Jūras pūķa sala

37

Hua apstulbusi atmodās un saprata, ka kādu laiku bija iegrimusi snaudā starp sapni un nomodu. Pirmais, kas nonāca līdz viņas apziņai, bija klusums. Pērkona grāvieni un vēja ellišķīgie svilpieni bija prom. Ūdenskritums, kas bija gāzies no klints alas mutes priekšā, bija pārvērties mazā, vājā dubļu straumītē, un alas mutē iesniedzās saules radīta zeltaina strēmele.

Hua uzrāvās kājās un palūkojās ārā. Lietus bija rimies. Debesis jo­projām bija klātas mākoņiem, taču tagad tie bija pelēki, nevis zili melni. Kad Hua pievērsa skatienu jūrai, viņa redzēja, ka gar salu joprojām veļas milzīgi viļņi kā pelēki pakalni. Tie sekoja cits citam nebeidzamās rindās, un visa jūra līdz pat horizontam bija pilna līdzīgu ūdens piramīdu. Aug­stāko viļņu galotnes joprojām pacēlās augstāk par Mazā pūķa virsotni, kad tie aizplūda aiz tās.

— Kā tur izskatās? — Kvoks jautāja.

— Mēs… laikam esam tikuši cauri, — teica Hua. — Vētra ir beigusies.

Un kā ar Kamillu un Marti? Vai viņi bija palikuši alā ar nodomu, lai būtu

aizsegā no vētras?

— Man jāuzrāpjas salas virsotnē apskatīties, vai no turienes var ieska­tīties kalna alās, — teica Hua. — Tur jābūt uz leju vedošām šahtām, putni tajās meklē patvērumu. Mums jānoskaidro, kas ir noticis ar Marti un Kamillu.

Kvoks dīvaini paskatījās uz meiteni. Huai viņa skatiens nepatika.

— Nu, kas ir? — viņa atcirta.

— Taifūns uznāca mums tieši virsū, — teica Kvoks.

— Tātad?

— Ja tas uznāca pavisam virsū, vētra vēl nav cauri, — skaidroja Kvoks.

— Mēs tikai esam vētras aci.

Ak nē, nodomāja Hua. To es patiešām nebūtu gribējusi dzirdēt.

— Cik daudz mums ir laika, pirms vētra atkal atsāksies? — jautāja Hua.

— Varbūt tikai stunda, — Kvoks skaļi domāja. — Augstākais, pāris. Neiespējami pateikt precīzi.

Hua piegāja pie alas mutes. Debesis bija kļuvušas koši zilas, un zilgme turpinājās līdz horizontam. Bija grūti noticēt, ka runa ir vienīgi par tai­fūna aci. No otras puses, taifūni mēdza būt diezgan lieli.

Hua paņēma binokli un pārbaudīja ieleju salas virsotnē. Tās malas no jūras bija izskatījušās salīdzinoši lēzenas, taču īstenībā ieleja bija pārstei­dzoši stāva ari visnolaidenākajā vietā. Turklāt ar visiem nogāzē augoša­jiem kokiem kaut kas bija noticis. Daļa droši vien bija izrauti ar saknēm un ielidojuši jūrā. Daļa gulēja, sakrituši cits citam virsū. Visa ieleja bija jukjukām zaļu kaudžu nosegta. Viņa būs spiesta rāpties tām pāri.

— Tu grasies iet? — Kvoks vienkārši jautāja.

— Man droši vien tas ir jādara, — nopūtās Hua.

Kvoks nošūpoja galvu.

— Visa nogāze var nošļūkt. Turklāt tuvojas nakts.

— Es paņemšu pieres lukturi un lielāku kabatas lukturi somā, — Hua mundri sacīja.

Hua iepakoja somā arī pudeli ūdens, izturīgus cimdus un maisiņu ar Brazīlijas riekstiem uzkodai.

— Mēs iesim līdzi, — ierosināja Vu.

Hua pakratīja galvu.

— Jūs nekad neesat kāpuši klintis, — Hua teica. — Atšķirībā no ma­nis. Neuztveriet to personīgi, taču kopā mēs būtu pārāk lēni. Laika ir stipri maz.

Turklāt jūs visi esat nolāpīti vīrieši, nodomāja Hua.

Vu un Tšiongs izskatījās atviegloti, taču vienlaikus viņi acīm redzami stipri kaunējās, ka ļāva Huai doties vienai.

Hua apmeta ap pleciem vēl ari simt metru garu, pirksta resnuma nei­lona virves rituli un tad aizgāja.

