētu turēt muti, nevis iejaukties šajā lietā. Vismaz tagad.

— Tropiskajos purvu lietus mežos ir svarīgi, lai koku visu laiku būtu tik daudz, ka purvāja virsma būtu ēnā, — viņš tomēr teica. — Tas pazemina kūdras virsējā slāņa temperatūru vismaz par piecpadsmit grādiem.

Te nu tas bija, Marti sašļucis nodomāja. Nevarēju vis noturēties nepa­teicis. Kāpēc es neprotu paklusēt? Joprojām, pēc visiem šiem gadiem? Pat tad, kad tas būtu svarīgi?

— Es jautāju, vai tu esi lasījis tos mūsu izstrādātos mežsaimniecības plānus?

— Esmu tos lasījis, — Marti apliecināja.

— Nu labi, tad tu zini…

— Un esmu ari redzējis, ko tie izraisa darbībā. Agrāk cilvēki nogāza tikai lielākos kokus un aizveda tos prom, ripinot pa fašīnu ceļiem, nevis sarokot augsnē grāvjus. Bet kad tā tava firma izrēķināja, kas ir ienesīgi un kas…

Kamilla jau sāka izskatīties patiešām aizkaitināta. Marti saprata, ko tas nozīmē viņa ekspedīcijas finansējumam.

— Ai, lai nu paliek, — ierosināja Marti. — Tas droši vien nav tik svarīgi.

— Nē, paskaidro tagad, ja jau reiz iesāki, — pieprasīja Kamilla.

Esmu stulbenis, domāja Marti. Bet viņš bija spiests turpināt.

— Indonēzijas purvainajos lietus mežos būtu iespējams audzēt kokus ar sevišķi vērtīgu koksni ari ekoloģiski ilgtspējīgā veidā, — apliecināja Marti.

— Tikai zemes virsmu vajag uzturēt tik mitru, lai kūdra neoksidētos un neaizdegtos. Kanāli un kailcirtumi izžāvē kūdras virsmu stipri par daudz.

— Izklausās interesanti, — teica Kamilla.

Patiesībā viņa nemaz nebija ieinteresēta, un viņas balsij bija cieta, me­tāliska pieskaņa.

— Lielākoties tieši FPPC ir piespieduši indonēziešus pievērsties kailcirtēm un nolīdzināt purvainos lietus mežus par celulozes plantācijām un laukiem eļļas palmu kultūrām, — turpināja Marti. — Jo tas taču ir eko­nomiski izdevīgāk.

Savā ziņā tas patiešām ir dīvaini, domāja Marti. Lielākajai daļai somu patīk vecas priedes ar raupjiem stumbriem un sūnaini eglāji, kuros ir mil­zīgi skudru pūžņi un kuri ir pilni noslēpumainām dzīvnieku takām. Hel­sinku centrālais parks un daudzas citas galvaspilsētas apzaļumotās vietas viesiem, kas atbrauca no citām zemēm, šķita kā atsvaidzinoši mūžameži vai džungļi. Vienlaikus somu mežrūpniecības giganti aktīvāk un agresīvāk nekā jebkurš cits gan Somijas pašas apsaimniekotajos mežos, gan citur pasaulē bija atbalstījuši kailcirtēs balstītus mežu aprūpes principus. Kā­pēc? Kā tas bija iespējams?

— Džakartas Cemara viesnīcas liftā reiz satiku Indonēzijas lielāko celu­lozes un eļļas palmu koncerna pārstāvi, — Marti turpināja. — Viņš uzreiz izstāstīja, ka visi viņa firmas vadītāji ir skoloti Somijā.

Vai arī mūsdienās somi tik ļoti cenšas iekļauties starp citiem eiropiešiem,

ka par katru cenu grib uzsvērt savu nesomiskumu, Marti prātoja. Vai viņi grib būt vēl indoeiropeiskāki par pašiem indoeiropiešiem, lai citu Eiropas lielāko tautu vidū neizskatītos pēc nomaļiem mežiniekiem vai eksotiskiem purvu ugriem?

— Tu, protams, vari ticēt visam, kam vien vēlies, — teica Kamilla un aizgrieza skatienu prom no Marti, tālu jūrā.

