Jūras pūķa sala

20

Nakamajā dienā vējš bija stiprāks un došanās jūrā — grūtāka. Kad Marti un Kamilla uzvilka hidrotērpus, “Smejošais pūķis” zvārojās tik spēcīgi, ka ik pa brīdim vajadzēja pieķerties margām vai sola stūrim, citādi viņi būtu nokrituši. Tomēr Kamilla vienu reizi sasita gurnu pret asu izvirzījumu tik sāpīgi, ka skaļi nolamājās.

— Satans/* — Kamilla zviedriski izsaucās.

Debesis tomēr joprojām bija gluži skaidras.

Marti un Kamilla ielaidās ūdenī un ienira. Kad viņi bija dažu metru dziļumā, Kamilla pavērsa skatienu uz augšu. Jūras virsma mirguļoja kā nemitīgi formu mainoša košu un tumšu plankumu mozaīka, kurā tagad bija plašākas un lēnāk formu mainošas figūras nekā iepriekšējā niršanas dienā, visdrīzāk tāpēc, ka viļņi bija lielāki. Šķīstošie viļņi uzmutuļoja zem ūdens kā tirkīzā mirdzoši burbuļu mākoņi. Baltās dzelmes smiltis bija tikai septiņu astoņu metru dziļumā, un Marti redzēja, kā viļņu ēnas slīd pāri smiltīm nenoteiktās rindās un kolonnās. Viņš ienira pāris metru dziļāk un tad sāka peldēt uz priekšu paralēli jūras dibenam.

Pirmajos simt metros neparādījās nekas interesants. Jūras dibenā bija tikai tukši gliemežvāki un šur tur kāds ūdensaugs. Tad priekšā sāka vīdēt kaut kas tumšs un lielāks. Pietuvojies viņš redzēja, ka tas atkal ir neliels koraļļu rifs. Virs tā planēja daudz zivju, gandrīz stāvot uz vietas. Tās bija

1 Sātans! (Zviedru vai.)

plakanas un zilgani zaļas, taču tām bija dzeltena aste un koša sānu līnija. Kad Marti pietuvojās, tās pakustināja astes un slinki pavirzījās sāņus.

Marti kustināja pcldpleznas lēniem un taupīgiem vēzieniem, tikai ar potīšu kustībām, un uzpeldēja virs rifa. Starp mazajiem, koši sarkanajiem krūmiņiem atkal bija arī brūni, bumbveidīgi koraļļi ar lokveida svītrām, kas atgādināja cilvēka smadzenes. Viņi turpināja doties uz priekšu un no­nāca apvidū, kur lielākā daļa dzelmes bija vecu un pirms kāda laika mi­rušu koraļļu nosegta. Viņi redzēja tumši zaļus un gaiši zaļus akmeņus, arī dziļas aizas un iedobumus. Dažu aizu dibenā bija baltas smiltis, taču ne­kur vairs neredzēja nevienu zivi.

Tad atkal parādījās dzīvi koraļļi. Lieli, sazaroti krūmi, kas atgādināja tumšu aļģu vai sūnu noklātus aļņa ragus. Dažas koši dzeltenas zivteles iebēga aizās. Jaunākas un plānākas audzes izskatījās kā jūras dibenā nogrimuši ar blāvi zaļu pelējumu noklāti un tāda vai cita iemesla dēļ visas lapas pazau­dējuši krūmi.

Marti paskatījās atpakaļ, lai pārliecinātos, ka Kamillai viss kārtībā. Viņa bija labu gabalu aiz muguras.

Pāris simtu metru tālāk rifa mala ietiecās desmit, piecpadsmit metru dziļāk kā gandrīz stāva siena, un Marti tik tikko spēja izšķirt dzelmi. Viņš slīdēja zemāk, sekodams rifa malai. Vēl vairāk appelējušu aļņa ragu, kā arī dzeltenu, oranžu un sarkanu vēdekļu. Un vēl formas, kas Marti atgādināja pārāk lielas kladonijas. Tās tomēr nebija pelēkas kā īstās kladonijas, bet gan mirdzēja koši oranžas un sarkanas. Šur tur slējās arī kaut kas līdzīgs mil­zīgi lielām, spilgti sarkanām putnu spalvām. Marti zināja, ka tās ir crinoidea, jūras lilijas.

