Jūras pūķa sala

8

Kamilla Norstranda skatījās uz veco karti, kas bija izklāta pa galdu, uz Olava Magnusa Gotusa 1539. gada Carta Marina. Viņa ar vieglu izbrīnu pamanīja, ka karte sāk raisīt viņā ziņkāri. Tikai mazliet, bet tomēr. Jo Marti nupat bija iebildis, ka Carta Marina attēlotie jūras nezvēri ir eksistējoši, pazīstami dzīvnieki.

Visi, izņemot divus.

Ko īsti viņš bija domājis, brīnījās Kamilla un skatījās uz kartē uzzīmēto milzīgo vēzi. Tas bija attēlots lielāks par burukuģi. Vai tas bija kāds joks? Ja bija, Kamilla to nesaprata.

— Aizmirsti uz mirkli visas fotogrāfijas Un filmas par zemūdens pa­sauli, ko esi redzējusi, — mudināja Marti. — Sešpadsmitajā gadsimtā tādu nebija. Pirmie zem ūdens uzņemtie video ir tikai no 1984. gada un pirmās fotogrāfijas ar dzīvu milzu kalmāru tika uzņemtas, ja pareizi atceros, 2008. gadā. Domā tikai par to, kādus dažādus jūras dzīvniekus var saskatīt virs ūdens. Nesatraucies pārāk par to, ka daudzas detaļas ir krietni greizas.

Kamillas acīs atausa saprašana.

— Tu tātad domā, ka…

Marti skatījās uz Kamillu sajūsmināts par to, cik ātri viņa atkal bija uz­tvērusi viņa domu gājienu.

— Visi šie lempīgie jūras briesmoņi, kuriem ir milzīgi liela galva un kas izpūš divžuburu strūklas, saprotams, ir gludvaļi, — iesāka Marti. — Tātad reāli vai nu Grenlandes vaļi, Ziemeļu gludvaļi vai Dienvidu gludvaļi. Olava

Magnusa laikā tie bija stipri parasti. Tie bija no visiem Atlantijas okeāna vaļiem visredzamākie. Viņi bieži piepeld visai tuvu krastam. Turklāt tie ir gan lēni, gan ziņkārīgi. Arī mūsdienās tie bieži noberzē parazītus no savas ādas gar kuģu sāniem.

Marti reiz bija redzējis, kā liels melnais valis bija izmantojis Saimonstaunas ostā noenkuroto Dienvidāfrikas flotes korveti, lai pakasītu muguru. Par spīti izmēram, mūslaiku bruņukuģis vaļa dēļ bija šūpojies pārsteidzoši spēcīgi.

— Kā tu vari būt tik drošs, ka tie ir tieši gludvaļi? — jautāja Kamilla.

— Divdaļīga ūdensstrūkla, kas veido V burtu, ir īpaša gludvaļu pa­zīme, — paskaidroja Marti. — Citi vaļi tādas nepūš. Turklāt šajos Carta Marina attēlos atainotas arī citas melno vaļu pamatiezīmes, to, kādi tie jūrā izskatās. Tas ir, ja īsti pēc fotogrāfijām nezini, kādiem tiem vajadzētu izskatīties.

Tas, starp citu, izklausās diezgan saprātīgi, domāja Kamilla.

— Dienvidāfrikas krastos noteiktos gadalaikos ir tūkstošiem gludvaļu, un tic parādās itin tuvu krastam, tāpēc tos ir pavisam viegli redzēt, — skaidroja Marti. — Es pavadīju trīs ziemas Kekertarsuakā, Kopenhāgenas Universitātes pētnieciskajā centrā. Proti, Grenlandē. Šaurumā starp Disko salu un llulisatu ziemās ir trīs simti Grenlandes vaļu. Outi Tervo ir pētījusi to dziesmas. Viņa stāsta, ka tās ir gandrīz tikpat sarežģītas kā kuprvaļu operas.

Kamillas skatiens slīdēja pār karti un tās savādo jūras briesmoņu ko­lekciju. Vienam no tiem bija uzzīmēts tāds pats rags kā pasaku vienradzim.