Viņas balss bija ledaina un vairs neraisīja cerības par sadarbošanos. Šis dils izgāzās, vēlākais — tagad, Marti sērīgi nodomāja. Bet varbūt tam visam galu galā nebija nekādas nozīmes.

Viņa domas atkal atgriezās bērnībā un Dienvidķīnas jūrā. Dienā, kad viņš bija redzējis vai vismaz iztēlojies redzam jūrā kaut ko pavisam ne­parastu. jo vairāk laika bija pagājis, jo nereālākas bija kļuvušas atmiņas. Tās bija gan skaidras, taču vai tas viss tiešām bija noticis, vai arī visu atga­dījumu viņš bija tikai izdomājis? Vai viņš savā puišeļa prātā bija tikai iztē­lojies kaut ko, ko bezcerīgi bija vēlējies redzēt jūrā?

Vai iespējams, ka viņš kādreiz bija lasījis tādu pašu ainu puiku piedzī­vojumu grāmatā vai redzējis to filmā? Viņam nebija nekādu atmiņu par grā­matu vai filmu, kas būtu pieskārusies šai tēmai, bet varbūt citas ainas un tēli bija vienkārši pagaisuši no prāta.

Varbūt tā ir labāk, Marti nomākti domāja.

Pret horizontu skatoties, varēja redzēt garu rindu burulaivu, to bija vairāki desmiti. Šur tur bija ātrāk braucošas motorlaivas. Ja Marti un Kamilla nebūtu kuģojuši šajos pašos ūdeņos agrāk, viņi varētu nodomāt, ka laivas piedalās burāšanas sacīkstēs vai kādā citā pasākumā. Abi tomēr zināja, ka runa ir tikai par kuģu ceļu, kas caur Hanko rietumu ūdeņiem ved uz Hītinenas salām. Hanko rietumu ūdeņi bija tik akmeņaini, ka daudzas laivas neuzdrošinājās novirzīties no iezīmētā kursa. Uz Hītinenas ūdensceļa Hanko rietumu apga­balā bieži vien bija vairāk nekā simt lielu laivu, kas burāja un dārdēja pa vienu un to pašu šauro kursu, un katrā kaut mazliet piemērotā piestātnē grozījās pulka simtiem tūkstošu vai miljons eiro vērtu burulaivu un motorkuteru.

— Taviem draugiem noteikti ir tieši tādas miljons eiro laivas? — Marti nevainīgi apvaicājās.

Kamilla papurināja galvu.

— Viņiem gan mūslaikos ir pat vairāk nekā desmit vai piecdesmit mil­jonu eiro vērtas laivas, — izlaboja Kamilla. — Gadā degvielas izmaksas vien varētu būt apmēram miljons.

— Nu tu pārspīlē!

— Nu, varbūt mazliet, bet ne sevišķi daudz.

Kad naudas ir pietiekami daudz, tad jau ir grūti izdomāt, kā to kaut cik jēdzīgi tērēt, nodomāja Kamilla. Izņemot, protams, ieguldījumus lietās, kas ienesa vēl vairāk naudus.

— Ir grūti iztēloties tehnoloģiju, kas šiem ūdeņiem būtu sliktāk pie­mērota par lielām ārējo dzinēju motorlaivām vai ķlļainām burulaivām, — Marti piezīmēja. — Lai kā censtos, droši vien neko neizdomāšu. Tradicio­nālie laivu tipi ir tieši šādas zemnieku burulaivas ar gareniem ķīļiem vai motorlaivas ar iekšējiem dzinējiem. Tās ir lēnas, bet izlieto tikai mazliet deg­vielas. Maza iegrime un apakšā dzelzs apkalums, lai aizsargātu priekšvadni un skrūvi, tāpat kā šajā laivā.

Marti pamanīja, ka Kamilla atkal izskatās ieinteresēta. Vai viņa sāka atmaigt?

— Nestāsti to maniem draugiem,— Kamilla nosmējās. — Viņi ir pār­lieku lepni par savām jahtām un kuteriem.

— Man vienalga, — teica Marti. — Šeit ir simt tūkstoši salu, uz kurām var tikt ar šādu laivu. Manuprāt, nav ne vainas, ja tavi draugi labi jūtas tajās simtniecēs, kuras viņi var viegli iegūt!