Šur tur manīja arī jūras ežus ar gariem pīķiem, pa vienam un mazās grupiņās. Melnie pīķi bija plāni un līdzīgi ūdenszālēm, taču bija skaidrs, ka tie ir ļoti asi. Vairākus simtus liels svītrainu zebrzivju bars papeldēja ga­rām, un viņi redzēja arī šķietami īdzīgu zivi, no kuras uz visām pusēm stiepās izaugumi, kas izskatījās asi. Kamilla neatcerējās zivs nosaukumu, taču viņai nenāca prātā tai pieskarties. Ja viņa atcerējās pareizi, šī zivs bija ļoti indīga.

Koraļļu rifs beidzās, un zem viņiem atkal bija baltas smiltis, ko viļņi bija sapinuši smalkā miniatūru kāpu tīklā. No balto smilšu vidus slējās smaili, melni akmeņi kā kalnu virsotnes no sauszemes ledāja. Viņi atkal redzēja pāris aprūsējušu konservu kārbu un viscaur izrūsējušu mucu. Uz tās sāniem bija zīmes vjetnamiešu vai ķīniešu valodā, taču Marti tās ne­saprata.

Pretī slīdēja mazi zivju bari, dzelmē nogrimusi automašīnas riepa un citi jūrā iekrituši mēsli, taču joprojām nekā patiešām interesanta.

Tad Marti piepeši apstājās. Kamilla redzēja, kā viņš pagriežas stāvus un paliek karājamies uz vietas. Marti acīm redzami mēģināja noturēt sevi vietā, pēc iespējas mazāk kustoties, un viņa ķermenis piepeši šķita saspridzis. Koncentrējies.

Vai viņš kaut ko redz? Ko?

Kamilla lidinājās bezsvara ūdenī un mēģināja koncentrēt skatienu. Taču sānos viņa redzēja tikai miglainu zilgmi un virs viņiem viļņos neno­gurstoši mirgojošu jūras virsmu, kā arī lielāku viļņu šur tur uzjundītus, tirkīzā spīdošus burbuļu mākoņus.

Tad… Kamilla pēkšņi priekšā kaut ko izšķīra. Kaut ko… lielu. Kaut ko, kas nāca tieši uz viņu pusi!

Viņu pārņēma stindzinošas bailes. Viņa gribēja steigties virspusē un peldēt uz laivu. Ja nu radījums, kas viņiem tuvojas, ir konrits, Halonas no­stāstu varonis, jūras briesmonis? Jūras pūķis? Olava Magnusa lielā jūras čūska? Vai kaut kas parastāks un pazīstamāks, taču tikpat bīstams? Kā tīģerhaizivs vai baltā haizivs?

Taču, kad Kamilla paskatījās uz. Marti, viņa redzēja, ka viņš nav izkus­tējies. Marti bija daudz vairāk pieredzējis nirējs nekā viņa. Varbūt arī viņai tad derētu turēties uz vietas…

No zilās krēslas iznāca kaut kas apaļš un tumšs. Tas tuvojās un auga lielāks, un Kamilla redzēja, ka tā ir liela, milzīgi liela vaļā atplesta rīkle. Tai katrā pusē bija maza acs.

Konrits! Kamilla domās iekliedzās. Šausmas, tas tiešām bija konrits. Un tas joprojām nāca tieši virsū, atvērtu muti! Kamilla vēl neredzēja briesmoņa

asos zobus, taču zināja, ka tie gaidīs viņus tajā šaušalīgi atvērtajā mutē. Viņa jau grasījās mesties pēdējā bezcerīgajā bēgšanas mēģinājumā, kad Marti piepeši bija viņai blakus un sagrāba aiz potītes. Marti viņai nomieri­noši pamāja un pakratīja galvu.