— Narvalis? — minēja Kamilla.

Marti pamāja ar galvu.

— Nešaubīgi. Tā lielā par upuri krastā izvilktā zivs Fēru salās ir vai nu garspurainā grinda, vai joslvalis, un tam blakus pavisam skaidri ir baltvalis.

— Un šis? — jautāja Kamilla.

Viņa norādīja uz vērša vai govs galvu, kas bija izlīdusi virs ūdens. Zem tās bija kaut kas rakstīts. Vacca marina, saburtoja Kamilla.

— Atlantijas okeānā acīmredzot tolaik peldējās arī vērši, kas prata nirt? — Kamilla provocēja.

Marti uz viņas āķa neuzķērās.

— Vacca marina burtiski nozīmē jūras govs, — teica Marti. — Paras­tās jūras govis jeb Stellera jūras govis tolaik bijušas arī Ziemeļeiropas kras­tos, tās gan izmira jau astoņpadsmitajā gadsimtā. Ir gan jāuzsver, ka Olavs Magnuss laikam nav īsti sapratis, kā jūras govis izskatās.

Olavs Magnuss pats droši vien nekad nav redzējis daudzus no kartē zī­mētajiem jūras dzīvniekiem, domāja Kamilla. Vairāki zīmējumi visdrīzāk pamatojas tikai uz to, ko jūrnieki viņam stāstījuši. Kamilla paskatījās uz kartē zīmētajiem nezvēriem ar jaunu skatienu. Ziemeļu līča ledos nome­dītie roņi neapšaubāmi bija pogainie roņi un pelēkie roņi, un tālāk zie­meļos ilkņainie radījumi noteikti bija valzirgi.

— Šis ir zaķronis, — turpināja Marti. — Un šie roņi, kuriem ir spuras, kas līdzinās kājām, ir vai nu jūras lauvas, vai kotiki. Viņi gan, protams, ne­dzīvo tik tālu ziemeļos, bet Olavs Magnuss droši vien bija dzirdējis to ap­rakstus un drošības pēc iezīmējis tos kartē, lai nekā svarīga tajā netrūktu.

— Un kā ar šiem dīvaiņiem, kas iezīmēti šajā vienā ezerā? — jautāja Kamilla. — Vai tas būtu Ināri ezers vai Imandra?

Kamilla aizskāra ar pirkstu trīs neparastu zivju grupu kartes augšējā labajā stūrī. Zivis bija tuklas un apaļas, un tām bija parasta divspuru aste. Bet tām bija pieci vai seši pāri šauru, pīķveidīgu spuru.

— Tā ūdenskrātuve, visticamāk, ir Baltā jūra, Olavs Magnuss laikam ir domājis, ka tas ir ezers, jo tās mute tolaik gandrīz vienmēr bija ledus aiz­sprostota, — paskaidroja Marti. — Tās zivis ir vai nu kādas platgalves, vai tā sauktās lauvzivis, kas ir pavisam parastas tropiskajos ūdeņos. īstās lauvzivis, protams, nav tik lielas, bet varbūt arī šajā gadījumā Olavs Magnuss ir tikai dzirdējis pārspīlētu aprakstu.

Kamillas skatiens nonāca pie Stavangeras priekšā novietota radījuma, kam bija trīsstūra formas spārni un gara aste. Bāc, daudzi no šiem īstenībā taču ir pavisam saprotami, viņa domāja.

— Šī laikam ir raja, — piezīmēja Kamilla.

— Dzeloņraja, — precizēja Marti. — Astes anatomiskās detaļas ir ga­līgi greizas, bet…

— Un tas bumbveidīgais radījums ir… kāds nu bija tas vārds…

— Mēnesszivs, — papildināja Marli. — Tā ir pat diezgan labi uzzī­mēta. l'ad mums ir šie divi dažādie zobenvaļi, kas, starp citu, ir pārsteidzoši precīzi. Arī mūsdienās diskutē par to, vai zobenvaļus vajadzētu iedalīt divās vai, iespējams, pat četrās vai piecās dažādās sugās. Un tā šeit neap­šaubāmi ir milzu haizivs.