Saule jau bija krietni zemu, un vējš kļuva aizvien lēnāks. Buras, kas pirms tam raustījās vēja pūsmās, vairs pat nefleterēja, tikai karājās bēdīgi kā takelāžas balstītas lupatas. Laiva, ātrumam samazinoties, jau pirms kāda laika bija sākusi vilkties gluži lēnām, tagad viņi gandrīz stāvēja uz vietas. Ūdens virsma kļuva pavisam mierīga, tikai šur tur vārgs vēja pūtiens sa­cēla mazus vilnīšus vai viļņu mazuļus, virzot laivu knapi jūtamā ātrumā. Kamilla redzēja, ka viņu priekšā ir rinda plakanu, tik tikko virs ūdens pa­cēlušos saliņu. Uz tām bija apaļi akmeņi.

Saule nogrima aiz horizonta, bet vakars bija silts un valgs. Ne tropisks,

taču patīkams. Vasara bija bijusi karsta, un jūras ūdens joprojām bija sil­tāks par normu, lai gan svelme bija rimusi un naktis atkal kļuva garākas.

— Varbūt mums iedarbināt motoru? — Kamilla jautāja. — Lai neuz­skrienam tiem akmeņiem?

— Kuš, — Marti nočukstēja un pielika rādītājpirkstu pie mutes.

Kamilla pārsteigta apklusa.

— Paņem sev vilnas džemperi vai pledu no priekšējā pārsega apakšas, ja tev ir auksti, — Marti čukstēja. — Mēs tagad ejam tieši uz īsto vietu, vējš mūs nes pareizajā virzienā.

— Kas tie par brīnumiem? — Kamilla prātoja.

Marti izvilka no airsola apakšas zilu somu un izņēma no tās termosu un divas muminu krūzes. Kamilla redzēja, ka uz vienas krūzes ir Susuriņš, bet uz otras — Snorkes jaunkundze. Marti pasniedza Snorkes jaunkundzi Kamillai un pats sev paturēja Susuriņu.

Nu ja, tad nu gan nevar uzminēt, ka Marti identificētos tieši ar Susu­riņu, Kamilla prātā nosmējās. Dažas lietas nebija grūti paredzēt.

Kamēr Marti lēja krūzēs kafiju, Kamilla pavērās atkal uz apaļo akmeņu nosegtajām saliņām, un… uz mirkli viņai šķita… it kā viens no akmeņiem būtu pakustējies. Tas gan noteikti nebija iespējams. Bet tad tas pats ak­mens sakustējās atkal, šoreiz pavisam skaidri, no kreisās puses uz labo. Ka­milla pēkšņi izšķīra sīkas kustības arī citur. Vai viņai tuvojās migrēna? Jo akmeņi taču nevarēja kustēties. )a vien tie nebija…

— Skaties, tur viens ir pavisam tuvu, — Marti iečukstēja viņai ausī.

— Mazs, šīs vasaras bērns. Ziņkārīgs.

Kamilla paskatījās Marti norādītajā virzienā, un tikai dažus metrus no laivas ieraudzīja ūsainu purniņu un lielas acis, kas skatījās uz viņu ziņkārīgi un bezbailīgi. Roņa mazulis, nodomāja Kamilla, nodrebot aiz sajūsmas. Tad galva piepeši pazuda, it kā tās nekad nebūtu bijis. Ūdens pat nesaviļņojās.

Kamilla redzēja, kā kaut kas parādās virs ūdens tālāk priekšā. Vispirms parādījās puslodei līdzīga galva, tad atspoles veida ķermenis sāka pacelties virs ūdens. Ronis izslējās pārsteidzoši augstu gaisā. Kā viņš to dara, brīnī­jās Kamilla.

— Izlūks, — čukstēja Marti. — Bara vadonis. Tas mēģina izlemt, vai mēs esam bīstami.

Ronis uz viņiem skatījās trīs četras sekundes. Tad tas lēni iegremdējās un atkal pazuda zem ūdens.