Milzenis viņus bija pamanījis un sagriezās sāniski. Tas bija mainījis virzienu un acīm redzami peldēja garām. Vai tas grasījās nokļūt viņiem aiz muguras un uzklupt no kāda negaidītāka virziena? Briesmoņa silueta forma bija dīvaina, tā galva bija milzīgi liela un plata salīdzinājumā ar ķermeni, kas astes daļā sašaurinājās. Kamilla redzēja, ka milzīgās galvas abās pusēs ir smailas spuras, kas salīdzinājumā ar galvas izmēru šķita ļoti trauslas. Radījuma vēders spīdēja balts.

Radījums atkal pagriezās horizontāli. Tas grasījās peldēt garām tikai desmit vai piecpadsmit metru attālumā. Jo vairāk tas tuvojās, jo biedējo­šāks izskatījās. Tas bija gigantisks, milzīgā galva droši vien bija daudzus metrus plata. Dzīvniekam kopumā vajadzēja būt vismaz desmit, divpadsmit metru garam. Kad tas peldēja viņiem garām, straumes un virpuļus varēja skaidri sajust. Kamilla redzēja, ka briesmonim bez lielajām krūšu spurām ir arī divas muguras spuras, no kurām priekšējā skaidri bija lielāka. Milža sānos bija horizontālas vagas un baltu plankumu veidotas vertikālas līni­jas. Arī galva un spuras bija apaļu plankumu noklātas.

Briesmonim bija spēcīga, vertikāla aste, ne līmeniska kā valim. Tātad valis tas nevarēja būt. Kamilla redzēja, kā aste slinki un mierīgi airējas aug­šup un lejup. Viņa noskatījās, kā briesmonis pamazām slīd tālāk un nozūd zili zaļajā dūmakā.

Vai tas atgriezīsies? No kuras puses tas nāks?

Kamilla atcerējās “Žokļu” ainu, kurā baltā haizivs piepeši bija uzbru­kusi no mugurpuses būrim, kas karājās zem ūdens, un viņa sajuta, kā dau­zās sirds. Tās ātrā pulsēšana sitās ausīs kā diskodziesmas bumsīšanās.

Taču, kad viņa atkal palūkojās uz Marti, viņš neizskatījās izbijies vai pat pārsteigts, bet gan, gluži otrādi, plati smaidīja, apmierināts un iedomīgs. Kamilla izjuta dziļu sašutumu, redzot Marti izteiksmi. Marti pamāja ar roku, ka viņiem vajadzētu uzcelties virspusē. Kamilla izveidoja apli starp

īkšķi un pirkstiem par zīmi, ka ir sapratusi. Marti pamāja ar galvu. Viņš pā­ris reižu savēcināja peldpleznas, turot kājas kopā, un pacēlās virs ūdens kā ronis.

— Tas gan bija kaut kas, — teica Marti, kad viņi plunčājās ūdenī starp metru augstajiem viļņiem. — Kā tev patika?

— Kas… tas bija? — jautāja Kamilla.

— Nu, vaļhaizivs, protams, — teica Marti.

Viņa balss tonis kaitināja Kamillu, jo Marti izturējās lā, it kā runa būtu par kādu pašsaprotamu lietu.

— Tu to neatpazini? Pasaules lielākā zivs! Un tad vēl diezgan liels indi­vīds. Veca, ļoti liela mātīte.

— Vai tās nav bīstamas? — Kamilla vaicāja.

Kamilla uz mirkli nolaidās zem ūdens pārbaudīt, vai briesmonis no­teikti ir prom. Viņa nekā neredzēja un atkal uznira. Marti atklāti uzjaut­rinājās. Aizvāc to smīnu no sava ģīmja, Kamilla aizkaitināta nodomāja. Varētu tomēr būt mazliet pieklājīgāks, īpaši, ja es maksāju par mūziku.

— Tās ēd planktonu, — paskaidroja Marti. — Tāpat kā daži bārdainie vaļi. Mēs planktona ēdājiem esam mazliet par lielu.

Es ienīstu jūras bioloģiju, nodomāja Kamilla. Viņa sajutās līdz sirds dzi­ļumiem nokaunējusies.