Virzīšanās uz priekšu uzreiz izrādījās daudz lēnāka un grūtāka, nekā viņa bija iztēlojusies. Vētra ar saknēm bija izrāvusi gandrīz visus kokus salas virsotnē vai pārlauzusi tos uz pusēm. Tagad tie gulēja juku jukām cits citam pāri, vietām vairākus metrus augstos, haotiskos ņudzekļos. Turklāt lietus bija pārvērtis zemes virskārtu biezā putrā. Kaudzes virs dubļiem ne­mierīgi kustējās un izskatījās bīstamas.

Koku stumbri bija slideni, un, kad Hua rāpās pirmajam pāri, viena kāja paslīdēja. Tā aizšļūca sānis tik spēji, ka viņa nokrita uz ceļiem, un, ja ne­būtu pieķērusies resnai zara pamatnei, būtu nokritusi dubļos starp diviem lieliem stumbriem tikai sprīdi no vietas, kur tie saspiedās kopā. Hua saprata, ka, ja būtu nogāzusies lejā, viņa, visticamāk, būtu sadragāta līdz nāvei.

Taisni priekšā tagad bija vienīgi no dubļiem un mazākiem zariem iz­veidojušās kaudzes, un Hua turpināja rāpties pa kreisi gar koka stumbru. No tā auga tik biezi zari, ka viņai vietām bija grūti tikt uz priekšu, taču, no otras puses, viņa varēja labi un stingri pieķerties. Apmēram desmit metru tālāk uz koka bija šķērsām sakrituši vēl četri vai pieci koki, un Hua gar tiem pavirzījās tikai mazu gabalu pareizajā virzienā.

Ik pa brīdim stumbri sakustējās un sagrozījās neparedzamos virzienos, un tajos noteikti bija vēl citi bīstami šķēršļi, kas pēkšņi pārsteigtu viņu. Pārlūzis koks varētu uzslieties gaisā un aizsist negaidītā virzienā kā tūkstoš kilogramu smaga pātaga. Arī asie zaru stumbeņi nepadarīja jucekļus drošā­kus. Rāpšanās augšup būtu bīstama arī normālos apstākļos, taču konkrē­tajā situācijā to droši varētu klasificēt kā pašnāvības mēģinājumu.

Tas ir ļoti, ļoti pārdroši, apsvēra Hua, man nevajadzētu to darīt. Viņa sa­prata, ka jebkurā brīdī kāds koka stumbrs var uzripot viņai virsū un sapla­cināt. Taču sievietei reizēm ir jādara tas, kas viņai ir jādara, nodomāja Hua.

Hua pieķērās koka saknei, lai pārvilktu sevi pāri daudzu resnu stumbru veidotai kaudzei, kad viss krāvums piepeši sāka slīdēt pa dubļiem lejup. Debestiņ, noelsās Hua, un sagriezās sāņus.

Hua noskatījās, kā stumbru kaudze plūst viņai garām tikai dažu metru

attālumā, un nopūtās aiz atvieglojuma. Viņa atkal bija nokļuvusi kā uz naža asmens. Taču, kad viņa palūkojās augšup, visa nogāze pēkšņi šķita atdzī­vojamies. Man rādās, nodomāja Hua, man droši vien tuvojas migrēnas lēkme. Viņa uz mirkli aizvēra acis. Kad viņa tās atkal atvēra, viņa redzēja, ka visa nogāze kustas.

Dubļi plūda pa nogāzi lejup simtiem metru platā joslā. Zeme bija pār­vērtusies vairāk šķidrā, nekā stingrā masā, un dubļos gulošie stumbru sablīvējumi tagad slīdēja tieši uz viņas pusi. Tūkstošiem tonnu koksnes, miljoniem tonnu ūdens un dubļu.

Tiešām brīnišķīgi, Hua rūgti nodomāja, pat pievilcīgāka meitene neva­rētu vēlēties vēl mazliet vairāk uzmanības. Par laimi, kaudzes, kas slīdēja lejup pa nogāzi, tuvojās lēnām, daudz lēnāk par iešanas ātrumu. Hua mē­ģināja aizsteigties prom, taču arī tuvākie koki sāka kustēties. Pēc mirkļa viņa juta, kā kustība sagrābj stumbrus zem viņas. Ūdeņainie dubļi plūda pa nogāzi biezākā slānī nekā iepriekš. Hua vairs neuzdrošinājās kāpt pāri strēlēm starp kokiem, jo dubļainais ūdens sniegtos jau vismaz līdz jostas­vietai. Hua saprata, ka vajadzētu turēties uz stumbriem. Ja viņa iekristu starp tiem vai pakļūtu tiem apakšā, tie viņu sadragātu.

Hua slidinājās pa dubļainajiem kokiem tālāk uz sāniem. Dubļi pludoja starp tiem kā melna putra. Ja es ar šito kaudzi ieslīdēšu jūrā, mani nekad neatradīs, Hua nodomāja. Izmisīgi pūloties, viņai izdevās sasniegt vietu, kur kaudzes šķita joprojām stāvam uz vietas.