Rēna vēja pūsma virzīja viņus uz apaļo akmeņu nosegto saliņu pusi. Saliņas citu no citas atdalīja apmēram piecdesmit vai sešdesmit metru plats šaurums. Saliņas tagad bija pilnas mazu, klusu, taču nepārtrauktu kustību, un Kamilla saprata, ka visi lie apaļie puni bija nevis akmeņi, bet gan roņi un roņu galvas. Ik pa brīdim kāda no galvām pagriezās sāņus tā, ka Kamilla redzēja profilā lielu, smailu purnu. Kamilla saprata, ka tie ir pelēkie roņi, jo po­gaino roņu profils būtu citāds. Uz abām salām bija vismaz piecdesmit roņu.

Un tad katrā pusē laivai no ūdens sāka celties apaļas galvas. Tās pacēlās vairākas vienā reizē uz dažām sekundēm un tad atkal iegrima. Ik pa mir­klim ūdens virsmu tomēr saviļņoja mazs šļaksts, vai reizēm pavisam tuvu pavīdēja divi, viens pie otra gandrīz pielipuši melni punkti. Kamilla sa­prata, ka tās ir pelēko roņu nāsis. Viņa nekad nebija redzējusi roņus tik tuvu kā tagad.

Katrā pusē varēja dzirdēt uznirstošo roņu izelpas mitrās šļakatas un pūtienus, ko radīja pelēkie roņi, pievelkot plaušas pilnas gaisa, pirms ienirt no jauna.

Viņi lēnām slīdēja starp saliņām. Daļēji uz lēzenajām klintīm, daļēji ūdenī gulošie roņi bija klusi un skatījās uz viņiem nopietni un uzmanīgi. Acīmredzot tie tomēr bija nolēmuši, ka viņi nav bīstami, jo neslīdēja ūdenī un nenira.

Tad saliņas palika aiz muguras un pamazām izgaisa nakts satumstošajā krēslā.

— Kā tev patika? — Marti jautāja minūtes desmit vēlāk.

— Iespaidīgi, — teica Kamilla patiesā sajūsmā. — Paldies, ka man to parādīji! Tas tiešām bija lielisks piedzīvojums. Cik daudz to bija?

— Bars ir visu laiku audzis. Domāju, ka to tagad ir apmēram trīssimt. Saskaitīju uz salām apmēram simt trīsdesmit indivīdu, un ūdenī turklāt bija vēl vismaz daži desmiti roņu.

I

— Esmu šeit braukusi cauri noteikti simt reižu, bet nekad neesmu redzējusi nevienu roni, — Kamilla brīnījās. — Nemaz nerunājot par tik daudziem!

Marti pasmaidīja. Tas bija īsts, no sirds nākošs, dzīvesprieku izstarojošs smaids. Patīkami redzēt viņu tik apmierinātu, domāja Kamilla, un piepeši atkal atcerējās, kāds bija viņas pašas stāvoklis. Viņa sajutās maza un ne­laimīga, par spīti naksnīgo salu skaistumam.

Bet varbūt kaut kas no Marti apmierinājuma pielips arī viņai. Ir labi dzīvot cerībā.

— Interesanti dzīvnieki, — viņa teica balsī. — I’ikai zvejnieku kļūst mazliet žēl.

— Pareizi saki, — piekrita Marti.

Marti zināja, ka daudz nīstie jūras kraukļi nenes zvejniekiem neveik­smi. Tie lielākoties ēda tādas zivis, kas zvejniekus neinteresēja, un, iespē­jams, mainīja zivju daudzumu zvejniekiem izdevīgākā virzienā. To pašu tomēr nevarēja teikt par pelēkajiem roņiem. Tie viegli iemācījās baroties no zvejnieku tīkliem un murdiem un sliktākajā gadījumā nodarīja viņiem lielus zaudējumus.

— Mūsu ūdeņus vajadzētu iedalīt atpūtas un ceļošanas teritorijās, ku­rās roņus nedrīkst medīt, un zvejniecības teritorijās, kurās valsts algoti pro­fesionāli mednieki pēc lūguma ierastos medīt roņus, līdzko tie sāktu izēst tīklus, — teica Marti. — Piedevām zvejniekiem vajadzētu maksāt kom­pensāciju par roņu nodarīto kaitējumu.

— Vai tad tā nedara jau tagad?

Marti nervozi nosmējās.

— Roņu nodarītie kaitējumi pagājušajā gadā bija apmēram astoņi mil­joni eiro, no kuriem zvejniekiem sedza ceturto daļu, proti, divus miljonus.