— Milzu haizivs? Par tām tu arī jau runāji. Vai tas ir tas pats, kas vaļhaizivs?

— Tās ir divas dažādas sugas, — paskaidroja Marti. — Abas ēd plan­ktonu un bieži izaug garākas par divpadsmit metriem, vaļhaizivs reizēm vēl mazliet vairāk. Vaļhaizivis ir tropu un subtropu suga, bet milzu haizi­vis labi jūtas arī mazliet ziemeļnieciskākos ūdeņos. Arī es esmu tās daudz­reiz redzējis Biskajas līcī un Lamanša šaurumā.

Divpadsmit metru garas haizivis, brīnījās Kamilla. Angļu kanālā?

— Pie Lizarda raga 1999. gadā varēja redzēt vismaz divsimt haizivju baru, — stāstīja Marti. — Milzu haizivīm patīk gulšņāt jūras virsmā, līdzīgi kā vaļiem. To angliskais nosaukums nāk tieši no tā. Basking shark.

Kamilla joprojām izskatījās mazliet neticīga.

— Haizivis ir ļoti parastas jūras zivis, — apstiprināja Marti. — Mazā­kas sugas ir arī Somijas ūdeņos. Piemēram, pie Bengskeras bākas mīt ap­tuveni piecdesmit indivīdu liels parasto lapshaizivju bars. Sporta nirēji to atrada pirms apmēram piecpadsmit gadiem.

Cik gan maz ir zināms par dažādiem jūras dzīvniekiem, nodomāja Ka­milla. Viņas skatiens atkal aizklīda līdz milzīgajam vēzim, kas savās spīlēs turēja nelaimīgu cilvēku, kurš bēdīgi spirinājās.

— Un kā ar šiem vēžiem? Tu taču neapgalvosi, ka arī tie ir reāli dzīv­nieki?

— Astoņspīļu vēzis ir milzu tinteszivs, un desmitspīļu vēzis — milzu kalmārs, — Marti pašpārliecināti teica. — Milzu kalmārs ir gan vikingu krakens, gan grieķu hidra. Dabaszinātnieki 1861. gadā apstiprināja, ka milzu

kalmāri nav tikai pasaku tēli. Bet visinteresantākais ir tas, ka kartē uzzī­mēts arī radījums, kam ir četrpadsmit aptuveni vienāda garuma taustekļu.

— Nu tad beidzot kaut kas, — teica Kamilla. — Patiešām!

Viņai nebija ne jausmas, kāpēc tas, pēc Marti domām, ir svarīgi.

— Vai senlaiku jūrasbraucēji redzēja milzu kalmārus tik bieži, ka pa­manīja, ka tie pieder divām dažādām sugām? — Marti skaļi nodomāja.

— Architeuthis jeb milzu kalmārs un mesonychoteuthis jeb kalmārs koloss. Mēs taču paši esam to sapratuši tikai apmēram pēdējos desmit gados. Tas četrpadsmit taustekļu radījums varētu būt mesonychoteuthis jo taustekļu garuma atšķirība nav sevišķi liela. Lai arī taustekļu skaits, saprotams, nav pareizs.

Kamilla skatījās uz jūras briesmoņu vidū novietotajām burulaivām. Tās bija skaidri un gaiši mazākas nekā lempīgie radījumi, kurus Marti uzska­tīja par gludvaļiem. Viduslaiku burulaivas nebija īpaši lielas, domāja Kamilla. Tajās ceļojošie cilvēki visu laiku bija tuvu ūdenim. Kuģos nebija mašīnu, kas būtu aizbiedējušas jūras dzīvniekus. Kad kļuva rāms, tie apstājās. Ci­tiem vārdiem, tie bija mierīgi atradušies jūrā garus laika sprīžus tieši tad, kad iespējas redzēt retus dzīvniekus bija sevišķi labas.