Hua palūkojās uz apvārsni. Zilā debess vairs neturpinājās līdz horizon­tam, pie tā sāka celties augstas, melnas mākoņu masas. Vēl cumulonimbus. Ak nē, nodomāja Hua. Kvokam bija taisnība. Viņi bija tikai vētras acī.

Viņa uz brīdi apstājās, lai novērtētu situāciju. Viņa bija rāpusies uz iele­jas pusi, jo nogāze tur bija vislēzenākā. Taču lietus ūdens, dubļi un salūzušie koki plūda lejup pa to pašu joslu, kas ne mazākajā mērā nepadarīja ceļu dro­šāku. Point taken, Hua angliski nodomāja. Viņai vajadzēja ielejai apmest loku.

Viņai tomēr radās jauna problēma. Priekšā bija daudzus metrus augsts koku puduris, kas šķita necaurejams. Šķita, ka tas stingri stāv uz vietas, taču viņa nespētu tam pārrāpties pāri.

Hua devās kaudzei apkārt no kreisās puses, lai nenokļūtu atpakaļ ielejā, nestabilās zemes un koku masas vidū. Taču pēc desmit minūtēm viņai priekšā bija jauns strupceļš, vismaz trīsdesmit metru augsta, pilnīgi taisna klints. Krāvums turpinājās līdz klints virsai un tai pāri, daudzus metrus virs ieplakas.

Dārgie ciltstēvi, ja jūs kādreiz bijāt apsvēruši iespēju man palīdzēt kādā jautājumā, tagad būtu labs mirklis, Hua nodomāja. Jo tas, ko es tagad gra­sos darīt, nevar būt visai droši.

Hua negribēja lūkoties lejup, taču viņa tomēr paguva ieraudzīt, ka starp krasta akmeņiem ir koku stumbri, no kuriem slejas asi zaru stumbeņi. Ja viņa nokritīs, viņa tiem uzdursies. Tas nebūtu sevišķi jautri.

Hua satvēra zaru, kas izskatījās stingrs, un pārbaudīja tā izturību. Koks bija ciets kā dzelzs, viņai neizdevās zaru saliekt. Labi! Hua novietoja kāju uz otra piemērotā augstumā atrasta zara. Ari tas šķita stingrs. Viņa mēģi­nāja koku pakratīt. Tas turējās stabili. Hua norija siekalas un tad pārcēla svaru uz apakšējo zaru. Koks pat nenodrebēja.

Hua pārvietoja kāju uz nākamā zara. Tad viņa pārvietoja rokas tvērienu. Mazpamazām viņa virzījās cauri lielā koka lapotnei. Koks šķita stāvam stingri, un viņa varēja turpināt taisni uz nākamā koka lapotni. Zari bija saķērušies, un stumbri nekustējās. Taču Hua joprojām netika atpakaļ uz klints. Sanesumi aizvien bija pārāk augsti un necaurejami. Viņai vajadzēja turpināt vēl tālāk uz sāniem, cauri zariem, kas karājās virs ieplakas.

Lapotnes kļuva retākas, un, kad Hua palūkojās lejup, viņa starp koku zariem redzēja, ka zem viņas kājām ir jūra. Tagad nedrīkstēja izdarīt ne­vienu nepareizu kustību. Viens kājas misēklis, un viņa caur zariem nogāz­tos lejā. Viņai nebūtu stingra balsta ne pie viena zara.

Pret krastu šķeltie viļņi šāva blīvas ūdens masas pret debesīm. Šļakatas sviedās augstu gaisā, tik augstu, ka tās ik pa brīdim aizsniedzās arī līdz Huai.

Es tikšu ar to galā, Hua domāja, vienīgi — man vairs nav palicis daudz laika. Es patiešām negribētu šeit būt tad, kad vētra atkal sāks trakot. Koku kaudzes zem viņas droši vien ieslīdētu jūrā, kad lietus atkal ņemtos šaus­tīt salu.

Tad lapotne, kas karājās virs ieplakas, pēkšņi lūza.

Zem viņas bija trīsdesmit metru tukša gaisa, un nākamā koka tuvākie zari, kas izskatījās stingri, bija gandrīz metru tālāk.

Vai es uzdrošināšos, Hua domāja. Varbūt man vienkārši ir…

Hua pārbaudīja zaru, pie kura viņa turējās. Tas bija ļoti stingrs. Viņa saspieda zaru ar kreiso roku, līdz pirkstu kauliņi kļuva balti, un lēnām sniedzās pēc nākamā koka tuvākā zara. Viņa juta, ka kājas sāk drebēt un zars zem viņas sāk drebelīgi zvāroties. Kustību diapazons auga, un arī viņas uz priekšu izstieptā roka kā noreibusi sāka svārstīties līdzi zaram no vie­nas puses uz otru.