— Tik maz? — brīnījās Kamilla.

— Manuprāt, pareizi būtu izmaksāt desmit miljonus, lai būtu arī maz­liet sāpju naudas. Tas būtu divi eiro no soma gadā, kafijas tases cena.

Es gan par nupat gūto piedzīvojumu samaksātu diezgan daudzu kafi­jas krūžu cenu, domāja Kamilla.

— Pirmie cilvēki, kas ieradās Somijā pirms vienpadsmit tūkstošiem gadu, bija roņu mednieki, un, piemēram, no Krieriki izrakumos lliī atras­tajiem piecus tūkstošus gadu vecajiem kauliem, deviņdesmit astoņi pro­centi pieder roņiem, — klāstīja Marti. — Aļņus un ziemeļbriežus sāka medīt krietni vien vēlāk, tikai dažus gadu tūkstošus, pirms jūs, indoeiropieši, sā­kāt iespiesties tajos pašos apvidos no saviem Volgas lokiem ar tiem neģēlī­gajiem liellopiem un sapuvušajiem miežu graudiem.

— Nu jau gan! — izsaucās Kamilla.

Viņasprāt, liellopi vienmēr bijuši jauki un gudri radījumi.

— Es tikai domāju, ka tad, ja somi piecus tūkstošus gadu ir pavadījuši ar roņiem, mazliet līdzīgi kā eskimosi, vai nav diezgan dumji, ka lielākā daļa mūsdienu somu nekad nav pat redzējuši savvaļas pogainos roņus vai pelēkos roņus? Vai viena pilna kafijas krūze nav lēta cena par to, lai somu vecais totēmu dzīvnieks atkal kļūtu par daļu mūsu realitātes?

— Es vienmēr esmu pieņēmusi, ka roņus ir ļoti grūti ieraudzīt,—teica Ka­milla. — Tad, kad esam braukuši cauri šejienei ar motorlaivu, motora rēkoņa, saprotams, aizbiedēja tos prom. Bet es esmu šeit devusies cauri ar burulaivu daudz biežāk nekā ar motorlaivu un tāpat neesmu redzējusi nevienu roni.

Krēsla sabiezēja. No jūras šur tur rēgojās vientuļi akmeņi kā lieli, melni zobi. Tos bija aizvien grūtāk izšķirt. Kamilla atkal sajuta liegu vēja pūsmu uz vaiga.

— Vai esi šeit burājusi tad, kad ir mierīgs, vai tad, kad ir bijis stiprs vējš? — vaicāja Marti.

Kamilla uz Marti dīvaini paskatījās.

— Un kā tu domā? Kā tad, tavuprāt, burulaiva kustas?!

— Ko tu un tavi draugi esat darījuši, kad ir bijis mierīgs? Vai esat pa­likuši, rāmi gaidot, līdz atkal parādīsies vējš?

— Protams, ka ne!

— Vai tu vari brītiņu paturēt stūri? — Marti lūdza.

Kamilla saņēma stūri. Marti atbrīvoja klīverbomi un ļāva tam aizslīdēt uz laivas otru pusi. Buras sāka fleterēt vējā. Kamilla redzēja, ka akmeņi ir jau daudz tuvāk.

Marti nospriegoja grotburu, tā uzreiz ieņēma pavisam citu veidolu. Marti sagrieza arī fokburas šoti uz otru pusi. Kamilla pagrieza laivu tā, lai tā aizslīdētu garām akmeņiem pa labo pusi.

— Tātad jūs esat burājuši tad, kad ir vējš, un izmantojuši motoru tad, kad ir mierīgs? — Marti tirdīja.

— Tā gan, — Kamilla piekrita.

— Roņus vai citus virs ūdens gluži nemanāmi kustošos jūras dzīvnie­kus ir pārsteidzoši grūti pamanīt, ja ir kaut mazliet viļņains, — atzīmēja Marti. — Delfīna muguras spura vai roņa galva, nemaz nerunājot par pliku roņa purnu, pazūd aiz vismazākā viļņa. Lecošie vaļveidīgie un kotiki, protams, ir cita lieta.

