Jūras pūķa sala

30

Marti un Kamilla bija ielīduši dziļāk alā un tupēja zem skursteņveidīgās šahtas. Viņi melanholiski nolūkojās uz šauro zilās debess strēmeli. Pār debesīm slīdošo mākoņu ātrums neapšaubāmi bija pieaudzis. Pirms tam mākoņi bija laidušies pāri lēnām un nesteidzoties. Tagad tie acīm redzami zibēja pār šahtā saskatāmo debess drisku. Vienmēr, kad viņiem pāri pār­pūta stiprāka brāzma, vējš iešvīkstējās dobuma augšgalā. Skaņa bija vai­doša, un Kamillai šķita, ka arī ko sliktu vēstoša.

— Tur augšā ligzdo vismaz daži putnu pāri, — piezīmēja Kamilla. — Nu­pat gandrīz dabūju pļeku tieši ģīmī. Varbūt tie kauli, ko mēs redzējām, tomēr bija putnu, nevis sikspārņu.

Viņi dzirdēja, kā jauna brāzma lika iešalkties salas virsotnē augošo koku lapotnēm. Pēc brīža arī šahtā sāka pazīstami svilpt. Skaņa pieauga līdz spēcīgam vaidam un tad apslāpa.

Tad Kamilla izdzirdēja arī citādu troksni.

— Klau, kas tā ir par skaņu? — Kamilla iejautājās. — Itin kā… ūdens šļaksti?

— Tas nevar būt, — protestēja Marti.

Taču tad arī Marti to dzirdēja, un viņš bija spiests piekrist, ka Kamillai ir taisnība. Taču kā tas bija iespējams? Paisums nevarēja pacelties līdz tu­nelim, no tā būtu palikušas skaidras pēdas alas dibenā.

— Es aiziešu palūkot, — Marti piedāvāja.

Marti paņēma lukturi un piecēlās stāvus. Viņš tomēr nepaspēja nekur

aiziet, kad šaura ūdens strēle jau mulsinošā ātrumā sāka plūst no melnās alas un šļakstīties pret viņu basajām kājām.

— Oho, — noelsās Marti.

Ūdens bija pacēlies daudz vairāk, nekā viņš bija varējis iedomāties. Marti palūkojās augšā šahtā. Tā sniedzās līdz salas virsotnei. Viņiem ne­bija par ko uztraukties, pat ja ūdens paceltos sazin cik augstu.

— Tas vairs nevar būt tikai paisums, — teica Marti. — Taifūns noteikti ir pagriezies uz šejieni.

— Lieliski, — Kamilla atbildēja. — Tikai tā mums vēl trūka!

— Mums tomēr nekas nedraud, — mierināja Marti.

Taču Kamillai šķita, ka viņa balss vairs neizklausījās diez ko pārliecinoša.

— Vai esi drošs? — tincināja Kamilla. — Pavisam drošs?

— Esmu.

Kamillai ienāca prātā klasiska replika no filmas. Of course I’m sure. Absolutely. Tā laikam bija no filmas “Angļu pacients”. Kinolentēs cilvē­kiem parasti gāja slikti vienmēr, kad kāds bija pārāk drošs par to, ka situā­cija nav bīstama.

— Pastāsti man, cik augstu jūras līmenis var pacelties taifūna laikā, — Kamilla rosināja. — Tas ir, vēl virs paisuma līmeņa.

Marti mēģināja atminēties, ko par to bija lasījis un ko Hua bija stāstī­jusi. Hua uzreiz būtu pratusi atbildēt uz jautājumu, taču diemžēl to viņai šajā brīdī nevarēja pajautāt.

— Nu, vispirms ir zemā gaisa spiediena ietekme, — atcerējās Marti.

— Tas uzstumj ūdeni augstāk, spēcīgos taifūnos varbūt metru vai, augstā­kais, divus.

Tas vēl neizklausās sevišķi slikti, domāja Kamilla.

— Taču taifūni stumj pa priekšu arī tādus kā plūdvilņus, — turpināja Marti.

Kā gan Hua bija tos nosaukusi? Viņai tiem bija savs nosaukums. Ak jā, storm surge. Marti nezināja, kā termins ir somiski.

— Kad abus faktorus saskaita kopā, piektās pakāpes taifūns paceļ jūras līmeni par piecarpus metriem vai mazliet vairāk.

Hua, starp citu, laikam bija teikusi, ka tik būtiska jūras līmeņa paaug­stināšanās ir viena no piektās pakāpes virpuļviesuļa pazīmēm. Piektās pakāpes taifūns vai harikeins pēc Safira-Simpsona skalas ir viesuļvētra, kurā vēja pamatātrums ir vismaz divi simti piecdesmit kilometru stundā un kurš paceļ jūras līmeni vismaz par piecarpus metriem.

— Mums taču nevajadzētu būt problēmām arī tādā gadījumā, vai ne? — jautāja Kamilla. — Ūdens taču ir jau pacēlies daudzus metrus, vai ne tā? Baseinā līmenis bija daudz seklāks, kad ieradāmies, un tas tunelis visu laiku ved viegli augšup.

— Tieši tā, mums šeit nav jāsatraucas, pat ja uznāktu piektās pakāpes viesulis, — Marti apliecināja. — Un tikai ļoti reti viesuļvētras pārsniedz piekto pakāpi. — Ja neņem vērā to, ka piektās pakāpes viesuļvētru skaits pā­ris desmitos gadu atmosfēras sasilšanas dēļ ir daudzkāršojies, viņš nodo­māja, taču nedalījās šajā domā ar Kamillu. Nebija nekāda iemesla viņu lieki biedēt. Marti arī nepūlējās pieminēt, ko vēl Hua viņam bija stāstījusi. Pēc Huas teiktā, spēcīgi taifūni un harikeini seklās piekrastēs vai noteiktas formas līčos varēja pacelt jūras līmeni pat par divdesmit četriem metriem.

Cunami, nokļuvis seklos ūdeņos, saglabā kopējo enerģiju un strauji kļūst augstāks. Ja taifūna paceltajai ūdenssegai nav vietas tur, kur to mē­ģina iegrūst, ūdens šaurākās vietās var pacelties krietni augstu.

Marti neprata novērtēt, cik augstu plūdviļņi varētu pacelties viņus ap­tverošajā seklumā. Taču Lielais un Mazais pūķis nenoliedzami vairāk vai mazāk atradās vietā, kur dziļā jūra īsā posmā nogremdējusi kaļķakmens plato zem plānas ūdens segas.

Ja tuvojošais taifūns būs ļoti spēcīgs un uznāks tieši virsū, tas viņus aptverošajā teritorijā varētu pacelt jūras līmeni daudz augstāk nekā parasti. Taču ari sliktākajā gadījumā viņi droši vien līdz ar ūdeni varētu pacelties tajā šaurajā, skursteņveidīgajā šahtā.

Vai arī… vispār jau… vai viņi varēs to izdarīt?

Bija grūti precīzi noteikt, cik augstu ir pirmais sašaurinājums. Marti iepriekš nebija tam pievērsis daudz uzmanības, jo vēl pirms brīža sašauri­nājums bija tik augstu virs viņiem, ka tas tikpat labi varētu būt kaut vai uz

Mēness. Tas vispār nebija šķitis svarīgi. Taču tagad viņš vairs nebija par to drošs.

Viņu mocīja šaubas, taču viņš ar varu aizslaucīja tās no prāta un mieri­noši uzsmaidīja Kamillai.