Tomēr milzu kalmārs noteikti arī tolaik bija salīdzinoši rets, domāja Kamilla. Viņa atcerējās kaut kur dzirdējusi, visdrīzāk kādā televīzijas do­kumentālajā raidījumā, ka tie paceļas līdz ūdens virsmai tikai izņēmuma gadījumos, parasti tad, kad ir tuvu nāvei. Ieraudzīt milzu kalmāru no laivas vai maza kuģa droši vien bija ļoti biedējoši. Turklāt sastapšanās lielākoties bijusi ļoti ātra, vikingiem nebija niršanas piederumu, peldpleznu vai masku.

Milzu kalmārs neatgādināja tādu dzīvnieku, ko viduslaiku ziemeļeiropieši būtu pazinuši ierastajā vidē. Varbūt vēzis bija tuvākais salīdzinājums, kas viņiem ienācis prātā. Tam bija apmēram tāds pats daudzums dažādu izaugumu kā milzu kalmāram. Turklāt, ja padomā, kā vēža galva ar tā acīm un čaulu izskatījās, aplūkojot tuvumā, tad varbūt vēzī un tā krāso­jumā bija kaut kas tāds pats kā milzu kalmāram, kas uz mirkli izbāzis savu galvu virs ūdens. Lai arī lielais milzu kalmārs noteikti bija vismaz miljons reižu lielāks.

Jo tālāk saruna virzījās, jo intriģējošāka Kamillai sāka šķist Olava Mag­nusa vecā karte. Vēzi aprijošais vaļveidīgais jūras briesmonis visdrīzāk bija kašalots. Vai, iespējams, pelēkais valis, plankumi norādīja uz pelēko vali. Vai tie agrāk nebija arī Atlantijas okeāna pusē? Vienīgi pelēkajiem vaļiem laikam nebija zobu, varbūt tad tas tomēr bija plātņvalis? Varbūt arī runa bija par kašalotu, varbūt kašalota un pelēkā vaļa attēlojumi Olavam Mag­nusam ar tiem plankumiem bija sajukuši. Senie jūrasbraucēji noteikti reizēm bija redzējuši kašalotus cīnāmies ar milzu kalmāriem.

Tad viņa atkal atcerējās Marti noslēpumaino pirmo teikumu. Marti bija teicis, ka visi kartes jūras briesmoņi ir patiesi, īsti, zināmi dzīvnieki.

Visi, izņemot divus.

Kamillas skatiens apstājās pie tievas, daudzos līkumos salocījušās čūs­kas, kas bija uzzīmēta kartē pie Norvēģijas krastiem, pie Tēlemarka. Tā bija kā gara jūrā peldoša slieka, un tai blakus bija milzīgi liels krabis.

Zem čūskas kaut kas bija rakstīts. Vermis… vermis 40pe. lo, lasīja Kamilla.

— Tas nozīmē četrdesmit pēdu garu čūsku, — iztulkoja Marti. — Vai vispār jau, ja pavisam burtiski, četrdesmit pēdu garu tārpu. Olavs Mag­nuss raksta, ka tādas desmit vai divpadsmit metru garas jūras čūskas agrāk dzīvojušas arī Zviedru jūrā. Proti, Baltijas jūrā, peļķē, ko somiski saucam par Austrumu jūru, lai gan tā atrodas no mums rietumos, nevis auslrumos. Olavs Magnuss apgalvoja, ka, atšķirībā no lielākām jūras čūskām, tādas četrdesmit pēdu garas jūras čūskas parasti nav bīstamas.

Kamilla pakratīja galvu un nosmējās par Marti joku.

Bet balstiņa no dziļumiem pēkšņi iečukstēja ausi ko tādu, ko viņa, tais­nību sakot, nebūtu gribējusi dzirdēt. Ja visi jūras briesmoņi kartē būtu izdomāti, būtu viegli pieņemt, ka arī divpadsmitmetrīgas jūras čūskas pie­der pie tās pašas mītisko dzīvnieku grupas. Bet Marti nupat ļoti pārliecinošā un neapstrīdamā veidā bija paskaidrojis, ka citi kartē attēlotie radījumi pastāv un divdesmit pirmā gadsimta cilvēkam ir pazīstami, tā teikt, no TV. Kāpēc lai būtu pievienoti arī pilnīgi izdomāti dzīvnieki?

