Jūras pūķa sala

41

Кап Hua pietuvojās Kamillas un Marti cietumam, vējš atkal bija bries­mīgi pastiprinājies, un pirmās ūdens lāses, kas cirta kā pātagas, jau šķēlās cauri gaisam. Tam nav nekādas jēgas, nodomāja Hua, man būtu vajadzējis palikt alas drošībā. Vējš rāva matus un drēbes, milzīgi zibeņi šķēla debesis, un pērkons grāva kā apšaudē.

Un tad… viņas priekšā uzsprāga apžilbinoši spožs gaismas stabs, kas sniedzās līdz padebešiem.

Hua nekad agrāk nebija redzējusi tādu zibeni. Mirkli viņa manīja ap gaismas stabu arī tvaika mākoņus. It kā zibens karstums sekundes daļā būtu pārvērtis gaisa mitrumu un ūdens pilienus tvaikā. Vai kas tāds ir iespējams, Hua paspēja nodomāt. Bez šaubām!

Zeme mazliet nodrebēja, un Hua gaidīja pērkona grāvienu. Taču to ne­dzirdēja. Zibens bija iespēris tik tuvu, ka grāvienu dzirdēja tikai tālāk uz sāniem. Kad Hua uz mirkli aizvēra acis, viņa redzēja gaismas staba tīklo­jumu. It kā zibens būtu iekausējis tajās savu attēlu.

Baidīšanās nepalīdzēs, nodomāja Hua, viņai tagad tikai jādara viss, lai Marti un Kamilla varētu izglābties.

— Tu atnāci, — uzelpoja Marti, kad Hua parādījās.

Hua notina sifona cauruli no muguras. Viņa izņēma no kabatas vīna pudeles korķi un aizspieda ar to caurules otru galu. Tad viņa norāpās ar kājām pa priekšu zemāk šahtā. Viņa sameklēja kājām labu pamatu, vietu

kreisajai rokai un ar labo roku iespieda caurules galu klints plaisā, kas izska­tījās piemērota. Tad viņa nodrupināja no sienas divus plakanus akmeņus un iebāza tos caurules galam abās pusēs. Kad viņa parāva šļūteni, tā šķita cieši piestiprināta.

Hua nolaida ar korķi aizpiesto caurules apakšgalu karāties bedrē. Tas aizsniedzās gandrīz līdz sašaurinājuma apakšai. Marti un Kamilla pie tā nokļūs uzreiz, tiklīdz ūdens pacelsies par kādu metru.

— Perfekti! — apstiprināja Marti.

Zibeņošana sablīvēja, un pērkona grāvieni kļuva nepārtraukti. Sāka līt, un trakojošā vēja triektās lāses durstīja zemi kā kniepadatas. Hua atspie­dās pret to šahtas sienu, kas bija vēja pusē, lai būtu pēc iespējas labākā aizsegā.

Huai virsū un Marti un Kamillai acīs atkal sāka līt dubļains ūdens. Lie­tus atdalīja no bedres malām lielus dubļu pikučus, kas sašķīda gabalos pret ūdens virsmu, pacēla ūdeni mazos stabos kā niecīgas granātas un izšļak­stīja slapjus dubļus visapkārt.

— Patiešām jauki, — nosprauslojās Kamilla.

— Vai jūs tur lejā tiksiet galā? — Hua norūpējusies sauca.

Kamilla vēl tik tikko spēja izšķirt Huas vārdus.

— Pagaidām… nekādas trauksmes, — viņa sauca pretī. — Taču ūdens atkal ir sācis kāpt!

Hua palūkojās lejup un redzēja, kā ūdens nežēlīgi stiepās gar Marti un Kamillas ķermeņiem.

— Atceries izelpot gaisu ūdenī, lai caurulē nesakrājas pārāk daudz og­lekļa dioksīda, — atgādināja Marti.

Pēc piecām minūtēm ūdens sniedzās Kamillai līdz kaklam.

— Tas brīdis atkal ir klāt, — nopūtās Kamilla. — Cerams… ka mēs vēl tiksimies.

— Pat nedomā ko citu, — teica Marti.

Hua šausmās noskatījās, kā dubļainais ūdens kāpj augšup gar Kamillas un Marti vaigiem un žokļiem un kā tas paceļas līdz viņu sejām. Pēc mirkļa viņi jau elpoja caur Huas atnesto cauruli. Hua nevarēja dzirdēt Kamillas

un Marti elpošanu cauri vētrai, viņai vajadzēja tikai cerēt, ka viņi jopro­jām ir dzīvi.

Es neticu, ka viņi izturēs, Hua attapās domājam. Viņi ir spiesti pavadīt tādā veidā pārāk ilgu laiku. Hua aizdzina šo domu no prāta. Vēl nedomā tā, pat ja tas būtu visticamākais iznākums, viņa sev teica. Sērosi, kad cerību vairs nebūs.