Lielā gludvaļa izpūstā strūkla ir kā dziļbumbas sprādziens, šo ūdens stabu, ja paveicas, var redzēt pat desmitiem kilometru attālumā. Arī zilo vaļu un finvaļu kolonnām līdzīgās, pat divpadsmit metru augstās strūklas var redzēt ļoti tālu.

Kamilla sāka saprast, ko Marti grib pateikt.

— Mēs tātad esam burājuši tikai tad, kad roņus ir gandrīz neiespējami pamanīt, un aizbiedējuši tos prom, darbinot motoru tad, kad jūra ir bijusi mierīga.

— Nešaubīgi, — Marti apstiprināja. Seikkailu slīdēja gar akmeņiem, kas slējās virs ūdens. Caur krēslu Kamilla redzēja, ka uz daudziem akmeņiem sēž jūras kraukļi. Viņa gaidīja, ka tie metīsies bēgt, taču tie palika mierīgi uz vietas. Acīmredzot tie ticēja, ka kļuvuši neredzami. Vai arī tie neuztvēra gandrīz bez skaņas uz priekšu slīdošo laivu kā bīstamu. Vai varbūt Marti bija šeit braucis tik bieži, ka putni bija pieraduši pie Seikkailu.

Drīz akmeņi bija aiz muguras, un priekšā bija tikai tumša jūra. Kamilla vairs neredzēja nevienu pašu saliņu vai salas siluetu. Viņā mazliet uzjun­dīja bailes, jo viņa tagad bija jaunos un nepazīstamos ūdeņos. Gan burtiski, gan metaforiski.

Marti tomēr rādījās zinām, ko viņš dara, tāpēc Kamilla nebija īsti sa­traukusies. Marti droši vien bijis šajos ūdeņos simtiem reižu.

— Braucu reiz ar Sarfaq Ittuk prāmi no Ilulisatas uz Nūku gar

Grenlandes rietumu krastu, — Marti stāstīja. — Tieši pāri septiņu mil­jonu Grenlandes roņu migrācijas ceļam. Biju precīzi īstajā vietā precīzi īstajā laikā, tieši tad, kad Grenlandes roņi migrēja uz ziemeļiem gar šauro, seklo jūras joslu.

Tam vajadzēja būt varenam skatam, Kamilla domāja.

— Apstākļi bija perfekti, jūra bija gluda kā spogulis, un saules gaismas bija gana. lūra bija tik salta, ka nebija arī gaisa masu radīto mirāžu. Ne miglas, ne lietus. Man bija līdzi izcila optika, un Sarfaq Ittuk augšējais klājs bija tik augstu, ka varēju redzēt divdesmit kilometru tālumā. Es biju uz klāja, biju kā uz adatām, gandrīz visu laiku lūkojoties teleskopā, tikai pāris reižu aizgāju iedzert kafiju un apēst bulciņu. Redzēju tikai sešus tūkstošus roņu. Proti, mazāk nekā vienu no tūkstoša.

Sešus tūkstošus no septiņiem miljoniem, Kamilla brīnījās.

— Reāli es redzēju tikai klīstošos baru izlūkus, — paskaidroja Marti.

— Un pat ne visus. Vienmēr, kad kāds roņu bars sadzirdēja mūsu motoru klaboņu, tie paslēpās zem ūdens, turot virspusē tikai nāsis. Vienīgi baru izlūki pabāza galvu un reizēm arī ķermeņa augšdaļu virs ūdens un pār­baudīja, kāda ir situācija, vai vajag bēgt vai var vienkārši sagaidīt, kad bū­sim garām. Aiz izlūkiem bija tikai pāris pilnu baru tālu pie horizonta. Tie peldēja ar galvām virs ūdens ātrā tempā virzienā uz ziemeļiem, ciešā daudzsimtgalvu čemurā.

— Vai tad tu neredzēji roņu nāsis? Ja jūra bija gluda kā spogulis?

Marti iesmējās.

— Droši vien. Likās jau, ka redzēju. Bet tur bija arī triljoniem aļģu. Kā gan es varētu zināt, kurš mazais pleķītis ir aļģu pika un kurš — roņa deguns?