— Bergenas bīskaps Pontopidans 1755. gadā izdeva grāmatu par Nor­vēģijas dabas vēsturi, kurā viņš apskatīja arī Norvēģijas krastu jūras

čūskas, — stāstīja Marti. — Pēc viņa teiktā, normālos apstākļos tās dzīvoja dziļi jūrā, bet jūlijā un augustā iznāca seklākos ūdeņos, visticamāk, lai pārotos. Šajos mēnešos jūras čūskas varēja gulēt pie ūdens virsmas, kad bija pavisam mierīgs. Bet, kā raksta Pontopidans, tās pazuda dziļākos ūde­ņos uzreiz, līdzko parādījās kaut mazākie viļņi.

Kamilla aizgāja paņemt kafiju. Viņa pacēla kannu un jautājoši paska­tījās uz Marti, taču viņš pakratīja galvu.

— Vai tas tavs bīskaps… Pontopidans… apgalvoja, ka redzējis jūras čūs­kas? — jautāja Kamilla.

— Starp citu, nē. Bet viņš raksta, ka simtiem Ruijā dzīvojošo, norvēģiski un somiski runājošo zvejnieku un jūrasbraucēju ir stāstījuši viņam, ka redzējuši jūras čūskas ik gadu. Kāpēc lai viņš būtu melojis? Vai… Kāpēc lai visi tie zvejnieki un jūrnieki viņam atklāti būtu melojuši?

Nenoliedzami fascinējošs vēsturisks nostāsts, domāja Kamilla un iemal­koja kafiju.

— Deviņpadsmitā gadsimta beigās jūras čūsku novērojumi diemžēl sāka kļūt aizvien retāki, — teica Marti. — Mūsdienās tādu ir pavisam ne­daudz.

Kamilla skatījās uz bildi Olava Magnusa kartē. Vermis 40 pe. lo.

— Tātad tu domā, ka Pontopidana jūras čūska tiešām kādreiz ir dzīvo­jusi, taču tagad tā ir izmirusi vai uz izmiršanas robežas?

— Tā izskatās, — apstiprināja Marti.

— Bet tu runāji par diviem zinātnei nepazīstamiem dzīvniekiem, — teica Kamilla. — Kur ir tas otrs?

Marti virzīja roku augstāk uz Norvēģijas jūru. Viņš pieskārās ar pirkstu čūskveidīgam radījumam, kas bija aptinis ķermeni ap mazu burulaivu. Briesmonim bija ar īsām krēpēm rotāta galva un lielas acis. Galva bija milzīga izmēra, daudz lielāka par kuģa baku. Nezvērs smaidīja neganti un ļaunprātīgi. Ķermenis bija spēcīgs, resnāks par burukuģa korpusu. Tas bija sadalīts desmit posmos, kas rindojās cits aiz cita un ko atdalīja dziļas rievas. Tēlemarka krastos uzzīmētā jūras čūska būtībā atgādināja slieku, bet šis nezvērs salīdzinājumā izskatījās kā reti milzīga odze.

“ 100PEDVM," Kamilla kartē izlasīja.

Ko tas apzīmēja? 100PED varētu nozīmēt simt pēdu garu. Un VM? Var­būt vermis kaut kas. Trīsdesmit metru garš tārps?

— Olava Magnusa lielā jūras čūska, — teica Marti. — Pēc Olava Mag­nusa teiktā, tā izaug simt vai reizēm pat divsimt pēdu garumā. Proti, seš­desmit metru. Divas reizes garāka par krietni lielu zilo vali.

Tā nevar būt, domāja Kamilla. Marti taču negrasās teikt, ka…

— Eiropas viduslaiku jūrasbraucēji to sauca par meerhorse, jo tās galva bija liela un nedaudz līdzīga zirga galvai, — turpināja Marti. — Holan­diešu kriptīdu pētnieks Heuvelmans ir pat iedevis tai latīnisko nosau­kumu. Halshippus olai-magni.

— Lielā jūras čūska? — izsaucās Kamilla. — Nu, tu taču negribi, lai es tiešām ticētu… Lielajai jūras čūskai?