— Aaah, — Hua neapmierināti izgrūda.

Es to nespēju, viņa nodomāja. Viņa jau sāka bīstami pagurt. Hua pie­vilkās atpakaļ, aizvēra acis un krampjaini sagrāba stingro zaru ar abām rokām. Viņa iztēlojās sevi esam kaut kur tālu, pie tēta, mammas un māsas. Domās viņa saritinājās mazā, ciešā kamolītī, atcerējās bērnības Jaungada svētkus un gaidīja, kad zars pārstās kratīties.

No tā nekas neiznāks, nodomāja Hua. Man ir jāatgriežas atpakaļ.

Taču tad viņa iedomājās par Kamillu un Marti.

Viņa koncentrējās, atbrīvoja prātu, atvēra acis un pagriezās atpakaļ. Viņa sniedzās pāri aizai pret nākamā koka zaru un satvēra to, viņas kājas vairs nezvārojās.

Zars bija spēcīgs, tas droši vien izturēs viņas svaru. Viņa tagad bija sa­gūlusies uz priekšu starp diviem kokiem kā cilvēkveidīgs izliekts tilts virs dziļās ieplakas. Viņa uzmanīgi pārcēla vienu kāju pāri ieplakai uz zara stumbeņa, kas šķita stingrs. Viņa paspieda zaru uz leju, vispirms uzmanīgi, tad mazliet stiprāk. Kāju balsts šķita stiprs.

Šeit nu nevarēja neko citu, kā vien…

Viņa atlaida aizmugures koku un grūdās ar visu ķermeni uz priekšu, uz bedres otru pusi.

Koks mazliet nozvērojās, un Huas sirds izbailēs salēcās. Stumbrs paslī­dēja piecus centimetrus tuvāk klints malai, tad vēl desmit centimetru. Tad tas apstājās. Hua pat neuzdrošinājās pakustēties.

Viņa palika uz vietas, klusa kā pele, un lūdzās, lai nenokristu.

Kusties, zaķpastala tāda, tu taču nevari šeit palikt, Hua uz sevi kliedza. Viņa piespieda sevi satvert nākamo zaru. Nekas nenotika, stumbrs palika uz vietas. Hua no atviegojuma nopūtās un uzrāpās uz nākamā koka.

Kaudze izbeidzās klints sienas vidū, kas stāva pacēlās pret krastu ap­mēram trīsdesmit metru augstumā un tad mazliet lēzenāka pagriezās pret salas virsotni. Pagrieziena punktā bija tāds kā dažus desmitus centimetru plats plaukts.

Hua vērtējoši palūkojās uz nogāzi, kas sākās pie plaukta. Pacēlums bija ļoti stāvs, un nogāze bija nosegta ar dubļiem, kas šķita slideni. Šur tur tomēr bija kaila klints, kurā bija daudz plaisu un dažāda izmēra izvir­zījumu. Turklāt plaisās iesakņojušies krūmveidlgie koki joprojām bija vietā, vētra nebija spējusi tos izraut. Hua varētu ķerties krūmos, lai pie­turētos, jo tie bija salīdzinoši biezi. Un citu variantu nemaz nebija, labāks maršruts netika piedāvāts.

Hua pieķērās kaļķakmens radzei, kas šķita stingra, un uzkāpa uz plaukta. Tas bija dubļains un slidens. Dubļu tomēr nebija visai daudz, nepavisam ne tādā apjomā kā ielejā, no kuras pakājes viņa bija sākusi rāpties.

Hua ar kreiso roku pieķērās maza krūmveida koka pamatnei. Krūms izskatījās stingrs un dziļi iesakņojies. Taču, kad Hua pavilka sevi uz priekšu un sniedzās ar otru roku pret daudzsološu plaisu, krūms pēkšņi ar sak­nēm atdalījās no zemes bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma. Hua redzēja, ka to aptverošā zeme lietū un šļakstos ir izšķīdusi vaļīgā biezenī.

Viņas ķermenis atdalījās no nogāzes dubļiem un ar inerces spēku šļūca atpakaļ. Piepeši viņa saprata, ka vairs nav nekā, ko viņa varētu darīt, lai atvairītu kritienu.

Cauri smadzenēm izskrēja bilde ar trīsdesmit metru zemāk gaidoša­jām asajām krasta klintīm, un viņa domās kliedza aiz bēdām un kauna, kad viņa domāja, ko jutīs vecāki, kad uzzinās, kas ar viņu noticis.