Viens no tūkstoša, Kamilla domīgi sprieda. Viens no tūkstoša ideālos apstākļos, kad viss bija tik piemērots vērošanai. Laba novērošanas vieta pietiekami augstu virs jūras līmeņa, spēcīga optika, ūdens gluds kā spo­gulis, bez miglas, bez lietus, bez karstumā vibrējoša gaisa. Un tāpat tikai viens no tūkstoša.

Bet mēs nupat redzējām daudz vairāk nekā vienu no tūkstoša, viņai ienāca prātā. Ja tajā barā pavisam ir divi vai trīs simti roņu, kā Marti teica, mēs

redzējām no tiem pusi. Vai varbūt pat vairāk nekā pusi. Virs ūdens pa­bāzto galvu bija diezgan daudz. Varbūt viņi bija redzējuši pat gandrīz visus baram piederošos roņus?

— Sāku pamazām saprast, kāpēc tu mani atvilki uz šejieni, — Kamilla piezīmēja. — Gribēji man parādīt, kāpēc tos tavus jūras kriptīdus mūs­dienās vairs neredz diez ko bieži. Lai arī tie eksistē.

Virs viņiem parādījās pirmās zvaigznes.

— Visus kuģus ar augstajiem klājiem mūsdienās darbina motori, — Marti apstiprināja. — Ir tikai sauja lielu burukuģu, un ari tie ieslēdz dīzeļ­motorus tad, kad nav vēja. Ari mazākajām burulaivām ir motori, un to klāji ir ļoti zemu. Horizonts ir pārsteidzoši tuvu, ja skatās no jūras līmeņa. Ja jūrā ir pusmetru augsti viļņi, no burulaivas nevar ieraudzīt ūdens vir­smā šūpojošos konritu, pat ja tas būtu turpat netālu.

Tas jau izskaidro diezgan daudz, domāja Kamilla.

— Varbūt tieši šo iemeslu dēļ lielākā daļa ziņu par lielām jūras čūskām mūsdienās nāk no Vjetnamas, Halonas un Bajtu līča. Apvidus augsto salu tūkstoši kopā veido izcilu vēja aizsegu un viļņu šķēlēju. Līcī tādēļ nekad nav sevišķi augstu viļņu, tas bieži ir diezgan rāms arī tad, kad ārpusē ir liela viļņošanās. Turklāt līcī pārvietojas tūkstošiem mazu zvejas laivu un pel­došo māju, un daudzām joprojām ir tikai bura un airi.

— Ideāls savienojums, — secināja Kamilla.

— Tieši tā, — Marti apstiprināja.

— Tātad tas tavs konrits tiešām varētu pastāvēt? Joprojām?

Marti mirkli apdomāja, ko atbildēt.

— Pirms trim gadiem satiku kādu lidotāju, kurš man pastāstīja par no­vērojumu, ko veicis netālu no Azoru salām, — viņš teica. — Viņš redzējis kaut ko jūrā un vispirms nodomājis, ka skatās uz apgāzušos pasažieru lid­mašīnu, kas šūpojas ūdenī ar asti gaisā. Pēkšņi lidmašīnas aste saliekusies līkumā un tad atkal iztaisnojusies. Saprotamu iemeslu dēļ viņš nekad nav sniedzis oficiālu ziņojumu par šo novērojumu. Bet, jā, jā, tie joprojām var eksistēt.

Tā varētu būt taisnība, Kamilla domāja. Vispār jau, kāpēc lai nevarētu?

— Bet, ja ari lielās juras čūskas joprojām pastāvētu, tās varētu būt uz izmiršanas robežas, — Marti turpināja. — Vismaz, ja tās spēj vairoties tikai lielo upju deltās.

Pasaulē vairs bija pavisam maz tādu seklu piekrastes ūdeņu, kuru dabu un kvalitāti cilvēks nebūtu ietekmējis, domāja Marti. Sekli krasta ūdeņi bieži ir ārkārtīgi piesārņoti, un tajos zum gadu no gada augošs daudzums skaļu motorlaivu un jahtu. Zemes kultivēšana un mežu izciršana pastiprināju­šas eroziju un nogulšņu daudzumu upēs. Krastus aptverošo mangrovju audžu iznīcināšana situāciju pasliktinājusi vēl vairāk. Aizvien biežāk upes aizdambē smilšu sanesumi no deltas. Prāvajiem jūras dzīvniekiem, kas vai­rojas lielo upju ietekās, nevar klāties visai labi.

Debesīs bija parādījies vairāk zvaigžņu. Hanko ostas ceļamkrānu un citu augstāku būvju gaismas spīdēja tālu kreisajā pusē. Kad Kamilla pa­griezās, lai paskatītos atpakaļ, viņa redzēja, ka arī krasta gaismas palikušas pārsteidzoši tālu, vismaz desmit kilometru tālumā. Kad viņi izbrauca, viņa bija domājusi, ka Marti laiva kustas patiešām niecīgā ātrumā. Taču arī ar tādu ātrumu tā tika uz priekšu gana tālu, ja vien braucējiem bija pacietība. Tikai mazliet pacietības, un ātrums bija pavisam pietiekams.

Turklāt varbūt viņu šībrīža ātrums šiem ūdeņiem bija daudz piemēro­tāks nekā tic tempi, kādos viņa bija pieradusi traukties pa jūru. Kad ar ātru kuteri izskrēja caur Sāristomeri, salas sarāvās. No Helsinkiem trīs stundas līdz Mārianhaminai, un nākamās trīs stundas līdz Gotlandei. Kāds tajā bija valdzinājums? Kāds tur bija piedzīvojums?

Ja laiva ir pietiekami lēna, salas pārvērtās par gandrīz nebeidzamu pie­dzīvojumu un neskaitāmu mazu brīnumu piepildītu labirintu. Desmitiem tūkstoši salu un vēl vairāk saliņu un akmeņu. Miljoni tik tikko virs ūdens izlīdušu akmeņu. Bezgala daudz mazu līču, niecīgu pussalu un pa pusei zem ūdens dusošu lagūnu.

— Mums droši vien vajadzētu griezties atpakaļ? — jautāja Marti.

Kamilla brīdi padomāja.

— Vai mums ir līdzi kaut kas ēdams? — viņa vaicāja.

Marti izskatījās aizvainots.

— Es nekad neesmu devies jūrā bez krietniem ēdiena krājumiem, — viņš uzsvēra. — Nekad nevar zināt, kas notiks.

— Vai laivā ir segas vai guļammaisi?

— Protams. Vienmēr. Mums ir arī moskītu tīkli un divas teltis.

Kamilla aizslidināja kreiso kāju stūrei otrā pusē un atspieda pret to.

Viņa atlaida roku un noturēja stūri ar kājām, vienlaikus izvelkot no somas melnu matugumiju. Kamilla savāca matus kopā un sasēja tos biezā zirg­astē. Viņas izteiksme bija domīga un grūti iztulkojama. Marti gaidīja, ko viņa izlems.

Kamilla dabūja matus pie kārtības un atkal satvēra stūri.

— Vai tev ir jāsteidzas atpakaļ? — viņa jautāja.

— Nē, — teica Marti.

— Varbūt aizbraucam uz kādu jauku salu pārnakšņot? — Kamilla iero­sināja.

Kamilla pēkšņi sadzirdēja savā balsī sāpīgu nostalģiju. Tomēr arī kaut ko citu, ne tik melanholisku. Cerīgumu?

— Kā kādreiz vecajos laikos, — viņa gandrīz sapņaini teica. — Ir pagā­jis tik ļoti ilgs laiks, kopš man pēdējo reizi bijis laiks darīt kaut ko tādu. Vienmēr šķiet, ka ir tāda steiga!

Silts smaids parādījās Marti sejā.

— Kāpēc ne? Tuvumā ir daudz burvīgu salu.

— Izvēlies vienu no tām! Tu pazīsti šos ūdeņus labāk nekā es.

Marti izņēma no aizmugurējā airu sola apakšas plastmasas kastē iepa­kotas jūras kartes un kādu brīdi tās pētīja. Tad viņš atgriezās laivas aizmu­gurē, izlika kartes uz ceļiem un paņēma no Kamillas stūri. Viņš sagrieza stūri tā, lai laivas priekšgals sāktu virzīties pret dienvidrietumiem. Vējš tagad bija tieši aiz viņiem. Buras fleterēja, takelāžas tauvas klabēja, un ūdens sāka šļakstīties gar laivas priekšvadni.